Trešajā gadadienā, kopš pieminam 54 veikala Maxima drupās mirušos, koncerns piedāvājis par katru bojāgājušo izmaksāt 100 tūkstošu eiro sāpju naudu. Arī Aļonai Burvei-Želudkovai, kuras acu priekšā iebrukušie griesti apraka vīru, un Mārim Apsītim, kurš zaudēja mammu
Pirms gada Ķīpsalas izstāžu telpā, kura uz brīdi pārtapa tiesas zālē, gandrīz nebija brīvu vietu. Divus gadus pēc brīvās Latvijas vēsturē traģiskākās dienas, 54 cilvēku bojāejas sagruvušajā Zolitūdes lielveikalā Maxima, uz pirmo tiesas sēdi krimināllietā ieskatīties acīs deviņiem apsūdzētajiem bija atnākuši visi 263 cietušie un kupls žurnālistu pulks. Tagad interese noplakusi, vietas pietiek Zemgales priekšpilsētas tiesas zālē. Lietā turpinās liecinieku uzklausīšana – no prokuratūras pieteiktajiem 144 cilvēkiem pagaidām liecības snieguši 59. Svarīgu pavērsienu lietā pagaidām nav bijis, apsūdzētie joprojām vainu neatzīst. Tiesa šobrīd plāno darbu nākamajam gadam – kalendārā sazīmētas 111 tiesas sēdes. Kad varētu būt spriedums, tiesā neņemas prognozēt.
Toties ledus ir sakustējies civilprasībās – dažādās Latvijas tiesās kopumā ierosināts vairāk nekā 40. Tajās cietušie no uzņēmuma Maxima Latvija, projekta attīstītāja Homburg Zolitude un sabrukušās ēkas īpašnieka Tineo vēlas piedzīt kompensācijas miljonu apmērā. Nupat Maxima Latvija un Tineo nākuši klajā ar piedāvājumu par katru bojāgājušo izmaksāt 100 000 eiro kompensāciju, ja cietušie atsauks civilprasības un arī kompensācijas pieteikumus krimināllietās. Uzņēmums, kurš pērn strādāja ar 19 miljonu eiro peļņu, par 54 cilvēku dzīvībām kompensācijās ir gatavs izmaksāt līdz 5,4 miljoniem eiro. Tāda ir vienošanās, kuru pārrunu ceļā panācis vairumu cietušo pārstāvošais advokāts Aldis Gobzems un uzņēmumu intereses pārstāvošais advokāts Gints Vilgerts.
Bažījoties par gadiem ilgo tiesāšanos, daļa cietušo piedāvājumu pieņēmuši. Līdz otrdienai tiesā saņemti jau 20 pieteikumi no cietušajiem, kuri atsakās no prasībām pret Maxima un Tineo. Kādi ir viņu argumenti, jautājām diviem traģēdijas skartajiem, kas zaudējuši tuviniekus un Maxima piedāvājumam snieguši atšķirīgas atbildes.
Iespiesta starp sabrukušā lielveikala Maxima drupām, Aļona Burve-Želudkova (40) redzēja, kā mirst viņas vīrs. «Es tevi mīlu – to viņš man vēl paspēja pateikt,» sēžot mājas viesistabā pie galda, viņa atminas. Nāves dienā vīram Andrejam bija 43 gadi. Bez tēva palika abu meita Elza un divi iepriekšējā laulībā dzimušie bērni – vīra meita Regīna un sievas dēlas Renāts. Aļona stāsta, ka viņas nu jau 19 gadus vecais dēls vīru saucis par tēti un teicis – bez Andreja, bijušā karavīra, nebūtu izaudzis par vīrieti.
Pēc dienesta bruņotajos spēkos Aļonas vīrs Andrejs Burvis strādāja Eiroparlamentā, bija deputāta Aleksandra Mirska palīgs. Ar ģimeni un četriem suņiem uz Zolitūdi ģimene pārcēlās tikai dažus mēnešus pirms traģēdijas.
