Pērn Valgā dzīvesvietu deklarēja desmit latvieši. Lielākoties sievietes. Kas viņas tā piesaista igauņu pusē? Par to stāsta Mārīte, Rita, Aina un Inga, kā arī viņu pārvilinātājs – Ivars
Kamēr man, latvietei, šķiet, ka pat Statoil oranžā pile virs benzīntanka Valgā ir spožāka nekā Valkā, Igaunijas lielākā laikraksta Postimees žurnālists Miks Salu par Valgu uzrakstījis neglaimojošu rakstu. Tuvojoties Valgai, viņu esot pārņēmusi pamestības sajūta: brūkošas mājas, slikts ceļa segums. Šķitis, ka brauc ārā no pilsētas, nevis tuvojas tai. Ar labu vārdu Salu novērtējis Valgas slimnīcu un rekonstruētās ēkas, taču citādi bijis neizpratnē, kāpēc latvieši deklarē savu dzīvesvietu nabadzīgajā pilsētā ar Narvai cienīgu bezdarba līmeni un zemu atalgojumu.
Pērnā gada novembrī Valgas mērs Ivars Unts izsludināja akciju, aicinot deklarēt dzīvesvietu viņa vadītajā pašvaldībā. Valkas mērs Kārlis Albergs to nodēvēja par nekorektu rīcību. Unts nevienā sapulcē neesot minējis, ko grasās darīt. «No viņa puses tā bija bezkaunība. Un ko mēs, latvieši? Skrienam ar’! Un tik slavējam Igauniju, pašiznīcinoši bradājot pa sevi ar netīriem zābakiem,» – tā Albergs. Uz viņa izteikumu, ka starptautiskajā praksē šo deklarēšanās lietu varētu dēvēt par skandālu, Latvijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu.
Arī es vēlos uzrakstīt par latviešiem, kuri deklarē dzīvesvietu Valgā. Vispirms gan dodos iepazīt «bezkaunīgo» Valgas mēru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.