Žurnāla rubrika: Cilvēki

Esmu jutīgs puisis

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Slavenība

Neesmu oriģināls – pirms 65.dzimšanas dienas komponists Pēteris Vasks stāsta, ka dara darbu, ko mīl, ir devis kukuli ārstam un nekad nav smēķējis zāli 

Atkal Pēteris Vasks brauca ar 27.trolejbusu. Es arī. Nolēmu iepazīties, lai Ziepniekkalna nomāktībā man būtu, ar ko sveicināties. Komponistam šī ideja patika. Viņš izrādīja dzīvu interesi par manu muzikālo gaumi. Ak, vai, es arī esot no tiem, kuri ar mūziku saprot tikai dziedamo mūziku?! Tas esot tik raksturīgi latviešiem, kuru izpratne par mūziku vēsturiski veidojusies ar tautasdziesmām, ar Dziesmusvētkiem. Simfoniskajai, kur nu vēl kamermūzikai diemžēl neesot tādu tradīciju. 

Atzinos Vaskam, ka ar nedziedamās mūzikas apmeklējumiem man švaki: Saxophonia, Lists Vestarda Šimkus izpildījumā, Petrausku un Riharda Zaļupes Gija Kančeli. Par visu vislabāk man patīk rokfestivāli. To padzirdējis, Vasks sāka manu redzesloku paplašināt. Uzdāvināja savu disku. Aicināja janvārī uz viņa Credo pirmatskaņojumu Lielajā ģildē. Tas bija pacilājošs skaņdarbs. Sapratu, ka Vasku daudz vieglāk ir klausīties, nekā dziedāt viņa kora dziesmas. 

Mūsu nākamā saruna notika šā raksta dēļ. Kad aicināju Vasku uz interviju, pārliecinājos, ka komponists dzīvo savā pasaulē. «Šonedēļ tāds nomācošs laiks. Debesis spiež. Nezinu, vai varēsim runāties. Daudz darba arī.» Tomēr savai jaunajai Ziepniekkalna paziņai viņš neatteica. Laškrāsas divstāvu māja netālu no Vienības gatves ir tā vieta, kur 2.stāvā top mūzika. Ar roku, uz papīra. Vasks nav tehnoloģiju guru, viņš māk saņemt īsziņas, taču ne atbildēt. 

«Ieva, jums ir bērni?» Vasks vaicā. Saku, ka nav. Vasks tincina, kāpēc. Jūtos kā radu ballītē, kur kāds tēvocis paceļ tostu par mazulīšiem un piemiedz ar aci. It kā jau gādīgi, ka vecāks cilvēks tā apvaicājas, tomēr man tas šķiet nekorekti. Atcērtu, ka tā ir mana darīšana. Vasks sāk apelēt pie zemajiem dzimstības rādītājiem Latvijā. Ik dienu nomirstot autobuss latviešu. Norādu, ka uz šīs apaļās bumbas – zemeslodes – valodu un nāciju izmiršana ir dabīgs process. «Bet tādu bumbu – bez latviešiem – mums nevajag,» komponists atbild. 

Savas 65.dzimšanas dienas svinības Vasks Latvijā jau nosvinējis. Viņa vijoļkoncertu Tālā gaisma pagājušajā nedēļā atskaņoja Alina Pogostkina un Sinfonietta Rīga. Dzimšanas dienā, 16.aprīlī, jubilārs būs Amsterdamā. Bija iecerēts, ka diriģents Jakovs Kreicbergs dāvās 2.simfonijas atskaņojumu, taču nesen viņš aizgāja mūžībā. 51 gada vecumā. Vēzis. Aviobiļetes nopirktas, tāpēc Eiropas mīļotājs Vasks dosies pie nīderlandiešu draugiem, kas esot lieli, naivi un labsirdīgi. 

Mīlēt ar spēku
Pēteris Vasks dzimis Aizputē, baptistu mācītāja Arvīda un zobārstes Ludmilas ģimenē. Mācījies vijoles spēli, Dārziņskolā – kontrabasu, studējis Viļņā kontrabasa klasē, tad kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā. Aicināts atcerēties, kāds bija 30 gadu vecumā, Vasks lēš, ka tolaik studējis kompozīciju, audzinājis trīs bērnus. «Mērens plikpauris jau biju, bet ar ūsām. Dzīvoju intensīvi un interesanti, pilnvērtīgi. Avangardiskas idejas bija.» Vaskam ir pieci bērni un seši mazbērni – divi no viņiem dzīvo Zviedrijā. Vasks priecīgi stāsta, ka viens no dēliem ar ģimeni dzīvo Cesvainē un audzē kazas. 

Bērnus komponists speciāli nav virzījis mūzikā. Mūzikas skolā gājuši, taču nav gribējis, lai viņi ir mūziķi. No sievas Vasks ir šķīries, un par to mēs nerunājam. Viņa dzīvesbiedre nu jau daudzus gadus  ir kinorežisore Dzintra Geka. Viņai ir divi dēli. 

Pārdaugavas mājā Pēteris un Dzintra mīt divatā. Auns un Ūdensvīrs. Vasks norāda, ka kopdzīvē zodiaka zīmju saderībai ir nozīme. Sadzīvošanas priekšnoteikums esot arī tas, ka partneri katrs pats māk dzīvot interesanti. «Ja esi garīgi intensīvs, tad arī kopā būs, ko pasākt. Mēs ar Dzintru abi mīlam Latviju, esam patrioti. Tur mums ļoti saskan. Mīlam dabu un garas pastaigas gar jūru, upi, mežā. Es gribētu noiet ar kājām gar Baltijas jūru.» Vasks nesaprot, kā cilvēki var būt tik apsēsti un nemitīgi klausīties mūziku austiņās. Tā taču nedzirdot dabas skaņas. «Tad jau lai klausās austiņās kaut visu nakti. Ciešāks miegs varbūt būs!» 

Latvijas dabu Vasks mīl platoniski. Kad Dzintra dārzā strādā, dzīvesbiedrs novēro un komentē. «Neesmu nekāds strādnieks. Atzīstos. Ja ābolus salasu, redzu rezultātu. Meža ogas? Reiz biju lasīt. Baisi. Mokoši. Ogas ir tik maziņas,» Vasks saviebj seju. Jā, sadzīvē neesot nekam derīgs. Mākot izvārīt olas un rīsus paciņās. «Ir viens tāds daikts, kas kartupeļus izsautē. Mēģināju, bet nesanāca.» Turklāt patīkamāk mielastu esot baudīt divatā. Vienatnē nav apetītes. Intervijā Rīgas Balsī pirms pāris gadiem Dzintra stāsta, ka Pēteris neizsakās tieši. «Kaķis sāk nervozēt, ka tik ilgi neesi mājās.» Tas nozīmē, ka dzīvesdraugs izsalcis un Dzintrai vēlams doties uz māju pusi. Vasks to nenoliedz. Pārī vienam esot jābūt gudrākam. «Sievietes groza dzīvi. Sievietes savā gudrībā daudz zina.» 

Vasks mēģina raisīties vaļā no sadzīves lietām, lai varētu koncentrēties uz komponēšanu. Darbi top lēni, nesteidzīgi un grūti. Ideālā komponista ikdiena būtu: vasara, rīta pastaiga gar jūru, darbs, pelde, vakara pastaiga. «Daudz labāk ir mežā, jūras krastā. Mīlēt tā – ar visu spēku.» 

Pastāstu komponistam, ka reiz viņu redzēju pusdienojam lielveikalā un nodomāju, kā viņš spēj izturēt fonā skanošo mūziku. «Esmu iemācījies nedzirdēt,» viņš saka. Arī sporta klubā, kur dodas kopā ar Dzintru, mūzika esot nekāda. No tās vēl varot abstrahēties, taču no rupjībām gan ne. «Tur tādi jauni, spēcīgi puiši, bet virknē krieviski lamuvārdus. Saku: veči, klausieties, kāpēc pazemojat savu valodu? Samulst.» Sporta klubs Vaskam ir nepieciešams ne tikai fiziskās formas dēļ. Rimti skrienot, var daudz izdomāt to, ko uzreiz arī vajag pierakstīt. 

Vasks ir aktīvs pilsonis. Raksta vēstules prezidentam, ja valsts svētkos nav skanējusi latviešu mūzika, un pārdzīvo politiķu rīcību, tomēr pasaules mēroga komponistam nav gribējies dzīvot citur. BBC Music Magazine viņa darbus vērtē ar piecām zvaigznēm, 2003.gadā Grammy balvai bija nominēts Vaska 4.stīgu kvartets Kronus Quartet izpildījumā, 2.simfonijas pirmatskaņojums notika Londonā, Karaliskajā Alberta zālē, Vasks ir Zviedrijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas goda loceklis. Viņa izdevējs ir vācu Schott Musik International. 

Visvairāk Vaska mūziku pērk lielākajos tirgos: Amerikā, Japānā un Vācijā, Lielbritānijā. Ik pa laikam komponists dodas uz kādu pirm-atskaņojumu. No pēdējiem prātā palicis Credo Brēmenē. Tolaik Īslandes vulkāns bija paralizējis gaisa satiksmi. Diriģents iestrēdzis četras dienas Tokijas lidostā, Vasks – Rīgā. Pēdējie mēģinājumi ir tādi, kur bez komponista nu nekādi, tāpēc Vasks braucis busiņā līdz Berlīnei. «Dieva plānos bija mūs pabaidīt,» smejas Vasks. 

