Žurnāla rubrika: Cilvēki

3 miljonus vērts optimisms

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Veiksme

Viena no trijām tehnoloģiski modernākajām koka paneļu māju rūpnīcām Baltijas valstīs Eco House International sāka darbu tieši krīzes melnumā, bet tagad līgatnieši atrod klientus pat Nicā

Kad 2008.gadā sabruka nekustamo īpašumu tirgus ne tikai Latvijā, bet daudzkur Eiropā, šādā brīdī sākt ražot koka paneļus māju būvēšanai šķita gluži vai pašnāvība. «Bet uzņēmumā bija ielikti visi tā dibinātāju personīgie līdzekļi. Arī mani piecpadsmit gadu darba augļi. Plus vēl bankas nauda – lai ražotni aprīkotu ar jaunām, modernām iekārtām, nācās ņemt kredītus,» sēžot Līgatnes rūpnīcas birojā, stāsta Eco House International valdes priekšsēdētājs un uzņēmuma līdzīpašnieks Normunds Sondors. 

Sieva apgalvojot, ka toreiz viņš gada, pusotra laikā nosirmojis. «Tomēr pat visbezcerīgākajā situācijā jāturpina ķepuroties un cīnīties. Ja samierināsies ar domu, ka esi mironis, tad patiešām arī būsi pagalam,» stāsta valdes priekšsēdētājs, saukdams to par nereālu optimismu. Tomēr šis optimisms beigu beigās izglāba ražotni. Rūpnīca darbu sāka tikai 2009.gada beigās, bet jau pērn tās apgrozījums bija pieci miljoni eiro.

No zāģētavas līdz rūpnīcai

Līgatnes ražotnē kopš tās izveides saražots ap 300 māju. Pieaugums ik gadu – 20-30%. Tikpat mērķtiecīgi notikusi arī jaunu tirgu apgūšana. Vispirms Norvēģija, tad Dānija. Tagad viņu ražotās mājas var redzēt arī Beļģijā, Šveicē un pat Francijā, kur koka mājas ir kaut kas pilnīgi jauns. «Tur nav tādu koka būvju tradīciju kā ziemeļos, tomēr Francijā tās pašlaik kļuvušas par modes lietu, un tirgus aug ļoti strauji,» skaidro Normunds. Līgatnieši savas mājas būvējot galvenokārt valsts dienvidu daļā – Nicas apkaimē. «Pašlaik strādājam arī pie tā, lai piegādātu savas mājas Austrijas tirgum,» saka Normunds.

Bet viss sākās vēl ilgi pirms krīzes un nekustamo īpašumu buma. Normundam bija 28 gadi, kad kolhozs Līgatne, kur viņš pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas strādāja par galveno inženieri, tika sadalīts mazos uzņēmumos. Tie, nespēdami pilnvērtīgi darboties brīvā tirgus apstākļos, cits pēc cita beidza pastāvēt. Uz kādu laiku tika izveidota kooperatīvā sabiedrība, bet arī tai lāgā neveicās. «Un tad ieslēdzās izdzīvošanas instinkts. Vajadzēja strādāt, lai uzturētu ģimeni un kaut ko nopelnītu,» atceras Normunds. Kopā ar bijušā kolhoza bijušo iecirkņa priekšnieku Uldi Pušpuru viņi 1993.gadā nodibinājuši uzņēmumu Pīlādži 2 un mazā angārā uztaisījuši nelielu zāģētavu. Gatavo produkciju realizējuši gan vietējā tirgū, gan eksportējuši uz Lielbritāniju.

«90.gadu sākumā 400 m3 zāģmateriālu eksports mēnesī skaitījās ļoti daudz, jo lielās zāģētavas Latvijā parādījās tikai ap 1997.gadu,» turpina Normunds. Tomēr, līdzīgi kā tagad Eco House International, arī zāģētava toreiz attīstījusies ļoti mērķtiecīgi un dinamiski. Sākumā tikai zāģējuši, vēlāk dēļus arī žāvējuši, ēvelējuši. Pirmie Latvijā ieviesuši tā saukto dārza programmu, izgatavojot materiālus dārza aprīkošanai, to skaitā speciālus dēļus, līstes, lubiņas, terases un nojumes – produktus ar augstāku pievienoto vērtību, kas bijuši pieprasīti tieši Lielbritānijā. Tad pievērsušies koka karkasa māju ražošanai. 2005.gadā, kad viņš zāģētavu pārdeva islandiešu uzņēmējiem, eksports jau bija ap 3500 m3 mēnesī, apgrozījums – četri miljoni latu un pati zāģētava pēc jaudas desmitā lielākā Latvijā.

Naudu, kas tika saņemta darījuma rezultātā, viņš, tāpat kā toreizējie partneri, ieguldīja topošajā Eco House International, visi kopā jaunajā uzņēmumā investējot gandrīz trīs miljonus eiro. Nepieciešamību pēc rūpnīcas diktēja tābrīža situācija celtniecībā. 

Vienlaikus ar zāģētavu, kur pēc 2000.gada tika izgatavoti paneļi koka karkasa mājām, Normundam piederēja arī celtniecības kompānija, kas šīs mājas būvēja. «Bet toreiz ikviens, kurš objektā nēsāja spainīti, gribēja vismaz sešsimt latu uz rokas, un uzņēmējam neatlika nekas cits, kā maksāt. Tāpēc procesu vajadzēja optimizēt, lai mājas ražotu rūpnieciski. Tas ievērojami samazinātu izmaksas,» viņš skaidro. Tad arī sapulcējušies vairāki līdzīgi domājoši cilvēki, kas uzskatījuši šo jomu par perspektīvu, un kopīgi ķērušies pie darba. Bet, kad bija iegādāta zeme, renovēts viens vecs angārs un uzcelti pieci jauni ar kopējo platību 7500 m2, kā arī ārzemēs iegādātas visas nepieciešamās iekārtas, sākās krīze.

«Uztaisījām pirmās eksperimentālās mājas, un tad 2009.gadā rūpnīcā palika vairs tikai īpašnieki un sargs,» saka Normunds. Par to, kas notika tālāk, viņš runā nelabprāt. Tā īsti to spējot saprast vienīgi tie, kas paši piedzīvojuši ko līdzīgu. Bankas par katru cenu gribēja atgūt kredītus, nākušas virsū kā melns mākonis. Mainījušies uzņēmuma īpašnieki. Tomēr, par laimi, izdevies piesaistīt stratēģisko investoru no Krievijas, ar kuru Normunds iepazinies jau zāģētavas laikā. «Viņš mums noticēja,» valdes priekšsēdētājs ir lakonisks.

Iegribu izpildītāji

Vēl 2007.gadā viss gājis uz urrā, un Latvijas koka māju ražotāji savu produkciju masveidā sūtīja uz Dāniju, bet 2009.gadā vajadzēja sākt faktiski no nulles. Dānijas nekustamo īpašumu tirgus «nomiris» pirmais, pirms tas sabruka Latvijā. Līdzšinējām iestrādnēm un kontaktiem vairs nebija nekādas nozīmes.

«Mēs sapratām, ka nevaram konkurēt ar tipveida projektiem, ko ražo lielās skandināvu rūpnīcas. Jāatrod pašiem sava niša. Izveidojuši komandu un izpētījuši tirgu, nolēmām strādāt ar nestandarta projektiem jeb, kā paši sakām, kļūt par pasūtītāju «individuālo iegribu izpildītājiem». Kā pirmo noieta tirgu izvēlējāmies Norvēģiju,» stāsta Normunds Sondors. Aprēķins vienkāršs – aptuveni 95% visas apbūves Norvēģijā ir no koka. Turklāt krīze šo valsti skāra samēra maz.

«Individuālo iegribu izpildītāji» nozīmē, ka parasti Eco House International saņem drīzāk ēkas fasādes dizaina skici, nevis arhitekta izstrādātu projektu. Mājas projektu ar visām slodzēm, nesošajiem elementiem, to savienojumiem un citām detaļām izstrādā uzņēmuma arhitekti. Parasti tas prasa kādu mēnesi. Savukārt ēku vidējā platība ir ap 250 m2. 

Uzņēmumā ražotās mājas esot tik dažādas, ka sīkāk šo jautājumu Normunds neņemas iztirzāt. Tiek būvēts viss, ko pieprasa pasūtītājs – sākot ar nelielu brīvdienu mājiņu vai vasarnīcu, beidzot ar vairākstāvu daudzdzīvokļu koka paneļu ēkām. Lielākajās no tām bijuši seši dzīvokļi ar kopējo platību gandrīz pusotrs tūkstotis kvadrātmetru. Ja nepieciešams, tiek celta ne tikai dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkas, garāžas, nojumes un dārza terases. Kopējs tām vienīgi tas, ka visās valstīs Eco House International sadarbojas tikai ar celtniecības kompānijām vai nekustamo īpašumu attīstītājiem, nevis individuāliem pasūtītājiem, kuru iegribas viņi it kā izpilda. Ņemot vērā, ka māja sastāv, sākot no vairākiem simtiem līdz pat tūkstotim komplektējošo detaļu, saskaņot ar ārzemēs dzīvojošu fizisku personu viņa vēlmes un ražotāju iespējas vienkārši nebūtu iespējams.

Kā Eco House International 2009.gadā izdevās pārliecināt nekustamo īpašumu profesionāļus Norvēģijā, ka tieši viņu piedāvājums ir labāks nekā konkurentiem? Ražotāju un būvnieku, kas specializējušies uz koka paneļu ēkām, Eiropā netrūkst. «Mēs piedāvājām ekonomiski izdevīgu individuālo projektu izstrādi, un mūsu trumpis bija gan cena, gan kvalitāte. Pirms gadiem pieciem ražojām par 10-20% lētāk nekā Rietumeiropā,» atbild uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Pēdējos gados pieaugot nodokļu apjomam un resursu cenām, arī Latvijas ražotāji kļūstot arvien dārgāki, un pašlaik šī starpība sarukusi. Tagad tie reāli esot 5-7%. «Toties mēs joprojām strādājam gan ātrāk, gan kvalitatīvāk. Un tas ir mūsu trumpis,» saka Normunds. Tāpēc, viņaprāt, vislabākā reklāma ārzemēs šajā nozarē esot tiešie kontakti: «Tu vari atsaukties uz saviem iepriekšējiem projektiem. Lūk, mūsu partneru telefona numuri – zvaniet, un viņi jums pastāstīs, kā mēs strādājam.»

Šogad pirmo reizi kopš uzņēmuma dibināšanas tajā atkal paredzēts investēt. Aptuveni 340 000 eiro nepieciešami, lai ES projekta ietvaros iegādātos jaunu līmēto brusu līniju. Brusas vajadzīgas pašu ražotajām mājām, un tās ir pieprasītas arī Eiropā kā atsevišķs produkts.

Viena no galvenajām krīzes mācībām, pēc Normunda domām, – nedrīkst vairs ļauties tādai eiforijai, kāda biznesā valdīja pirms tam. «Ir jāriskē, bet ar galvu – rūpīgi apsverot ieguvumus un zaudējumus.» Tas īpaši svarīgi, ņemot vērā, ka arī Latvijas produkti kļūst arvien dārgāki. Tātad jau pavisam drīz visu izšķirs tikai kvalitāte. 

Tomēr nākotnē Normunds raugās optimistiski. Tiesa, ES direktīvas, kas attiecas uz enerģijas ietilpību, pašlaik ierobežo frēzbaļķu māju būvniecību, jo tām ir augsts tā sauktais siltuma caurlaidības koeficients. Tāpēc tās kļūst par vasarnīcām un brīvdienu mājām. Savukārt koka karkasa mājām šis koeficients ir ļoti labs. Turklāt cilvēkus visā pasaulē arvien vairāk interesē dabīga vide un ekoloģija. Tas, ka Latvija ir maza, šajā globālajā ekonomiskajā situācijā esot pat zināma priekšrocība. Vienīgi jāprot to izmantot.

«Protams, jāskatās kontekstā ar nekustamo īpašumu tirgus attīstību. Kā zinām, vislielāko kopprodukta pieaugumu dod tieši būvniecība. Pašlaik šis pieaugums Eiropā nav pārāk liels. Tas, protams, ietekmē arī pasūtījumu apjomu. Tomēr iepretim šai globālajai ekonomikai mēs esam tik mazi, ka savu nišu varam atrast jebkurā situācijā,» saka SIA Eco House International valdes priekšsēdētājs Normunds Sondors.

3 biznesa principi

1. Bizness ir nežēlīgs, toties par adrenalīna trūkumu sūdzēties nav iemesla. 
2. Svarīgāks par naudu ir rezultāts, kas motivē strādāt un sagādā prieku.
3. Uzticami partneri, uz kuriem var paļauties.

Esi tu pats!

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Jauna seja

Mārcis Lipskis (17)

Valsts konkursā stīgu instrumentu spēlē Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas skolnieks ieguvis pirmo vietu kontrabasa spēlē savā vecuma grupā. Puisis arī dzied korī Ezerzeme un folkloras kopā Vīteri.

Vecāki: Anda – diriģēšanas skolotāja, diriģē četrus korus, Dziesmusvētku virsdiriģente, Einārs – aranžētājs, producents, apskaņotājs, studiju ierakstu veicējs.

Kuru personību tu apbrīno? Apbrīnoju tādas personības kā Mārtiņš Rubenis, Sandis Ozoliņš. Cienu un apbrīnoju tos, kuri ir stipri gan sportā, gan psiholoģiski.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par mīlestību un atbalstu, ko viņi man sniedz jebkurā dzīves situācijā. Ļoti pateicos par to, ka, par spīti pārdzīvojumiem un asarām, viņi tomēr mani noturēja mūzikas skolā 12-14 gadu vecumā.

