Žurnāla rubrika: Cilvēki

Čempions un terorists

Posted on augusts 3, 2016 by - Olimpiskās spēles

Divi brāļi: vecākais detonēja bumbu Briseles lidostā, jaunākais ar lepnumu pārstāvēs Beļģiju spēlēs Riodežaneiro

Kad studiju biedrs pasniedza viņam savu telefonu, Murads darbojās universitātes laboratorijā. Telefona ekrānā bija ziņa: «Sprādziens Briseles Zaventemas lidostā.» Drīz sekoja papildinājums: noticis terorakts, ir vairāk nekā 30 bojāgājušo. Tas viss notika tikai dažus kilometrus no Biznesa un tehnoloģiju koledžas, kur studē Murads Lāšrauī.

Murads bija cerējis vēlāk aiziet uz treniņiem, taču aptuveni pusdienlaikā telefonā parādījās vēl viens jaunums. Policijai bija izdevies identificēt vienu no četriem sprādziena organizētājiem: Nadžimu Lāšrauī. «Ei, Murad,» iesaucās viens no viņiem. «Tas taču ir tavs uzvārds – vai nav gadījumā kāds brālēns?» Tas bija domāts kā joks.

Tā Murads Lāšrauī tagad atstāsta notikušo. Mūsu saruna notiek Briseles restorānā patīkami saulainā vasaras dienā. 

Neiedomājamais noziegums

Kad saruna pievēršas vecākajam brālim Nadžimam, Murada balss izmainās, un viņš sāk grauzt nagus. «Dažas nākamās nedēļas mums bija ļoti smagas – vecākiem, abiem mazajiem brāļiem un arī man. Kad agrāk dzīvē notika kas slikts, man vienmēr izdevās to ātri apspiest un aizmirst. Bet šoreiz ir citādi. Neiedomājami, ka brālis būtu varējis ko tādu izdarīt.» Murads pieklust un noklepojas. «Mums ieteica nomainīt uzvārdu. Bet tas taču ir mans vārds, mana tēva vārds.»

Kā tas varēja notikt? Kā nākas, ka viņš neko nemanīja? Uz šiem jautājumiem Muradam bija jāatbild jau divas dienas pēc uzbrukuma. Kā pazīstamam sportistam viņam nācās organizēt preses konferenci. Taču atbilžu Muradam nebija – nebija ne skaidrojuma, ne citu vārdu, ko teikt Beļģijai.

Divas stundas pēc mūsu tikšanās restorānā Murads jau ir treniņā zālē Briseles dienvidos. No skaļruņiem dārd deju un hiphopa mūzika, un gaisā ir sviedru smārds. Atspiedies pret sienu, netālu no cīņas paklāja stāv Leonardo Gamblušs. Viņš sauc: «Turiet rokas augšā, puiši!» Viņš ir Murada treneris, taču kopš marta notikumiem viņam ir vēl daudzas citas lomas: Gamblušs ir arī Murada aizstāvis, psihologs un runasvīrs.

Jau piecas dienas pēc sprādzieniem Murads atgriezās sporta zālē, kur stūrī nokarājas cilvēka izmēra gumijas lelle. «Viņš dauzīja to kā mežonis, lai izsistu no sevis negatīvās emocijas,» saka Gamblušs. «Pēc tam pieklusa – tas bija nācis par labu.» Gamblušs pirmajā treniņā pēc terorakta Muradam bija devis divus padomus. Pirmais: «Brāli neizvēlas.» Otrais: «Tev jāatgriežas pie regulāriem treniņiem, cik vien ātri iespējams.»

Tekvondo un islāms

Murads un Nadžims Lāšrauī uzauga Briseles mikrorajonā Shārbēkā, kur dzīvo daudzi imigranti. Viņu tēvam, kurš Beļģijā ieradās no Marokas, patika Brūsa Lī un Džekija Čana filmas. Viņš negribēja, lai dēli šķiež laiku ielās, tāpēc aizveda viņus uz tekvondo treniņiem. «Mani uzaudzināja sports,» saka Murads. «Tur vienmēr bija jāierodas laikus, jāievēro noteikumi, un tas kļuva par manas dzīves sastāvdaļu.»

Sacensībās Murads sāka piedalīties 14 gadu vecumā. Nadžims, kuram tolaik jau bija 18 gadu, pameta sportu, izaudzēja kazbārdiņu un pārstāja sarokoties ar sievietēm. Sāka apmeklēt Ettaouba d’Evere mošeju Briseles ziemeļos, kur arī radikalizējās, kā norādīts viņa lietas dokumentos tiesā.

«Viņš lasīja grāmatas par mūsdienu politiku,» saka Murads, «bet arī Viktora Igo romānus. Daudz vairs nesatikāmies, jo es bieži biju treniņos. Bet, ja gadījāmies mājās vienā laikā, vienmēr par kaut ko pasmējāmies. Dzīvē viņam gāja labi, bez problēmām.»

2011. gadā Nadžims iestājās koledžā studēt elektromehāniku, tāpat kā tagad to dara Murads. Brālis strādāja par apkopēju Eiropas Parlamentā un vēlāk atrada pagaidu darbu tieši Zaventemas lidostas taksometru daļā. Viņa paziņu lokā bija kāds marokānis, kurš sliktu slavu ieguvušajā Molenbēkas rajonā rekrutēja nākamos džihādistus. 2013. gada 17. februārī arī Nadžims iekāpa lidmašīnā, lai dotos uz Antalju. Pēc divām nedēļām tēvs aizgāja uz policiju paziņot, ka dēls ir aizbraucis uz Sīriju.

Tur Nadžims pievienojās islāmistu grupējumam Daesh. Vēlāk viņu paaugstināja amatā par gūstekņu uzraugu, un Nadžima pārziņā bija teroristu nolaupītie žurnālisti. Daži bijušie gūstekņi vēlāk sacīja, ka Nadžims gan bija mazāk brutāls par citiem, taču «nevilcinātos ne sekundi, ja kāds būtu licis mūs nogalināt».

2014. gada martā Beļģijas tiesībsargi izdeva starptautisku aresta orderi. «Mēs baidījāmies par viņa dzīvību,» saka Murads. Viņš mēģināja sazināties ar brāli, taču vairs nevarēja viņu atrast Facebook. Reizi pa reizei Nadžims deva kādu ziņu tēvam, bet tas katrreiz notika no cita telefona numura.

Neredzamais brālis

2015. gadā Nadžims atgriezās Beļģijā ar jaunu uzdevumu – Daesh vārdā bija jānogalina pēc iespējas vairāk cilvēku. Viņš noīrēja māju Ovlē mazpilsētā, un tā kļuva par bāzi jaunai teroristu šūniņai, kas vēlāk satricināja visu Eiropu. Sīrijā Nadžims bija apmācīts par sprāgstvielu speciālistu, un viņa DNS atrada uz bumbām, kas pagājušā gada rudenī tika izmantotas uzbrukumos Parīzē.

Pēc tam Nadžims atkal pārcēlās uz Briseli, kādu Shārbēkas rajona ēku tikai 400 metru attālumā no Murada koledžas, kur sagatavoja sprāgstvielas uzbrukumam.

Murads stāsta, ka pēdējoreiz brāli redzējis 2013. gadā. «Es nezināju, ka viņš ir atgriezies Briselē. Līdz pat uzbrukumam mēs nezinājām pilnīgi neko,» viņš saka. Tātad viņa brālis dzīvoja tajā pašā pilsētas daļā, bet Murads to nezināja, un viņi ne reizes pat nebija saskrējušies? Šis jautājums liek Murada acīs sariesties asarām. «Netīšām saskrienoties, ne vienmēr iespējams uzminēt, kas otram tobrīd padomā.»

Kamēr Nadžims plānoja uzbrukumus, Murads bija aizņemts ar ceļošanu pa pasauli no turnīra uz turnīru. Tad pienāca 22. marts. Neilgi pirms pulksten astoņiem rītā Nadžims Lāšrauī ar diviem līdzdalībniekiem ieradās lidostā, ar bagāžas ratiem stumjot koferos ievietotos spridzekļus. Kad pirmais no viņiem, Ibrahims el Bakrauī, uzspridzināja savu bumbu, Nadžims vēl mēģināja skriet uz priekšu starp bēgošajiem cilvēkiem, taču viņa koferis noripoja no ratiem un uzsprāga agrāk nekā plānots, nogalinot pašu teroristu.

Islāmistu uzbrukumus bieži veic tuvi radinieki. Arī Daesh lielāko daļu jauno kaujinieku rekrutē no džihādistu ģimenēm un draugu loka. Tas rada problēmas Muradam, jo viņam nu vajag pierādīt, ka nav nekāds briesmonis. Nākamajās nedēļās pēc uzbrukuma daži studenti sāka no viņa izvairīties. Bija neiespējami nepamanīt viņu čukstus un daudznozīmīgos skatienus. 

Viņa treneris Gamblušs pēc uzbrukumiem lasīja rakstus un komentārus, kur daži cilvēki mēģināja notikušajā vainot arī Murada ģimeni. Gamblušs baidījās, ka kāds no uzbrukumā cietušo cilvēku radiniekiem varētu mēģināt atriebties Muradam. Tāpēc viņš noorganizēja transportu, lai viņam nevajadzētu braukt ar tramvaju. «Mums vajadzēja viņu aizsargāt,» saka Gamblušs, «un viņam bija jāsargājas arī pašam.»

Murads tad izveidoja jaunu Facebook lapu, kurā bija tikai treniņu un sacīkšu attēli, nekā personīga. Vēl nesen viņš tajā ierakstīja: «Tekvondo man ir iemācījis, kā vajag cienīt citus cilvēkus.» Un publicēja fotogrāfiju, kurā apskauj pretinieku pēc cīņas. Tā Murads cenšas distancēties no brāļa, vienlaikus nepadarot viņu par briesmoni.

Muradam tagad nav viegli staigāt pa pilsētu. Briseles ielās patrulē karavīri ar automātiskajiem ieročiem – viņš redz tos krustojumos, dzelzceļa stacijās un iepirkšanās centros un zina, ka tajā vainojams brālis. Arī lidostās, dodoties uz starptautiskajām sacīkstēm, Muradu pārņem «savāda sajūta», un viņš cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt pie sava reģistrācijas galda.

Vai viņš ir radis izskaidrojumu brāļa rīcībai? «Es par to daudz domāju, bet nekādā galā neesmu ticis. Nezinu, kas īsti notika, un droši vien nekad to arī neuzzināšu.»

Čempions bez dusmām

Maija vidū Murads devās uz Šveices pilsētu Montrē, uz Eiropas čempionātu tekvondo. Pirms turnīra viņam vajadzēja badoties, lai varētu sacensties savā svara kategorijā. Tā bija viņa pirmā cīņa kopš terorakta, un pie viņa formas tērpa bija piestiprināts Beļģijas karodziņš. Montrē Murads uzvarēja cīņu pēc cīņas, beigās pārspējot savu pretinieku arī finālā un kļūstot par Eiropas čempionu. Uzreiz pēc uzvaras viņš gavilēdams metās apskaut Gamblušu. Pār trenera vaigiem ritēja asaras. Uzkrātās emocijas nu lauzās ārā.

Apbalvošanas ceremonijas laikā Murads aizvēra acis, klausoties Beļģijas himnu. Viņš rādīja savu zelta medaļu kamerām, sniedza autogrāfus un atbildēja uz jautājumiem intervijās. Uzvaru viņš veltīja savai ģimenei.

Tagad Murads ir ieradies Riodežaneiro uz olimpiskajām spēlēm, lai arī par medaļām viņš diezin vai sacentīsies. Olimpiādē iekļautas tikai četras no astoņām svara kategorijām, un Murada svars nav starp tām. Taču viņš tik un tā ir Beļģijas komandā kā sparinga partneris un rezervists, ja kāds no komandas biedriem gūs traumu.

Murads stāsta, ka pēdējās nedēļās viņš bieži sev jautājis, vai drīkst raudāt par Nadžimu – par cilvēku, kurš citiem radījis tik daudz ciešanu, taču tik un tā ir viņa brālis. «Jā, es par viņu sēroju un joprojām neesmu ticis galā ar šīm skumjām.»

Vai dusmojas uz Nadžimu? «Nē. Viņš izdarīja ko drausmīgu, taču vairāk dusmojos uz cilvēkiem, kuri viņu līdz tam noveda.» Vai viņam Nadžima pietrūkst? «Man pietrūkst brāļa. Taču ne tā, ko viņš izdarīja.»

Murads ir izlēmis turpināt mīlēt savu brāli un nicināt slepkavu. Bet viņš nezina, vai tas izdosies.

Skrien galva

Posted on augusts 3, 2016 by - Olimpiskās spēles

Maratoniste Ilona Marhele (30) katru nedēļu noskrien 150 km, ir nospodrinājusi skriešanas kurpes un savās pirmajās olimpiskajās spēlēs cer sasniegt personīgo rekordu

Bērnībā Ilonai pat prātā nebija ienācis, ka kādreiz dosies uz olimpiskajām spēlēm. Vairāk patika zīmēšana, mūzika. Kā jau alūksnietei pieklājas, nodarbojās arī ar orientēšanos. Skriet sāka 9. klasē, ar skolu piedaloties sacīkstēs. «Skrējās labi, rezultāti nāca viegli,» Ilona smejas, treniņi gan tolaik bijuši diezgan nenopietni. Pēc vidusskolas sports nozuda no olimpietes skatuves, taču augstskolā (studējusi tūrismu un modernās valodas) skriešana atkal ienāca viņas dzīvē un nu ir Ilonas pamatnodarbošanās. 