Vācijā ir aprobežoti kritiķi
Visu Latvijai-TB/LNNK aicināja jūs piedalīties prezidenta kandidāta meklēšanā. Kā tas ir – meklēt prezidentu? Reiz jau iekritāt, izsakoties atzinīgi par Demakovu, taču, uzzinājis, ka tā būs Tautas partijas priekšvēlēšanu reklāma, palūdzāt to vairs nerādīt.
Gribas būt tālu prom no tā visa, taču tajā pašā laikā – tuvu klāt. Dzīvoju līdzi, un sāp sirds. Kas atliek? Noskatīties, lādēt un čīkstēt? Man piezvanīja, un es izteicos, ka Annai Žīgurei ir nacionālā pašcieņa, viņa būtu labs kandidāts, taču uz nākamo termiņu vislabākais kandidāts ir Zatlers. Viņš iemācījies daudz, un zinām, ko no viņa sagaidīt. Nav atkarīgs. Iespējams, laulātā draudzene viņam saka, ko darīt. Tā noprotams no medijiem. Drīzāk jādomā par nākamo termiņu: nevar izvilkt prezidenta kandidātu pēdējā brīdī. Jābūt diskusijai sabiedrībā. 

Kā vērtējat Saskaņas centra deputāta Valērija Kravcova lomu Saeimā?
Mūsu likumdošana ir tāda, ka viņš tur nokļuva. Tas degradē Saeimas prestižu, kuras novērtējums jau tā ir zems. Kauns. Kā var nezināt valsts valodu, strādājot Saeimā?! Kādu laiku mēģināju nesekot medijiem, lai izvairītos no negācijām, tomēr nevarēju, jo sāp sirds par Latviju. Bieži ir milzīgs kauns par to, kā izniekojam 1991.gadā iegūto neatkarību. Cik politiķiem ir zināms vārds «ideālisms»? Nevis – sev, sev un pietuvinātajiem, bet – savai zemei, savai tautai, savai valstij. Mums kā Baltijas centram bija priekšnoteikumi veidoties spēcīgiem. 

Ko igauņu komponists Arvo Pērts par mums saka?
Arvo tikpat kā neko nezina par politiku. Viņš lielākoties lasa garīga satura grāmatas. Ja kādu viņa darbu atskaņo Rīgā, tad atbrauc. Pirmatskaņojumā jābūt klāt, jo citādi var nesanākt. Tā ir bērna laišana pasaulē. 

Jūs bieži esat tur, kur ir jūsu mūzika.
Tas ir mans dzīvesveids. Aprīļa beigās došos uz Vāciju, kur būs balets ar manu mūziku. Interpretācijas vienmēr ir dažādas: reizēm sanāk izcilas, reizēm – nekas prātīgs. Ceru, ka rudenī uz Rīgu atbrauks Kijevas modernais balets un izdejos manu vijoļkoncertu. 

Par jūsu mūziku ārzemēs raksta slavinošas kritikas. Man izdevās vācu presē atrast arī ko neglaimojošu: «Vaska Musica Dolorosa un Šnitkes Trio Sonata vieno tukšas harmonijas, vienkārša melodija bez lieliem lēcieniem. Instrumentālas vaimanas.»
Vācijā ir daži konservatīvi, aprobežoti kritiķi. Šnitke ir ģeniāls komponists. Mans gabals ir dramatisks, veltīts manas māsas piemiņai. Izmisuma pilns rekviēms. Plaisa starp kritiku un klausītāju Vācijā ir liela: kritika iznīcinoša, bet publikai patīk. Daudz nerealizējušos mūziķu ir kritiķi, un to viņiem grūti noslēpt. Retie ir atvērti. To nevarētu pārmest Dienas Inesei Lūsiņai, viņa ir labvēlīga. 

Nīderlandē raksta, ka esat ciešanu un cerību komponists. Radāt mūziku, kas tveicē un kvēlo.
Prieks dzirdēt. Tādai arī vajadzētu būt mūzikai – likt kvēlot. Nīderlandiešu publika ir atvērta. Atšķirībā no lielām valstīm mazās valstīs publika ir atvērtāka kultūrai, jo īpaši mūzikai. Man patīk vasaras festivālu publika Eiropā. Nav konservatīva, jo maz dzirdējuši, un grib klausīties. Ja mūzika uzrunājusi, nāk pie komponista un dalās iespaidos. Latvijā tas ir retums. Ja atpazīst, kautrīgi pasmaida. 

Jūs galvenokārt klausās ārzemēs. Neesat vientuļš?
Dzīvojot mūzikā, nevar būt vientuļš. 

Nav žēl, ka Latvijā jūsu mūziku saprot neliels cilvēku loks?
Latviešu mīļākais simfoniskais darbs ir Dārziņa Melanholiskais valsis. Artūra Maskata Tango arī. Ir skaidrs, kas ir valsis un kas ir tango. Ko darīt, ja piedāvā abstrakciju kā mani darbi? Kur tiem pieķerties? Tos pirmoreiz dzirdot, klausītājs var nesaprast. Ja sadzirdat – man prieks, ja ne – nu, neko darīt. Es daru to, ko visvairāk gribu un mīlu. Piedāvāju alternatīvu skatu. Vēlos tajā dalīties. Neatlaidīgi strādāju, lai katrā skaņdarbā ieliktu maksimālo, uz ko esmu spējīgs. Kā gan komponists var uzbāzties ar steigā uzšņāptu darbu? 

Retas ir reizes, kad manu mūziku nav sapratuši mūziķi. Lielākais grēks mūziķim ir tas, ka viņš ir perfekts, bet auksts. 

To noteikti nevar teikt par Vestardu Šimku. Reiz izteicāties, ka jums abiem piemīt panaiva pasaules izziņas vēlme.
Kā var nepatikt Vestards! (Sasit plaukstas.) Izcils puisis. Viņš sevi sadedzina visu acu priekšā. Iededz gaismu nogurušos, apātiskos, vientuļos cilvēkos. Mūzikas uzdevums ir dot gaismu un siltumu, kas cilvēkam pietrūkst. 

Jūs komponējat mierā, mājās, klusumā. Rihards Zaļupe koncertu Landscape of Quetzalcoatl komponējis ātrvilcienā Japānā. Kādi ir jaunie komponisti, kā viņi rada?
Zaļupe ir izcils instrumentālists, brīnišķīgs un talantīgs puisis un pamazām veidojas par komponistu. Viņš vēl nav atradis savu muzikālo tēlainību. Man nav saprotams, ka jaunie komponisti iedvesmas avotu meklē citās kultūrās un valodās. Kāpēc gan ne mūsu pašu? Tu pat nevari izrunāt acteku Dievu, kura vārdā nosauc gabalu. Kāpēc? 

Ietekmēšanās no citām kultūrām ir neizbēgama, jo īpaši šodien, kad tās kāpj pa logu iekšā.
Protams, taču to nevar padarīt par galveno strāvojumu. Mūsu brīnišķīgās meitenes komponistes saviem skaņdarbiem par pamatu ņem armēņu un senebreju tekstus. Man sāp par jaunajiem, jo tik mazā valstī viņu darbu atskaņo vienreiz, taču kad tas notiks otrreiz? Tapt pazīstamam Eiropā ir ļoti grūti. 

Kā jums tas izdevās?
Perestroikas laikā mani tagadējie izdevēji no Vācijas bija izdomājuši, ka varētu klausītājiem piedāvāt padomju laika komponistus, tāpēc devās uz Maskavu. Klausījās divas dienas. Un izvēlējās mani. Lai iekļūtu tirgū, noteicošais ir pati mūzika. Tai jābūt apritē, tad to atskaņo. Ja kāds diriģents ir dzirdējis manu mūziku, viņš izlemj, vai vēlas atskaņot. Vijolniece Alina Pogostkina – tāds eņģelis, un kā viņa spēlē, tādas kaislības iekšā – stāstīja, kā viņa nonāca līdz manam vijoļkoncertam. Vācijā festivālā viņai piedāvāts, vai vēloties nospēlēt Pētera Vaska Tālo gaismu. Viņa tādu nezināja. Noklausījās. Iepatikās. Tagad, kad viņai koncertaģentūras piedāvā spēlēt Sibeliusu, Bēthovenu vai Čaikovski, viņa ieminas, ka gribētu Vaska koncertus. Citreiz tas izdodas, citreiz ne. Tie, kas rīko koncertus, saka: nedabūsim publiku, jo tādu Vasku nezina. Drošāk ir atskaņot pārbaudītus skaņdarbus un populāru komponistu mūziku. 

Kā tas notiek? Ar tādām intrigām kā filmā Melnais gulbis?
Tā ir briesmīga filma. No tās nāk negatīva enerģija. Kino man ir svarīgi identificēties. Nesapratu, ko gribēja ar filmu pateikt. To, cik baleta pasaule ir skarba un smaga? 

Kas pēdējā laikā aizkustinājis mūzikā?
Kino Rīga bija tiešraide no La Scala, un skanēja Vāgnera Nībelungu gredzena cikla otrā daļa Valkīra. Satriecoši. Satriecoši! Ekstāze. Dižākais, kas sacerēts. Svētlaime. Esmu jutīgs puisis. Man bieži vien jāmeklē nēzdodziņš. Klausoties mūziku, raudu bieži. Auduma nēzdodziņu līdzi nēsāju kopš bērnības. 

