Viens no spilgtākajiem Atmodas līderiem Dainis Īvāns ir aizgājis gan no politikas, gan galvaspilsētas. Pļaviņu pusē noracis kartupeļus, peldas dīķī un raksta grāmatu par zoodārzu
Lauku ceļš pie Pļaviņām nogriežas Vietalvas un Ērgļu virzienā, un viens no tā atzariem aizved uz vecu koku ieskautu ēku puduri. Īvānu sādžu jeb, kā šajā pusē saka, sāģi. Pa Daiņa Īvāna pārbūvētās lauku mājas lielajiem logiem plūst rāma rudens gaisma, ārā smidzina sīks lietus, bet viņš mūs siltā virtuvē cienā ar zāļu tēju, paša sviestu medu un lečo uz saziedējušas rupjmaizes šķēlēm.
Pēc deviņiem gadiem Rīgas domē viņš tagad ir laucinieks augu gadu. Pirmo reizi vēlētā amatā Īvāns tika 2001.gadā, kad viņa pārstāvētā LSDSP pašvaldību vēlēšanās Rīgā izvirzījās par līderi – otrā persona no sociāldemokrātu saraksta Gundars Bojārs kļuva par galvaspilsētas mēru. Četrus gadus vēlāk LSDSP bija zaudējusi vairāk nekā pusi savu atbalstītāju un vēlēšanās saņēma tikai 10%, bet pērn tika izstumta no domes pavisam – par sociāldemokrātiem nobalsoja tikai 3001 rīdzinieks jeb 1,24%. Īvāns sarakstā bija otrais, tūdaļ aiz Jāņa Dineviča.
Cilvēks, kurš joprojām daudziem ir sinonīms vārdiem «Latvijas neatkarība», nupat notikušajās Saeimas vēlēšanās piedalīties atteicās pats.
Intervijai uzrunātie Īvāna laikabiedri par viņa likteņa pavērsieniem izsakās diametrāli pretēji. «Dziļi traģiska personība,» viedokli īsi formulē bijusī kolēģe Latvijas Tautas frontes vadībā Sandra Kalniete. Arī Jāni Škaparu ilgstoši nodarbinot doma, kāpēc Dainis atrodas izstumto kārtā. «Daļēji tā ir viņa paša personība, daļēji – laikmets.» Viņš nekur nav aizgājis vai pazudis. Tā ir īslaicīga poza vai atelpa, apgalvo sociķu vadonis Dinevičs, kurš ir absolūti pārliecināts, ka Īvāns ilgstoši nespēšot palikt malā no publiskām aktivitātēm – tāds esot viņa raksturs un sūtība.
«Kad viņš kļuva par Tautas frontes vadītāju, viņš bija vienīgais iespējamais līderis. Tikpat neaizsargāts, tīrs kā Latvijas neatkarība. Taču nedomāju, ka viņa dzīves saturs jebkad bija vara. Viņš jau vairakkārt bija mēģinājis noņemt varu no pleciem,» secina politikas jaunpienācēja Sarmīte Ēlerte, atgādinot senos notikumus, kad Īvāns 1990.gadā atteicās no Augstākās Padomes vadīšanas par labu Anatolijam Gorbunovam. Viņa ir ciemojusies Daiņa lauku mājās un sapratusi, ka «tā ir vieta, kur viņam gribējās būt, vieta, kur viņš ir pilnīgā harmonijā ar sevi».
Kā dievturu dievkalpojumā
Kaut gan ar Daini pirms tam neesmu bijusi pazīstama, viņš uzņem mani kā gaidītu viešņu. Namatēvs ir ļoti vienkāršs: mati sasieti spurainā astē, mugurā ērta sporta jaka ar kapuci. Kāds elements – mazs, baltiem diegiem krūšu rajonā uzšūts Māras krusts – tomēr neatlaidīgi kņudina aci. Kautrējos pajautāt, kurš ir tā autors. Trešā no četrām Īvāna atvasēm, meita Baiba, dala ar tēvu lauku ikdienu. Baibas meitiņa nav tikusi valsts bērnudārzā galvaspilsētā, bet viņai atradusies vieta Pļaviņās. Tas bijis pietiekams iemesls, lai ziemas sezonā abas dzīvotu šeit, stāsta Dainis. Viņa sieva, kura strādā Rīgā, atbrauc tikai nedēļas nogalēs.