Būtiskākais, ko dzīve jau tev ir iemācījusi? Nedrīkst ņemt vērā citu cilvēku viedokli par sevi. Tu vari būt savdabīgs «frīks», bet galvenais ir būt pašam neatkarīgi no dažu apkārtējo viedokļa. 

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Par hokeja komandas Lokomotīve un Kārļa Skrastiņa traģēdiju. Katram sporta cienītājam tajā dienā nobira asara.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Esmu nestandarta gadījums. Citāds, bet domāju – ne sliktāks kā citi. Savdabīgs.

Labākā atpūta ir…? Patīk aktīva atpūta dabā sportiskā garā.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neatlaidību un pacietību. Tās ir lietas, kas man reizēm pietrūkst.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Laikam kaķi, jo visi kaķi, kas man ir bijuši, ir mani ļoti respektējuši. Nevis mīlējuši, bet respektējuši. (Smejas.)

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Izlēmību un sapratni.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Nākotnē gribu savas mājas tepat Latgalē, pie kāda ezera.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Slinkumu. Reizēm mēdzu izdarīt visas iespējamās blakuslietas, lai tikai neķertos klāt kam nopietnākam.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par savas ģimenes un tuvāko veselību.

21.gs. skola

Posted on marts 26, 2014 by - Dzīve

«Bērni, paņemiet savu planšetdatoru!» Šāds aicinājums Latvijas skolās atskan aizvien biežāk, jo skolotāji, gluži tāpat kā daudzviet citur pasaulē, apjautuši – mūsdienu tehnoloģijas nevis traucē, bet palīdz mācīties

Jē, man izdevās! – iesaucas pirmklasnieks, kura ziepju burbulis planšetdatora ekrānā pārplīst, un tas nozīmē, ka viņam izdevies pareizi atrisināt matemātikas uzdevumu. Viņš nepacietīgi ar rādītājpirkstu uzsit uz bultiņas, lai redzētu nākamos saskaitāmos. Nevienam no Valmieras 5.vidusskolas 1.a klases skolēniem nav ne mazākās aizķeršanās, darbojoties ar Juniors Mathematic lietotni. Troksnis klasē, plīstot digitālajiem ziepju burbuļiem un atskanot dažādām bērnu emociju izpausmēm, ir neiedomājams. Taču azarts, ar kādu pirmklasnieki darbojas, nav salīdzināms ar to paklausīgo rāmumu pirms pārdesmit minūtēm šajā pašā stundā, kad skolotāja interaktīvo tāfeli klases priekšā izmantoja gluži tāpat kā zaļo tāfeli, bet skolēni planšetē ar rakstāmrīku vilka ciparus, plusus un vienādības zīmes. Vienīgā atšķirība no jebkuras citas stundas – skolēnu pārraudzības sistēma skolotājai ļāva savā datorā vai uz tāfeles redzēt, kā katrs no bērniem darbojas planšetdatorā. 

Valmieras 5.vidusskola Latvijā ir viena no pirmajām nedaudzajām skolām, kur ierīkota digitālā klase. Šis ir tikai mācību procesa digitalizēšanas sākums. 

Pagaidām digitālo klasi Valmieras zēni un meitenes visaktīvāk izmanto matemātikas, fizikas, ķīmijas, dabaszinātņu stundās. Lai gan kabinets, kurā pieejami planšetdatori un interaktīvā tāfele, vismaz divreiz mēnesī pieejams katrai Valmieras 5.vidusskolas klasei, visbiežāk tajā mācās vidusskolēni. Iemesls ir vienkāršs – eksaktajos mācību priekšmetos ir daudz vairāk pieejamo interaktīvo un digitālo mācību materiālu nekā humanitārajos. Ir neskaitāmas izglītojošas lietotnes angļu valodā un viena lietotne matemātikas pamatu apguvei latviešu valodā Gudrinieks. Daudzveidīgus interaktīvos mācību materiālus var sameklēt Latvijas Universitātes Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra mājaslapā. Visbeidzot vasarā skolotājiem rīkoti kursi, kā veidot digitālos mācību līdzekļus, uzsvaru liekot tieši uz dabaszinātņu mācību priekšmetiem. 

Taču Valmieras vismodernākajā klasē skanējusi arī mūzika – skolēni notis mācījās lietotnē, kas planšetdatoru ļauj izmantot kā klavieres. «Kopumā klase ir noslogota gandrīz nepārtraukti,» ar gandarījumu saka skolas direktore Rudīte Markus. Viņa pati pasniedz vācu valodu un stāsta, ka stundās mīļuprāt izmanto mācību grāmatām pievienotos diskus vai mācību līdzekļu izgatavotāju izstrādātās interneta vietnes. «Jo vairāk skolās būs digitālās klases, jo lielāks būs pieprasījums pēc šādiem mācību līdzekļiem, kam, ceru, sekos piedāvājums,» saka direktore. 

Pagaidām, lai palīdzētu skolotājiem sagatavoties stundai digitālajā klasē, Valmieras skolā strādā trīs pedagogi-mentori. Viena no tiem Vidaga Āboliņa stāsta, ka visvairāk darba prasa darba lapu un testu sagatavošana. Toties skolēnu pārraudzības programma ļauj skolotājam jau nodarbības laikā savā planšetdatorā redzēt, kā audzēkņi tiek galā ar uzdoto un kādi uzdevumi sagādā vislielākās grūtības. Līdz ar to viņš zina, kam pievērst uzmanību nākamajā stundā. 

Rudīte Markus pagaidām neņemas spriest, vai digitālā klase uzlabos mācību rezultātus. Taču viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka tā palielina skolēnu interesi un padara pašu mācīšanos daudzveidīgāku. Vērojot, kā pirmklasnieki darbojas lietotnē Gudrinieks un cik bieži atskan «malacis», «pareizi» vai «mēģini vēlreiz», atliek pedagoģei piekrist. 

Gan pērk, gan saņem dāvanā

Valmieras 5.vidusskolai paveicies – tā digitālo klasi ar interaktīvo tāfeli un 30 planšetdatoriem saņēma dāvanā no firmas Samsung kā šā uzņēmuma un Valmieras SOS bērnu ciemata īpašas draudzības zīmi. Skolā no vairāk nekā 300 audzēkņiem 13 ir no SOS ciemata. 

Pārējās Latvijas skolas digitālās klases saņēmušas dažādos veidos. Piemēram, Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskola saņēma Rīgas pašvaldības atļauju skolas baseinā nopelnīto naudu izmantot, lai nopirktu 27 planšetdatorus un interaktīvo tāfeli. Kokneses pašvaldība samaksāja 43 000 eiro par Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas informātikas kabinetu (18 jauni stacionārie datori), digitālo klasi (interaktīvā tāfele, portatīvais dators skolotājam un 20 planšetdatori) un vēl trim interaktīvajām tāfelēm. Laurenču sākumskolā (Siguldas novads) sadarbībā ar Apple izveidota mobilā datorklase, kurā ir arī 24 miniplanšetdatori. Savukārt Siguldas Valsts ģimnāzija, svinot 95.jubileju, no Siguldas novada pašvaldības saņēma dāvanu karti 30 planšetdatoru iegādei. 

Kad Roberts Ķīlis (bijušais izglītības un zinātnes ministrs) pavēstīja, ka katram skolēnam drīz būs vajadzīgs planšetdators, bija skaidrs, ka par valsts naudu šī ideja netiks īstenota, saka Natālijas Draudziņas vidusskolas direktors Pēteris Ševčenko. Tādēļ viņa skolā aizvadītās vasaras laikā izstrādāta koncepcija digitālās klases izveidošanai, un pagājušā gada oktobrī viņš vienojās ar Rīgas domi, ka drīkst no skolas baseina izīrēšanas nopelnīto naudu – ap 18 000 eiro – izmantot tehnoloģiju iegādei. Sākumā digitālajā klasē gāja tikai daži skolotāji, taču tagad tajā pēc pašu skolotāju veidota grafika notiek matemātikas, fizikas, latviešu valodas, vācu valodas, vizuālās mākslas un vēstures stundas. Pēteris Ševčenko vai viņa vietnieks piedalās šajās stundās kā atbalsta pedagogi, kuri palīdz tehniski. «Mans secinājums – strādājot ar modernajām tehnoloģijām, paspēt var mazāk nekā ikdienišķā mācību stundā. Toties skolēnu atdeve ir krietni lielāka,» secina skolas direktors. «Ir viedoklis, ka mūsdienu bērniem ir attīstīta vizuālā uztvere, tādēļ darbs ar vizuāliem materiāliem sekmē viņu uztveri un izpratni. Tomēr nopietnu pētījumu par šo tēmu nav.»

Britu pētnieki, no 2011.gada septembra līdz 2012.gada jūlijam analizējot planšetdatoru lietošanu mācību stundās Honijvudas kopienas zinātņu akadēmijā Esekā, Velesas vidusskolā Belfāstā un Longfīldas akadēmijā Kentā, salīdzinājumā ar kaimiņu skolām, kas tos neizmantoja, konstatēja vairākus ieguvumus, ko sniedz planšetdatoru izmantojums mācībās. Skolēniem palielinās motivācija mācīties, vecāki labprātāk iesaistās mācību procesā, uzlabojas sadarbība gan starp skolotājiem un skolēniem, gan skolēnu starpā. 

Velsas un Skotijas skolās, kur planšetdatori tiek izmantoti kopš pagājušā mācību gada, secināts, ka to izmantošana mācību stundās ir ievērojami palielinājusi skolēnu interesi – daudz biežāk nekā iepriekš skan skolotājiem uzdoti jautājumi, raksta BBC.com. Samazinājušies arī stundu kavējumi jeb nobastoto nodarbību skaits – bērniem ir lielāka motivācija mācīties. 

Viss skolotāju rokās

Kokneses vidusskolā digitālā klase tika atklāta 14.martā, taču pirmā nodarbība – matemātikas stunda 6.klasei – tajā notika 25.martā. Pēc skolas direktora Māra Reinberga stāstītā, bija nelielas ķibeles ar interneta pieslēgumu, un, viņš neslēpj, skolotājiem vajadzīgs laiks, lai sagatavotos stundai, kurā jāizmanto jaunākās tehnoloģijas. 

Ir vismaz divas būtiskas problēmas planšetdatoru izmantošanai mācību procesā, secināms no Informātikas skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Oskara Lūša stāstītā. Pirmā – pedagogiem pašlaik ir maz iespēju profesionāļu vadībā apgūt darbu ar jaunajām tehnoloģijām. Tas, vai un kā mācību stundās izmantot planšetdatorus, lielā mērā atkarīgs no katra skolotāja gatavības pašam to izpētīt un likt lietā. 

Otra problēma – digitālo mācību līdzekļu latviešu valodā ir ļoti maz. «Valstiska pasūtījuma nav, visu vada tikai biznesa intereses,» saka Oskars Lūsis. Pagaidām tikai divi mācību apgādi (Zvaigzne un Lielvārds) piedāvā mācību materiālus darbam elektroniskajā vidē, kas var atbilst, bet var arī neatbilst izglītības standartiem. Lai gan angļu valodā pieejamas daudzas izglītojošas lietotnes un interneta vietnes, katram skolotājam rūpīgi jāatlasa, kas no pieejamā izmantojams stundā, turklāt viņam pašam jāiztulko terminoloģija, kas vidusskolā apgūstamo tēmu apguvei var būt ļoti sarežģīta. 

Tā kā Valmielas 5.vidusskolā visas šīs nebūšanas ir labi zināmas, skolas direktore Rudīte Markus un viņas kolēģe Vidaga Āboliņa uz mirkli apmulst, kad jautāju, vai digitālā klase ir lielas naudas vērta. Vai skola meklētu naudu, lai nopirktu planšetdatorus, kā to dara daudzas citas Latvijas skolas? Tomēr, mirkli apdomājušas, abas atbild: jā! Mūsdienīgam skolotājam jāprot izmantot mūsdienīgas tehnoloģijas, jo skolēnu ikdiena bez tām vairs nav iedomājama.

Mūsdienīgām mācībām noderīgi resursi 

Dzm.lu.lv/pedagogiem. Mācību programmas un atbalsta materiāli fizikā, ķīmijā, bioloģijā, matemātikā

Macibuvideo.lv. Mācību videomateriāli matemātikā un fizikā 

Pasakas.net. Noderīgi mācību materiāli literatūrā 

Uzdevumi.lv. Uzdevumi un teorijas izklāsts gandrīz visos mācību priekšmetos no 1. līdz 12.klasei 

Draugiem.lv/teihmanis. Skolotāja Artūra Teihmaņa noderīgi mācību materiāli matemātikā 

Fs-it.blogspot.com. Skolotāja Frīda Sarceviča mācību materiāli un ieteikumi informātikas stundām

Youtube.com/user/oskonelv. Informātikas pasniedzēja Oskara Lūša videomateriāli par MS Office un OpenOffice lietošanu 

Phet.colorado.edu. Jautri, interaktīvi un uz pētījumiem balstīti mācību palīglīdzekļi fizikā, bioloģijā, ķīmijā un matemātikā 

Khanacademy.org. Mācību video un interaktīvi uzdevumi matemātikā, dabaszinātnēs, ekonomikā, informātikā, vēsturē un mākslas vēsturē 

Khanacademy.org/cs. Interaktīvi uzdevumi programmēšanā visiem interesentiem

Ed.ted.com. Pasaules labāko pasniedzēju interaktīvi video dažādos mācību priekšmetos 

Teacherspayteachers.com. Vietne skolotājiem, kur iegādāties, pārdot un dalīties ar pašu radītiem mācību materiāliem 

Coursera.org. Pasaulē atzītāko universitāšu bezmaksas mācību kursi dažādos priekšmetos 

Udacity.com. Bezmaksas mācību kursi universitāšu studentiem un pasniedzējiem mūsdienu tehnoloģijās, modernajā matemātikā un zinātnē  

Edx.org. Pasaulē atzītāko universitāšu bezmaksas mācību kursi dažādos priekšmetos 

Codeacademy.com. Interaktīva bezmaksas platforma programmēšanas apgūšanai 

Desmos.com. Platforma, kur bez maksas pieejams Desmos grafiskais kalkulators matemātikas apguvei 

Brilliant.org. Izaicinoši olimpiāžu līmeņa uzdevumi matemātikā un fizikā dažādām vecuma grupām 

Googleartproject.com. Platforma mākslas apguvei, kur aplūkojami darbi no ietekmīgākajiem pasaules mākslas muzejiem un galerijām

P un P

Posted on marts 26, 2014 by - Slavenības

Mana sadarbība ar Raimondu Paulu ir dominējoša un uzkrītoša. Simtiem dziesmu! Tā Jāņa Petera 75.jubilejas gadā, ko šonedēļ piesaka vērienīga Paula un Petera programma Nacionālajā teātrī, rezumē dzejnieks

Agrā sestdienas rītā pirms 45 gadiem pie Jāņa Petera komunālā dzīvokļa durvīm Mūkusalas ielā, trīsstāvu mājā Daugavmalā blakus toreizējai Popova radiorūpnīcai atskan zvans. Peters nu jau atmiņu grāmatās iekļauto epizodi pārstāsta ar humoru, tomēr tā kā sakautrēdamies. Viņš no savas metāla gultiņas izlecis izspūris, bet aiz sliekšņa stāvējis kā arvien zolīdi ģērbies komponists Raimonds Pauls. «Viņš šo tikšanos atceras, mani vēl paķer uz zoba, ka es esot dzīvojis komunālā istabā ar dzirnakmeni pagalvī. Ar fizisku «dzirnakmeni», man tikko bija iznākusi grāmata ar tādu nosaukumu.»