Teicāt, ka lasāt, jo gribas saprast. Lasāt vairākas grāmatas reizē: par 20.gs. Eiropas vēsturi, par Mao un Ķīnu. Kas patlaban aizrāvis?
Sofi Oksanenas Attīrīšanās. Tik laba! Es atvainojos – sit pa pautiem! Par okupāciju Igaunijā un to, kas notiek ar cilvēkiem. Mums tādu grāmatu nav. Kad Dzintra par izsūtītajiem taisa filmas, dzirdēts viedoklis: ko vairs par to. Tas ir tāds mūsu nacionālais kopīgais pašnāvības veids – tautai, kura nezina savu vēsturi, nebūs nākotnes. Tracina latviešu masveida čīkstēšana! Tas taču ir vieglāk nekā darīt. Vidējais latvietis šāds, vidējais latvietis tāds. Pašiznīcināšanās kults. Briesmīgi! 

Kam jānotiek, lai jūs aizietu uz Metallica koncertu?
Kas tas Metallica? 

Smags roks. Basģitāras un tamlīdzīgi.
Kam man tas? Mani interesē mūzika, kas uzrunā personīgi. Tādos koncertos būtiska ir masu suģestija. 

Sacerot garīgu mūziku, jūtaties mazāk grēcīgs?
Ar tādām pārdomām nenodarbojos. Mūzika ir mana ideālā pasaule, kuru gribu piedāvāt kā alternatīvu. 

Radošs pārdzīvojums nerodas no vienmuļas dzīves.
Nav jāaiziet galējībās, lai mūzika rastos no ciešanām. Un kā var būt vienmuļa dzīve, ja radi mūziku un dzīvo savā zemē, kuru mīli? 

Laicīgas lietas traucē jūsu darbam?
Protams. Aizmirstu izslēgt telefonu. Kad ideja gandrīz aiz astes saķerta, kaķis sāk skrāpēt sienu. Nemīlu kaķus, ja viņi sāk komandēt un kļūt par galvenajiem varoņiem. Savā egoismā pieprasa mīlestību, taču es gribu komponēt. 

Man ir ziņas, ka esat reiz iesitis kaķim.
Neesmu.

Smēķējis zāli?
Nē, tikai tabaku reiz. 

Kultūras ministre Ēlerte ir devusi kukuli ārstam. Jūs?
Esmu. (Klusē.) Ārstam. Es vispār neesmu ļoti oriģināls. (Vasks smejas un turpina ar ironisku joku.) Tagad jau cilvēki pat bez jautāšanas paziņo visu ko, piemēra, ka ir biseksuāli. (Smejamies abi.)

Vai jūsu mūzika ir bijusi kādam klausītājam izšķiroši nozīmīga?
Mans skaņdarbs bija palīdzējis kādam cilvēkam nepadarīt sev galu, jo, klausoties manu mūziku, sapratis – kādam bijis vēl grūtāk nekā viņam.

Simt vilnas gadu

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Veiksme

Vilnas pārstrādes uzņēmums Limbažu Tīne reiz brangi pelnīja, Krievijā pārdodot «vafeļu» segas, bet nu auž tautastērpus igauņiem un grib ķerties pie plaši pieprasītā kaņepju auduma ražošanas 

Sēžam vecas mūra ēkas otrajā stāvā, kur atrodas direktora kabinets. No stellēm un vērpjamajām mašīnām, kas darbojas pirmajā stāvā, ēka tikko jaušami dun un vibrē. Smaržo pēc vilnas un nupat krāsotas dzijas. 

Diezin vai turīgais Limbažu uzņēmējs baltvācietis Pauls Tīls, 1914.gadā kopā ar dēlu pilsētā dibinot vilnas kārstuvi, varēja iedomāties, ka tā ne tikai pārdzīvos viņus abus, bet, ik pa laikam pārtopot, ar latvisko nosaukumu Tīne kādreiz sasniegs simt gadu slieksni. Tomēr kā uzņēmējs viņš bijis tālredzīgs – Pirmā pasaules kara priekšvakarā fabrikas ēka būvēta pamatīgi un ar vērienu, tāpēc uzņēmumam kalpo joprojām. 

Tagad te saimnieko paši darbinieki. Kad 1939.gadā īpašnieks Tīls ar ģimeni repatriējās uz Vāciju, vilnas kārstuve nonāca Limbažu pilsētas pārziņā, vēlāk to pārņēma padomju sadzīves pakalpojumu kombināts, bet 1992.gadā 17 darbinieki nolēma to privatizēt. 

Limbažu Tīne  ir vienīgais no kādreizējiem padomju vilnas pārstrādes cehiem Latvijā, kas turpina vērpt dziju un ražot dažādus tekstilizstrādājumus nelielās partijās, 40% no visiem izstrādājumiem eksportējot. Sadarbības ģeogrāfija ir plaša – sākot ar tuvējo Igauniju, beidzot ar Kanādu un kopš nesena laika pat Japānu. 

Vafeļu segas rullē
Tīnes valdes priekšsēdētāja Jāņa Krasovska dzimtā puse ir pavisam citā Latvijas malā – Rēzeknē. Uz Limbažiem atnācis 1974.gadā pēc studijām Rīgas Politehniskajā institūtā, sācis strādāt par mehāniķi. 

Tos laikus viņš atceras ar vieglu ironiju, jo sadzīves pakalpojumu sistēmā, kas nebija tik centralizēta kā rūpniecība vai lauksaimniecība, sociālistiskajai plānveida ekonomikai nācās sadzīvot ar privāto iniciatīvu, veidojot «biznesu padomju gaumē». 

Tā kā valsts uzņēmums no privātpersonām neko pirkt nedrīkstēja, kolhoznieki ar sadzīves pakalpojumu kombināta starpniecību mainīja vilnu pret dziju. Vilnas pieņemšanas punkti bija teju katrā ciemā, bet pārstrādei to ieveda arī no Karagandas. 

80.gadu vidū, kad Krasovskis jau bija Limbažu kombināta direktors, sadzīves pakalpojumu sistēma pirmā Padomju Savienībā pārgāja uz «saimniecisko aprēķinu» un vairs netika dotēta no budžeta. «Varbūt tāpēc mums jaunajā ekonomiskajā situācijā bija vieglāk pārorientēties uz privāto biznesu, jo pirms tam arī nācās domāt, kā nopelnīt.» 

Paralēli vilnas pārstrādei limbažnieki sāka nodarboties arī ar aušanu. Staicelē izveidoja uzņēmuma filiāli, kas darbojas joprojām. 

Valdes priekšsēdētājs atceras – toreiz milzīgs pieprasījums bijis pēc tā dēvētajām vafeļu segām atturīgi brūnos zemes toņos. Tās sūtītas uz Krieviju konteineriem, aušanas cehs pat nav spējis tikt galā ar pieprasījumiem, un nauda nākusi griezdamās. Ne velti, līdzko radās iespēja, paši uzņēmuma darbinieki bija gatavi to privatizēt. 

Pašlaik uzņēmums pieder 13 limbažniekiem, no kuriem 10 turpina tajā strādāt, bet trīs jau pensijā. Iespējams, arī šajā ziņā Tīne ir unikāla, jo nav ļāvusi nevienam sevi pārpirkt, kā tas noticis ar vairākumu pašu darbinieku privatizētajiem uzņēmumiem. «Bet, ja kāds domā, ka tas mums pats no sevis iekritis rokās, tad maldās, nekas par velti netika dots,» saka Jānis Krasovskis. Drīzāk pretēji – privatizētāji riskējuši ar saviem līdzekļiem. Viena daļa uzņēmumā maksājusi 2000 Latvijas rubļu jeb 10 latu. Šodien izklausās smieklīgi maz, bet pirms 20 gadiem tā bija vērā ņemama nauda. 

Kad 90.gados bankrotēja daudzi lieli tekstiluzņēmumi, limbažnieki salīdzinoši lēti iegādājās stelles un citas iekārtas. Ražošanas apjomi pieauga. Pakāpeniski tika nomainīts sortiments, sākta linu izstrādājumu ražošana. Jau kopš pirmajiem gadiem visa peļņa un brīvie līdzekļi ieguldīti uzņēmuma attīstībā, un valdes priekšsēdētājs uzskata, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc uzņēmums spējis izdzīvot: «Mēs nedzināmies pēc tūlītējas peļņas un lepnas dzīves.» Citiem pāreja uz tirgus ekonomiku tik labi neveicās – no vairāk nekā 20 līdzīgiem cehiem Latvijā vēl palikusi tikai neliela austuve Dundagā un vietējas nozīmes vilnas pārstrādes cehs Preiļos. 

Igauņi paliek bez vilnas
Kad lūdzu Jāni Krasovski sīkāk raksturot Tīnes produkciju, viņš manāmi apjūk. Visu nosaukt nav iespējams, jo limbažnieku uzņēmumā top vairāk nekā 100 dažādu izstrādājumu. Vismaz sešu dažādu veidu segas, bet, ja rēķina vēl krāsu salikumu vai ornamentu variācijas, tad būšot vairāki desmiti. Līdzīgi ar pārklājiem, grīdas celiņiem, galdautiem, dvieļiem, priekšautiem, lakatiem, linu salvetēm. 

Tomēr galvenais joprojām – dzija. Vairāk nekā 55 dažādos toņos. No tās top audumi, to skaitā arī tautastērpu audumi, ar kuriem Tīne apgādā ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas dejotājus un dziedātājus. «Mūsu ziemeļu kaimiņi savas vilnas kārstuves un mazos aušanas cehus pasteidzās nolikvidēt tūlīt pēc neatkarības atgūšanas,» stāsta Krasovskis, «un drusku pārsteidzās, jo gan vilna, gan tradicionālie vilnas izstrādājumi Igaunijā, tāpat kā Latvijā, tiek pieprasīti joprojām.» Tautastērpu audums ir ļoti specifisks un sarežģīts, vienā rakstā varot būt līdz pat 18 dažādām krāsām, bet pasūtītie apjomi ir par lielu, lai tos spētu noaust ar rokas stellēm, un par mazu, lai interesētu lielražotājus. Tieši tā ir Tīnes biznesa niša – rūpnieciski ražoti izstrādājumi nelielās partijās, vienlaikus saglabājot latviešu daiļamatniecības labākās tradīcijas un kvalitāti. 

