Žurnāla rubrika: Cilvēki

Eksporta eņģeļi

Posted on decembris 15, 2010 by - Veiksme

Konsultanti Gateway Baltic atzīti par pērn visstraujāk augošo zviedru uzņēmumu Latvijā

Pagājušajā nedēļā Gateway Baltic birojā iezvanījās telefons. Eglīšu audzētāji bija nolēmuši, ka pienācis īstais laiks eksportēt preci. «Droši vien tas ir iespējams, bet uz šiem Ziemassvētkiem nepaspēsim,» teica eksporta konsultāciju uzņēmuma darbiniece. «Kāpēc ne? Mēs strādājam ātri!» neizpratnē bija audzētāji. «Strādā ātri, bet neplāno laikus. Teicu – ja pavasarī sāksit strādāt pie nākamās Ziemassvētku sezonas, tad droši vien sanāks.»

Amizanto epizodi eksporta konsultāciju uzņēmuma Gateway Baltic īpašniece un vadītāja Inese Andersone piemin, stāstot par «vidējo» Latvijas eksportētāju, kam nav iepriekšējas pieredzes darbā ar citu valstu tirgiem. Stāstījumā nav ne kripatas augstprātības. Latvieši eksportēt mācās pēdējos 6-10 gadus, un tirgū pretī ir skandināvi, nīderlandieši, vācieši, briti, kas ar tirdzniecību nodarbojas jau gadsimtiem. Mācības prasa laiku un nav iegūstamas skolā. Viņas uzņēmums palīdz gan latviešiem iekļūt ārzemju tirgos, gan otrādi: ārzemniekiem atrast partnerus Latvijā. Vienlaikus ar Latvijas ekonomikas ideoloģijas maiņu no kredītos balstītas ekonomikas uz ražošanu un produkcijas eksportu arī Gateway Baltic pēdējos divos gados uzņēmis apgriezienus. «Nesaku to, lai baidītu cilvēkus, kas varētu gribēt nodarboties ar eksporta konsultācijām, bet tā nav pastaiga pa pļavu,» saka Inese. «Salīdzinātu to ar vilcienu, kas lēni, lēni iekustas un tikai tagad sācis braukt.»

Latvijā vairāk iespēju
Rīgas Ekonomikas augstskolu jeb «zviedrus» absolvējusī  Inese uzņēmumu nodibināja 2004.gadā kopā ar vīru. Bija pārcēlusies uz vīra dzimteni Zviedriju, taču pēc pusotra gada nolēmuši atgriezties Rīgā. «Nolēmām, ka jādzīvo šeit, jo te var vairāk izdarīt. Zviedrijā es varētu ieiet viņu lielajā sistēmā, kur varu būt maza skrūvīte, kas varbūt kaut ko griež un varbūt neko. Latvijā man ir lielākas iespējas izmantot savu potenciālu.»

Nule Zviedrijas Eksporta padome apbalvojusi Gateway Baltic kā straujāk augošo zviedru uzņēmumu Latvijā, lai gan tas patiesībā nepieder zviedriem. Tā skaitījies, jo daļas bija arī Ineses vīram, bet tagad viņa ir vienīgā īpašniece. Pērn uzņēmums apgrozījis gandrīz 100 000 latu un nopelnījis 23 tūkstošus latu, liecina gada pārskats. Šogad apgrozījums varētu pieaugt par 50%.

Ineses lēmums dibināt uzņēmumu sakrita ar Latvijas iestāšanos ES, kas likvidēja tirdzniecības barjeras. Gateway Baltic sāka ar palīdzību 11 Latvijas pārtikas uzņēmumiem iekļūt Zviedrijas tirgū, pie projekta strādājot gadu. Pakāpeniski tai pievienojās pārējie Skandināvijas tirgi, šogad Vācija un Krievija, bet drīzumā darbu sākšot arī Francijā un Lielbritānijā.

Lai gan Latviju un Zviedriju šķir tikai jūra, mentāli tas esot vismaz okeāns. Maz latviešu zina, kas turpat kaimiņos notiek un kā kaut ko pārdot, savukārt zviedriem Spānija psiholoģiski liekas tuvāka nekā Latvija. Pajautāju – vai uz mums Zviedrijā skatās kā uz trešās pasaules valsti? «Es bieži minu piemēru, kurā Latvija gribēja skandināviem piedāvāt plastiskās ķirurģijas pakalpojumus. Tas būtu tas pats, ja pie mums atbrauktu baltkrievi un teiktu – varam piedāvāt plastisko ķirurģiju uz pusi lētāk. Aptuveni tādi mēs esam viņu acīs. Iedomājieties, cik jāieliek komunikācijā un mārketingā, lai to mainītu.»

Pārsteidzoši daudz zviedru Latvijā nav bijuši un priekšstatu balsta uz mediju ziņām par mafiju, noziedzību, kam tagad pievienojusies arī krīze. Inese atminas, ka pērn pavasarī mājās skatījusies Zviedrijas TV – aiz loga plaukst lapas, bet tur rāda dubļaino, bezsniega pelēkumā ievīstīto Rīgu… «TV jau rada iespaidu, un tāds tas iespaids vairākumam zviedru arī ir: vai nu nekāds, vai tas pelēkais.» Tāpēc jo liels esot viņu pārsteigums, atbraucot un ieraugot ražošanas kvalitāti, jaunās iekārtas, ko iegādāties palīdzējis ES finansējums un kurām līdzīgu Zviedrijā tāda līmeņa ražošanā nav.

Iegāž alkatība
Uzņēmuma mājīgajā birojā – mansardā Rīgas centrā pie Brīvības ielas – ikdienā strādā 7-8 darbinieki. Viņiem periodiski pievienojas cilvēki, ko piesaista konkrētiem projektiem. Mazajā virtuvītē pie sienas ir uzraksts «Impossible is not in our vocabulary»*. «Es negribu, lai man apkārt kāds teiktu, ka mēs nevaram, mums nesanāks,» paskaidro Inese.

Starp darbiniekiem pastaigājas Bafija – balta samojedu šķirnes skaistule ar zaļu kakla siksniņu ar spīguļiem, kas te tiek dēvēta par biroja administratori. Ineses kabinetā uz tāfeles sazīmēti visi šāgada klienti pa mēnešiem – pamanu gan gaļas ražotājus, gan smiltsērkšķu kosmētiku, gan metālapstrādes uzņēmumus un poligrāfistus, gan slieku audzētājus, bērnu kartona māju izgatavotājus un sveču lējējus. Aptuveni 40% klientu ir ārzemju uzņēmēji, kam vajag tirgus pētījumus un monitoringu par Krieviju un Baltijas valstīm.

Kad potenciālais eksportētājs uzmeklē konsultantus, viņam piedāvā vairākas iespējas. Ja tas jau strādā kādā tirgū, tā pati par sevi esot laba zīme – tātad formula vienā jau strādā, viņš zina potenciālo cenu līmeni, partneru loku. Tādā gadījumā Gateway Baltic ieinteresējušajā tirgū atlasa 25 uzņēmumus un sākumā neklātienē prezentē uzņēmumu un produkciju: zvani, e-pasti. Parasti izdodas norunāt 4-6 tikšanās, un uzņēmums dodas tūrē, «jo, kad  cilvēki satiekas un izieta pirmā «feiskontrole», lietas sāk ritēt strauji». Ja uzņēmums vēl neeksportē, konsultanti viņa uzdevumā izpēta tirgus un sagatavo ieteikumus, kur tam cerīgāk startēt.

Inese kā piemēru min bērnu saliekamo kartona māju ražotāju AnnaHouse. Tas faktiski ir mājražotājs, bet darbošanās Andrejsalas biznesa inkubatorā ļāvusi atlicināt naudu arī eksporta konsultācijām. Mājas nolemts piedāvāt divos tirgos – Zviedrijā un Norvēģijā.  Izrādījies, ka Zviedrijā pirms diviem gadiem bijis līdzīgs produkts, bet tam bijuši trūkumi, tādēļ partneri ir piesardzīgi. Taču trīs atrasti. Norvēģijā ieinteresējušies septiņi – prasījuši cenu listi, paraugus. Pēc 3-4 mēnešiem uzņēmums devies «tūrē pa abām valstīm ar mājām mašīnas bagāžniekā». Nesen konsultanti saņēmuši ziņu, ka ir pirmie pasūtījumi. «Paiet 4-6 mēneši, lai dabūtu atgriezenisko klienta saiti, un tad  ir jāmārketē, jāpieradina. Neviens uzreiz lielus daudzumus nepasūtīs.»

Jautāju – kādas ir Latvijas eksportētāju klasiskās kļūdas. Inese brīdi padomā un teic, ka viena problēma bijusi «izlutinātais Latvijas tirgus, kur varēja pārdot par ļoti augstām cenām». Kad tas sabrucis, uzņēmēji iedomājušies, ka zaudēto peļņu varēs atgūt ārvalstīs. Tā teikt, gan jau pārtikušie norvēģi samaksās. Taču, ja latviešu produkcija ir dārgāka un tajā nav kaut kā unikāla un tieši viņiem nepieciešama, neviens nepirks. Otrā kļūda esot solījumu nepildīšana vai piegāžu kavēšana. Trešā esot nenovērtēšana, cik svarīga ir komunikācija un attiecību veidošana ar klientu. Taču pati lielākā kļūda esot nepareiza attieksme pret pārdošanu, uztverot to kā uzbāšanos. Bez sarunām ar klientiem un sevis piedāvāšanas nekāda eksporta nebūs.

Galvenais – vadītāji
Viens no Gateway Baltic klientiem ir Munio Candela – sojas vaska sveces īpašā iepakojumā, kas nojauc robežu starp sveci, dāvanu un interjera priekšmetu. Turklāt trāpīts modernajā ekoloģiskā dzīvesveida vagonā. Tam jau drīz pēc dibināšanas izdevās diezgan veiksmīgi atrast klientus ārpus Latvijas un uzņemt apgriezienus (Latvijas tirgum produkts ir dārgs).

Runājot par to, atklājas interesanta mācība. Inese stāsta, ka produkts ir tikai puse no veiksmes formulas. Otrā daļa esot profesionāls un mērķtiecīgs vadības darbs. «Tiem pašiem cilvēkiem varētu nebūt svece, bet jebkas cits, jo viņi strādā pārdomāti: stratēģiski izsvērtas cenas, uz kādiem tirgiem iet, kādus partnerus meklēt. Veiksmes formula vairāk slēpjas nevis produktā, bet vadībā. Cilvēkos, kas to dara,» saka Inese. «Jo vairāk spēcīgu vadītāju, jo vairāk vienalga: Ziemassvētku eglīte, svece vai kas cits. Viņiem veicas.»
* Neiespējami nav mūsu vārdu krājumā – angļu val.

Pērn uzņēmums apgrozījis gandrīz 100 000 latu un nopelnījis 23 tūkstošus latu.
Šogad apgrozījuma palielinājums varētu sasniegt 50%

3 biznesa principi
1. Darbinieku cilvēciskās īpašības – enerģiski, pozitīvi
2. Tiekšanās uz izcilību, ko klienti jūt
3. Attiecīgo tirgu valodu pārzināšana

Osvalds Zebris

Posted on decembris 15, 2010 by - Jauna seja

Stāstus raksta kopš 2008.gada

Absolvējis Latvijas Rakstnieku savienības Literāro akadēmiju un debitē ar pirmo stāstu krājumu «Brīvība tīklos». Zebris ir žurnāla «Kapitāls» galvenais redaktors.

Vecums: 35. Vecāki: Vija, strādā poligrāfijas uzņēmumā, tētis Andris bija ķīmiķis. Ģimene: sieva Karīna, bērni Roberts un Džemma.

Kā rodas vēlme rakstīt stāstus? «Mums katram ir kāda grāmata, kas trāpa mūsu naglai uz galvas un pienaglo prāta stāvokli, kas mudina uz rīcību. Man tie ir Dostojevskis un Hamsuns. Dzinuļi, kas lika neatturēties no rakstīšanas.

