Mūsu atjaunoto latu banknotes dizainēja Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš – cilvēki bez Mākslas akadēmijas izglītības, bet ar milzīgu entuziasmu un 90.gadiem iespaidīgām datorgrafikas zināšanām
Vīri, kurus satieku saistībā ar šāgada jubilāru – Latvijas naudu, nav pamanāmākie tēli izstādē Latam – 20. Nacionālās valūtas mākslas gadi. Ekspozīcijā, kas vēl līdz nedēļas beigām apskatāma Latvijas Bankas telpās, centrā ir sabiedrībā pazīstami mākslinieki, jubilejas un piemiņas monētu autori.
Arī publikācijās par lata divdesmitgadi Imanta Žodžika un Valda Ošiņa vārdi netiek izcelti. Viņi pat ir pārsteigti par manu interesi un stāsta, ka žurnālisti (turklāt no krievu preses) viņus šajā divdesmitgadē uzmeklējuši tikai reizi – tūlīt pēc 1993.gada 12.februāra, kad apgrozībā tika laista pirmā nu jau tik ierastā zaļā banknote ar ozolu.
Piecītis, desmitnieks, divdesmitnieks, 50, 100 un 500 latu – visu šo nominālu papīr-naudas autori ir šie divi vīri, kuru veikums ar devīzi «Apgrozības nauda» vēl brīdi aplūkojams ne tikai izstādes dziļākajā telpā, bet arī ierasti pačabināms mūsu naudas makos.
Kā pagrīdes revolucionāri
«Patiesībā – ļoti vienkārši. Taisījām, kamēr uztaisījām,» saka Valdis Ošiņš, kurš 1993.gada Biznes i Baltija publikācijā nosaukts par mēbeļnieku un mākslinieku – praktiķi. Savulaik sietspiedes meistars, tagad rīdzinieku iecienīta rakstāmlietu veikala Valda Ošiņa rakstāmlietas, arī grafisko programmu un fotogrāfijas mācību centra Digital Guru saimnieks. Imants Žodžiks, arhitekts kā toreiz, tā tagad, uz sarunu Ošiņa Pārdaugavas mājās atnācis ar sievu Noru. Viņai, tāpat kā Valda sievai Sandrai ir sava loma notikušajā.
Tieši Nora Imantam nolikusi priekšā 1990.gada 3.februāra Padomju Jaunatnes publikāciju – Kultūras fonds izsludina sacensības par jaunās naudas attēlu. «Rakstiņu izlasīju, teicu: jā – es to uztaisīšu, un es zinu, kā to var uztaisīt. To milzīgo dizaina apjomu, kas bija prasīts, nevarēja ne uzzīmēt, ne uzgleznot. Ar datoriem to varētu uztaisīt pietiekami progresīvi, ātri un efektīvi.»
Sarunā tik rāmais un ieturētais Žodžiks, kuram 1990.gadā bija 35 gadi, padomju laikā Hardija Lediņa un Jura Boiko izveidotajā Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcā (NSRD) piekopa netradicionālus mākslas veidus: performances, akcijas, instalācijas. Kā žurnālā Studija rakstīja mūzikas kritiķe Daiga Mazvērsīte, jau septiņdesmito gadu beigās Žodžiks ar Lediņu paši darinājuši vinila skaņuplates, alternatīvos mūziķa Lediņa ierakstus pavairojuši arī uz rentgena platēm. 1987. un 1988.gadā viņi kopā ar domubiedriem rīkoja stāvgrūdām pilnas izstādes toreizējā Planetārijā (Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē) un Aizrobežu mākslas muzejā. 1988.gadā NSRD piedalījās latviešu avangarda mākslas izstādēs Berlīnē, Brēmenē un Ķīlē.
Žodžiks pirmās datorgrafikas bija iemēģinājis jau 80.gadu sākumā, uz Latvijas Universitātes aparatūras («Tas patiesībā bija štrunts, četri burti ar svītrām un pumpām»), bet par savām datordizaina kristībām uzskata kādu nakti latviešu paziņu mājās Rietumberlīnē. Palūdzis, vai var papētīt kompi, kuram mācēja tik vien, kā nospiest ieslēgšanas pogu, Imants desmitos vakarā pieplaka ekrānam.
