Edgars (28) un Klēra (26) Andersoni-Safronovi netālu no Gulbenes izveidojuši vietu, kur māca aust un darboties ar mālu. Viņu dārzu ravē japāņi vai singapūrieši
Salīkusi japāniete lasa kumelītes. Galvā trijstūrveida cepure, kādas valkā rīsu vācēji. Un tas ir skats mežu ieskautā tīrumā netālu no Gulbenes! Japāniete te ieradusies kā brīvprātīgā. «Pirms nedēļas bija singapūrietes,» saka Edgars un virtuvē norauj no grīdas paklāju, paceļ lūku un atgriežas ar pudeli pašdarināta sidra. Pok! – sīki burbuļi špricē sejā ābolu sīvumu. Sidrs ir ļoti labs. Atmosfēra arī: pie griestiem karājas grozs un globuss, pie sienas Klēras zīmēta nāra, vienā stūrī vērpjamais ratiņš, otrā raudzējas vīns. Pa durvju spraugu ik pa laikam stingi palūr gailis un atzinīgi pakrata jāņogsarkano seksti.
Jautrojās Spānijā
Klēra un Edgars te, Dadzīšu mājās, sāka dzīvot pirms diviem gadiem. Tas notika pēc vairāku gadu ceļošanas un dzīvošanas dažādās pasaules vietās. Edgars no dzimtās Gulbenes aizbrauca 12.klasē, lai divus gadus mācītos Honkongā. Sekoja retorikas studijas Amerikā, Virdžīnijas štatā. Tur viņš apguva arī franču valodu un keramikas pamatus, izceļojās pa Ameriku un Āfriku. «Pēc augstskolas gribējās atpūsties. Ar brāli izdomājām, ka stoposim uz Maroku.» Startēja no Latvijas. Kādā benzīntankā nejauši sastapts polis ieteicis doties uz nelielu ciematu Francijā vākt vīnogas. Brāļi Safronovi tā arī darīja. Aizķērās tur uz mēnesi: vāca vīnogas, apguva raudzēšanas pamatus. Pēc tam stopoja uz Spānijas pilsētu Valensiju pie paziņām. Ienāca prātā doma, ka varētu tur apelsīnus lasīt.
Dienu pēc ierašanās Valensijā latvieši aizgāja uz bāru izzināt, kurā virzienā meklēt apelsīnu plantācijas. «Bārā bija lētais aliņš – eiro pudelē.» Līdz ar to dzīroja vairākus vakarus pēc kārtas. Tur atpūtās arī Klēra ar draudzeni. Klēra nāk no Floridas, kur beigusi spāņu literatūras studijas. Gadu viņa mācījās Spānijā un bija ieradusies uz draudzenes kāzām.
«Viņa pienāca man uzsprasīt šķiltavas,» Edgars atceras. Vai tās viņam bija, vai dabūja no citiem, viņš neatminas, «jo jautrā prātā biju». «Kļuvu aizvien smaidīgāks un smaidīgāks, sarkanāks un sarkanāks.» Klērai nebija svarīgi, no kā aizņemties šķiltavas. Vajadzēja uguni, un viss. «Bija tur tādi divi puiki šortos oktobra beigās,» viņa atceras. Interesējis, kādā valodā viņi runā. Domājusi – varbūt poļu.
Tālāk uz Spānijas ziemeļiem latvieši jau stopoja četratā – ar Klēru un viņas draudzeni. Vairāk nekā mēnesi nodzīvoja jurtā. «Jautrojāmies,» Edgars stāsta, ka sākuši gleznot jeb «ķēpāties» un darinājumus tirgot uz ielām. «Naudu vajadzēja, jo no vīnogu vākšanas naudas tikai komatiņi bija palikuši.» Par pārdotajām gleznām sanāca vīnam un alum, vairāk arī nekam nevajadzēja, jo ēdiens bija par velti – sarunāja ar pārdevējiem tirgū, ka savāks nenopirktos augļus un dārzeņus.
