Nominēta gada spilgtākajai debijai latviešu literatūrā, dzejniece Katrīna Rudzīte (23) pati savu grāmatu nevar izlasīt, jo slikti redz. Taču emocionāli viņa redz vairāk par citiem un pasauli paplašina, studējot antropoloģiju
Katrīnas Rudzītes pirmā dzejoļu grāmata Saulesizplūdums ir krāsaina, redzes vīzijām bagāta. To ir teikuši vairāki cilvēki, viņa pasmaida. Redaktors Jānis Rokpelnis uz vāka raksta, ka šī «dzeja cauraugusi pilsētu. Fiziski, garīgi, dvēseliski.» «Jā, pilsēta drīzāk nekā kaut kāds mežs,» piekrīt Katrīna. Tas nav nejauši.
Bijušās liepājnieces īres dzīvoklis Rīgā, Ziepniekkalnā ir īstā pilsētas biezoknī, daudzu deviņstāvu padomju projekta māju ielenkumā. «Cilvēki parasti runā, ka šādu vietu bezpersoniskums un cilvēku masa ir nomācoši un traucējoši, bet es to izjūtu tieši otrādi. Man patīk bezpersoniskums, tas, ka es šeit varu pazust. Mana dzīve lielākoties notiek centrā, un braucot pāri Daugavas tiltam ir tik laba sajūta – es braucu mājās,» viņa saka. «Es nevarētu dzīvot kopmītnēs, jo, lai mācītos, man vajag klusumu. Varbūt esmu pārāk izlaidusies, bet, kad kursabiedrenes stāsta par žurkām un tarakāniem, es nesaprotu, kā viņas tur dzīvo. Tomēr es gribētu, lai šajā rakstā ir uzsvars uz literatūru, nevis kā es tieku ar visu galā.»
Dzīve grāmatu pasaulē
«es esmu bezspēcīga pret šīm pārmēru zilajām rudens debesīm
man bail ka tās sašķaidīs logus un saberzīs putekļos drošās sienas
piespiedīs godīgi pateikt
ka jau visu dzīvi es mēģinu nosaukt citos vārdos
visas tās lietas par kurām man kauns
piemēram to ka ieraugot sabrauktus dzīvniekus slimus bērnus
vai netīrus noskrandušus ubagus
man gribas riebumā novērsties skriet prom aizsmērēt acis ar
kaut ko skaistu un vairāk cilvēcisku,» Katrīna Rudzīte raksta apgāda Literatūras kombains izdotajā dzejas krājumā Saulesizplūdums.
Katrīnas privātā teritorija, kurā pēc Latvijas Universitātes lekcijām un Rīgas centra burzmas ielīst kā siltā azotē, ir tipiska jaunas meitenes dzīves telpa. Uz virtuves palodzes spīd raibi nokareni auskariņi, gaitenī pret sienu atstutēta mugursoma. Katrīna veikli salej krūzītēs karstu ūdeni, skapītī atrod vairāku šķirņu tēju. Smalkas rokas ar gariem pirkstiem, gaiši, mīksti pār pieri krītoši mati, tikai acis it kā kaut ko meklē tālumā. Katrīna neredz manus sejas vaibstus, var saskatīt apveidus un krāsas. Vislielākajā Kindle palielinājumā var lasīt digitālus tekstus, ar speciālas programmas starpniecību sērfot internetā. Angļu valoda viņai ir perfekta, spēj tikt galā ar sarežģītiem zinātniskiem tekstiem. Ir rakstījusi literatūrkritikas portālos Satori.lv un Punctummagazine.lv, blogo.
