Žurnāla rubrika: Cilvēki

Eduards Kaļiņičenko

Posted on marts 2, 2011 by Dita Krauze - Jauna seja

Trīskārtējs godalgu ieguvējs starptautiskajās informātikas olimpiādēs, saņēmis atzinības rakstu starptautiskajā matemātikas olimpiādē. Februārī saņēmis Ministru kabineta balvu Ls 1500 apmērā. Mācās Rīgas 71.vidusskolas 12.klasē.

Vecums: 18. Vecāki: mamma Irina strādā bioloģijas jomā, tētis Vladimirs ir pensijā.

Olimpiāžu laikā uztraucies? «Ir labs uztraukums, kas palīdz mobilizēties, un ir stress, no kura jātiek vaļā. Nevajag domāt par to, kā būs – laiks rādīs. Jāmēģina relaksēties, arī mūzika vienmēr palīdz – tāda, kas vairāk uz klasisko pusi.»

Kad tiki pie pirmā datora? «Deviņu vai desmit gadu vecumā.»

Ko domā darīt nākotnē? «Patlaban gatavojos iestājpārbaudījumiem Kembridžas Universitātē. Turpināšu mācīties datorzinātnes.»

Ko dari brīvajā laikā? «Treniņa nolūkos reizi nedēļā piedalos kādā olimpiādē interneta vidē. Esmu liels Manchester United fans. Pats spēlēju florbolu. Jau otro gadu piedalos humora miniatūru mačos skolu līgā. Domāju, ir jāiesaistās daudzpusīgās aktivitātēs – gan tāpēc, lai neapniktu pamatlieta, gan tāpēc, ka viss, ko dari, dod pieredzi un var palīdzēt nākotnē.»

Ko darīsi ar saņemto naudas balvu? «Ieguldīšu izglītībā.»

Vai kādreiz nepārņem sajūta, ka esi pārāks par saviem klasesbiedriem? «Nē, ir svarīgi ar cilvēkiem atrast kopējo, lai veidotos attiecības. Ir stereotips, ka mana tipa cilvēki ir pārāk noslēgti, taču es tāds neesmu – esmu jautrs un sabiedrisks.»

Ināra Bušujeva, Tallinas Lido pavāre

Posted on februāris 23, 2011 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Tādi paši briedīši ar apsnigušām mugurām, tādi paši māla podi. Apkalpotājas stilizēti tautiskos rūtainos brunčos. Glāzes ar Iļģuciema kvasa logo

Tallinas Lido no Rīgas vizuāli atšķiras tikai ar lielajiem logiem un to, ka pie galdiem manāmi jaunieši ar klēpjdatoriem. Kā nu ne, jo ventilācija ir krietni labāka nekā Rīgas Vērmanītī.

Solaris iepirkšanās centrā Lido darbojas kopš 2009.gada oktobra. Par ēdienu atbildīgi divi latviešu pavāri: Viktors un Ināra. Viņi mainās ik nedēļu. «Igauņiem te ļoti patīk. Tallinā ir daudz restorānu un kafejnīcu, taču ne šādu ēstuvju,» stāsta Ināra. Lai arī Lido ir 300 vietu, brīvdienās kļūst par šauru.

Tallinas Lido ēdienkarte ir gandrīz identiska Rīgas Lido. Igauņi visvairāk iecienījuši ceptos kartupeļu salmiņus, sautētus kāpostus, šašlikus un vistas gaļas ēdienus: fileju ar ananasiem, ar sieru pildītas fileju mājiņas. Tā kā Ināra nostrādājusi 10 gadus Krasta ielas Lido, viņa, salīdzinot ēšanas paradumus, secina: igauņi krietni vairāk patērē dārzeņus – tvaicētus, sautētus, krējuma mērcē. Jo īpaši baklažānus, burkānus. Igauņiem tīk saldi deserti, bet dzērvenes un brūklenes viņi smādē. Par skābu. Arī maizes zupa, rupjmaizes kārtojums un pelēkie zirņi ar speķi Tallinā nav cieņā. Sākotnēji bijusi vēsa attieksme pret auksto zupu, taču iegaršojusies. «Igauņu virtuvi esmu iepazinusi pavisam nedaudz, un tā mani īpaši neaizrāva. Nekas izcils,» vērtē Ināra. Vietējo izejvielu kvalitāte gan pavāri apmierina. Visilgāk meklēts, kur iegādāties augstvērtīgus šķirnes Laura kartupeļus salmiņu cepšanai. Vienīgās preces, kas reizi nedēļā atceļo no Rīgas, ir Lido un Užavas alus, Lido kūpinājumi, skābētie gurķi un 7,5% kefīrs, no kā taisīt mājas jogurtu.

Ināra Tallinā ieviesusi saldumus, kādu nav Latvijas Lido: vafele ar zemeņu mērci un putukrējumu un žagariņu cepumi. Tikai žagariņi Tallinā pārkrustīti par Lipsukesed – šlipsītēm jeb tauriņiem. Jauni kārumi Lido top katru mēnesi, jo, pērkot akcijas desertu, var laimēt balvu. Februārī – ceļojumu uz Parīzi. Drīzumā balvā paredzēts botāniskā dārza apmeklējums, tāpēc Ināra ar kolēģi domā, kā glāzē izveidot ko līdzīgu orhidejai.

Kādi ir igauņi? «Citādi. Apdomīgāki. Nedaudz interesanti. Gribētos, lai viņi tik ļoti nepastāv uz savu. Uzskata, ka, te strādājot, noteikti jāzina viņu valoda.» Savukārt Inārai nācies atteikties no vairākiem darbiniekiem virtuvē, jo nav runājuši ar viņu pietiekami labi krieviski. «Igauņi ir labvēlīgāki un pieklājīgāki nekā latvieši. Ik nedēļu autobusā uz Tallinu sēžos ar prieku.» Brīvajā nedēļā Rīgā Ināra atpūšas no ēst gatavošanas. «Nopērku friškas (frī kartupeļus) un uzvāru.»

Kārlim nesanāk, Ivaram sanāk

Posted on februāris 23, 2011 by Ieva Alberte - Dzīve

Pērn Valgā dzīvesvietu deklarēja desmit latvieši. Lielākoties sievietes. Kas viņas tā piesaista igauņu pusē? Par to stāsta Mārīte, Rita, Aina un Inga, kā arī viņu pārvilinātājs – Ivars

Kamēr man, latvietei, šķiet, ka pat Statoil oranžā pile virs benzīntanka Valgā ir spožāka nekā Valkā, Igaunijas lielākā laikraksta Postimees žurnālists Miks Salu par Valgu uzrakstījis neglaimojošu rakstu. Tuvojoties Valgai, viņu esot pārņēmusi pamestības sajūta: brūkošas mājas, slikts ceļa segums. Šķitis, ka brauc ārā no pilsētas, nevis tuvojas tai. Ar labu vārdu Salu novērtējis Valgas slimnīcu un rekonstruētās ēkas, taču citādi bijis neizpratnē, kāpēc latvieši deklarē savu dzīvesvietu nabadzīgajā pilsētā ar Narvai cienīgu bezdarba līmeni un zemu atalgojumu.

Pērnā gada novembrī Valgas mērs Ivars Unts izsludināja akciju, aicinot deklarēt dzīvesvietu viņa vadītajā pašvaldībā. Valkas mērs Kārlis Albergs to nodēvēja par nekorektu rīcību. Unts nevienā sapulcē neesot minējis, ko grasās darīt. «No viņa puses tā bija bezkaunība. Un ko mēs, latvieši? Skrienam ar’! Un tik slavējam Igauniju, pašiznīcinoši bradājot pa sevi ar netīriem zābakiem,» – tā Albergs. Uz viņa izteikumu, ka starptautiskajā praksē šo deklarēšanās lietu varētu dēvēt par skandālu, Latvijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu.

Arī es vēlos uzrakstīt par latviešiem, kuri deklarē dzīvesvietu Valgā. Vispirms gan dodos iepazīt «bezkaunīgo» Valgas mēru.

Slazdā iekrituši?
Ivars Unts ir mērs ar frizūru. Tērpies džemperī un hipsteru cienīgās šaurās biksēs. Unts ir 34 gadus vecs («jā, es zinu, ka izskatos jaunāks»), viņa ģimenē aug trīs bērni. Dzimis Valgā, Tartu studējis ekonomiku un gribējis strādāt Tallinā, taču vietējie varas vīri mudinājuši nākt atpakaļ uz Valgu. «Vajagot gados jaunus cilvēkus. Kā jau politiķi, viņi mācēja pierunāt un pārliecināt.» Pašvaldības vēlēšanās 1999.gadā Untu ievēlēja domē, pēcāk viņš kļuva par vicemēru un kopš 2007.gada ir Valgas mērs.

«Tā ir veiksme, ka esmu te. Darbs ir aizraujošs,» Unts netaisnojas par naudas trūkumu un neņaud par krīzes sekām, bet racionāli stāsta par iespējām un iecerēm. Mēra optimistisko domāšanu apstiprina arī Postimees, aprakstot, ka latvieši jūsmo par inovāciju kareivi Valgas mēru, bet Valkas vadītāju asociē ar vecās skolas darboni.

Ideja par aicinājumu deklarēt dzīves-vietu Valgā nebūt nav unikāla, jo nu jau pāris gadu to praktizē vairākas pašvaldības visā Igaunijā. Mērķis – piesaistot jaunus nodokļu maksātājus, palielināt pašvaldības budžetu. Tikpat ierasti ir rīkot loteriju, kurā piedalās katrs jaunreģistrētais iedzīvotājs, pretendējot uz galveno balvu – 300 eiro vērtu ceļojumu. Valgas mērs un viņa komanda aicinājumu publicēja igauņu medijos. Valgā strādājošos latviešus uzrunāja darbavietās. Tieši uz viņiem deklarēšanās izdevīgums attiecas visvairāk. Rēķins vienkāršs. Pirmkārt, Igaunijā ar nodokli neapliekamais ienākumu minums ir 144 eiro, nevis 64 eiro kā Latvijā. Unts lēš, ka aptuvenā alga Valgas fabrikās ir ap 500 eiro. Otrkārt, Valgā strādājošajiem valcēniešiem izdevīgāk deklarēt savus ienākumus Igaunijā arī tāpēc, ka tur ir zemāka ienākuma nodokļa likme nekā Latvijā, citāds arī tās sadalījums. Ja latvieši Igaunijā tikai strādā un oficiāli nav Valgas pašvaldības iedzīvotāji, tad viņu ienākuma nodokļa summa nonāk Igaunijas centrālajā budžetā, nevis paliek pašvaldībai. Patlaban pašvaldības budžets saņem 11,4% no ikviena Valgā deklarētā un strādājošā iedzīvotāja gada apliekamajiem ienākumiem.

Lai deklarētu dzīvesvietu Igaunijā, vajag pārdesmit minūšu. Divu A4 lapu anketā jāatzīmē vairāki parametri par sevi un jānorāda dzīvesvieta Valgā, tās saimnieka vārds. Domes darbinieki speciāli nepārbauda, vai norādītās dzīvesvietas saimnieks patiešām ir piekritis reģistrēt savā mītnē jaunu dzīves biedru.

Akciju Valgas mērs vērtē kā veiksmīgu. Pieteikušies 30 igauņi un 10 latvieši. Sākot kampaņu, bija cerēts piesaistīt 50 cilvēku. «Desmit latvieši – tas ir labi. Viņi pastāstīs citiem par to, vai bija vērts to darīt, vai ne.» Uz norādi, ka Valkas mērs šādu deklarēšanos raidījumā De Facto nodēvēja par slazdu, kurā latvieši iesprukuši un to apjēgs pēc kāda laika, Unts atbild: «Latvieši paši izvēlēsies, kas viņiem ir labāk. Ja nepatiks, varēs deklarēties atpakaļ Valkā.» Unts atgādina laiku, kad Valkā bija lētāks alkohols un tabaka – igauņi gāja turp iepirkties. Tolaik Valgas domnieki nekratīja ar pirkstu, sakot igauņiem, ka nav labi atstāt PVN Latvijā.