Pienāca ziema, visu četru ceļi šķīrās. Klēra aizbrauca uz Norvēģiju. Edgars nolēma doties līdzi. Tā viņi sekoja viens otram pa dažādām valstīm un četru gadu laikā vienuviet ilgāk par pusgadu nebija dzīvojuši. Katrs savās mājās atgriezās 2011.gadā.
Bija rudens, Edgars izlēma braukt uz to pašu vietu Francijā pie vīndara Olivjē vākt vīnogas. Klēra arī aizbrauca. Atkal satikušies, abi saprata, ka pietiek vazāties pa pasauli. Gribas dzīvot kopā, gribas pašiem savas mājas. Novākuši vīnogas, viņi sēdās kuģī un brauca uz Floridu. Iedzīvoties pārapdzīvotajā megapolē neizdevās. Klēra piekrita mēģināt padzīvot Latvijā, un Edgars sāka meklēt mājas. Tobrīd jau abiem bija skaidrs, ka vēlas apmesties lauku mājā, kādas bija redzējuši savos klejojumos – bioloģiskas saimniecības, kurās cilvēki spēj sevi apgādāt ar pašu audzētu pārtiku. Komūnās viņi bija arī iepazinuši dažādus rokdarbus, piemēram, Klērai Norvēģijā aust iemācīja bērni ar īpašām vajadzībām.
Edgara paziņam bija tukša māja astoņus kilometrus no Gulbenes, Beļavā. Viņš piedāvāja tajā dzīvot, nemaksājot īri. «Uzkāpu uz jumta un sapratu: ir īstā vieta,» Edgars stāsta, ka pavērusies laba ainava. Māja celta 30.gados, apkure – malkas. Sākot saimniekot, skats bija baiss: cauras grīdas, daudz vecu lietu, netīrība. Vajadzēja mēzt ilgi, atkritumu bija ļoti daudz. Klēra vienu maisu pieslēja Gulbenē pie atkritumu kastēm, nezinādama, ka tās nav publiskas. Sods – ap 100 eiro. Edgars sodu pārsūdzēja pat apbaltiesā, taču zaudēja.
«Nekad nebiju domājusi, ka kādreiz dzīvošu tik tālu ziemeļos. Ziema man ir eksotika. Brrr, auksts!» Klēra apķer savus plecus, rādot, ka pirmā ziema Dadzīšos bija piedzīvojums. Ūdens aizsalis!
Sagatavošanās ziemai ir vislaikietilpīgākā. Klēra konservē, to iemācījusies Latvijā, Edgars gādā malku. Labi, ka ir motorzāģis, citādi būtu grūti. «Kā tam pārim, kurus redzējām, uz ezeru braucot: divatā uz trijkāja zāģēja ar rokas zāģi. Kad vakarpusē braucām atpakaļ, viņi vēl zāģēja,» saka Edgars. Neesot brīnums, ka pēc tāda darba vakarā gribas izņemt vienu vāli. Par vāli Gulbenes pusē dēvē divlitrīgo alu.
Bet tomēr – kā var nopelnīt kaut vai degvielai? Klēra auž lupatu deķus un šuj. Darinājumus pārdod internetā, un pircēji lielākoties ir no Kanādas un Amerikas. «Braucam arī uz tirgiem. Nesaprotu, kāpēc Latvijā paklājus pārdod tik lēti. Tas taču roku darbs, ilgi jāstrādā!»
Vaicāti, vai ir reizes, kad viens otram apnīk un dzīve laukos šķiet par grūtu, abi padomā, bet tādu brīdi neatceras. Reizēm katram savs iekšējais līdzsvars sašķiebjas, taču nav tā, ka gribas bēgt. «Tad Klēra aizbrauc uz Rīgu. Es arī dažreiz aizbraucu uz Rīgu viens, bet es parasti braucu ar iemeslu. Klēra – bez iemesla,» – tā Edgars. Ja gribas kultūru, dodas uz koncertzāli Gors Rēzeknē. Festivāli Laba daba un Give and Get abiem par brīvu, jo tajos piedalās ar savām darbnīcām.