Daiņa ierosinātā ekskursija pa sāģi izvēršas krietnas stundas garumā. Esam pat aizgājuši līdz meža stūrim, kur ietupināti Daiņa astoņi bišu stropi. Mitrajā ieplakā pie mājas saimes sākušas izsalt, un īpašnieks izdomājis tās pārvietot vietā, uz kuru vasarā var aiziet kājām, bet ziemā – aizslēpot. Par zagļiem neesot jāuztraucas: Īvānos, kas sastāv no sešām saimniecībām, neviens nevar ierasties un aiziet nepamanīts.
Šis nomaļais kakts, izrādās, ir gaišs apvidus. Dainis, gumijniekos brizdams pa lietus paltīm, notur vēstures mācībstundu: te ir Ausekļa akmens, uz kura sēžot, tapuši patriotiskās Jurjānu Andreja dziesmas Latvijas kalnājos, Latvijas lejās vārdi. Tuvējā Draudavā dzīvojis Ausekļa un Rūdolfa Blaumaņa tuvs draugs Juris Kalniņš-Prātkopis, aktīvs pirmās atmodas darbinieks. Viena no Īvānu mājām piederējusi valodnieka Ojāra Ambaiņa, cita – rakstnieces Ingas Ābeles senčiem. Arī Norai Ikstenai esot saknes šajā pusē, viņa ar Daini sazīmējusi attālu radniecību. Pati Īvānu dzimta, kurai, tāpat kā sāģim, visticamāk, vārdu devis tuvējais Īvēnu kalns («īva» šajā apvidū ir ieva), te mīt no paaudzes paaudzē. Rakdams pagrabu, Dainis uzdūries XIII gadsimta pavarda vietai. Senču māja, kurā padomju laikos dzīvojusi krustmāte Zeltīte, tuvējās Odzienas skolas skolotāja, Daini vilkusi kā magnēts, gan mācoties vidusskolā Madonā, gan filoloģijas studiju laikā toreizējā Latvijas Valsts universitātē.
Viņš ir īstenojis sava vectēva sapni: mājai uzcēlis otro stāvu, kas palicis nepabeigts, sākoties padomju okupācijai. Otrajā stāvā ir Daiņa darbistaba un dators. Te savākta prāva bibliotēka vairākās valodās par valstiskās neatkarības atjaunošanu, palīgtelpā zem spārēm ir plaukti ar Augstākās Padomes sēžu materiāliem.
Līdz paaugstinātajai, likumdošanā nostiprinātajai «balsotāja par neatkarību» pensijai Dainim vēl kāds laiks jāgaida: 25.septembrī viņš palika 55 gadus vecs. Lai nomaksātu rēķinus, viņš atgriezies iepriekšējā profesijā žurnālistikā, žurnālā Dārzā stāsta par interesantiem lauku cilvēkiem, pats arī fotografē.
Sazvanīts septembra sākumā, Dainis bija līdz ausīm iekšā savā dārzā, bet nu var lepoties ar jaunu pieredzi. Lai tiktu klāt kartupeļiem salijušajā laukā, viņš traktoram piekabinājis spīļarklu. Kam gan domātas modernās uzpariktes? Mūsu senču darbarīks tupeņus no zemes cēlis ārā perfekti! Arī malka ziemai ir sagādāta, un sāģa iemītnieks var pasludināt enerģētisko neatkarību no Krievijas. Sintētiski zila peldbaseina vietā viņš ik rītu lec dīķī pie melnās pirtiņas, kurā «kā dievturu dievkalpojumā apstājas laiks un viss riņķo ap tevi».