Pirmo maratonu  Ilona pievarēja 2011. gadā Vīnē, finišējot pēc divām stundām un 50 minūtēm. Pirms tam biežāk skrēja pusmaratona distances, taču šķita – jāizmēģina arī pilnais, 42 kilometrus garais skrējiens. «Bija grūti, sagatavotības līmenis nebija tik labs,» taču ar katru nākamo maratonu sieviete sāka skriet arvien ātrāk. Nu viņas kontā ir pieci maratoni. Sestais būs olimpiskais. 

Atbrīvot prātu

Biļeti uz Rio Ilona izcīnīja pērn rudenī Frankfurtē, distanci noskrienot divās stundās un 28 minūtēs. «Biju ļoti nogribējusies skriet šo distanci.» Lai gan zināja, ka jānokārto olimpiskā kvalifikācija, Ilona nejuta lielu spiedienu, un izdevās sasniegt personīgo rekordu. Pirms četriem gadiem uz Londonas spēlēm viņa netika, jo togad bija cita normatīvu sistēma un sieviešu skrējienā Latviju pārstāvēja tikai Dace Lina. 

Šogad maratonu zem Latvijas karoga skries trīs sportistes – Ilona, Jeļena Prokopčuka, kurai šīs ir pēdējās spēles, un amerikas latviete Ariana Hilborna. Vai latvietes turēsies kopā? «Katra skriesim sava līmeņa robežās, domāju, ka Jeļena skries savā tempā, Ariana būs man tuvu, nezinu, priekšā vai aizmugurē,» pasmejas Ilona. Tikko atgriezusies no treniņnometnes Itālijā, viņa sarunājusi ar Lietuvas olimpiskā maratona skrējējām, ka pirmo pusi centīsies pieveikt kopā. «Cita citu «pavilksim», tad ir vieglāk», savukārt otru pusi katra skries, cik nu ļaus spēki. 

Maratonā svarīgi taupīt spēkus, sākumā neskriet pārāk ātri. Ilona saka: 30 gadi ir labākais laiks šai grūtajai distancei, jo sportists ir psiholoģiski nobriedušāks. Maratona garās stundas skrien ar prātu, jaunie ātri sāk, visu sākumā izbliež, un otrajā pusē ātrums zūd. Pieredzējušāki gargabalnieki sāk mierīgi un visus apdzen finišā. Sportiste stāsta, viņa skrējienā pārāk daudz domā. Ir jāmācās atslēgt prātu, neļaut galvā iezagties sadzīviskām pārdomām. Viņa atceras Frankfurtes maratonu, kura sākumā vērojusi cilvēkus, tad kādā brīdī sākusi dziedāt, tā neļaujot liekām domām jaukties pa galvu! 

Jo vairāk sportiste skrien, jo vieglāk izdodas atbrīvoties no nevajadzīgām domām, piemēram, retoriskā jautājuma – kāpēc es skrienu? Tas biežāk Ilonu apciemo treniņu procesā.

Kādi ir garo distanču skrējēji? Ilona saka: tievi – jo lieki muskuļi traucē skriet – un ļoti mierīga rakstura. Tiesa, reiz Baltijas mačos, kur tika skrietas īsākas distances, sportistes no Baltkrievijas centušās konkurentes ar elkoņiem pabakstīt malā. Sportā konkurentam traucēt nedrīkst, bet «ej tu pierādi, ka viņa speciāli baksta ribās». Maratona skrējienā tā nenotiek!

Uz Rio ar grāmatu

Sportistes ikdiena tagad, vasarā, ir sadalīta starp skriešanu un divus gadus veco dēliņu Hugo. Pirms rīta treniņa sportistei ir laiks tikai kafijai, kuru neizlaiž arī sacensību dienā. Pirmā nopietnā ēdienreize Ilonai ir pusdienas pēc agrā treniņa. «No rītiem nevaru ieēst. Taču, ja zinu, ka treniņš būs grūts, cenšos apēst kruasānu vai mušļa batoniņu.» Maratonistes ēdienkartē putras nav cieņā. Pēc rīta treniņa, kad noskrien desmit un vairāk kilometru, viņa atpūšas, jo skriešanā ir svarīgs organisma atjaunošanās process, un pēcpusdienā Ilona dodas otrajā skrējienā. Šis treniņš parasti ir vieglāks – īsāks kross, vingrojumi, lēcieni, skrējiens kalnā Arkādijas parkā, viņa bieži tur netālu trenējas. 

Vakari ir dēliņa laiks, kad kopā palasa grāmatas, aiziet paspelēties uz rotaļu laukumu. 

Labākā atpūta Ilonai ir kāda grāmata vai kūciņu gatavošana. Viņa neslēpj – esot liela saldummīle un arī pirms startiem neliedz sev tortes gabaliņu! Toties grāmatas spēj aizvest citā pasaulē un palīdzēt atslēgties. Tieši kaut ko lasāmu Ilona ņems līdzi uz Rio, lai noskaņotos svarīgajam startam. «Man patīk kriminālromāni», grāmatnīcā noskatījusi skandināvu rakstnieka Jū Nesbē jaunāko sacerējumu. Kā otru somā liks kādu iedvesmojošu biogrāfiju. 

Pagaidām Ilonas prāts ir mierīgs, un uztraukums nav piezadzies. Brazīlijā sportiste vēlas noskriet kaut par minūti ātrāk nekā pēdējā maratonā Frankfurtē. Viss atkarīgs no trases, laikapstākļiem. Ilona pārliecināta – viņas labākais maratons vēl ir priekšā, ja ne Rio, tad kaut kad tuvākajā nakotnē noteikti!

4 sekundes planējumā

Posted on augusts 3, 2016 by - Olimpiskās spēles

Latvijas labākais šķēpmetējs Zigismunds Sirmais (24) uz olimpiskajām spēlēm dosies ar Eiropas čempiona zeltu. Arī Brazīlijā ASV sporta žurnālisti Sirmajam prognozē medaļu – sudrabu  

Putna spalvas aizlidoja pa gaisu. Šķēps bija trāpījis pa asti. Zigismunds Sirmais, kurš kopā ar māsu tobrīd trenējās Daugavas stadiona rezerves laukumā, nebija pamanījis, ka ap mājas stūri izlido kaija. «Putns, par laimi, aiztraucās. Bet mēs smējāmies, ka medījam vakariņas,» divas nedēļas pirms šīs vasaras lielākā notikuma sportā Zigismunds atceras pirms gadiem notikušo joku.

Ābols pāri piecstāvenei 

«Nedzeru no attaisītām pudelēm. Man ir dopinga kontrole, varu no krāna padzerties,» viņš atsakās no ūdens pudeles, ko pirms sarunas piedāvāju. Uzreiz gan lūdz par atteikumu neapvainoties. Zigismunds nopietni izturas pret sportu un saviem rezultātiem, tāpēc velti neriskē pat nevainīgās situācijās.

Ar sportu nodarbojas kopš bērnības – izmēģinājis peldēšanu, skeitbordu, basketbolu. Tēvs Guntars Sirmais bija Zigismunda pirmais treneris. «Pamēģināju veseri, disku, lodi, bet šķēps patika visvairāk.» Sajutis tajā kaut ko īpašu. Zigismunds atceras, kā 10-12 gadu vecumā vasarā pie vecmāmiņas Balvos ar vienaudžiem mētājuši ābolus, mēģinājuši pārmest pāri piecstāvu ēkai. «Visi, arī vecāki bērni to nespēja, bet es varēju.» 

Izvēlējies šķēpu. Sākumā tas tālu nelidoja, bet sajūta «paķēra». «Pirmajās sacensībās netiku finālā. Nākamajām jau trenējos mērķtiecīgāk un tiku piecniekā.» 17 gadu vecumā iekļuva to Latvijas sportistu desmitniekā, kuri pieaugušajiem paredzēto 800 gramus smago šķēpu raidīja līdz 82 metriem. Pēc gada, 2011. gadā, Sirmais no pasaules junioru rekordistu pjedestāla nocēla savu elku norvēģi Andreasu Torkildsenu, kurš ar 83,87 metru raidījumu tur atradās desmit gadus. Sirmā šķēps aizlidoja tālāk – 84,47 metrus. Šo rekordu viņš tovasar laboja vēlreiz, Jāņa Lūša kausa izcīņā aizmetot līdz 84,69 metru atzīmei. 

Lai uzturētu labu formu, svarīgs ir režīms un disciplīna. Sirmais vienmēr cenšas 8-9 stundas izgulēties. No rīta, apēdis putru, desmitos dodas uz treniņu. Sāk ar skriešanu, vingrinājumiem, kuri ķermeni sagatavo nopietnākam vakara treniņam. Pēc tā seko maltīte. Zigismunds atzīst, ka sešas dienas nedēļā cenšas ēst pareizi, veselīgi, iztikt bez junk food. Pa retai reizei atļaujas kādu saldumu. «Nav tā, ka tikai burkānus graužu.» Vakara treniņš ilgst 2-3 stundas, tajā galvenā uzmanība veltīta tehniskiem un spēka treniņiem. Vieglatlētikā svarīga ir vispārējā ķermeņa fiziskā sagatavotība – vajag skriet, lēkt, arī svarus celt, jābūt ātram, lokanam. «Mešana sākas ar kāju, tad iet celis, mugura, plecs, rokas, elkonis, plauksta, viss kopā saslēdzas,» stāsta Sirmais.

Zigismundam ir kādi septiņi šķēpi. Tos, kuri vairāk nolietoti, viņš izmanto treniņos, pārējie ir sacensību rīki. Metēja instruments ir dārgs, var maksāt 800, līdz pat 1300 eiro. «Man ir paveicies, mani daļēji sponsorē, tāpēc varu atļauties vairākus šķēpus,» saka Sirmais. Visos ir iegravēts viņa vārds, bet Nordik sports, kad Sirmais laboja pasaules junioru rekordu, uzdāvināja īpaši viņam gatavotu šķēpu – zelta krāsā. «Ļoti skaists, esmu metis divās sacensībās.» Šo dāvanu glabā istabā pie sienas. Tur rotājas arī viņa medaļas. «Atgādina man, kāpēc no rīta jāceļas.» Ne vienmēr ir viegli izlīst no gultas. 

Lielas un mazas mašīnas

Taču, kad iziet no stadiona, Sirmais cenšas aizmirst par sportu. «Gribu būt parasts cilvēks.» Brīvo laiku pavada tāpat kā citi viņa vecuma puiši. Aizved meiteni uz kino vai dodas uz garāžu labot mašīnas. Auto ir viens no Sirmā hobijiem. «Man patīk jaukt un likt kopā mašīnas, gan lielas, gan maziņas.» Īpaši patīk veci auto. 

Vēl viens hobijs ir ar radio kontrolējams drifts. Prasu, kas tas ir? Zigismunds paskaidro – driftā piedalās apmēram 40 cm lielas mašīnītes, kuras vada ar tālvadības pulti. Katrs pats var sakomplektēt savu drifta auto, sākot no virsbūves, riteņiem un citām detaļām. Šo lietu redzējis internetā, Sirmais par to ieinteresējies un nu ir pat piedalījies radiovadāmo mašīnu drifta sacensībās, ieguvis augstas vietas. «Tāds hobijs – sestdienas vakarā ar džekiem pabraukāt.» 

Pērn absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, domā par maģistriem, taču atzīst – vairāk interesējas par fiziku.

Turiet īkšķus!

Rio par galveno konkurentu Sirmais uzskata sevi. «Viss sākas galvā. Ja spēšu noskaņoties, varu parādīt savu maksimālo rezultātu.» Pirmajās olimpiskajās spēlēs Londonā puisim bija 19 gadu, tās viņš noslēdza bez rezultāta. Tagad pats saka, ka šķēpmetējam labākie gadi ir no 26 līdz 30. Startam Rio viņam ir plāns, taču solījumus sportists nebārsta. 

Kā zināt, ka metiens bijis labs? «Ir tāda interesanta lieta. Kad izmetu un ir labs metiens, tad neapzināti pagriežos, tas notiek automātiski,» Sirmais aicina noskatīties video no Eiropas čempionāta Amsterdamā.Taču par interesantāko brīdi sauc mirkli, kad šķēps tiek palaists lidojumam! «Tas ir emocionāli augstākais punkts.» Šķēps planē 3-4 sekundes, tad ietriecas zemē.

«Rio neviens savu vietu neatdos,» saka Sirmais un visus aicina turēt īkšķus.

Ulvis Šulcs, nopeldējis pa Lielupi 68 km

Posted on jūlijs 27, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Jelgavniekam Ulvim patīk peldēt. Vasarās, kad baseins slēgts, viņš peld pa Lielupi. Katru dienu aptuveni trīs kilometrus. Novembrī Ulvis iedomājās, ka varētu aizpeldēt līdz jūrai. Ieminējās par to savam peldēšanas biedram, kurš strādā par jaunsargu instruktoru. Tas ieteica parunāties ar NBS virsnieku Ingu Siliņu, kurš savulaik peldēja uz Roņu salu, taču mērķi nesasniedza. Uz tikšanos tālu nebija jāiet, jo Ulvis ir NBS karavīrs. Ingus deva labus padomus, un Ulvis sāka plānot, izbrauca maršrutu. Apmaksāja degvielu, noalgoja mediķi un – 1. jūlija naktī zem Lielupes tilta Jelgavā viņu gaidīja motorlaiva. Lietum līstot, hidrotērpā Ulvis sāka ceļu. 