Valgā lētāks ir cukurs, kafija un Laimas saldumi. Unts Valkā pērk degvielu, kas ir par pāris centiem lētāka. Savukārt Valkas mērs, taujāts, vai iepērkas Igaunijā, ir noraidošs. Tas gan nenozīmējot, ka viņš nezinot turienes cenas – lūdzis kolēģus tās noskaidrot. «Lielas atšķirības jau nav,» Albergs kā piemēru min Cido persiku sulu, kas Valkā maksājot 97 santīmus, savukārt Valgā – 62. Opā! Tātad Valkas mēram 35 santīmi šur vai tur ir nieks.

Mums vajag savu
Valkā jūtams, ka iedzīvotājiem Valga ir gudrā kaimiņiene, uz kuru paļauties. «Man prieks, ka kāds latvietis nokārto dzīvi Igaunijā,» reiz telefonsarunā man teica žurnāliste Inga no Ziemeļlatvijas. «Vajag paņemt labāko no viņiem,» komentēja kāda domes amatpersona, vēloties saglabāt anonimitāti, un minēja, ka apsvērusi iespēju deklarēt dzīvesvietu Valgā, lai saņemtu labāku veselības aprūpi. Vairāki izmeklējumi slimnīcās igauņiem ir lētāki nekā latviešiem. Valkā nav slimnīcas, tuvākā ir Valmierā. Pērn Valgas slimnīcā piedzima 70% no Valkas novada jaunajiem iedzīvotājiem: 55 no 79 bērniem. Ar EVAK karti grūtnieces dodas uz Valgu, jo zina: Eiropas Savienībā neatliekamā palīdzība vienkārši jāsniedz, un pēcāk Latvijas valsts par sniegtajiem pakalpojumiem Igaunijai samaksās.

Valgas mērs Ivars Unts par to priecājas, jo Valgas slimnīcai ir svarīgs katrs cilvēks: jānodrošina kritiskā masa – lai valdībai nerodas domas par slimnīcas slēgšanu, jo esot jau ieminējušies, ka Tartu slimnīca ir tikai 100 km attālumā.

«Katru piekto dzīvokli Valgā pērk latvieši,» Postimees teicis Valgas mākleris Hanss Heinārvs. Igauņi gan Valkā nepērkot īpašumus. Tomēr nav tā, ka igauņi Valkā neiepir-ktos un neieguldītu. SIA Eesti Energia meitasuzņēmums Enefit ieguldīs septiņus miljonus latu biomasas koģenerācijas spēkstacijas būvniecībā Valkā. Jaunizveidotajā SIA Enefit Power&Heat Valka 90% kapitāldaļu pieder Eesti Energia, savukārt Valkas novada dome ir mazākuma īpašnieks ar 10%. Valkas mērs stāsta, ka ne Latvenergo, ne kāds cits ārzemju investors ieguldīt nav gribējis. Uz norādi, ka Valku silda igauņi, mērs atbild: «Un kas silda pašus igauņus? Tā ar to franču nosaukumu!» Vai tā būtu Dalkia? «Jā!» Paties, Valgu silda Dalkia. To apstiprina Dalkia pārstāvis Latvijā Guntars Kokorēvičs.

«Mūsu» un «viņu» ir biežākie vārdi, ko dzird sarunās par Valku un Valgu. Ivars Unts uzskata, ka starp pilsētām ir psiholoģiska barjera. «Tas ir stāsts par patriotismu. Valgā nav tādas estrādes kā Valkā, bet Valgas iedzīvotāji negrib iet uz koncertiem Valkā. Viņi saka: vajag savu estrādi. Katrā [dvīņu pilsētas daļā] savu sporta halli, savu slimnīcu, savu estrādi. Savu. Mūsējo. Tā nav ekonomiska domāšana. Tā jāmaina.» Unts pieļauj, ka izpratne par to varētu mainīties ne mazāk kā 10 gadu laikā.

Aicināti viens otru novērtēt, Unts teic, ka Albergs ir labs mērs, bet ar nedaudz citādu domāšanu, savukārt Albergs paziņo, ka pietiek reiz liekties igauņiem un «uz mūsu rēķina vairs nekas nenotiks». «Vienpusējai finansēšanai jāpieliek punkts.» Tā neesot sadarbība, ja Valkas mākslas skolā par Latvijas līdzekļiem mācās 40 igauņu bērnu, bet Unts pa kluso taisot deklarēšanās akcijas.

Valgas mēra minētā psiholoģiskā barjera neattiecas uz sievietēm. Lielākā daļa no tiem desmit cilvēkiem, kuri Valgā deklarējuši savu dzīvesvietu, ir valcēnietes. Kopumā gaļas pārstrādes, mēbeļu un šūšanas fabrikās Valgā strādājot ap 200 latviešu. Somijai piederošajā šūšanas fabrikā M.A.S.I Company strādā ap 30 mūsējo: šuj burāšanas un slēpošanas kostīmus, zīmolu Very nice un Fredrikson apģērbus, kā arī Lee Cooper džinsus. Produktu vadītāja Anu Esma stāsta, ka dienā top ap 1500 džinsu. Tas esot labs rādītājs, jo krīzes laikā vairākas līnijas stāvējušas tukšas un nācies atlaist cilvēkus. Nu patēriņš atkal audzis.

Anu pati ik dienu uz darbu brauc no Tartu un smej, ka viņa arī savā ziņā ir viesstrādniece. Latviešu darbiniekus viņa slavē: strādīgi un rūpīgi. Par deklarēšanos Valgā latvieši negribot runāt, Anu arī nezina, kurš no darbiniekiem to ir izdarījis, kurš ne. Tomēr šuvējas ir atsaucīgas un jautras un smej: kas tur ko kaunēties, ka esam apķērīgas nodokļu jautājumos!

Skaisti, Merle!

Posted on februāris 23, 2011 by Ieva Alberte - Personība

Pēc 15 gadu dzīves Latvijā ar režisoru Alvi Hermani igauniete Merle Kīvere atgriezusies dzimtenē un par latviešiem saka: viņi ir nedaudz vilki. Ar citādu sirdsapziņas ritmu

Noteikti jāpiezvana Merlei. Viņa ir igauniete, – domājot par žurnāla Ir igauņu speciālnumura saturu, atcerējos, ka Jaunā Rīgas teātra vadītāja Alvja Hermaņa bijusī sieva savulaik Rīgā rīkoja igauņu kultūras pasākumus. Viņai noteikti būs kāda laba ideja par kultūru. Tā arī ir. Merle sāk stāstīt par Tallinu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu un gaidāmajiem kinofestivāliem. Iesaka apmeklēt Tallinā Māras Ķimeles nesen iestudēto Hedu Gableri, kā arī Kumu muzeja piecu gadu jubileju.

Ja es gribot aprakstīt kādu skaistu vietu, tad 30 km attālumā no Tallinas ir skaists leduskritums – sasalis ūdenskritums. To padzirdot, sāku trīties, ka noteikti gribu tur nokļūt. Esmu ķerta uz leduskritumiem. Pērn Latvijā biju pie diviem. Merle ieminas, ka mēs varam doties nelielā ceļojumā kopā. Pie reizes es varēšot pajautāt, ko vēlos uzzināt par Igauniju. «Man būtu labi satikties rīta pusē. Man ir citāds ritms tagad. Audzinu dēlu, Rons Lorens ir gadu vecs,» Merle latviski saka klausulē.

Par Merli Kiiver (ķivere – igauņu val.) medijos ziņu ir maz. Igaunijas Leļļu tēatra režisora asistente, kura apprecējās ar latviešu režisoru Alvi Hermani, viņiem ir trīs bērni: Jette Lona (14), Jūla Mīa (8), Otto Rudens (5).

Portāls Spordiportaal.ee ziņo, ka Merle Kīvere 2004.gadā 10 km noskrējusi 1h un 4 sekundēs, viņa ir arī Igaunijas eksčempione 400 metru kompleksajā peldējumā. Kīvere ir diplomēta reiki meistare, mācās strukturālo horoskopiju.

Merle ir sargājusi sevi un ģimeni no publicitātes, vienu no retajām intervijām viņa sniedza 2009.gada augustā žurnālam Santa neilgi pēc šķiršanās no vīra. To lasot man radās iespaids, ka viņa ir emocionāli inteliģents un harmonisks cilvēks. «Esmu iemācījusies veikli mainīt plānus, manevrēt, lai mani nemocītu neīstenojamas ieceres,» intervijā teica Merle.

Igauņi ir omulīgi
Esam sarunājušas Tallinā tikties pie lielveikala, jo atšķirībā no vecpilsētas tur var novietot automašīnu. Merle uz tikšanos ierodas viena, mazo Rons tikmēr mājās pieskata tētis. Tā kā fotogrāfs kavējas, mēs, viņu gaidot, šļūcam pa lielveikala pārtikas nodaļu. Merle stāsta par igauņu kvalitatīvajām un dabiskajām ogu sulām un iepirkumu ratos ieliek ko līdzīgu cukurbietei. Prasu, kas tas. «Pastinaks! Nepazīsti?» Raustu plecus un saku, ka izskatās pēc pabalējuša kāļa. Merle ieliek ratos otru pastinaku. Man. Pēcāk apēdu. Garšīgs.

Stāstu Merlei, ka uz lielveikalu atbraucu trolejbusā par velti, jo vadītāja nevarēja izmainīt naudu. Smaidot atmeta ar roku: ai, brauciet tik, ko tur. Vienvārdsakot, slavēju Tallinu. «Tas tāpēc, ka esi viesis,» Merle teic, ka svešā pilsētā viss citādais šķiet interesants. Piekrītu. Tomēr uzstāju, ka igauņu sabiedriskā transporta šoferi ir solīdāki par latviešu.

«Igauņi vienkārši ir pieklājīgi. Nevis pieklājīgāki par latviešiem, bet pieklājīgi. Ar nelielu iekšēju distanci, taču ārkārtīgi omulīgi. Jā, igauņi ir omulīgi,» Merle kā apstiprinādama norāda, kā otrdienas rītā igauņu jauniešu pāris lielveikalā viens otru stumj iepirkumu ratos.

Salīdzinot latviešus ar igauņiem, Merle secina, ka būtiska atšķirība ir emocionalitātē. Igauņi lēmumus pieņemot racionālāk un izsvērtāk, daudz klausās un prasa. «Igauņi ir stacionārāki. Tuvāk vidējam balansam. Latvieši ir nedaudz vilki. Viņi ies uz mērķi, lai tur vai kas. Es nevarētu darīt visu, lai tikai dabūtu kaut ko sev, nerēķinoties ar citiem. Latviešiem ir citāds sirdsapziņas ritms.» Merli izbrīna arī tas, kā latvieši izprot draudzību: tu man esi draugs, kamēr man kaut ko no tevis vajag. Rīgā Merlei bijuši draugi. Labi draugi. Divi no viņiem – lietuvieši. Un kādi ir latviešu vīrieši? «Salīdzinājumā ar igauņiem – nodevīgi. Tā ir tava vaina, ka atceries, ko norunājām.» Igauņus attiecībās Merle dēvē par uzticīgiem, taču izpratne par to esot atkarīga arī no tā, kā attiecības uztver. Piemēram, vai meitene nevainību grib zaudēt vai pasniegt kā dāvanu.