«Kad tiku pie siles Rīgas domē, tad arī klētiņu atjaunoju,» viņš ir negaidīti atklāts, ar acīm apmīļojot vēl vienu saimniecības ēku. Bēniņu grīda izņemta, griesti kā baznīcai – te jau rīkotas svinības apkārtnes iedzīvotājiem. Dainis finansējis arī šūpoles, kas stāv kalnā pie iebraucamā ceļa.
Suns un pulkveži
Uz senču mājām Īvāns daļēji pārcēlies jau Rīgas domes laikā. Viņa ģimene dabūjusi izvākties no dzīvokļa saimnieka mājā, ņēmusi kredītu un nopirkusi citu – Grīziņkalnā. «Jūs varat iedomāties, kam padomju laikā deva dzīvokļus Grīziņkalnā – armijas pulkvežiem un militāro rūpnīcu kadriem… Es, protams, viņiem biju kā sarkana lupata. Pēkšņi sākam dzirdēt sūdzības, ka mūsu suns augu dienu rejot. Tiešām, es atnāku darba laikā speciāli paklausīties – suns rej tā, ka skan visa iela. Viņš nevar pierast pie jaunās vietas! Ko darīt – no sākuma es viņu vadāju līdzi uz darbu,» atceras Īvāns. «Bet tur arī – sēde, no mašīnas atskan rējieni… Man vēl jāiet ik pa brīdim viņu laist paskriet.» Pieņemts lēmums suni vest uz laukiem, un saimnieks dzīvnieka dēļ sācis ar vilcienu braukāt šurpu, turpu. «Sapratu, ka arī es vairs negribu Rīgā. Ka man nav ne mazākās vēlēšanās tur palikt.»
Viņa lauku mājā atšķirībā no Rīgas visam ir nozīme: gan krustmātes atstātajai bibliotēkai, gan dzimtas mēbelēm, kuras pirms kara pa daļai gatavotas no pašu zemē augušiem kokiem. Ekskursija turpinās, taču kādā brīdī man rodas sajūta, ka Dainis ar savu monologu grib attālināt interviju. Ka viesmīlīgs namatēvs viņā cīnās ar cilvēku, kas tomēr negrib pateikt par daudz vai diplomātijas dēļ melot. Viņš it kā nejauši piemin epizodi jaunizceptā Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes kabinetā. Ir 90.gadu vidus, un izdevuma Literatūra. Māksla. Mēs redaktors Īvāns bijušo Augstākās Padomes kolēģi un neatkarības cīņu biedru ir atnācis lūgt uz interviju. Repše sēž aiz masīva galda – mazs cilvēks milzīgā telpā – un cieti noskalda: «Man šobrīd nav ko teikt latviešu tautai.»
Par nepatīkamo incidentu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 20 gadu svinībās šāgada maijā, kad šerpajam Īvānam tika atteikta uzstāšanās Saeimā, sarunu aizsāku pati. Viņš atbild: «Mums, Tautas frontes bijušajam sešniekam, radās aizdomas, ka valdošā kliķe svētkus grib noklusēt. Vai nosvinēt šaurā lokā, parādīt paši savus varoņdarbus. Var redzēt šo gorillu sacensību – kurš parādīs sevi par barvedi masu svētku brīdī bara priekšā? Kādā sanāksmē, kur lemj par svētku programmu, Škapars, Kalniete, Godmanis ierauga, ka pasākumos visas runas ir cilvēkiem, kam nav nekāda sakara ar neatkarību. Kuri pat to ir apgānījuši. Un viņi pieprasa, ka vajadzētu man dot vārdu. Protams, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze paziņo, ka protokols to neatļauj: es neesot tad bijis tāda amatpersona kā vajag, un arī tagad ne. Mums jau Latvijā viss ir pēc rangiem! Bet, galu galā, Lietuvā arī ir protokols. Un uz lietuviešu svētkiem man viņu Seimā vajadzēja uzstāties trīs reizes pēc kārtas. Un arī igauņi mani uzaicināja uz savu 20 gadu neatkarības dienu. Tad man Latvijā ļāva runāt pie Brīvības pieminekļa. Es, protams, neteicu visu, kas uz sirds – negribēju cilvēkiem svētku dienā bojāt noskaņu,» Daiņa sejā parādās nogurums. «Atklāti sakot, man liktenis vienmēr ir licis runāt masu mītiņos, kaut arī man tie šausmīgi nepatīk. Es vairāk esmu tāds introverts cilvēks. Un tagad es arī vairs nevaru izbraukāt, biļete uz Rīgu un atpakaļ tomēr maksā sešus latus.»