Dāvanā – vistas
Otro gadu Klēra un Edgars ir vīrs un sieva. Pieņēmuši abus uzvārdus. Andersonu uzvārda saknes meklējamas Zviedrijā, kur ir Klēras tēta senči, savukārt mammas radi nāk no Īrijas.
Kāzās Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā bija paredzēts tulks, taču pēdējā brīdī kaut kur «noplauka». Un ko tulkot būtu bijis daudz. «Amerikā ceremonijā ir tikai zīmogi, gredzeni un viss, bet te – šovs. Dzeja, tā-ta-tā,» Klēra novēzē roku, atdarinot vērienu.
Kāzu ballīte bija neatkārtojama. «Četras dienas «devām uguņus». Kāpēc apprecējāmies? Reti kad ir ballīte ar simt procentu atdevi. Motivācija tai – milzīga, iemesls – fascinējošs.» Kāzās bija arī Klēras vecāki. Dadzīšos iekšā negāja, gana izbrīnīti bija jau par māju vien. «Kur jūs dzīvojat? Šite?» Klēra atceras. «Bija jau arī bardaks, knapi ievākušies,» piebilst Edgars.
Tagad māja ir omulīga. Redzams, ka tas prasījis arī finansiālu ieguldījumu. Kā var nopelnīt ar aušanu un bungu darināšanu? «Nav jau tā, ka naudu vajag katru dienu. Visvairāk aiziet degvielā. Ēdamo var izaudzēt un iemainīt, ienākumu robeža izlīdzinās.» Ar gaļu apgādā Edgara tētis, kurš medī, ar pienu – kaimiņi. Klēra pasmaida: «Kaimiņi… Man patīk, ka cits citu sauc par kaimiņiem, bet, kad prasa, kur dzīvo – āā, astoņi kilometri uz Stāmerienas pusi. Astoņi kilometri, bet kaimiņi. Lāāāābi!» Reiz tādi kaimiņi zvana un saka: «Spiets uz tavu pusi aizlidoja, gaidi!» Edgars arī gaidīja, taču bišu mākonis pārgāja pāri. Bites gan Edgaram viena saime ir. Nekautrējoties viņš stāsta, ka cukuru pērk no vietējiem, kuri to ieveduši no Krievijas. Ar citu cukuru nemaz vīnu taisīt nevarot, arī bitēm tas labāks.
Dadzīšu virtuvē neredz ledusskapi. «Mums nav,» Edgars paskaidro. Un nevajag. Piena produktus apēd svaigus. Olas arī. Kā izdēj, tā apēd. Vistas dēj «laikmetīgajā vistu parkā»: aiz tīklveida žoga, kas izgreznots krāsainām lentītēm. Vistām ir vārdi: vecā pavēlniece Jolanta, Jolantas draudzene Paloma, Dolaresa, klibā Mimī. Gailim divi vārdi Rūdijs Petāks (uzsvars uz «pe»). Divas vistas Klēra saņēma kā dāvanu dzimšanas dienā. «Ļoti laba dāvana, biju priecīga. Pirmo reizi man dzimšanas dienā dāvina vistu.»
Savu vērtību abi zina. Edgars noteicis savu likmi – zemāk par 5-6 eiro stundā nestrādā. Pašdarinātos māla instrumentus pārdod tirdziņos, ziemās darina sniega kurpes – speciālas koka uzlikas, ko uzvilkt uz zābakiem, lai, brienot pa sniegu, tajā negrimst kājas. Ziemā tās pērk labi, jo Dadzīšu ceļa galā izlikta norāde «Sniega kurpes». Vēl Edgars piepelnās, vadot keramikas nodarbības Gulbenes sociālajā dienestā. Edgaram mamma ik pa laikam piezvana un pastāsta, kādus darba sludinājumus redzējusi, varbūt noderot. Edgaram gan labi tāpat.