Miegs vairs nebija prātā. «Četros no rīta biju visu sapratis, uztaisījis bildi un izdrukājis.» Latvijā tolaik to mācēja tikai daži. Piemēram, Valdis Ošiņš, kuru ar Žodžiku iepazīstināja enerģiskais Mārcis Bendiks – tolaik kooperatīvu kustības celmlauzis, Amerikas un Latvijas datorfirmas Baltic Consulting & Computer Services dibinātājs.
Ošiņam, kas ir pāris gadu jaunāks par Žodžiku, ar Bendiku bija lietišķa sadarbība. Sietspiedes firmas īpašnieks Ošiņš no Bendika «īrēja» datorlaiku, lai apgūtu Macintosh SE iespējas. Ierīce, ko Apple ražoja laikā no 1987. līdz 1990.gadam, bija viena no pirmajām Latvijā. «Tāds klucītis ar mazu, melnbaltu ekrānu, tik lielu kā pastkartīte,» raksturo Valda sieva Sandra. «Vajag uzsvērt, ka pēc padomju laiku pieticības tas viss vienkārši bija ļoti interesanti,» viņa saka. «Kaut vai dabūt labus zīmuļus vai fotomateriālus…»
Pirmos darbus Kultūras fondam Valdis ar Imantu veidoja uz Bendika mazā datora, konkursa skices drukāja sietspiedē savā darbnīcā. Kad viņi iekļuva konkursa otrajā posmā, Ošiņš aizņēmās tam laikam milzīgu summu – 15 000 dolāru – un, nezinot, kā viss beigsies, devās uz Ameriku, kur ar Bendika kompanjona Jura Bļodnieka palīdzību tika pie sava pirmā Macintosh, tam laikam progresīvā modeļa Quadra, kuram bija krāsu monitors.
«Gadu iepriekš bija sabrucis Berlīnes mūris. Brauciens iekrita 1990.gadā, tieši laikā, kad Vācijas apvienojās, un viņš pēkšņi palika Amerikā bez cerībām atgriezties Latvijā. Valsts, kas bija vīzējusi viņa pasi, – Vācijas Demokrātiskās Republikas – vairs nebija,» Valda dzīvesbiedre atceras tā laika peripetijas. Kā tas atrisinājās? «Nelegāli. Neviens, paldies Dievam, nepiesējās. Draugs viņam brauca no Latvijas pretī uz Berlīni ar naudas čemodānu, jo nezināja, kā muita, kas toreiz uz [brūkošās PSRS] robežas vēl bija, nomuitos datoru. Naudu noraka zem egles Polijas teritorijā, pielika zīmīti. Domāja: ja, ievedot Latvijā, būs problēma, nu tad maksāsim. Bet nevajadzēja, izraka atkal ārā. Vienīgi bija grūti atrast, kur ir ierakts. Polijas ceļmalas bija diezgan plašas.»
Naudas dizaina procesā tika iesaistītas abu ģimenes. Imants un Nora papes kastē krājuši materiālus, sākot no fotogrāfijām ar motīviem, pēc kurām tapa papīrnaudas skices, līdz pirmajiem Vācijas tipogrāfijā
1993.gadā drukāto banknošu paraugiem.
«Tas likās ļoti interesanti, svarīgi,» vīri viens pēc otra saka, piebilstot, ka profesionālu mākslinieku atsaucība konkursā nebija tik liela, kā varētu domāt. Varbūt tāpēc, ka laiki bija neskaidri, nevienam nebija zināms, ar ko viss beigsies?
Sandra Ošiņa atceras dīvaino sajūtu, kas pārņēmusi 1991.gada augusta puča laikā. Zvanījis Latvijas Bankas mākslinieks Laimonis Šēnbergs, kam īpaši izveidota Augstākās Padomes komisija bija uzticējusi Latvijas Republikas naudas tapšanas pārraudzību. «Valda nebija mājās, un es Laimonim prasu: kas tagad būs, vai tad ar latu viss cauri?» atceras Sandra. «Viņš man atbildēja: nē, tieši otrādi. Abiem ir jāgatavojas, ka viņus sūtīs uz ārzemēm darbu turpināt.» Imants, kurš Jūrmalas mājā, gaisā dzirdot helikopteru ducināšanu, tobrīd taisīja latu skices akvareļu tehnikā, un arī Sandra jutušies kā pagrīdes revolucionāri. «To politisko fonu ar šodienas skatījumu ir grūti iedomāties. Te tomēr vēl bija padomju armija, padomju milicija, noklausīšanās iekārtas.»