Par savu priekšrocību Tīne var uzskatīt kompakto uzņēmuma pārvaldi – administrācijā ir tikai četri cilvēki. «Es vienlaikus pildu gan direktora, gan sagādnieka un produkcijas realizētāja funkcijas. Vēl ir galvenā grāmatvede, ražošanas vadītājs un meistars. Tas ļauj ātri pārorientēt ražošanu. Tikko saņemam pasūtījumu, varam to likt uz stellēm, līdzko jūtam – kādam produktam samazinājies noiets, varam tā ražošanu pārtraukt, liekot vietā ko jaunu.» 

Metus un rakstus aušanai ņem no Latvju rakstiem, tos ražošanai izstrādā meistare, kas vienlaikus ir arī māksliniece. Ar pārdošanu Tīne nodarbojas tikai pašā uzņēmumā, pārējo izplata veikali, kas specializējušies tekstilizstrādājumu vai tautas daiļamata meistaru darinājumu pārdošanā. 

Met aci uz kaņepēm
Mūslaiku krīze limbažniekiem nav pirmā, un pēc katras viņi spējuši atgūties. Pamatīgs pārbaudījums bija Krievijas krīze deviņdesmito beigās, kas pārvilka svītru vafeļu segu pasūtījumiem un milzīgajam Austrumu tirgum. Tīne pārorientējusies uz Rietumiem. Pirmos partnerus atraduši Igaunijā un Zviedrijā. Visražīgākais Tīnei esot pirmsdziesmusvētku laiks – vienu gadu aužot Latvijai, citu – Igaunijai. «Labi, ka abās valstīs tie nenotiek reizē!» saka Krasovskis. Tomēr zaudētā Krievijas tirgus, kurā tā arī nav izdevies atgriezties, viņam joprojām žēl. 

Vaicāts, kāda ir pašreizējās krīzes mācība, viņš atbild – tas, cik izdomas bagāti ir cilvēki. Tagad, lai taupītu, daudzas saimnieces pašas ada. Palielinājies dzijas noiets, un Tīne to sākusi tirgot arī 100 gramu fasējumā. Sūdzēties nevarot, dziju eksportējot arī uz Kanādu. Uz Norvēģiju un Vāciju iet linu izstrādājumi, uz Zviedriju – dažādi audumi, grīdas celiņi. 2009.gadā apgrozījums gan nokrities līdz 220 tūkstošiem, bet pērn atkal audzis, un arī šis gads sācies cerīgi. 

Tīne joprojām turpina iepirkt vietējo vilnu, taču ik ceturksni caur Vāciju Limbažos nonāk arī aptuveni 10 tonnu Jaunzēlandes vilnas. Savukārt kokvilna, kuras cena pēdējos gados trīskāršojusies, ceļojot šurp no Uzbekistānas. 

Atrasti arī jauni partneri Japānā. Pirms diviem gadiem gadatirgū Brīvdabas muzejā limbažnieki satika japāņu uzņēmēju Ariko Mizači, un pēc tam, kad Tīnes izstrādājumi jau tirgoti tālajā valstī, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras starpniecību kontaktus nodibinājuši vēl divi japāņu uzņēmēji. Pēc Krasov-ska pieredzes, tradicionālie gadatirgi un izstādes Intertekstil Baltikum ir labākais veids, kā dibināt kontaktus ar jauniem eksporta partneriem. 

«Ar japāņiem ir viegli strādāt. Atvērti, komunikabli un precīzi kā partneri,» saka valdes priekšsēdētājs. Japāņiem ļoti patīkot mūsu tradicionālie krāsu salikumi un latviešu audumu raksti, bet šogad Tīne sākusi ražot arī segas un audumus ar klasiski japānisku ornamentu. 

Lielākās bažas rada izejvielu un energoresursu sadārdzināšanās. Nodokļu pieaugums. Pašlaik nodokļos uzņēmums par katru darbinieku samaksā vairāk, nekā saņem pats darbinieks. Tomēr visvairāk uztrauc nekonkrētība – viendien finanšu ministrs teic, ka nodokļus necels, Ministru prezidents pēc dažām dienām – ka cels gan. Kā šādos apstākļos saglabāt konkurētspēju, ir lielākais pārbaudījums. 

Taču limbažnieki jau ir iemācījušies veco patiesību – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Šogad plānots uzcelt jaunu dzijas krāsošanas cehu, jo bez tā nevar tikt līdzi augošajam pieprasījumam. Turklāt Krasovskim ir dažas pilnīgi jaunas un trakas ieceres, kas saistītas ar kaņepju diegu izmantošanu ne tikai sadzīves, bet arī tehnoloģiskajiem audumiem. Diemžēl Latvijā nav ne kaņepju, ne to rūpnieciskās pārstrādes. Pirms kāda laika limbažnieki iepirkuši diegus Ungārijā un noauduši dažus paraugus. Interese esot milzīga, jo kaņepju audumam pielietojums esot ļoti daudzveidīgs – autobūvē, finiera ražošanā un citās jomās. 

No vienas aitas Latvijā var iegūt ap 3 kg tīras vilnas gadā
1 m2 vilnas auduma ražošanai atkarībā no tā blīvuma nepieciešams 100-700 gramu dzijas

3 Jāņa Krasovska biznesa principi
1. Nekad neapstāties, meklēt jaunas iespējas
2. Peļņai jāatgriežas ražošanā
3. Darbiniekos jārada pārliecība, ka viņi strādā ne tikai uzņēmumam, bet arī sev

Jūlija Brauere

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Jauna seja

Jaunā balerīna uzstājas Starptautiskajā Baltijas baleta festivālā, kas no 11. līdz 19.aprīlim norit Rīgā

Jūlija šogad absolvēs Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Viņa jau guvusi uzvaru Starptautiskajā klasiskās dejas jauno izpildītāju konkursā Harkovā, kur sacentās ar 45 konkurentiem no vairākām valstīm. Vasarā Jūlija cer piedalīties pasaules mēroga baleta konkursā Dienvidkorejā.

Vecums: 18. Vecāki: Jūlija ir bārene. Tuvi un mīļi cilvēki viņai ir mātes māsas ģimene. 

Ko dejosi baleta festivālā? «Kopā ar citiem Horeogrāfijas skolas audzēkņiem dejošu fragmentu no Šopeniānas.»

Tava mīļākā krāsa? «Balta un sarkana. Baltā, jo cenšos ticēt labajam un nepadoties. Sarkanā ir enerģijas, mērķtiecības krāsa.»

Vai tev patīk Džastins Bībers?  «Ik pa laikam radio dzirdu. Man vairāk patīk dziesmas ar jēgu, tādās ieklausos.»

Kas ir sāpīgākā vieta ķermenī? «Kājas – potītes. Baletdejotājiem tās visvairāk jāsargā.»

Vai proti slāt? «Pat gribēdama nevarētu! Man nesanāktu.»

Skaistākā mūzika pasaulē ir… «Pašlaik man ausīs skan klavieres un vijole no Songs from a Secret Garden.»

Ko darīsi, kad pabeigsi vidusskolu? «Cerams, tikšu strādāt Latvijas Nacionālajā operā. Gribētos arī vēl ko citu pamācīties, lai labāk sevi iepazītu.»

Visgrūtākā loma balerīnai ir… «Pagaidām nav lielas pieredzes. Pamātes loma baletā Sniegbaltīte nebija vienkārša, jo bija jāparāda sarežģīts raksturs.»

Vai sevi uzskati par pieaugušu, patstāvīgu cilvēku? «Jā, astoņus gadus kopmītnēs dzīvojot, ir tāda sajūta. Tāpat jau dažreiz gribas, lai vecāki būtu blakus.»

Vai picas ir garšīgas? «Ļoti!»

Nesasteigsim

Posted on aprīlis 6, 2011 by - Slavenība

Mūziķis un Imanta Ziedoņa fonda Viegli valdes loceklis Renārs Kaupers stāsta par savas paaudzes laiku, plāniem un to, kā pagājis gads, kopš tika nodibināts fonds un iznāca žurnāla Ir pirmais numurs – mēs toreiz rakstījām par Ziedoņa 70.gados izveidoto Koku grupu un Kaupera Mazo kavalēriju, kas mūsdienās turpina realizēt Ziedoņa ideju par tīru, pašu spēkiem sakoptu Latviju un tās skaistuma apzināšanu

Ir cilvēki, kurus satiekot, rodas sajūta, ka laiks ir dzīvs, vērtīgs un skaists. Viens no šādiem cilvēkiem ir Renārs Kaupers. Atceros, kā pirms gada, runājot par domubiedru grupu Mazā kavalērija, kas apbraukā Latviju, sakopjot to, priekā mirdzēja Renāra acis. Intervijā Renārs stāstīja, kā lāpstu plecā ar domubiedriem izbraukājis Latvijas malas un stūrīšus. 

Nu Renāram ir ne tikai Mazā kavalērija, bet arī fonds Viegli, ko izveidojis kopā ar domubiedriem. Fonda mērķis ir veicināt dzejnieka Imanta Ziedoņa ideju īstenošanos, vērtību turpināšanos un atbalstīt radošumu Latvijā. 

«Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties,» – tā rakstījis Ziedonis. Tas nu ir fonda Viegli moto.  No 1976. līdz 1997.gadam Imants Ziedonis ar domubiedriem, kuru vidū bija tautā mīlēti mākslinieki, zinātnieki, arī studenti, apbraukāja Latviju, izkopa aizaugušās birzis, uzkalniņus, ezermalas. Atbrīvoja no drazām un pinekļiem Latvijas dižkokus. Uzstādīja piemiņas zīmes. 

Mazo kavalēriju un Ziedoņa Koku grupu vieno tas, ka Kaupers 2009.gadā sapulcēja jaunus, iedvesmas pilnus cilvēkus un tapa domubiedru grupa, kas apņēmās sakopt Latvijas aizaugušos kaktus un stūrīšus. 

Pašlaik kopā ar Ziedoņa Koku grupu fonda aktīvisti atjauno ķiršu dārzu Mālkalnā, veido dzejnieka darbu un ideju digitālo muzeju un ir iegādājušies Ziedoņa un viņa dzīvesbiedres aktrises Ausmas Kantānes vasaras māju Murjāņos, ar ko saista lielas nākotnes ieceres. Šopavasar izdos mūzikas albumu, kur nekas nav perfekts, bet viss ir īsts. 

Par izraušanos no ierastības Renāram ir sava versija. «Es daru tikai to, kas man patīk. Tiekos ar cilvēkiem, ar kuriem ir interesanti. Tāpēc dzīve man patīk,» viņš saka, ar roku viegli pieskaroties bārdai. 

Renāram ir 36 gadi, piecpadsmit gadus veci dēli, par kuriem ar sirsnību viņš stāsta intervijā žurnālam Ir, un piemin arī, kā grupa Prāta vētra dzīvo krīzē. 

Tas, ko vajag izdzīvot
Pēc pirmā jautājuma «Vai tu jūti, kā noveco?», Renārs uzmanīgi ieskatās acīs. «Tu laikam prasi manas kuplās bārdas dēļ.» Sirsnīgi smejas.

«Vai atceries, kā gāja Bredam Pitam, kad viņš atlaida garu, iesirmu bārdu?» jautāju. 

«Jā, visi teica: šausmas! Bet, zini, ir daudz lietu, ko cilvēks [par sevi] nespēj paskaidrot. Man cilvēki bieži prasa – kāpēc, ko tu ar to esi domājis, kādu vēstījumu tu nes? Nekādu, bārda vienkārši aug. Neesmu to vēl apgriezis. Ja tāda īpašība ir, ka mati aug uz sejas, jāpamēģina, kā izskatās!» 

«Liekas, ka tev piestāv!»

«Man jau arī tā liekas. Sirmums man vienmēr licies simpātisks. Ar izbrīnu skatos uz cilvēkiem, kuri rausta ārā sirmos matus, krāso, saka: ai, man visa galva sirma! Man atkal tas liekas baigi forši. Tas arī ir posms, ko vajag ar prieku izdzīvot.»

Šādi iesākas mūsu saruna ar Renāru pēc tam, kad viņš fonda birojā Torņakalnā iebrāzies ar melleņu kūku rokās. «Ir taču Ir jubileja,» mūziķis saka. Un mēs, klātesot kavalēristei Inārai un kavalēristam Antam, našķojamies. Pirms intervijas Renārs jokodamies paspēj izstrīdēties ar Antu, no kurienes tuvāk līdz Rīgas centram – no Torņakalna, vai no viņa mājām Āgenskalnā? 

«Pirmatnīgs, īsts prieks, kas nāk no dzīlēm,» viņš saka par darbošanos fondā un Mazās kavalērijas talkām, kas šopavasar atkal atsākušās. «Tas ir tā, ka no rīta pamostos, zinu – satiksimies, runāsim par plāniem, un sajūta ir super.» Prieks par cilvēkiem, darbiem. «Tas, ka mums padodas, tikai vairo prieku.» 

Imanta Ziedoņa fonds Viegli tika nodibināts pagājušā gada aprīlī. Tas tapa, pateicoties kavalērijas cilvēku iniciatīvai, kuri vēlējās uzņemt apgriezienus, lai izdarītu ko vairāk Latvijas labā. Par mecenātu dāvātajiem līdzekļiem tika iegādāta Ziedoņa vasaras māja Murjāņos. Mecenāti ir privātpersonas, kas atvēlējušas prāvas summas fonda projektu attīstībai. Renārs ir fonda valdē. «Tas viss noticis ar Imanta un Ausmas svētību. Tagad tiek izstrādāta vīzija, kas tajā mājā varētu notikt, kā radošums varētu izpausties – vai tās būs radošās nometnes skolēniem, vai rakstniekiem, režisoriem, māksliniekiem,» viņš stāsta. 

Leģendāro Murjāņu māju un klētiņu 70.gados projektēja Ziedonis pats. Mūsdienās namu dēvētu par ekomāju. Tajā atrodas krēsli no zvejnieku virvēm, ko pinis Ziedonis pats, un viņa austas grīdsegas, māla trauki. Platās kamīna mutes pamatā dzirnakmens – viens no tiem, ko Ziedonis vācis visā Latvijā. Gaiss ir tvirts, un kaut kas vārdos neizsakāms šai vietai cilvēkus pievelk kā magnēts. Ziedonis šeit rakstījis Epifānijas. 

Renārs zina stāstīt, ka māju neformāli dēvē par Epifānijām – tā savulaik iecerējis pats dzejnieks. Nesen viņš gan saviem jaunajiem draugiem atzinies, ka vēlas, lai māju sauc par Dzirnakmeņiem. 

Pagaidām mājai vēl jāpieliek roka. «Tādi darbi, kas palīdz to saglabāt,» Renārs stāsta. Pārdodot māju, privātās lietas Ausma Kantāne aizvedusi prom. «Bet virtuvīte ar visu iedzīvi ir, gulta istabā un, man liekas, arī visi Ausmas [kolekcijas] lāči.» Par lielākiem plāniem fonda dalībnieki aizvien konsultējas ar Ziedoni un Kantāni. «Brīnišķīgi ir tas, ka Imants pats piedalās darbā pie vīzijas, kas mājā varētu notikt,» stāsta Renārs. 

Vai tuvākajā laikā varam gaidīt pirmos fonda rīkotos radošos seminārus, nometnes? «Šovasar vēl ne, jo tas prasa infrastruktūru. Kaut vai tualetes jāizbūvē, un lai cilvēkiem ir kur palikt. Ne vienmēr laiks ir skaists un var nakšņot teltīs. Varbūt kāda ēka ar istabiņām būs jāuzceļ,» – tā Renārs. 

Pagājušajā vasarā fonda izveidotāji paši sarīkoja Ziedoņa mājā radošo nometni. Pavadīja tur nedēļu kopā ar Ziedoni un Kantāni. «Gribējām, lai radošums, kas ir tikai vārds, pārtop par kaut ko reālu,» skaidro Renārs. Nedēļas laikā viņi Ziedoņa guļbaļķu klētiņā ierakstīja albumu Viegli, kas pie interesentiem nonāks 1.maijā. Uz visiem 15 sabiedrībā pazīstamajiem mūziķiem, māksliniekiem, kas piedalījās nometnē, bijis viens mikrofons un viens dators. Nomazgājuši muti tuvējā upītē, pabrokastojuši, viņi vienpadsmitos no rīta sapulcējās uz ierakstu. «Skaidrs, ka klētiņā kaut kas mazliet ierakstījies šķībi. Apzināti gājām uz to, lai tas nav perfekti. Doma bija impresionistiska – noķert mirkli.» 

Gluži kā Ziedoņa Šķībajā pasakā, Renārs izbaudīja brīvo, neparasto gaisotni. Viss drīkstēja būt mazliet «šķībs» un «nepareizs», un tieši tas bija pareizi. 

Visi četri ģimenē mācās
Pirms kāda laika žurnālā Una Renārs atklāja, ka zina, ko nozīmē veģetatīvā distonija. «Skaidrs, ka ātrajā laikmetā nervi netiek saudzēti, un tie uzdod vienā brīdī. Sajūties neaizvietojams, domā, ka tev jāizdara tas un vēl tas. Tagad, kad esmu izgājis tam cauri, uz šo posmu savā dzīvē skatos ar pateicību.» Ar vingrojumiem, meditāciju mūziķis ticis galā ar slimību, kas pārpūles dēļ mūsdienās piemeklē daudzus jaunus cilvēkus. Renārs sapratis – dzīve jāsakārto citādi. 

«Tagad no rīta pamostos un esmu mierīgs. Priecājos, ka naktī esmu labi izgulējies, novērtēju, cik tas ir superīgi. Kad slikti guli un katru rītu mosties stresā no tā, ka kaut kur jāskrien, kaut kas jādara, tas ir šausmīgi. Nav nozīmes nekam, ko dari, ja dari to tādā veidā.» Mūziķis sācis rūpīgi plānot savu dienu, visus darbus. 

«Man ir blociņš. Jau daudzus gadus tā iegājies, ka tuvi cilvēki man dāvina blociņu 1.septembrī, jo tad man sākas gads. Parasti lūdzu, lai nedāvina sagrafētos, es pats gribu sagrafēt ar lineālu un zīmuli. Līmēju markas, kaut ko uzzīmēju. Ierakstu skici dzejolim, kādu aprakstiņu, ja man jāiet uz pasākumu un jāsaka runa. Pēdējā laikā man patīk, ka ir kārtība apkārt, viss vietās un zinu visus mazos darbiņus, kas jāizdara. Kaut vai atdot CD – man ir ieraksts blociņā, ka tas jāatdod, jo parasti jau sīkumi piemirstas.» 