Viņa ritms bija tāds: pēc 20 minūšu peldēšanas brasā ņēma 10 minūšu pauzi, iekāpjot gumijas laivā, kas bija piesieta pie pavadošās motorlaivas. Mediķis pārbaudīja asinsspiedienu, sirdsdarbību. Ulvis sasildījās. «Tā tikai šķiet – vasara, ūdens silts, bet ne jau naktī. Pirmās piecas stundas nesala vispār, bet pēc tam gan.» Ar veselību viss bija labi, mediķis teicis – izskatās, ka Ulvis vispār slodzi nejūt. Enerģiju peldētājs uzņēma ar siermaizēm un banāniem, vienu reizi Ulvja vecāki krastā sagaidīja ar siltiem rīsiem un vistas fileju. Nakti Ulvis krastā gulēja deviņas stundas. 

Uz Slokas tilta draugi bija uzkāruši uzrakstu: «Ulvi, mēs par tevi!» Viņš saka: «Tas bija tik saviļņojoši, ka man asara nobira.» Pie Buļļupes krastā māja draugi un vecāki, uzmundrināja. Laivā bija arī puiša draudzene un strēķīti nopeldēja līdzi. «Laiva lielākoties brauca kādu gabalu pa priekšu, es daudz biju viens. Garlaicīgi. Teicu draudzenei, lai papeld ar mani. Lai ir sacensība. Arī stūrmanis un mediķis nopeldēja kādu gabalu, tas bija forši!»

Grūtības sākās pie Valteriem – atpūtnieki ar ūdensmočiem un motorlaivām sacēla viļņus. Vienkāršs nebija arī posms no Dubultiem līdz Majoriem, kur upe met asu līkumu, sākās pretvējš. Kopumā Ulvim ar vēju paveicās, jo lielākoties pūta no dienvidiem.

Pēc 44 stundām, brīdi pirms pusnakts, Ulvis sasniedza finišu. Rīgas līci. Savu tempu viņš raksturo kā mērenu, vidēji 2 km/h. «Pēdējie metri no Baltās kāpas līdz jūrai tāāā vilkās! Pēc grafika sanāk, ka vajadzēja pauzi, bet es nopeldēju līdz galam.» Vietā, kur upe saplūst ar jūru, Ulvis ar kājām aizskāra zemi un saļima. Bira asaras. «Neko nevarēju pateikt. Gandarījums, ka esmu sasniedzis mērķi. Tā bija liela cīņa ar sevi.» Brīžos, kad sāka zust ticība sev, viņš domāja: «Ja citi var lielus gabalus nopeldēt, kāpēc lai es nevarētu. Nospraudu mazus mērķus: tikt līdz vienam makšķerniekam, kurš tālumā sēž, tad līdz nākamajam.»

Mājās Ulvis nevarēja vēl pāris stundas aizmigt. Otrā rītā pamodās ar sarkanu seju – tā saulē bija nodegusi līdz čūlām. «Mans peldējums nekādos rekordos nav reģistrēts, jo man nebija GPS datu,» – tā Ulvis. Par nākamajiem peldēšanas plāniem viņš klusē, bet tādi esot. Nesen piedalījies pusmaratonā Jelgavā un uzskrējis Gaiziņā, gribētos pamēģināt arī triatlonu. «Bet es neesmu baigi sportiskais. Skrienu tikai formas uzturēšanai, ne rezultātam.»

Klavieres pie ugunskura

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Kad operas solists Armands Siliņš kopā ar māsām ieguva pārvaldījumā mājas Susējā, viņš tajās neatrada savu vietu. Līdz viņam radās ideja pļavā un mežā sarīkot kamermūzikas koncertus

Pirmajā reizē, kad Armands uz Susēju uzaicināja draugus uz kamermūzikas koncertu, tam vajadzēja notikt tieši pie mājas. Zem nojumes, kurai pārvilka plēvi, tika iznests flīģelis, un sāka skanēt mūzika. Taču pēkšņi uznāca lietus, lija aizvien stiprāk un stiprāk, līdz lāses pārvērtās lietusgāzēs. Mūziķi turpināja spēlēt, bet skatītāji, ūdenim pilot no matu galiem un skropstām, – klausīties. Tikai vētra, kas norāva nojumei plēvi un atnesa satrakotas dabas dusmas, piespieda mesties pie flīģeļa, lai to ienestu mājā. 

Kamēr vieni glāba mūzikas instrumentu, citi turpināja koncertu ar neuzskaņotu pianīnu, kas atradās mājā. Meitenes četrrocīgi spēlēja Šostakoviču un Prokofjevu, pārējie, drēbēm un matiem žūstot, laimīgi klausījās. «Šo burvību nenoķert perfektos muižas parka koncertos ar Steinway klavierēm, kur visi sēž baltos krēslos ar šampanieša glāzēm rokās,» saka operdziedātājs Armands Siliņš. No tēva pirms dažiem gadiem mantotajās mājās Susējā viņš tā arī neiedzīvojās. Bijušais Susējas pagastnams kļuvis par viesu namu, kurā saimnieko Armanda māsa Laima. Bet pļava un kritalu, zemenīšu un aveņu pilnais mežs ir Armanda valstība. Tur skan mūzika. 

Iemīlējies Sansusī

No laukakmeņiem celto bijušo Susējas pagastnamu pirms astoņiem gadiem nopirka Armanda tētis Edvīns Siliņš. Viņam bija dižas ieceres padomju laiku postu pārcietušajā mājā ierīkot viesu namu. Izremontēja, iekārtoja tā, lai ēkā varētu aizmirst stresu un nogurumu, 2009. gadā atklāja un… 54 gadu vecumā pēkšņi aizgāja mūžībā. Armands ar māsām Laimu un Daigu palika neizpratnē, ko nu lai dara. Laima ar ģimeni vienā mājas galā apmetās uz dzīvi un kļuva par viesu nama pārvaldnieci. Daiga, kas dzīvo Anglijā, vada šā nelielā biznesa grāmatvedību. Armandam sava istabiņa te bija, bet ar to nepietika, lai justos mājai piederīgs. 

Taču uz Susēju Armands turpināja braukt. Gan viens, gan kopā ar draugiem. Patika klīst pa apkārtni, labprāt arī parunājās ar tiem, kas piestājuši viesu namā. Un reiz, kad mājas priekšā pie galda bija viesības, viņš pārgāja pāri pļavai līdz pirtiņai, lai tālāk no saviesīgiem trokšņiem pabeigtu iesākto telefonsarunu. Tiklīdz tālrunis bija izslēgts, viņš apjauta, ka no pirts lieveņa tērgāšanu mājas priekšā dzird tikpat labi, cik sēžot pie galda. Lai gan abas vietas vienu no otras šķir pļava. Tā radās doma par koncertu. Drīz, kad uz Susēju atbrauca draugi un aizballējās līdz rītam, viņš, austot saulei, ar vīna glāzi rokās vadāja viņus pa apkārtni, iedvesmojoši stāstot, kurās vietās kādus tik koncertus varētu sarīkot. 

Bija draugi, kas Armandam noticēja, un nu jau trešo gadu Susējā notiek alternatīvais kamermūzikas festivāls Sansusī (festivāla nosaukums atvasināts no franču valodas vārdiem sans souci, kas nozīmē «bez rūpēm» vai «bez raizēm»). Arī mūs viņš kā iemīlējies vadā no vienas koncerta vietas uz otru: no Meža skatuves uz Kupolu, no meža bāriem, kur jānotiek «pianistu kautiņiem», uz vietu, ko sauc par tīpiju un kur notiek rītausmas koncerti. Vai tad visa dzīve Susējā saistās tikai ar muzicēšanu? «Es vairs nevaru iedomāties atvaļinājumu, kurā sēžu un skatos mākoņos. Vai guļu pludmalē. Bezdarbība un laiskošanās vairs nav interesanta,» atbild Armands. «Operā vasarā ir atvaļinājums. Ko es daru atvaļinājumā? Organizēju festivālu! Atvaļinājuma kulminācija ir festivāls. Pēc festivāla, protams, ir iztukšota sajūta. Tad varu nedēļu pavadīt čilā, neko nedarot!»

Meža šalkoņa partitūrā

Kur ir tas kaktiņš, kur Armands Susējā atpūšas? Viņš ved pa šauru meža taciņu uz vietu, kur no resniem koku zariem un audekla uzsliets vigvams. Tam apkārt ir no kokiem atbrīvots zemes pleķītis dažu metru garumā un platumā – tur dziedātājs mēdz sēdēt un klausīties klusumā. 

Te patiešām ir labi piesēst uz bluķīša un, virpinot pirkstos zāļu stiebrus, paklusēt, un sadzirdēt klusuma sanoņu. Bet ir arī labi paklausīties mūziku, par kuru ar apskaužamu aizrautību stāsta Armands. «Man ir paveicies, ka man ir darbs, kas ir arī mans hobijs. Nav jānodala, kad eju uz darbu un kad brīvdienās. Nekad nesaku: dodos uz darbu. Eju vai nu dziedāt, vai uz operu,» stāsta Armands. Tāpēc, kamēr nebija atklājis, ko Susējā darīt, viņa te nebija. Kopš 2013. gada, kad notiek viņa un draugu kopīgi rīkotais festivāls, brauc uz lauku mājām ar īpašu prieku. 

Rīkojot kamermūzikas koncertus, Armands var ļaut vaļu aizrautībai ar laikmetīgo operu. Nacionālajā operā viņš ir dziedājis daudzās mūsdienu latviešu komponistu operās – Andra Dzenīša Dauka, Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu, Ērika Ešenvalda Augļu koks ir Jāzeps. Bet viņam gribas laikmetīgo mūziku vēl vairāk, daudz vairāk, nekā tai atvēlēts operā. «Mani tā vienmēr ir aizdedzinājusi. Laikmetīgā operā jūtos daudz aizrautīgāk, nekā strādājot ar akadēmisko repertuāru. Kad Kristaps Pētersons iedod notis, es trinos, nevaru sagaidīt, kad tikšu pie klavierēm, lai saprastu, kas tur ir,»  piesēdis netālu no maza skudru pūžņa, stāsta Armands. Tāpēc mīl savu festivālu, kas devis iespēju sastrādāties gan ar Dzenīti, gan ar Pētersonu. Lolo cerības festivāla piektajā gadā Susējā sarīkot laikmetīgās operas svētkus. «Latvijā citas laikmetīgās operas platformas nav. Bet komponisti ir gatavi rakstīt. Viņi pat raksta. Piemēram, Pētersons raksta otro operu, kas jāiestudē mājā ar četrām telpām.»

Armands ir pārliecināts, ka Sansusī ir piesaistījis uzmanību laikmetīgajai mūzikai un licis palūkoties uz to citādi. Dzenītis, kura mūzika daudziem kādreiz šķita depresīva un pat grūti baudāma, īpaši Sansusī festivālam uzrakstīja Vīrieša dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem. «Pēkšņi visi saprata, ka Dzenītim ir kapitāla humora izjūta,» saka Armands. Dziesmu Rainis no Vīriešu dziesmu cikla pavadīja smiekli un ilgi aplausi. Šogad skanēs Vīriešu dziesmu otrās burtnīcas dziesmas, kuras, tāpat kā pirmatskaņojumā pavasarī, izpildīs Armands Siliņš. 

Kad komponisti raksta mūziku Sansusī, viņiem jāpiedomā par vidi, kurā tā skanēs. Pie vigvama ir klusums, bet tad Armands aizved uz Meža skatuvi, kur nemitīgi šalc koki. Ar vēja uzpūsto «ššššuuuuuus, ššššuuuuussss» jārēķinās tādam komponistam kā Kristaps Pētersons, kurš ikvienu trok-sni uztver kā daļu no mūzikas. Iestudējot Mihails un Mihails spēlē šahu, esot bijis traks aiz dusmām, ka izrādes laikā skan soļu švīkoņa uz operas Jaunās zāles skatuves. Jo partitūra to neparedz! «Zinot to, prasīju viņam, vai viņam meža trokšņi netraucēs. Nē! Mežs un dzīvās dabas skaņas esot iekļautas partitūrā. Ģenerators, kas rūc, – ne!» stāsta Armands.

Sapnis par persiešu namiņu 

Tie, kuri gadiem ilgi stāv rindās pēc biļetēm uz leģendāriem vasaras mūzikas festivāliem Eiropā, Sansusī varētu arī nesaprast. Te vairums viesu, tāpat kā Armands, staigā kedās, nakšņošana ir teltīs, un koncerti notiek ne tikai pļavā, bet arī mežā, kur starp lepniem ošiem ir arī lēni trūdoši koki. Armandam ir doma rīkot arī vakara ugunskura koncertus, kuros ugunsliesmu mētātajās ēnās skan nevis ģitāras, bet klaviermūzika. 

«Mēģinām netraucēt dabai. To, ko var atstāt, atstājam neskartu, lai daba saglabā savu mežonīgumu. Es vienmēr rūpēšos, lai te ir tīras dabas sajūtas. Lai nesakopj mežu kā dažviet Vācijā, kur tie pārvērsti par parkiem. Dažkārt gan aizdomājos, kā dzīvnieki un putni uztver mūsu mūzikas skaņas,» saka Armands pārliecībā, ka ziemā manītie stirnu buki un zaķi vasarā turas pa gabalu no Susējas, ko piepilda ļaudis un viņu suņi. 