Domas piešņāpāt divarpus gadu. «Bet komposts to augšanai tapa krietni agrāk.»

Kāpēc grāmatai tāds nosaukums? «Atvasināts no pārdomām, ko risina brāļi Karamazovi par brīvības robežām.»

Kur tās ir? «Atkarīgas no katra morāles, atbildības un saprašanas.»

Kas nosaka labu literāro lasāmvielu? «Izšķiroša ir valoda. Tīra, reljefa, dziļa. Valoda var iedot tādu reljefu, ka tas pats par sevi ir stāsts.»

Diena, kad uzzinājāt – grāmata būs. «28.oktobris. Todien piedzima meita un Dienā publicēja Kultūrkapitāla fonda atbalstītos.»

Par ko jāraksta? «Par cilvēkkodoliem. Pieliekot gribasspēku, cilvēks sevī izveido stiprus kodolus, kas viņu virza. Nosaka dzīvi. Ja kodoli ir maziņi, cilvēks ir izšķīdis. Remdens. Nekāds.»

Gada notikums pasaulē? «WikiLeaks.»

Vārds, kuru dzirdot, metas zosāda un gribas izrunāt. «Brīvība.»

Esat laimīgs? «Pašlaik – jā.»

 

Kāds spīdzina Maiklu Džeksonu

Posted on decembris 8, 2010 by - Fotogrāfijās

Instrumentiem pienākuši labi laiki: viņi muzicē festivālos Eiropā un gatavojas vērienīgākajiem koncertiem, kādi jelkad Latvijā viņiem bijuši. Janvārī pandas dosies uz Īslandi, lai ierakstītu albumu

Kā radīts, lai uzlabotu garstāvokli filmu reklāmas rullīšos vai pārdotu miljoniem melleņu jogurtu TV reklāmās, – tā par vienas Instrumentu dziesmas piedziedājumu raksta ietekmīgā franču mūzikas žurnāla Les Inrockuptibles kritiķis. Dziesma Life Jacket is Under Your Seat esot spējīga izkausēt ledu, likt grozīties dibeniem un smaidīt bēru viesiem. Ekscentriskais pops kritiķi pārsteidzis festivālā Francijā. «Šīs pandas pārnēsā eiforijas vīrusu: lai dzīvo pandēmija!» Kritika ir jūsmīga un, jāteic, arī pasena, jo datējama ar šāgada maiju, taču, pateicoties tieši tai, pirms pāris nedēļām Instrumentus uzaicināja uzstāties festivālā Briselē, prestižajā jaunās mūzikas zālē Botanika. Savs nopelns aicinājumos ir arī tam, ka «zvērnīca» šopavasar bija aizbraukusi uz mūzikas konferenci, festivālu, gadatirgu South by Southwest Teksasā.

Instrumenti paši neuzskata, ka par katru koncertu ārzemēs vajadzētu nospiegties preses relīzē. «Ja tā būtu Glastonberija, tad ziņotu,» komentē Jānis Šipkēvics, viens no Instrumentiem. Kā šāgada iespaidīgāko muzicēšanu ārpus Latvijas viņš min festivālu Vācijā, kas noticis dziļi meža vidū, un bijusi sajūta, ka publika atnākusi tieši uz Instrumentiem, jo dziesmas burtiski apēstas. Savukārt Krievijā pandas muzicējušas Pasaules Dabas fonda pasākumā, kas noticis golfa klubā, un, iegādājoties biļeti, tika atbalstīti izmirstošie tīģeri. «Tāds Jaunais vilnis, vien ar jaukumu un domu par ekoloģiju.»

MĒĢINAJUMĀ
«Tu esi pie klavierēm, tad dziedādams nāc uz priekšu pa mēli?» Jānim jautā gaismotājs. Tas notiek kādā Pārdaugavas angārā, kur Instrumentiem ir 16. un 17.decembrī gaidāmo koncertu mēģinājums. Tātad būs mēle, būs arī ēnu teātris, dūdas un Čaikovska klavierkoncerta gabals, kura atskaņošanā konsultējis pianists Vestards Šimkus.

Dziedošās pandas Latvijā parādījās 2009.sākumā. Televizorā iekļuva Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvā, un pirmais milzu festivāls bija Positivus. Šāgada pavasarī Artelī bija pirmais koncerts – eksperiments. Klātesot nebija šaubu, ka pandām ir augstākā muzikālā izglītība. Otrs eksperiments bija Spīķeros: augusta vakarā tur sanāca ap 500 cilvēku. Pēc tā Instrumenti nolēma, ka startēs uz Sapņu fabriku. Pirmo decembra vidū ieplānoto koncertu izpirka ātri, nācās rīkot papildkoncertu.

Leģenda, ka pandasgalvu grupu veido trīs draugi, kas iepazinušies, studējot fiziku studentu apmaiņas programmā Reikjavīkā, tik tiešām ir leģenda. Gluži kā Ziemassvētku vecītis, kurš kādu dienu kļūst līdzīgs tētim. Instrumenti ir ļoti līdzīgi Jānim Šipkēvicam un Reinim Sējānam. Nu, ļoti! Koncertos Latvijā viņi uzstājas, tērpti kā privātdetektīvi, savukārt pandas galvas ir pavadošajam sastāvam. Katru reizi zem pandām ir citi mūziķi: reiz bija trīs vijolnieces. «Panda ir kā draugs, ar kuru izveidota grupa. Mēs viņu nepametīsim. Dosim spēlēt dažādus instrumentus.» Uz festivāliem ārzemēs brauc pamatsastāvs – Shipsi un Reynsi. Tad pandas ir viņi.

«Dažkārt ir mazliet skumīgi, ka cilvēkus interesē maskas. Tomēr mūzika parāda raksturu un aiziet pa priekšu.» Te vietā ir citēt jau minētā žurnāla Les Inrockuptibles jautājumu: «Kā gan šis ārkārtīgi ekstravagantais elektropops ar pārbagāto specefektu klāstu (brīžiem tas liek domāt par Miku, kas salietojies LSD, par Maiklu Džeksonu, ko spīdzina Sigur Rós, vai arī A-HA versiju Phoenix izpildījumā) izskatītos, ja tiktu piedāvāts vienkārši mūzikas formā bez vizuālā noformējuma? Patiesībā – ļoti labi.» Nu, nez, vismaz Latvijā jau nu tas izskatītos tā, it kā dziedātu divi Cosmos puiši. Ar dubultgalvām tomēr cits smeķis.

Uz norādi, ka nupat dzirdēju mūzikas apskatnieces repliku: «Instrumenti ir daudz labāki par Cosmos», Jānis paskaidro, ka, pirmkārt, Cosmos nav izjucis un nākamgad paredzēti interesanti projekti, otrkārt, «iespējams, tāds viedoklis pastāv, taču mani lielākoties interesē, kā jūtos pats».

Janvārī Instrumenti dosies uz Īslandi, lai Bedroom Community studijā ierakstītu albumu, ko iecerēts izdot maijā. Viens studijas īpašnieks ir komponists un pianists Niko Mūlijs, kas strādājis ar Rufusu Veinraitu, Bjorku un Sigur Rós līdera Jónsi albumu, bet otrs īpašnieks – Valgīrs Sigurdsons, arī komponists un arī strādājis ar Bjorku. Paši Niko un Valgīrs ir grupas The Whale Watching Tour mūziķi.

Instrumenti ar viņiem iepazinās, iesildot «vaļu» koncertu Ventspilī. Kad Niko izrādīja interesi pastrādāt kopā, pandas, protams, piekrita. «Tas jau nav jautājums par dzelžiem. Ierakstīt dziesmu var arī laptopā. Mums būs iespēja strādāt ar cilvēkiem, kuru mūziku cienām. Būsim vidē un kultūrā, kas patīk,» – tā Jānis.

Paldies Žanetai Vegnerei par recenzijas tulkošanu

Ģirts Augstkalns, pazīst sēnes un dzīvi

Posted on decembris 8, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Ja nu kādam ir neticama dzīve, tad tā ir Ģirtam Augstkalnam no Smiltenes Brutuļiem

Strādājis par apbedītāju un tīrījis plauktus Īrijā. Reiz atradis kilogramu smagu gaileni. Nepilnu divu gadu laikā zaudējis vairākus tuviniekus. Nesen atgriezās no Hamburgas, kur ziedoja daļu aknu piecgadīgajai meitai Airitai. Viņa septembrī pie kaimiņiem uzcienājās ar indīgās baltās mušmires karbonādi.

Par šo nelaimi un veiksmīgo atveseļošanos rakstīts daudz, laiks pastāstīt par pašu Ģirtu, kurš ar savu humora izjūtu turējis pie «samaņas» visu ģimeni.

«Tā ir Bonda kafija,» Ģirts ironizē par spiegu filmu, sniegdams bundžu, uz kuras rakstīts Bond. Pie kafijas krūzes viņš ar ķēdi piesējis tējkaroti. Lai nepazūd. To iemācījis tēvs. «Mēs bijam trīs brāļi. Sestdienās un svētdienās visi šiverējām pa virtuvi: cepām bulciņas, kūlām putukrējumu, griezām rasolu.» Mācējuši arī govis slaukt un adīt, tētim padevusies izšūšana. «Man patīk staigāt uzvalkā. Kādu laiku baigi patika hūtes. Reiz mēs, brāļi, saģērbāmies uzvalkos, uzlikām hūtes un pastaigājāmies.»

Ģirts dzimis Alūksnē. Pēc 9.klases beigšanas sāka strādāt kolhozā, tad – veikalā. Pirmās sievas tēvs iemācīja darināt guļbūves. Nākamais darbs bija apbedīšanas birojā Gulbenē. Tieši pārtikas veikalā Gulbenē viņš iepazinās ar tagadējo sievu Ligitu, kura strādāja par pārdevēju. Ligita atceras, ka iepērkoties Ģirts sācis amizierēties. «Aptuveni gadu es tevi uz mājām vadīju, ne? Ilgi!» Ģirts vaicā sievai.

Kad meita Airita bija tikai trīs mēnešus veca, Augstkalni aizbrauca strādāt uz Īriju. Bērnu līdzi nevarēja ņemt, jo auklei būtu jāatstāj visa Ligitas alga. «Var nopelnīt, ja strādā,» par darbu Īrijā saka Ģirts. Viņam tie bijuši divi. Sākotnēji pārtikas lielveikalā tīrījis plauktus. «Tīrīts tur nebija sen. Atradu plauktā trīs gadus vecu desu. Aiznesu mājās un, protams, apēdu. Nebija ne vainas.»

Redzēdams Ģirta uzcītību, saimnieks viņu paaugstinājis amatā. Noliktavā latvietis ieviesis savu kārtību, kuru par labu atzinuši visi darbinieki. Patlaban Ģirts ar traktoru strādā mežā un cērt krūmus zem elektrolīnijām, Ligita – beķerejā.

Vaicāju Ģirtam, kāpēc viņam skaipa segvārds ir Mežonis. «Agrāk biju citāds. Varēju sāpes paciest, ar lauztu roku uz darbu braucu. Pēdējos gados esmu kļuvis emocionālāks.»

Pirms diviem gadiem septembrī Ģirta vidējais brālis izdarīja pašnāvību. Meitenes dēļ. Pēc īsa laika nomira mammas māsas puika, tad – Augstkalnu tēvs.

Kad šāgada septembrī notika nelaime ar meitu Airitu, Ģirts saprata, ka vienīgais, ko var darīt, – nedomāt par likteņa sakritībām. Nepadoties.

«Ne mirkli neiedomājāmies, ka būs jāpērk koka…» Ligita apraujas pusvārdā un aizliek mutei priekšā roku. Arī ne tad, kad Rīgā slimnīcā ārsts teicis: «Lūdziet Dievu!»

Augstkalni raudājuši, jo sapratuši, ko tas nozīmē. «Bija reizes, kad gribēju viņu [sievu] mājās sūtīt. Puņķojās!» Ģirts smejot atceras ārstēšanos Hamburgā.

