Izrādes centrā ir trīs varoņi — Maijas Doveikas Blanša (vidū), Janas Ļisovas Stella un Jēkaba Reiņa Stenlijs. Foto — Agnese Zeltiņa
Nacionālā teātra izrāde Ilgu tramvajs — leģendāra luga jaunā interpretācijā
Katrai maizei ir garoziņa, un kritiķim tā ir nemitīga atgriešanās pie klasikas. Pētera Krilova izrāde Ilgu tramvajs Nacionālajā teātrī man ir sestais šīs lugas iestudējums, un tad pārsteigt nav viegli. No otras puses, ar pieredzi nāk sapratne, ka tieši garozā slēpjas maizes noslēpums. Un arī šoreiz izrādes būtība paslēpusies detaļās.
Tenesija Viljamsa luga, ko latviešu skatītājs pazīst ar romantizētu nosaukumu, nav ideāliem piesātināts darbs. Ievas Strukas tulkojumā tramvajs, kas atved Blanšu uz dzīvi māsas ģimenē Ņūorleānas nomalē ar ironisko nosaukumu Elizejas lauki (tātad — svētlaimīgo zeme), tiek saukts par Iekāri (līdzīgi kā Rīgā kursē autobuss Mežciems). Tas ir labāks tulkojums, kaut arī ne īsti precīzs, jo angļu vārds desire jau nav obligāti seksuāla sajūta, tikai ļoti intensīvas vēlmes. Ko vēlas Krilova izrādes varoņi?