Igauņi aiztaupa emocijas
Fotogrāfs ir klāt, braucam uz leduskritumu. Laiks ir pasakains. Spoža, balta saule. Ceļš vietām pietuvojas aizsalušajai jūrai. «Ai, cik skaisti!» Merle rāda uz sarmu kokos un to, kā no tiem teju bezsvara stāvoklī lēnām krīt fliteriem līdzīgi spīdumi.

Nerimstos Merli tincināt par latviešu emocionālo pēršanos un cepšanos. Pat par ikdienas sīkumiem. Prasu, kur tas rodas. Merle pieļauj, ka tas skaidrojams ar nestabilitāti valstī. Neziņu, kas gaidāms nākamajā dienā, kas būs ar darbu, kas – ar elektrotarifu. Igaunijā dzimstība esot labāka tāpēc, ka valsts par bērniem domā vairāk – ir labākas sociālās garantijas. Tieši tāpēc visi Merles bērni dzimuši Igaunijā un tur arī deklarējušies. Šovasar abas Merles meitas dziedās igauņu dziesmusvētkos. Igaunijā arī nebija problēmu bērnam dot vārdu Otto Rudens («kad viņš piedzima, bija ļoti skaists rudens»). Latvijā vēl pirms pāris mēnešiem tiesas ceļā tika izlemts, ka divi «t» burti puisēna Otto vārdā tomēr drīkst būt. «Par ko vispār ir runa? Vai tādas lietas vajag izlemt tiesai? Tiešām nav par ko tiesāties? Pret savu valsti!» Merle ir izbrīnīta.

Kā piemēru latviešu emocionalitātei Merle izstāsta, kā reiz Rīgā gājusi uz homeopātisko aptieku pasūtīt zāles. Aptieķniece bijusi sliktā garastāvoklī. Pāris dienu vēlāk gājusi zālēm pakaļ, lēdija bijusi kā saule. «Bet kur ētika? Igauņi darbā biežāk aiztaupa emocijas.» Kā Merle, omulīga igauniete, varēja 15 gadus ar latviešiem sadzīvot? «Izvēloties, kur dzīvot, izvēlies arī to, kā tajā valstī un vietā nav. Nonākot svešā vidē, ir jāsaprot, ka emocionāli neesi pasaules centrs un citi nav pie tevis pieraduši. Nu, ko – mainies!»

Latvija un Igaunija ir tik tuvu un tik līdzīgas, ka Merle neizjūt prombūtnes diskomfortu. Uz Rīgu Kīveri brauc regulāri – pie draugiem, pie vecvecākiem. «Rīga ir straujāka nekā Tallina. Ritms steidzīgāks. Rīgā svarīgs ir imidžs.» Kāds kuram auto, kā esi saģērbies un ko citi par to padomās. Pirms Merle devusies uz šo interviju, vecākā meita teikusi, lai labāk nebildējoties. Latvijā cilvēkiem atkal būšot par ko runāt. «Man nav svarīgi, ka runās. Mēs braucam uz leduskritumu. Tas ir skaisti. Re, man ir iesnas, tāpēc es saģērbjos silti. Tā, lai man ir labi. Viss kārtībā!» Merle arī nelūgs, lai pirms publicēšanas atsūtītu viņai rakstu pārlasīšanai. Viņa saprot, ka raksts viņu pašu nemainīs.

Esam atbraukuši uz Keila leduskritumu. Tas ir ap 70 metru plats un aptuveni sešus metrus augsts. Vecajās Keila muižas drupu ūdensdzirnavās iebūvēts HES. Sniegs zem kājām čīkst, ir krietni mīnusi. Ieraugot leduskritumu, mēs ar fotogrāfu dvešam «uh!» un «ah!». Leduskritums ir satriecošs. Ilus, Merle! (Skaisti, Merle!) Muinasjutt! (Pasaka!) Imekaunis! (Brīnumjauki!) Milzu lāstekām pa vidu ar vilciena cienīgu rībēšanu putodams gāžas kvass – tik brūns ir ūdens. Temperatūras atšķirības dēļ gaisā lēnām ceļas tvaiks. Dodoties tuvāk ūdenskritumam, mēs visi trīs ik pa kārtai nokrītam uz dibena un smiedamies ceļam cits citu augšā. Ūdenskrituma malā izveidojies tāds kā putu mākonis, kas izskatās ciets. Ne vella! Kad Merle pieliek tam kāju, mākonis sāk cilāties un elpot. «Vasarā arī te ir skaisti, var piknikot.» Norādu uz tuvējo veikalu un saku, ka laikam jau limonādi ar’ te var nopirkt. Merle smejas. «Kādu limonādi. Vasarā te dzer šņabi un piekož gurķi.»

Ceļojuma laimīgākais brīdis sākas, kad fotogrāfs rosina ielīst leduskrituma sienas šaurajā caurumā. Sasodīts, Alise Brīnumzemē nav nekādi māņi. Caurums aizved uz brīnumzemi. Iekļuvusi alā, Merle sajūsmā iespiedzas. Alas iekšpusē sūnas apledojušas ar caurspīdīgu kārtu kā glazētas, un ledus lāstekas alā rada matētu gaismu.

Atpakaļceļš. Runājam par mīlestības izrādīšanu, jo uz upes tilta pamanīju kāzās saslēgtas atslēgas. Gluži tāpat kā Rīgā. Merlei pret to nav iebildumu. Viņa pastāsta, ka nesen, Valentīndienā, bijusi koncertā, kur pēc kādas dziesmas palūgts skatītājiem vēl uzkavēties un aiztaisīt acis. Pēkšņi solistes vīrietis klasiski nometies uz ceļgala un bildinājis. «Un kāpēc ne?» Merle jautā. Katrā ziņā tas esot patīkamāk nekā klausīties, kā Tallinas mērs Edgars Savisārs pirms koncerta saka runu, laikus spodrinādams savu tēlu pirms vēlēšanām. Uz to visu man nav ko Merlei atbildēt, vien pastāstīt, ka reiz novēroju, kā pēc kādas JRT pirmizrādes viņa vienīgā piecēlās kājās un applaudēja. «Tas bija veids, kā teikt paldies par vērtīgo laiku.»

Aizrunājamies par JRT izrādēm. Nupat Vācijā pēc Hermaņa iestudētā Oblomova kritiķi atļāvās uzrakstīt, ka aktieris Gundars Āboliņš ir tukls eņģelis. Merle smejas. «Nu, ir jau arī!» Secinām, ka latviešu kritiķi vairās recenzijās aprakstīt aktiera ķermeni, lai arī tieši JRT tas piederētos, jo šī teātra aktieri uz skatuves ir paši. Viņi ir stāstnieki. «Es labprātāk lasu recenziju ar baudu, kur spēlējas ar vārdiem. Visi amora eņģeļi ir resni. Kāpēc to pieņemt personiski, ja uz to var skatīties caur ko citu?»

Čipsi mazbērniem
Tagad atkal dzīvojot Igaunijā, Merle aizdomājusies par nepadarītajiem darbiem. Padsmit gadu viņa karjeru un ambīcijas bija nolikusi malā. «Tā bija mana izvēle. Laiks ar bērniem ir vērtīgs, un nav iespējas to atgūt.» Kad paaugsies Rons, Merle gribētu organizēt bērnu mākslas un kultūras pasākumus vai nodarboties ar alternatīvo medicīnu. Līdz šim reiki viņa praktizē pati sev, jo tas palīdz saglabāt mieru un stabilitāti sevī, tuvajos. Līdzīgi ar strukturālo horoskopiju, kuru Merle mācījās pie krievu astrologa Grigorija Kvašas. Strukturālā horoskopija balstīta uz cilvēka dzimšanas gadu. Atkarībā no tā tiek izskaidrots, kā darbojas cilvēka prāts, kā cilvēki reaģē uz apkārtējiem procesiem. Vēl Merle praktizē dejas terapiju: pāris stundu individuāli un nekontrolējot izdejo piecus ritmus. Izlādējas.

Merle ir invalīde. Kad viņa to pasaka, es apšaubu. Merle noņem cepuri un parāda rētu uz pieres. Pirms 12 gadiem cietusi avārijā. Pie stūres bija kāds aktieris. Merle tobrīd gulēja. Laikam jau tādēļ katra Merles diena ir gaiša.

Braucam atkal gar jūru, un Merle stāsta, ka viņas tēvs bijis kapteinis. Viņš ir arī mednieks. Vēl nesen no Muhu salas atbraucis ar mežakuili plecā. Restorānos Merle nepasūta gaļu, jo pārāk labi zina, kas ir dabīga gaļa. Tomēr no patērētājkultūras sevi un bērnus pasargāt nav viegli. Vecvecāki, mazbērnus mīļodami, uzcienā ar čipsiem. «Tā nav gudra mīlestība. Vecākiem cilvēkiem it kā vajadzētu būt gudrākiem, bet tā nenotiek.»

Igaunijas neatkarības dienā 24.februārī Merle plāno iet uz starptautisku austrumu cīņu un kultūras pasākumu, kas Talinnā ilgs piecas dienas. Laiks esot tik auksts, ka diez vai pat Tallinā būšot uguņošana un igauņi gribēšot iet ārā no mājām. Kā kultūras pasākumu patērētāji igauņi esot divejādi – «darbs-māja-draugi» vai arī tādi, kuri vairāk uzturas ārpus mājām, piemēram, ar ģimeni dodas uz teātri un pēcāk uz restorānu. «Ja pats dzīvo interesanti, tad arī citiem ar tevi būs interesanti. Tāds ir igauņu ritms.»

Ceļojums galā. Merlē ir kaut kas baigi kaifīgs un jēgpilns. Viņa novēl priecāties par to, kas mums Latvijā ir, nevis domāt par to, kā nav un salīdzināt ar Igauniju. Merle iemāca igauņu mēles mežģi: «õuna lõuna», kas nozīmē – ābolu launags. Lūk, tāda mums arī nav!

Mediju haizivs

Posted on februāris 23, 2011 by anon - Slavenība

Gatavs iet pāri līķiem. Cilvēks ar ģeniālu biznesa ožu. Tas sacīts par rudmataino milzi Hansu H. Luiku (49), igauņu miljonāru ar žurnālista talantu, kura uzceltā mediju impērija ar portāla Delfi starpniecību iesniedzas Latvijā, Lietuvā un Ukrainā

Luiks nav stīvs biznesa sausiņš. Žurnālistu ballītē viņš kopā ar padotajiem var lēkāt somu jenkas virtenē. Sēžot uz motocikla ādas kostīmā, krustojumā piestāt pie paziņas mašīnas un noskandēt kādu kalambūru. Četru bērnu tēvs (divreiz precējies, tikko pērnvasar atkal šķīries). Ir īsta sabiedrības dvēsele un vīna baudītājs, kurš jaunas daiļas dāmas spēj apburt ar dzejoļiem krievu, vācu vai angļu valodā. Naudu gan Luiks skaita ļoti rūpīgi. Daži viņu sauc par īstu skopuli, kurš neizmaksās paziņu kompānijai tāpēc vien, ka var to atļauties. Neatkarīgā savvaļnieka pārliecību apliecina arī tas, ka Luiks nekad nav saistījies ar kādu politisko partiju.

Luiks ir arī precīzu formulējumu meistars. Iespējams, šo prasmi mantojis no tēva, tulkotāja Hansa Luika seniora, un mātes – angļu filoloģes Valves. Kad, rakstot šo stāstu, piezvanīju Luikam, viņš laipni paskaidroja, kāpēc vairs nevēlas ieslīgt personību apcerošās intervijās: «Savas dzīves laikā esmu par sevi runājis jau pārāk daudz. Esmu piecdesmitgadīgs vecis. Mana patmīlības nasta ir iztukšota. Labāk iešu slēpot. Visu labu!»

Igauņu biznesa laikraksts Äripäev ik gadu veido 500 bagātāko cilvēku sarakstu, kurā Luiks ar savu 750 miljonu kronu (34 miljoni latu) turīgumu pērn noslīdēja līdz 25.vietai.

