Eduards Rediko. Foto — Reinis Hofmanis
Muzikālais aktieris un dziedātājs Eduards Rediko (22) nebaidās iet savu ceļu. Viņš studē divās Latvijas Mūzikas akadēmijas programmās vienlaikus un nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada jaunais mākslinieks
Viņš novelk zābakus un ērti iekārtojas krēslā Dailes teātra otrā stāva vestibilā. Pirmā pavasara saule mums spīd tieši sejā tā, ka jāpiemiedz acis. Sarunu pārceļam uz skatītāju rindām Lielajā zālē, kur noris sagatavošanās vakara izrādei. Šaubu nav — Eduards Rediko (22) Dailes teātrī ir kārtīgi iejuties.
No rīta viņš apmeklēja lekcijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet pēc sarunas būs izrādes Runcis zābakos mēģinājums, tās pirmizrāde notiks 20. martā.
Dailes teātrī puisis nonāca nejauši — par to jāpateicas dalībai mūziklā Meža gulbji, kas pirmizrādi piedzīvoja 2024. gada nogalē. Māras Zālītes un Raimonda Paula leģendārās izrādes jauniestudējumā Klāva Meļļa režijā, kurā piedalās arī Dailes teātra 10. studijas audzēkņi, Eduards atveido jaunāko brāli.
«Pēc pirmizrādes piegāju pie Pētera Krilova un pajautāju, vai ir iespēja pievienoties kursam.» Dailes teātra 10. studijas audzēkņiem tobrīd noslēdzās otrā kursa pirmais semestris, bet Eduards bija Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas pirmā kursa students. «Man patika atmosfēra aktieru kursā un process teātrī.» Pēc vidusskolas laika Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļā akadēmijas džeza nodaļā viss šķita pārāk mierīgs, viņš saka. «Sapratu — gribu būt aktieru kursā! Varbūt ir iespēja?»
Nākamajā semestrī Eduards sāka apmeklēt arī aktieru kursa lekcijas un nodarbības. Sākumā bez garantijas, ka izdosies kļūt par pilntiesīgu studentu. Daži teorētiskie kursi bija jānokārto papildus. Taču kopš rudens viņš studē divās programmās vienlaikus — gan džeza nodaļā, gan aktieros.
Papildus šai dubultslodzei un izrādēm teātrī Eduards piedalās arī citos projektos un koncertos. Jūlijā viņš vadīja XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu Te-aust un dziedāja solo Ulda Marhilēviča dziesmā Seko saviem sapņiem. «Man tas šķita kā sapnis,» saka Eduards. «Aizmugurē kolosāls spēks — koris —, enerģija un vienotības sajūta. Vari būt tikai šeit, un uz šo īso brīdi visiem viss ir labi. Pilnīgs miers, mīlestība un gaišums.»
Dažkārt dienā stundu nepietiek, viņš atzīst. «Vienmēr saku: nezinu, kā, bet es paspēšu. Tā ir mini afirmācija pašam. Un es tiešām ar visu tieku galā!» Turklāt tik spoži, ka Eduards ir nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada jaunais mākslinieks.
Sākam no paša sākuma!
Eduards ir jaunākais trīs bērnu ģimenē — viņam ir māsas Poļina un Regīna. Lai gan pats to neatminas, līdz četru gadu vecumam mamma ar dēlu sarunājusies latviski. Kad puika sāka mācīties mazākumtautību bērnudārzā, mājās sarunas notika tikai krievu valodā.
Lai arī neviens ģimenē nav saistīts ar mūziku, jau no mazotnes Eduardam patika to klausīties un dziedāt. Četru piecu gadu vecumā viņš mājiniekiem rīkoja leļļu izrādes un tematiskus koncertus. «Bija arī biļešu sistēma, jo kaut kāda naudiņa taču ir jānopelna.» Vecākajām māsām viņš ļāva iesaistīties tikai gaismošanā — uz lampas līmēt sarkanu vai zaļu papīru.
Kādu no viņa muzikālajām izrādēm apmeklēja vecmāmiņa un ievēroja — zēns neparasti labi dzied. Bērnudārza biedrenes mamma ieteica doties uz noklausīšanos balss attīstības studijā Kantilēna turpat Bolderājā, kur Rediko ģimene dzīvo. «Kā teica pedagoģe, toreiz man bijis intonācijas ziņā vistīrākais dziedājums no visiem.»
