Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Kad kāds jautā: «Kurš, meitiņ, ir tavs mīļākais gadalaiks?», man atbilde jau ir gatava. Septembris! Negribu līdzināties tiem piecgadniekiem, kuri saka: «Vasara.» Pieaugušie teiks, ka septembris tak neesot nekāds gadalaiks. Rudens, bērniņ, tas ir rudens! Lai jums ir rudens, man — septembris. Vienā mēnesī var piedzīvot gan vasaru, gan rudeni, gan ziemu. Pagājušajā gadā skraidīju pa dārzu gar ābolu kastēm basām kājām, nemaz neuzvelkot adīto jaku, kura nejauki kož ādā. Vakarā kurinājām krāsni, un nākamajā rītā ome paziņoja, ka vasarai beigas, salna naktī nokodusi dālijas. Bet pa dienu atkal varēja skraidīt bez jakas.
Lai pieaugušie ņemtu mani vērā, gadalaika izvēli parasti pamatoju, sakot: «Tad ir mana dzimšanas diena.» Visi piekrītoši šūpo galvu un saprotoši smaida — kurš bērns gan negrib saņemt dāvanas. Man gan labāk patīk dāvanas gaidīt, nevis tikai saņemt. Mamma un tētis palīdz svītrot kalendārā datumus, un es pie sevis skaitu draugus un kaimiņus — kurus gribētu redzēt svinībās, kurus ne. Vietējā bodē tieku pie jaunas kleitas, jo, kā saka ome, svētkos vajagot štātēties.