Viens no Armanda sapņiem ir uzbūvēt māla būdiņu. Māsa Daiga ir precējusies ar irāni, Armands ir bijis Irānā apciemot māsas vīra radus. Persiešu kultūra tā ieinteresējusi, ka ne tikai klausās irāņu mūziku, gatavo irāņu ēdienus un mācās persiešu valodu, bet vēlas sev uzbūvēt tādu no žagariem un māliem salipinātu mājiņu, kādu redzēja Irānas ziemeļos pie Kaspijas jūras. «Tēva nopirkto māju neizjūtu kā savu vietu, bet pļavu un mežu gan uztveru, jūtos tai piederīgs. Ja ir lauku mājas, vienmēr svarīgi, kas tām apkārt. Bet, ja būtu tāda māla mājiņa, varētu te dzīvot,» saka Armands. 

«Ir vēl viena vieta, kas atrodas apmēram 30 kilometru attālumā no šejienes. Neretas novadā pie pašas leišu robežas ir manu senču mājvieta. Tajās mājās dzīvo tēva māsa ar ģimeni. Pāris kilometru attālumā ir zemes daļa, kas pieder man, un tur ir Annas kalns, nosaukts vecvecvecmammas vārdā. Tā varētu būt vēl viena vieta, kur es varētu celt savu būdiņu ar desmit kvadrātmetru istabu un dzīvot.» 

Rīsi persiešu gaumē

Draugiem, kas ciemojas Susējā, viņš mēdz gatavot ēdienus. Vismīļākais no tiem esot rīsi persiešu gaumē. «Uzvāra rīsus līdz al dente stāvoklim – tā, lai tie būtu puscieti,» stāsta Armands. «Tad liek citā katliņā taukvielas (sviestu vai olīveļļu), ieber rīsus, pārklāj katlu ar dvieli, uzliek vāku un atstāj apmēram 40 minūtes sautēties. Dvielis vajadzīgs, lai mitrums iesūktos audeklā un pēc tam atgrieztos pie rīsiem, liekot tiem sust. Kad rīsi gatavi, katliņu apgāž riņķī, ļaujot rīsiem izbirt lielā, lēzenā traukā. Parasti virspusē ir skaisti nobrūninājusies, mazliet piecepusies rīsu kārtiņa. Tā kā rīsi ir persiešu gaumē, tos sajauc ar safrānu un pievieno žāvētas bārbeles ogas. Tās nopērkamas garšvielu veikalos.» 

Trīs Susējas vietas, kurās Armands mēdz klausīties


Tīpijs jeb vigvams, kur notiek rītausmas koncerti. Te Armands nāk rudens un ziemas naktīs, kad debesis ir melnas un var skaidri saskatīt miljoniem zvaigžņu. Te var dzirdēt lielu un varenu klusumu. Tik lielu, ka, pēc Armanda vārdiem, spiež. «To var izbaudīt tikai šeit. Kad atnāku šurp, grūti saņemties aiziet prom,» saka Armands.


Kupols. Parasti zem kupola skan mūzika ērģelēm un trompetei. Arī šogad. Bet, kad te neskan mūzika, kupola vieta kļūst par mājas kinozāli, kurā Armands kopā ar draugiem vai viens pats mēdz skatīties kino. 

Meža skatuve. Šajā vietā Armands klausās vējā un meža šalkoņā. Te fantazē un kaļ plānus. «Ideju kalve,» viņš saka.

Gandrīz dzelzsvīrs

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Dzīve

Spēriens pa pakaļu – tā grafikas dizainers Aleksandrs Kaļičavs sauc pirms gada notikušo avāriju, kas viņam atņēma kāju. Traģēdija vīru nav iedzinusi depresijā, tieši otrādi – viņš sapratis, kam dzīvē ir vērts tērēt laiku. Viņa ģimenē gaidāms trešais mazulis

Aleksandrs ar metāla kāju trīz reizes piesit pie zemes. Kājas «smadzenes» pārslēdzas velobraukšanas režīmā. Tad piesit četras reizes – kāja saprot, ka būs jāspēlē golfs. Pērn jūlijā Rīgā, Baložu un Kalnciema ielas krustojumā, 33 gadus veco Aleksandru Kaļičavu uz velosipēda notrieca trolejbuss. Gadu pēc avārijas, kad tiekamies pie Saules akmens, kur puisis strādā, viņš man demonstrē jauno, moderno metāla ekstremitāti jeb C-Leg. Lai pie tās tiktu, Aleksandrs, vēl guļot slimnīcā, sāka rakstīt blogu Extreme.lv. Stāstīja par notikušo un saviem nākotnes plāniem, lūdzot sabiedrību ziedot nepieciešamos 46 tūkstošus eiro, lai atkal staigātu. 

Gudrā kāja no parastās protēzes atšķiras ar to, ka tās ceļgalā ir dators, kas saprot cilvēku un pieskaņojas viņa solim. «Kad eju lēnām, kāja to saprot un piemērojas lēnam tempam. Kad paātrinos, piemēram, steidzos uz transportu, tad arī kāja pielāgojas,» skaidro Aleksandrs. Šī ierīce vīrietim ir nesen, pirmo gadu pēc avārijas viņš lietojis parasto, mehānisko kājas protēzi. Tā nav tik gudra, un nēsātājam pašam ar atslēgu jāpārslēdz vajadzīgajā režīmā. 

Dienā, kad esam satikušies, Aleksandrs kāju iestatījis trijos režīmos – parastajā, kas domāts iešanai, velobraukšanas režīmā un tādā, ar kuru var spēlēt golfu. Lai režīmu mainītu, ir pults, taču to var darīt arī ar piesitieniem. Kāpēc izvēlējies režīmu golfa spēlei? Aleksandrs smejas. Šādā režīmā protēze ir pielāgota statiskai slodzei, viņš paskaidro. Kāju var pielāgot arī tenisa spēlei un citām aktivitātēm. Peldēt gan nevar, tur vajadzīga cita protēze. «Taču tas ir figņa. Galvenie režīmi ir iešanai un braukšanai ar velo, lai kāja dabiski un brīvi kustētos,» Aleksandrs uzskaita to, kas viņam svarīgi.

Sliktākais lūzums

Lasot Aleksandra blogu, brīžam gribas smieties. Tik asprātīgi un nepiespiesti viņš raksta par savu dzīvi pēc avārijas. Nesen piedalījies Rīgas velomaratonā, cerējis nobraukt nedaudz vairāk par 30 kilometriem. Pedāļus mina ar mehānisko kājas protēzi un iekūlās piedzīvojumos! Kājas stumbeņa ādu pirms sacīkstēm viņš notina ar saiti, lai protēze to nenoberztu. Tāpēc silikona uzmava slikti turējās, un mākslīgā kāja divas reizes nokrita. Stāvot uz tilta un visiem garāmbraucošajiem demonstrējot apakšbikses, viņš centās metāla ekstremitāti uzvilkt no jauna. Saša stāsta, ka tas esot tikpat viegli, kā dabūt kājās bikses! 

Vai tiešām jauno situāciju viņš pieņēma tik viegli, kā par to stāsta un raksta? «Kad slimnīcā pacēlu segu un ieraudzīju, ka ir sūdi, uz minūtēm divām bija sajūta – iestājies pasaules gals,» vaļsirdīgi atzīstas puisis. Jau avārijas brīdī, redzot, kā velosipēds slīd zem trolejbusa riteņiem un skatoties uz sadragāto locekli, Aleksandrs, līdz pat anestēzijas špricei būdams pie samaņas, sapratis – visticamāk, kāju glābt neizdosies. Līdz liktenīgajam brīdim neko nebija lauzis, taču redzējis draugu lūzumus. «Kad ieraudzīju savu, sapratu, tas ir sliktākais, kādu dzīvē esmu redzējis.» Kāja šūpojās ādas sloksnē, taču adrenalīna dēļ viņš sāpes nejuta.

Atmodies pēc operācijas, no mediķiem uzzināja, ka šuves un audi dzīs desmit dienas, bet protēzi varēs vilkt pēc mēnešiem diviem. «Ja mēs dzīvotu akmens laikmetā, [tad vajadzētu uztraukties], bet mūsdienās ir metāla kājas, un ar tām nav problēmu staigāt,» Aleksandra dzīves pieeja ir vienkārša. Ja satraucies un domā par problēmām, tad dzīvot ir grūti. Tāpēc ir jāmeklē risinājumi, jārūpējas par mērķiem un to sasniegšanu. Ne velti slimnīcas personāls viņu iesauca par pozitīvo, puisis jau otrajā dienā sāka pa slimnīcas gaiteņiem pārvietoties ar kruķiem. Pirmie soļi bija grūti, lai aizietu uz kafejnīcu, bija krietni jānopūlas. Galapunktā viņš iekliboja, slīkstot sviedros. Kruķi darbināja vīrieša muskuļus, kuri agrāk netika tik smagi iesaistīti. Lai trenētos, Aleksandrs izmantoja slimnīcā esošos staiguļus, sāka uz tiem atspiesties. Arī pārnācis mājās, neieslīga dīvānā, bet iegādājās rīku, lai turpinātu taisīt atspiedienus. Nopirka hanteles un ierīkoja stieni, lai pievilktos. Pamazām ķermenis pierada un staigāt kļuva vieglāk. Pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Vaivaru rehabilitācijas centru, tur arī sāka pierast pie protēzes lietošanas.

Kājas meklējumos

Par protēzēm Aleksandrs, tāpat kā lielākā daļa cilvēku, pirms tam neko nezināja. Ārsts, kurš sadragāto kāju amputēja, izstāstīja: stumbeni atstājis pēc iespējas garāku, jo no garuma ir atkarīgs tas, cik ērti būs nākotnē pārvietoties. Paņēmis datoru, Aleksandrs Google sāka burties cauri informācijai. Protēzēm ir četras sarežģītības kategorijas – pirmā domāta cilvēkiem ar mazkustīgu dzīvesveidu, bet ceturtā – ļoti aktīviem. Pirmās kategorijas protēzes ir lētākas, un tikai tās apmaksā valsts. Ja cilvēks vēlas dārgāku variantu, tad izmaksu starpība jāsedz pašam. 

No interneta Aleksandrs uzzināja, ka summa, kādu vajadzētu viņa kājai, ir 46 tūkstoši eiro. Sportiskais puisis, kurš pirms avārijas no mājām Jūrmalā līdz darbam Rīgā brauca ar velosipēdu, vēlējās modernu kājas aizvietotāju, tādu, kas neliegtu arī jaunajā dzīves posmā būt aktīvam. Saprotot, kādu summu vajadzēs, Saša blogā lūdza cilvēkus ziedot naudu C-Leg protēzei. Valsts kompensēja vienu ceturto daļu no izmaksām. 

Taču naudas vākšana nebija bloga sākotnējā iecere. Pirmajā dienā slimnīcas gultā domājis par nodarbēm. Slimnīcas dzīve ir pilna ar interesantām lietām, stāsta Saša. Tāpēc paņēmis bloknotu un pildspalvu un sācis savus novērojumus un sajūtas pierak-stīt. Tad ņēmis rokās datoru un nolēmis dalīties ar plašāku auditoriju. «Arī pašam bija vieglāk, atbrīvojos no kompleksiem, neko neturēju sevī, visu izspļāvu internetā,» viņš stāsta. Šķitis – vēlāk būs interesanti pārlasīt, ko tolaik domājis. Tā, sarunājoties blogā ar svešiem cilvēkiem, naudu, kas vajadzīga gudrās kājas iegādei, Saša savāca nepilna mēneša laikā. Vīrietis par to ir bezgala pateicīgs. Kā izdevās tik ātri tikt pie vajadzīgās summas? «Jo cilvēki redzēja, ka es neesmu nokāris degunu,» spriež Aleksandrs. Viņš nekad nav žēlojies, rakstījis, cik slikti ir. Tieši otrādi – vēstījis par saviem nākotnes plāniem un to, kā virzās uz priekšu. 

Saša vēlējās uzreiz ņemt C-Leg, taču speciālisti ieteica sākt mācīties staigāt ar parasto, mehānisko protēzi. Tā ir izturīgāka pret triecieniem, mitrumu. Slokā Sašam tika izgatavota laba mehāniskā kāja, to piemērīt viņš brauca reizes trīs. Sākumā uztaisīja stumbeņa atlējumu. Svarīgi, lai detaļa, tāds kā silikona futlāris, kurā stumbeni ieģērbj, neberztu ādu. Kad pirmā protēze bija gatava, jau pēc 15 minūtēm Saša sāka ar to staigāt, neizmantojot nūjas. «Nav sarežģīti, galvenais ir nebaidīties iet, nebaidīties pārnest ķermeņa svaru uz metāla kāju.» 

Cilvēkiem, kuri baidās atbalstīties uz jaunās kājas, iemācīties staigāt ir grūtāk. Kritis tikai divas reizes, uz ielas aizķēries. «Nesāpēja!» smejas optimists. Toties sāpēja tas, kas bija ķermenī palicis no zaudētās kājas. Stumbenis protēzē ātri nogura. Ilgi nostaigāt nevarēja. Taču, lai ātrāk pierastu, Aleksandrs nepadevās un ap māju, sviedriem līstot, pastaigājās regulāri. 

Kā zaķim no Aikāsāp

Saša sākumā cilvēkos juties neērti. «Ieej veikalā, un uz tevi blenž.» Lai gan metāla protēzi slēpj garās bikses, to, ka kurpē nav ievilkta īstā kāja, var ievērot. «Cilvēki pamana, ka kaut kas nav tā. Redz, ka nav kājas.» Tagad Aleksandram ir vienalga, cilvēku skatieni vairs neuztrauc. Viņa ģimenē aug divas meitas. «Bērni ļoti palīdzēja, viņas vispār nepievērsa uzmanību tam, ka tētim nav kājas.» Aleksandrs smaida un atklāj, ka nu ar sievu gaida trešo mazuli. Būs puika! Kas meitām izstāstīja par notikušo? Sieva esot abām pavēstījusi, ka tētim, tāpat kā zaķim pasakā par doktoru Aikāsāp, nav kājas, un viss. Meitas vairs jautājumus neuzdeva. «Tāpat metās ap kaklu. Līdz asarām bija patīkami, ka man ir tāda laime kā bērni,» Aleksandrs priecājas. Dažkārt meitenes spēlējas, skraida un ietriecas tēta kājā, tad brīnās, ka tā tik cieta.