Tur viņš mācījās līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Vokālā pedagoģe Irina Parahņeviča ātri vien sāka zēnu vest uz konkursiem — ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā. Daudzos Eduards plūca laurus. Parahņeviča atklāj, ka ar Eduardu strādāt bijis ļoti interesanti, bet izaicinoši. «Viņš bija kustīgs un nepaklausīgs.» Ticis kopā ar studijas draugiem, puika gluži vai skraidījis pa sienām un griestiem. «Un ļoti ziņkārīgs. Kad aizbraucām uz konkursu, staigāja pa gaiteni, zāli, gribēja visu uzzināt. Pēc savas uzstāšanās sēdēja zālē un klausījās katrā, kurš dziedāja.» Pedagoģe uzteic Eduarda centību un mērķtiecību — tā viņam piemīt no bērna kājas.
Papildus dziedāšanas studijai Eduards vēlējās mācīties mūzikas skolā. Pats 13 gadu vecumā iestājās Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas sitaminstrumentu klasē un tur mācījās trīs gadus. «Man patika, pat brīvdienās gāju spēlēt sitaminstrumentus. Aizgāju prom, jo tur bija zems solfedžo līmenis.» Viņš bija uzzinājis par Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļu un zināja — pēc 9. klases grib mācīties tur.
Divi divnieki
Pirmais bija specialitātes priekšmetu iestājeksāmens. Dziedāšana, aktiermeistarība, dejošana. Eduards sevi labi parādīja un nopelnīja devītnieku. Taču tad sekoja solfedžo eksāmens. «Braucu un sapratu — es taču neko nezinu!» Jāmēģina tik un tā. «Diktātā tikai pēdējo noti uzrakstīju pareizi. Tad sekoja mutiskā daļa. Nodziedi tādu akordu šādā tonalitātē! Nevaru.» Solfedžo iestājeksāmenā viņš dabūja divnieku. Ar to, protams, nepietika, lai iekļūtu skolā.
Neilgi pirms tam Eduards bija mēģinājis iestāties arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza nodaļā. Tur vispirms bija solfedžo eksāmens. Rakstiskajā daļā viņš nopelnīja divas, bet mutiskajā — vienu balli. «Kā idiots gāju pie direktora un teicu: apsolu, es iemācīšos solfedžo! Dieva dēļ, man kaut kur ir jāiestājas!»
Pēc izkrišanas Rīgas Doma kora skolas iestājeksāmenā Eduards raudāja. Krūtīs bija pilnīga tukšuma sajūta. «Rakstīju internetā, kur vēl ir mūzikas vidusskolas.» Jelgavā! Un viņš devās uz papilduzņemšanu džeza nodaļā. «Es godīgi teicu: neko nezinu par džeza standartiem, man nav zināšanu solfedžo, varat mani neņemt! Un nodziedāju viņiem dziesmu estrādes manierē.» Tomēr skola deva Eduardam iespēju.
Pirmos mēnešus viņš mācījās džeza nodaļā, bet tad tika pārcelts uz akadēmiskās dziedāšanas nodaļu. «Tas bija forši, jo pedagoģe Evija Lagzdiņa man iedeva brīnišķīgu akadēmisko pamatu.» Paralēli mācībām viņš turpināja muzicēt Kantilēnā, piedalījās dažos koncertos un izrādēs. Un daudz mācījās. «Pats apguvu mūzikas teorijas vielu no 1. līdz 9. klasei. Izveidoju mācīšanās sistēmu, taisīju sev biļetes. Mācījos no grāmatām, skatījos video, pats sev spēlēju, dziedāju.» Lai vēlreiz mēģinātu iestāties Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļā. Ar otro reizi izdevās — solfedžo eksāmenā ieguva sešas vai septiņas balles.
Eduarda pedagoģe, mūziklu nodaļas vadītāja Una Stade saka: «Priecājos par šādiem gadījumiem! Eduards veselu gadu veltīja, lai piemācītos trūkstošo. Pats ņēma un godīgi izdarīja darbiņu.» Viņa uzteic puiša mērķtiecību. «Ja viņš redz vērtību kādā lietā, iegulda daudz darbā.» Stade ir «līdzvainīga» pie Eduarda nonākšanas aktieru studijās, jo tieši viņa uzaicināja Eduardu uz Meža gulbju kastingu. «Zināju, ko mums vajag un ko sagaidīt no Rediko. Viņš ir atbildīgs, visu ātri aptver, burvīgi dzied un kustas. Un viņa kompleksija piestāv jaunākā brāļa lomai.»