Katrīna otro semestri mācās kultūras un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē. «Tās ir sarunas ar cilvēkiem, novērojumus var veikt dažādos veidos, un nav jau tā, ka es nevaru veikt nekādus redzes novērojumus. Kursā Ievads antropoloģijas metodēs mums nesen bija jāiet veikt novērojumi Centrāltirgū, un man nebija nekādu problēmu uzrakstīt tekstu par to.» Katrīnai ir izcila audioatmiņa, tagad, kad viņa lekcijas vairs nevar pierakstīt ar roku, izmanto diktofonu, bet ierakstus reti klausās no sākuma līdz beigām, jo visu atceras. Pievelkot maksimāli tuvu, noskatās pasniedzēju atsūtītās Power point prezentācijas, pārskata online testus. «Ja man ir jāatceras kaut kāda informācija, mēdzu to ar marķieri uzrakstīt lieliem burtiem sev uz lapas. Ja veikalā gribētu izlasīt iepirkumu sarakstu, tad man tas būtu jāraksta uz piecām lapām ar marķieri, un tā es tur mīcītos pa veikalu, būtu drausmīgi neērti,» viņa sevi pavelk uz zoba. «Labāk noderētu iepirkumu saraksts diktofonā, ko var klausīties ar austiņām. Neesmu baigi praktiska un saimnieciska, bet varu izdarīt visas nepieciešamās lietas, jo neviens tās nedara manā vietā. Intelektuālas problēmas gan risinu labprātāk un labāk.»
Dzeju Katrīna ir rakstījusi, kopš sevi atceras. Ilgi nevienam neko nav rādījusi. 15 gadu vecumā nokļuva radošo jauniešu nometnē Aicinājums un iesācēju autoru seminārā, sekoja pirmās publikācijas. Katrīnai tagad ir 23 gadi, bet liekas, ka tas ir bijis ļoti sen.
«Es nonstopā lasīju grāmatas. Esmu izaugusi ar tām. Rakstīšana likās dabiska esamības forma, kādā brīdī sāku rakstīt arī pati. Jā, kad redze bija labāka, es arī grāmatas lasīju pati.
Literatūra lielā mērā ir mani veidojusi – zināšanas, informācija, valoda, iztēle man noteikti ir no grāmatām. Varbūt tas ir diezgan neveselīgi: esi dzīvojis savā grāmatu pasaulē, tad pēkšņi attopies pieaugušo dzīvē, un reizēm, kad draugu lokā rodas kaut kādas peripetijas, ir sajūta – bet man likās, ka šitas notiek tikai grāmatās! Vispār jau grāmatas tiek rakstītas no dzīves, nevis otrādi, bet varbūt drusciņ ačgārni ir veidojies priekšstats par to, kā lietas pasaulē notiek,» viņa aizdomājas.
Katrīna lasīšanas dēļ pat bastojusi skolu, bet sekmes mācībās bijušas labas, jo varējusi «izbraukt» uz grāmatās iegūto zināšanu rēķina. Lasījusi tik daudz, ka atsevišķu literatūras autoritāšu nosaukšanai nav jēgas. Nu, ja tik ļoti vajag, pusaudža vecumā bijusi absolūtā sajūsmā par Hermani Hesi un par Gintera Grasa Skārda bungām, vidusskolas laikā viņas pasauli apgriezis riņķī Žana Pola Satra Nelabums. «Mamma dažkārt smējās, ka mana pamatskolas lasāmviela drusciņ izskatās pēc filoloģijas maģistrantūras. Viņa ir filoloģe, pasniedzēja Liepājas Universitātē, tāpēc jau mājās vienmēr bija grāmatu kalni.»
Dzīve nav izmēģinājums
Lai arī tas kontrastē ar Katrīnas alkām pēc lasīšanas, kas prasa acu piepūli, nopietnas redzes problēmas viņu pavadīja no dzimšanas. Pateicoties veiksmīgai operācijai, skolas laikā redze bijusi «relatīvi normāla». No pēdējiem soliem uz tāfeles rakstīto gan nevarēja saprast, bet arī brilles šo problēmu nav varējušas koriģēt, viņa bija pieradusi tā dzīvot.
Katrīna nekad nav gājusi specializētā skolā bērniem ar redzes problēmām. «Pat nepazīstu gandrīz nevienu, kam būtu nopietnas problēmas ar redzi. Tikai pagājušovasar parunāju ar meiteni, kura ir pēdējo vidusskolas gadu mācījusies Strazdumuižas skolā, jo viņai ar redzi ir kļuvis tik slikti, ka sapratusi, ka nepabeigs parastu vidusskolu. Viņa stāstīja gan par izolācijas sajūtu, ka tur ar cilvēkiem auklējas, it kā tā būtu siltumnīca, gan apzināti stāsta: «Jums pēc tam jāmēģina turēties šajā pašā vidē, jo sabiedrībā būs ārkārtīgi grūti, jūs tur nepieņems un diskriminēs. Arī mācību kvalitāte esot daudz zemāka. Es esmu pret to, ka cilvēki tiek izolēti. Tikai redze, ja papildus nav citas problemātiskas lietas, nav iemesls, lai cilvēks nevarētu integrēties parastā mācību procesā.»