To, kas ar viņu noticis, Saša blogā nosaucis – spēriens pa pakaļu. Ko šis spēriens vēl licis dzīvē mainīt? Agrāk esot darījis daudz muļķību, tērējis tām laiku. «Varēju visu dienu gulēt dīvānā un visas brīvdienas no vietas skatīties seriālus,» atzīst Aleksandrs. Tagad dara to, kas patīk un ir svarīgs. Piemēram, gatavojas celt ģimenes māju. Arī seriālus paskatās, bet ar mēru. Pasmejas – varot ieteikt pāris labus. 

Protams, Aleksandram mēdz uznākt arī melnie: «Ir brīži, kad liekas – lieciet mani mierā, man viss ir apnicis.» Visvairāk kaitina sadzīviski sīkumi. Pirms avārijas Saša varēja mierīgi aiziet uz virtuvi, pagatavot tēju, atgriezties viesistabā un, sēžot dīvānā, izdzert. Tagad, lai to izdarītu, lecot uz vienas kājas, kad protēze ir novilkta, jāpiepūlas. Krūzes piecas esot izlējis, bet nu iepraktizējies aizlēkt līdz dīvānam tā, ka saturs paliek traukā. 

Pats pielāgos savu

Protēzes Latvijā, sadarbojoties ar firmām ārzemēs, cilvēkiem pielāgo septiņi uzņēmumi. Saša sazinājies ar to, kas tuvāk mājām – Slokā. Gadu nostaigājis ar mehānisko kāju, tagad testē C-Leg un sapratis tās plusus un mīnusus. 

Atceroties komisko atgadījumu velobrauciena laikā, kad mehāniskā kāja divas reizes nokrita, Aleksandrs sapratis – galvenā protēzes sastāvdaļa ir tieši silikona kapsula, kurā ieģērbj stumbeni. Gan mehāniskajai, gan gudrajai kājai šajās uzmavās Saša saskata trūkumus. Viņš apņēmies pats izgatavot labāku! Paņēmis blociņu, Saša man zīmē iecerētās protēzes skici. Kapsula izskatīsies pēc zieda, kura katra ziedlapiņa ir savienota ar regulējamām jostām. Ja kāja, cilvēkam pieņemoties svarā, kļūs resnāka, tad ziedlapiņas varēs palaist brīvākas, ja notievēs – saites varēs savilkt. 

«Iešu uz Depo, nopirkšu ģipsi, lai uztaisītu kājas nospiedumu, stiklšķiedru, speciālu līmi un citus komponentus un savai kājai uztaisīšu šādu rīku,» vīrietis ir apņēmīgs. Aizdomājoties par nākotni, prātā ienācis, ka varētu nodarboties ar protēzēšanu. «Pievērsīšos protēzes izgatavošanai, sākumā sev, un tad jau redzēs.» Saša redz šajā jomā biznesa iespējas. Pasmejas, ka dzīve iemeta viņu šajā situācija, neprasot, vai viņš to vēlas, tāpēc jādomā, kā notikušo izmantot savā labā.

Atskatoties uz avāriju, Aleksandrs neslēpj – vainīgs. «Biju neuzmanīgs un pakļu-vu zem trolejbusa.» Tā uzskatīja arī policija, kura pēc sadursmes sāka izmeklēšanu. Cietušais Rīgas domes Satiksmes departamentam ierosinājis izveidot karti, kurā cilvēki varētu ziņot par nedrošām vietām. Dome šo ieceri tuvākajā laikā īstenos. Taču jaunākajos bloga ierakstos Aleksandrs lasītājiem sola uzrakstīt par gudrās protēzes plusiem un mīnusiem. Saša saka – staigāt ir ērti, dabiskāk nekā ar mehānisko. Taču, ja esi nopircis ierīci, kura maksā tik daudz, cik divas mašīnas, tad katra aizķeršanās liek aizdomāties. Puisim nav izdevies savienot C-Leg ar telefonu, lai gan izgatavotāji to ir solījuši, tāpēc sīkākus iestatījumus var veikt tikai ar datora palīdzību. Tas gan nav svarīgākais, atzīst modernās ierīces saimnieks. Galvenais ir ērta staigāšana. Ir dienas, kad Aleksandram piemirstas, ka nav kājas.

Džezs!

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Personības

Četri jaunie talanti, kuri skolojušies Amsterdamā un Dānijā, šovasar dzirdami koncertos Latvijā

Tik labi Latvijas džezam nav gājis nekad. Jaunā izpildītāju un komponistu paaudze ir spēcīga: dziedātāja Arta Jēkabsone nupat uzvarējusi Montrē džeza vokālistu konkursā Šveicē un studē Ņujorkā; Bērklija koledžā mācās visi četri Coolmans Report mūziķi. Vairāki latvieši nesen ieguvuši džeza izglītību Amsterdamā un Kopenhāgenā: Kārlis, Matīss, Rūdolfs un Ivars. Puiši lielākoties dzīvo un strādā ārzemēs, taču vasarās uzspēlē arī mājās. Nupat ierakstījuši Shipsea mūziku, ko augusta sākumā varēs dzirdēt Valmieras vasaras teātra festivālā izrādē Tālavas taurētājs. Viņi ne tikai spēlē, bet arī komponē. Ar Šipsī pirms diviem gadiem izveidojās tik silta sadarbība, ka divas nedēļas nozuda mežiņā radīt mūziku. To savulaik varēja dzirdēt festivālā Piens. «Es piedzīvoju cita veida muzikālu piedzimšanu,» saka Šipsī.

Tālis Gžibovskis, Saulkrasti Jazz rīkotājs, arī slavē puišus: «Profesionāļi, personības. Lai džezā būtu pieprasīts, jābūt talantīgam, izturīgam, veiksmīgam un jāiegulda milzu darbs.» Liela nozīme esot tam, ka muzikālu pieredzi viņi guvuši Eiropā. «Vienā vidē, gribot negribot, dari to, kas tajā pieņemts. Nomainot to, rodas jauna pieredze.»

Latvija kā Madona

Kārlis Auziņš (28) runā maz. Ar cietu sejas izteiksmi festivālā Positivus spēlēja saksofona solo kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Kārlis aizvietoja saksofonistu Gintu Pabērzu. Kārļa mājvieta patlaban ir Kopenhāgena, un tur līdzās citiem sastāviem un grupām viņam ir savs kvartets, ar ko izdevis debijas ierakstu. Tas nopērkams iTunes. Auziņa kvartetā spēlē dānis, zviedrs un polis, kuri arī dzīvo Kopenhāgenā. Kārlis spēlē saksofonu, kas izgatavots 1965. gadā.

Kārļa ģimene ir muzikāla, dzīvo Madonā. «Klavieres patika jau bērnībā un joprojām patīk. Kad vecāki pajautāja, vai vēlos iet mūzikas skolā, atbildēju – jā.» Sāka ar kora klasi, tad mācījās klarneti. Saksofons iepatikās skolotāja Andreja Cepīša rīkotajā festivālā. Uz to reiz ieradās Rīgas Saksofonu kvartets un nospēlēja gospeli Amazing Grace. «Tas, kā Gints Pabērzs improvizēja, bija wow!» Kārlis sāka spēlēt saksofonu. Cepītis lika viņam improvizēt ar Baha mūziku. «Man patīk brīvības sajūta – izveidot jaunu melodiju uz jau esošajām harmonijām.»

Tikai pēdējā klasē Madonas Valsts ģimnāzijā izlēma, ka būs mūziķis, un divus gadus mācījās Rīgas Doma kora skolā. Zināja, ka tālāk studēs tur, kur ir senākas džeza tradīcijas un izglītība. Iestājās Amsterdamas Konservatorijā. «Ātri atradu darbu. Restorānā divreiz nedēļā mazgāju traukus. Līdz ar to laiku mūzikai nekompromitēju ne ar ko citu. Pēc nospēlētām kāzām sajūta brīžam ir sliktāka nekā pēc trauku mazgāšanas.» 

Amsterdamā meistarklasēs privāti mācījies Kārļa brālis Mārcis Auziņš. Viņš ir Latvijā atzīts ģitāras virtuozs: spēlē ar Raimondu Paulu, Laimu Vaikuli, Jāni Stībeli, Daumantu Kalniņu, Kasparu Zemīti. Patlaban ieraksta soloprogrammu ar Raimonda Paula dziesmu aranžijām.

Kārlis Amsterdamā ieguva bakalaura grādu džezā, bet maģistru music performance Dānijā. Abās skolās daudz no studiju darba jāorganizē pašam. «Dari un atrodi sevi.» Amsterdamā puisis spēlēja saksofonu 6-8 stundas dienā. Tagad 2-4. Mūzika viņam ir veids, kā iepazīt sevi un apkārtējos. «Tā ir personības projekcija. Mūzika – tā ir sajūta, ka kaut kas ir lielāks par tevi.» Jo īpaši viņš to izjūt brīžos, kad ar citiem mūziķiem enerģētiski izveidojas kopapziņa, kļūst par vienu veselu. «Tas ir maģiski. Tas ieved citā pasaulē. Ārpus laika un vietas. Manuprāt, tas ir diezgan skaisti.» 

Kārlim svarīgi redzēt sevi pasaules kontekstā. «Jo citādi es varētu teikt, ka esmu labākais saksofonists Madonā un man ar to pietiek. Pasaules kontekstā Latvija ir tāda Madona. Varbūt pat Prauliena.»

Sāk ar bļodām

Rūdolfs Macats (28) spēlē bungas un klavieres un septembrī Gēteborgā turpinās maģistrantūru nordic composer programmā kā bundzinieks. Tās ir jaunas, eksperimentālas studijas ar nelielu studentu skaitu, mācības notiek trijās augstskolās: Kopenhāgenā, Oslo un Gēteborgā. Studenti paši komponē, paši spēlē.

«Man bija trīs gadi, kad vecmammas virtuvē spēlēju pa bļodām un kastroļiem,» atceras Rūdolfs. Viņa tēvs ir komponists Raimonds Macats, vecvectēvs Artūrs Salaks – kokles mūzikas pamatlicējs Latvijā. Mūzikas skolā Rūdolfs mācījās spēlēt klavieres un Rīgas Doma kora skolu pabeidza ar pirmo džeza kursa izlaidumu. Jau no 16 gadu vecuma spēlēja ar Latvijā pazīstamiem džeza un popmūziķiem. Gribēja attīstīties. Kļūt spēcīgāks džezā – ātri nospēlēt bībopu vai svingu, ātri improvizēt. Iestājās Amsterdamas Konservatorijā, kur ieguva bakalaura grādu kā džeza pianists.

Pirmo gadu Amsterdamā Rūdolfs dēvē par skaistu. «Esi izbraucis no pīļu dīķa, apkārt viss jauns. Pēc gada saproti, kas esi. Ko gribi.» Pēdējā studiju gadā Rūdolfs salūza. Vairs negribēja spēlēt klavieres. Saistīja bungas. «Tas bija mans aicinājums kopš bērnības, kad spēlēju ar kastroļiem.» Pēc bakalaura iegūšanas Rūdolfs atbrauca uz Latviju un sāka trenēties bungu spēlē. Ieinteresēja cita mūzika. Sāka klausīties akadēmisko. Vairāk komponēt. 

Tagad, studējot maģistros Kopenhāgenā, viņš iemācījies, ka jebkas var būt pasniegts kā augstā māksla. Piemēram, viens džeks spēlē pa miskastēm, otrs atskaņotas klavieres. «Kompozīcijas studijās esmu apjautis, kas ir klusums. Kā nebaidīties no iekšējā klusuma. Tad skaņai parādās kristāltīra vērtība.» Studiju laikā ir jāmāk tikt galā ar brīvību. Ja netiec, iestājas haoss. «Kā teica pasniedzējs, ierobežojumi – tas ir labi.» Īsu brīdi Rūdolfs Latvijā strādājis par mūzikas skolotāju un uzskata, ka skolotāja galvenais uzdevums ir iedvesmot. «Jo iemācīties tehniku cilvēks var pats. Atrast literatūru arī.» 

Ik dienu Macats spēlē aptuveni piecas stundas – gan bungas, gan klavieres. Kad komponē, laiks pazūd. Var aizmirst pat paēst. «Mūzika man ir kaut kas liels. Patīk redzēt māksliniekus kā burvjus. Vai tā būtu glezna, vai deja. Jo spēcīgāks burvis, jo spēcīgāku burvestību var radīt. Mūzika ir paralēla dimensija, kas nav redzama, bet jūtama ar visu ķermeni.» 

Rūdolfs vasaru pavadījis Rīgā un laukos Valmierā. Viņš nespēj ilgstoši būt prom no mājām. «Mani velk atpakaļ.» Puisis stāsta, ka sācis pat rakstīt dziesmām tekstus latviski un ar draugiem izveidojis grupu Nenāk miegs. 

Bang!