Tuvojas maijs, albuma Viegli iznākšana. Tas tikko atnācis no Ņujorkas, «nomāsterēts» labā studijā. «Johaidī, tik brīvā stilā! Nezinu, ko cilvēki teiks!» Renārs domīgi glauda bārdu. 

Mazās kavalērijas rīkotajās sakopšanas talkās un fonda Viegli darbos iesaistījušies Goran Gora un Māra Upmane-Holšteine, Jānis Strapcāns un Eva Ikstena-Strapcāne, Žanete Jaunzeme-Grende un uzņēmējs Ants Grende. Pāros. Renāra sieva Agnese ne. Kāpēc tā? «Kaut kā izveidojās, ka Agnese nav tajā visā iekšā. Vilkt es negribu. Tajā pašā laikā viņa skatās ļoti pozitīvi uz mūsu darbošanos. Katram savs.» Agnese ir žurnāla Una stila un modes redaktore. «Mani ļoti priecē, ka Agnesei padodas lietas, ko viņa dara, ka viņai ir talants un viņa turpina to attīstīt. Viņa apmeklē gleznošanas kursus Mākslas akadēmijā, mājās mums krājas glezniņas, ko mans tētis tik ierāmē, viņam patīk. Viņai ir brīnišķīgas gleznas.» 

Agnese glezno, Renārs mācās franču valodu, bet abu piecpadsmit gadu vecie dēli Edgars un Emīls spēlē ģitāru un bungas, aizraujas ar snovbordu un veikbordu. «Man patīk, ka mēs visi četri ģimenē mācāmies,» Renārs saka. Ir interesanti dzīvot! 

Ko tu agrāk neteici citiem?
Aprīļa vidū Renārs ar Prāta vētru dosies koncertēt uz Sibīriju un Kijevu. No janvāra līdz aprīlim grupai bijis atvaļinājums. Kurš gan nevēlētos atvaļinājumu trīs mēnešu garumā! No otras puses, jautājums par iztiku. «Prāta vētra nekad nav bijusi ļoti aktīvi koncertējoša grupa. Līdz ar to, krīze vai nekrīze, mums koncertu skaits nav mainījies,» Renārs stāsta. «Protams, mēs nekad nevarētu atļauties vienu koncertu gadā, ja mums nebūtu vēl kāds tirgus, kur spēlēt.» 

Krievijā Prāta vētra kļuva populāra 2005.gadā, kad izdeva albumu Četri krasti. Regulāri tiek aicināti koncertēt. Vai viņi dzied arī dzimšanas dienas ballītēs? «Ja lūdz spēlēt dzimšanas dienās un kāzās, ļoti izskatām katru gadījumu. Krievijā noskaidrot, kam jāspēlē, nav vienkārši. Kad vaicā, viņi atbild: kādam ļoti labam cilvēkam,» Renārs smejas. Un piebilst, ka Prāta vētra spēlē arī uzņēmumu korporatīvajās ballēs. «Daudz biežāk nekā dzimšanas dienās.» 

Spēlēšanu šādos pasākumos mūziķis neuztver kā, kā krieviski saka, otrabotal večerinku*. «Tas nav nekas zemāks. Tu nospēlē tā, kā parasti spēlē. Ir bijuši gadījumi, kad pēc vakara mums pienāk un pārsteigti saka: respect, jūs nospēlējāt tāpat kā koncertā!» Grupai krīzē palīdz arī tas, ka turīgajos gados vienmēr atlicinājuši naudiņu nākotnei – jauniem projektiem, ikdienišķo vajadzību segšanai. 

Renārs ik dienas vingrina balsi, spēlē arī akustisko ģitāru ar neilona stīgām. Vēlēšanās iemācīties spēlēt ģitāru radusies pēc tam, kad vairākos neformālos pasākumos mudināts dziedāt un gribējies pavadījumu. 

Spēlē arī Renāra dēli. Kad 1988.gadā izveidojās grupa Prāta vētra, jaunajiem mūziķiem bija četrpadsmit gadu. Vai no saviem junioriem Renārs gaida ko līdzīgu? Viņš smej, dēli grupu ar nosaukumu Žirafes izveidojuši jau vienpadsmit  gadu vecumā un turpina ik dienu spēlēt. «Kā tas izvērtīsies, ir viņu pašu ziņā. Piecpadsmit gadu dzimšanas dienā Renārs abiem uzdāvinājis slavenu cilvēku biogrāfijas. «Visu laiku meklēju grāmatas, kas varētu viņus ieinteresēt. Sākumā pirku stāstu grāmatas, tās neinteresēja. Tad uzdāvināju autobiogrāfiskās – Emīlam Ričardu Brensonu un Edgaram Ēriku Kleptonu. Puikām patīk mūzika un piedzīvojumi, un man likās, ka caur šīm grāmatām viņi varētu to sajust. Gribas, lai viņi atklāj to foršo dimensiju – lasīt, kad vari galvā uzburt ainu, iztēlē redzi gaisa balonu, kas lido.» 

No dēliem Renārs ņem mūziku: «Viņiem ir lieliska gaume. Viņi izvelk no YouTube tādus brīnumus! Piemēram, Ain’t No Sunshine, When She Is Gone. Skaidrs, ka kaut kur dzirdēts gabals, bet pēkšņi puikas to klausās un saka: šitais labs, tēti! Viņi klausās Bon Iver. Skaidrs, ka visādus modīgos un stilīgos arī.» 

Lēdiju Gagu? «To gan ne! Tas mani iepriecināja jau tad, kad viņiem bija deviņi, desmit gadi – viņi neklausījās popu, bet AC/DC, Deep Purple. Interesanti, no kurienes viņi to izraka?» 

Kā Renārs audzina dēlus? «Tā ir trausla lieta: kur palaist brīvāk un kur pieturēt. Ir lietas, par kurām absolūti zini – tev tas viņiem jāpasaka. Pat, ja zini, ka viņi to nedarīs, tev tas ir jāpasaka. Skaidrs ir arī viens: ja viņi pašlaik varbūt nesadzird kaut ko, kā es gribētu, – tas nekas. Pats apjaušu, ka ir ļoti daudz lietu, ko vecāki man teikuši, un tās saprotu tikai tagad, kad pašam dēli lieli.» 

Šogad mūziķis kļūs 37 gadus vecs. «Viens ir skaidrs – esmu kļuvis mierīgāks. Neesmu vairs tik liels maksimālists.» Labā vai sliktā nozīmē? «Gan, gan. Viens pateiks: ai, viņš baigais nūģis, uz tusiņiem vairs neiet, mājās sēž! Tu jau visu paredzi uz priekšu: aizies kaut kur, visu vakaru vajadzēs runāt, iedzert. No rīta atkal savākties. Tu tā izrēķini un padomā: ai, nē, mājās tomēr daudz foršāk – uzspēlēsim Scrabble, kaut ko paskatīsimies, vīniņu iedzersim. Un būs ļoti jauki tāpat. Reizēm domā – stulbi varbūt, ko tu agrāk teici citiem? Ka dzīvē jāiet, ārā jāiet!» 

Ārā ir pavasarīga pēcpusdiena, pa logu iespīd saulīte. Renārs iedzer malciņu bērzu sulas – dzidras, bet ne saldas. 

Mūziķis atzīstas, ka iemācījies rāmi salikt dienas darbus. Ja tikšanās plānota stundas garumā, piemet vēl stundu klāt, lai pa galvu, pa kaklu nav jāskrien. Mēdz mašīnā mazliet atlaisties, lai pārslēgtos no vieniem darbiem uz citiem. Sakoncentrētos. 

Ir tādi cilvēki, kurus satiekot, vienmēr aizdomājies par laiku – viņa, mūsu visu. Un par to, kas svarīgs. 

Simboliski izskan Renāra vārdi: «Iedomājies sirmu vectēvu, kurš sēž, mazdēls apkārt skraida un kaut ko grib. Vectēvs viņam saka: pag, mierīgi! Nesasteigsim. Šajos vārdos ir liela dzīves gudrība, līdz kurai dzīves laikā vai nu nonāc, vai nenonāc. Tas vectēvs jau arī ir izskraidījies, un tagad viņš var pateikt – pag, mierīgi…»

* Atstrādāt vakaru – krievu val.

Tā sanāca. Gadījās

Posted on aprīlis 6, 2011 by - Dzīve

Jeļenai Zeļenkevičai (29) un Annai Balčunai (78) ir kauns. Jeļenai par to, ka nesavaldījās un uzspļāva vecam cilvēkam, Annai – par to, ka Latvijā dzīvo nepieklājīgi krievi 

Vecmāmiņa Anna izpildījusies pēc pilnas programmas. Mazmeita Ligita nebija pārsteigta, kad draugi ieminējās, ka pie Brīvības pieminekļa 16.martā apspļaudītā sieviete ir dikti līdzīga Annai Balčunai. «Viņa mums ir kategoriska vienā jautājumā. Katru gadu iet uz leģionāru atceres dienu. Citādi viņa ir mīļa omīte, kura ļoti satraucas par tuvajiem,» stāsta mazmeita Ligita Bušinska. Viņa ir doktorante, strādā RTU sistēmu teorijas un projektēšanas katedrā. 

Tieši Ligita saņēma zvanu no policijas, kas meklēja Annu Balčunu. Līdz tam brīdim vecmāmiņa par notikušo nevienam nestāstīja. Negribēja satraukt. Apzinājās, ka ir līdzvainīga ķīviņā, kurā Jeļena Zeļenkeviča viņu nosauca par leģionāru fašisti, iesita un apspļaudīja. 