«Un te mēs parkā, tur sarkanas zivis dīķī bija. Man tā gribējās makšķerēt!» Ģirts plazmas televizorā rāda bildes no Hamburgas. «Nobildējos pie vītola. Man ļoti patīk lieli koki, uzreiz mēru kubos kā jau mežinieks.» Augstkalni aizrautīgi komentē arī bildes, kur redzami kādā autosalonā pie automobiļiem. Bijuši arī masku veikalā. Ģirts nopircis sev vilka masku. Pelēcis ar atņirgtiem zobiem labi iederas Augstkalnu dzīvoklī, jo tas burtiski ņudz no mīkstajām rotaļlietām. Plauktā ir kāda pūce, kura, reaģējot uz kustību, sāk ūjināt un spīdināt acis. Savukārt, paspiežot ķepu tīģerim, tas sāk grozīt gurnus. «Pabildē tālāk, kur ir klauni,» Airita mudina rādīt nākamo bildi, kur pie viņas slimnīcā ik ceturtdienu viesojušies bērnu izklaidētāji.

«Bet kā man tur gāja ar valodu!» Ģirts saķer galvu. Angliski mākot, bet vāciski – ne. Vajadzēja aptiekā nopirkt svecītes, bet nevarēja to pateikt. Uzzīmēja. Aptiekārs atnesa cimdus un tamponus. Tad Ģirts zvanījis tulkam. Telefonrēķins audzis, jo daudz zvanīts arī uz Latviju. Ģirts nekautrējies lūgt palīdzību: aizrakstījis uz LMT, lai palīdz segt 350 latu rēķinu. Palīdzējuši. Arī Augstkalnu darbadevēji bijuši atsaucīgi.

Par sēnēm
«Reiz pāris stundu laikā salasīju ap 70 kilogramus gaileņu. Visapkārt bija dzeltens, nezināju, kur kāju likt.» Viena sēne pat svērusi ap 1 kg. Jā, izklausoties neticami, taču tā bijis. Jaunaudzēs gailenes augot labi. Sēnes un sēņu vietas Ģirts pazīst labi. Viņš arī zina, ka sēnes nedrīkst jaukt, jo viena indīgā sēne var saindēt citas. Ejot sēņot, viņam ir atsevišķs maisiņš gailenēm, bekām un bērzlapēm.

Ja pirms viņa sēņojuši kaimiņi, zinājis, ka aiz viņiem droši var lasīt sēnes. Ja bērzlapē bija kaut viens caurums – viņi to neņēma. Ģirts reiz smejot teicis: «Ja ir divi caurumi, tad gan ņemat, jo tad tārps ir ielīdis un izlīdis.» Runa ir par tiem pašiem kaimiņiem, kuri ar karbonādi uzcienāja Airitu, ēda paši un nomira. Viņi bijuši pedanti. Dārzs kā paraugdārzs. Abi braukuši ar zilzaļiem velosipēdiem. Bijuši piesardzīgi, uzpasējuši veselību. Audzējuši zelta stīgu, ko izmērcējuši šņabī un ierīvējuši sāpošās vietās. Kad Ģirts kādā portālā izlasījis, ka kaimiņi miruši, ilgi raudājis. Jo palasījis arī komentārus. «Viens no tiem bija: «Idiotiem idiotu nāve.» Nu, kā tā var rakstīt?!»

Sēnes gan kādu laiku Augstkalniem ēst negribēšoties. «Paies pāris gadu, un ēdīsi,» viņš saka sievai. Savukārt aknu donoram Ģirtam ļoti garšo viss, kas saistīts ar aknām. Vislielākā izēšanās ir vakaros, kad visi guļ. «Man patīk skrubināt. Vistu varu apēst, skatoties šausmu filmu. Kaulu čupiņa vien paliek.»

Vienīgais, ko Ģirtam var pārmest, ir pārgalvība. Hamburgā ārsti teikuši, ka pēc operācijas nedrīkst iet vannā, vien dušā. Gribējies tik ļoti, ka ielaidis ūdeni tā, lai vismaz dibens ūdenī un vēders ārā. Hamburgā staigājis vairāk, nekā drīkst. Tagad Ģirtam dažbrīd sareibst galva, taču tas neliedz viņam aizkūpināt cigareti. «Ai, kas ta’ tur!» Ģirts nosmej.

Pārvērtējis visu

Posted on decembris 8, 2010 by - Personība

Jaunās Gaismaspils tapšanas laiku Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks (53) uztvēra kā vienu no saspringtākajiem un interesantākajiem savā dzīvē. Taču šovasar darba darīšanās Londonā viņam uz ielas kļuva slikti. Sekoja ilgs, nopietns ārstēšanās posms. Tagad Vilks dienas pavada Vaivaru Rehabilitācijas centrā un cer pēc pāris mēnešiem atgriezties aktīvajā dzīvē

Andra Vilka sekretāre klausās! Priecīga sievietes balss jokojot atsaucas, kad novembra sākumā zvanu Nacionālās bibliotēkas direktoram. Tobrīd Vilks vēl ārstējās Stradiņos, veikli satvert mobilo tālruni viņam nav viegli. Tādēļ viņa vietā to paceļ sieva. «Sekretāre klausās!» bija jūtams tik daudz mīlestības. Vairākus mēnešus Vilka kundze dzīvojusi līdzi vīram, gaidījusi atgūstamies no smagās veselības krīzes.

Kopš asinsizplūduma mugurkaulā, ko Andris Vilks piedzīvoja šovasar Londonā uz ielas, nekavējoties slimnīcā tika operēts un pēcāk – pārvests uz Latviju, lai turpinātu atveseļošanos, viņš draugu un kolēģu vidū jau iemantojis apbrīnu par spēju notikušo uztvert ar dzīvesprieku un pārliecību, ka tiks uz kājām. Vilka gadījumā «tikt uz kājām» jāsaprot burtiskā nozīmē. Pirms operācijas Londonā un pēcāk, ārstējoties Stradiņu intensīvās terapijas nodaļā, viņš nezināja, vai ķermenim izdosies pārvarēt paralīzi. Netveramo pārdzīvojumu, atkal sajūtot – pa vienam vien – savus roku un kāju pirkstus, var izprast tikai cilvēks, kurš piedzīvojis ko līdzīgu.

Tagad Vilks ir apņēmības pilns jau februārī atgriezties aktīvajā darba dzīvē – gan bibliotēkā, gan kā pasniedzējs Latvijas Universitātē. Viņš nebeidz slavēt un tencināt kolēģus, kuri slimošanas mēnešos veikuši visus darbus, Vilku notiekošajā iesaistot telefoniski. Tenkas, ko pats dzirdējis, – ka Vilks slims un bibliotēkā nekas nenotiek -, viņš pārcērt ar miermīlīgu, bet stingru: «Muļķības!» Viss notiek!  

Vilks nevēlas fotogrāfijas žurnālā no pašreizējā dzīves brīža un vides, lai arī viņa mundrums un optimistiskais smaids daudzus varētu iedvesmot.

Iedodiet man spoguli
Vīru, kurš allaž redzēts uzvalkā un kaklasaitē runājam plašas auditorijas priekšā, ir neierasti sastapt krekliņā un sporta biksēs, rāmi atlaidušos gultā ārstniecības iestādē. Vaivaru Rehabilitācijas centrā Vilks atveseļojas jau vairākas nedēļas. Istabiņā viņš ir viens pats, uz galda portatīvais dators, ziedi, pa kādam gardumam un minerālūdens pudele. Arī nelielas simboliskas lietiņas, ko atnesuši draugi un kolēģi, Vilkam vēlot veiksmīgu atveseļošanos. Viņš norāda uz mazu svētbildes reprodukciju – to solabiedrs vēl no skolas laikiem.

«Ir tik spēcīgs atbalsts no ģimenes, no kolēģiem, draugiem. Tas ir prātam neaptverami,» Vilks sirsnīgi saka. Sarunājoties viņš brīžiem uzraušas sēdus, tad atkal atguļas. Virs gultas novietota ierīce, kas palīdz pacientam piecelties, bet Vilks to neizmanto. Kustēties viņam izdodas pietiekami veikli tāpat. Vienīgi staigājot vēl vajadzīgs atbalsts, bet ir apņēmība tuvāko mēnešu laikā tikt pilnībā uz kājām.

«Pacienājieties, lūdzu!» Vilks norāda uz lielu pītu grozu, kurā pašceptas piparkūkas. Nodaļas pacienti tās cepuši kopā ar personālu. Ne tikai svētku noskaņai un lai būtu iespēja socializēties. Cept piparkūkas nozīmē arī trenēt pirkstu veiklību, kas pēc pārciestās slimības svarīgi šeit daudziem. Vilks lēni pagroza veselāko – labo – roku. Nodemonstrē, ka satvert nelielus priekšmetus var, bet pagaidām lēnāk nekā pirms saslimšanas. «Vēl jau man daudz jātrenējas,» viņš optimistiski smaida. Nav jau tā, ka atveseļošanās notiek viegli kā uz burvju mājienu. Vairākas reizes sarunu ar žurnālu Ir Vilks atlika, ar īsziņām ziņojot, ka asinsspiediens pēkšņi nokritis uz 80/50, citudien – ka atkal pastiprinājies iekaisums. Tomēr viņa lielais pluss līdztekus mediķu un tuvinieku rūpēm ir paša spēja notiekošo uztvert pozitīvi. Ar pārliecību, ka viss būs labi.

«Nevaru teikt, ka neslimoju. Laiku pa laikam esmu slimojis, bijušas astmatiskas problēmas. Līdz šim tā bijis, ka ātri tieku uz kājām,» Vilks atzīst. Ja pats necīnās, nepretojas slimībai, ārsti un zāles vien nevar palīdzēt, viņš domā. «Es esmu jocīgs, man depresija nav bijusi nevienu brīdi visā šajā laikā.»

Kopš brīža, kad Londonā uz ielas pēkšņi kļuva slikti, Vilks sapratis, ka tā var notikt ar jebkuru, jebkurā brīdī. «Triviāli skan, bet cilvēki parasti tā nedomā. Viņi domā – tā var atgadīties tikai citiem.»

Todien, kad notika nelaime, Vilks no rīta Londonas viesnīcā piecēlās mundrs. Dodoties uz sanāksmi, pie viesnīcas ārdurvīm kļuva slikti. Vilks neapjuka, rīkojās loģiski: piezvanīja uz Latvijas vēstniecību Londonā, kā arī savai ģimenes ārstei. Tad pirksti vairs neklausīja. «Jutos kā Marija Stjuarte, dabūjusi pa kaklu, un palūdzu izsaukt ātros. Sākās paralīze, mani aizveda uz slimnīcu.» Slimnīcā Vilkam tūdaļ piedāvāta operācija. Ārsti nav slēpuši, ka, atsakoties no operācijas, izredzes būs ļoti sliktas. Viņš nekavējoties piekrita operācijai. Vēlāk Stradiņu neiroķirurgi atzinuši, ka operācija bijusi veiksmīga. Vilks pats spriež – viņam laimējies, ka brīdī, kad nelaime notika, nav paspējis aiziet līdz metro. «Kā es no tā metro ārā tiktu, kas to lai zina.» Viņš var priecāties arī par to, ka tajā brīdī neatradās Latvijā dziļos laukos, kur nokļūšana līdz slimnīcai nenoritētu tik ātri. 

Trakajā situācijā Vilks spējis vēl arī jokot. Kad ārsti pirms operācijas Londonā pārbaudījuši, vai asinsizplūdums mugurkaulā nav saistīts ar insultu, viņš teicis: «Iedodiet spoguli, pateikšu, vai man ir insults, vai nav.» To, ka nav, pats skaidri jutis un apzinājies.

Vienu dienu tu esi vesels, dzīvo un strādā. Otrā dienā tā visa tev var nebūt. Šajos mēnešos Vilks daudz ko pārvērtējis. Cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik nedrošs viss, uz ko tiecamies, par ko esam pārliecināti – būs tā, darīsim to!