To saka vīrs, kura amatpersonas deklarācijā par pēdējo pilno Rīgas domē nostrādāto 2008.gadu liecina, ka ienākumi bija Ls 39 861 jeb 3320 mēnesī. Togad viņš bija gan deputāts, gan arī ieņēma amatus trīs pašvaldības uzņēmumos: aģentūrā Mežaparks, SIA Rīgas kultūras aģentūra un SIA Rīgas meži.
Prom no siles
Īvāns, kas 1986.gadā kopā ar bijušo Ķeguma HES inženieri Arturu Snipu presē pārdroši uzstājās pret padomju triecienceltnes Daugavpils HES celtniecību, trekno gadu politiskās elites neveiksmju cēloņus meklē «ārkārtīgi dziļās sovjetizācijas sekās mūsu apziņā».
Kļūdams par Tautas frontes līderi, viņš mēģinājis būt optimistiskāks, nekā ir pēc būtības, un uz jautājumu – cik ātri mēs sasniegsim neatkarību? – atbildējis: «Sasniegsim diezgan ātri,» kam PSRS armijas klātbūtnes dēļ pats īsti nav ticējis, «grūtāk būs pēc tam. Tad vajadzēs cīnīties ar sevi.» Tagad izrādās, ka tieši tā arī ir bijis: «Pirmais posms bija īss, neticami īss… Kad neatkarība bija sasniegta, intelekta komanda, kas bija savilkusies kopā, izčākstēja, un tad līda ārā «otrais ešelons». Arī mūsu līderos parādās naturāls padomju plebejisms, kas balstīts uz instinktiem. Domāju, Lato Lapsa deva pareizu apzīmējumu – kampējs,» saka Īvāns. Gan sev, gan citiem viņš gribot parādīt, ka nav pārņēmis nomenklatūras domāšanu un «arī bez siles var dzīvot».
«Kāda politiskās aprindās visai ietekmīga deputāte pēc mana atteikuma pievienoties saskaņā ar reitingiem droši uzvarošai listei pat neslēpa izbrīnu: «No kā tad tu dzīvosi!?»,» Daiņa pirmsvēlēšanu blogs vēl joprojām lasāms apvienības Atbildība mājaslapā. ««Dzīvošanu», redziet, mūsu politiskajā šļurā pat relatīvi godīgie politiķi nespēj iedomāties bez rukšķošas grūstīšanās pie siles. Turklāt siles būšana kā vēzis sagandējusi ne tikai valsts saimniecisko, bet arī kultūras vidi. Vismaz vadošā līmenī, ja ieskatās, piemēram, kultūras ministra vērienīgo kredītu deklarācijā un zina, ka ministrs tikko nav kautrējies ministrijai pakļautās Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā sev personīgi sarūpēt trūcīgākiem maģistrantiem domāto Eiropas stipendiju.» Ja Dainim būtu teikšana, viņš pirms 2.oktobrī notikušās tautas kalpu izvēles pieņemtu likumu, kas aizliegtu «kā sabiedriski nevēlamiem un morāli bīstamiem» kandidēt iepriekšējās Saeimas deputātiem.
