Ilustrācija — Elvīra Beķere
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Lietainā, padrūmā rudens novakarē Orests pūlējās tikt uz priekšu pa dubļainu, ratu riteņiem izdangātu lielceļu. Galošas, ko viņam lēģera barakā bija atvēlējis savārgušais Arvīds Vatslāvis, bija slapjas un žļerkstēja. Bet vai gan šādi apstākļi var jelkā iespaidot cilvēku, kas gadiem izdzīvojis nežēlīgā ieslodzījumā Arhangeļskas nometnē?
Orests Ranže arī nejuta mitruma pilnā vateņa svaru — pufaika viņam bija uzticīgi kalpojusi garajā atpakaļceļā uz dzimteni. Dažus gadus pēc Staļina nāves nometnēs ieslodzītos sāka reabilitēt un simtiem tūkstošu gulaga vergu atgriezās mājās.
Atradis pajumti pie bijušā skolasbiedra Kangīzeru Frīda, jo savu vecāku privātmājas vietā ieraudzīja vien gruvešu kaudzi, ieslodzītais Nr. 37131 meklēja darbu, taču rūpnīcas vai iestādes kadru daļas priekšnieks, ieskatījies Oresta vienīgajā dokumentā — pilsētas tehnikuma audzēkņa apliecībā —, prasīja uzrādīt pasi. Protams, neviens no viņiem neticēja pasaciņai, ka visi papīri sadeguši izsūtīto barakas ugunsgrēkā Arhangeļskas apgabalā, un ieteica vērsties milicijā pēc jauna personu apliecinoša dokumenta. Pēc nedēļas izrādījās, ka «biedrs Ranže» nav piemērots pat sanitāra pienākumu pildīšanai pilsētas slimnīcas morgā.