Ko darīt tālāk?
Ticis Rīgas Doma kora skolā, Eduards sākumā nejutās drošs par šo soli. «Pirmajā gadā bija šausmīgs stress nākt uz skolu, ne ar vienu nerunāju.» Mācoties otrajā kursā, Eduards izlēma, ka vajag vēl vienu izaicinājumu — pieteicās šovam X faktors 2021. Krēslu izaicinājumā Eduards dziedāja pirmspēdējais — nīkstot gaidīšanā bija aizvadīta visa diena, puisis bija pārguris. «Miegains dziedu, tiešām vienalga — tikšu vai netikšu.» Līdz dziedāšanai tiešraidēs Eduards neplānoja nonākt, taču mentors Reinis Sējāns viņu izvēlējās. Tikai vēlāk nākusi apziņa — tagad sāksies nopietns darbs! Katru nedēļu Eduards bijis gatavs izbalsošanai, taču nekā — pamanījās tikt līdz pat finālam un trešajai vietai.
Šova laiku viņš atminas kā smagu posmu. Puisim tikko bija palikuši 18 gadi, un lielās slodzes dēļ jauneklis pamatīgi izkāmēja. Intensīvās mācības Rīgas Doma kora skolā neviens neatcēla, bet paralēli bija jāgatavojas tiešraidēm. Agrāk konkursiem viņš dziesmu slīpēja divus mēnešus, bet nu nedēļas laikā bija jāsagatavo piecas.
Mācīšanos Rīgas Doma kora skolā Eduards raksturo kā radošu un piesātinātu skrējienu. Kad četri gadi bija pagājuši, atkal piezagās tukšums. Ko darīt tālāk? Eduards gribēja stāties aktieros, taču togad studentus neuzņēma. Iespēju pieteikties studijām ārzemēs viņš bija nokavējis. «Sāku domāt, ka vispār jābeidz nodarboties ar mūziku. Varbūt iet uz audiologopēdiem Rīgas Stradiņa universitātē? Ņemt brīvu gadu?»
Tovasar Eduarda tālāko ceļu ietekmēja divi Rīgas Doma kora skolas pedagoģu zvani. Viens no Unas Stades, kas ir izrādes Meža gulbji muzikālā konsultante. Bet otrs no džeza dziedātājas Santas Šilleres.
Svētība un atbildība
«To, ka viņa vieta ir mūzikā, zina jebkurš, kurš ar Eduardu bijis kopā gan skolas laikā, gan projektos,» saka Šillere. Viņa jau Rīgas Doma kora skolas 3. kursa laikā izdomāja pabīdīt jauno dziedātāju džeza virzienā. «Zinām, ka Eduardam patīk konkursi, bet tie lielākoties bija tendēti uz popmūziku. Likās, ka vajag ko jaunu.» Radās doma puiša azartu sacensties likt lietā un pieteikt džeza mūzikas dziedātāju konkursam Dziesmu putenis. «Nebija ne jausmas, kā tas džezs skanēs! Šis virziens viņam bija kas jauns, bet viņa muzikālā intuīcija ļāva tajā vest. Tendence improvizēt un izzināt harmoniju Eduardam jau bija.»
Taču tovasar, kad bija jādomā, kur doties tālāk, Šillere Eduardam zvanīja, lai aprunātos par stāšanos Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā. «Neteiktu, ka viņu pierunāju. Sarunas laikā Eduards pats saprata — džezs ir dabisks nākamais solis muzikālajā attīstībā.» Eduardam ir reti dots talants dziedāt vienlīdz kvalitatīvi dažādos stilos, saka Šillere. «Viņš ir netipiski eklektisks. Tā ir gan viņa svētība, gan atbildība.»
Sākumā akadēmijas džeza nodaļā Eduardam bijis garlaicīgi, taču tagad viņš novērtē šīs studijas. Piedāvājums piedalīties Meža gulbjos bija pagrieziena punkts, kas puisi atkal ierāva viņam tik nepieciešamajā intensitātē. «Kad atnācu uz atlasi, nesapratu, kas tas būs. Jādzied Glābiet māsu, Vecais zābaciņš… Zināju šīs dziesmas. Tiku pie jaunākā brāļa lomas, mani apsveica. Nu, labi,» viņš atminas. Bet tikai tad, kad sākās mēģinājumi, Eduards atskārta: «O, šis ir jauns pavērsiens! Jā, man to vajag! Bez šī man ir pārāk garlaicīgi, pārāk tukši.»