Iepirkās svinībām
Katastrofas dienā Aļona ar vīru devās uz veikalu Maxima, lai iepirktos savas satikšanās gadadienas svinībām. Lai gan sieva Andreju bikstīja, ka uz veikalu jāiet agrāk, viņš ietiepies – nē, iesim ap pieciem! Lielveikals no abu devītā stāva dzīvokļa bija redzams kā uz delnas, sākumā izveduši pastaigā suņus un tad devušies iepirkties. «Andrejs vēl gribēja pa ceļam Elzu no dārziņa izņemt, bet es teicu – izņemsim pēc iepirkšanās,» Aļona atceras. Tovakar viņa nejutusi vēlmi ilgi staigāt gar lielveikala plauktiem. Lasot maisiņā tomātus, pēkšņi pār viņiem nolija tāds kā krīta lietus. Tas sievietē sacēla trauksmi, un viņa mudināja vīru iet ātrāk uz kasēm. Jumts pār laulāto galvām iegruva brīdī, kad abi jau bija norēķinājušies par pirkumiem. «17 eiro samaksājām,» Aļona vēl tagad atceras pēdējo kopējo tēriņu. Andrejs sācis krāmēt pirkumus maisiņos, kad pēkšņi nodārdis blīkšķis, un Aļona juta, ka tiek atsviesta malā, bet vīram pa galvu trāpa betona klucis, un viņš paliek zem gruvešiem.
Sākumā Aļona dzirdēja kliedzienus, šņukstus, bet vēlāk drupas pārņēma klusums. «Sajūta bija kā pazemē, auksti,» emocijas apraksta sieviete. Kad ieradās glābēji, viņu no drupu sprosta izvilka. Aļona atteicās braukt uz slimnīcu, jo sākumā gribēja atrast vīru. Šoks neļāva just sāpes. Andreju glābēji atrada tikai nākamajā dienā – mirušu. Kad vīra līķis bija atpazīts, Aļona piekrita doties uz slimnīcu, jo sāpes pieņēmās spēkā.
Ārstu verdikts – pamatīgi cietušas abas kājas, kauli bija deformējušies, un nu, lai gan pārciesta operācija, pretsāpju zāles būs jādzer visu mūžu. «Augstpapēžu kurpēs vairs nevar staigāt,» piemin sievišķīgu detaļu.
Grib aizbāzt muti
Neviens no apsūdzētajiem, arī Maxima, līdzjūtību par notikušo triju gadu laikā nav izteikuši. «Man apsūdzēto savā ziņā ir žēl, jo viņi pazudināja ne tikai citu dzīves, bet arī savējās.» Tomēr deviņus uz apsūdzēto sola sēdošos viņa vēlas redzēt aiz restēm. To, ka lielveikals piedāvā 100 000 eiro kompensāciju par katru mirušo, Aļona uzzināja no medijiem, par aizkulisēm viņa neko nezina. Cietušo biedrības Zolitūde 21.11. kopsapulcē sanākušajiem tapa zināms, ka viens no noteikumiem ir civilprasībās un krimināllietā pieteiktās kompensācijas atsaukšana. Tas vēl būtu pieņemams nosacījums, taču kategorisku «nē» Aļona teica punktam, kurš paģēr līgumu noslēgušajiem turpmāk saistībā ar traģēdiju nerunāt par lielveikalu Maxima. «Mums grib ar naudu aizbāzt muti!»
Tiem, kuri noteikumiem piekrituši, Aļona neko nepārmet, jo daudzi no tiem ir cilvēki gados, kuri vieni audzina bez vecākiem palikušos mazbērnus. Ja piedāvājumā nebūtu mulsinošā klusēšanas punkta, arī Aļona apsvērtu naudas pieņemšanu. Taču tam jāpiekrīt arī Andreja vecākiem un meitai no pirmās laulības. Vai viņi būtu ar mieru, Aļona nezina, ar Burvju ģimeni ciešus kontaktus neuztur. «Man būtu sajūta, ka es nododu Andreju, viņš nepiekristu [šādai kompensācijai].» Aļona neslēpj, ir dzirdējusi arī nosodošas runas: cietušie vēlas iedzīvoties. «Šādā situācijā ikviens prasītu kompensāciju,» atbild sieviete. Turklāt 100 000 eiro būtu jāizdala uz visiem mirušā ģimenes locekļiem, bet vienošanās ar nolīgto advokātu paredz samaksāt viņam procentu no iztiesātās summas. Aļona aicina parēķināt, cik tad reāli nonāks cietušo maciņos. Un tad atgādina svarīgāko – bērni nekad vairs neredzēs tēvu, var tikai uz kapiem aizbraukt!
