Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Ziņa par Melnā Andreja arestu izplatījās vēja ātrumā, kā jau pirmā lieluma sensācija. Melno Andreju pazina visi rajona iedzīvotāji no divpadsmit gadu vecuma. Ja arī kāds viņu vēl nebija saticis, tad noteikti bija dzirdējis pietiekami daudz, lai varētu biedēt ne tikai palaidnīgus puikas.
Izdzirdējuši jauno vēsti, ļaudis vispirms iepleta acis un iesaucās: «Nevar būt!» Bet, pārliecinājušies, ka ziņa patiesa, brīdi stāvēja, ļaujot tai iegūt noteiktu apveidu, un tad gandrīz visi kā vienā balsī noteica: «Sen bija laiks.»
Patiesībā viņa uzvārds bija Vasiļjevs. Sākumā iesauka Melnais tika dota matu un uzacu dēļ. Mati Andrejam patiesi bija ogļu melni, biezi un cieti, uzacis tikpat spoži melnas, biezas un pieres vidū gandrīz saaugušas kopā. Bārdai arī vajadzēja būt tādai pašai, bet ar bārdu Andreju neviens netika redzējis līdz pat iznākšanai no cietuma, kad tā jau bija iesirma. Savos labākajos gados Andrejs droši vien skuvās divreiz dienā, jo plānie vaigi vienmēr bija gludi un mazliet zilgani.