Rehabilitācijas centrā redzot gados jaunus un pusmūža cilvēkus, kuri atveseļojas no smagām saslimšanām, Vilks daudz pārdomājis. «Man ļoti žēl, ka par cilvēkiem, kuriem nav tik labas izredzes pilnvērtīgi atgriezties dzīvē, notiek politiskais tirgus, diskusijas, bet neviens tā īsti nesaprot, par ko ir runa.»

Te jau viņiem ir mājas, Vilks saka par tiem, kuri ārstējas Vaivaros. «Viņi te atgriežas, ir sadraudzējušies, bet, kā viņiem katram klājas, kad nonāk savā dzīvesvietā un varbūt netiek ne mājā iekšā, ne no mājas ārā, tas ir cits jautājums.» No malas grūti saprast, ko cilvēkam četrdesmit, piecdesmit gadu vecumā nozīmē nespēt vairs strādāt darbu, ko visu mūžu ieradis, nespēt apgādāt ģimeni. «Sāpīgi,» klusi nosaka Vilks. Šo tēmu Latvijā viņš nodēvē par tādu zonu, kurā cilvēki, arī politiķi nelabprāt iedziļinās, jo tā ir ļoti skarba un prasa nopietnus risinājumus.

Tagad slimnīcās cilvēki pēc operācijas pavada tikai dažas dienas, ātri tiek izrakstīti. «Cilvēciskās attiecības neveidojas. Te ir iespēja cilvēkus iepazīt,» – tā Vilks par savu atrašanos Vaivaros. Pats nevar apgalvot, ka ar kādu būtu īpaši sadraudzējies. Tomēr smaidot atzīst: «Mums trešdienās ir socializēšanās – virtuves diena, tad mēs kopā kaut ko meistarojam.» Lai arī rehabilitācijas centrā ir divas kafejnīcas un veikaliņš, Vilks ēd nodaļā. «Neeju nekur papildus ēst, te ir ļoti labs ēdiens,» viņš saka.

Pēc Londonas un pēcāk Latvijas slimnīcā pavadītā laika viņš novērojis, ka atšķirība ir smaids. «Tur viņi vairāk smaida, bet šeit aiz ārējā skarbuma slēpjas liela cilvēcība,» – tā Vilks.  

Ciemojas arī kultūras ministre
Lai arī bibliotēkas direktors uz notikušo raugās racionāli, viņš atzīst, ka labu laiku pirms tam bijušas sliktas priekšnojautas. «Ka kaut kas spēcīgi mainīsies.» Lai cik dīvaini izklausītos, atmostoties slimnīcā pēc operācijas, pat izjutis zināmu atvieglojumu. Nepatīkamajām priekšnojautām bija radies izskaidrojums.

«Iedomājieties, ka jums ir ļoti notirpusi roka vai kāja, un tad jūs lēnām sākat to just,» Vilks iesakās. Tieši šāda viņam bijusi sajūta, kad gulējis intensīvās terapijas nodaļā Stradiņos un lēnām sācis just roku un kāju pirkstus. Ārstu prognoze bija optimistiska. Tagad, pēc pāris mēnešiem, tā īsti «auklējama» Vilkam ir vairs tikai kreisā roka. E-pasta vēstules kolēģiem bibliotēkas direktors raksta ar labo roku.

Kad pēdējo reizi redzējis topošo bibliotēku Daugavmalā? Vilks pasmaida. Atzīstas, ka par to daudz domājot. Kad bija vesels, uz būvlaukumu braucis teju katru dienu. Dažkārt pat vairākas reizes dienā. Tagad par visu notiekošo izstāsta kolēģi. Vilka acīs saredzams neliels žēlums, kad viņam saku – jaunās bibliotēkas būve pēdējos mēnešos top milzu ātrumā, uzlūkojot to no Vecrīgas puses. Viņam žēl, ka to neredz, nevar būt klāt. Tomēr tas ir tikai laika jautājums. Bibliotēkas direktors lolo cerību Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīt mājās ar ģimeni, tad – atpakaļ uz Vaivariem, bet vēl pēc pāris mēnešiem jau būt uz strīpas. Iedvesmots viņš stāsta, ka saņēmis piedāvājumu februārī lasīt lekcijas Igaunijā. «Jābrauc!» Vilku gaida arī darbs ar studentiem Latvijā, ļoti patīkot strādāt ar viņiem. Nu, un, protams, grandiozais darbs, kas saistīts ar Nacionālās bibliotēkas pārmaiņām.

«Uzskatu, ka tas nav labs menedžments, ja vadītājs visur ir klāt, visur maisās un bez viņa nekas nenotiek. Zinu desmitiem kolēģu, kuri var pārstāvēt mūsu bibliotēku dažādās kompetences jomās,» Vilks slavē darbabiedrus. Viņu aizvainojušas ausīs nonākušās tenkas, ka pats slims un bibliotēkā nekas nenotiekot.

Par darbu Nacionālās bibliotēkas vadītājs var aizrautīgi runāt stundām.

Viņš stāsta, ka pēdējos četros gados no bibliotēkas aizgājuši gandrīz divarpus simti darbinieku, to vietā sākuši strādāt simt jauni. «Būtībā esam pārlējuši asinis. Bija ļoti sāpīgi šķirties no cilvēkiem, ar kuriem kopā biju nostrādājis trīsdesmit gadu – man pašam bira asaras, bet budžetu divu gadu laikā mums nogrieza par 60%, un bija jāšķiras.»

Tagad Nacionālajā bibliotēkā strādājot daudz jaunu, radošu cilvēku: bibliotēku speciālisti, vēsturnieki, filozofi, kultūras menedžeri, mākslas un mūzikas zinātnieki, informācijas tehnoloģiju speciālisti. «Viņiem ir labas idejas. Vecais stereotips par bibliotekāriem neatbilst patiesībai,» – tā Vilks. Viņš domā, ka gados jaunus cilvēkus darbs bibliotēkā ieinteresējis, redzot perspektīvas, kādas varētu pavērt jaunā Gaismaspils, kā arī digitālās bibliotēkas veidošanās. «Mums ir arī blogeri un čivinātāji,» Vilks palepojas.

Cilvēkresursi – kompetence savienojumā ar atraktivitāti un mūsdienīgumu Vilkam dod cerību, ka jaunajās telpās Nacionālā bibliotēka izvērtīsies par daudzveidīgu Latvijas kultūras dzīves centru, kur tiks realizēti mākslas projekti, diskusijas, konferences. Iecerēts arī vesels stāvs bērnu un pusaudžu aktivitātēm. Jaunās bibliotēkas atklāšana paredzēta 2014.gada 18.novembrī. No vienas puses, Vilks varētu satraukties, ka ķibele ar veselību gadījusies bibliotēkai tik nozīmīgā attīstības posmā. No otras puses, tas mobilizē, iedveš optimismu cīnīties par ātru atveseļošanos ar divkāršu sparu.

«Jaunā kultūras ministre bija atbraukusi,» Vilks ar gandarījumu saka. Sarmīte Ēlerte ar Vilku ir draugos kopš jaunības laikiem. «Pārrunājām jaunās bibliotēkas stratēģiju, kas jau sagatavota.»

Ārstējoties Vaivaros, Vilks jau paspējis ar jaunām idejām aizraut personālu. Viņš rosinājis Vaivaru Rehabilitācijas centru iesaistīties starptautiskā sociālā projektā par iespējām cilvēkiem ar kustību traucējumiem aktīvi piedalīties kultūras un mākslas dzīvē.

Redzot, ar kādu mērķtiecību Vilks satver matrača malu, lai visai veikli pieceltos sēdus gultā, ir skaidrs, ka nostāties uz kājām – pārnestā nozīmē – viņam izdosies pavisam drīz. Vilka rokasspiediens atvadoties ir stingrs. Sarunai Nacionālās bibliotēkas direktors bija ieplānojis stundu, jo pēcāk viņu gaidīja sanāksme rehabilitācijas centrā. Vilks ir dzīves un notikumu vidū. Tam daudz palīdzējusi paša pārliecība, ka citādi nemaz nevar būt.

Milzis uz īstām kājām

Posted on decembris 8, 2010 by - Veiksme

Grindeks ir nopietnākais pretendents uz Latvijas eksporta čempiona titulu

Ekonomikas ministrijas un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras iedibinātās Eksporta un inovāciju balvas pasniegšana jau sesto gadu ir laba iespēja vienkopus redzēt uzņēmumus, ar kuriem var lepoties. Ceturtdien Nacionālajā teātrī tiek nosaukti šāgada laureāti. Nopietnākais pretendents Latvijas eksporta čempiona titulam ir lielākā Baltijas farmācijas kompānija Grindeks. 

Biržā iesniegtie uzņēmuma rādītāji par šāgada pirmajiem deviņiem mēnešiem ir ļoti labi. Peļņa salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir trīskāršota un sasniegusi 5,2 miljonus latu. Gan apgrozījums, gan eksporta apjoms pieaudzis par piekto daļu. Reti kurš Latvijā zina, ka 96% no uzņēmuma saražotās produkcijas tiek eksportēta.

«Izvērtējot 2010.gadu, varu teikt, ka tirgi, kuros strādājam, ir atkopušies, un mēs esam mācējuši radīt pieprasījumu pēc mūsu zālēm. Augam straujāk nekā šie tirgi, ir pieaugusi atdeve no mārketinga aktivitātēm, un kopumā uzņēmuma rentabilitāte ir kāpusi,» saka valdes priekšsēdētājs Jānis Romanovskis.

Šajā rubrikā parasti pievēršamies vidējiem un maziem uzņēmumiem, nevis milžiem, taču Grindeks stāsts ir labs piemērs Latvijas farmācijas nozares atzīstamajam līmenim.

Latvijā savulaik izstrādāja ceturto daļu no PSRS tirgū pieejamajiem medikamentiem, un ķīmijas tradīcijas bija spēcīgas. Grindeks rašanās process bija pretējs sabrukumam citās rūpniecības nozarēs pēc Padomju Savienības gala. Uzņēmums izveidojās uz Organiskās sintēzes institūta Eksperimentālās rūpnīcas bāzes un sākumā piederēja valstij. Tam deva pirmā latviešu izcelsmes farmaceita un dabas zinātnieka Dāvida Hieronīma Grindeļa vārdu.

«Viens no izšķirošajiem bija fakts, ka, iestājoties jaunajai ekonomiskajai sistēmai, mums bija preparāts Ftorafur, kura pārdošana nodrošināja lielākos ienākumus. Pateicoties tam, bija iespējams nenogrimt, nodrošināt tehniskās attīstības modernizāciju. Diezgan daudzas iegādātās iekārtas tobrīd bija modernākās pasaulē, un tas deva iespēju izstrādāt jaunas zāles un tehnoloģijas, kas bija pieprasītas,» skaidro uzņēmuma valdes loceklis, gatavo zāļu formu ražošanas direktors Lipmans Zeligmans, kurš nozarē strādā jau 40 gadu.

Ftorafur ir Latvijas zinātnieku 1964.gadā sintezēts pretvēža preparāts, kuru jau kopš 70.gadu vidus ievērojamos apjomos eksportē uz Japānu. Tas tiek uzskatīts par būtisku etapu ķīmijterapijas attīstībā. Sadarbība nepārtrūka arī pēc PSRS sabrukuma.

Pēc Zeligmana teiktā, otrs izšķirošais faktors, kāpēc Grindeks izdevies attīstīties, ir kvalificēts personāls: teh­nologi, operatori, analītiķi, kas bijusi priekšrocība salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Arī menedžments, kas nolēma koncentrēties ne tikai uz aktīvo farmaceitisko vielu ražošanu, «jo tobrīd ķīmija gāja uz leju, un nevienam tā nebija vajadzīga», bet arī uz gatavo zāļu ražošanu un pārdošanu. «Tolaik varējām vest zāles uz visu bijušo PSRS, kur mūs pazina, prasības nebija tik stingras kā tagad. Tas mums deva iespēju izdzīvot.»