Ivars Arutjunjans (25) ik pa brīdim ar pirkstu galiem uzsit ritmu pa ceļgalu. Saku viņam, ka gan jau rītos viņš arī dzied dušā. «Tā ir. Džona Koltreina solo,» Ivars piemin pazīstamo džeza saksofonistu. Ivara instruments ir bungas, un bakalaura grādu ieguvis Kopenhāgenas Ritma mūzikas konservatorijā. Viņš ieradies Rīgā uz pāris nedēļām. No rudens viņa mājas būs Berlīnē. «Tā ir aizraujoša pilsēta, kur dzīvo daudz labu mūziķu. Man ir interesanti ar viņiem pavadīt laiku.» No Berlīnes arī ērtāk izbraukāt uz koncertiem Eiropā. «Nē, nē, es ar grupu nebraucu busiņā. Lidoju. Busiņš – tas ir rokenrolam.» 

Ivara tēvs ir armēnis, mamma – latviete no Balviem. Ivara izpratni par mūziku veidojusi gan klavieru klase mūzikas skolā, gan basketbols un sporta dejas, jo «tajos ir ritms, precizitāte un jāmāk sadarboties».

Bungas Ivars sāka spēlēt tikai Rīgas Doma kora skolā. «Ātri sapratu, ka tas, kas notiek Latvijā, mani neinteresē. Gribēju spēlēt mūziku pēc iespējas augstākā līmenī. Kopenhāgena šķita vispievilcīgākā – ar to, ka tur nav neviena latvieša. Čupošanās paņem daudz laika un enerģijas.» 

Eksāmenā Ivars desmit minūtes atskaņoja savu mūziku. Pēc pāris mēnešiem saņēma atbildi, ka uzņemts. «Viņiem ļoti patika. Iestājos ar labāko rezultātu.» 

Bang! Ivars stāvēja Kopenhāgenā ar koferi vienā un bungu šķīvju somu otrā rokā. Sākums bija grūts, bet norūdīja. «To, ko cilvēks piedzīvojis, taču var dzirdēt mūzikā,» Ivars saka. Viņa gadījumā – naktis, ko pavadījis uz soliņa. Starpposmos, kamēr atradis dzīvokli. Līdz pusnaktij dzīvojies pa skolu, tad sešas stundas uz soliņa parkā, un tad atkal uz lekcijām.

Studiju gadā jāīsteno 15 projekti: pašam jākomponē, pašam jāatrod, ar ko spēlēt kopā, jāieraksta mūzika, un tas viss vēl jāuzliek uz papīra – kā referāts. Tajā pašā laikā studijas dod lielu brīvību. Studentam pašam jāsaprot, ko vēlas darīt, un tas jāīsteno. «Viena no sarežģītākajām lietām pasaulē ir brīvība. Saņemot lielu brīvības devu, ir ļoti cilvēcīgi iet jau ierastos ceļus, tāpēc paši veidojam rāmjus, kuros varam izpausties brīvāk, zinot robežas. Un ar to mēģinām iekļauties dažādās formās, lai atrastu ceļus, kuri mūsu sirdij vistuvākie.»

Ivara talantu novērtēja ātri. Spēcīgi un atzīti mūziķi uzaicināja spēlēt savā sastāvā. «Es esmu sideman – spēlēju citu cilvēku radītu mūziku. Lai to darītu, ir jābūt labam, ātram, ar zināšanām. Jāmāk pielāgoties.» Arutjunjanam ir savi bungu šķīvji, kurus viņš ņem līdzi uz koncertiem. Tie ir roku darbs, radīti 60. gados no bronzas. Daži pārkalti speciāli viņam.

Jūnijā Ivaram bija liels notikums. Viņš piedalījās dāņu pianista Karstena Dāla (Carsten Dahl) ierakstā studijā ECM Oslo. Tajā savulaik ierakstīta komponista Arvo Perta, Kīta Džereta (Keith Jarrett) un citu leģendāru mūziķu albumi. «Tas bija fantastiski!» atceras Ivars. Lai sastrādātos ar lielām personībām, nepietiek, ka esi tehniski spēcīgs. Jābūt iejūtīgam, jāatrod kompromisi. Pašam jābūt personībai. Ivars ik dienu spēlē bungas, klausās mūziku, lasa grāmatas un mēģina izzināt cilvēkus un pasauli. «Jo vairāk klausos, jo vairāk interesē un šķiet, ka mazāk zinu.» Taču Ivars ir noteicis sev robežas. Vaicāts, vai ir izmēģinājis spēlēt hangu – mūzikas instrumentu, kas veidots no valcētām tērauda puslodēm, un to spēlē, pieskaroties ar pirkstiem vai plaukstu -, Ivars saka: «Mani interesē tas, ko es daru. Un tas jau ir pietiekami daudz. Es iedziļinos džeza mūzikā. Gribētu uz Latviju atvest un parādīt īstu improvizācijas un džeza garu.» Un parādīt, ka bungas ir melodisks un harmonisks instruments, kam cilvēki Latvijā īsti neticot.

«Kas man ir mūzika? Maģisks spēks, kuru var pielietot dažādos veidos. Tas var būt dziedējošs spēks un arī postošs. Mūzika ir visspēcīgākais un svarīgākais, kas man ir. Tas ir mans darbs, draugi. Tas man ir viss.» 

Raudāt, smieties, aizdomāties

«Man bērnībā patika nu metal. Deviņu gadu vecumā, klausoties Limp Bizkit un Korn, piesaistīja ģitāras skaņa, ko sauc par draivu,» stāsta Matīss Čudars (25). Viņa mamma ir kordiriģente Ogrē, bet vecmamma Rēzeknes novada Bērzgalē vākusi tautasdziesmas, tāpēc tikai loģiski, ka Matīss sūtīts mūzikas skolā. Spēlēja trombonu un bungas, taču ģitāru lielākoties apguva pašmācības ceļā. Vienu gadu nomācījās Rīgas Doma kora skolā. «Gribējās «izzūmēt» ārā no Latvijas. Jutu, ka varu iesēsties.» Amsterdamas Konservatorija mūziķu vidū bija izslavēta kā laba skola. Tajā mācījās saksofonists Toms Rudzinskis, un šķita omulīgāk būt «tur, kur ir kāda pajumtīte». «Man bija astoņpadsmit gadu, es knapi spēju angliski kaut ko pateikt.» Matīss aizsūtīja uz augstskolu ierakstu ar savu mūziku, viņu uzaicināja uz eksāmenu. Uzņēma.

Matīsa tehniskās spējas bija augstākas, nekā skola prasīja. Jau otrajā studiju gadā ieguva Grand Prix balvu Prinses Christina konkursā, 2012. gadā bija labākais Keep an Eye Jazz Award, bet vēl pēc gada – Grand Prix konkursā Burghausen Jazz Award. «Pirmajā studiju gadā bija tik daudz, ko darīt, ka nevarēju piestrādāt. Paņēmu kredītu. Pamazām atdodu.» Tagad Matīss naudu pelna ar mūziku: gan ar projektiem, gan spēlējot grupā How Town, kas noslēdz tūri pa Eiropu. «Esam noīrējuši busiņu, ceļa izdevumus sedz Nīderlandes valdība.» Grupas prezidents ir beļģu basists Lenarts Heindels (Lennart Heyndels), vēl grupā ir divas latvietes, kas Amsterdamā studē džeza vokālu. «Metropolē ir lielāka muzikālā aktivitāte un iespēja iegūt kontaktus. Pasaules elpa.» Tieši Amsterdamā Matīss iepazinās ar slovēņu pianisti Kaju Draksleri. Otro gadu kopīgi improvizē, balstoties uz abu komponēto mūziku. «Kaja ir ārkārtīgi talantīga. Viņas mūzikas plūsma ir tīra un savdabīga, jo nav spēlējusi, lai kādam izpatiktu. Kajas mūzikā nav šaubu.» Pirms kāpšanas uz skatuves abi saspēlējas un izveido sagataves no pašu kompozīcijām. Improvizē koncerta laikā. «Jā, tas ir bailīgi, taču tieši tas dod asumu. Improvizēt – tas nozīmē visu laiku būt fokusā. Jāklausās, kas notiek zālē. Kāda enerģija nāk no cilvēkiem. Tāds intīms moments.»

Cēsu Mākslas festivālā 5. augustā Matīss saspēlēsies gan ar Kaju, gan Latvijas Radio kori, kurš dziedās Matīsa mūziku. «Man ir milzīgs pagodinājums rakstīt vienam no labākajiem koriem pasaulē. Es Latvijai jūtos parādā, tāpēc vēlos tagad dot.» Mūziku Matīss komponējis savos laukos Rēzeknes novada Bērzgalē. Un komponē viņš kā vecs vīrs – uz papīra. «Kompī bumbulīšu bīdīšana pārāk ierobežo radošo procesu. Uz papīra varu sašvīkāt un kādu formu uzzīmēt.» 

Vai Matīss var savu Latgales radu svinībās uzlaist šlāgeri? Matīss smaida. Agrāk šķita – nē, tas nav man. Tagad – kāpēc gan ne? «Es taču ar to dodu prieku cilvēkiem. Katrā situācijā mūzika ir sava, un nav tādas vienas – pareizās. Tā ir tik dažāda un krāsaina. Mūzika var likt raudāt, smieties, aizdomāties. Galvenais – lai ir patiesi, lai tā ir enerģija. Mūzikas virsuzdevums ir vairot mīlestību. Mūzika ir dalīšanās mīlestībā. Lai to piedzīvotu, ir jāļaujas. Mūzika – tā ir lēnprātība. Nomierināšanās.» Matīss uzskata, ka mūziķim nevajag steigties un mēģināt būt pirmajam. Tā viņš tikai zaudē enerģiju.

Matīss ciena citu cilvēku darbu un mūziku pērk. Noklausās YouTube: ja patīk un grib dzirdēt atkal, tad nopērk. «Nekādu Spotify, jo mūziķi no tā saņem absurdi maz.»

Koncerti

28. jūlijs. Rīgas džeza klubā Trompete plkst. 21. Matīss Čudars, Ivars Arutjunjans, Lenarts Heindels.

5. augusts. Cēsu Mākslas festivāls. Vecā tirgus puķu paviljonā plkst. 20. Skaņu ainavas ar Latvijas Radio kora grupu, Matīsu Čudaru un slovēņu pianisti Kaju Draksleri.

6. augusts. Piena svētki Lucavsalā. Vladislavs Nastavševs, Kārlis Auziņš un Rūdolfs Macats.

12. augusts. Rīgas džeza klubā Trompete plkst. 21. Rūdolfa Macata improvizācijas un aranžijas ar vibrofonistu Jāni Fedotovu.

12. augusts. Zeme Cafe Lielvārdē. Matīsa Čudara solo.

13. augusts. Mākslas telpa Mala Cēsīs. Matīsa Čudara solo.

15. augusts. Kultūras pilī Ziemeļblāzma plkst. 20. Matīsa Čudara solo.

27. augusts. Pasākums Ezera skaņas Kāla ezerā plkst. 5. Meditatīva improvizācija ar Matīsu Čudaru, Kārli Auziņu, Ivaru Arutjunjanu.

Bullis atbraucis!

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Veiksme

Līga Āpša un Mareks Kovaļevskis pārcēlās no Rīgas un laukiem, lai audzētu liellopus. Izveidoja zīmolu Tirzas bullis, kas gaļu piegādā klientiem līdz pat namdurvīm

Līga un Mareks strādāja Rīgā. Mareks tirgoja lauksaimniecības tehniku, Līga darbojās būvfirmā RBSSKALS. Pirms četriem gadiem abi saprata, ka velk atpakaļ uz laukiem. Mareks bērnībā dzīvoja Gulbenes novada Tirzā, Līga – blakus pagastā Lizumā. Zemes Tirzā netrūka, arī vecāku māja dzīvošanai bija, tāpēc atlika izdomāt, ko audzēt. «Domājām, ka varētu graudus, taču mums nebija tādu platību. Arī vide nepiemērota,» atceras Līga. Labībai vajag līdzenumus, nevis ielejas ar krūmājiem un dūkstīm. 

Līdz ar to precētais pāris sliecās uz liellopu audzēšanu, jo tie vislabāk apsaimniekotu Dauškānu māju 20 hektārus: varēs noēst zāli un izbradāties. Tagad saimniecība ir 60 hektāru liela, un tajā ir divas lopu novietnes: buļļiem viena, govju mammām – otra.

Kad tiekamies Tirzas pusē, Līga un Mareks nostrādājušies siena pļavā. Vasara šogad nelabvēlīga: karstajā laikā Jāņos zāle vēl nebija izaugusi pļaujamā garumā, savukārt jūlijs pārāk lietains. Tirzas bullim ir ap 80 barojamu galvu, un ar skābsienu un salmiem ziemu neizvilkt. Lopiem vajag labu sienu. Tāpēc ik rītu Mareks pēta laika ziņas dažādos portālos, lielākoties ārvalstu, un mēģina saprast, kurš brīdis būs piemērotākais pļaujai. «Parasti līdz ar Mēness fāzēm mainās arī laiks,» Mareks novērojis. «Jā? Nezināju,» Līga nosaka. Lai arī dzimusi Gulbenē, aptuveni 20 gadus sabijusi Rīgā, tāpēc tādas lietas jāmācās no jauna.

Teles aizbēg

Biznesa sākšanu laukos darīja pievilcīgu ES programma, kas atbalsta jaunos saimniekus gaļas liellopu audzēšanā. 2012. gadā Mareks nodibināja uzņēmumu MKD Projekti. Firmas nosaukums bija jāizdomā ātri, un viņš savirknēja pirmos burtus no sava vārda, uzvārda un mājas vārda: Mareks Kovaļevskis, Dauškāni.

Pirmās piecas teles nopirka no šķirnes lopu audzētājiem Madonas pusē. Pirmajā naktī jaunajās mājās tās nobijās no negaisa un izlauzās no elektriskā gana aploka. No rīta atbrauca Mareka mamma Aija un sacīja, ka jauno piecu lopu aplokā vairs nav! Līga un Mareks skrēja meklēt.

