Ilustrācija — Masha Markova
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Es gribēju tevi pārsteigt.
Tātad «pārsteigt».
Bet ko gan, mīļā, nozīmē pārsteigt, ja neviens neizlec no kūkas, austere neslēpj pērli, nesijājas konfeti.
Ko tas nozīmē, ja tu pat neesi šeit, lai tiktu pārsteigta?
Vai esmu īstajā namā?
**
Ierados, ticības vadīts. Tu teici, ka dzīvojot Monmartrā rue des Artistes 14, tāpēc devos uz Monmartru, pieņemdams, ka atrast adresi būs pavisam viegli.
Taču tevis te nav, un, kaut gan esmu klīdis jau labu laiku, izstaigādams ielu pēc ielas, rue des Artistes kā nav, tā nav.
Jau kopš sākām sarakstīties, kaut kas tevī bijis tāds, kas mīt uz pašas robežas tam, kas ir acīm saredzams.
Pazīstams, bet izplūdis. Tāpēc savādi, bet šis apjukums šķiet vietā.
Es eju. Es spiežu zvana pogas, kam klāt nav uzvārda. Ieklausos atbalsīs.