Pēc uzņēmuma privatizācijas 1997.gadā tā akcijas sāka kotēt biržā. Gluži latviskā garā īpašnieku maiņas nav iztikušas bez skandāliem – ne tad, kad lielākais Grindeks īpašnieks Kirovs Lipmans neizteica mazākuma akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu un saņēma FKTK sodu, ne tad, kad Vitālijs Gavrilovs savus 11,3% akciju pārdeva Krievijas farmācijas gigantam Farmstandart par 8,5 miljoniem latu. Šoruden Krievijas uzņēmums savas akcijas pārdeva Aizkraukles bankas investīciju fondam. Uzņēmuma lielākie akcionāri ir Lipmanu ģimene – pēc miljonāru sarak­sta sastādītāja Baltic Screen datiem, otrie bagātākie cilvēki Latvijā, kuriem pieder gandrīz 50% akciju. Pārējās pieder SEB, Swedbank un Aizkraukles bankas investīciju fondiem.

Grindeks ir ne tikai Rīgas rūpnīca, kur ražo zāļu aktīvās vielas, kapsulas, tabletes un sīrupus (drīzumā iecerēts sākt ražot arī gēlus). Tam pieder arī meitasuzņēmums Krievijā, kā arī Tallinas farmaceitiskā rūpnīca (ražo ziedes) un Latvijas Kalceks. No saviem produktiem uzņēmums pats neražo vienīgi ampulas. Grindeks ir desmit pārstāvniecības bijušajās PSRS valstīs.

Grindeks Latvijā ir 677 darbinieki, bet pārstāvniecībās ārzemēs – 237. Latvijas mērogam tas ir liels uzņēmums, bet uz Eiropas farmācijas nozares fona – mazs. Darbinieku skaits to ļautu uzskatīt par vidēji lielu, taču tirdzniecība pamatā ar bijušajām PSRS valstīm dod mazākus ienākumus nekā līdzīgiem uzņēmumiem Rietumeiropā, kur zāles dārgākas un valsts sedz 90% kompensējamo medikamentu cenas.

1,5 miljardi tablešu gadā
Pērn atklātā gatavo zāļu formu ražotne ir gan lielākais lepnums, gan apjomīgākā investīcija. Ielūkojoties sarkano ķieģeļu ēku kompleksā netālu no Maskavas forštates, kur atrodas Grindeks, baltā ražotne tās vidū sēž kā gulbis. Blakus uzcelta jauna notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas stacija, kuru paši sauc par modernāko Austrumeiropā.

Zeligmans lepojas, ka mūsdienu prasībām atbilst ne tikai ražotnes daļa, kurā top zāles, viņš uzved mūs arī tehniskajā stāvā, kur izvietotas siltuma, elektrības un pārējās infrastruktūras sistēmas. Tas ir tikpat sakārtots un tīrs kā pārējā ražotne. «Mūsu lielais lepnums ir tas, ka rekonstrukcija ir realizēta ar Latvijas uzņēmumu līdzdalību. Tā ka teorijām, ka Latvijā neko nemāk, es nevaru piekrist.» Atjaunošanā investēti 9,1 miljons latu.

Grindeks ražo vairāk nekā 60 nosaukumu gatavo medikamentu un par vienu no savām stiprākajām pusēm sauc faktu, ka rūpnīcā top ne tikai gatavās zāles, bet arī aktīvās vielas daudzu izgatavošanai. Līdz ar to uzņēmums spēj atbildēt gan par visa ražošanas cikla drošību, gan elastīgi reaģēt uz pieprasījumu.

Dienā, kad viesojamies, ražo «kapsulu numur viens», kā perorālo zāļu formu ražošanas nodaļas vadītāja Inta Bērziņa nosauc uzņēmuma «zelta teļu» – sirds un asinsvadu slimību preparātu Mildronāts. Process ir tik automatizēts, ka ražošanas zālēs ir pa vienam, diviem cilvēkiem, kas uzrauga iekārtas un raksta dokumentāciju, lai varētu izsekot katram solim. Inta rāda nesen iegādāto mildronāta ražošanas iekārtu, kas spēj izgatavot 130 tūkstošus kapsulu stundā. Divus miljonus dienā.

Niša – sarežģītās sintēzes
Taču jaunā ražotne nav vienīgais lielais ieguldījums pēdējos gados. Otrs ir aktīvo farmaceitisko vielu analītiskās mērogošanas laboratorija, kuras izveidē ieguldīti 3,2 miljoni latu. Aktīvā viela ir medikamenta sastāvdaļa, kas nodrošina ārstēšanu. «Pirms tam mums nebija starpposma starp laboratoriju un lielām ražošanas iekārtām, līdz ar to gadījās, ka izrādās – kaut kas nav precīzi, zaudējām laiku, naudu, bija grūtības ar reģistrāciju,» stāsta aktīvo farmaceitisko vielu biznesa struktūras direktors Andris Jegorovs. Vienkāršoti sakot, mērogošanas laboratorija ļauj laboratorijā sintezēto kilogramu aktīvās vielas saražot 10 kilogramos un, ja viss kārtībā, sākt ražot 100 kilogramos.

Tieši pēc laboratorijas izveides esot sākusies aktīvo vielu izstrāde nopietnā mērogā, un lielākie augļi ienākšoties 2012.-2013.gadā. Izstrāde un reģistrācija var aizņemt no divarpus līdz četriem gadiem. Pastāvīgā ražošanā esot 16 aktīvās vielas, un tiek izstrādātas 19 jaunas.  

Grindeks produkciju eksportē uz vairāk nekā 40 valstīm. Gatavo zāļu galvenais noieta tirgus ir Krievija un pārējās NVS valstis, kur nonāk ap 80% saražotā (Latvijā pārdod tikai 5,2%), aktīvajām vielām tieši otrādi – klienti ir ASV, Japānā, Eiropā, Austrālijā, Indijā un Pakistānā. «Mēs pētām literatūru, skatāmies tirgus, sekojam, kādi produkti drīzumā izies no patenta, lai būtu pirmie,» saka Jegorovs. «Mēs neņemam lieltonnāžas produktus, jo mums [aktīvo vielu ražošanai] ir viens neliels cehs. Mūsu niša ir daudzpakāpju, sarežģītas sintēzes, produkti ar pieprasījumu 2-3 tonnas gadā. Bet ir izņēmumi, kur mēs redzam iespēju aizņemt pasaulē pietiekami lielu nišu, kā jaunā aktīvā viela, kur mēs ceram uz  12-15% pasaules tirgus.»

Mildronāts 2.0?
Runa ir par ursodeoksiholskābi (UDHS), kas šķīdina žultsakmeņus. Japānā veiktie klīniskie pētījumi rāda, ka, iespējams, tā būs izmantojama arī C hepatītam raksturīgajos komplikāciju gadījumos, jo ceturtajai daļai slimnieku sākas ciroze. Gastroenteroloģisko slimību ārstēšanai domātā viela ir jaunums uzņēmuma produktu portfelī, kas galvenokārt attiecas uz sirds un asinsvadu slimībām, kā arī uz centrālās nervu sistēmas slimību un vēža ārstēšanu. Grindeks top jauns ražošanas iecirknis UDHS ražošanai. Telpas konstruēšana gan bijusi savdabīga – iekārtas divu stāvu augstumā bija tik lielas, ka sākumā nācās iebūvēt tās un vēlāk ap tām uzbūvēt sienas.

«Ja klīniskie pētījumi beigsies sekmīgi, pieprasījums pēc šīs vielas palielināsies 2-3 reizes. Tas nebūs otrs mildronāts, kas ir oriģinālprodukts, šis būs ģenēriķis, bet tehnoloģiski ļoti, ļoti sarežģīts. Tas ir viens no Grindeks plusiem – vairākus gadus neatlaidīgi strādāt pie vienas vielas un tikt uz priekšu,» saka Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis, kurš pats daudzus gadus nostrādāja uzņēmumā.

«Pie vājajām jeb uzlabojamajām pusēm var nosaukt to, ka lielākā daļa gatavo zāļu arvien tiek tirgota bijušajā PSRS teritorijā, lai gan kā Eiropas Savienības uzņēmums tas varētu tikt plašākos ūdeņos – Turcijā, Ķīnā,» viņš saka. Skrīvelis neredzot pamatu pārmetumiem, ka 55% ienākumu nodrošina tikai viens preparāts – mildronāts. Ja to izdosies reģistrēt kaut vai vienā provincē Ķīnā, apgrozījums viegli uzlēkšot līdz 300 miljoniem latu gadā, kas ir tā mērķis (pērn apgrozījums bija 53,5 miljoni latu). 

Grindeks sapnis ir kļūt par vērā ņemamu Eiropas līmeņa spēlētāju. «Mēs izstrādājam produktu no sākuma līdz galam, mums ir analītika, tehnoloģijas, spēcīgs Organiskās sintēzes institūts un RTU, kas ne reizi vien ir pierādījuši, ka spēj izstrādāt patentējamas tehnoloģijas,» noslēdz Jegorovs. «Es ticu, ka mēs to varam.»

UZZIŅA
Uzņēmuma «zelta teļš» ir sirds un asinsvadu slimību preparāts Mildronāts.
Vieni no pirmajiem interesi izrādīja militāristi – to deva lidmašīnu pilotiem, zemūdeņu ekipāžām.
Izmanto arī prozaiskākām lietām: pret paģirām, profesionālajā sportā, fiziskas un emocionālas pārslodzes gadījumos

Zane Veldre

Posted on decembris 8, 2010 by - Jauna seja

No 12.decembra izstāžu zāles «Arsenāls» izstādē «Pilsētasbērni» būs skatāmi Latvijas jauno gleznotāju darbi

Izstādē būs arī Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras studentes Zanes Veldres darbi, kas tapuši, aptuveni gadu studējot Portugālē

Vecums: 24. Vecāki: mamma Sarmīte, zobārste, tētis Ivars, mežsaimnieks.

Ir brālis vai māsa? «Divi brāļi. Rīgā man ir arī kaķis Josifs.»

Skatoties tavas skices, atceros kādu Borisa Bērziņa pašportretu, kur bija uzšņāpts arī teksts. «Man patīk ilustrāciju papildināt ar mazu tekstu. Par darbu ir jāmāk izteikties. Jāzina, kas tas ir un kāpēc.»

Ko ziņo ar darbiem? «Tās ir ikdienas refleksijas.»

Ko tu nezīmētu? «Kluso dabu. Man patīk cilvēki.»

Ko deva Portugāle? «Režīmu. Iemācījos, ka daudz var padarīt arī dažās stundās. Rīgā tā nesanāk. Lisabonā dzīve ir uz ielas, un portugāļi nevajadzīgas mantas nevis met miskastē, bet izliek uz ielas. Tā tiku pie laba papīra. Portugālē arī dabiski un pamazām atteicos no gaļas, zivīm, olām.»

Tu filcē. Mākslinieku vidē par to nevīpsnā? «Strādājot galerijā Istaba, domāju – kāpēc man par brošu maksāt 17 latus, labāk uztaisīšu pati.»

Ko vēl māki? «Mācos šūt. Gribētu iemācīties daudz dzīvei noderīgā.»

Tev ir blogs, esi sociāla tīmeklī, taču raksti: «Realitāte ir interneta trūkuma izraisīta halucinācija.» «Nezinu, kur to rāvu, taču doma patika.»

Tev nozīmīgākais latviešu mākslinieks? «Gustavs Klucis.»

Tev žēl, ka Latvijā… «Nav modernās mākslas muzeja.»

 

Aelita Buša, reklāmas seja

Posted on decembris 1, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Kad Ir redakcijā atskanēja kārtējais zvans – vai tā nav smiešanās par sievieti ar lielām krūtīm, kā viņa pati tagad jūtas? -, devos apciemot Ir reklāmā redzamās «krūtis». Lai uzzinātu, ko nepazīstamai sievietei nozīmē pēkšņa filmēšanās

Aelita ir dzimusi Valmierā, dzīvo Rīgā. Viņa ir šuvēja. Savulaik strādājusi Operetes teātrī, pēcāk sākusi pieņemt klientus individuāli. Patlaban darina spoži fliterotus tērpus varietē pamatlicēja Raimonda Dzeņa atceres koncertam. Aelitai ir draugs un kaķis.