Tēti nošāva mežā
Tas, ka Balčuna ir šerpa, kļūst skaidrs, sastopot dzīvoklī Ziepniekkalnā. Skaļā balsī viņa izrīko savus piecus kaķus. «Šic!» Bail skatīties, kā no plaukta lejā tiks pelēcis Čārlijs, kurš no resnuma tusnī. Čārlijs piezemējas skaļi. 

Izskatās, ka dzīvoklī mīt jauna ģimene, jo pie plazmas TV puslokā sakārtotas rotaļlietas. Vienīgais, kas liecina par vecmāmiņu, – aizsākts dzeltens adīklis. Top pavasarīga cepure mazmeitai, kura te ir biežs viesis. Uz plaukta rāmjos divas bildes: mamma Elizabete un tētis Staņislavs. Kad Anna sāk stāstīt par Balčunu dzimtu, kļūst skaidrs, kur krājies aizvainojums. 

Anna dzimusi 1933.gadā Dagdā. Vecākā meita piecu bērnu ģimenē. Viņai bija 12 gadu, kad 1945.gada jūnija vakarā ar abiem brāļiem un māsām Nolejiešu mājas sētā skraidīja ar palagu, ķerdami sikspārņus. Pagalmā iebrauca sarkanarmieši. Mamma lika bērniem apklust. Vīri prasīja, lai Staņislavs atdod abus zirgus un kumeļu. Saimniecībai tās būtu beigas, jo bez zirga nevarēja ne laukus apart, ne sagādāt lopiem barību. Saimnieks zirgus nedeva. Pretojās. «Kad viņu sagūstīja, mamma sāka raudāt. Mēs, bērni, arī. Tēti aizveda līdzi un mežā nošāva. Kaimiņu arī.» Annas kundze slauka acis un trīc. Pēc brīža viņa dusmās novicina dūri. «Nu, kā var nekliegt, ja mani nosauc par fašisti! Kāda es fašiste! Krievi man atņēma tēvu!» 

Divus mēnešus pēc tēva nāves, augustā, nomira Annas mammas mamma. Četrus gadu vēlāk, 1949.gadā, mamma. Mirstot teica, lai viņa kā vecākā parūpējas par brāļiem un māsām. Lai tur pie rokas un nelaiž vaļā. «Skraidījām pa mežu un meklējām ogas, gulējām sienā. Ēdām puvušus kartfeļus. Negribu to atcerēties. Jūs nevarat iedomāties, ko esmu pārcietusi! Tas nav izstāstāms. Ko tagad var čīkstēt cilvēki, ka slikti dzīvojam? Paēduši, padzēruši.» 

Visus Balčunu bērnus ievietoja bērnunamā Rīgā, Āgenskalnā. Jaunākajai – Mārītei – bija četri gadi. Annai bija 17 gadu, un kāda čekiste viņu iekārtoja aukles darbā: pieskatīt bagātnieku meitu Natašu. 

Pēc sešiem gadiem atradās tēva radi Lietuvā, kuri bija ar mieru ņemt Balčunu bērnus pie sevis. Anna dzīvoja Šauļos, strādāja fabrikā, pēcāk bufetē un veikalā par pārdevēju. Jaunkundzē ar gaiši zilajām acīm un gaišajiem matiem ieskatījās kāds ukrainis. Kad abu dēlam bija septiņi gadi, viņi izšķīrās. «Viņš mani par fašisti nosauca!» Anna noskalda. Ieminos, ka varbūt tomēr kaut kas nebija labi arī ar pašu kopdzīvi. «Nu, arī. Vairāk par to negribu runāt, tas viss ir aizslaucīts.» 

Anna vienmēr jutusies kā latviete. Kad 1991.gadā Rīgā slējās barikādes, devās uz veikalu, piekrāva somas ar maizi, sieru, kafiju un ar autobusu brauca no Šauļiem uz Rīgu. Pabarot barikāžu aizstāvjus. Anna bija uzņēmusies arī rūpes par dēla meitu Ligitu, jo viņas vecāki izšķīrās. Dēls ciemos brauca katru nedēļas nogali. Līdz 10.klasei Ligita gāja skolā Šauļos, taču 1994.gadā, dēla aicinātas, abas pārvācās uz Rīgu. 

«Un kur esam ar visu brīvo Latviju? Kas ir pie varas? Visi Latgales skaistie ezeri pieder Šķēlem, Kalvītim un Repšem,» Anna vaimanā. 

Annas kundzes ikdiena un prieks ir mazmazmeitas Juraites audzināšana. Katru dienu viņa no Ziepniekkalna ar autobusu brauc uz Imantu, kur dzīvo mazmeita Ligita ar vīru. Pēc tautības – lietuvieti. Lielākā fotogrāfiju kaudze uz galda ir tieši ar Juraiti. Iet bērnudārzā, ir liela dziedātāja. Nesen vecmamma iemācījusi viņai Pūt vējiņi! un Jauns un traks tu puika esi bijis. 

Lai vācas prom
Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam. 

«Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!) 

«Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies).» 

«Nacistka staraja!» (Vecā naciste.) 

«Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!» 

Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. 

Nav jau tā, ka Balčunai nepatiktu krievi. Viņa labi satiek ar kaimiņa Jāņa sievu baltkrievieti Svetu. Viņa allaž painteresējoties, vai vajag palīdzēt. Jānis palīdzējis ārdurvis sataisīt. Kaimiņam, arī krievam, kurš ir vecs, Anna katru dienu aiznes pašas vārītu zupu. 

Annas kundzei nepatīk krievi, kuri izturas necienīgi un rupji. Pēkšņi kundze no klēpja izmet kaķeni un savelk roku dūrē: «Es tai meitenei pie Brīvības pieminekļa teicu: «Ko tu te bļauj? Es te atnācu savus senčus pieminēt, bet tu te bļauj!» 

Visvairāk Annu sāpinājis tas, ka protestētāji uz mietiem uzsprauduši cūku galvas un izsaukuši aizvainojošas frāzes. Lopiņu spīdzināšanu tad arī Anna pārmetusi Jeļenai. «Viņa pretī kliedza, ka Latvijā dzimusi! Es teicu, ka tad tev jāzina, kas ir fašists, esesietis, leģionārs, nevis jāsauc mani par leģionāru fašisti. Es teicu: ak, tu maita – krieva, kā kauna nav?! Jā, tā es viņai teicu. Tie jaunie neko nav dzīvē redzējuši, sapuvušus kartfeļus ēduši! Viņa mani par leģionāru fašisti sauks! Ko lien pie veciem cilvēkiem? Viņiem jau tā sirdis pilnas! Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9.maijā un bļausties.» 

Kāpēc tad tiesā nesūdzējāt, ka tāds naids? Annas kundze atmet ar roku. «Ko tur. Kas bija sakāms, pateicu. Dieviņš jau meiteni ir sodījis ar to, ka narkotikas lietojusi. Viņas vecākiem gribētu pateikt, ka nepietiek ar piedzemdēšanu. Vajag bērnu izaaudzināt par pieklājīgu cilvēku.» Balčuna atteikusies celt apsūdzību arī tāpēc, ka negribot savos 78 gados lieki satraukties. Nesen viņai konstatēja audzēju galvā, tas tika ārstēts. Reiboņu vairs nav, viņa jūtas labi. 

Anna katru gadu apmeklē leģionāru piemiņas dienu. Reiz iekļuvusi avīzē Čas. Zem bildes bija paraksts: leģionāru draudzene. «Man nav nekāda zīmoga. Es esmu, kas esmu. Es nezinu politiku, bet zinu savas sāpes. Un mani neviens nemainīs, līdz nomiršu.» 

Atvadoties Annas kundze uzsmaida un kā atvainodamās saka: «Tā gadījās tai 16.martā. Tā sanāca. Nelepojos jau ar to.» Pie dzīvokļa durvīm Balčunai piesprausts pīlādžzars, lai atvairītu ļauno, savukārt virs durvīm, raksturīgi katoļiem, ar krītu uzvilkti Austrumu gudro iniciāļi. 

Zatlers deva roku
Jeļena Zeļenkeviča, kas iesita un uzspļāva Annai, dzīvo koka namā Maskavas ielā kopā ar vīru, meitu, tēvu un kaķeni Musjku, kurai drīz būs bērni. Jeļena mierīgi apsēžas pie virtuves galda ar baltu rozi, ko 8.martā uzdāvinājis vīrs, un, uzzinot, ka Anna netur ļaunu prātu, uzliek plaukstas uz krūtīm: «Cik labi! Es regulāri eju uz baznīcu un aizlūdzu. Nožēloju izdarīto. Ja satiekat viņu vēlreiz, pasakiet paldies, ka piedeva un neiesūdzēja mani tiesā. Es ļoti nožēloju izdarīto.» 

Jeļena ļoti labi runā latviski. Stāsta, ka visvairāk ir kauns no septiņgadīgās meitas Vladislavas, kura par notikušo nezina. «Aktrise!» Jeļena rāda fotogrāfiju, kur meita skatās šķelmīgi un koķeti. 

Līdzīgi kā Annas kundze, arī Ļena notikušo skaidro ar diviem vārdiem: sanāca, gadījās. «Neesmu rasiste. Esmu bijusi Anglijā, Vācijā. Es parasti tā nerīkojos. Nejauši gāju garām. Man nebija nekāda mērķa. Nezinu, kas ar mani notika.» 