Teles bija šurpu turpu nogājušas ap 20 kilometru. «Mēs pakaļ. Viscaur slapji. Zābaki pilni ūdens. Bridām pa mežiem, cauri rudziem un brikšņiem. Pa negaisu,» atceras Mareks. Par laimi, teles nekur tālāk par Tirzu negāja. Nākot atpakaļ, nostājās blakus Mareka mammas deviņām govīm. Aijai Dauškānos ir sava kūts, kur nodarbojas ar piena lopkopību. «Lai arī laukos dzimuši, mēs ilgi dzīvojām pilsētā un joprojām daudz ko nezinām par lopiem, tad Mareka mamma palīdz,» saka Līga.

Trīs no bēgošajām telēm joprojām ir Tirzas buļļa saimē. Divas nevarēja apsēklot, jo bija pārbarotas. «Ja nevari apsēklot vienreiz, otrreiz, jārēkiņa, vai vērts tādas turēt. Jo tas ir bizness. Mēs atstājam visas jaundzimušās telītes – audzējam jaunās māmiņas, jo gribas izkopt un paplašināt ganāmpulku,» stāsta Līga. Patlaban saimniecībā ir ap 80 ragulopu. Četras šķirnes un to krustojumi: Hereford, Limousin, Angus, Sīmentāles.

Pirmie gaļas pircēji bija radi un kaimiņi. Pacienājušies ar Līgas gatavoto gulašu, pauda izbrīnu, ka gaļa nav sīksta un neķeras zobos, kā jau liellopam pieklājoties. «Nav jau veca govs. Un gaļas šķirne tomēr,» saka Mareks. Līga papildina, ka latvieši vēl iepazīst labu liellopu gaļu un neapjauš, no kuras ķermeņa daļas ir, piemēram, antrekots. Joprojām prātos ir padomju laika sadales termini: pleca daļa, pakaļdaļa, sānu daļa. Turpretim Eiropas tirgū darbojas T-Bone steiks, flank steiks, bone-in rib roast, bone-in rib steak.

«Internets pilns tādām receptēm kā osso buco ar rīsiem, bet cilvēki nezina, kas tas ir. Osso buco latviskojot būtu stilba kauls ar gaļu.»

Šā gada sākumā Līga saprata, ka iziet lielākā tirgū ar nosaukumu MKD Projekti nebūs efektīvi, jo tas nesaistās ar gaļu. Izdomāja vairākus variantus, veica aptauju. Draugi nobalsoja par Tirzas bulli. Jau ulmaņlaikos Tirzā bija attīstīta liellopu audzēšana, vēlāk arī kolhoza ģerboni rotāja bullis. Kad nosaukums bija zināms, sākās pilns zīmola izstrādes cikls: sākot no logo un fotosesijas, beidzot ar mājaslapu un krekliņiem. Izsaku Līgai komplimentu – askētiski veidotā buļļa galva izskatās kā smalks zirnekļa tīkls. Līga stāsta, ka ilgi pētījusi grafiskās izstrādes biroju rokrakstus, līdz atradusi īsto. Mājaslapu WordPress platformā izveidojusi pati, profesionālis no malas ierādījis tikai pāris tehniskas detaļas. «Zinu, ka daudzi taupa uz mārketinga un zīmolvedības rēķina, jo šķiet, ka labāk ieguldīt reālākās lietās saimniecībā. Es tā nedomāju. Mājaslapa ir vajadzīga, lai varam iziet tautās – sasniegt klientus. Lai viņi var pasūtīt preci,» saka Līga. Tirzas bullis ātri vien pamanīts sociālajos tīklos, mājaslapa ir labs rīks pasūtījumu pieņemšanā.

Grilēšanas laiks

Tirzas bullis darbojas tikai tiešajā pārdošanā. Kad bullēni būs izauguši, pārdot varēs arī veikalos. Jau tagad vairumtirgotāji interesējas, taču pagaidām saimniecība nespētu piegādāt tik daudz. Veikali arī prasa, lai tirgotu par krietni zemāku cenu. «Patlaban audzēšanā ieguldām līdzekļus, taču ienākumus varēsim skaitīt tikai pēc gadiem trim,» saka Līga. Teles tiekot apsēklotas dabīgā ceļā, teļš dzimst pēc deviņiem mēnešiem. Gaļas lopam ir jāaug 18-26 mēneši. Eksportam tīršķirni audzē sešus  mēnešus. Tik maz, jo pusgada vecumā teļus nošķir no zīdītājām un viņi ir pietiekami lieli, lai atdotu nobarošanai. Turklāt lopa svaram izsoles laikā jābūt līdz 300 kg, lai atvieglotu loģistiku: ārzemju pircēji izsolē komplektē sev kravas.

Reizi mēnesī Mareks un Līga dodas uz Rīgu un Gulbeni, lai pievestu gaļu tieši pie klientu durvīm. «Nemaz nav tā, ka Rīgas klienti būtu smalkāki. Tieši Gulbenē ir prasīgāki,» novērojusi Līga. Viņa ir tā, kura aprunājas ar katru pircēju, bet Mareks, pēc dabas kluss būdams, stūrē automašīnu un cilā kastes. Vasarā pieprasīti ir steika gabali, jo daudzi grilē. Izķerti tiek buļļu vaigi. Aizvien vairāk iepatīkas arī antrekots, kas jau ir izcirsts un sazāģēts steika biezumā. Plānots pārdot arī bez kaula, jo viens klients sūkstījies – cepot uz grila, ap kaulu gaļa paliekot jēla. Tādas nianses Līga zina, jo klientiem, it īpaši jaunajiem, piezvana un apvaicājas, kā garšoja. «Kad dzirdu labus vārdus, jūtos kā ar medu aplieta,» saimniece smejas. Nākamajā dienā pēc tirgošanās ir spēku izsīkums. Tik daudz izrunāts, ka jūtas iztukšota un nespēj neko prātīgu padarīt.

Kaušanai un vakuumfasēšanai Tirzas bulim ir partneris Limbažos. «Smalka sadale un fasēšana vakuumā sadārdzina produktu, taču mums uzreiz bija skaidrs, ka jēlu gaļu no automašīnas netirgosim. Nešķiet estētiski vairākkārt grābāties ar rokām,» – tā Līga.

Kad gaļa safasēta, Mareks visu ved mājās un vēsā noliktavas telpā kopā ar sievu marķē. Uz iepakojuma norādīts liellopa ID numurs, šķirne un vecums. «Mūsu klienti novērtē izsekojamību. Zina, ka lopi auguši Tirzā. Var atbraukt, apskatīt. Veikalos bieži vien rakstīts: izcelsmes valsts Latvija. Bet kas tas ir patiesībā? Ragi no viena buļļa, nagi no otra,» Līga saka. Par to viņa pārliecinājusies šā gada sākumā, kad izveidoja Tirzas bulli. Drīz vien saņēma piedāvājumus no pārpircējiem tirgot nezināmas izcelsmes liellopu gaļu ar jauno zīmolu. Viņi bija kategoriski pret. «Vēlamies strādāt godīgi. Reabilitēt liellopu gaļas nozari,» saka Līga. Abi arī labi apzinās, ka tirgus ir ierobežots, jo liellopu gaļa nav pirmās nepieciešamības prece. «Pērk tie, kam vistas un cūkas gaļa apnikusi. Redzu, ka aizvien vairāk cilvēki meklē arī jēra un truša gaļu, kas nāk no laukiem un zināmas saimniecības,» saka Līga.

Buļļi naktsvijolēs

Ganāmpulks vasarās barojas tuvējās pļavās, kur aug arī naktsvijoles. Ziemā ēd sienu, skābsienu, auzu salmus, kā arī miežu un kviešu miltus. Visvairāk jāēd ir bullim Filipam, kurš strādā visvairāk. Pagaidām viņš ir vienīgais vaislinieks visām govīm. «Kad dzimst teļi, mēs nekur no mājas prom braukt nevaram,» saka Līga. Lielākoties govis piedzemdē pašas, turklāt tās, no kurām vismazāk gaidīts. Savukārt tās, kurām vajadzēja dzemdēt jau vakar, nostaigā vēl nedēļu. «Katru reizi ir citādi. Tā vien šķiet – aizgāja nostāk no bara, tad jau dzemdēs. Nekā. Tieši barā tas notiek. Nianšu ir tik daudz, katrai šķirnei arī cits raksturs,» novērojis Mareks. Viņš ir tas, kurš Tirzas bullī no dzīvniekiem saprot visvairāk. Līga vairāk darbojas ar mārketingu un palīdz ikdienas darbos, roku pieliekot elektriskā gana remontā vai teļu dzemdībās. «Gribu paslavēt Mareku: ja govīm rodas veselības problēmas un veterinārārste nevar uzreiz atskriet, viņš, klausoties norādes pa telefonu, ņem zāles un špricē.»

Grūts brīdis ir tad, kad lopi brauc uz Limbažu kautuvi. «Mēs gan esam pamazām sagremojuši, ka tā ir biznesa sastāvdaļa. Grūtāk, ja dzīvnieks nomirst. Piemēram, teļš dzemdībās,» saka Mareks.

Saimniecība prasa daudz rūpju, un Mareks nesaprot, kā citi audzētāji spēj apvienot to vēl ar algotu darbu. Absolūtas aplamības, ka lopi prasa maz laika un viss, kas vajadzīgs, ir zaļa zāle ēšanai.

Līga un Mareks dikti rēķina līdzi katram pirkumam un idejas īstenošanai. Daudzas atmet, jo nevar atļauties. Piemēram, gribēja nopirkt refrižeratoru, jo patlaban brauc ar lielu automobili, kurā ievietota saldētava. Eiropas atbalsts šādam pirkumam būtu ap 70%, taču ar pašreizējo tirdzniecības apjomu pirkums nebūs efektīvs. «Nav ko šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Tad braucamajam ir jākalpo katru dienu, nevis, kā mums, vienreiz mēnesī,» saka Līga. Viņi ļoti domā līdzi, kad ir vērts apgūt ES naudu, kad ne: vai vajag reāli, vai noderēs, kad uzņēmums būs paplašinājies. Piemēram, liellopu apkalpošanas sistēmu jeb metāla stalažas Tirzas bullis gan nopirka ar Eiropas līdzfinansējumu. «Pirmās nepieciešamības prece: lopi jāārstē, asinis jāņem. Mūsējās jau nav mierīgas un paklausīgas – spētu izlēkt ārā no koka stalažām tā, ka skaidas lec,» saka Līga.

Tirzas bullis nedaudz ir arī eksportējis šķirnes lopus un to krustojumus. Cer to darīt vairāk, izkopjot tīršķirnes ganāmpulku. Šogad Mareks nokārtoja eksāmenu un saņēma sertifikātu, kas apliecina, ka var pārraudzīt sava ganāmpulka ciltsdarbus. «Reiz aizbraucām uz izsoļu namu Neretā apskatīt, kas notiek tirgū. Sirreāla sajūta: arēna ar bullēniem pa vidu, solīšana angļu valodā. Līdzko ne tāds pleķītis pavēderē, nosolīs par zemāko cenu. Mums tajā virzienā vēl daudz jāstrādā.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Klientu atsauksmes.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārvērtējām ūdens resursus un neizveidojām dziļurbumu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Neklausīties nelūgtos padomos. Padomus jautājiet paši!

Rinalds un Kaspars, uzbūvējuši Baltijā lielāko slidkalniņu

Posted on jūlijs 20, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Nogulies, šļūc un, lidojot gaisā, centies nesasvērties, bet palikt «zaldātiņā», līdz iekrīti ūdenī – pamāca Rinalds. Pirmo braucienu iesaka veikt uz muguras. Pēc tam, kad roka iesista, var ļaut vaļu fantāzijai – šļūkt uz vēdera, mest kūleņus vai sēsties vagoniņā un slīdēt kopā ar draugiem. 

Rampas sākotnējais mērķis bijis vienkāršs. Būdami aktīvi freestyle jeb brīvā stila slēpotāji, puiši vēlējās vietu, kur noslīpēt trikus gada siltajā sezonā. Noskatījušies, ka aroda brāļi Igaunijā sniega neesamību risina ar speciālas mākslīgā sniega seguma klātas rampas jeb waterjump ierīkošanu, sapratuši, ka arī viņiem tāda nepieciešama. Domāts – darīts: puiši Lauku atbalsta dienestā iesniedza projektu un tika pie Eiropas finansējuma. 2012. gada nogalē tika izrakts dīķis un izveidots kalns. «Līdzko nokusa sniegs, ņēmām rokā lāp-stas, rakām un līdzinājām.» Nākamā gada augustā rampa tika atklāta.

Gan draugi, gan vietējie nākuši vērot puišu paraugdemonstrējumus. Taču – cik ilgi var tikai skatīties? Lai skatītāji negarlaikotos, abi nolēma izveidot aktivitātes arī viņiem. Radās ideja par slidkalniņu jeb slip’n’slide. Rampai tika piebūvēts vēl viens celiņš un noklāts ar plēvi. 

Šobrīd estakādi veido seši celiņi: pa četriem var braukt ar velosipēdu, divi ir klāti ar mākslīgo sniegu, bet divi malējie ir «šļūc un krīti». Pirms šļūkšanas notiek instruktāža, parkā darbojas glābēji, bet riteņbraucējiem tiek dota triecienveste un ķivere. 