«Robins Huds» – atgādinu asociāciju, kuras dēļ žurnāla Ir redakcija vasarā lūdza Īvānu recenzēt Ridlija Skota filmu ar šādu pašu nosaukumu. Ar Robinu Hudu absolūti banālā izpratnē viņš sevi nevienādojot. Drīzāk sekojot jau universitātes laikā iepazītajām ekoloģiskā dzīvesveida idejām, ko grāmatā Voldena jeb Dzīve mežā aprakstījis XIX gadsimta amerikāņu domātājs Henrijs Deivids Toro. «Viņam bija frāze, kas man palika atmiņā uz visu mūžu: «Mani Senās Ēģiptes civilizācijā neinteresē tie, kas cēla piramīdas, bet gan tie, kuri necēla.» Ēģiptes civilizācija, galu galā, radīja arī milzīgos Ēģiptes tuksnešus.» Šādu iemeslu dēļ Īvānu sāģis Dainim arvien ir bijusi kā Saules pilsēta. «Šeit ir videi diezgan nekaitīgs un īstenībā ļoti radošs dzīvesveids. Iespēja parādīt, ka var nedzīvot tā kā visi: skrienot un sapņojot tikai par kaut kā nopirkšanu. Pat vairs nezinu, kā izskatās lielveikali! Mēs varbūt nedzīvojam ideāli, bet dzīvojam ļoti vienkārši. Esam sapratuši, ka cilvēkam tomēr maz vajag. Tā kā Henrija Deivida Toro klasikā: visbagātākais ir tas, kas saviem priekiem iztērē vismazāk naudas.»
Dainis tagad daudz brauc ar divriteni, slēpo tikai ar distanču slēpēm. «Mēs lepojamies ar skaistiem kalniem un pauguriem, bet trases tos kalnus sačakarē, un to dara vienkārši izpriecām, lai kādu resnu cilvēciņu uzvilktu augšā un viņš pēc minūtes brauktu lejā. Tas nav jāraksta, tā ir lielīšanās,» viņš piebilst, «no Mežezera tūristu bāzes kalna, kur ir skats uz Gaiziņu, es kādreiz bērnībā braucu ar distancenēm. Tagad tas kalns ir noblietētāks, ir bīstamāk, bet es nobraucu. Un iedomājos – varētu slīdsolī uziet augšā reizē ar pacēlāju. Protams, noelsies biju, bet man patika pademonstrēt dāmītēm, kas bija «ķeksī», ka es tikpat ātri eju kājām. Tad gan mans prieks beidzās, jo saimnieks pamanīja, ka jaucu viņa biznesu: neizmantoju ne pacēlāju, ne slēpju nomu…»
Agrāk zoodārza sētnieks
Kad nav aizņemts lauku darbos, Dainis daudz lasa. Ne daiļliteratūru, ko savulaik atēdies, bet populārzinātniskas grāmatas. Mūsu tikšanās laikā uz garā saimes galda ir angļu valodā izdots bestsellers Ateista ceļvedis Ziemassvētkiem. Atbildes uz jautājumiem, ko tagad uzdod dzīve, gan vairāk esot atradis citā grāmatā, Maskavas profesora Doļņika Nepaklausīgais biosfēras bērns. «Zinātnieki ir diezgan skaidri pierādījuši, ka tajā, kā mēs dzīvojam, lielākā daļa ir instinkti, kas mūs vada. Ļoti neliela daļa ir cilvēciskais, morālais, kam faktiski jāregulē tie instinkti.»
Paralēles ar zvēru pasauli vedina vilkt viņa paša pētījums, kurā Dainis sev raksturīgajā aizrautībā pašlaik ir iekšā līdz matu galiem. Uz Rīgas Zooloģiskā dārza 100 gadu jubileju 2012.gadā klajā nāks viņa grāmata par šīs iestādes vēsturi. «Kā tajā šlāgerī, tikai otrādā secībā: agrāk zinātnieks un pētnieks…,» viņš nosmej.