Arvien darbīgajam Paulam cita veida, kā nedēļas nogalē sasniegt jauno dzejnieku jau īstenībā nebija. «Es toreiz dzīvoju šauros apstākļos, man nebija arī parastā telefona,» stāsta Peters.

Sarunai, kas torīt risinājusies, fons nav bijis tik svarīgs. «Ja tik gudrs esi, tad raksti tu!» Pauls nodevis steidzīgu vēstījumu. «Un tādu frāzi viņš arī teica – man vajag, lai zāles ir pilnas!»

«Karalienes» skolnieks

Tajā brīdī viņi vairs nebija divi nevienam nezināmi censoņi, iesācējs dzejnieks un komponists, kam uznākusi lielummānija. «Izcili populārs!» Peters raksturo tālaika Paulu. 1968.gadā, brīdi pirms abu retoriskās sarunas, bija noticis Raimonda Paula pirmais autorkoncerts. Mežrozīte, Dziesma nenosalst, Nepārmet man, Ar tevi vien – tautā aizgāja skaņdarbi, kas vēlāk ierindosies Raimonda Paula zelta klasikas krājumā. Solisti – Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Zdislavs Romanovskis. Vārdu autors – Alfrēds Krūklis.

Priekulē dzimušais Peters, kas no Liepājas bija ieradies Rīgā, kādā sarīkojumā Zvejniekciemā kurzemnieka maksimālismā Paulam bija izteicis kritiku par šo dziesmu vārdu pārlieko lirismu. Vai 33 gadus vecajam komponistam drīz pēc tam bija iekritusi sirdī nepilnus četrus gadus par sevi jaunākā Petera dzeja?

«Viņš bija mazrunīgs, sevišķi uz cildinājumiem skops, tagad viņš runā daudz vairāk – bet, acīmredzot, grāmatu bija vismaz redzējis vai dzirdējis runājam, ka Peteram ir labs dzejoļu krājums,» Peters Paula pēkšņo vizīti tomēr skaidro ar Dzirnakmeņa iznākšanu. Grāmatā atrodamo dzejoli Vakars bērnības ciemā jau bija paspējis komponēt Valters Kaminskis, to dziedāja pats Miķelis Fišers, dzejnieces Ārijas Elksnes vīrs.

«Par krājumu labi bija izteikušies pat dzejnieki, kas mani pirms tam bija kritizējuši,» Peters bez pazemības kavējas atmiņās par Dzirnakmeni. «Ļoti principiālais un prasīgais Imants Auziņš, izdevniecības Liesma redaktors, satikts uz ielas teica – jā, es izlasīju, nu, ļoti labi!» Jau pirmais manuskripts Peteram pavēra ceļu uz Rakstnieku savienību, arī tas esot bijis rets gadījums. Profesionālā cunfte savus standartus tolaik turēja augstu, dažkārt slēgtās balsošanās par radoši nenobriedušiem tika atzīti pat divu un trīs krājumu autori. Iejaukties nevarēja ne kompartijas centrālkomiteja, ne Ministru kabinets.

Bargi dresējusi Peteru bija arī Karaliene, tā visi sauca ilggadīgo Rakstnieku Savienības dzejas konsultanti Mirdzu Ķempi, taču tieši viņa 1964.gadā Liepājas rajona laikraksta Ļeņina Ceļš jaunajam līdzstrādniekam sameklēja vietu Rīgā, avīzes Cīņa redakcijas lauksaimniecības nodaļā. Peters, kā padomju žurnālistam pieklājas, rakstīja par traktoristiem un kombainieriem. Jūsmoja par latviešu sarkano strēlnieku pieminekli, kas tapa Daugavas otrā krastā, un pārdzīvoja, ka viņa it kā ideoloģiski pareizo dzejoli Latviešu sarkano strēlnieku laukumā laikrakstā Cīņa pēdējā brīdī izrāva no salikuma. «Uzskatīja, ka tas ir nacionālistisks,» saka Peters. 

Piekrizdams Paula izaicinājumam sacerēt dziesmu tekstus, Peters jau pieņēma lēmumus par citu dzejas darbu likteņiem. «Žurnāls Zvaigzne pārvilināja pie sevis, biju dzejas un prozas nodaļas vadītājs. Tur strādāja Mavrika Vulfsona sieva Sofija vai Soņa, kā mēs viņu saucām, Viļa Lāča atraitne Velta Lāce – kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa māsa, brīnišķīga sieviete, lai kādas kolīzijas nebūtu ģimenē. Es pats Zvaigznē organizēju latviešu labāko dzejnieku un prozaiķu publicēšanos. Toreiz bija tāda prakse, ka gandrīz katrā žurnālā publicēja labu prozu un dzeju. Kad aizgāju, piemēram, pie Imanta Ziedoņa, viņu pratināju: «Tev ir kādi pieci seši jauni dzejoļi?» Tad tu man apsoli!» Dzejnieki un prozaiķi gan piedzīvoja atpazīstamību, gan arī redakcijas viņiem labi samaksāja. Tas darbs man ļoti patika.»

«Ribu» metode

«Es uzrakstīju Zilo dziesmu, un viņš uzreiz teica, ka cilvēki tādu nesapratīs – tiem laikiem tas dziesmas žanrā likās avangardiski,» Jānis Peters atceras, kā sešdesmito gadu pašās beigās sākās viņa un Raimonda Paula sadarbība. «Tā kā ceriņš, tā kā sapnis, tā kā apinis pēc lietus / Mana tumši zilā dziesma dziedama. / Tā kā zila mētra silā, Tā kā rauda meldros plīvo / Un kā migla egļu gatvē dziedama,» – tas laikam likās jocīgi pēc līganajiem šlāgeriem, latviešu mīļotajām dziesmām?» Peters iesaucas. Taču cilvēki saprata, dziesma aizgāja tautā, arī Paulam iepatikās, tāpat kā «skumjas sievietes smeldzīgā dziesma», Ances romance no Oļģerta Dunkera 1970.gada filmas Klāvs Mārtiņa dēls, kur kadrā to izpilda Elza Radziņa, bet ierakstā – Margarita Vilcāne.

Lai arī daudzos avotos Ances romance ir atzīta par Paula un Petera pirmo kopdarbu, dzejnieks stāsta, ka Zilā ir tapusi paralēli, vienā un tajā pašā diennaktī. «To dziedāja jaunais Viktors Lapčenoks, pirmoreiz kāpdams uz skatuves, mulsdams un nespēdams divus soļus paiet.»

Bet Petera un Paula dziesmu maisam gals bija vaļā. Mūkusalas ielas komunālajā dzīvoklī pieņemtais izaicinājums izvērtās sadarbībā un draudzībā mūža garumā. Arī šo, Jāņa Petera 75.jubilejas gadu (viņš dzimis 1939.gada 30.jūnijā), jau 22.martā ieskandināja «divu P» kora dziesmu koncerts Latvijas Universitātes lielajā Aulā. 27.martā pirmizrādi piedzīvos Paula un Petera dzejas un mūzikas uzvedums Satikšanās Nacionālajā teātrī, veltīts arī Teātra dienām. Septiņdesmitgadnieki ar niķīgu veselību, viņi joprojām raksta. Arī 28.jūnijā, dzejnieka apaļajai jubilejai tuvākajā sestdienā, Arēnā Rīga koncertā No Jāņiem līdz Pēteriem liela daļa būs Paula dziesmu ar Petera vārdiem: tapušas korim un estrādei, teātrim un kino, atsevišķas melodijas un veseli dziesmu cikli.

«Mana sadarbība ar Raimondu ir dominējoša un uzkrītoša. Simtiem dziesmu. Teātra dziesmas vien – katrai izrādei 12-15, Dāmu paradīzei Liepājas teātrī bija pat 23 vai 24,» stāsta Jānis Peters. Uz mūsu tikšanos pie «sava galda» klusā centra viesnīcas restorānā, kura personāls viņu pazīst jau gadiem, dzejnieks paņēmis līdzi biezu autortiesību aģentūras dokumentu izdruku, pārlapo to, pats nebeidz brīnīties. «Negribētu, lai mani mīļie mirušie komponisti Uldis Stabulnieks un Ivars Vīgners paliktu ēnā. Esmu arī ar Mārtiņu Braunu, Valdi Zilveru, Jāni Strazdu rakstījis,» nosaka cilvēks, kura vārsmu izcilo fonētisko atbilstību melodijai grāmatā par Raimondu Paulu – Pieskāriens uzsvēruši Daigas Mazvērsītes aptaujātie muzikologi.

Arī Pauls ir sadarbojies ar citiem dzejniekiem – ar jau pieminēto Alfrēdu Krūkli, Māri Čaklo, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Leonu Briedi, izmantojis arī literatūras klasiķus. Taču tieši kopā ar Jānis Peteru varējis visharmoniskāk izvērsties iecienītajā daiļrades principā – lūgt pierakstīt klāt vārdus jau gatavai melodijai. Mazvērsītes grāmatā Pauls sauc Peteru par savu dzejnieku.

«Mums ar Jāni sadarbība vienmēr bija ļoti interesanta. Viņš notis nepazīst. Tad es viņam rakstīju savas ģeniālās «ribas» – viņš man draudēja, ka tās vienreiz nodrukās,» satikts darba telpās Latvijas Radio, joko Raimonds Pauls. «Riba – tas faktiski ir zilbju savirknējums. Mana fantāzija bija ļoti aprobežota, zilbes man ērtāk bija necenzētos vārdos sarakstīt, tad bieži vien bija jāsmejas, ko esmu ātrumā samurgojis… Bet, kad Jānis atnesa man savu tekstu – vo, vells! Skaistas lietas.» Par īpaši izdevušos komponists uzskata abu sniegumu teātra mūzikā, piemēram, populāro izrādi Šerloks Holmss, kam tapa kaut vai tas pats populārais Zilais karbunkulis.

«Es noklausījos, kā Raimonds vairākas reizes uz klavierēm spēlē melodiju, pēc tam uzrakstīja «ribu,»» man mājās tās vēl ir, gan rādāmas, gan nerādāmas!» apstiprina arī Peters. «Šad un tad prasīju – nu labi, melodija man ir skaidra, bet par ko ir dziesma? Viņš gandrīz visos gadījumos teica, nu, par ko – par mīlestību! Zināma taisnība viņam bija.»

Gadījies, ka Peters, rakstīdams vārdus, zvanījis Paulam: «Nospēlē man vēl!» Komponists, ātrs un prasīgs pret sevi un citiem, nākamajā dienā mēdzis brīnīties, ka teksta vēl nav. «Bet viņš nekad nebija piekasīgs piekasīguma dēļ. Ar viņu īstenībā vienmēr bija ārkārtīgi viegli strādāt. Es varu kritizēt tikai sevi, jo šad un tad nevarēju tikt viņa tempam līdzi, esmu lēnais,» Peters pasmaida. Uzsver: citiem jā, bet Paulam viņš nekad nevienu dziesmu neesot atteicis.

Atmodas laikā nerakstīja

«Ir komponisti, kas aug no literatūras, un ir komponisti, kas aug paši no savas mūzikas. Es domāju, ka Pauls sākumā vairāk bija tas, kas auga no savas mūzikas. Vēlāk viņš pievērsās – ne bez manas ietekmes – dzejai kā tādai. Sāka cienīt lielas vērtības. Frici Bārdu, Aspaziju… Es viņam parādīju nežēlībā kritušo Jāni Sudrabkalnu,» Peters piemin abu kopdarbu, neseno Nacionālā teātra iestudējumu Trubadūrs uz ēzeļa.

Gaume sakritusi pat detaļās. «Slimīgi izkopta pienākuma apziņa,» kā Peters raksturo pats sevi, rezultējusies tekstos, ko ieraugot, atskanējis Paula ierastais: «Prīmā! Ir! Guļ!»