Krīze nav saudzējusi magnātu. Tieši pirms tās 2008.gadā viņa aktīvi bija triju miljardu kronu (136 miljonu latu) vērtībā, un šis personīgais bagātības rekords nodrošināja sesto vietu miljonāru sarakstā. Gadu vēlāk sekoja kritiens līdz 1,3 miljardiem un 18.vietu. Aptuveni tāds bija viņa turīguma līmenis 2007.gadā, kad Luiks kļuva par miljardieri.

2007.gads bija eiforisks laiks Igaunijas tautsaimniecībā – lai gan pēc «bronzas kareivja» skandāla saruka Krievijas tranzīts, kopumā ekonomika pieauga par 7,1%. Tas bija arī svarīgs gads Luika biznesā. Viņa radīto kompāniju Ekspress Grupp sāka kotēt biržā, lai sekmētu tālāku izplatīšanos Baltijā. Luiks arī veica pāris lielākus pirkumus: jūnijā par 52 miljoniem kronu iegādājās ekonomiski veiksmīgo lauku tematikas avīzi Maaleht, bet augustā par galvu reibinošu summu – 846 miljoniem kronu jeb 38 miljoniem latu – kļuva par Baltijā un Ukrainā strādājošā portāla Delfi vienīgo īpašnieku. Darījumu Luiks finansēja ar akciju publiskajā piedāvājumā nopelnīto naudu un bankas aizdevumu.

Miljardieris ar intuīciju
Un tad Igaunijas ekonomika ar troksni bruka, 2008.gada pirmajā ceturksnī ekonomiskās izaugsmes rādītājiem noslīdot līdz 0,1%. Tas bija pats sliktākais «pieaugums» pēdējos astoņos gados. Taču īstenībā nepatikšanas tikai sākās, jo pēc gada lejupslīde sasniedza jau 15,3%. Arī Luika impērijai krīze trāpīja ļoti sāpīgi. Vai izdaudzinātā biznesa oža šoreiz bija pievīlusi, vai arī rudmatis tikai iekūlies nepatikšanās, no kādām arī agrāk spējis iziet sausām kājām? «Viņa rīcību un lēmumus bieži nosaka intuīcija un emocijas, ne vienmēr ekonomiskā domāšana.

Taču vismaz mediju biznesā intuīcija viņu līdz šim nav pievīlusi. Viņa intuīcija ir nevainojama,» saka Igors Rotovs, konkurentu Äripäev ģenerāldirektors. Luika ceļš no universitātes līdz pirmajam miljardam to apliecina.

Kauslis, kas pēta cenas
Luiks dzimis Tallinā 1961.gada 20.martā. Mācības puika sāka Tallinas 7.vidusskolā, pašreizējā Angļu koledžā. «Izvēlējāmies šo skolu, jo tajā bija augstas prasības. Līdztekus valodām labā līmenī mācīja arī matemātiku. Nav jēgas bērnu laist skolā tāpat vien, lai viņš tikai kaut kā tiktu cauri. No elitārajām skolām ir savs labums: protams, arī no tām nāk dzērāji un plukatas, bet daudz, daudz mazāks procents,» skaidro tagadējā miljonāra tēvs.

Vajadzības gadījumā Hanss palaidis arī dūres. Beidzot vidusskolu, viņš saņēma raksturojumu: «Ātri iekaist un var lietot fizisku spēku.» Tēvs atceras, ka ne reizi vien viņam vajadzējis mācību padomes priekšā atskaitīties par dēla grēkiem: «Direktore kliedza: «Uz Puiatu! Šim zēnam īstā vieta ir Puiatu (bēdīgi slavena Igaunijas specskola – red.)! Tādu nedrīkst laist cilvēkos!»»

Jaunais Luiks studijām izvēlējās Tartu Universitātes žurnālistikas nodaļu. «Kopš pirmā kursa Hanss sevi parādīja kā ārkārtīgi spēcīgu personību. Viņš brauc tev virsū, jautā tieši, uzbrūk. Brīžiem pat vajadzēja aizstāvēt citus, kas nebija tik spēcīgi un daudz lasījuši,» atceras Andruss Sārs, 1979.gadā žurnālistikas studijas sākušā kursa vadītājs, pašlaik pazīstams sociologs. «Viņam bija spēcīgi izteikta ekonomiskā domāšana. Visam pētīja cenu. Krietni atšķīrās no citiem studentiem, kas bija lielāki ideālisti,» – tā Sārs.

Tagadējais Ekspress Grupp padomes loceklis Āvo Koks ar Luiku pirmo reizi sastapās universitātē – viņš tikko iestājās, kad Luiks bija piektajā kursā. Luiks jau toreiz bijis līderis. «Ja viņš kaut ko teica vai darīja, visi skatījās uz viņu un rēķinājās ar to. Neparedzams, atraktīvs un noslēpumains. Liela auguma, testosterona pārpilns. Viņu vienmēr valdzināja spēles skaistums,» apraksta Koks.

Arī Koks min daiļrunīgu piemēru par Hansa saimniecisko domāšanu – žurnālistikas vēstures lekcijās studentiem stāstīts par izdevēju Ado Grencšteinu, kurš 1881.gadā nodibinājis savu avīzi un Tērbatā uzbūvējis māju. «Vēlāk Hanss teica: klausījos Pēgelu (leģendārs universitātes pasniedzējs – red.) un piefiksēju, ka, izdodot avīzi, iespējams uzcelt sev māju.»

Taču studenta gados no bagātības vēl nebija ne vēsts. Hanss strādāja par sētnieku, tomēr ar to nepietika. «Reiz, kad nauda atkal bija galā, Hanss kaut kur bija uzzinājis, ka Tartu dzelzceļa stacijā stāv vagons ar stikla taru. Taras pieņemšanas punktā par vienu burku maksāja piecas kapeikas. Aizstiepām prom vairākus maisus,» atceras Eesti Päevaleht žurnālists Reins Siks, kas studiju laikā bija Luika kopmītnes istabas biedrs.

Studiju laikā Luiks audzējis arī trušus. «Man bija kādi 30. Gaļas kombināts pieņēma gan gaļu, gan ādas. Tas ienesa labu naudiņu,» Luiks lepojas 2002.gadā iznākušajā Pētera Raidlas grāmatā Hanss H. Luiks – no saulainā zēna līdz miljonāram.

Hansa tēvs stāsta, ka maz trūcis, lai universitātes ceturtais kurss dēlam izrādītos pēdējais. Luiks nofotografēts, liekam sveces uz Juliusa Kuperjanova kapa (drosmīgais skolotājs izveidoja studentu vienību, kam bija izšķiroša loma Igaunijas neatkarības cīņās un jau pēc komandiera nāves 1919.gadā arī Latvijas atbrīvošanā – red.). «Tolaik no universitātes izmestus puišus tūlīt sūtīja uz Afganistānu. Viņu izglāba mācībspēki Marju Lauristina, Pēters Vihalemms un rakstnieks Vaino Vahings, kurš, būdams vietējais psihiatrs, par Hansu uzrakstīja: pārmācījies, vajadzīga stacionāra ārstēšanās,» Luika tēvs joprojām neslēpj pateicību.

Pēc universitātes beigšanas 1984.gadā Hansu norīkoja darbā kultūras žurnālā. Pie-cus gadus vēlāk redakcijā ieradās vidusskolas klasesbiedrs Hanness Tamjervs ar vēl trim kolēģiem un priekšlikumu dibināt jaunu avīzi, par ko Hanss bija domājis jau sen. Tobrīd viņam bija 28 gadi. Eesti Ekspress pirmais numurs iznāca 1989.gada 22.septembrī 50 000 eksemplāru tirāžā.

Nodīrās septiņas ādas
Luiks kļuva par avīzes galveno redaktoru un ar finansētājiem vienojās, ka Eesti Ekspress peļņu dalīs uz pusēm. «Mani ārkārtīgi motivēja peļņas dalīšana. Valdzināja jau pats vārds «peļņa», ko tolaik vēl īpaši nelietoja. Neviens no mums taču nespēja iedomāties, kāda šī peļņa būs. Un, kad negaidot noskaidrojās, cik apbrīnojami liela var būt vienas avīzes peļņa, protams, izraisījās konflikts,» biznesa pirmsākumus savulaik atstāstīja Luiks.

Pēc gada, 1990.gada decembrī, Eesti Ekspress finansētāji Tamjervs un biznesa partneri Luiku atlaida, jo viņš nebija mierā ar akciju daļu samazināšanu. Taču jau 1991.gadā Hanss kā zvaigzne atkal atgriezās orbītā, jo tie paši vīri, kas Luiku bija izmetuši uz ielas, bija nonākuši vēl lielākās sprukās un aicināja viņu atgriezties. Uzreiz pēc tam Luiks nekavējoties nodibināja a/s Cronoes, un šis uzņēmums ieguva Eesti Ekspress izdošanas tiesības, kā arī paplašināja savu darbību citās jomās. Kopš tā laika Luiks ar lielākiem vai mazākiem bēgumiem vienmēr apgrozījies Igaunijas biznesa pasaules virsotnē.

«Viņš ir kļuvis par multimiljonāru tādā jomā, kam vajadzētu atrasties ļoti tālu no naudas. Otrs apbrīnojamais apstāklis – viņš ir ļoti daudzpusīgs un sekmīgs dažādās jomās, nevis tikai vienā nozarē,» saka uzņēmējs Rein-s Kilks, kam pieder viens no Igaunijas lielākajiem pārtikas produktu koncerniem.

Igors Rotovs no Äripäev uzteic Luiku kā prasmīgu sarunu vadītāju. «Viņš sarežģītās pārrunās pēdējā brīdī tomēr ir spējis visu vērst sev par labu. Viņš daudziem nodīrājis septiņas ādas. Viņa impulsivitāte reizēm izpaužas arī tā, ka Luiks piezvana divos naktī un runā par savu ideju,» stāsta Rotovs.

Gluži vai apskaužama ir Luika biznesa apsviedība. Viens no ienesīgākajiem stiķiem – joprojām ar peļņu strādājošās tipogrāfijas Printall pārņemšana 90.gados. Luikam kā ēst vajadzēja savu tipogrāfiju, tāpēc viņa uzņēmums a/s Cronoes iesaistījās jaunas drukas mašīnas iegādei dibinātā akciju sabiedrībā un dažos gados ieguva tajā kontroli. Turklāt viņam piederošos izdevumus drukāja par 10% lētāk nekā konkurentus, kas dažos gados ļāva ietaupīt aptuveni 10 miljonus kronu.

Kādreizējais biznesa partneris Printall vadītājs Sergejs Černovs 1999.gada rudenī avīzē Postimees skarbi secināja: «Luika privāto turību un viņa grupas veiksmi lielā mērā nodrošinājis Printall vadības un darbinieku atbalsts. Izvēloties Luiku par biznesa partneri, mūsu komanda 1992.gadā pieņēma kļūmīgu lēmumu. Viņš ar dažādiem paņēmieniem spēja izpumpēt sev maksimālo labumu un, kad viss nonāca viņa kontrolē, izgrūda biznesa partnerus no laivas.»

Cits veikls triks Luikam izdevās ar zviedru koncernu Bonnier, kas 1998.gadā izvilka viņu no bedres.

1997.gada rudenī Tallinas biržu piemeklēja krahs, četras no katrām biržā ieliktajām piecām kronām izrādījās izsviestas vējā. Togad arī šā stāsta varonim negāja labi – patiesībā auditori apgalvoja, ka draud katastrofa pēc 12 miljonu zaudējumiem, ar kādiem gadu noslēdza Luika koncerns (tobrīd tā nosaukums bija Meediakorp, pašreizējo nosaukumu Ekspress Grupp ieguva 1998.gadā).