Rāda vāciešiem datorgrafiku
Atsaucot atmiņā notikumus, jāteic, ka Kultūras fonda konkursā Žodžiks un Ošiņš, kuriem ne vienam, ne otram nav akadēmiskās mākslas izglītības, sākotnēji bija ieguvuši tikai veicināšanas prēmiju. Pirmā vieta tika grafiķim Aivaram Plotkam, otrā – māksliniecei Elitai Viljamai.
Naudas reforma bija laikietilpīga. Pat nevis kāds no šīs laureātu trijotnes, bet mākslinieks Kirils Šmeļkovs bija autors 1992.gada 4.maijā apgrozībā laistajām pagaidu naudas-zīmēm – Latvijas rubļiem, kas nomainīja padomju rubļus. Tiem ātri vien pielipa tā laika bankas vadītāja Einara Repšes vārds.
Tomēr paralēli šiem procesiem tapa latu banknotes. Šim nolūkam Augstākās Padomes un Latvijas Bankas izveidotā Naudas zīmju sižetisko risinājumu komisija – mākslinieki Laimonis Šēnbergs un Imants Lancmanis, arhitekti Jānis Dripe un Modris Ģelzis, vēsturnieki Jānis Stradiņš, Kristīne Ducmane, Māra Eihe, mākslas zinātniece Ramona Umblija – bija piedāvājusi idejas tālāk attīstīt Plotkam un Žodžika – Ošiņa duetam. Beigās nosvērās par labu pēdējiem, nevis mākslas profesionālim Plotkam, kura piedāvājums bijis koservatīvāks, tuvāks pirmskara tradīcijai.
«Bija sajūta, ka šī lieta jāatbalsta, lai arī tā ir mazliet neierasta. Ka viņi ir tā labā, vajadzīgā opozīcija, kas mākslā nozīmē pro-gresu,» par gala izvēli tagad saka Džemma Skulme, kura piedalījusies pirmajā komisijas sēdē, kur aizstāvējusi Ošiņa un Žodžika kandidatūras.
Jaunās naudas autoriem patiešām bija ticis pagrīdes revolucionāru darbs. Krāsu printeris viņiem vēl nebija pieejams, zīmējumus no datora ekrāna ārā varēja dabūt, tikai tos pārfotografējot. «Taču mūsu ceļš – darboties ar datoru – bija vienīgais un pareizais,» ir pārliecināts Žodžiks. Viņš atkal atceras, cik cītīgi slīpēti gan banknošu tēli, gan mazās vizuālās detaļas, kas reizē ir arī naudas drošības elementi. «Mums palīdzēja diezgan lielā skaidrība par drukas īpatnībām,» saka Ošiņš. «Bija iespēja datorā interpretēt, kā nauda izskatīsies, kad būs nodrukāta. Tas nav ofsets, tā nav atklātnīte, bet ļoti sarežģīta un smalka tehnoloģija.»
Banknošu motīvu izcelsmi – ne divdesmitlatnieka klētiņu, ne desmitlatnieka Daugavas lokus, ne pieclatnieka ozolu – viņi, respektējot komisijas norādījumu, negrib komentēt. «Tādu lietu un vietu nav. Tas ir tāpēc, lai nebūtu nekādas fetišizācijas.» Šā paša iemesla dēļ izlemts uz banknotēm ne-drukāt konkrētu vēsturisku personību attēlus. Izņēmums bijis Krišjānis Barons, kas vairāk ir garīguma simbols nekā elks.
1991.gadā, kad Latvijas Bankas komisija bija apstiprinājusi skices, Ošiņš un Žodžiks tika komandēti uz naudas spiestuvi Giesecke & Devrient GmbH Minhenē, lai vienotos par turpmāko darbu.
Atkal seko stāsts par tehnoloģijām – tur pagāja divas dienas, lai saprastu, kā izdabūt informāciju no ārējā datu nesēja, kurā vīri to visu bija «sapumpējuši».
Vēsturiskajā naudas drukātavā, kas aizņēma veselu Minhenes kvartālu, neviens nebija gaidījis, ka latvieši ieradīsies ar tādu ekipējumu. «Viņiem pašiem nemaz nebija datoru! Mēs tur aizbraucām ar disku, bet viņi gribēja ierādīt telpu ar zīmuļiem,» smejas Imants. «Domāja, ka mēs tur zīmēsim, kaut kādas kolāžas taisīsim…»
Vīri atceras, kā savā milzīgajā kabinetā viņus pieņēmis spiestuves īpašnieks Otto Ludvigs – septiņdesmit gadus vecs vīrs, kurš nepārtraukti smēķējis. Imants vēl saglabājis galda karti no svinīgajām vakariņām, kurās piedalījās arī Latvijas Bankas pārstāvji un cita Vācijas naudas izgatavošanas uzņēmuma vadība. Vienlaikus ar jaunajām lata banknotēm tapa monētas, kuru autori bija mākslinieki Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis.