«Humors bija tikai ar dzeltenajām lapām,» dzejnieks piemin draisko Dziesmu par pēdējo lapu, kas Bumbieres un Lapčenoka izpildījumā mirdzēja 1977.gada Mikrofona aptaujā. «Kad es aiznesu Raimondam dziesmu, viņš sāka spēlēt un smieties – nē, vecīt, par to nu gan te nav!» Nācies domāt citus vārdus. «Es biju kaut ko pārāk cēlu sacerējis.» Pauls Peteram arī vienmēr darījis zināmu, ja uz kādu  dziesmu publika reaģējusi īpašā veidā. «Zini – cilvēki laukos sāk celties kājās!» zvanījis par Manai dzimtenei. Tāpat rakstīta uz «ribas», komponēta kā estrādes variants Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka duetam, kordiriģenta Imanta Kokara ievērota, Manai dzimtenei pārauga par Dziesmusvētku himnu.

«Tā bija veltīta Dziesmu svētku simtgadei 1973.gadā, bet tekstu dēļ to šajos svētkos neļāva dziedāt,» paradoksu atklāj Raimonds Pauls. «Cik jocīgi iznāca – tolaik uztraucās par vārdiem «vēl nāks piektais gads,» un tagad atkal uztraucas! Nu tas nāks, dabīgi, par to es esmu drošs, bet, kad tas nāks, to es nezinu,» atskan komponista sarkasms.

Kad 1975.gadā Manai dzimtenei ne tikai iekļāva Dziesmusvētku programmā, bet koris dziedāja kā noslēdzošo dziesmu, neoficiālo himnu, komponists un dzejnieks, šķiet, kopā piedzīvoja lielāko emocionālo triumfu. «Pirmoreiz Paulu īsti aizkustinātu ieraudzīju 1975.gada Dziesmusvētkos, kad dziedāja Manai dzimtenei. Ir tāda hrestomātiska bilde, kur ir Kokars ar rokām gaisā, Pauls ar asarām acīs un es. Jaunībā Raimonds, būdams disponēts uz jokiem, uzlika sev tādu masku pāri. Patiesībā viņš ir ļoti sirsnīgs cilvēks, pieaugot mazmeitām, kļūst arvien emocionāli atraisītāks,» saka Peters.

Paula un Petera fenomens – lielākajai daļai viņu abu dziesmu tauta pieķērās kā magnētam, tās joprojām dzied gan profesionāļi, gan pašdarbnieki, gan cilvēki mājas ballītēs. Dzejnieks uzsver – ar dziesmām viņi ir veicinājuši tautas vienotību. Viņa kolēģis Imants Ziedonis Astras Milles grāmatā par Jāni Peteru pat izsaucas: «Tas, ko Petera – Paula sentiments ienesa nacionālajā romantismā, ir vienreizēja parādība latviešu kultūrā un politiskajā vēsturē.»

«70.gados ar Raimondu Paulu sadarbojāmies tik daudz, ka dažos manos kolēģos bija zobgalības dzirksts. Vai nav par daudz? Vai tu nekļūsti par dziesminieku?» atceras Peters. «Krieviem ir tāds vārds pesseņik, vesela sērija cilvēku, kuri nav nekādi īpašie dzejnieki. Un, redziet, ja vajag 15 dziesmas teātrim, ko pasūta režisors – tad tas ir pasūtījums. Padomju laikā vārds «pasūtījums» – zakaz – saistījās ar kaut ko politisku, bīstamu. Padomju iestādes daudziem arī pasūtīja. Kurš rakstīja, kurš nerakstīja, mēs to labi zinām. Taču Raimondam Paulam ir dziesmas krievu valodā arī ar lielu dzejnieku dzeju – Andreja Vozņesenska, Jevgeņija Jevtušenko. Un, teikšu, ja manu Latvijas kolēģu dzeju pēkšņi komponēja tas pats Raimonds Pauls, viņi bija ļoti laimīgi.»

Dzejniekus, kas nodarbojas ar elitāru mākslu, dzeju vien, mūsu laikos maz pazīst, secina Peters, kurš tomēr sevi uzskata par dzejnieku, tikai tad – par dziesminieku.

Turklāt ārpus dziesmu rakstīšanas viņiem ar Paulu katram ir bijusi sava profesionālā dzīve. Jānis Peters tika uzaicināts par Rakstnieku Savienības dzejas konsultantu mūžībā aizgājušās «Karalienes» vietā. Atmodas laikā tika izvirzīts par savienības vadītāju. Raimondu Paulu satika Maskavā, kad abi bija PSRS tautas deputāti. «Tīšām gāju tur pats, jo zināju, ka Maskavā, Augstākajā padomē izšķirsies Padomju Savienības liktenis,» Peters piezīmē. Stāsta: Linards Muciņš no Liepājas speciāli atbraucis uz Paula koncertu Ķekavā, aicinājis arī viņu kandidēt. «Liepājā bija atomzemūdeņu bāze, oficieri un jūrnieki, draudēja interfrontes uzvara. Tad nolika pretī komponistu, kuru pazina visa Padomju Savienība, arī jūrnieki uz zemūdenēm, un viņš tika ievēlēts.»

Paula mūziku Krievijā milzīgi mīl, Peters pārliecinājies gan PSRS Augstākās padomes laikos, gan astoņus gadus vadot Latvijas vēstniecību Maskavā. «Kad mēs abi bijām PSRS tautas deputāti un sēdējām Kremlī gandrīz blakus, nāca cilvēki no citām republikām un teica: «Eta pravda, što sreģi vas deputatom jevļajetsa Raimond Pauls? 

«Eta pravda.»

«Pakažiķe!»

Beigās mēs teicām: «Plaķi 10 rubļej!»*

Paradoksāli, bet Atmodas gados viņi, diemžēl, dziesmas nerakstīja.

Peters lepojas ar faktu, ka ar viņa protekciju Pauls kļuva par Latvijas Republikas kultūras ministru – vienīgo bezpartejisko kultūras ministru bijušajā PSRS. Pauls par šo godu un darbošanos politikā gan izsakās izvairīgi – esot ieguvis daudz ienaidnieku. Tomēr viens otram viņi neko nepārmet, neaprunā, pat neklātienē ir džentlmeniski ne tikai abpusēji, bet arī pieminot viens otra ģimenes, sievas un bērnus.

«Mūža draudzība. Raimonds Pauls mani sadraudzēja arī ar saviem draugiem – leļļu teātra režisori Tīnu Hercbergu un viņas vīru Albertu Terpilovski. Tajā kompānijā bija Gunārs Kirke, Večella Varslavāne, Pāvils Šēnhofs, Pēteris Pētersons,» atceroties nopūšas Jānis Peters. «Tā gan bija interesanta sabiedrība! Es reizēm domāju, kā mēs varam šodien dzīvot, ja neesam atkal aicināti uz kādu pēcpusdienu, vakaru vai jauno gadu kompānijā! Un nav Pētera Pētersona, kurš tūlīt visus pārsteigs ar kaut ko tik jocīgu?»

2012.gadā, kad Raimonds un Lana Pauli svinēja zelta kāzas, arī Jānis un Baiba Peteri bijuši uzaicināti uz svinībām vasaras mājā Līčos pie Salacas. «Tad es svinīgajā pasēdēšanā lasīju vecu dzejoli, ko Lanai biju uzrakstījis 70.vai 80.gados. Atcerējos, ka mēs ar Baibu bijām arī Paulu 10 gadu kāzu jubilejā, tikko bijām sākuši ar Raimondu sadarboties. Liekas, ka nupat, aizvakar tas bija… Kaut kur aizgājis laiks.»

* «Vai taisnība, ka jūsu vidū deputāts ir arī Raimonds Pauls?»
«Taisnība.»
«Parādiet!»
«Maksā 10 rubļus!» – (krievu val.)

Ideju avangardā

Posted on marts 26, 2014 by - Veiksme

Kompānija WMT Baltic arvien bijusi jaunu biznesa virzienu sācēja, vizuālās reklāmas un polimēru materiālu pielietojuma jomā izaugot līdz Baltijas valstu līdera lomai

Firmas biroja ēkas apmeklējums Pļavnieku mikrorajonā Rīgā poligrāfijas cienītājam ir kā pastaiga Brīnumzemē. Veikalā un noliktavā var izcilāt pašlīmējošās lentes un krāsainus plēves ruļļus, darbnīcā izmēģināt lielformāta skeneri un dimanta slīpmašīnu, kam līdzīgu Baltijas valstīs nav. Pašapkalpošanās darbnīcā var izgatavot savu krekliņa vai reklāmas plakāta apdruku, iemācīties lietot profesionālus digitālos printerus, griezējus un frēzes, ar kurām iespējams izveidot dažādas vizuālo materiālu formas. Darbnīca savulaik atvērta Rīgas centrā, bet tagad pārcelta uz firmas biroju, taču joprojām populāra reklāmas un poligrāfijas profesionāļu un studentu vidū, stāsta WMT Baltic attīstības projektu vadītājs Māris Dubra.

Uzņēmuma vēsture sākusies teju reizē ar valsts neatkarības atjaunošanu, krietni pirms tagadējā nosaukuma iegūšanas 1998.gadā. Dubra WMT Baltic strādā vairāk nekā 12 gadu, taču stāsta – firmas trumpis vienmēr bijusi jaunu biznesa ideju īstenošana. «Tad, kad jauno produktu vai pakalpojumu pārņem konkurenti, mēs ar to vairs nestrādājam. Pirmie ar labu ideju nopelnām un ejam tālāk,» stratēģiju atklāj speciālists. Savulaik WMT Baltic pirmie Latvijā ieveduši LED apgaismes ķermeņus, ar ko tagad vairs nestrādā. Kad pamanījuši, ka Latvijā grūti nopirkt labu valsts karogu, sākuši tos ražot. Birojā ir gan mūsu valsts, gan Eiropas Savienības standarta paraugs.

Firmas pēdējais jaunums ir janvārī noslēgtais investīciju projekts – atvērta Baltijā vienīgā pilna cikla pašlīmējošo materiālu ražotne. Tajā investēti 300 000 eiro, informē kompānijas direktore Taive Buceniece. Papildus ierastajai līmplēvju un polimēru materiālu izmantošanai noformēšanā tagad šos materiālus var izmantot automobiļu, kuteru, elektromateriālu detaļu aizsargāšanai un sastiprināšanai. Ar poliuretānu aizsargā arī LED produkciju un iepakojuma virsmu.

Pašlīmējošos un polimēru materiālus izmanto daudzās nozarēs – līmplēves lieto lielformāta drukai, sabiedriskā transporta, tirdzniecības vietu un biroju aprīkojuma noformēšanai. 

WMT Baltic piegādātās norādes un reklāmas materiāli redzami Rīgas sabiedriskā transporta sistēmā, ātrās ēdināšanas restorānu tīklos, sabiedriskajās ēkās. «Mūsu uzlīmes ar norādēm un informāciju būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā,» gandarīts Māris Dubra.

Kompānijas speciālisti Dubras vadībā izstrādājuši savu poliuretāna pārklājuma formulu, kā arī radījuši aparatūru pārklājuma uzklāšanai. Aparatūru un poliuretāna sastāvus eksportē uz vairāk nekā 15 valstīm.

Attīstības vadītāja piedāvātajos paraugos var pataustīt, kā polimērs «iekonservē» uzlīmi, padarot to daudz izturīgāku pret ārējās vides iedarbību. Dubra skaidro – sastāvs tapis firmas speciālistu pētījumos un izmēģinājumos laboratorijā un praksē. Taču produkts nav pilnīgs jaunums nozarē, bet gan ļoti būtisks līdzšinējo veidu uzlabojums.

«Mēs izpētām kāda klienta produktu vai ražošanas procesu un iesakām, ko tajā pilnveidot. Tad sagatavojam savu piedāvājumu, kas klientam ir izdevīgs vai padara ražojumu labāku,» atklāj Dubra. WMT Baltic jauninājumus dažādās jomās izmanto tehnoloģiju ražotāji Vācijā un Japānā. WMT Baltic priekšrocība nav pilnīgi oriģināli patenti, bet tādi uzlabojumi, bez kuriem klienti pēc ieviešanas vienkārši vairs nevar iztikt, secina Māris. «Dažus gadus viņi jaunumu ražo ar mūsu vārdu, pēc tam pārņem paši ar savu zīmolu.»

Jaunās biznesa līnijas Dubra vada pats, to skaits vienlaikus var sasniegt desmit, un ar tām strādā pieci no kompānijas 45 darbiniekiem. Pārējie nodarbojas ar mārketingu un pārdošanu, it īpaši eksporta virzieniem, nepilns desmits nodarbināti jaunajā ražotnē Daugmalē.

Taujāts par paša izglītību, Māris pasmaida – viņš ieguvis divus maģistra grādus ekonomikā, bet inženiera būtību un izgudrotāja «gēnu» nevarot nomākt, jo agrāk pieredzētais pašu arvien velk uz laboratoriju. Kompānijas dibinātājs un valdes priekšsēdētājs Boriss Aleksejenko, ielūkojies sapulču telpā, uz Ir aicinājumu pastāstīt par biznesu, paļāvīgi noteic: «Māris visu zina vislabāk,» un dodas ikdienas gaitās. Vadītājs uzskata, ka galvenais ir uzticēties cilvēkam, kas savu darbu dara vislabāk, bet pašam jāatbild par skaitļiem, un tie liecina par vadības darbu. 

Dimantus gan neslīpē

Pirms tagadējā nosaukuma iegūšanas, piesaistot Vācijas investoru 1998.gadā, uzņēmumā 2-3 darbinieki sākotnēji sniedza vizuālās reklāmas un prezentācijas materiālu pakalpojumus galvenokārt kā starpnieki Latvijas tirgū, stāsta Dubra. Par jaunu lietu ieviesēju un izgudrotāju, veidojot aktīvu ražošanas virzienu, WMT Baltic kļuva 90.gadu otrajā pusē, pilnībā koncentrējoties dažādu nozaru ražotāju apkalpošanai, un joprojām viņu klientu lokā ir poligrāfijas un dizaina uzņēmumi, autoražotāji un būvnieki, servisa firmas. Tagad kompānijas īpašnieki līdzīgās daļās ir firmas dibinātājs Boriss Aleksejenko un Vācijas kompānija SABRES Werbematerialien und Werbetechnik Vertriebs-GmbH. Aleksejenko vada Latvijas ražotnes un biroju darbu Lietuvā, Krievijā un Ukrainā, bet Vācijas partneris vairāk strādā ar Krievijas tirgu. Investors meklēts pēc 90.gadu Krievijas krīzes, kad ar inovatīvajiem produktiem nopelnīt nevarēja.