1998.gadā Luiks saņēma sadarbības piedāvājumu no Bonnier un jūnijā pusi impērijas pārdeva zviedriem, iegūstot aptuveni 70 miljonus kronu (3,2 miljoni latu). Partneri spēja viens otru paciest divarpus gadus. Luikam nepatika zviedri, savukārt tiem krita uz nerviem viņa augstprātība un asie izteikumi. 2001.gadā Bonnier piedāvāja, lai Luiks atpērk no viņiem Ekspress Grupp akcijas vai arī pēc mēneša pārdod zviedriem savējās. Divas dienas pirms termiņa beigām Luiks akcijas tiešām atpirka, samaksājot par tām 50 miljonus kronu. «Cena bija ārkārtīgi iepriecinoša,» toreiz līksmoja Luiks.

Äripäev vadītājs Rotovs atceras, ka Luiks būtībā spēlējis krievu ruleti: «Tas bija nepieredzēts darījums. Luikam izdevās ātri dabūt kredītu no bankām. Gadiem nebijām dzirdējuši, ka Bonnier pārdotu savas akcijas.» Savukārt uzņēmējs Reins Kilks piebilst, ka zviedri acīmredzot cerēja ar nokausēšanas taktiku iegūt Luika daļas: «Tas, kā Hanss, gluži pretēji, atkal kļuva par koncerna vienīgo īpašnieku, bija efektīgi nostrādāts.»

Ekspress Grupp padomes loceklis Āvo Koks atzīst, ka akciju sadale tieši uz pusēm bija jāpārtrauc: «Negribu teikt, ka zviedri bija tie dumjie, bet igauņi – gudrie, tomēr ar šādu akciju dalījumu uzņēmuma attīstība var apstāties drīzāk nekā tad, ja firmai ir viens īpašnieks.» Luiks bija atkal zirgā.

Shēmotājs steidz palīgā
Viens no svarīgākajiem cilvēkiem, kas gadu gaitā uzcītīgi pieskatījis Luika finanšu lietas, ir Gunnars Kobins. Abi sastapās 1993.gadā Amerikā mācību brauciena laikā. Drīz vien Kobins vadīja visu Luika mediju koncernu, bet gadsimtu mijā pat izstūma Luiku no uzņēmuma operatīvās vadības, atstājot magnātam iespēju savus uzskatus paust tikai padomes sēdēs.

2002.gadā abu vīru ceļi šķīrās, sīkākos paskaidrojumos neielaižoties. Taču 2009.gada rudenī, ekonomiskās krīzes visgrūtākajā brīdī, Luiks aicināja Kobinu atkal atgriezties, paskaidrojot lēmumu tā: «Zinu Gunnaru kā vadītāju, kas domā mazliet citādi nekā ierasts un kam pietiek enerģijas un ideju, lai tiktu galā jebkādā situācijā.»

Un situācija šoreiz tiešām bija smaga. Luikam kaklā kā akmens karājās nesen nopirkto Delfu kredītmaksājumi: bankas aizdevums bija gandrīz miljards kronu. Uzņēmuma naudas plūsma bija niecīga. 2009.gadu koncerns beidza ar 189 miljonu kronu jeb 12,08 miljonu eiro zaudējumiem, par piekto daļu sarukušu apgrozījumu (983 miljoni), reklāmas ieņēmumu kritumu līdz 40% apjomā un vairāk nekā 400 atlaistiem darbiniekiem. Vēl pirms gada aina rādījās gluži saulaina, koncerns nopelnīja 46 miljonus kronu.

Naudas trūkuma novārdzinātais uzņēmums sāka atbrīvoties no aktīviem. Vēl pirms Kobina atgriešanās Luiks par 94 miljoniem kronu pārdeva infopakalpojumu uzņēmumu Ekspress Hotline, bet pērn februārī par 33 miljoniem kronu šķīrās no grāmatnīcu ķēdes Rahva Raamat. 2010.gada martā publicētajā valdes ziņojumā teikts, ka grupa samazinājusi Delfi vērtību par 91,4 miljoniem kronu, proti, līdz 744 miljoniem kronu.

Padomes loceklis Āvo Koks atzīst: Delfu pirkuma cena varbūt bijusi pārāk augsta, tomēr pašlaik nevarētu iztēloties grupu bez portāla. «Delfi ir rentabli. To iegāde deva grupai jaunu elpu un iespēju paplašināties jaunās jomās, tā noteikti nebija kļūda, kaut gan dziļā krīze, kas sekoja tieši pēc pirkuma, protams, atstāja ēnu uz darījumu.»

Kā Luika impērijai būs noslēdzies 2010.gads, redzēsim aptuveni pēc mēneša. To, ka nauda joprojām ir aktīvi jāmeklē, apliecina tikko februārī veiktais darījums – kurjerpakalpojumu sniedzēja Express Post pārdošana par 35 miljoniem kronu jeb 2,3 miljoniem eiro. Tas uz pusēm piederēja Luika grupai un norvēģu koncernam Schibsted, kam nebija degošas vajadzības pēc līdzekļiem, bet igauņi ļoti steidzināja pārdošanu, jo brīvu naudu vajadzēja Delfu kredīta finansēšanai. Biznesa cilvēki Igaunijā gan teic – ekonomika sāk atkopties, un tas nozīmē, ka arī Luikam krīzes melnums ir jau aiz muguras, viņš atkal būs ticis cauri sveikā.

HANSA H. LUIKA BIZNESA IMPĒRIJA
Biržā kotētā a/s Ekspress Grupp, kurā Luikam tieši un pastarpināti pieder vairākums
Interneta portāls Delfi, kas darbojas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ukrainā
Tipogrāfija Printall
Vairāki laikraksti, to skaitā Eesti Päevaleht, Eesti Ekspress un Õhtuleht
Investīciju uzņēmums HHL Rühm, Ātro kredītu kompānija Krediidikassa un viens no lielākajiem parādu piedziņas uzņēmumiem ICE Credit Group
1905.gadā celta jūgendstila Ammende Villa Pērnavā, kur darbojas viesnīca, restorāns un kafijas saloni.
Vairākas nekustamo īpašumu firmas Igaunijā un Kaļiņingradā

Kas kājās? Lasis!

Posted on februāris 23, 2011 by Sanita Jemberga - Veiksme

Viena no retajām latvietēm, kuras īpašumā ir ekskluzīvie igauņu aksesuāri no laša ādas, varētu būt Lilita Zatlere

Kolēģe Ieva Alberte ir tāds neticamu stāstu «dainu skapis», ka sākumā viņas nostāstam par sievieti, kas mūsdienās taisa zābakus no laša ādas, nepiešķīru vairāk ticamības kā jebkurai pilsētas leģendai. Lai pierādītu savus vārdus, Ieva atnesa no Igaunijas vestu 30.gadu stila, drusku tā kā nodzeltinātu, drusku tā kā mežģīņainu pastkarti, uz kuras ir vārds – Kristīna Vīrpalu.

Kristīna izrādās vienīgā igauņu modes dizainere, kurai Tallinā ir sava galerija (Rīgā šajā ziņā situācija ir daudz labāka – ir gan dizaineru saloni, gan tirdzniecība internetā). Vēsturiskajā vecpilsētas namā Suur Karja ielā apvienots gan modes salons, gan rotu galerija, kurā pārdod tikai vietējo mākslinieku da-rinājumus.

Un tur tie patiešām stāv – starp tērpiem, senlaiku stila zeķēm uzspridzinātas varavīksnes krāsās un mūsdienu reitūžiem. Laša ādas zābaki. Sudrabpelēki, ar sazīmējamām zvīņām, uz augsta papēža un līdz celim, ar pieskaņotu somiņu blakus. Kristīna stāsta, ka mums palaimējies – zābakus rūpnieciski neražo, un trīsarpus gadu laikā, kopš viņa izgatavoja pirmo pāri, to esot tapis ap duci. Šos ienesusi kliente, jo grib pagarināt. Tā kā apavi ir roku darbs un izejmateriāls (ap 40-50 lašu ādu) nav lēts, zābaku cenu – 700 eiro – katrs vis nevar atļauties. «Jā, tas ir dārgi igauņiem, bet nav, piemēram, itāļiem,» skaidro skaistā sieviete pašas modelētā kleitiņā ar pufīgām īsajām Burberry motīvu piedurknēm un melnraibās zeķēs, kuru sarkanā, acis dedzinošā vīle gabaliņu pirms svārku malas beidzas ar lentīti. «Tos valkā sievietes, kas patiešām grib izcelties.» Pirmo zābaku pāri Kristīna uztaisījusi sev, un arvien neesot nonēsājies vai labojams.

Plāna, bet stipra
«Laša ādu faktiski nav iespējams sabojāt, saraut,» apgalvo izejmateriālu ražošanas uzņēmuma Skinnova īpašniece Marina Kāsa, raksturojot ādas izturīgumu. «Pērn veicām izmēģinājumus, salīdzinot govs un zivs ādas stiprību. Zivs āda ir tikpat stipra, lai gan četras reizes plānāka.»

Uzņēmums Skinnova, kas pieder igauņu privātpersonām, darbojas kopš 2006.gada, bet ražošanas apjomi ir mazi. Mēnesī tas izgatavojot līdz 2000 apstrādātu ādu – ne tikai no lašiem, bet arī no forelēm, līdakām un zandartiem. Tikai tik, cik ir pasūtījumu. «Apjomu ziņā mēs esam starp ražošanu un amatniecību, vai amatniecību un zinātni,» saka Marina.

Apģērbos un apavos zivju ādu cilvēki Īslandē izmantojuši jau 13.gadsimtā. Krievijas ziemeļu tautas – čukči, ņenci – tās lietojuši ne tikai apģērbiem, bet arī pārvietojamo māju celtniecībai. Skinnova pievienotā vērtība esot tehnoloģija, kas ar maksimāli zemu kaitējumu videi ļauj ādu apstrādāt un palīdz radīt bezatkritumu zivju pārstrādi: zivs nonāk pārtikas veikalā, āda – apstrādei.

Lasi Baltijas jūrā nezvejo, jo tas ir aizsargājams, tāpēc lašu ādas nāk no Norvēģijā fermās audzētiem lašiem, kas nonākuši igauņu zivju pārstrādes uzņēmumos. Pārējās zivis gan esot vietējās. Fermās audzētu zivju āda ir cieta, tāpēc tās apstrādei tomēr nepieciešama ķīmiskā elementa broma klātbūtne, taču tas esot tik mazās devās, ka nekaitē veselībai. «Cilvēkiem bieži liekas, ka zivs āda noteikti smird, bet tā nesmird vairāk, kā jūs jutīsit parastā apavu veikalā,» saka Marina Kāsa. «Tā faktiski ne ar ko neatšķiras no reptiļu vai čūsku ādas, bet to iegūšana ir sarežģītāka, dzīvnieki bieži ir aizsargāti, lai glābtu no iznīcības. Zivju ādas ieguve ir videi draudzīgāka.»

Pircēji visbiežāk esot dizaineri, kas izgatavo drēbes un apavus, vai mēbeļu ražotāji. Uzņēmums plašākai iepazīstināšanai ar maz zināmo materiālu arī pats pasūta makus, atslēgu piekariņus un jostas. Viena no retajām Latvijas sievietēm, kas greznojas ar laša ādas izstrādājumiem, varētu būt Valsts prezidenta kundze Lilita Zatlere, kas lašādas cimdus un somiņu saņēma kā dāvanu vizītes laikā Igaunijā.

Kleita caur gredzenu
Kristīna Vīrpalu ir modes māksliniece trešajā paaudzē – vecmammai bijis savs ateljē, padomju gados rūpalu turpinājušas kopā ar Kristīnas mammu. Mazā meitene jau kopš divu gadu vecuma sākusi zīmēt tērpus papīra lellēm. Sākumā studējusi horeogrāfiju, pēc tam dizainu un tekstilmākslu un pašlaik Tallinas Mākslas akadēmijā apgūst juveliera iemaņas.