Tā bija pirmā reize, kad Aelita filmējās reklāmā. Provju datu bāzē viņa iekļuva, pateicoties draudzenei, kura savulaik atrada sludinājumu ar aicinājumu fotografēties mežā kādam nūdistu projektam. «Esmu nūdiste, tāpēc pieteicos. Sauļoties kailai Kurzemes jūrmalā, kur nav cilvēku, ir daudz labāk nekā peldkostīmā.» Nūdistu projekts nerealizējās, par datu bāzi Aelita aizmirsa. Kad pirms diviem mēnešiem zvanīja telefons, viņa atpūtās Turcijā. «Es zināju Ir. Kāds draugs pastāstīja, ka ir tāds foršs žurnāls, pāris numuru nopirku.» Aelitai pašai mīļākais žurnāls ir Lilit.

«Drūms, pelēks. Lija. Auksti,» Aelita atceras, ka pār pļavu Nītaures pusē bēgusi vismaz 12 reižu. Pļava bija bedraina, varēja nokrist, tāpēc bailes pat nevajadzēja tēlot.

Aelitas tuvajiem reklāma patīk. Esot ar domu. Arī tēlojot labi. Sarkanmate atpazīta pat kādā iepazīšanās portālā. Izteiktas atzinības. «Tie nav nekādi seksa portāli. Man jau ir savs Mīļumiņš. Portālos čatoju arī ar sievietēm, ir interesantas sarunas.» Tikai viena draudzene teikusi: «Fu, es gan tādā reklāmā nefilmētos.» «Tas tāpēc, ka viņai patīk, ja viss ir pa smuko. Man nav kompleksu par ķermeni. Reklāmās visām nav jābūt tievām, jo realitāte ir cita.» Aelita kā šuvēja norāda, ka formīgām sievietēm nevajag ģērbties maisveidīgos tērpos, bet izcelt ķermeņa aprises. Ko Aelita domā par tām, kuras maksā, lai aprises izveidotu, – palielina krūtis? «Zinu divas, kuras to darījušas. Ir skaisti. Vīrieši sajūsmā. Vienai no viņām tāds arī bija mērķis.»

Sarkanus matus Aelita nokrāsoja pirms trim gadiem. «Sāku baudīt dzīvi. Kļuvu ugunīgāka. Gribu par to sarakstīt romānu.» Aelita sastapa kādu vīrieti. «Ilgus gadus man bija bail no viņiem. Vecmamma gan teica: iepazīties var kaut pa pirts lodziņu. Gan jau.» Sakritība – reiz Aelita nevarēja atslēgt durvis, tāpēc sazvanīja kādu paziņu, kurš pa celtniecības sastatnēm iekļuva 2.stāvā un ielīda dzīvoklī pa logu, attaisīja durvis no iekšpuses.

«Kopš man ir draugs, strādāju mazāk. Spēju pieņemt no viņa naudu skaistumkopšanai. Sagaidu mājās sakopta, atpūtusies, siltām vakariņām, radot mājās miera ostas sajūtu. Tad vīrietis pēc darba ar lielāko prieku vēlas steigties mājup!»

Brīnumaini. Neparasti

Posted on decembris 1, 2010 by - Dzīve

Liepājnieces Ievas Peterlevicas neticamā izārstēšanās pirms 18 gadiem ārstam Andim Lācim ir neaizmirstama un grūti izskaidrojama

Nu kā tas var būt? – prātoja ārsts Andis Lācis ikreiz, kad atcerējās savu pacienti Ievu. Astoņpadsmit gadu laikā domas ne reizi vien atgriezās tieši pie viņas. Pirms pāris mēnešiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medicīnas direktors Andis Lācis saņēma vēstuli no Ievas mammas Elitas, kura gribēja satikties. Lācis piekrita. Aizbrauca uz Liepāju un satika gan Elitu, gan pašu Ievu. Atgriezies Rīgā, ārsts daudz domāja. Mēģināja sev izskaidrot, kāpēc Ieva izārstējās.

Nebūdams nedz dziļi ticīgs, nedz arī alternatīvo medicīnu atbalstošs, viņš tomēr sliecās domāt, ka būtiska loma bijusi domu spēkam. Ārsti gan darbā nemēdz lietot vārdus «brīnums», «domu spēks», «Dieva pirksts», jo viss izskaidrojams medicīniski, tomēr Lācis atļāvās riskēt un kolēģu ausīs izklausīties nepopulāri – nolēma par savu redzējumu pastāstīt presē. «Man nav tam zinātniska pamatojuma, vien desmit gadu ilga onkologa pieredze, kurā esmu novērojis: bērns izveseļojas ātrāk, ja vecāki māk palīdzēt. Ja uzticas ārstam, ja atrod spēku sevī un gūst mieru. Bērns to jūt.»

Īpašs cilvēks, apgarots
Ieva bija gadu veca, kad nokļuva Bērnu slimnīcā. «Enģelītis – sprogainu, gaišu galvu,» smaidot stāsta Lācis un ar žestiem sev ap galvu «uzgriež» lokas. Meitenei konstatēja embrionālo audzēju. Tāds rodas bērnam embrija attīstības stadijā. Šūnu attīstīšanās vietā notiek pretējais process –  Ievai astes kaula apvidū izveidojās ļaundabīgas šūnas. Lācis teic, ka šāda tipa audzēja iemesli meklējami grūtniecības laikā un tie var būt dažādi: vides ietekme, stress, trauma, kritiens, infekcija. Ievai audzējs tika konstatēts pēdējā stadijā, plaušas bija nosētas metastāzēm. «Tās izskatījās kā uzarts kartupeļu lauks,» – tā Lācis. 

Rezidents Andis Lācis mazo meiteni operēja profesora Jāņa Gaujēna uzraudzībā. Ārsti jau bija prognozējuši, ka operācija nedos vērā ņemamus uzlabojumus, jo audzējs nebija izgriežams bumbulis, bet apjomīgi un cieši ieaudzis audos. Maz cerību uz sekmēm bija arī nākamajam solim – ķīmijterapijai. Ja nozīmētu pilnu ķīmijterapijas kursu audzēja ārstēšanā, tik maza bērna organisms to vienkārši neizturētu. Ārstu konsilijs tomēr nolēma to sākt. «Ievas mamma Elita mums uzticējās. Viņa bija dziļa miera un paļāvības pilna. To atceroties, man grūti iztikt bez asarām. Bērna dzīvība bija ārstiem pirkstu galos, bet viņa ar suģestējošu pārliecību teica: «Dakter, es jau zinu, ka viss būs labi.» Man vairs nebija, ko teikt. Elita ir īpašs cilvēks. Apgarots.»

Tāda uzticēšanās jaunam ārstam radīja ticību arī saviem spēkiem. Lielākoties ār­stiem ir jācīnās ne vien ar pārslodzi darbā, bet arī vecāku motivācijas trūkumu. Tolaik nebija psihologu un paliatīvās aprūpes speciālistu, tāpēc jaunais ārsts nakts dežūru laikā runāja ar mammām. Arī ar Elitu. «Tas bija spēcinoši. No viņas smēlos garīgas idejas, un kopš tā laika spēju iedziļināties cilvēkos vairāk.»

Pēc pirmās ķīmijterapijas būtisku izmaiņu Ievas veselībā nebija. Pēc otrās – meta­stāzes pakāpeniski sāka mazināties. Audzējs – uzsūkties. «Tas bija pāri ticamā robežām. Ja kāds man iepriekš būtu teicis, ka ar diviem ķīmijterapijas kursiem var izārstēt audzēju, neticētu. Audzējus var ārstēt, taču vajag krietni ilgāku laiku un spēcīgāku organismu, nekā tas bija Ievai.» Ķīmijterapijai vajadzīgs vismaz gads, pusotra, jo starp terapijām jāietur pauzes. Ievas veselība uzlabojās pāris mēnešos. «Ieva ir īpašs un neparasts gadījums. Liela daļa nopelna tajā ir viņas mammas spējai ar domām spēcināt sevi un būt blakus bērnam – stiprai. Kā tas izdevās, to prasiet viņai pašai,» rosina Lācis.

Sēdēju blakus un bimbāju
Lai to uzzinātu, dodos uz Liepāju. Elita Peterlevica sagaida pie daudzdzīvokļu nama stūra, sakot: «Tieši te arī tikāmies ar dakteri Lāci!» Braukājot darīšanās uz Liepāju, viņš piekritis satikties. Pirms tam viņi bija satikuši viens otru, kad Ievai bija divi gadi, – pārbaudē Rīgā.

Ideja atkal satikt ārstu radās, kad Elita atrada kādu zilu kladi – slimības laikā rakstītu dienasgrāmatu. Lasīja un raudāja. Iedeva to meitai Ievai. Izlasījusi viņa teica, ka vēlas ārstu satikt. Elita uzmeklēja kontaktus, aizrakstīja e-pastu. Pirms nepilna mēneša viņi visi trīs satikās. «Nu, kaut kas traks! Kur tas laiks!» – tie bijuši pirmie vārdi, ko Lācis teicis, ieraugot Peterlevicas. Apskāvis Elitu, tad apsveicinājies ar Ievu. «Sēdējām un runājāmies, atcerējāmies slimošanu. Secinājām, ka abiem tā palikusi prātā kā gaišs notikums.»

Arī Elitai meitas slimošanas laikā ar ārstu sarunāties bijis aizraujoši. Izveidojies intuitīvs kontakts. Sadarbība. Vaicāju, kā līdz tai nonākt, jo tik bieži nākas dzirdēt, ka vecāki vaino ārstus neizdarībā un apstrīd viņu profesionalitāti. Elita parausta plecus. «Es nezinu. Neko īpašu jau nedarīju. Tikai to, ko ārsti teica. Uzticējos viņiem.» Lai pacientam izveidotos laba sadarbība ar mediķiem, esot svarīgi, ka ārsts velta laiku un atbild uz jautājumiem. To Lācis darījis. Viņš arī devis kādu derīgu padomu: «Pie bērna gultiņas – nekādu raudāšanu. Visas emocijas aiziet uz bērnu.» Tad nu Elita to darīja, kad meita gulēja. «Sēdēju blakus un bimbāju. Savs labums ar’ bija – pēc izraudāšanās varēju labi aizmigt. Nevienu nervu zāli nevajadzēja.»

Smagākais brīdis ārstēšanas laikā Elitai bija pēc meitas operācijas. Ārstu konsilijs lēma, ko darīt tālāk. Izlēma par labu ķīmijterapijai. Pastāstīja Elitai, kādas var būt sekas, un lika izlemt – piekrīt tai, vai ne. Neviens tiešā tekstā neteica: ja dosim ķīmijterapiju, viņa neizdzīvos, taču Elita saprata, par ko ir runa. Ko gan citu var nozīmēt frāze: tā ir slimība, kas grūti padodas ārstēšanai. «Es aizgāju apdomāties. Man nebija neviena, kam pajautāt, ko darīt. Piegāju pie loga un uzrunāju Dievu. Teicu: dod, Dievs, ārstiem gudrību pieņemt pareizo lēmumu. Dari, ko uzskati par labāko. Es gribētu, lai meita izdzīvo, bet saprotu, ka nezinu, kā to panākt būtu vispareizāk.»

Elita skaidro, ka tā vairs nebija ticība Dievam, bet uzticēšanās un paļāvība. Viņa bija nogurusi un nomocījusies. Arī Ieva. Iepriekš Lācis bija teicis, ka Ieva ir jāsastiprina, lai varētu ārstēt, taču tas neizdevās. Meitene kļuva švakāka. «Teicu Dievam: ja uzskati par labāku ņemt bērnu pie sevis, tad ņem. Pats man viņu esi dāvājis. Un tad manī iestājās tāds miers, ka nevaru izteikt.» Līdz tādai apziņai nonākt bijis grūti. Mierinājums rasts bībelē. Ne mirkli Elitai nav bijusi prātā doma meklēt palīdzību pie kaktu dakteriem. «Esmu pārliecināta, ka šādās situācijās cilvēkā atrodas līdz tam neapzinātas spēka rezerves. Nostrādā septītais prāts. Lai arī iekšā viss vārās, rodas spēja skaidri domāt.»