Firma ir dažu pasaulē nozīmīgu zīmolu pārstāve Baltijā, piemēram, Roland tehnoloģiskās iekārtas poligrāfijai nopērkamas un iznomājamas tieši šeit. Pavisam lielos profesionālos griezējus, drukātājus un dimanta slīpmašīnu katram ražotājam ikdienā nevajag, bet tos var izmantot WMT Baltic telpās. Ar iespaidīgo iekārtu dimantu gan neviens nav slīpējis, smejas Māris. Ar to apstrādā apdrukātu organisko stiklu durvīm, logiem. Te var sagriezt lielus papīra un līmplēves ruļļus vajadzīgajā izmērā. Pašu ražotās līmplēves krāsu variāciju skaits pārsniedz 30, rāda vadītājs.

Dubra uzsver, ka attīstība WMT Baltic notikusi galvenokārt ar pašu nopelnīto soli pa solim. «Savus zīmolus sākām veidot 2003.gadā. Kopš dibināšanas cenšamies būt pirmie ne apjomā, bet tehnoloģiju attīstībā. Tagad mums ir tik daudz inovatīvu materiālu un tehnoloģiju, ka vienā dienā to nevar ne apskatīt, ne izstāstīt,» saka vadītājs. Viņš atzīst, ka jaunumu ieviešana ir lielāks risks, taču tas atmaksājoties. «Arī mums gadās kļūdīties, taču mēs ļoti labi mācāmies no savām kļūdām, un nākamreiz esam daudz veiksmīgāki. Tāpēc reizē attīstām vairākus virzienus, lai piesegtu risku.»

Jaunajā ražotnē WMT Baltic vienā ciklā apvienojis ražošanu, aizsarg-pārklājuma uzklāšanu un griešanu vajadzīgajā formātā. Pēc modernizācijas ar jauno polimēru uzklāšanas aparatūru diennakts laikā var apstrādāt vairāk nekā 20 000 kvadrātmetru plēves vai papīra.

Ukraina bez čeka

WMT Baltic ir meitasuzņēmums arī Ukrainā, un Dubra atzīst – tur patlaban klājoties bēdīgi. «Tas, ko mums stāsta televīzijas kanālos, nav krīzes iemesls. Darbs tur neapstājas, normāli strādājam otro gadu, bet laikam esam vienīgie, kas Kijevā maksā visus nodokļus. Klienti grib pirkt par skaidru naudu, bez dokumentiem, bet mēs nevēlamies nepatikšanas. Taču neoficiāli, šķiet, strādā gandrīz 99% valsts. Kā tur var cerēt uz normālu ekonomiku?» Dubra retoriski komentē Ukrainas situāciju.

Ukrainā WMT Baltic ir četras preču grupas, savukārt Latvijā – ap 25. Dubra neslēpj, ka meitaskompāniju menedžments Lietuvā un Ukrainā ir ļoti sarežģīts, kaut arī to kontrolē no Latvijas. Ne vienmēr vietējie darbinieki filiālēs gribot strādāt pēc tādām prasībām kā mātesfirmā. Eksportam, galvenokārt uz Eiropu, aiziet vairāk nekā puse firmas produktu un pakalpojumu. «Bez eksporta mēs nevarētu izdzīvot,» saka Māris, piebilstot, ka nesenās krīzes laikos kādam atalgojums tika samazināts, taču atlaisti tikai daži cilvēki. Apgrozījums nokrities līdz 60%, tomēr aktīva jauno produktu veidošana to atkal atjaunojusi. Darbiniekus WMT Baltic izvēlas ļoti rūpīgi, strādājot jau ar studentiem un skolēniem atvērto durvju un ēnu dienās. Galvenā prasība – spēt augt līdzi darba procesam un jaunām idejām.

Kaut arī produktu skaits mērāms vairākos desmitos, WMT Baltic klienti ir profesionāļi, nevis privātpersonas, tāpēc reklāma medijos nav vajadzīga. Galvenais ir kontakti nozarē, ko vislabāk iegūt profesionālajos gadatirgos. Māris rāda plastikāta planšetes, kas tapušas ar pašu tehnoloģiju, Eiropas forumos demonstrējot Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Krievijas simbolu vizuālos attēlus polimēru «iepakojumā». Matrjoškas un Eifeļa tornis šādā izpildījumā būs koši vismaz 20 gadus, smaida inovators.

Veikalu un noliktavu Rīgā tuvākajā laikā pārveidos katram pircējam pieejamā un viegli apskatāmā teritorijā, jo te ir galvenokārt Latvijas tirgum domātie produkti. Savukārt Daugmales noliktava pie ražotnes strādā tikai eksportam, stāsta Māris.

WMT Baltic Pļavnieku nomalē savulaik bijis pirmais uzņēmums, bet tagad kaimiņos ir gan degvielas stacija, gan lielveikals. Nākotnē varētu īstenot arī savulaik krīzes dēļ atlikto paplašināšanās projektu. Izrādot tirdzniecības telpas, Māris pievērš uzmanību dažādiem produktiem, kas sākumā lietoti tikai pašu firmas noliktavā, bet pēc tam kā ļoti ērti nonākuši arī pārdodamo sarakstā. Viens piemērs ir riteņota platforma ar puļķiem, uz kuras tirdzniecības zālē saliek līmplēves rituļus. Galvenais ir ieraudzīt, ko var pārdot – pārējais ir tikai darba jautājums, veiksmes formulu atklāj Māris Dubra.

3 biznesa principi

1. Nākt pirmajiem ar jaunu tirgus virzienu.
2. Saprast, ko klientam vajag, pirms viņš pats paprasa.
3. Darbinieku kompetence un spēja augt.

Sapņaina reāliste

Posted on marts 26, 2014 by - Jauna seja

Evelīna Erdmane (19)

Rīgas Amatniecības vidusskolas skolniece kopā ar skolasbiedri Martu Šaboviču pasniedzējas Daces Martinsones vadībā uzaudušas mēbeļaudumu atjaunotajai Anša Cīruļa viesistabas iekārtai, kas apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Vecāki: Lauma – zemes ierīkotāja, plānotāja, Edijs – mehāniķis, celtnieks.

Kuru personību tu apbrīno? Mani piesaista tas, cik brīvi cilvēks jūtas interesantā un piesaistošā apģērbā, piemēram, Elita Patmalniece un Baiba Sipeniece-Gavare.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par audzināšanu un iedrošināšanu: «Pat ja nemāki, ir jāmēģina!»

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi? Ir laiks, kas jāvelta svarīgām lietām, un laiks, ko var veltīt atpūtai. Nedomā par atpūtu, kamēr neesi izdarījis visu vajadzīgo.

Kad pēdējo reizi raudāji? Marta sākumā, jo biju apslimusi un nesapratu, ko gribu, ko ne.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Depresīva optimiste un sapņaina reāliste.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Ir abi. Laikam izvēlētos kaķi, jo ar to ir vieglāk ceļot.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Muzikālo – neatkarīgi no tā, vai tā ir instrumenta spēle vai dziedāšana.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Nazi, šķiltavas un segu.

Labākā atpūta ir…? Satikt draudzeni un meklēt piedzīvojumus.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Gudrību, apņēmību, spēju uzklausīt un saprast.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Itālijā, Gargāno pussalā.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Gribētu būt apņēmīgāka.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par veselību un vietu, kur kādreiz dzīvot.

Mācās visa ģimene!

Posted on marts 19, 2014 by - Dzīve

Cēsu Jaunās sākumskolas direktore Dana Narvaiša (28) stāsta, kā izveidot progresīvu skolu bez milzīgiem finanšu ieguldījumiem, bet ar labām idejām un mīlestību pret bērniem

Otrpus dzelzceļam, raugoties no Cēsu centra puses, divstāvu namā ar koka sijām, lieliem logiem un gaišpelēkām krāsotām sienām atrodas Bērnu un jauniešu zinātnes centrs Zinoo, bet tā 2.stāvā izvietojusies pagājušā gada rudenī atvērtā Cēsu Jaunā sākumskola. Tās direktores Danas Narvaišas un vecāku interesantās sarunas es nejauši atklāju tviterī. Nolēmu atvērt skolas mājaslapu un izpētīt, kas tad ir šī skoliņa, par kuras ikdienas norisēm ar aizrautību sociālajos tīklos runā gan vecāki, gan pedagogi. Neatkarības gadu laikā Latvijā saradušās 40 privātskolas. Vairākas no tām, arī Cēsu Jauno sākumskolu, izlēmuši veidot vecāki, kā tas, pēc likuma, ir ļauts – biedrības 99 balti zirgi veidoto skolu Drustos, Ikšķiles Brīvo skolu, nesen Rīgā atvērto Brīvo Māras skolu, Valmieras Zaļo skolu, Tukuma Dzīvo skolu un citas. 

Cēsu Jaunās sākumskolas direktorei Danai Narvaišai šķiet, ka viņas vadītās skolas stāsts, kas aizsākās, tviterī sapazīstoties Cēsu puses vecākiem, ir lielisks piemērs tam, kā mūsdienās radīt jaunas idejas un tās realizēt. Notikumi sākās 2012.gada rudenī, bet vēl pēc pusgada šīs aktivitātes tviterī pamanīja Dana. Bijusī Iespējamās misijas skolotāja tobrīd bija bērna kopšanas atvaļinājumā, apņēmusies, ka realizēs dzīves sapni:  «Izveidot savu biznesu, nopelnīt naudu un ieguldīt to izglītības attīstībā.» Dana ieguvusi bakalaura grādu tūrisma vadībā Vidzemes augstskolā, profesionālās augstākās izglītības grādu pedagoģijā Latvijas Universitātē, kā arī maģistra grādu sociālajās zinātnēs Vidzemes augstskolā. Apmaiņas programmās studējusi Francijā, Norvēģijā. Piedalījusies starptautiskā projektā Izcilo klašu izpēte,  kurā definēti kritēriji izcilai 21.gadsimta klasei. Taču galvenais, kas jāpastāsta par Danu, nav formālais CV, bet neticamā uzņēmība, enerģija un interese par izglītības procesiem, kas jūtama, viņu sastopot. 

Cēsu skoliņas durvis pēc īsa zvana atver smaidīga jauna sieviete zirgastē saņemtiem matiem, koka krellēm ap kaklu. Tā ir viņa, skolas direktore! 

Audzē cālīšus, būvē pilsētu 

Parasta darbdiena. Divās plašās telpās pedagogi strādā ar bērniem – notiek stundas 2.klasei un nodarbības ar rotaļāšanos piecus sešus gadus vecajiem pirmsskolniekiem. Gaisotne šķiet tik mierpilna, ka to varētu noturēt par svētdienas rītu mājās. Tuvāk ieskatoties, redzams, katrs bērns nodarbināts ar savu uzdevumu. Katram iedots plāniņš, kas jāpadara. Ja nepieciešams miers, bērns var aiziet citā telpas vietā un tur veikt savu darbu. Bērni šeit strādā ar elektroniskajām planšetēm. «Bija olimpiskā nedēļa – bērni sekoja līdzi, skatījās ziņas, atbildēja uz pedagoga jautājumiem,» direktore pastāsta.

Pirmais mācību gads skoliņā sākās 2013.gada 1.septembrī. Sanāca deviņi bērni, pusgada laikā pievienojās vēl trīs. Dana Narvaiša bija rēķinājusies, ka būs sagatavošanas grupa pirmsskolniekiem, 1.klase un 2.klase. Taču piesardzība mazpilsētā bija liela un 1.klasi izveidot neizdevās. Patlaban skolā ir sagatavošanas grupa, kā arī 2.klase. Dana priecīgi stāsta, ka ziemā, sadzirdot pirmās atsauksmes no ģimenēm, kuru bērni šeit mācās, cits pēc cita sākuši nākt pieteikumi nākamajam mācību gadam. Jau šoruden skola cer paplašināties līdz pat 4.klasei ieskaitot, kā arī atvērt grupu divgadniekiem. Nākotnē domā arī par 5. un 6.klasi. Skolas maksa ir salīdzinoši neliela – 90 eiro mēnesī. Dana stāsta, ka skolas atvēršanā ieguldīts aptuveni pusotra tūkstoša eiro. 

Gaumīgi izremontētās telpas, ko īrē, šeit jau bija. «Viens no galvenajiem principiem telpas organizēšanā ir mājīgums. Otrs princips: telpas iekārtojums paver radošas iespējas iztēlei. Piemēram, koka paletes, kas ir visapkārt, izmantojam dažādos veidos: kā veikala leti, kā pilsētu, kā zonu atdalītāju, dīvānus. Lūk, no papes kastēm bērni uztaisījuši ledusskapi, plīti,» Dana rāda paveikto. 