«Tūlīt pēc studijām biju zoodārza sētnieks. Cīnījos ar sniegu, ar lapām, tas notika agri no rīta, un pārējais laiks man bija brīvs.»
Rīgas zoodārza sākotnējā ideja: tā būs nevis izklaides, bet apgaismības vieta, kas popularizē vācbaltu zinātnieku elites un Krišjāņa Barona atzīto Darvina evolūcijas teoriju, stāsta Īvāns. Ainavu arhitekts Georgs Kūfalts, kam ir noteicošā loma šā objekta tapšanā, iecerējis to kā pasaules Ēdenes dārzu, kur augi sadzīvo ar dzīvniekiem vienā evolūcijas ķēdē. Zoodārzs izveidots pilnīgi privāti, pilsētas vadība to nav atbalstījusi. Vēl vairāk, sākušas klīst baumas, ka Kūfalts grib iedzīvoties uz pilsētnieku rēķina. «Bet Kūfalts «izsita» zemi, vērsās pie ievērojamākajiem un turīgākajiem Rīgas cilvēkiem. Mecenāts un fabrikants Gusevs uzceļ plēsīgo putnu māju, alus fabrikas direktors Bahs iedod lāču mītnei… Cilvēkiem, kuriem ir nauda, ir sapratne, ka kaut kas labs jādara. Skatos, ka ziedotāju sarakstā ir arī Spādes, kuri no Arhangeļskas atveduši ziemeļbriežus. Teodora Spādes tēvabrālim tur bija firma. Latvijas kuģu kapteiņi brauc pa visām malām un skatās, ko zoodārzam atvest!»
Īvāns purina galvu: nevarot kaut ko tādu iedomāties šajos laikos. Tajā pašā laikā dažas lietas esot visai pazīstamas. «Rezervē zoodārzam zemi, un pilsētas valde saka: jā, bet tikai līdz tai vietai, jo tur ir paredzēta Rīgas-Hersonas kanāla lielosta. (..) Bija tāds Igaunijas fortifikāciju inženieris, kas izstrādāja aplēsi, ka kanālam jābūt deviņus metrus dziļam, lai krievu zemūdenes var iet un valdīt pār šo austrumu-rietumu asi. Tas pats, kas padomju laikā, kad būvēja Maskavas šoseju, ko Šlesers tagad grib atjaunot. (..) Nekas nav jauns. Gan tas labais ir tāds pats, gan sliktais un trulais.»
Īvāns, kura dēls Jurģis tikko notikušajās Saeimas vēlēšanās kandidēja sociāldemokrātiskās politisko spēku apvienības Atbildība listē, nav kategoriski pārliecināts, ka nekad neatgriezīsies spēļu laukumā, ko mūsu sarunā pats nosauca par «midzeni» un «cirku». Tomēr pašlaik viņš sevi saredz tikai laukos. Kāds amerikāņu žurnālists, kas raksta grāmatu par Latvijas neatkarības atgūšanu, piedāvājis darījumu: viņš mēnesi palikšot Īvāna mājā, bet latvietis tikmēr var izmantot viņa Floridas villu. Dainis atteicies. Lai kur viņš brauktu, jau pēc dažām dienām gribas atpakaļ.
Dienu iepriekš viņš bijis pēc kūtsmēsliem pie kaimiņu tantiņas, kurai ir govs. «Skatos – viņa taču ir simtreiz lielāka ražotāja, no viņas Latvijas valstij ir lielāka jēga nekā no mūsu dižajiem kampējiem vai reklāmas speciālistiem. Viņa ir vienīgā, kas glabā saikni ar realitāti, saikni ar normālu ekonomiku,» runājot par lauku ikdienu, Daiņa acis mirdz kā dziesmotās revolūcijas laikā.