Pēc traģēdijas policijā piesakoties par cietušo, Aļona kā morālo kompensāciju, kuru vēlas saņemt no vainīgajiem, norādīja 500 000 eiro. Toreiz tas bijis emocionāls lēmums, jo policija taujājusi – ar kādu summu novērtē aizgājēju. «Kā var novērtēt cilvēka dzīvību, nav tādas summas!» asarām acīs saka Aļona. Todien raustījusi plecus, un kāds policijā ieminējies par 500 000 eiro. Tādu summu arī ierakstīja. Kad sākās tiesa, prasītās naudas lielumu nemainīja, bet uzsver – to prasa no visiem, gan deviņiem apsūdzētajiem, gan uzņēmumiem.
Aļonas advokāts ar Maxima pārstāvjiem tiksies pirmdien, traģēdijas trešajā gadadienā. Tad sieviete cer ar viņa starpniecību sīkāk uzzināt līguma nosacījumus un to, kāpēc piedāvāta tieši šāda summa. Viņa uz tikšanos pati neies, jo ģimene ieplānojusi braukt pie vīra uz kapiem. «Meita ir ieviesusi tradīciju tētim uzvelt sniegavīru.»
Māris Apsītis (36) ir fotogrāfs, pērn noliktavu kompleksā Pļavniekos viņš iekārtoja savu studiju. Tajā arī tiekamies. Ir jādzīvo tālāk un jāstrādā, saka vīrs, kurš pirms trim gadiem Zolitūdes traģēdijā zaudēja mammu Leoniju. Viņš nupat ir noslēdzis izlīgumu ar lieltirgotāju Maxima, kopā ar mirušās mātes otro vīru pieņemot 100 000 eiro kompensāciju un atsakoties no tālākām pretenzijām.
Māris ir samierinājies ar notikušo un saka – katram cilvēkam ir savs liktenis, tur neko nevar mainīt. Tā noticis arī ar Māra mammu, kura traģēdijas vakarā iegriezusies lielveikalā laikā, kad parasti to neapmeklēja. Leonija Apsīte bija ģimenes ārste ar privātpraksi Valdlaučos. Tur visu bērnību pavadījis arī viņas vienīgais dēls. «Visi viņu cienīja, viņa bija laba daktere, rūpējās par pacietiem, vienmēr palīdzēja,» rāmi par mammu stāsta Māris.
Vajadzēja būt citur
Uz Zolitūdi Leoniju atveda otrās laulības, Valdlaučos palika tikai darbs. 1958. gadā dzimušās sievietes dienu kārtība bija ģimenei labi zināma. Vakarā, pārbraucot no darba, Leonija devās uz Zolitūdes sporta klubu Atlētika. Pavingroja un vakarā, ja bija vajadzība, nopirka pārtiku tuvējā Maxima. Taču tovakar viss notika citādi. Mamma ar kolēģi braukusi no kādas mediķiem domātas prezentācijas un uztraukusies, vai paspēs uz sporta nodarbību, tāpēc atteikusi līdzbraucējam pa ceļam piestāt citā veikalā. «Nezinu, kas īsti notika, bet laikā, kad viņai bija jābūt sporta klubā, viņa atradās Maxima.» Glābšanas dienests pulksten 17.46, kad mamma parasti vingroja, saņēma ziņu par iebrukušo veikala jumtu. «Tāds liktenis,» skumji atkārto dēls.