Ļoti daudz mācās no esošajām skolām – gan privātajām, gan pašvaldību. Piemēram, drīz izmantos Jūrmalas Alternatīvajā skolā noskatītu ideju par cālīšu audzēšanu mazā, klases telpai piemērotā inkubatorā. Uz palodzēm kuplo zaļumi, ko bērni kopj. Dažnedažādas radošās un praktiskās dzīves aktivitātes te mijas ar mācībām. Bērni sporta nodarbībās tiek vesti izbaudīt hokeju, biatlonu. Nākotnē grib pamēģināt kērlingu, nobraukšanu pa bobsleja trasi ar vučko. Nesen skoliņā uzbūvējuši pilsētu: mazie trenējuši sīko motoriku, taisot no plastilīna dīķus, pinot no auklām sētiņas. Lielie (otrklasnieki!) zīmējuši plānu, rēķinājuši attālumus. «Mājās jau arī to var darīt, bet skolā ir vienkāršāk, jo šeit esam vairāk,» – tā jaunā direktore. «Pusgada laikā esam visu ko uzlabojuši. Svarīgi ir redzēt, kā katrs bērns mainās. Nevar pēc shēmas. Pedagogiem jābūt ļoti elastīgiem.»

Kāpēc jātop jaunai skolai?

Cēsniece daudzbērnu mamma Valda Malceniece bija viena no idejas autorēm jaunas skolas izveidei Cēsīs. Viņa stāsta: «Ģimenē lielais dēls ir jau 6.klasē, un redzam, ko mācību procesā būtu gribējuši savādāk. Skolā lietas aizvien notiek tāpat kā pirms 30 gadiem. Taču mūsdienu dzīve strauji attīstās, tajā notiek daudz interesanta.» Divdesmit vecākiem no Cēsīm šķita, ka vieglāk ir uztaisīt jaunu skolu nekā mainīt veco. «Karš ar izglītības sistēmu nav mūsu mērķis. Vienkārši gribas bērniem mūsdienīgu, labu skolu,» – tā Valda.

Uzņēmīgie cēsnieki cits citu pirms pusotra gada atrada tviterī. Sāka runāt. Uzgāja kopīgas vērtības. Nolēma sapulcēties, padzert tēju. Jaunas skolas ideja patika daudziem. Taču, sākoties reālajam darbam, daļa atturējās turpināt. Viens ir jauki iedzert tēju un parunāt. Pavisam kas cits – kārtot juridiskās lietas, meklēt telpas, veidot mācību materiālu bāzi. Valda Malceniece stāsta: «Mūsu cerības par skolu sakrita ar Danas vīziju. Iespējamās misijas pieredze, kas viņai bija, radīja uzticību. Tā ir attaisnojusies – reizēm liekas, jānofilmē, kā bērni satiek pedagogus un arī Danu – pievelkas kā pie magnēta.» Tas arī bija viens no galvenajiem vecāku mērķiem – lai mācības ir interesantas un iedvesmo. 

«Mērķauditorija nav tikai bērni, bet ģimenes. Varbūt ne visiem vecākiem uzreiz ir skaidras mūsu vērtības, gaidas, bet ar laiku viņi vai nu saprot un pielāgojas, vai arī šī skola viņiem neder, jo ir daudz jāiesaistās pašiem,» Dana stāsta. Jaunā direktore smejas, ka pašlaik veido skolu savam pusotra gada vecajam bērnam. «Saprotu mūsdienu vecākus. Redzu, cik daudz laika, enerģijas pati ieguldu skolā, un viņi tāpat iegulda savos darbos. Nekritizēju vecākus, ka bērniem viņi velta par maz laika. Taču esmu sapratusi, ka vecāku iesaistīšanās bērna izglītošanā nemaz nav tik sarežģīta. Mēs negribam, lai vecāki mājās māca reizrēķinu vai gramatiku. Tas, ko sagaidām, ir – interese, ko bērns pa dienu skolā darījis, sekošana līdzi skolotāja informācijai par to, kas paredzēts katrai mācību dienai. Pirmsskolas un sākumskolas vecumā bērnu īpatnība ir tāda, ka viņi teiks – nezinu! – ja vaicās, ko šodien skolā darīji. Ja vecāks spēj uzdot konkrētus jautājumus, bērns izstāstīs visu.»

Kāpēc ir vajadzīgas jaunas skolas? «Mūsdienās notiek straujas pārmaiņas. Ja salīdzinām skolu un to, kas notiek apkārt, diemžēl skola bieži vien iet nopakaļus, lai gan tai būtu jāiet laikam pa priekšu,» uzskata Dana. 

Jūlija Miranoviča savu pirmsskolnieku uz skolu atveda 25.augustā, īsi pirms mācību gada sākuma. Bija izlasījusi internetā sludinājumu. «Stabilitāte, harmoniska vide. Bērni grib mācīties, un viņiem šeit iemāca mācīties, interesēties par pasauli,» viņa vērtē. Pēc Jūlijas domām, valsts skolās ir labi pedagogi, taču «viņi pakļauti sistēmai un viņiem nav brīvības. Viņi bērniem ieber zirņus, bet nemudina atlasīt vajadzīgos un piebērt klāt pupas, ja kādam tas nepieciešams.»

Direktorei Danai šķiet, tas nav pareizi, ja lielākiem bērniem skolotāji organizē ekskursijas, žetonu vakarus, izlaidumus. «Tas jādara bērniem! Tur viņi var iegūt pieredzi, zināšanas – kas man interesē, ko es gribu dzīvē darīt? Būt gaismotājs! Scenārija autors! Žurnālists, kurš raksta par pasākumu! Arhitekts, kas iekārto telpu! Visu vajag izmēģināt! Bērniem ir enerģija un spējas, ja ļauj darīt.» Cēsu skolā otrklasnieki paši izplānojuši ekskursiju uz Līgatni.

Teicamniece – melnā avs

Dana smejas, laikam skolā pašai negāja tik labi, kā būtu gribējies. Teicamniece Valmieras Viestura vidusskolā. Dumpiniece, kura vidusskolas laikā daudz ceļoja, maz apmeklēja mācību stundas, lai arī sasniedza labus rezultātus. «Es augstu novērtēju, kā vecāki mani audzinājuši. Viņiem nav augstākās izglītības, abi pabeiguši arodskolu, bet iespēju mācīties vienmēr cienījuši. Biju bērns, kurš gribēja daudz darīt, un viņi ļāva – vienmēr pašai izvēlēties. Paziņas teica, tas bērns jums sajuks prātā – daudzie pulciņi, mūzikas skola, mācības! Liels paldies vecākiem, ka viņi neļāvās spiedienam, bet klausījās, ko gribu es, paļāvās uz mani. Protams, bija arī stingrība un nospraustas robežas.»

Pēc vidusskolas Dana iestājās Vidzemes augstskolā, vēlāk studēja vairākās pasaules valstīs pieredzes apmaiņas pro-grammās. Strādāja sociāli nozīmīgos izglītības un integrācijas projektos Islandē, Norvēģijā, ASV. 

Interesei par izglītības jomu Danai radās, kad pirms trim gadiem pieteicās par vidusskolas skolotāju Iespējamās misijas ietvaros. Šeit, kā pati uzskata, guva lieliskas zināšanas par 21.gadsimta skolu. Vienu gadu Dobeles vidusskolēniem mācīja ekonomiku, ģeogrāfiju, komerczinības. Ekonomikas stundās gāja ar skolēniem uz uzņēmumiem, analizēja to stratēģiju, diskutēja. Veidoja biznesa plānus. Arī Danas vīrs Gatis Narvaišs ir Iespējamās misijas skolotājs un vietnes Macibuvideo.lv izveidotājs. «Mērķtiecīga, enerģiska, vitāla,» Danu raksturo Iespējamās misijas valdes locekle Zane Oliņa. Lielais Danas pienesums misijas idejām esot moto: dzīve ir jāienes skolā! «Viņa daudz ceļojusi, studējusi un strādājusi. Dana uzskata, ka ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem būtu jāiet praksē dažādu jomu uzņēmumos, lai var dalīties ar skolēniem, kā notiek dzīvē,» stāsta Oliņa.

Danas labā īpašība, tāpat kā daudziem jaunā laikmeta pedagogiem, ir – mērķis, vīzija un bezbailīgums smagnējās sistēmas priekšā. Neliels piemērs: Cēsu skolā bērni daudz lasa. Taču – ne uzreiz obligāto literatūru. Sāk ar to, kas viņus aizrauj. «Skolotājs ir blakus un kontrolē situāciju. Zina, kuram bērnam var vairāk dot lasīt, kuram mazliet mazāk, lai nenokautu vēlmi. Iedot sarakstu ar obligātajām grāmatām cilvēkam, kuru tas neuzrunā, nav pareizi. Ir jāieinteresē pakāpeniski,» teic jaunā direktore. Bērni lasa atklājumu žurnālus junioriem. «Man neliekas, ka tie ir sliktāki par pasakām un teikām. Bērni prot atstāstīt, ko izlasījuši, tas ir galvenais.»

«Ir daudz jādomā, jāanalizē bērnu atbildes – ko viņš ar to domājis? Kāpēc tā domā? No kurienes šīs domas? Tas, ko skolā esam sapratuši: mums jāmāca bērniem domāt un uzdot jautājumus. Nevis pateikt, kāda bija galvenā doma teikumā vai rindkopā, bet vedināt domāt, ar kādu jautājumu starpniecību viņi to paši var noskaidrot. Bērniem arī jāmāca jautāt, ko nesaprot – bieži vien viņi nevis nesaprot visu uzdevumu, bet kādu tā daļu. Pie tā šobrīd daudz strādājam,» Dana stāsta. Katru dienu viņa piedomājot – ja pēkšņi skola vairs nevarētu pastāvēt, lai būtu izdarīts viss labākais bērniem un jebkurā brīdī viņi varētu iekļauties citās skolās. Skolu patlaban gaida akreditācija, kā visas oficiāli reģistrētās privātskolas Latvijā, tā realizē Izglītības ministrijas akceptēto mācību programmu. Pēc Danas domām, tā sākumskolām ir laba. Tikai skolotājiem lielajās skolās ne vienmēr ir iespējas brīvi realizēt visu, ko programma iesaka.  

Kāda bija skolas pirmā mācību diena? «Mums svētki ir citādi. Galvenais princips: samazināt pedagogu un direktora uzrunas. Vairāk kopā darīt. Visvairāk 1.septembrī runāja bērni. Nebija «svinīgās līnijas», nebija manas uzrunas. Bija kā ģimenes pasākumā, kur visos stūrīšos visi kaut ko darīja. Tādi bija arī Ziemassvētki – nekādas ludziņas, ko vecāki skatās, bet visi kopā darbojāmies.» 

Plāksne ar skolas nosaukumu 1.septembrī tapa tā: ar krēmu uz koka plāksnes bērni ar skolotājiem uzrakstīja «Cēsu Jaunā sākumskola». Uzbēra miltus. Paaicināja vecākus. Lika tiem aizvērt acis. Kad vecāki tās attaisīja, bērni pacēla plāksni, milti nobira, un vispārējā jautrībā parādījās uzraksts. «Tagad gan plāksni esam notīrījuši – tā mums bija vajadzīga citām radošām idejām,» smaida direktore Dana. 

Diriģents krāso partitūru

Posted on marts 19, 2014 by - Personība

Kaspars Ādamsons, kurš reizē ar tēvu Āriju Šķepastu tika virsdiriģenta godā pagājušā gada Dziesmusvētkos, bet bērnībā tēloja pianistu Ziemassvētku jampadracī, pirmoreiz stāsies pie kora Latvija un LNSO stūres 

Ko diriģents dara ar krāsainajiem zīmuļiem – apjautājos, vērojot, kā Kaspars Ādamsons (29) Kultūras akadēmijas telpās Zirgu pastā Dzirnavu ielā, kur notiek kora Sōla mēģinājumi, pirms promiešanas rūpīgi saliek kastītē sauju krāsaino zīmuļu, vairākas dzēšgumijas. «Diriģents krāso partitūru,» Kaspars smaidot atver biezu nošu grāmatu. Iekšā ir abstraktā māksla, īsta varavīksne. ««Koki» – zili, «metāli» – sarkani, «sitēji» – brūni, solists, šajā gadījumā, čells – oranžs. «Stīgas» – zaļas, klavieres – lillā,» viņš paskaidro. Mūziķu profesionālajā slengā par «kokiem» sauc koka, par «metāliem» metāla pūšamos instrumentus.

«Es neesmu unikāls, krāsošanas sistēmu pirmajos studiju gados man ierādīja pasniedzējs Andris Veismanis, kurš pats tā dara, viņam to arī kāds bija ierādījis, manuprāt, Imants Kokars,» piebilst Kaspars. Viņš visus šos gadus ne tikai lietojot konkrētu orķestra grupu apzīmēšanai tās pašas krāsas kā Veismanis, viņa kordiriģēšanas skolotājs Mūzikas akadēmijā, bet pat vienas un tās pašas markas profesionāļos zīmuļus. «Derwent Artists, mākslinieku zīmuļi,» ļauj tos apskatīt tuvāk. «Nē, nē, tie nav mūziķi – mākslinieki, bet tie, kas rasē, zīmē, krāso, veido, glezno,» smejas.

Trīs diriģenti ģimenē

Vienkāršs, bet ne familiārs, drīzāk cilvēcīgi silts. Ļoti pedantisks un organizēts, bet ne sausiņš, apveltīts ar ātru reakciju un domas skaidrību. Nez vai vēl kāds cilvēks man ir tik operatīvi spējis par sevi pastāstīt 25 minūtēs, ko saspringtā dienas ritmā varēja atvēlēt intervijai.

Kaspars Ādamsons sarunu nesāk ar pēdējā laika panākumu uzskaitījumu, šie dati ir jāatrod pašai. Viņa diriģētais jauktais koris Sōla, pagājušo Dziesmusvētku Lielās balvas ieguvējs, 10.martā uzvarēja Latvijas Nacionālā kultūras centra un nodibinājuma Rīga 2014 konkursā Latvija dzied un 9.maijā piedalīsies Eiropas labāko koru koncertā, ko tiešraidē translēs Latvijas televīzija.

