Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Dēls man vienrīt jautāja: «Vai kāds cilvēks kādreiz ir bijis melnajā caurumā?» Tas mani aizved pie šogad visgarākā ceļojuma1 — Māra Salēja jaunākā dzejas krājuma Atsevišķa gaisma, kurā ar bērna jautājumu zināmā mērā sasaucas un atlokās rindas: «bet tur tālāk viena cilvēka smadzenēs virpuļo melni caurumi / grauzdami mūsu laiku īsāku // viena maza melna cilvēka mazi melni cilvēki.» (78) Neizbēgamie melnie caurumi, kuros satek laiks un centieni satvert, sakārtot, atgūt.
Salēja grāmata jālasa rimti, bez pārtraukumiem — ja lasīšanas mirklis izirst, grāmatas piedzīvošana jāsāk no jauna. Katrs dzejolis ir domāšanas paplašinājums. Brīžam rodas pat nedaudz neveikla sajūta, it kā es lasītu piezīmju grāmatu, kurā viss vēl top, proti, dzejoļi ir lakoniski, fragmentēti un reizēm atgādina skices, kam nav pretenziju būt pabeigtām. Ne velti viens dzejolis ieguvis nosaukumu2 dzejolis kura pabeigšanai esmu atmetis ar roku (24). Varbūt tieši šķietamajā rezultāta trūkumā ir kas produktīvs. Te vērts atcerēties Pola Valerī domu, ka dzejolim lasītājā jārada iedvesmas stāvoklis.3