Atlicināt laiku sev un nomainīt vidi – arī tas Elitu stiprinājis. Kad gribējusi aiziet padzert kafiju, pie Ievas dežūrējis dakteris. «Viņa bija nemierīga. Ņēmu klēpī un staigājām pa koridoru kilometriem, līdz aizmiga uz pleca.» Kad ciemos atbraukusi draudzene, vedinājusi iziet ārā pastaigāties. Katru dienu uz slimnīcu atnācis viens viesis: katrs ar savu stāstāmo, ienesis ziņas no ārpasaules. Kad atbraucis vīrs, abi aizgājuši ciemos pie draugiem. Tolaik Rīgā cēla barikādes, bija 1991.gada janvāris. 

«Tāpat kā ārsts nesaka – tas ir vēzis, tā arī tieši nepasaka – bērns ir vesels,» Elita atceras, ka pēc metastāžu pazušanas no plaušām viņa nesapriecājās. Bija sagatavojusies uz ļaunāko.

Kad meitai bija divarpus gadu, ārsts Elitai pateica: viss, nav ko te vairs braukāt uz Rīgu. Ieguvusi bērna invalīda apliecību, Ieva varēja līdz 16 gadu vecumam braukt ar sabiedrisko transportu par brīvu. Brauca daudz kur, taču pie daktera Lāča vairs ne. Pēc 18 gadien viņš atbrauca viesos pats. Pie Ievas, kura mācās par kordiriģenti mūzikas vidusskolā, un pie Elitas, kura ir Svētdienas skolas skolotāja Liepājas baptistu draudzē un ar vīru audzina sešus bērnus. Ieva ir jaunākā. Peterlevici ir muzikāli: visus bērnus «izstūmuši» caur mūzikas pamatskolu.

Haizivs skrimšļi un piepes
«Ja šis stāsts stiprinās kaut vienu mammu vai tēti, būs izdarīts labs darbs,» intervijas beigās noteica Lācis. Man, raksta autorei, gribējās, lai stāsts nav par vienu brīnumainu gadījumu, tāpēc meklēju vēl kādu stāstu vai viedokli, kas apliecinātu: domas palīdz. Nevis izārstē, bet palīdz izārstēties.

Apzināti to nevaicāju ekspertiem, kuri to jau vairākkārt presē apliecinājuši, piemēram, reanimatalogs Pēteris Kļava. Gribējās ko jaunu, tomēr vairāki uzrunātie Bērnu slimnīcas ārsti atbildēja, ka šādu tematu nekomentēs. Sarunai piekrita bērnu paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja un pediatre Anda Jansone, jo viņas darbā vārdi «labas domas», «Dieva pirksts» un «brīnums» ir ikdiena. Jansone nevēlas viennozīmīgi runāt par domu spēku, jo no slimības mēdz izķepuroties arī bērni, kuriem nav ne vecāku, ne atbalstošu domu. Cīņa ar slimību tiek zaudēta arī gadījumos, kad vecāki un aprūpes komanda domā, pūlas. Ārste gan norāda, ka svarīgs ir darbs un sarunas ar vecākiem, lai viņi spētu vislabākajā veidā iesaistīties sava bērna fiziskajā un garīgajā aprūpē. Pie tā paliatīvajā dienestā strādā ārsti, medmāsas, psihologs, psihoterapeits, sociālais darbinieks un kapelāns. «Vecāki man saka: mums ārsts lika domāt jaukas domas, bet mēs nevaram. Saprotu. Kā lai domā jaukas domas, ja bērns tuvu nāvei? Ir vajadzīgs «mehānisms», kā domāt.»

Dakteris Lācis atklāja vēl kādu gadījumu, kas viņam raisījis pārdomas. «Nesen kāds bērns intensīvajā terapijā faktiski pikējošā lidojumā laidās lejup. Bezcerīgi. Mamma – tuvu panikai.» Tad mamma aizgājusi pie kāda kunga, kurš palīdzējis atrast mehānismu, kā apzināties sevī spēku. Mamma atgriezusies apskaidrota un savākta. Nākamajā dienā bērna veselība strauji uzlabojusies. Ieminos, ka varbūt tas tāpēc, ka, kamēr mamma bija prom, ārsti varēja mierīgi strādāt? Varbūt tāpēc, ka bērns nejuta viņas paniku?

«To mēs nezinām, taču skaidrs, ka daudz labāk ir apmeklēt psihoterapeitu sevis nomierināšanai, nekā ieteikt bērna ārstēšanā pielietot piepju novārījumus vai haizivs skrimšļus.» Tādos brīžos Lācis sakot: ja būtu kaut viens gadījums, kad tas tiešām palīdzējis, tad to pielietotu.

Pieredze liecina, ka bērni, kuri ārstējušies ārpus slimnīcas ar netradicionāliem līdzekļiem, ir zaudēti. Prakse arī liecina, ka dziedniecība izplatīta valstīs ar zemu izglītības un ienākuma līmeni – Lācis atsaucas uz ASV praktizējošu ārstu novērojumiem. Par domu spēku pētījumu Latvijā neesot, tomēr dakteris Lācis ir pārliecināts: garīgi spēcīgi vecāki ārstēšanos uzlabo.

Izdziedāta dzīve

Posted on decembris 1, 2010 by - Slavenība

Ja sevi grauz un pa īstam mīli to, ko dari, tad veiksme nevar neatnākt – uzskata operas soprāns Kristīne Opolais. Viņa savu veiksmi ir sagaidījusi, un to pierāda spožas uzstāšanās pasaules opernamos. Tagad Kristīne sapņo arī par ģimeni

Pēc panākumiem Minhenē Bavārijas valsts operā, kur latviešu soprāns Kristīne Opolais debitēja Antonīna Dvoržāka operas Nāra iestudējumā, vācu laikraksts Münchner Merkur rakstīja: «Nav iespējama reibinošāka debija par gleznaini skaistās 31 gadu vecās Kristīnes Opolais sniegumu titullomā». No Latvijas Nacionālās operas (LNO) kora nākušo dziedātāju, kas ar lielu gribasspēku un centību vispirms ieņēma solistes vietu uz mūsu Operas skatuves, septiņus gadus vēlāk, šajā sezonā jau aicina vairāki pasaules operteātri. Divas lomas viņu gaida Milānas La Scala operā, plānoti arī vairāki koncerti un CD ieraksts.

Bet decembri Kristīne sagaida Rīgā, gatavojoties dziedāt Tatjanu Andreja Žagara režisētajā operā Jevgeņijs Oņegins. Taču jau nedēļu pirms pirmizrādes Kristīne nonāk starmešu gaismās un publikas runās. Ar Birmingemas simfonisko orķestri uz Latviju atbrauca Kristīnes līgavainis, talantīgais, pasaulē atzītais jaunais diriģents Andris Nelsons. Kopā ar latviešu pianisma zvaigzni Vestardu Šimku orķestris nospēlēja divus koncertus, kas dažuprāt uzskatāmi par šāgada lielāko notikumu Latvijas mūzikas dzīvē.

Mūsu saruna notiek svētdienā, dienu pēc pēdējā koncerta.

Kāds tev bija šis rīts?
Cēlos ļoti agri, ap deviņiem. Jo bija jāpavada Andris uz Minheni. Vārīju putru, pabaroju Andri, gāju ārā ar Antonu [Kristīnes un Andra suns], paspēju aizskriet līdz parkam, kur baroju kaķus. Normāls rīts Rīgā, tikai agrs, jo es esmu nakts cilvēks. Mans dabiskais miegs nāk ap trijiem naktī. Līdz tam – smadzenes strādā, enerģijas ļoti daudz.

Un par ko tu šorīt domāji?
Hm. Sāku domāt par to, ka Andra koncerti pagājuši, un man jāatgriežas mēģinājumu režīmā. Sāku arī uztraukties, jo jāmācās neliela loma, pēc Rīgas braukšu uz Milānas La Scala, kur piedalīšos operā Pagliacci. Būs maz laika. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad loma jāiemācās 12 dienās – tā notika ar Nāru, bet te man būs personiskais rekords, jo, lai arī pamazām jau to gatavoju, tomēr īstais laiks koncentrēties šim darbam būs aptuveni 6-7 dienas. Būs vieglāk, kad katru dienu notiks mēģinājumi, tad stresa ir mazāk.

Taču, ja piedāvā kādu labu iespēju un ir jāielec lomā nedēļas vai divu laikā bez mēģinājumiem, tad gan ir stresaini. Tad nevari parādīt neko jaunu, nevari pārsteigt publiku. Uztraukums neļauj muzicēt. Pēdējā gadā no tādiem piedāvājumiem atsakos.  

Tikko pagājuši divi Birmingemas simfoniskā orķestra koncerti operā. Kā tu juties pēc Andra Nelsona koncertiem Rīgā?
Ļoti pacilāti, mani tie uzlādēja. Aptuveni reizi divos mēnešos vēroju Andri koncertējam ārzemēs. Šie Rīgas koncerti bija absolūti īpaši. Es redzēju, kā mūziķi no visas sirds grib patikt latviešu publikai, un viņiem tas izdodas. Tas liecina par to, ka viņi ļoti mīl An­dri. Orķestrī ir tiešām draudzīga atmosfēra un galvenais – cieņa un mīlestība pret mūziku.  

DARBS IR DZĪVE
Kristīnes Opolais darba dzīvi var uzskatīt par stāstu. Pēc tam, kad 2001.gadā viņa nebija izturējusi iestājpārbaudījumus Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā, Kristīne pieteicās dziedāt Operas korī, kur tika arī uzņemta. Jau pēc pāris mēnešiem viņa piedalījās koncertā, kur solo dziedāja labākie kora mākslinieki, un izpildīja āriju no Traviatas. Vokālo mākslu Kristīne apguvusi pie privātskolotājiem, akadēmijas diplomu nemaz neiegūstot. «Visu, kas jāzina, lai sāktu dziedāt, es apguvu, strādājot privāti pie Margaritas Gruzdevas un Operas korī. Jo korī jāmācās reaktīvā ātrumā, jālasa no lapas.»

Viena no nozīmīgākajām skolotājām, ar ko Kristīne strādā joprojām, ir Margreta Honiga Amsterdamā. «Darbs ar viņu mani tiešām attīstīja, nomierināja balsi. Sapratu, ka vokālā māksla nav tikai karš. Tā ir arī bauda, mīlestība, jutekliskums. Kad biju jaunāka, man likās, ka grūtās lomas ir jāizcīna. Un tas bija karš pašai ar sevi, bieži aizmirstot par muzikālo saturu, par to, ko komponists starp notīm uzrakstījis. Šāda pieredze nāk ar gadiem. Ir jāsatiek cilvēki, kas tevi mudina uz dziļākām, detalizētākām zināšanām.»

Vai tu sevi uzskati par mērķtiecīgu cilvēku?
Man liekas, ka mērķtiecību raksturo aprēķins. Mērķtiecīgi ir tādi cilvēki, kuriem emocijas ir otrajā vietā, un par katru nākamo soli viņi zina, ko un kāpēc darīs. Man tas nepiemīt. Es tieši gribētu būt mērķtiecīgāka, apdomāt savus nākamos soļus. Esmu spontāna un dzīvoju tikai pēc intuīcijas. Piemēram, divus gadus gaidīju Ņujorkas Metropolitēna operas piedāvājumu – debiju Mizetes lomā Pučīni operā Bohēma. Bet, kad mani uzaicināja Minhenē nodziedāt Dvoržāka Nārā, es atteicu Metropolitēnam. Mana sirds pateica, ka jādzied Nāra, jo man patīk tā mūzika, un tā ir liela loma, kurā es kā aktrise varu izpausties un parādīt sevi no visām pusēm. Daži domāja, ka esot kļūda atteikt Metropolitēna operai, bet man tas nebija tik svarīgi. Metropolitenā ir konveijers, tur katru dienu notiek divas izrādes, un ļoti reti vari tiešām pierādīt un parādīt, ka esi mākslinieks. Es gribu darīt to, ko gribu darīt, un dziedāt to, kas man patīk. Baidos, ka es neesmu mērķtiecīga, bet esmu atvērta izaicinājumiem un piedāvājumiem, ko Dievs mums sūta.
 