Taču šīs nedēļas nežēlīgā ritma iemesls ir festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas simfoniskās mūzikas koncerts 21.martā Lielajā ģildē, kur ar akadēmisko kori Latvija un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) Ādamsons debitēs trīs latviešu komponistu pirmatskaņojumos. Partitūrā, kuras krāsošanu pārtrauca mūsu intervija, ir komponistes Indras Rišes mūzika ar Latgales dzejnieka Valentīna Lukaševiča vārdiem, čella solo spēlēs Ēriks Kiršfelds. Arī Georga Pelēča un Pētera Butāna skaņdarbi būs jaunums gan diriģentam, gan simfoniskajam orķestrim. Akadēmisko kori Latvija Ādamsonam jau ir bijusi iespēja diriģēt, taču prasīgo, pret diriģentiem nereti nežēlīgo LNSO – vēl nē.

Ko viņam nozīmē vadīt tik augstas raudzes orķestri? «To es jums varēšu pateikt rīt pulksten 13.45, kad beigsies mūsu pirmais mēģinājums,» piecas dienas pirms koncerta atjoko Kaspars.

Akadēmiskā bagāža šīs misijas izpildīšanai viņam ir ļoti nopietna: 29 gadu vecumā pabeigta ne tikai LMA kordirģēšanas maģistrantūra un Tallinas mūzikas un teātra augstskolas orķestra diriģēšanas maģistrantūra, bet arī Stokholmas Karaliskās mūzikas koledžas viesstudenta viena gada programma. Uzkrāta praktiskā pieredze ar orķestriem arī ārzemēs: viņš jau diriģējis Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, Jēvles un Umeo simfonisko orķestri Zviedrijā, Dālarnas kamerorķestri, Gotlandes un Linčēpingas pūtēju orķestri, Stokholmas Karaliskās mūzikas koledžas orķestrus.

2010. gada jūlijā, tikai 25 gadu vecumā, Kaspars Ādamsons bija virsdiriģents
X Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos. Jaunākais arī no pagājušās vasaras XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsdiriģentiem, taču ne tas vien sagādāja pārsteigumu. Šajos Dziesmusvētkos pirmoreiz virsdiriģentu pulkā bija tēvs un dēls. «Dēls ienāca virsdiriģentos kā komēta, bet man uzaicinājums likās kā vinnests loterijā,» medijos  jokoja Rīgas Latviešu biedrības jauktā kora, kamerkora Austrums un zemessardzes kora Stars diriģents Ārijs Šķepasts. Austrums ar Sōlu un Šķepasts ar Ādamsonu sacentās arī Latvija dzied tiešraidē, uz kuru tika aicināti seši Dziesmusvētku koru karu godalgoto vietu ieguvēji, bet pārraides beigās politisko notikumu kontekstā skanēja Ukrainas himna. Tehniskus knifus no tēva, kas pazīstams ar ļoti ekspresīvu diriģēšanas manieri, Kaspars nav īpaši mācījies, bet centies pārņemt dialoga veidošanu ar dziedātājiem un mūziķiem, kas Šķepastam padodas lieliski.

«Vizuāli ar tēvu esam līdzīgi, tā cilvēki saka. Ar brāli es arī esot ļoti līdzīgs, kaut gan man tā pavisam neliekas,» pasmaida Kaspars. Kāpēc viņi nav Šķepasti? Mammas Dzintras, bērnudārza muzikālās audzinātājas, uzvārds bērniem izvēlēts, «jo tētim ar uzvārdu Šķepasts visādi ir gājis – viņš ir bijis Šķēpaste un Šķepards, Šķepsts un Šķipsts un kas tik vēl ne».

Pusotra gada jaunākais Kaspara brālis Ārijs Ādamsons arī ir pazīstams tautas mūzikas aprindās: kormeistars, Kaspara palīgs Sējas jauktajā korī. «Viņš šobrīd strādā pat vairāk koros nekā es – ir galvenais diriģents Skultes jauktajā korī, kormeistars arī Jaunpilī,» piebilst sarunbiedrs. «Jā, mēs esam vecāku turpinātāji, gluži tāpat kā mazā… nu jau vairs nekāda mazā māsa Annija. Viņa mācās Rīgas Doma koras skolas 1.kursā.»

Honorārs – košļenes

«Klavieres mums vienmēr ir bijušas mājās, man elektroniskās klavieres ir arī tagad, lai arī dzīvoklis maziņš,» piezīmē Kaspars. Klavierspēles un vijoles pamatus mammas vadībā apguvis jau pirms skolas gaitu sākuma piecu sešu gadu vecumā. Mamma ilgus gadus ir dziedājusi koros, arīdzan vīra vadītajos, bet Ārijs Šķepasts gadu desmitiem bijis Latvijas Radio kora rindās. Viņu ģimenes ikdienu veidoja muzicēšana, koncerti, izbraukumi ar koriem. Apgūstot instrumentu spēli – Kaspars izvēlējies vijoli, bet brālis Ārijs – blokflautu -, viņi papildinājuši dažādas koncertprogrammas. Dziedājuši koros, Kaspars labu laiku – kamerkorī Kamēr….

Ādamsons sevi neuzskata par brīnumbērnu, tādu viņš tēlojis tikai kino – pazīstamajā Vara Braslas bērnu filmā Ziemassvētku jampadracis, kas uz ekrāniem parādījās 1993.gadā.

Vai atceraties mazo puisīti Raimondu frakā, uz celiņu pāršķirtiem matiem, kas sēdēja pie flīģeļa svarīgs kā prezidents? Tas bija Kaspars Ādamsons. Kad Rīgas kinostudijas komanda viņu izraudzījās starp Dārziņskolas pirmklasniekiem, Kasparam bija tikai seši gadi. «Frederika Šopēna miniatūru, kas filmā bija jāspēlē, man, mazam ķiparam, nebija viegli iemācīties, bet es to izdarīju. Lielā vilšanās bija, ka filmēšanas laikā mēlītes klavierēm bija izņemtas – tās darbojās bez skaņas. Visu, ko biju mēnešiem mācījies, varēja spēlēt «nekam»,» viņš stāsta. «Filmā tika izmantots ieraksts, ko kāds cits bija ierakstījis, es vienkārši kustināju pirkstus.» Filmēšanās patīkamā puse bijis honorārs. Summu vecāki nav atklājuši, bet viņš kādu laiku varējis dabūt pa divām košļenēm dienā – tā tobrīd likusies lielākā laime pasaulē.

Kasparam ir arī kāda slepena kinopieredze – nīderlandiešu un latviešu kopražojuma filmā Jaunā māte. «Stāsts par ģimeni, kur māte izdara pašnāvību, bet tētis ar dēlu dodas pie jaunības dienu atmiņās palikušas dāmas, kas dzīvo Nīderlandē. Mazais puika ir tāds sašļucis, drusku vārgs. Uz provēm gāju kopā ar brāli. Es miesās esmu pilnīgāks nekā viņš, filmai paņēma viņu. Vienā kadrā, kad bračka bija slims, gan mēs samainījāmies, bet to neviens nezina – tas kadrs ir tāds neskaidrs, naktī, mašīnā traucoties pāri robežai.»

Pirms nopietni pievērsies kordiriģēšanai, Kaspars gājis cauri vēl citiem meklējumiem. Dārziņskolā pie Romāna Šnē, pazīstamā mūziķa Normunda Šnē tēva, mācīdamies vijoli, rāvies uz sporta pusi. «Man vienmēr ir interesējušas komandu lietas, bumbas. Futbolu biju spēlējis, kā mamma stāsta, līdz asiņainiem ceļgaliem.» Pēc pamatskolas Doma skolā tomēr izvēlēdamies kordiriģēšanu, viņš sapriecājies, ka to varēs apvienot ar futenes treniņiem. «Pusgadu braukāju uz Skonto futbola komandu, mēģināju spēlēt profesionālā līmenī. Tas bija grūti. Pat nobrīnījos, ka spēju iekļauties sastāvā, jo tie puikas, kad es piecu sešu gadu vecumā sāku spēlēt vijoli, sāka trenēties futbolā. Negāja nemaz tik traki, bet laika ziņā bija gandrīz neiespējami apvienot mūziku un futbola treniņus katru otro vakaru,» – tā viss beidzies. 

Vēl joprojām Kaspars hobija līmenī sportojot – ar kolēģiem reizi nedēļā cenšoties uzspēlēt skvošu, kad iespējams – to pašu futbolu, vasarā – pludmales volejbolu.

«Diriģējot tiek nodarbinātas konkrētas muskuļu grupas, un tas noteikti atkarīgs no katra diriģenta personības specifikas, veida, kā viņš strādā ar mūziķiem, vai ir aktīvs ar plašu žestu, vai ieturēts un ļoti konkrēts, žestos paskops,» jautāts, vai sportiskais rūdījums palīdz darbā, Kaspars bicepsus nerāda. Pašsaprotami, diriģēšana prasot gan fizisku, gan emocionālu enerģiju, īpaši, ja jātiek galā ar lieliem mūziķu sastāviem – lielu kori vai simfonisko orķestri.

Sagaida milzīgu pieredzi

Latvija ir viena no retajām vietām pasaulē, kur kordiriģents var iegūt rokzvaigznei līdzīgu oreolu, gozēties pat dzeltenajā presē. Populāra profesija! «Ar sportistiem vai skatuves zvaigznēm mūs būtu grūti salīdzināt, bet profesija noteikti ir atpazīstamāka nekā dažā labā citā Eiropas valstī,» Kaspars atkal piezemē manu patosu. «Tas ir vēsturiski izveidojies – koru kustība bijusi aktuāla jau pusotra gadsimta. Tā ir atpazīstama, pazīstami spēcīgākie kori, kolektīvi, pietiekami liela daļa diriģentu. Un skaidrs, ka diriģentu ir daudz vairāk nekā profesionālo kolektīvu, ne katram ir izdevība tikt pie stūres. Stāvēt valsts akadēmiskā kora Latvija un LNSO priekšā  – tās nav podestūras, uz kurām esmu katru dienu, bet esmu ļoti priecīgs, ka man ik pa brīdim piedāvā šādas iespējas.»

Vai piektdienas koncerts ar abiem profesionāļu kolektīviem viņam, kas tomēr vairāk pieradis strādāt ar amatieriem, būs eksāmens? «Nosacīti,» Ādamsons atbild bez stresa pazīmēm sejā. «Klausītāji un profesionālie mūziķi ir tavi bargākie kritiķi un vienlaikus lielākie skolotāji. Studiju gadi, kad ieliek atzīmi, ir garām, lielākais pārbaudījums ir ikdienas dzīve. Protams, no katras šādas satikšanās diriģents savai nākotnei daudz ko gūst. No šīs mēģinājumu nedēļas sagaidu milzīgu pieredzi.»

Klasiskās mūzikas cienītājiem un kritiķiem viedoklis par jauno diriģentu vēl tikai veidojas. Muzikologs Orests Silabriedis stāsta, ka līdz šim uztvēris Kasparu Ādamsonu kā vienu no enerģiskākajiem jaunās paaudzes kordiriģentiem – «profesionāli labi sagatavotu, hiperaktīvu un tomēr tikai kā vienu no vairākiem». 2013.gada Dziesmusvētku koru kari un Jāzepa Vītola 150. jubilejai veltītais lielkoncerts šajā spriedumā ienesis milzīgas korekcijas. «Kaspara vadītais koris Sōla izrādījās galvastiesu pārāks par konkurentiem – ar maigu, vienlaikus intensīvu, stabilu skaņu un lielisku saprašanu par dziedamo materiālu. Un, ja koris rāda saprašanu, tā, visticamāk, nāk no diriģenta.»

Kaspars Ādamsons, kā novērojis Silabriedis, savā darba stilā neizmanto šova elementus, «gaisos paķertus pārsteigumus, bet gan vienkāršību, kas sakņojas zemē. Rosīgs, prasīgs, lietišķs, mērķtiecīgs – viņš nav no tiem, kura būtību viegli uzminēt.» Pieņemot, ka cilvēku vislabāk tomēr raksturo tas, ko un kā viņš dara, Silabriedis ar lielu ziņkāri gaidot Ādamsona debiju pie LNSO diriģenta pults triju jaundarbu koncertā. «Ko devis Stokholmā pie pasaulslavenā diriģenta Daniela Hārdinga pavadītais mācību gads? Kā Georga Pelēča un Indras Rišes zīmētie laimes hormoni satiksies ar Pētera Butāna apdziedāto ebreju rūgtumu un ironiju?» viņš retoriski jautā man atsūtītajā e-pastā. 

Rūpnīca trijiem

Posted on marts 19, 2014 by - Veiksme

Kad pārtikas ražotājam Uldim Reņģem vajadzēja unikālu iekārtu, kas precīzi dozē un fasē dažādus produktus, viņš ar pārsteigumu atklāja – vieglāk to uztaisīt nekā nopirkt. Tagad Burtniekos radītās iekārtas izmanto tādi biznesa grandi kā Laima un Balticovo

Lai radītu sarežģītas nestandarta iekārtas, mūsdienās nav nepieciešama liela rūpnīca, saka Gercini īpašnieks Uldis Reņģe. Vēl vairāk – nav nekādas vajadzības pašiem nodarboties ar metināšanu, frēzēšanu, virpošanu un tamlīdzīgiem darbiem. Latvijā netrūkst augsti kvalificētu speciālistu, kas to izdarīs, bet jaunas iekārtas radīšanā «galvenais ir risinājums – kā panākt, lai iekārta darbojas tieši tā, kā nepieciešams pasūtītājam». Lai to sasniegtu, teicami jāpārzina attiecīgā ražošanas nozare un elektronika. Gercini to spēj, jo Uldis ar pārtikas ražošanu nodarbojies gandrīz 20 gadu, savukārt elektronika ir viņa specialitāte, ar ko pelnījis naudu vēl padomju laikā.