2013. gada 21. novembra vakarā Māris ziņās izdzirdēja, ka Zolitūdē sabrucis veikals, taču nedomāja, ka tas skar viņu personiski. «Parasti liekas – tas jau uz mani neattiecas, gluži kā ar ziņām par kaut kur notikušu zemestrīci vai lidmašīnas katastrofu ārzemēs.» Bažas radās pēc mammas brāļa zvana – viņš vakarpusē taujājis, vai Leonija nav aizkavējusies pie dēla. Saprotot, ka tuvinieki nezina, kur ir mamma, Māris steidzās uz Zolitūdi. Satraukumu pastiprināja vēsts, ka lielveikala stāvvietā bija mammas mašīna, kuru glābšanas dienesti tovakar evakuēja. «Negribējās uzreiz ticēt… Zvanīju viņai, necēla, bet cerības vēl bija, ka tomēr būs kaut kur citur,» nakts notikumus atminas dēls. Taču cerības tonakt izdzisa, gluži kā zem betona blokiem bija izdzisusi Leonijas dzīvība.
Naudu vajag šodien
Piesakoties policijā par cietušo, Māris emociju uzplūdā iesniegumā norādījis, ka par mammas zaudējumu vēlas miljons eiro kompensāciju. Ar juristiem viņš vēl nebija konsultējies, pie advokāta Alda Gobzema vērsās vēlāk, kad prasība bija jāsniedz tiesā. «Mēs dzīvojam šobrīd un tagad, un tā kompensācija man šobrīd ļoti noderēs,» saka Māris, pamatojot to, kāpēc atteicies no prasības par miljonu un gatavs pieņemt 100 000 eiro, kurus uz pusēm dalīs ar aizgājējas vīru. Viņš domā, ka līdz spriedumam būtu jāgaida daudzi gadi, turklāt gala lēmums nav zināms.
To, kādi ir vienošanās nosacījumi, kā līdz tai nonākts un kāpēc summa ir tieši simt tūkstošu, viņš stāstīt nevēlas – tā ir konfidenciāla informācija.
Rīgas domes piešķirtā 10 000 latu kompensācija par bojāgājušo, kuru Māris ar mammas vīru arī dalīja uz pusēm, sen iztērēta. Arī ar Ziedot.lv starpniecību saņemtā summa, kuru puisis tagad precīzi nevar nosaukt, vairs nav viņa makā. Māris ikdienā iztiku pelna ar fotografēšanu un atzīst, ka nauda ātri tērējas. Daļu no summas, kas sarunāta vienošanās procesā, viņš jau saņēmis, atdevis parādus, kuros iekūlies brīdī, kad kabatās svilpojis vējš. Ko darīs ar pārējo? «Labs draugs ieteica ieguldīt nekustamajā īpašumā.» Māris domā iegādāties dzīvokli, kuru vēlāk izīrēs. «Negribu to naudu vienkārši iztērēt.» Negrib arī iedzīvoties uz mātes traģiskās nāves rēķina. «Es to uztveru tā – mamma arī agrāk man ir palīdzējusi dažādās situācijās, tagad viņa palīdz ar šo kompensāciju.»
Traģēdijas trešajā gadadienā Māris ar ģimeni dosies pie mammas uz kapiem. «Noskaitām lūgšanu, padomājam, pieminam,» viņš stāsta par to, kā godina mammas piemiņu. Ģimene neapmeklē traģēdijas vietu. Arī uz veikali Maxima iepirkties viņš vairs neiet, lai gan agrāk mēdzis iegriezties arī liktenīgajā Zolitūdes lielveikalā. «Tas ir princips – neeju, un viss, lai vai kāda vajadzība!» Vainīgo sodīšana mirušos neatsauks, taču Māris uzskata, ka sekām par darbā pielaisto nolaidību, kura izdzēsa tik daudzas dzīvības, noteikti ir jābūt. Vai kādam jāiet cietumā? Viņš saka – nevēlas būt soģis. Vai Maxima pārstāvji vismaz ir izteikuši viņam līdzjūtību? Māris brīdi domā un atbild – nē.