Īsi pirms Latvijas amatpersonu vizītes Ošiņš un Žodžiks pārcelti uz piecvaigžņu viesnīcu.
Viņu uzturēšanos Vācijā apmaksāja naudas spiestuve. Sekretāre, kura «atprečoja» viņu privāto maltīšu čekus, latviešus pat draudzīgi norājusi par burgeru ēstuves apmeklējumu – minētā pārtika neesot piemērota viņu statusam. Taču viņi nebija redzējuši šādas iestādes, aizgājuši turp, ziņkārības dzīti.
Valdis joprojām atceras skaisto Minhenes centra rakstāmlietu veikalu četros stāvos – īstu brīnumu cilvēkam, kas bija pieradis, ka elementāras lietas ir deficīts. Tur arī dzima ideja atvērt līdzīgu veikalu Rīgā.
Laika izklaidēm Vācijā viņiem praktiski nebija. Mēnesi saskaņodami pirmās naudas zīmes – pieclatnieka – dizainu, Žodžiks un Ošiņš kursēja starp ārpilsētas darbnīcu, ko bija noīrējusi spiestuve, un savu viesnīcu.
«Vācieši teica, ka neko tādu viņi nav redzējuši, nav taisījuši,» saka Valdis. «Šī vispār varētu būt pirmā nauda pasaulē, kas veidota ar datoru. Mēs ietrāpījāmies tajā laikā, kad visas «lielās naudas» bija uztaisītas un neviens neko jaunu nedarīja. Otto kungs neizrādīja sajūsmu par šādu novatorisku pieeju, «taču pēc tam, kad beidzām strādāt pie viņiem, visā radošajā departamentā tika iegādāti makintoši», Valdis pasmaida. «Laikam viņi saprata, ka ar datoriem tomēr diezgan daudz var izdarīt.»
Savienot trīs drukas slāņus – tas šodien liktos pats par sevi saprotams, taču toreiz uztaisīt grafiku, rasējumus, reljefus, tekstus, fonus tiešām bijis izaicinājums. Visām banknotēm aizmugurē ir deviņas krāsas, 15 pārejas, rāda vīri. «Ja redz, ka kaut kas nav īsti kārtīgi, tad to regulē līdz prāta aptumsumam, kamēr iegūst apmierinošu zīmējumu.»
Abu sievas atceras: viņas no dzīvesbiedriem, kas ceļā uz Vāciju lidoja caur Pēterburgu, pirmajā braucienā mēnesi nesaņēma nekādas ziņas. Sandra prasījusi Laimonim Šēnbergam, vai viņš ir pārliecināts, ka abi tiešām ir tur. Laimonis vienā mierā atbildējis: «Ja jau neviens nav sacījis, ka ir pazuduši, tad jau laikam viņi ir tur.» Vīri, aizrāvušies ar savu lietu, bijuši pilnīgi pārliecināti, ka mājāspalicējus jau ir sasniegušas vēstules, kas izsūtītas ārzemju brauciena pirmajā dienā. Vācu pasta darbiniece taču bija sacījusi, ka Eiropā tās piegādās pēc trim dienām! Vēstules pienāca tikai pēc viņu atgriešanās. Mājas sazvanīt caur Maskavu bija bezcerīgi.
Par piemiņu – Milda
«Mēs zinājām, ko vajag izdarīt, bija entuziasms, pārliecība, ka viss būs,» šo periodu savā dzīvē atceras Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš. Pamīšus strādājot Latvijā un Vācijā, viņi pabeidza dizainēt visas sešu nominālu banknotes – turpmāk katras naudas zīmes izlaišana nozīmēja divas ārzemēs pavadītas nedēļas.
Pārvarētas tika vēl dažādas citas kataklizmas, piemēram, Ošiņu žiguļa zādzība ar visiem darba materiāliem, kas tā arī nekad neatradās. «Mums bija skaists plāns, ka aizbrauksim uz Centrāltirgu nopirkt pārtiku, lai strādātu brīvdienās. Minūtes divdesmit tur bijām, nāku atpakaļ un neticu savām acīm: manas baltās mašīnas vietā stāv kaut kāds dzeltens, sarūsējis pikaps,» atceras Valdis. «Laiki bija drūmi: tajā brīdī, kad es dabūju apdrošināšanas naudu par mašīnu, es par to varēju nopirkt vairs tikai kurpes,» viņš piemin milzīgo inflāciju, kas Latvijā valdīja 90.gadu sākumā. «Naudas vērtība kritās ārprātīgā ātrumā.»