Kristīnas kolekcijās jūtami vecie igauņu motīvi, piemēram, mēteļu piedurknes formas atgādina tautastērpus, un arī izrakstījums ar mežģīnēm liek par tiem domāt.

Viena no viņas kolekcijas īpašajām pazīmēm ir Hāpsalu šallei līdzīgu materiālu izmantošana. «Hāpsalu šalle ir sens, brīnišķīgi smalks adījums, bet Igaunijā to nez kāpēc asociē ar veciem cilvēkiem un viņu lakatiem. Man gribētos, lai tā ieņem goda vietu un to nēsāt skaitās modes tendencēm atbilstoši,» saka Kristīna. Igaunietes šāda adījuma tērpus sākušas izvēlēties par kāzu kleitām.

Hāpsalu motīvs iekritis acīs Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa kundzei, kura īpašā tehnikā adīto ceriņkrāsas vakarkleitu iegādājās pērn uz Neatkarības dienas svinībām. «Igaunijas prezidenta sievai patīk Igaunijas etnogrāfiskie motīvi, un viņa tos izmanto savos apģērbos,» saka modes māksliniece. Abas iepazinušās, kad Ilvesa kundze ienākusi Kristīnas salonā, taču viņa izvēloties dažādus dizainerus.

Tiek stāstīts, ka Hāpsalu adījumu var pazīt pēc tā, ka kleitu var izvilkt cauri gredzenam. To gan neizmēģinājām ar koši sarkano vakarkleitu, kas intervijas brīdī gaida savu pircēju Kristīnas salonā. Šāda tērpa noadīšana amatniecēm prasa trīs mēnešus.

Sapnis par galeriju Rīgā
Modes māksliniece un blogere Anita Sedliņa, kas Kristīnas Vīrpalu kolekciju redzējusi Rīgas modes nedēļā, raksturo, ka viņas dizaina vērtības ir tīras līnijas un izteiksmīgas, spilgtas krāsas. Piegriezumā galvenais akcents tiek likts uz sievišķīgo formu izcelšanu, glaimošanu ķermenim un iespējamu tā korekciju. Zelta trijotne – krūtis, viduklis un gurni – Kristīnas modeļos veido smilšu pulksteņa siluetu. Sievišķīgums un meitenīga romantika apģērbu apdarē ar mežģīnēm, pērlēm un volānu kārtām.

«Ja jāsalīdzina ar latviešu modes māksliniekiem, tad pamanāmākā atšķirības zīme ir spilgtās krāsas, kas nevis tiek izmantotas tieši specifisku piegriezumu un «nepieradināmāku» tērpu izcelšanai, bet gan it kā klasiskās un tradicionālās kolekcijās,» vērtē Anita. «Pietuvinātas toņu gammas vietā te ir kontrasti. Tāpat Kristīna nebaidās no īpaši saldas un reizumis pat klišejiskas sievišķības.»

Igauņu modes biznesa problēma ir identiska Latvijai – tērpi nereti tiek gatavoti dažos eksemplāros, nelielo apjomu dēļ cenas ir augstas. Lai par 30 eiro pirktu zeķes vai reitūžus, ir vajadzīgs īpašs iemesls. Kristīna neslēpj, ka pēdējie pāris gadi galerijai bijuši grūti. Zināms atspaids bijis tas, ka zeķes vēlējušies tirgot arī vairāki Somijas veikali. Lai gan mentāli un fiziski abas tautas ir tuvas, tomēr igauņu un somu sieviešu gaumes atšķiroties, pēdējās esot konservatīvākās. Kristīna arvien lolo sapni par galeriju Rīgā.

3 biznesa principi
1. Savs veikals. Padarīja zināmāku zīmolu un atveda jaunus klientus
2. Etnogrāfiskie motīvi. Unikālais, kas izceļ starp vietējiem un ārzemju dizaineriem
3. Somijas tuvums. Noieta tirgus bagātākajā kaimiņvalstī biznesu padara drusku stabilāku

Miks Muižarājs. Strādā Etiopijas radio

Posted on februāris 16, 2011 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Intervija skaipā līdzinās filmai Karaļa runa, jo Mika valoda tiek saraustīta: Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā ir tikai viens interneta pakalpojumu sniedzējs. «Gribu Latvijas ātro internetu!»

Miks gan pamazām jau iemācījies izkāpt no komforta zonas un nesatraucas, ja pazūd elektrība vai siltais ūdens.

Etiopijā Miks ieradās oktobrī, lai GLEN projektā par inovatīvo mācīšanos attīstītu sociālo tīklu TED. Par to pastāstīt viņu uzaicināja lielākā angliski raidošā radiostacija AfroFM. Pēc raidījuma Miks programmu vadītājai ieminējies, ka viņam pietrūkst mediju vides, jo savulaik strādājis radio Naba, bijis TV3 ziņu seja. Tā nu ticis pie 400 000 auditorijas izklaidēšanas svētdienu rītos tandēmā ar skotieti. Pēcāk sācis vadīt pats savu raidījumu un atskaņojis arī Prāta vētru.

Nesen Miks uzzināja, kas ir cenzūra. Kolēģe nolasīja ziņu, ka Kongo armija izvaro sievietes. Vadība viņu sabāra. «Par nemieriem Ēģiptē stāstīt nav vēlams, jo negatīvas ziņas par Āfriku ir liegtas. Par pārkāpumu draud 25 gadu cietumsods. Par Mubaraka atkāpšanos gan man ļāva ziņot. Propagandu nepārraidu, taču no politikas vispār izvairos. Uzmanīgi izsakos par reliģiju, valdību.» Ziņas par Āfriku jāveido kā par vietu, kas attīstās. Etiopija gan arī attīstoties, iespēju un naudas netrūkstot – Miks ar kolēģi patlaban veido pirmo studentu radiostaciju. Nesen izskanējis arī piedāvājums vadīt pieczvaigžņu viesnīcas naktsklubu. «Te viss ir gribas un izglītības līmeņa jautājums,» Miks stāsta, ka vietējie to arī saprotot, tāpēc strauji aug studentu skaits. Patlaban Etiopijā 52% vīriešu un 67% sieviešu ir bez jebkādas izglītības. Aizvēsturiskas joprojām ir tradīcijas: ja jaundzimušajam pirmie piena zobi ir augšžoklī, nevis apakšžoklī, bērns no ģimenes jāpadzen. Skaistuma etalons ir rētas un tetovēti melni krusti, kā arī zobu asināšana. Taču pamazām Etiopijā arī iedzīvina demokrātijas idejas – Miks bijis izstādē par dzimumu līdztiesību, kur gan lielākā daļa bija atnākusi bezmaksas alkohola dēļ.

Muižarājs Draugiem.lv blogā savirknējis lietas, kas viņu Etiopijā kaitina: piesārņojums, lēnais internets, tas, ka pēkšņi viņu apzog mazs puika, nelielā veikalā strādā 6-7 darbinieki, narkotiku chadd košļā mikroautobusa šoferi, somas pārbauda ar metālu detektoru. Savu statusu izjūtot ANO un vēstniecības cilvēki. «Milzīgi džipi, respekta trūkums pret vietējiem un vienkārša overall aristokrātiska attieksme.»

Vēl kāds ievērības cienīgs fakts. Studējot Strasbūrā, Miks bija uz tikšanos ar Baraku Obamu. «Viņš uz mani paskatījās, bet iespēju uzdot jautājumu deva man blakus stāvošajam.» Varbūt tas izdosies rudenī, jo tad saldenieks Miks dosies uz Ameriku. Studēt attīstības sadarbību.

Uzvarētājs

Posted on februāris 16, 2011 by Ieva Alberte - Personība

Pirms 11 gadiem topošo dramaturgu Ģirtu Koknēviču notrieca automašīna. Pēc nedēļas komā viņš nerunāja un nestaigāja. Nesen Ģirts apprecējies, kļuvis par tēti un izdevis albumu, kas nominēts Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvai

Stāsts par Ģirtu ir viens no dzīvi apliecinošākajiem, kādu esmu dzirdējusi un tūlīt to pastāstīšu. Tieši patlaban tāpēc, ka nākamotrdien, 22.februārī, Nacionālajā teātrī pasniegs Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu, un Ģirta grupas Dodo albums Pasaule var nomirt nominēta kā labākais alternatīvās mūzikas albums. Lai to ierakstītu, viņš cīnījās vairākus gadus.

Par Ģirtu uzzināju, kad pirms sešiem gadiem dramaturgs un režisors Lauris Gundars pastāstīja, ka Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) koncertēs puisis, kurš studējis Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturgos. Gundara vadītajā kursā, kur mācījās arī Ivo Briedis, Inga Ābele un Margarita Perveņecka, tieši Koknēvičs bijis visspilgtākais. «Talantīgs. Gāja pa gaisu kā šampanieša korķis. Tagad kļuvis mērķtiecīgāks un var izdarīt vairāk nekā jebkurš cits. Ģirta dzeja mani uzrunā precīzi un spēcīgi,» teica Gundars. «Interesanta, radoša personība, kura apveltīta ar pārsteidzošu gribasspēku. Ģirtam ir savdabīga vizuālā pasaule,» slavēja akadēmijas rektors Jānis Siliņš.

Balstīdamies uz kruķa un pievilkdams labo kāju, Ģirts uzgāja uz JRT skatuves. Labo plaukstu ieritināja kreisajā, iztaisnojās, saulaini un droši smaidot nopētīja skatītājus un bez aizķeršanās izdziedāja savu dzīvi.

Pīle nelido
Pirms 11 gadiem Ģirts bija sācis studēt dramaturģiju un ar jaunāko brāli Vari piestrādāja, 31.kanālam (tagad TV3) no krievu valodas latviski tulkojot filmu titrus. Darba ballītē, siltā 1.septembra vakarā, brāļi Koknēviči izklaidējās Rīgas Kinostudijā. Ap trijiem naktī Ģirts, būdams nelielā alkohola reibumā, izlēma viens doties mājup. Pa Šmerļa ielu devās Brīvības gatves virzienā. Šķērsoja gājēju pāreju, bet to nemanīja kāds autovadītājs un notrieca, atstājot viņu uz brauktuves.

Atmodies slimnīcā, notikušo viņš neatcerējās. Ar vienu aci manīja, ka mamma raud. «Bļā…» bija pirmais vārds, ko Ģirts izrunāja pēc komā pavadītās nedēļas. Otrais vārds bija «mamma». «Šķita, ka runāju, bet vēlāk sapratu, ka parunāt nevaru.» Ārsti nedeva cerību, ka Ģirts izdzīvos, un pavīpsnāja, kad viņa mamma, ģimenes ārste, gribēja kaut kā palīdzēt. Astoņus mēnešus Ģirts nekustīgi gulēja un tā īsti nesaprata, kas sāp un kas ne. Pēcāk četrus mēnešus viņš pārvietojās ratiņkrēslā. «Gājputni rudenī aizlido, bet mana metāla pīle uz dienvidiem nelidos. Tā ir 1.slimnīcā pie 1.grupas invalīda,» Ģirts rakstīja dzejolī. Viņam bija lauzts galvaskauss un sadragāts ķermenis, kopumā tika veiktas 20 operācijas. Trahejā bija ievietota metāla stieple. Kad no ceļiem izņēma pēdējās skrūves, vienīgais svešķermenis palika galvā – rozā plastmasas plāksne, kas stiprināja lauzto galvaskausu.