Tomēr brīžiem šķiet, ka visa ir par daudz, atzīst Eduards. «Bet es kaut kā tieku ar visiem uzdevumiem un mērķiem galā, saglabājot iekšējo mieru. Tiklīdz man nav izaicinājuma, viss šķiet pārāk ikdienišķs. Mēģinu padarīt dzīvi interesantāku.» Lai, kā pats saka, izrautos no rutīnas, pagājušajā nedēļā devās uz kastingu Vācijā.
Kad grib atslēgties no mūzikas, Eduards lasa grāmatas. Prātu un miesu uztur modru, no rītiem ejot kontrastdušā. Piedomā par kārtīgu iedziedāšanos, miegu un ūdens uzņemšanu, lai rūpētos par balsi. Bet gribētos darīt vēl vairāk, viņš saka. «Nesaprotu tos, kas saka, ka ir pārguruši un grib sēdēt uz dīvāna. Vienmēr atkārtoju: visi varēsim atpūsties debesīs. Es gribu izbaudīt dzīvi.»
Atgūt labo bezkaunību
Jau bērnībā, piedaloties konkursos, Eduards saprata, ka skatuve viņā rada atkarību. «Man laikam patīk uzmanība. Bet tikai tad, kad esmu uz skatuves, nevis dzīvē.»
Turklāt uzmanībai mēdz būt garoza. To Eduards izjuta 11 gadu vecumā, piedaloties lielā projektā The Voice Kids 2015 Krievijā. «Tā bija brīnišķīga pieredze, bet, tiklīdz par to runāju, man ir stress.» Ne tikai atminoties konkursa radīto spriedzi. Galvenokārt — svešu cilvēku naidīgo komentāru dēļ, ko viņš saņēmis ne tikai publiski, bet arī privāti — vēstulēs sociālajos medijos. Turklāt neiekļūšana superfinālā (Eduards palika topa devītniekā) sašūpoja viņa pārliecību par sevi.
Kā vēl vienu grūtu posmu Eduards atminas balss lūzumu 15 gadu vecumā. «Kad tas sākās, šķita — pazaudēšu balsi, nevarēšu dziedāt.» Šī doma biedēja. «Klases audzinātāja teica, ka staigāju ar nolaistu galvu, ierācies sevī un esmu pilnīgi pazaudējis to bērna gaišumu, kas man bija.» Pusgadu Eduards pat pārtrauca apmeklēt nodarbības vokālajā studijā. Bet tad, kad balss jau bija nostabilizējusies, pedagoģe zināja «tabletīti», kas liks viņam atgriezties ierindā. Dalība konkursā! Turklāt — uzvara.
Pavaicāju Eduardam, no kurienes viņam tādas iekšas — iet uz saviem mērķiem, pat ja kādam tas var šķist bezkaunīgi? «Teikšu godīgi — vispār neuzskatu, ka būtu drosmīgs un pašpārliecināts cilvēks. Mēģinu dažkārt atskatīties uz to, kāds biju, atgūt labo bezkaunību.» Lai arī viņam ir viegli rast kopēju valodu ar citiem cilvēkiem, pats sevi uzskata par introvertu personību. «Viss, kas manī ir, paliek manī. Ir tikai daži, ar kuriem jūtu saikni un drošību ar laiku atklāties.»
Drosmi laikam viņā iedēstījusi studijas Kantilēna pedagoģe Irina Parahņeviča, prāto Eduards. «Kad gājām uz konkursiem, bija tikai jāmauc uz priekšu.» Tagad viņš spēj sevi motivēt pats. «Vienalga, vai ir stress vai bailes — ej! Kā būs, būs!» Ja kļūdīsies, tad tas būs tikai brīdis, kas vēlāk pārtaps pagātnē, viņš saka. «Nevajag ieciklēties. Diez vai Mediņa skolas direktors atceras, kā gāju pie viņa ar divnieku.»
Eduards dzīvo ātri, taču ir kas tāds, kam viņš dod laiku. Savas mūzikas radīšanai. Pagaidām paša komponētie skaņdarbi krājas telefonā. «Ļoti gribu savu mūziku, bet vēlos tam pieiet apzinātāk un mierīgāk. Lai nav ķeksīša pēc. Gribu iedziļināties, atklāt savu iekšējo pasauli, to, ko un kā es domāju.» Ar to gan Eduards negrib steigties.
