Foto — Gatis Gierts, F64
Santu Anču (44) nevarēja nepamanīt jau tad, kad ideja par glancētu sieviešu žurnālu vēl tikai perinājās viņas galvā. Mugurā raiba kleita, kurai katra poga citāda, kuplas matu lokas, sabiedriski aktīva. «Īsts 80.gadu beigu hipsters,» saka kādreizējā kursabiedrene. 20 gados Anča ir kļuvusi par Latvijā lielāko žurnālu izdevēju. Viņai ir gan savs nams Rīgas centrā, gan sava muiža un valdnieces slava
Dzirdot salīdzinājumu ar pirmskara Latvijas ietekmīgāko izdevēju Emīliju Benjamiņu, Santa Anča bez liekulības sarauc degunu. «Man nepatīk,» viņa saka. «Es nekādā ziņā neuzskatu, ka man būtu jāsalīdzinās ar Benjamiņu. Principā uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs liktenis un katrs cilvēks ir īpašs.» Santa ir Santa.
Gatavojoties izdevniecības Žurnāls Santa 20 gadu jubilejai, tās vārda nesēja ir centusies noformulēt, kā līdz savai impērijai ir nonākusi, un atzīst, ka tajā ir arī kaut kas iracionāls: «Atbildēt uz šo jautājumu ir tāpat kā izstāstīt mīlestību.» Izstudējusi žurnālistos Latvijas Universitātē, liepājniece nav gribējusi braukt atpakaļ uz dzimto pilsētu. «Man vienmēr ir bijuši svarīgi cilvēki, ar kuriem esmu kopā. Universitātē biju sadraudzējusies ar saviem kursabiedriem, un man likās, ka būtu skumji, ja vajadzēs atgriezties Liepājā un sākt visu draugu loku veidot no jauna. Mums ar kursabiedreni radās ideja taisīt to Santu. Tad sāc darīt, un ieslēdzas atbildība par to, ko esi uzņēmies. Un tad jau vairs atpakaļceļa nav. Ir jādomā, ka jābūt finansiāli tik stabilam, lai nodrošinātu visiem algas un lai viss notiktu pietiekami nesāpīgi un plūstoši.»