Vai liktenim ir loma tavā dzīvē?
Jā, liktenim es ticu. Domāju, ka katra cilvēka ceļš ir ierakstīts un vienkārši jāklausās intuīcija. Liktenis ir saistīts ar kosmosu, ar Dievu, sauciet, kā gribat. Man tas ir Dievs. Vienkārši jāatpazīst zīmes un jāiet savu ceļu.  

Kā tu zini, kurš ir tavs īstais ceļš?
Jūtu. Man vienmēr notiek dialogs ar sevi. Un tad, kad es kaut ko nejūtu un nedzirdu, tad runāju ar cilvēkiem, kuriem uzticos. Ar Andri, mammu un savu tagadējo skolotāju Margretu Honigu.

Tu saki, ka tici liktenim. No tavas pieredzes: cik daudz likteni var iespaidot ar savu darbu?
Paldies Dievam, man bijusi galva uz pleciem, lai saprastu, ka ar talantu nepietiek. Ļoti bieži tie, kam iespējas dotas no Dieva un dabas, negrib strādāt. Tie, kam nav tādu talantu, ar strādāšanu panāk daudz vairāk. Es to sapratu uzreiz, kad tiku Operā. Neuzskatīju sevi par spožu operas dziedātāju, tikai zināju, ka gribu būt uz skatuves un man patīk klasiskā mūzika. Bet es tiešām strādāju daudz un mācījos pat tās lomas, kuras zināju, ka nedziedāšu. Ceļā uz panākumiem piecdesmit procenti ir talants un piecdesmit – darbs.

Kur ir veiksme?
Veiksme nāk līdz ar darbu. Ja esi talantīgs, strādā un neslavē sevi katru dienu; ja sevi grauz, attīsti un pa īstam mīli to, ko dari, veiksme nevar neatnākt. Dievs tev palīdz. Mūsu pūles attaisnojas – vienam ātrāk, otram vēlāk. Liela nauda, protams, var palīdzēt. Sakari arī. Ja tu kā mākslinieks svarīgiem cilvēkiem patīc, viņi par tevi runā. Šāda slava man patīk vairāk nekā tā, ko veido sabiedrisko attiecību kompānijas. Es gribētu būt zvaigzne mūziķu sabiedrībā, kur ir režisori, cienījami diriģenti un cilvēki, kas mīl un pazīst operu. Lai viņi cienītu mani un zinātu, ka, ja es piedalīšos iestudējumā, tad simtprocentīgi atdošu visus savus spēkus. Goda vārds negribas, lai uz ielas mani atpazītu katrs trešais.

Labāk mākslas virsotnēs nonākt, kad jau ir dzīves pieredze, jo liels ir spiediens, kad no tevis vienmēr gaida ko neaizmirstamu. Vai saka, ka tavs padarītais ir ģeniāls. Minhenē es saslimu. Jo, katru dienu dzirdot vienu un to pašu [sajūsmu] no dažādiem cilvēkiem, paliek bail. Tas fiziski iztukšo. Saproti, ka gribi vai nē, bet tev jāturas, nevari atļauties būt vāja un nedēļu atpūsties.

Kā tu jūties – atpazīstama vai tikko iepazīta dziedātāja?
Kaut kur jau mani pazīst, bet es neuzskatu sevi par zvaigzni. Turklāt, lai kļūtu par zvaigzni, nepietiek tikai ar talantu, darbaspējām, izrāžu skaitu, ļoti bieži vajadzīga sabiedrisko attiecību kompānija, kas strādā ar tevi. Skarbi, bet tā tas notiek. Par to jāmaksā, bet es šobrīd nejūtu, ka būtu tik spēcīga un fenomenāla, lai varētu maksāt PR kompānijai. Gribētos iemācīties valodas, vairāk dziedāt. Latvijā es ļoti ātri sāku dziedāt, man bija daudz lomu. Bet ārzemēs gribētos attīstīties lēnāk.  Neskriet sev pa priekšu un neuzņemties vairāk, nekā varu izdarīt. Es jūtos absolūti sava ceļa sākumā.

Vai esi jutusi intrigas sev aiz muguras?
Aizmuguriski aprunāta esmu vienmēr. Tā tas ir jebkurā teātrī un operā. Agrāk pārdzīvoju, bet tad, kad sāku braukt uz ārzemēm – nomierinājos, jo sapratu, ka intrigas ir visur, kur ir māksla. Jo tāda ir cilvēku daba, bet, ja runājam par īstajām operpasaules intrigām, tad arī ar tām esmu saskārusies. Piemēram, mans bijušais aģents bija atteicis kādam operteātrim manu dalību izrādē, man neko nesakot. Par atteikuma iemeslu viņš minēja to, ka tajā laikā esmu aizņemta. To uzzinot, uzreiz atteicos no sadarbības ar šo cilvēku.

Kurā operā tev vēl ļoti gribētos dziedāt?
Noteikti Pučīnī Manonu Lesko. Tas ir mans sapnis, un mēs plānojam ar Andri to iestudēt Berlīnē 2014.gadā. Arī Pučīni Meiteni no rietumiem. Noteikti gribu nodziedāt visas lielās čehu opervarones. Dievinu čehu mūziku, man ļoti patīk Janāčeks, tāpēc gaidu Jenūfas iestudējumu Cīrihē, kur piedalīšos. Man visvairāk patīk spēlēt tās varones, kuras cieš un upurējas mīlestības dēļ. Es labi jūtos, spēlējot ciešanas uz skatuves. Vēl man patīk dziedāt stipro sieviešu lomas.

Un kā tu sadzīvo ar Tatjanu jaunajā Latvijas Nacionālās operas Jevgeņijā Oņeginā?
Ļoti gaidu. Tā bija viena no manām pirmajām lomām mūsu Operā, pirms pieciem gadiem. Un tagad es jūtos pilnīgi citādi. Ir divas dažādas lietas, vai dziedi un skatītājiem demonstrē, ka tev ir balss, vai uz skatuves izdzīvo lomu. Kā viena samulsusi meitene, kurai mīļotais atsaka, kad viņa pirmo reizi iemīlējusies, iznes šīs sāpes cauri visai dzīvei.

Pirms pieciem gadiem man Tatjanas loma likās skumja un neinteresanta, pārāk liriska, likās, ka viņa visu laiku raud. Bet tagad! Tā ir grandioza, liela, sirsnīga loma. Es ļoti gaidu satikšanos ar publiku. Man tā bieži negadās, ka tik ļoti gribu dalīties ar skatītājiem sāpēs un pārdzīvojumos, kas ir lomā. Katrai sievietei taču bijis savs mīlas stāsts, un gribas ļaut viņām to atcerēties. Katram vīrietim pateikt, lai viņi ir uzmanīgi, ka mums jājūt vienam otru, jārespektē jūtas, jādzird likteņa zīmes, lai nenotiktu tā, kā ar Oņeginu.  

SADERINĀJUŠIES
Runājot ar Kristīni, nevar nepajautāt par viņas attiecībām ar Andri Nelsonu. Kristīne ik pa laikam uz viņu atsaucas, stāsta par kopējiem plāniem un cerībām. Pēc septiņu gadu draudzības ir saderinājušies, bet pagaidām skaidrs ir tikai tas, ka kāzas nenotiks Latvijā. «Tas ir pārāk intīms process, un man negribas, lai būtu jāslēpjas no preses.»

Kā veidot ģimeni diviem talantīgiem, spēcīgiem cilvēkiem, kuriem maz laika un iespēju būt kopā?
Mēs vienlaikus būvējam karjeru un esam kopā jau gandrīz septiņus gadus. Kad tikko sākām iepazīt viens otru, atradām galveno – mēs saprotam un atbalstām viens otru. Un mums ir jāizdzīvo šī dzīve. No Andra puses nav nekādu pretenziju, kādas, iespējams, būtu «normālam» vīrietim, kurš gribētu redzēt savu sievieti tik bieži, cik viņam gribas. Tāpat kā «normālai» sievietei, kura vēlas ģimeni, māju un sagaidīt vīru mājās.

Pašlaik mēs ar Andri visu laiku atrodamies kaut kur Eiropā, un ja mums ir dažas brīvas dienas, tad tiekamies. Mēnesī tā gadās divas trīs reizes, un tas ir absolūti normāli. Mums tas laiks skrien citādi, šausmīgi ātri

Vai tev ir kādi ģimeniski mērķi?
Jā, paldies Dievam, neesmu galīga karjeriste. Negribu pakļaut dzīvi tikai darbam, jo redzu sliktus piemērus. Manas profesijas dieviete ir Marija Kallasa, un mēs visi zinām, cik slikti var beigt, ja nav ģimenes.

Mans galvenais uzdevums nav sasniegt visaugstākās virsotnes Metropolitenā vai Koventgārdenā, bet gan piedzemdēt vismaz vienu bērnu. Un ejot uz šo mērķi…, es tiešām esmu mērķtiecīga.

Mans kalendārs ir aizpildīts gandrīz līdz 2015.gadam. Bet mēs ar Andri un manu aģentu skatāmies, kuri varētu būt tie termiņi, kad varētu kaut ko atcelt vai no kā atteikties…

Vai tu tagad esi laimīga?
Es jūtos laimīga. Man ir panākumi un mani mīl. Bet es nejūtos pilnīgi laimīga, jo man gribas piedzīvot to, ko nozīmē būt mātei.

Vai jūties dzīves lutināta?
Nē. Man viss padodas grūti, es par visu maksāju dārgi. Es vienmēr uz skatuves ielieku pārāk daudz no savas sirds, nevaru nosaukt nevienu iestudējumu, kas man būtu nācis viegli. Es neesmu paviršs cilvēks un visu pārdzīvoju. Tā graušana un sevis pumpēšana…

Jebkurš ķermenis no tā cieš, ķermenim vajag pēc tam uzņemt enerģiju. Biju domājusi, ka ar laiku tas mainīsies, bet laikam esmu tāds cilvēks, kas atdod sevi simtprocentīgi.

Kā tad tu izmantosi laiku šodien?
Paļaujos uz savām sajūtām. Ja man gribas paslinkot, skatos televizoru un ēdu saldumus. Ja esmu ārzemēs, staigāju pa drēbju veikaliem. Vēl man ir tāda vājība – ja uztraukums uznāk mājās Latvijā, tad sāku gatavot ēst.  

Kad tu pēdējo reizi dusmojies?
Laikam Minhenē. Es Nāras lomā visu izrādes laiku esmu slapja – vai nu atrodos ūdenī, vai man mugurā ir slapjas drēbes. Daudz jāstaigā plikām kājām. Tāda ir režisora Martina Kušeja koncepcija. Pirms viena no pēdējiem mēģinājumiem ūdens, kurā man ir jāatrodas gandrīz visu pirmo cēlienu, bija neciešami auksts. Tad gan es sadusmojos, pasaucu režisoru un lūdzu, lai viņš pats patausta ar roku to ūdeni. Labi, ka tā. Režisors mani saprata un lūdza labot situāciju.

Bet es noteikti pēdējos gados esmu mainījusies kā cilvēks. Skatos uz savu ikdienas grimu vecās bildēs un liekas, ka tas ir svešs cilvēks. Sarkanas lūpas, spilgti nagi – tāpēc, ka nebiju vēl sevi atradusi, nebiju sevi piepildījusi, attīstījusi.  

Ar ko tu saisti lielās pārmaiņas?
Visu to laiku, kamēr biju Operas korī, es sevi meklēju. Līdz pat brīdim, kad satiku Andri. Jo beidzot esmu kopā ar cilvēku, ko meklēju visu laiku.