Par to, ka viņu taisītā nauda būs kaut kas stabilāks un nodzīvos 20 gadus, viņi tajā laikā nevarēja izteikt nekādas prognozes. Atceras, kā vācu drukātavas darbinieki pie alus kausa smējuši: «Jums tāda jauna valsts, jauns bankas prezidents, jauna nauda. Parasti jau notiek tā, ka tad sākas traka inflācija… Bet mums būs darbs, mēs tik liksim klāt nullītes un drukāsim!»
«Bet, redz, nebija viņiem taisnība,» pasmaida Imants Žodžiks. Latvijas papīr-nauda līdz šai dienai ir mainījusies tikai niecīgās detaļās, kādas nezinātājam nav pamanāmas. Piemēram, Latvijas Bankas prezidenta paraksts uz pirmās pieclatnieka tirāžas bija vienkārši «Repše», vēlāk – pēc ekspertu norādījuma – viņš pievienoja parakstam iniciāli. Drukāšanas tehnikas attīstība diktēja jaunu drošības pazīmju ieviešanu.
To, ka Valdis Ošiņš un Imants Žodžiks bija pirmie no Latvijas, kas 1993.gadā redzēja piecu latu naudaszīmi, līdzvērtīgu 1000 tā laika Latvijas rubļiem, viņi, izvelkot no maka piecīti, ik reizi neskandina. «100 kubikmetru nodrukātas naudas,» Imants Giesecke & Devrient GmbH redzēto atceras kā eksotiku. Kāda sajūta? «Nekāda. Ne man bija, ne man būs. Redzējām arī poļu naudu,» viņš piebilst.
«Igauņi citur drukāja, tāpēc jau arī viņiem tik štruntīgi sanāca,» nosmejas Valdis.
«Kad es ieraudzīju jaunās igauņu kronas, tad bija baigais gandarījums par mūsējo naudu,» sarunai pievienojas citādi mazrunīgā Imanta sieva Nora. «Viņiem ir tādi drūmi onkulīši tur sazīmēti.»
Norai vismīļākais esot pieclatnieks. Imantam un Valdim – piecdesmitnieks ar zilpelēko burukuģi.
«Man mūsu naudu lietot bijis patīkami,» piebilst Sandra. «Latviešu zīmes ir ieliktas. Katrs cilvēks, kurš to paņem rokā, saņem kaut kādu enerģijas devu. «Kad Klintones kundze puķu tirdziņā norēķinājās, viņa arī droši vien ir turējusi rokās mūsu latus,» ieminas Nora.
Uz 500 latu banknotes, kas savukārt dizainiski šķiet vispievilcīgākā Džemmai Skulmei, ir pirmskara sudraba pieclatnieka tautumeita. Tā, savienodama laikmetus, būs arī uz latviešu eiro. Tautā šo meiteni dēvē par Mildu. Tieši šajā vārdā par piemiņu trakajai naudas epopejai savu meitu, ko tolaik gaidīja, ir nosaukuši Ošiņi. Mildai, tāpat kā latam un tāpat kā rakstāmlietu veikalam, ko pēc atgriešanās no Vācijas atvēra Valdis, šogad aprit
20 gadu.
«Skolasbiedri no lietišķajiem man tādu dāvanu uzdāvināja uz raudzībām – to sauc Dzimusi brīvībai,» Sandra no otras istabas atnes nobružātu lupatu lelli, kas uz augšu izstieptajās rokās tur trīs zvaigznes. Meita pagājušogad beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Tekstila nodaļu. Diplomdarbā sietspiedē apdrukājusi gultas veļu ar savu pasniedzēju domugraudiem. «Viņai to visu realizēt palīdzēja meistari, kurus Valdis kādreiz bija apmācījis. Loks ir noslēdzies,» smaida Sandra.
«Milda Ošiņa mums ir pedantiska meitene. Kad satrākelē, ir tāda sajūta, ka būtu ar mašīnu nošūts,» Valda teiktajā saskatu līdzības ar viņa paša un Imanta neatlaidību.