«Kas smird?» Edgars skatās apkārt, staigādams pa dārzu. Arī suns Pedro ošņājas. Iemesls atrasts – kazas āda. Aizmirsies izkārt. No tās bija paredzēts taisīt bungas.
Kamēr Edgars likvidē ādu, jautāju Klērai, vai viņa jūtas sievišķīgi bez manikīra un citiem smalkumiem, kas bija Floridā. «Ne jau manikīrs rada to sajūtu. Šeit pat vairāk jūtos kā sieviete, esot kontaktā ar augiem. Tūkstošiem gadus mēs, sievietes, to esam darījušas.»
Singapūrietes ravē
Virtuvē ienāk japāniete Mai. Savākusi kumelītes, gatava nākamajam darbam. Drīz viņa brauks prom, vietā būs cits brīvprātīgais. Dadzīšus Edgars reģistrējis bioloģisko saimniecību kopienā WWOOF Independence – World Wide Organization of Organic Farming, kas visā pasaulē piedāvā piedzīvot laukus. Par aviobiļeti jāmaksā pašiem, par uzturēšanos – nekas. Iepriekš dzīvojušas divas singapūrietes. Pirmo reizi bijušas tik autentiskā vidē. Ravējušas tik cītīgi, ka kopā ar nezālēm izrāvušas burkānus. Stādījušas atpakaļ un piestampājušas.
«Brīvprātīgie redz, ka var dzīvot arī šādi, iedvesmoties,» saka Edgars. Gribētaju ir daudz, un Dadzīšos grafiks pilns no marta līdz rudenim. Klēra un Edgars guļvietas mājā atstājuši brīvprātīgajiem, paši nakšņo paštaisītā štābiņā. Tam ir niedru jumts. Tās savāktas ziemā, kailsalā slidojot. Taisot jumtu, niedru pietrūka. Edgars sadabūja lubiņas, papildināja jumta segumu. Pirmajā lietū tecēja cauri, tāpēc nācās pielabot jumtu ar skārdu.
Izklausās, ka Edgars prot visu un, cik saprotams, gatavs apgūt vēl vairākus amatus. Vai nav tā, ka visā būt labs nevari? «Jo vairāk dari, jo vairāk sanāk,» viņš atbild.
Nākamajā dienā Edgars Dadzīšos atkal mēģinās ko jaunu – pagalmā būvēs picas krāsni, jo sabrauks novada bērni, lai nometnē mācītos darboties ar māliem un stellēm. Paši ceps picas un naktī dzīvos teltī.
Uz Dadzīšu mājas durvīm ir uzraksts – «Mani lauki – tavi lauki». Edgars un Klēra priecīgi dalīties ar to, kas viņiem ir, un priecājas, ja cilvēki vēlas pabūt tuvāk dabai. «Mums ir misijas apziņa iedvesmot citus, ka šādi var dzīvot. Ka var darīt, ko gribi. Un, ja kāds cits sāk darīt, tad tam noticēt vieglāk.»
Patlaban Edgars un Klēra meklē mājvietu. Tagadējā kļuvis par šauru – divas istabas kalpo kā darbnīcas, guļamistaba ir reizē viesistaba. Tagad tajā dzīvo brīvprātīgie. Mājai jābūt lielai, lai var ierīkot keramikas cepli, lai tajā var uzturēties vēl kāds līdzīgi domājošais. Lai izveidojas komūna. Mājai apkārt gribētos plašumu, ūdeni tuvumā. Edgars un Klēra grib palikt un dzīvot Latvijā. Tā ir vieta, kur iesakņoties. «Te ir ļoti skaisti,» Klēra saka, atspiedusies pret durvju stenderi, paskatās gubu mākoņu drūzmā virs mežu galiem. Nevar viņai neticēt.
