Ilustrācija — Alise Hofmane
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Egmonts lēnām pogāja ciet balto kreklu. No svaigi mazgātā auduma uzvēdīja veļas pulvera smarža. Podziņas pogcaurumos līda negribīgi, vairījās no vīrieša strupajiem pirkstiem.
Krekls, kuru viņš vilka tikai reizi gadā — savā dzimšanas dienā —, kļuvis par šauru. Egmonts ievilka vēderu un centās izslieties stalts. Pieliecās tuvāk spogulim, nobraucīja vaigus.
— Nu ko, veco zēn, laiks loterijai, — viņš teica. Zaļo acu dzīlēs plaiksnīja uzjautrinājums.
Virtuvē no ledusskapja izņēma alu. Nervozi parāva skārdenes gredzenu. Dzēriens putodams izšļācās pa galdu un tecēja uz grīdas. Sulīgi lamādamies, viņš iesvieda bundžiņu izlietnē. Atlikušo šķidrumu ielēja kanalizācijā. Tad paņēma telefonu. Saruna ar operatori bija īsa un kodolīga. Vizuālās pazīmes. Adrese. Samaksa. Asinīs iešalcās nemiers. Scenārijs jau desmit gadus gandrīz nemainīgs, tāpat kā urda, kas ik dzimšanas dienu vedināja šo loteriju uzspēlēt.