Antopoloģijas studijas Katrīna uzsāka gadu pēc smaga pārbaudījuma. «Vasarā pirms pusotra gada man labajā acī atdalījās tīklene, tas notika vienā naktī. Vienkārši pamosties ar pleķi priekšā divām trešdaļām redzes lauka. To var operēt, bet tas nebija veiksmīgi. Tas bija šokējošs pavērsiens. Tā sajūta, kad pietuvojies punktam, kad šķiet, ka tūlīt, iespējams, neko vairs nevarēsi, ka varētu būt atkarīgs no citiem cilvēkiem! Taču tieši tad man pirmoreiz bija pilnīgā pārliecība: nē, es varu ar savu dzīvi darīt jebko, ko vien es gribu, un ticība tam, ka es to tiešām varu. Pirms tam laikam esmu skatījusies uz dzīvi kā uz izmēģinājuma versiju. Vienmēr ir cilvēki blakus, kas atnāks un visu salabos, ja kaut kas noies greizi. Taču tas, kas notika, liek saprast – dzīve ir tagad! Nav tā, ka es te paspēlēšos un tad sākšu dzīvot kaut kad, kad jutīšos izaugusi pietiekami liela. Tāds brīdis, visticamāk, nekad nepienāks.»
Antropoloģiju Katrīna izvēlējusies studēt, kā pati saka, «aiz nesaprātīgas intereses par pasauli.» Gribējies saprast dažādus cilvēku dzīves modeļus, atbrīvoties no aizspriedumiem. Pirmā studiju gada pētījumā Katrīna mēģina iztirzāt psihisku slimību uztveri sabiedrībā. «Dažus savus informantus esmu jau atradusi, bet par to neko sīkāk negribu stāstīt, jo man ir jāaizsargā šie cilvēki. Gribu apskatīt, kā mēs skatāmies uz mentālu slimību, vai visos gadījumos diagnoze patiešām atbilst patiesībai, runāt par cilvēku medikalizēšanu. Es psihiatrijai kā zinātnei īpaši neuzticos, grasos paskatīties kritiski, no cita skatu punkta. Medicīnas un reliģijas antropoloģija ir divas lietas, kas mani visvairāk interesētu, ja es turpinātu studēt maģistrantūrā.»
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē studenti ar nopietnām redzes problēmām nav ikdienišķa parādība. Sociālajos tīklos plašu polemiku nesen izsauca Katrīnas bloga ieraksts par cienījamu pasniedzēju, kas apšaubīja viņas studiju izvēli, jo antropoloģija esot ļoti vizuāla. «Kamēr cilvēki ar redzes problēmām ir pētījumu objekts, viss ir ok, bet lai viņi nenāk auditorijā! Tas ir grūti izprotams, zinot, cik daudz šis cilvēks publiskajā telpā ir runājis par marginālu sabiedrības grupu diskrimināciju.»
Tas ir tehnisks jautājums, uzskata pati Katrīna. «Citi pasniedzēji, kuriem esmu uzrakstījusi, ka viņu online prezentācijā nevaru izlasīt tekstus, kuri ir ieskanēti kā bildes, pēc 15 minūtēm atsūta atbildi, kur ir linki uz citiem tekstiem par šo tēmu, un uzdevumi, kas man ir jādara. Tas ir ārkārtīgi bēdīgi, ka Latvijā par šo lietu netiek domāts. Studentiem, kam ir kaut kādi iemesli, ka viņi nelasa – angliski to sauc par printing disabilities – universitāte nav noorganizējusi mājas lapu, kur mācību materiāli būtu pieejami audiofailos. Protams, ja tikai reizi 10 gados parādīsies viens students, kam ir redzes invaliditāte, tad skaidrs, ka neviens nesakārtos sistēmu tikai viņa dēļ. To varētu mainīt tad, ja pēkšņi būtu ārkārtīgi daudz tādu studentu. Tajā pašā laikā es nevaru šiem cilvēkiem ieteikt: ejiet studēt, bet jums tur būs ārkārtīgi grūti. Cilvēkam pašam arī jābūt motivētam un ar milzīgu atbalsta komandu.»