Četrus gadus Ģirts ik rītu modās ar domu, ka jāiet uz darbu un augstskolu. «Cerēju, ka atkal spēlēšu saksofonu, bet pakāpeniski sapratu, ka ir sūdi. Pārdevu saksofonu un vietā nopirku sarkanu dīvānu.» Cerēt vajadzēja, bet ne mānīt sevi, tāpēc Ģirts gatavojās uz sliktāko – lai vieglāk pārdzīvot.

Divus gadus pēc negadījuma viņš spēra pirmos soļus. Kājas ar laiku klausīja, taču valoda gan ne. Piņķerējās. Kad pirms sešiem gadiem Ģirtu intervēju, zilbes salikt vārdos un teikumos palīdzēja draudzene Agnese.

Ģirts satika Agnesi Vaivaru rehabilitācijas centrā, kur viņa atkopās no traumas. Atpūtas telpā skatoties televizoru, kā nu tobrīd prazdams, viņš blakussēdētājai nosauca savu vārdu. Agnesei šķita, ka Ķirc ir iesauka. Tāpat arī neticēja puiša apgalvojumam, ka viņš ir invalīds uz mūžu. Tā kā Ģirtam bija grūti runāt, abi galvenokārt kontaktējās skūpstoties un roku satvērienos.

Meitenes Ģirts dikti mīlēja. «Es tevi greizu graizu, gribu pēc sava modeļa un piegrieztnes. Es tevi mīlu! Un mīlu tikai izlaboti greizu», «Sagrābšu un samīlēšu no visa spēka, kamēr tu vēl esi mana». Pats smēja, ka viņam, gluži kā runcim, katru pavasari bija cita kaķene.

Piecus gadus pēc negadījuma Ģirts teju vai augšāmcēlās – atsāka rakstīt. Logopēde Irēna uzstāja, ka attīstības centra telpās vajag sarīkot dzejas vakaru. Tas izdevās tik jauks, ka Irēna mudināja turpināt. To atbalstīja arī draugi. Aktieris Mārtiņš Liepa piesaistīja mūziķus, aktierus, horeogrāfi. Pievienojās Andris Gauja, Suņa stundas mūziķis un filmu režisors. Tapa koncerts JRT. Viens, tad otrs. Vienā no tiem Ģirta mamma raudāja, kad viņš dziedāja: «Mammu, paņem skalpeli un iedur man sirdī», savukārt pilnā zāle dungoja līdzi gan «zemenes, zemes krūšu gali,» gan «kāda šķirba, ka tev ir mājas, kāda šķirba, ka tev ir kājas, bet ja tev nav sava bumbvedēja».

Labā dzīve
Tolaik intervijā Ģirts teica, ka gribētos izdot albumu. Nu tas iznācis un nominēts Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvai. Tas arī ir sarunas iemesls, kāpēc dodos ciemos pie Ģirta uz Vecāķiem.

Nesen būvētā nelielā daudzdzīvokļu māja priežu mežā pārsimt metru no jūras grimst sniegā un cietā klusumā. Ir piektdienas vakars. Agnese, nu jau Ģirta sieva, cienā ar paštaisītu saldējumu un vīnu. Koknēviču divgadīgā meita Marsela uz svešajiem ciemiņiem skatās caur pieri un nenāk tuvu – mīņājas, kā stāvēdama pie lielas dubļu peļķes, kurai netiek pāri.

Uz manu norādi, ka Koknēviči labi dzīvo, abi piekrītoši māj ar galvu. Pirms diviem gadiem dzīvojuši Maskačkā, kur kaimiņi ļoti mīlējuši mūziku. Ar dzīvokļa īri Vecāķos paveicies, jo izlīdzējuši labi cilvēki, kam projekts pieder. Ģimenē pelnītāja ir Agnese, viņa strādā personāla atlases kompānijā, Ģirts saņem 1.invaliditātes grupas pensiju. Agnese arī mācās biznesa vadību maģistrantūrā. «Būtībā viņa ir varone. Ļoti labā nozīmē,» – tā Ģirts.

«Pēdējo divu gadu laikā mums gājis tik labi, ka gandrīz vai neērti,» Agnese nosaka. Kad visapkārt cilvēki čīkstēja par krīzi un domāja, kā izkulties, Koknēviči tika pie jaunā īres mitekļa, piedzima meita, visi kopā ar Ryanair aizlidoja pie Agneses māsas uz Itāliju, tad – uz Marseļu Francijā. Par godu Marselai. «Jutāmies kā citā pasaulē. Savā ideālajā pasaulītē. Nu, un ko vēl varētu vēlēties? Albumu varētu izdot!» Agnese joko. Ģirts jau vairākkārt bija mēģinājis to darīt, rakstījis projektus, taču atsaucības nebija.

Izšķiroši bija dramaturga Laura Gundara grāmatas atvēršanas svētki pirms diviem gadiem, kur Ingum Baušķeniekam bija palūgts pasēdēt pie skaņu pogām. Pasākumā uzstājās arī Ģirts. Dzirdētais Baušķenieku tā aizķēra, ka viņš uzaicināja savā studijā ierakstīt albumu, neprasot ne santīma. To atceroties, Ģirts saka: «Man tas bija kaifs. Strādāt ar autoritāti. Man patīk, ko un kā viņš dara. Aiz viņa paliks vārds. Šķībs, bet paliks. Visi grib būt pareizi, tāpēc man patīk, ka viņš ir nedaudz šķībs.»

Jau pirmajā ieraksta dienā Baušķenieks bez ceremonijām licis Ģirtam iedziedāt pirmo dziesmu. «Pasaule var nomirt nepamanīta, pasaule var nomirt, bet ne manī,» Ģirts atceras, ka dziesmu iedziedājis stresā. Pusgadu ilgais ieraksta process bija kaifs ne tikai viņam. Atceroties ārkārtīgi radošo procesu, filmu režisors un grupas Dodo dalībnieks Andris Gauja uzskata, ka saņēmis pozitīvu dunku sānos. «Albuma tapšanā nebija nekādu uzstādījumu, komercijas. Tieši tāpēc liels gandarījums un prieks.» Pēc albuma iznākšanas grupa Dodo koncertēja Teātra bārā, festivālā Laba daba, franču kafejnīcā Gourmands Cēsīs. «Tur mums nesanāca. Negāja ritmā,» atceras Ģirts. Tas tāpēc, ka iepriekš maz tika mēģināts. Ģirts var dziedāt katru dienu, taču citi grupas dalībnieki nodarbojās ar vēl ko citu sev svarīgu. «Tas ir projekts, nevis grupa,» konstatē Koknēvičs.

Arī Andrim Gaujam par Dodo runāt ir sāpīgi, jo grupa netiekot līdzi Ģirtam: pats Gauja ņemas ar filmām, Mārtiņš Liepa strādā Valmieras Drāmas teātrī, dramaturģei un režisorei Gunita Grošai nesen piedzimis mazulis. Neviens nevienam gan neko nepārmetot. Kā ir – tā ir. «Domājot par grupas nosaukumu, atcerējos franču multeni Laika pavēlnieks, ko biju redzējis bērnībā. Tur bija Dodo. Pēcāk uzzināju par amerikāņu The Dodo. Mūsu Dodo nav izmiris putns, bet mūsu Dodo ir miris,» – tā Ģirts.

Patlaban Ģirts meklē jaunus grupas dalībniekus, jo sarakstījis daudz dziesmu. «Gribas, lai tās skan, nevis stāv.» Dziesmu ir tik daudz, ka sanāktu otrs albums. Impulsu devusi arī meitas Marselas piedzimšana. «Tagad palasu vecos tekstus un uztveru citādi. Lasu un priecājos, cik es biju gudrs.»

Marsela piedzima pirms diviem gadiem. Ģirta mamma ir ģimenes ārste, un tika pārrunāts, vai avārijas trauma var atstāt iespaidu uz pēcnācējiem. Atbilde bija: nē, nevar. Intervijā pirms sešiem gadiem Ģirts pat norādīja, ka nav nekāds vārgulis un mīlēšanās sanākot labāk nekā iepriekš. «Celies augšā, sildi viņu, atļaujies atpūsties; Celies augšā, baudi viņu, atļaujies atrauties, atļaujies.»

Meitas dzemdībās Ģirts bija klāt, aiz satraukuma viņam pa degunu sāka tecēt asinis. «Ar labo pusi neredzu. Skatījos uz Agnesi, un pēkšņi no labās puses man dod bērnu. Tik ātri tas viss notika.» Albumā redzama bilde, kur neilgi pēc piedzimšanas meita nobildēta ar bulciņu. «Kad viņa piedzima, saucām par rausīti, jo bija riktīgs rausītis. Ģirts gāja pēc raušiem uz veikalu,» – tā Agnese. Vārdu «rausītim» izdomāja Ģirts. Marsels bijis Edītes Piafas mīļākais. Patlaban tieši tētis pavada daudz laika ar meitu. Palīdz arī abu mammas, jo autiņbiksīšu maiņa Ģirtam prasījusi daudz laika. Marsela respektē un saprot, ka tētis nav tikpat veikls kā viņa.

«Kādu vakaru viņa pienāk pie mums, izstiepj rokas un saka – viss kārtībā,» smaida Agnese. Un ir jau arī. Ģirtam nepatīk, ka viņu žēlo un atgādina par veselības problēmām, jo viņš dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Tikai aptuveni reizi gadā uznāk epilepsijas lēkme. Tā kā labā ķermeņa daļa ir cietusi no paralīzes un kājai ir ortoze, ziemā līdz jūrai Ģirts nevar aiziet. Risks paslīdēt. Tad viņš pastaigājas pa pazemes garāžu. Vasarā gan brauc gar jūru ar savu trīsriteni, Agnese ar divriteni, Marsela uz bagāžnieka sēdeklī. Ģirts arī iedomājies par autovadītāja apliecības iegūšanu, bet Latvijā tādam kā viņš tas liegts.

Par visu visvairāk viņš gribētu justies lietderīgāks. «Es gribu darbu. Rakstīt lugas.» Kad saku Ģirtam, ka citi čīkst par to, ka dzīvei nav jēgas, viņš saka: «Ja esi dzīvs, tātad tev ir jēga.»

Par pateicības runu, ko teikt Gada balvas pasākumā, Ģirts nav domājis. «Man jau ir balva – albums. Nav olimpiāde, kur jāsacenšas. Man jāpierāda tikai sev. Un es esmu uzvarētājs savā cīņā.»

Mūzikas pazinēji par Dodo
Ingus Baušķenieks: Pirmoreiz Dodo dzirdēju 2009.gada vasarā. Biju gluži pārsteigtā sajūsmā par Ģirta dziesmām un izpildījumu. Radās ideja dziesmas ierakstīt. Sākotnēji biju domājis ierakstīt tādas, kādas tās ir, taču darba gaitā prasījās pēc papildu apdarinājuma, tāpēc aranžējumi albumā ir krietni izvērstāki nekā oriģināli. Sadarbība bija ārkārtīgi jauka, raita un priecīga – albumu ierakstījām pusgada laikā.

Dace Volfa: Grupas līderim pienākas atzinība par ironisku paradoksu pilnajiem dziesmu tekstiem, ko albuma bukletā var lasīt gluži kā mazu dzejas grāmatiņu, un visnotaļ patīkamām melodijām. (Mūzikas saule)

Uldis Rudaks: Kombinācija, kas garantē jebkurai albuma dziesmai uzmanību. Visticamāk, bieži tā robežosies ar neizpratni un slēgs tām ceļu uz jebkuru radio, izņemot Radio Naba. Bet tā varbūt pat labāk, lai tautas lielākajā daļā saglabātu šķietamo līdzsvaru un pārliecību, ka visapkārt top tikai standartiem atbilstošas un no dīvainībām brīvas dziesmas, kurās viss kļūst skaidrs jau pēc pirmās noklausīšanās reizes. (Diena)

Uz trijiem delfīniem

Posted on februāris 16, 2011 by Antra Ērgle - Veiksme

Nekustamo īpašumu jomas veterāns Edgars Šīns attīstījis jaunu biznesu – Metrum audzē teritorijas plānošanas zaru un no gaisa uzmēra Kanāriju salas, strādā Āfrikā

Viens no nacionālā biznesa zīmoliem – nekustamo īpašumu flagmanis Latio – pret krīzes lejupraujošo straumi noturējies, attīstot jaunus biznesa virzienus. Iespējams, tieši meitasfirmas Metrum trīs nozares – mērniecība, teritorijas plānošana un fotogrammetrija – ir tie trīs glābējdelfīni, kas iznesuši Edgaru Šīnu auglīgā krastā.