«Pērn čaļi teica, ka viņiem jau esot par īsu», tāpēc šogad slidkalniņi tika pagarināti, sasniedzot 8,5 un 10 metru augstumu. Rampa apaugusi arī ar citām izklaides iespējām un ir tikai viena no aktīvās atpūtas bāzes Baldones Waterjump iespējām. 

Nav aizmirsts arī par sākotnējo mērķi – nodrošināt sportistus ar vietu, kur vasarā trenēties. Tāpēc ierīkoti sporta batuti. «Vispirms kūleni iemācās uz batuta un tikai tad mēģina uz rampas.» Kaut arī brīvā stila slēpotāju Latvijā neesot daudz, puiši cer, ka palīdzējuši kādam noslīpēt talantu.

Bāzes uzturēšanu puiši pagaidām sauc par dārgu hobiju, jo visus pilnveides darbus finansē paši. Kaspars to varētu dēvēt arī par privāto rotaļu laukumu, jo puisis turpat Baldonē arī dzīvo. Bet Rinalds nāk no Madonas. Iepazinušies uz kalna. Rinalds beidzis kinooperatorus Kultūras akadēmijā, Kaspars darbojas kreditēšanas nozarē.

Pērn puiši sākuši rīkot arī festivālu Baldones Waterfest. «Mūzika, paraugdemonstrējumi, sacensības, un viss parks tavā rīcībā.» Būs arī konkurss par kreatīvāko šļūcienu. «Pagājušogad puisis, lecot uz kalniņa, uztaisīja kūleni uz aizmuguri, tad piezemējās uz vēdera, aizšļūca līdz ūdenim un atkal iemeta kūleni. Tas bija wow!»

Mugura pie vectēva ozola

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Dzejniece un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka vectēva būvētajā lauku mājā Rēzeknē laimīgi rušinās pa puķu dobi un vienkārši slinko. Netālu, uz aizaugušām dzelzceļa sliedēm, pirms 20 gadiem tapis viņas pirmais dzejolis

Aumaļām līst. Iveta atsēdusies uz mājas apmales, no samirkšanas viņu pasargā jumta dzega. Var stundām raudzīties lietū nesamirkstot! Šeit ir klusi un jauki. Smaržo pēc vasaras puķu pļavām. Graciozi kuplo asti šūpodams, no mājas uz klētiņu aiztipina Ivetas runcis Bušs. Rīga vai lauki, viņš vienmēr brauc līdzi. Rēzeknes mājās tiek lutināts ar pastēti.

Mācību gads Āgenskalna Valsts ģimnāzijā beidzies pirms trim nedēļām, bet viena no labākajām Latvijas skolotājām atzīst: «Man jau ir trauksmes sajūta, ka atpūšos un neko nedaru!» Patiesībā Ivetai ir atvaļinājuma darbu saraksts. Piemēram, pirms nedēļas viņa devās atpakaļ uz Rīgu, lai palīdzētu apgūt iekavēto literatūrā divām skolniecēm, kuras mācību gadu bija pavadījušas apmaiņas programmā ārpus Latvijas. Skolotāja Ratinīka bija speciāli izstrādājusi nolikumu un darba plānu, lai meitenes var parādīt, ko spēj tālmācībā, un tikt pārceltas nākamajā klasē.

Iveta aizgūtnēm stāsta par saviem skolēniem: kā izdevies viņus pieradināt lasīšanai, motivēt mācīties, palīdzēt cits citam, lai klases kopējie rezultāti ir labi, kā visi kopā ceļojuši uz Viļņu mācīties. Šoruden Iveta savu klasi vedīs uz Rēzeknes pusi. Jauniešiem būs iespēja nostaigāt arī gabaliņu pa pamesto sliežu ceļu, kur skolotāja reiz uzrakstījusi savus pirmos dzejoļus, sapņojusi gluži meitenīgi, bez ironijas. Kopā ar skolas laika tuvu draugu Iveta tagad tapina jaunu dzejas grāmatu – tajā būs redzamas viņa ilustrācijas. 

Nelielajā savrupmājā Rēzeknes nomalē Iveta ieradās pirms 38 gadiem maza, balta vīstoklīša izskatā mammas rokās. Pasaulē nāca Viļānos, «jo Rēzeknes slimnīcai bija kāda sērga piemetusies un visas grūtnieces salika busiņā, aizveda dzemdēt uz Viļāniem». Pagalmā, kurp no ceļa var tikt pa majestātisku kļavu aleju, dzejniece nepilna gada vecumā izvēlās no ratiem. Te darīja ēverģēlības un skolas pasākumiem rakstīja scenārijus. 

Dzimtajās mājās Rēzeknē Iveta dzīvoja līdz pat 24 gadu vecumam. Filoloģijas un kultūras vēstures studijas pabeidza Rēzeknes Augstskolā. Vēlāk turpināja izzināt filoloģiju Rīgā. Tuvākajos gados cer aizstāvēt doktora grādu literatūrā, viņas pētnieciskās intereses saistītas ar Jāņa Rokpeļņa dzeju. Bet kā ar latgaliešu valodu? «Kad sāku iet skolā, biju pārsteigta, ka valoda, kādā mācāmies, nav tā pati, kādā runāju mājās. Mājās runājām tikai latgaliski,» Iveta atceras. 

Ja cilvēkam ar filologa izglītību un ambīcijām Rēzeknē būtu darbs, rīdzinieki Ivetu neredzētu kā savas ausis! Patīk brīvība un svaigums, kas laukos. «Rīgā man ir 30 kvadrātmetrus mazs putnu būrītis,» viņa ieskicē pilsētnieces ikdienu. To nevar salīdzināt ar plašumiem, kas Rēzeknē, – pēc brokastīm plikām pēdām vari iebrist pļavā, kur ausis kustina un tēva kazeņu krūmus apgrauž stirnas, piespiest muguru pie simtgadīgajiem ozoliem, kas dažu soļu attālumā no istabas loga. Kamēr dzīva bija Ivetas mamma, dzīve šeit kūsāt kūsāja. Ratinīkiem bija paliela saimniecība: vienpadsmit hektāru zemes, pilna kūtiņa – govs, cūkas, truši, vistas. 

«Pati gan govi neprotu slaukt: reiz man uzmina uz kājas, un baidos,» Iveta dzen jokus. Kad mamma – dzīvesprieka un veselības pilna sieviete, pēc profesijas medmāsa – pirms pieciem gadiem 55 gadu vecumā aizgāja mūžībā ar plaušu karsoņa komplikācijām, dzīve Rēzeknes mājās zaudēja jaudu. «Vēl tagad īsti neesam atguvušies,» saka Iveta. Vectēva celtajā mājā nu savu daļu prieka cenšas ienest Iveta un viņas māsa ar ģimeni. Jaunā Ratinīku paaudze ziemas pavada Rīgā, bet vasarās vienmēr ir atpakaļ Rēzeknē. Te ir labi!

Inteliģentu stādītā aleja

Ratinīku māju Ivetas vectēvs Konstantīns Ratinīks uzcēla 1927. gadā, kad Latgalē notika zemes reforma un  zemnieki no sādžām pārcēlās uz viensētām. Vecvectēvs Pēteris pirmais sādžā bija nopircis lemešu arklu, piedalījies dzelzceļa būvniecībā. Īsts reformu ieviesējs! Ivetas vectēva ģimenē auga pieci bērni, bet divi nomira kara laikā no slimībām. «Šis komplekss tika būvēts diezgan krieviskā veidā: tur bija vārti,» Iveta kā enerģiska gide rāda visapkārt pagalmam. «Bet tur milzīga kūts, tur – siena šķūnis. Noslēgta, gandrīz nocietināta sēta.» 

Kad 20. gadu nogalē valstī sākās ekonomiskā krīze, inteliģentie bezdarbnieki tika nodarbināti vides labiekārtošanā, stādīja kokus. Pagājis gandrīz 90 gadu, un Latvijas laika mazie kociņi Ratinīku sētā veido varenu aleju. «Vērtīgākais ir šī vieta: blakus pilsētai, bet īsta lauku vide,» Iveta saka. Bērnībā līdz skolai Rēzeknes centrā viņa kātoja divus kilometrus turp, divus atpakaļ. Tāds nieks vien!

Otrā pasaules kara laikā Rēzekne tika bombardēta, pie Ratinīku mājām esot nokritušas vienpadsmit bumbas. Kas notika pēc tam? Padomju okupācijas laikā Ratinīki drīkstēja šeit palikt dzīvot, bet māju pārbūvēt ne. Bija paredzēts to nojaukt. Ar zemi gan citādi. To nacionalizēja, daļu valsts izmantoja militāro rezervju teritorijas vajadzībām. Bija apsardze, kāju nedrīkstēja spert, kur pagadās. Tepat netālu uzplauka «nahalovka». Tā vietējā žargonā sauca bez pilsētas vadības atļaujas ierīkotus mazdārziņus. Rēzeknieši steigšus iekārtoja garšaugu un dārzeņu dobes. Sacēla dārza būdiņas. Kad pēc neatkarības atjaunošanas Ratinīku ģimene zemi atguva, viņi mazdārziņus ar visām būdām jauca nost. Iekopa. «Esmu pat ar sirpi pļāvusi rudzus,» Iveta pastāsta. 

Lai arī sevi neuzskata par lielu lauku darbu pratēju, vasarās Iveta ar māsu Diānu turpina kopt mammas reiz skaisti sastādīto puķu dobi. Lilijas un dienziedes! Līdzās ierīkota ugunskura vieta ar mazu galdiņu un krēsliem. Baltais galdauts un ziedu vāze šķiet kā no kinofilmas par pirmskara Latviju.

Normāli slinkot!

Viegla panika! Tā varētu dēvēt Ivetas sajūtas, jūlija vidū raugoties uz divām lielajām siltumnīcām dārzā, kur tētis audzē gurķus. «Mamma bija brīnišķīga kulināre, bet tētim padodas gurķu audzēšana,» viņa stāsta. «Tas nozīmē, ka vienā jūlija dienā atskan milzīgs brēciens: visiem jāķeras klāt marinēt tos sasodītos gurķus!» Viņa pati gurķu burkas uz Rīgu ved reti, jo «dzīvoju viena ar kaķi, un kaķis marinētus gurķus neēd».

Jūlijā Iveta kā zibens šaudās starp Rīgu un divām vecāku dzimtu mājām. Netālu no Rēzeknes viensētā mīt mammas mamma. Arī viņa vienmēr gaida, kad mazmeitas brauks lasīt ogas, vārīt zapti. Šogad upeņkrūmi pārpilni ogām.

«Te viss ir sens,» Iveta kā jokodamās stāsta par savu bērnības dārzu. Tas nozīmē atcerēšanos «te bija tā». Vai pat redzēto pirmskara laika fotogrāfijās, kas uzņemtas Ratinīku māju dārzā. Pirms dažiem gadiem dārzs ticis pie lieliska jaunuma – vīnogu stādiem. Ir arī ogas. «Visgaršīgākās ir nevis kompotā, bet marinētas,» Iveta pastāsta. «Superīga piedeva gaļai!» Iveta labprāt marinē, vāra un cep. Ar piebildi: «Ja tikai ir, kam!»

Šķiet, mauriņš lielo ozolu ēnā varētu kalpot par lielisku vietu disertācijas pabeigšanai, kas ir viens no Ivetas tuvākajiem mērķiem. Mierīgi un klusi. Gar kājām glaudās runcis. «Nu nē!» Iveta smejas. «Rakstu tikai Rīgā! Kad esmu Rēzeknē, staigāju pa sliedēm un domāju gan romantiskas, gan mazāk romantiskas domas.» 

Pa šīm sliedēm padomju laikos uz militāro objektu vesta tehnika, naftas produkti. Nu tās ieaugušas zālē. Šī patiesi ir jocīgi jauka vieta, kur vasaras vakaros ļauties nostalģijai! Šeit tapa arī viņas pirmie liriskie teksti. Pats pirmais skan tā: 

es mīlu mijkrēšļus,
uz nekurieni aizejošās sliedes
un cilvēku, kam maza saule plaukstās,
un nav vairs rudens, nedz arī ziemas aukstās,
tik jūlijnakšu puskrēslā
zied vīgriezes. 

Staigājot pa šīm sliedēm ar tuvu jaunības draugu mākslinieku, pirms dažiem gadiem tapa arī ideja Ivetas tetovējumam uz pleca: tukšam putnu būrītim, kurā nemīt neviens putns. Savdabīgs, precīzs raksturojums viņas personībai. Un kaut kādā ziņā arī vasarai laukos, kur pavadīt bezrūpīgas, pienākumiem nesaistītas dienas.

3 īpaši nozīmīgas vietas dzimtajā pusē


Neparasts liktenis ir dzimtas kapiem – kopš 1959. gada tur nevienu neļāva apbedīt, kapus bija iecerēts nolīdzināt. Ar krusttēva Pāvela Ratinīka uzņēmību izdevās radīt interesi par leģendām apvīto kalniņu. Arheoloģiskā izpēte lika secināt, ka tas ir sens latgaļu pilskalns. Tagad te atdusas arī Ivetas mamma Elita.


Savu radošumu Iveta, visticamāk, mantojusi no mammas tēva Eduarda Ķipura – viņš bija kalējs un labs amatnieks, apveltīts ar patiesi labu intuīciju un māksliniecisko gaumi. Nelielā mājiņa mammas vecāku mājās ir vectēva «muzejs», tapis paša rokām. Tur sakrāti dažādi seni vai paša darināti rīki, neparasti atradumi mežā, kokgriezumi.

Tēva vecāku laulību foto ir nostalģiskākais priekšmets mājās. Attēlā redzamas dzimtas mājas pirmskara Latvijā, vēl bez laika postošajiem pieskārieniem.