Tapa četrus gadus
«Mani draugi ir brīnišķīgākie cilvēki pasaulē. Kad man kādos brīžos ir ienācis prātā, ka varbūt šī nav bijusi laba doma, tad man ātri tiek paskaidrots – nerunā muļķības!» Katrīnas seju pārlīst smaids. Arī blogu, kur runā par savu ikdienu, viņa sāka rakstīt, draudzenes iedvesmota.
Tikusi pārliecināta, ka tas varētu būt informatīvi un noderīgi. Piemēram, lai izgaismotu situāciju valsts iestādē, kur pēc palīdzības vēršas vājredzīgs cilvēks. «Es pasaku, ka man vajadzēs palīdzību ar anketas aizpildīšanu, bet cilvēki sāk pret mani izturēties, it kā man būtu mentālas problēmas, pajautā, vai es šādus lēmumus vispār pati drīkstu pieņemt. Vai tiešām ierēdnei ir sajūta – ja esi pusakla, kāpēc tev vispār vajadzētu mainīt uzvārdu?» viņas seja ir skumja.
Savu iepriekšējo uzvārdu – «Kuduma» Katrīna pirms gada aizstāja ar citu. Visu mūžu ir šķitis, ka tas galīgi nesaistās ar viņas personību, dzimtas rakstos atrastā «Rudzīte» šķitusi iederīgāka. «Arī grāmatas sakarā tas bija svarīgi – tad, kad esi kaut drusciņ publiska persona, mainīt uzvārdu katru dienu nav saprātīgākā ideja. Plāns par grāmatas izdošanu bija reāls, un tad es to izdarīju.»
Katrīna Saulesizplūdumam brieda ilgi, šaubījās un vētīja savus darbus.«Cilvēks, kurš vienkārši nevar nerakstīt, ir grafomāns,» atkal parādās viņas ironija. «Vēl man patīk Jāņa Rokpeļņa teiktais: «Kad pie viņa atnāk jaunie autori, kuri raksta ārkārtīgi slikti, un mēģina iestāstīt, ka tas viņiem nāk no Dieva, viņš atbild: nē, Dievs tik sūdīgi neraksta.»
«Četru gadu garumā vāktie un rūpīgi atsijātie dzejoļi pārsteidz ar savu pabeigtību, emocionālo spriedzi, poētismu un dziļumu. Krājuma kopējā kompozīcija (nemaz nerunājot par katru pantu atsevišķi) liecina, ka mūsu priekšā ir iznākusi talantīga un nobriedusi literatūras personība, kas savas prasmes slīpējusi gadu gaitā, pirms nolēmusi tās atrādīt plašākai publikai,» portālā Satori raksta Dace Rukšāne-Ščipčinska.
Katrīna ir gandarīta, ka vietnē Lasītava viņas grāmata pieejama digitālā versijā – tikai tā ar to varēja iepazīties arī viņa pati. Vairs neesot šaubu: vēlme dzejot nemazināsies. Viņa nav simtprocentīgi droša, vai pēc 10 gadiem sevi redzēs antropoloģijā un literatūrkritikā, kuru ir nācies iepauzēt intensīvo studiju dēļ, bet literatūrā – gan. «Literatūra un dzejoļu rakstīšana ļauj izstāstīt kaut ko tādu, ko nav iespējams pateikt ikdienas valodā. Pieredzi vai pārdzīvojumu, par ko nevari uzrakstīt e-pastu, piezvanīt kādam. Taču par to var uzrakstīt dzejoli, šo stāstu var izstāstīt caur līdzību. Komunicējot ar cilvēkiem, vienmēr cenšos runāt tieši, bet mākslā varu izpausties ar metaforām, zemtekstiem, mājieniem, divdomīgumu un tūkstošdomīgumu. Tomēr tagad mēģinu nesajaukt šīs divas lietas,» viņa saka. «Negribu dzīvot literatūrā tad, kad man ir jāiet ārā pasaulē.»