Tāpēc, lai gan sākumā šķiet pārsteidzoši, ka tādu labi zināmu pārtikas uzņēmumu kā Balticovo, Straupes PKS, Laima, Rāmkalni izmantotās iekārtas top darbnīcā, kas atrodas Burtnieku pagasta Lejasģērciņu māju pagrabā, patiesībā nekā pārsteidzoša tur nav.

Iekodās ziemeļu citronā

Gercini ir Reņģu ģimenes uzņēmums. Ģimenē ir arī divas meitas, bet uzņēmumā viņi strādā trijatā – Uldis, sieva Silvija un dēls Ivars, kas LU apguvis programmēšanu. Pienākumi sadalīti diezgan strikti. Silvija ir projektu vadītāja – atbild par mārketingu un biznesa lietām kopumā. Uldis nodarbojas ar iekārtu projektēšanu un elektronisko risinājumu izstrādi, bet Ivars veic programmatūras iz-strādi un pārzina pasūtīto izstrādājumu darbības modelēšanu, jo katrs klients vispirms saņem savu iekārtu trīsdimensiju modeli.

Uzņēmums strādā tikai pēc pasūtījuma, un pašlaik jaunas iekārtas izgatavošanai nepieciešami 3-4 mēneši, bet pirmo Uldis esot taisījis gandrīz gadu. Tā bijusi unikāla, jo apvienojusi visu tobrīd tirgū pieejamo analoģisko iekārtu labākās īpašības un varējusi dozēt nevis vienas konsistences produktus, kā ierasts, bet dažādus – sākot no sulām vai sīrupa un beidzot ar kečupu vai majonēzi, iepildot tos dažādu veidu tarā.

Zefīra masas dozēšanas, jogurtu pildīšanas, aizkorķēšanas un korķu aizskrūvēšanas iekārtas, mazas un vidējas jaudas pildīšanas iekārtas nelieliem ražotājiem – tā ir tikai neliela daļa no viņu radītā. Plus dokumentu pārvaldības un biznesa vadības informācijas sistēmas.

Bet sācies viss 80.gadu beigās, kad, pametis tiem laikiem prestižo un gana ienesīgo krāsu televizoru remontēšanu Valmieras ražošanas apvienībā Elektrons, Uldis ar Silviju kļuvuši par Breša zemniekiem, iegādājoties vecu lauku māju Burtnieku pusē. «No rītiem pa spraugām sienā varēja redzēt, kā saulīte lec. Bet toreiz parādījās iespēja dabūt nomā zemi, un patiesībā mēs bijām traki,» viņš atzīst. Valmierā normāls dzīvoklis, tomēr nezin kāpēc šķitis, ka īstā dzīve ir vienīgi laukos.

«Dzimis pilsētnieks, es no laukiem neko nesapratu, toties bija milzīgs entuziasms.» Uldis smiedamies atceras savu zemnieka gaitu sākumu, kad, rakstot tehnikas pieprasījumu, viņš skatījies pār blakussēdētāja plecu un rakstījis to pašu: «T-40, MTZ… Man tas pilnīgi neko neizteica. Tomēr pie tehnikas tiku. Padomju saimniecība Burtnieki piešķīra lietošanā 35 hektārus. No biznesa nekādas sajēgas. Skatījāmies, ko dara pārējie, un darījām to pašu. Ā, visi sēj miežus – mēs arī.»

Bet 90.gadu sākumā gudri vīri pārliecinājuši, ka ar tradicionālo lauksaimniecību tālu netiks – nepieciešams audzēt ko jaunu. Piemēram, vitamīniem bagātās cidonijas jeb tā dēvēto ziemeļu citronu. Reņģes 18 hektārus apstādījuši ar cidonijām. Pēc trijiem gadiem tās devušas pirmo lielo ražu – ap 100 tonnu augļu. Vienīgi izrādījās, ka Latvijā ziemeļu citronu nemaz nav iespējams īsti pārstrādāt.

Uldis ar Silviju meklējuši noietu Eiropā. Pēc katalogiem atraduši uzņēmumus, izsūtījuši simtiem vēstuļu un saņēmuši kādas piecas atbildes. To teksts bijis gandrīz vienāds – pārstrādātājus Rietumos šis produkts varētu interesēt, ja latvieši spētu piedāvāt vismaz 10 000 tonnu. Tā kā viņi nebija vienīgie, kas Latvijā bija sākuši rūpnieciski audzēt cidonijas, Uldis Reņģe izveidojis uzņēmumu Ziemeļu citrons. Patiesībā tā bijusi asociācija, kas apvienojusi vairāk nekā 100 zemnieku saimniecību. Ar apjomiem problēmu vairs nebija, tikai izrādījies, ka potenciālais pircējs domājis pavisam citas cidonijas. Tās, ko audzē dienvidos – saldas un sulīgas, nevis Latvijas cietās un skābās. 

Pārvilkuši sadarbībai ar Rietumiem treknu svītru, Latvijas cidoniju audzētāji, pateicoties Ulda uzņēmībai, panākuši, ka sulu sāk spiest vietējie uzņēmumi. Mēģinājuši arī paši Lejasģērciņos pārstrādāt izaudzēto. 

«Pagrabs, kur tagad montē iekārtas, toreiz bija pilns ar cidoniju sulu trīslitru burkās. Sākumā jau negāja slikti. Piegādājām Latvijas armijai, skolām, bērnudārziem, arī veikaliem, bet zemnieki spēja saražot vairāk, nekā tirgus patērēt, un interese par cidonijām noplaka,» atceras Silvija. Bet vēl pirms tam, 1993.gadā, Uldis kļuva par Kocēnu konservu ceha īpašnieku – arī tas darīts cidoniju dēļ.

Neuzkārsies kā telefons 

«Situācija Kocēnos bija diezgan drūma,» viņš tagad atceras. «Iekārtas novecojušas, sarūsējušas. Uzņēmums kādu laiku stāvējis dīkā. Vienkāršāk būtu ar buldozeru to visu nolīdzināt un sākt no nulles.» Sākumā bijis tikai viens produkts – Pelēkie zirņi cūku taukos, tad sākuši ražot mārrutkus, vēl pēc kāda laika arī kečupu. Jā, protams, spieduši arī cidoniju sulu.

«Tolaik es ļoti daudz mācījos,» vaicāts par biznesa pieredzi, kuras viņam pirms tam nebija, atbild Uldis. Sadarbības programmā no ASV uz Kocēniem pat atbraucis brīvprātīgais konsultants, kas mēnesi no vietas mācījis jauno īpašnieku. Arī Silvija, pēc izglītības filoloģe, uzņēmējdarbību apguvusi visā tās dažādībā. Gājusi kursos, nodarbojusies ar iepirkumiem, personālvadību, mārketingu, arī dizainu un darba drošību.

1995.gadā Uldis piesaistījis uzņēmumam līdzīpašniekus, kas bija gatavi investēt ražošanā, un konservu cehs pārtapa par Milda KM. «Vēl pēc gadiem desmit mēs kļuvām par tirgus līderi. Virsotne bija sasniegta, un 2009.gadā es pārdevu Mildu KM tagadējiem īpašniekiem,» Uldis Reņģe stāsta tālāk. Tad arī viņš pievērsies dozēšanas un pildīšanas iekārtu ražošanai. Izrādās – ņemot vērā ražotāju specifiskās prasības, daļu no tām sērijveidā nemaz nav iespējams izgatavot. Un, pat ja izgatavo, ievērojami līdzekļi jātērē servisam un apkopei. «Mēs to nevaram atļauties, tāpēc jāražo iekārtas, kuru elektronika ir tik stabila, lai neizietu no ierindas. Bet pārējām detaļām jābūt pietiekami universālām un plaši pieejamām, lai tās varētu nomainīt pats ražotājs,» stāsta Uldis.  

Kā uzskata viņa dēls Ivars, kurš vairākus gadus strādājis datorikas institūtā Divi pie nozīmīgu programmu izstrādes lieliem uzņēmumiem un valsts pārvaldei, problēma ir šāda – jo vairāk rindiņu programmā, jo vairāk čipu, no kuriem katrs pilda tikai noteiktas funkcijas, jo lielāka varbūtība, ka iekārta kādā brīdī «uzkārsies».

Tāpēc viņu vērtība ir pašu radītā automātika un programmatūra jeb Gercini kontrolieris, ko var saukt arī par iekārtas smadzenēm. Tieši no šīm smadzenēm ar nanosekundes precizitāti informāciju saņemot desmitiem konkrētā agregāta izpildmehānismu un sensoru.

«Tā ir sarežģīta ierīce, bet zinām par  to pilnīgi visu, jo paši esam radījuši. Kontrolierī tiek izmantots tikai viens čips, iespējams, pašlaik labākais, ko iepērkam ASV un kurš tiek speciāli programmēts katrai attiecīgai iekārtai. Patiesībā mūsu kontrolieris ir visaugstākā tehnoloģija, kas balstās uz vienkāršiem pamatiem. Man programmā ir trīssimt koda rindiņu, un es varu garantēt, ka tas «neuzkārsies», bet mobilajā telefonā pašlaik ir simt miljonu rindiņu, un neviens neko nevar garantēt,» stāsta Ivars.

Tomēr lielākajā no Gercini ražotajām iekārtām – olu masas fasēšanas līnijā a/s Balticovo, kuras jauda ir piecas tonnas stundā, – no kontroliera čipa resursiem tiek izmantoti tikai 10%. Tātad – rezerves milzīgas.

To, ka šo iekārtu ražošana turpmāk būs viņu bizness, ģimene sapratusi, jau taisot pašu pirmo. «Mēs bijām pietiekami ilgi nostrādājuši pārtikas rūpniecībā, tāpēc zinājām, ko klienti tagad no mums prasīs. Kādi ir kvalitātes kritēriji, kas tiek izvirzīti tamlīdzīgām  iekārtām,» sarunā atkal iesaistās Silvija. Tāpēc viņi ieviesuši gan ISO, gan HACCP kvalitātes sistēmu, lai attiecīgu kvalitāti varētu pieprasīt arī no metālapstrādātājiem, ar kuriem pašlaik sadarbojas.

Pērn uzņēmuma apgrozījums bijis ap 200 000 eiro, un viņi apzināti to neforsējot. Tāpat kā eksportu, jo pagaidām tikai dažas no Burtniekos tapušajām iekārtām strādā Igaunijā. «Jāsaprot, ka mēs šajā biznesā esam tikai nepilnus sešus gadus. Tas ir ļoti maz,» saka Uldis. Latvijas tirgus viņiem izdevīgs, lai varētu izaugt līdz tādam līmenim, ka ikvienu iekārtu var droši atdot jebkuram ražotājam jebkurā pasaules valstī, skaidri zinot, ka tajā pēkšņi neatklāsies kāda «bērnu slimība» un nevajadzēs braukt to novērst. «Nākotnē mēs koncentrēsimies uz nedaudzām iekārtām un fiksētu sortimentu, ko realizēsim ļoti plašā reģionā.»

Par perspektīvākajām viņš uzskata nestandarta iekārtas, kas ne tikai dozē produktu, bet arī, kā Balticovo, automātiski paņem taru, skalo to, transportē, piepilda, automātiski paņem korķīšus, attiecīgi tos orientē, aizskrūvē, nepieciešamības gadījumā uzspiež arī datumu un nogādā safasēto produktu, kur vajag. Lai tādas ražotu, apvienojot visas minētās funkcijas vienā agregātā, nebūt neesot vajadzīga milzīga rūpnīca, tikai zināšanas, pieredze un attiecīgas tehnoloģijas. «Ja mums būtu sava rūpnīca, tad vajadzētu domāt par konkrētiem produktiem, un mēs nepavisam nebūtu tik inovatīvi kā pašlaik. Tāpēc patiesībā tas, ka esam tikai trīs, ir mūsu spēks, jo labi zinām, ko pasaulē var izdarīt un ko nevar. Ir lietas, ko pagaidām vēl nevar, un mēs tām velti netērējam laiku,» saka Uldis Reņģe. 

3 Biznesa principi

Ģimenes spēks – uzticoties un pazīstot citam citu, maksimāli izmantojam katra spējas.

Esam efektīvi, jo neesam rūpnīca ar fiksētām izmaksām.

Sekot līdzi procesiem pasaulē un pārņemt pašu modernāko.

 

Šausmīgais perfekcionisms

Posted on marts 19, 2014 by - Jauna seja

Evija Skuķe (21)


Vecāki: Inese — IT speciāliste uzņēmumā Statoil, Edmunds — savulaik piederēja skatuves skaņas un gaismu aparatūras firma RJK. Pēc tēva nāves to savā gādībā pārņēmusi mamma.

Kuru personību tu apbrīno?
Vinniju Pūku. Viņš visu uztver ar tik vēsu prātu.

 Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem?
Par to, ka ļāva darīt to, ko es vēlos tad, kad to vajadzēja man ļaut.

Būtiskākā lieta, ko dzīve tev jau iemācījusi?
Viss jādara pašam, bet nedrīkst aizmirst paļauties arī uz citiem.

 Kad pēdējo reizi raudāji?
Sestdien, jo biju pilnīgi bez balss, bet vakarā vajadzēja dziedāt kora Kamēr… koncertā.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā?
Ambicioza, slinka, patiesa.

 Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud?
Neapskaužu. Apskaust nav labi.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos?
Kaķi. Viņi ir patstāvīgāki par suņiem, prasa mazāk uzmanības, aizņem mazāk vietas un prot murrāt. Pašai arī ir kaķis.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Nazi, kamertoni, segu.

Kādas īpašības tu novērtē puišos?
Patiesumu un drosmi darīt to, ko patiešām vēlas.

 Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot?
Tur, kur ir savējie. Tas nav konkrēts ģeogrāfisks punkts kartē.

 Ar kuru savu īpašību visvairāk neesi apmierināta?
Ar slinkumu, kas rīvējas ar manu šausmīgo perfekcionismu.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu?
Par apkārtējo labsajūtu.