Sekmīgās darbības pamats meklējams agrāk nekā 2005.gadā, kad SIA Metrum dibināts. Latio pieredzējušie mērnieki ar biroju tīklu visā Latvijā jau sen ir lielākie šīs jomas profesionāļi. Savukārt fotogrammetrija – teritorijas izpēte un analīze ar militārās izlūkošanas metodēm – Baltijas valstīs ir jaunums, mērķtiecīgi attīstīts, ieguldot tehnoloģijās un speciālistu izglītošanā. Tagad pasūtījumi tiek meklēti ārpus Eiropas.

Mērniecība patlaban ir pārmaiņu procesā, un darba īpatsvars kopējā uzņēmuma pasūtījumu skaitā tai joprojām ir lielākais, vērtē virziena vadītājs Metrum valdes loceklis Andis Strēlis. Piemēram, 2010.gadā mērniecības virziens aizņēma divas trešdaļas pasūtījumu, teritorijas plānošana un fotogrammetrija līdzīgi sadalīja pārējo. Zemes reforma ir pabeigta, tāpēc mērniecības pakalpojums patlaban kļūst vairāk juridisks, mērnieki un zemes ierīkotāji – par konsultantiem, kas palīdz tiesiski reģistrēt situāciju.

2005.gadā, kad Latio atdalīja mērniecību atsevišķā uzņēmumā, pamats tagadējam 21 biroja tīklam visā valstī bija agrākie nekustamo īpašumu darījumu biroji. Tehnoloģijās un aprīkojumā ieguldīts ap miljons latu, un līdzīga summa samaksāta par jaunākās mērniecības nozares fotogrammetrijas iekārtām.

Savukārt fotogrammetrija pasaules tirgū strauji ielauzusies 2000.gadā, jau ierasti izmantojot cēliem civiliem mērķiem militāristu spiegošanas tehniku, stāsta Metrum finanšu vadītājs Māris Krievs. Uzņēmums strauji pilnveidojis šo metodi, kas dod dubultu kontroli. «Mums bija ļoti labi speciālisti, kas pamanīja, ka fotogrammetriju, ko klasiski izmantoja virsmas fotografēšanai, var izmantot plašāk, paātrinot un palētinot uzmērīšanu lieliem objektiem,» stāsta Strēlis, «mērnieka fiziski savāktās ziņas tiek savietotas ar aerofotogrāfijām un lāzerskenera no gaisa iegūtajiem datiem, nodrošinot objektīvāku ainu un lielāku precizitāti.»

Atradīs arī lapsas
Metrum ir vienīgais fotogrammetrijas pakalpojuma sniedzējs Latvijā un Baltijas tirgū, jau sakrājis pieredzi gan kaimiņos Lietuvā un Somijā, gan Rumānijā, Spānijā un Āfrikas valstīs. Latvijā divus gadus mācījuši klientiem, kā izmantot fotogrammetrijas produktus. Izrādās, cilvēki uz vārda netic, ka ASV izlūkošanas metodes ir vismaz tikpat precīzas kā mērīšana ar štoku un atstarotāju.

Fotogrammetrija ļauj ne tikai veidot telpiskas kartes un teritorijas modeļus, stāsta Metrum ģeogrāfiskās informācijas sistēmu nodaļas vadītājs Artis Markots. Apstrādājot aerofotogrāfijas un lāzerskenera datus, iespējams prognozēt plūdus, noteikt piesārņojumu, dažādu lauksaimniecības kultūru izplatību, novērtēt jūras piekrastes eroziju, atrast meža kaitēkļus. Viens no Metrum darbiem ir ik pēc pieciem gadiem novērtēt, vai lidostas Rīga tuvumā nav šķēršļu lidmašīnu kustībai. Starp pārāk augstiem kokiem un traucējošiem torņiem lāzerskenera attēlā varot atšķirt arī lielākus dzīvniekus.

Markota komanda ir jaunieši – pēc izglītības ģeogrāfi, vides speciālisti. Šī ir darbavieta, kur legāli var sēdēt ar 3D brillēm uz acīm – žurnāls Ir pārbaudīja, cik aizraujoši ir kontrastainajā, telpiskajā attēlā iezīmēt dažāda augstuma plaknes, piemēram, dzīvojamo māju, tās nojumi un suņa būdu.

Mazas valsts priekšrocība
Šveicē pirktā lidmašīna Pilatus PC-6, kuru Latvijā māk vadīt tikai divi piloti, pa ziemu guļ vai arī strādā siltākās zemēs, jo fotografēšanu un skenēšanu var veikt tikai siltajā gada laikā, turklāt nedrīkst traucēt mākoņi, lietus, slīpi saules stari, skaidro Andis Strēlis. Pareizās metodes apgūtas kādu pusgadu pēc Pilatus iegādes, vienlaikus mācot lidotājus lidot zemu, lēni, vienmērīgi un pēc iespējas taisni, lai aerobildes un dati būtu precīzāki.

Pērn fotogrammetrija pirmo reizi strādājusi ar peļņu un ievērojami pacēlusi Metrum eksporta rādītāju. Pirmais pasūtinājums 2009.gadā no Spānijas valdības Kanāriju salu uzmērīšanai bijusi arī Dienvideiropas biznesa skola. «Noslēdzām līgumu un domājām – strādāsim tik uz priekšu,» smejas Māris, «nekā – spāņi izdomāja problēmas, kuras padarīja par mūsējām!»

Par Āfriku stāsti ir vēl košāki. Edgars Šīns atklāj, ka galvenā latviešu priekšrocība ir nacionālā vēsture. «Mēs esam no ļoti mazas valstiņas, kas nevienam neko sliktu nav nodarījusi. Mēs esam ilgi cīnījušies par savu brīvību, un ne vienā vien valstī mani ir apkampuši brāļi un teikuši, ka viņi mani saprot, jo arī viņi ir ļoti ilgi cīnījušies par brīvību. Āfrikā cilvēkiem ir apbrīnojami labas zināšanas ģeogrāfijā, tur visi zina Latviju, un arī tur valstis ir maziņas.»

Metrum ziemeļvalstu konkurenti, ar kuriem Šīns satiekas avioreisos, atzīst, ka savās mājās strādā ar dažiem formāliem pasūtinājumiem, bet naudu pelna Āfrikā. Šīns atzīst, ka galvenokārt skatās tās valstis, kur nav tik tālu jālido. «Visvieglāk darbu dabūt tur, kur ir intensīvākā karadarbība – Pakistānā, Afganistānā, Irākā. Labāk tomēr izvēlēties ko mierīgāku, jo apdraudējums speciālistiem ir reāls – tur vispirms šauj un pēc tam uzdod jautājumus,» stāsta uzņēmējs.

Ar deguniem nav jārīvējas
Metrum eksporta produkts ir pakalpojums, tāpēc neesot nozīmes kukuļiem vai tam, kā rīvējies ar deguniem, smaida Šīns. «Nozīme ir tam, lai cilvēki tev notic. Tas nav kā Frankfurtes konferenču centra reklāmā – atbraucu, iepazinos, aizbraucu! Tas jāaizmirst! Ja esi atbraucis pie viņiem mazāk nekā nedēļu, tas ir nepieklājīgi. Ar viņiem jāpavada laiks, jārunā, jānovērtē viņu izpratne, piemēram, par to, kas ir ātri. Pilnīgi normāli, ka uz vēstuli atbild trīs mēnešu laikā. Gadās, ka pēc pusgada paprasi – kā ar mūsu vēstuli? Lūdzu, atsūtiet vēlreiz! Nolidojot 8000 kilometru, rodas cits iecietības līmenis pret dīvainībām.»

Āfrikā patlaban ir gan starptautiskā palīdzība, gan pašu nauda, un visdāsnākie ieguldītāji bagāto dabas resursu dēļ ir ķīnieši. «Teju katrā pilsētā lielākā ēka ir Ķīnas pārstāvniecība. Amerikāņu kompānijai jādomā par labu biznesa praksi, Eiropas firmām – par cilvēktiesībām, jo izdots kāda līdera aresta orderis. Ķīnieši atbrauc un pasniedz naudu. Gan Vašingtona, gan Brisele par to ir ļoti nobažījušās,» vērtē Šīns.

Visvairāk Metrum speciālistiem ir saskare ar Āfrikas ierēdniecību, kas faktiski visa izglītojusies Eiropā vai Amerikā un ir turīga: «Cilvēki varbūt staigā nožēlojama paskata drēbēs un nošļūkātās kurpēs, bet viņiem ir vairākas lielas mājas Londonā.» Tas, kas notiek Ēģiptē, rada diskomfortu, atzīst uzņēmējs. Galvenokārt tāpēc, ka ne visu var iemācīt vietējiem cilvēkiem, Metrum speciālistiem lietas jāpieskata un jāvada. Te viņš Latvijai saredz arī izglītības eksporta iespēju, jo daudzi brauktu apgūt fotogrammetrijas metodes, un mūsu valstī tam ir ļoti labi speciālisti.

Ziemā neguļ tikai viens
Savukārt tepat Latvijā, kur ziemā nevar strādāt ne mērnieki, ne lidotāji, darbu aktīvi turpina vienīgi teritorijas plānotāji, kuri situāciju var pētīt un attīstības plānus gan novadiem, gan privātiem objektiem kalt arī salā. Nozares vadītājs Mārtiņš Trukšāns stāsta, ka nereti speciālistiem traucē atbilstīga nacionālā teritorijas attīstības plāna trūkums, kurš gan patlaban topot. Metrum lielākais darbs bijis Rīgas administratīvā centra detālais plāns Torņakalnā, taču roka pielikta arī daudzu lauku novadu plānošanā. Teritorijas plānus divos birojos Rīgā un Kuldīgā gatavo arhitekti un vides speciālisti. Metrum priekšrocība ir ilggadējā nekustamo īpašumu tirgus pieredze, kas ļāvusi ieņemt tirgus līdera lomu arī šajā nozarē.

Māris Krievs uzsver, ka resursu ziņā ietilpīgākās ir mērniecības un fotogrammetrijas nozares, vienā ir daudz cilvēku, otrā – tehnoloģiju, taču visu triju saspēle ļauj iztikt bez banku kredītiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Jāatmaksā vien sākotnējie ieguldījumi nozares izveidošanā. Tas, kas uzņēmumam palīdzējis ne tikai noturēties pretī krīzei, bet arī attīstīties, ir Metrum pakalpojumu kombinācija, kas ir unikāla gan Latvijas, gan Baltijas un tuvējo kaimiņvalstu tirgū. «Ļoti ceru, ka visas ziepes jau ir notikušas ar mums,» nosmejas ar neomulīgi precīzām tirgus prognozēm slavenais Šīns par tradicionālo jautājumu, kādu tagad saskata savas nozares un Latvijas ekonomikas nākotni.

Uz trijiem delfīniem

Posted on februāris 16, 2011 by Antra Ērgle - Veiksme

Nekustamo īpašumu jomas veterāns Edgars Šīns attīstījis jaunu biznesu – Metrum audzē teritorijas plānošanas zaru un no gaisa uzmēra Kanāriju salas, strādā Āfrikā