Jeļena ar draugiem brauca no Sarkandaugavas un izkāpa centrā, devās gar Brīvības pieminekli uz tramvaja pieturu pie Operas, lai brauktu uz Ķengaraga pusi. Pa ceļam satika paziņu, parunājās. «Par to, ka visi kari jau sen aizmirsti, ka nav fašistu un komunistu, ir tikai noziedznieki. Nacionalitātei nav nozīmes. Jādzīvo uz priekšu. Nezinu, no kurienes uzradās tante.» Balčune domājusi, ka Jeļena ir no kādas organizācija, kas sakārusi kokos cūku galvas, bet viņa noliedz, ka būtu kādā radikālā grupējumā. Tādā pasākumā viņa bijusi pirmoreiz. «Tur daudzi runājās un klaigāja. Tas, kas notika starp mums, bija īss mirklis. Televīzijā izskatījās citādi. Mēs viena otrai visu pateicām un gājām prom. Nebūtu kāvušās. Vispirms viņa pavicināja roku, tad galvu pakratīja kā uz spļaušanu. Un tad es nenovaldījos. Zinu, ka esmu vainīga. Man vajadzēja savaldīties. Vecs cilvēks jāciena. Lai arī ko saka. Viņa teica: okupante, maita – krieva. Bet es mīlu savu Rīgu! Es runāju latviski, visu mūžu te dzīvoju. 18.novembrī biju pie Brīvības pieminekļa ar meitu un vīru. Prezidents Valdis Zatlers manai meitai paspieda roku! Tas bija tik satraucošs notikums! Biju lepna! Mana meita zina, kas ir Latvijas prezidents. Viņai bērnudārzā ir rādīts.» 

Par ķīviņu pie Brīvības pieminekļa Jeļenai ir nenormāls kauns. Nevienam par to nestāsta. Tāpat kauns ir par to, ka 18 gadu vecumā smēķēja zāli un lietoja LSD tabletes. Iepriekš piemērots nosacīts sods, un viņa nonākusi policijas redzeslokā par narkotisko vielu lietošanu un izplatīšanu. «Es gribēju pamēģināt. Tikai vēlāk sapratu, ka tas ir garām. Tagad katru svētdienu eju uz baznīcu un lūdzu, lai meita neiet nepareizos ceļos.» 

Pamēģināt narkotikas Jeļena gribēja, lai būtu «krutāka». «Biju klusa, godīga. Dziedāju korī, piedalījos literatūras olimpiādēs. Netusējos.» Par to Jeļena kautrējās, jo viņas draudzenei, kura bija pāris gadu vecāka, jau bija puiši. Gribēja viņai līdzināties. «Kad mani aicināja iet ielās, kautrējos no tā, ka jāiet uz kori. Tagad saprotu, cik tas stulbi izklausās.» 

Pēc vidusskolas beigšanas Jeļena mācījās kursos par informācijas ievades operatori un pabeidza arī frizieru mācības. Pēdējais Ļenas darbs bija aptiekā par operatori: saņēma preces, ievadīja datus datorā, taču krīzē samazināja darbinieku skaitu. Pusmēnesi neoficiāli strādāja par sētnieci, tad simtlatnieku programmā kopa kādas skolas apkārtni. Reiz pamanīja, ka 10-12 gadus veci bērni smēķē. Teica policistiem, lai soda. Viņi atbildēja, ka varot sodīt tikai tos, kuri smēķē tuvāk par 10 metriem no ēkas, bet ne tālāk. Jeļenu kaitina tāda attieksme, jo tikmēr kāds cits policists nepieķer kāda cita policista bērnu, kurš, iespējams, pīpē pie citas skolas. 

Jeļena paver ledusskapi. Rāda, ka tajā ir tikai olas un desa, kurai beidzies lietošanas termiņš. Algota darba nav jau otro gadu. Meitai Vladislavai 15.martā bija dzimšanas diena, taču mamma neko nevarēja viņai uzdāvināt. Vīram simtlatnieku pabalsts beidzās februārī. Par meitu mēnesī saņem astoņus latus. Vienīgie ienākumi ir Jeļenas tēva pensija un vīramātes 1.grupas invaliditātes pensija. Pirms četriem gadiem viņai bija insults, tagad 52 gadus vecā sieviete guļ paralizēta. Jeļena ar vīru viņu kopj. «Smags laiks. Vīratēvs vēl nokrita un galvu sasita, mēnesi bija slimnīcā. Mamma pirms Jaungada nomira.» Desmit gadus vecākā māsa dzīvo Maskavā. 

Pats svarīgākais dzīvē Jeļenai ir meita. «Bez viņas ne dienu nevaru. Mēs vienmēr esam kopā, tāpat kā es ar mammu kādreiz. Bērnībā ilgi gribēju gulēt blakus mammai. Viņa gribēja, lai viņu mīlu, un es arī viņu mīlēju.» Jeļenas mamma bija latviete, strādāja Ķengaraga namu pārvaldē, tētis – šoferis. Ukrainis. Tagad pensijā, atkarīgs no alkohola. 

Vaicāta par vaļaspriekiem, Jeļena padomā. «Nekur neeju tusēties. Man nav draudzeņu un draugu. Ir vīrs un meita. Pietiek.» Jeļenai patīk mājās mazgāt un tīrīt, lai viss ir akurāti. «Re, visi katliņi kopti tā, ka saglabājušies vēl no manas bērnības.» Kad kļūs siltāks, Jeļena pagalmā sastādīs zemenes. 

Jeļenas un Annas dzīvesstāsti neattaisno izdarīto, taču daudz izskaidro. Ziepniekkalnā un Ķengaragā dzīvo divi cilvēki ar pilnu sirdi. Lai izvillotos, bija jāaizbrauc līdz Brīvības piemineklim. Tas bija ikdienišķs autobusā Ziepniekkalns-Imanta dzirdams kašķis, vien atšķirība tā, ka Leģionāru piemiņas dienā tādus ķīviņus pieķer pie rokas: filmē televīzijas un pēcāk vainīgos atrod policija.

Silīcija ieleja Maskačkā

Posted on aprīlis 6, 2011 by - Veiksme

Pat 30 tūkstošus latu mēnesī no viena kvadrātmetra – to prot «izcelt» latvieši, kas gādā par baltiešu, krievu un amerikāņu datu drošību 

Laikmetā, kas stutējas uz vieniniekiem un nullēm, dūcošu serveru angāri ir tik pieprasīta eksportprece, ka Digitālās ekonomikas attīstības centrā (DEAC) kalkulē, kad sākt betonēt grīdu nākamajam datu centram tepat Rīgā. Lai cik tūkstoši kilometru šķirtu divas pasaules vietas, viņi tās prot savienot ar pārdesmit milisekunžu ātrumu. Aptuveni tikpat daudz laika vajadzēja uzņēmuma valdes priekšsēdētājam un līdzīpašniekam Andrim Gailītim, lai piekristu intervijai. 

Viņš ir aktīvs nozares rupors sociālajos tīklos un, daudz neliedzoties, sevi sauc par darbaholiķi. Uz e-pastu atbild gan pusnaktī, gan atvaļinājuma pilnbriedā un, sarunas laikā pārlaizdams kārtējo reizi ar plaukstu pār seju, saka, ka norimsies tikai tad, kad biznesā būs iespējams pārredzēt tuvākos divus gadus. «Kad nebūs kā tagad, kad iecerētas lielas investīcijas, bet man jādomā, kura banka varētu būt normāls un paredzams ilgtermiņa partneris.» 

Kaimiņu metropoles
Par lielām investīcijām nav melots. Ja klients, kura vārdu DEAC patlaban vēl neatklāj un kurš lēmumu par sadarbības projektu sola pieņemt septembrī, tomēr sabremzēs un no grandiozajām sadarbības iecerēm atteiksies, DEAC tik un tā turpmākā gada laikā plāno celt vēl vienu datu centru. Tas būs jau trešais, papildinot vēsturisko Grīziņkalnu, kur 12 metru dziļā bunkurā dūc 100 serveru skapju, un pērn atvērto datu centru Rīga, kas atrodas Maskavas ielā, turpat, kur DEAC birojs. Rīgu atklāja 2009.gada nogalē pēc trīs gadu plānošanas un celšanas. Tā ir dzelteni zila vairāku stāvu kaste, aprīkota ar visu šim specifiskajam biznesam nepieciešamo. Dubultās grīdas, jaudīgi kondicionētāji, alternatīvie elektroenerģijas avoti un drošības kameras visās iespējamajās vietās. 

Tā kā patlaban noslogota tikai sestdaļa Rīgas jaudas, apgalvojums par trešā un, iespējams, pat ceturtā datu centra būvēšanu tuvākā gada laikā šķiet gana ambiciozs. Gailītis stāsta, ka Rīga bija uzņēmumam akūti nepieciešams tramplīns pēc desmit gadu operēšanas šaurajā, lai gan eksotiskajā Grīziņkalnā. 

Pirmajos desmit gados viņi uzaudzējuši muskuļus, strādājot galvenokārt Baltijas tirgū, piedāvājot gana plašu IT pakalpojumu paketi, lai varētu izdzīvot un sagatavoties lielākam eksporta lēcienam. «Pat ja vācietim patīk Latvijas desa, eksporta sarunas parasti apstājas pie jautājuma: vai divas fūres nedēļā vari?» ilustrē DEAC šefs. Tāpat ir ar serveriem. Sarunas varot sākties tikai no 400 serveru skapju apjoma, un šo būtisko slieksni DEAC pārkāpa jau pirms diviem gadiem ar savu Rīgu. 

Viņu eksporta recepte ir gana vienkārša. Vispirms jau konferences. «N-tās. Krievijā tajās piedalās vidēji 150-600 cilvēku. IT vadītāji, finanšu vadītāji.» Publika īstā, taču šāds prieks nav lēts. Gailītis rēķina, ka viens šāds pasākums uzņēmumam izmaksā 5000-9000 dolāru. Otrs ceļš ir mērķtiecīga interneta sijāšana, kontaktu meklēšana un braucieni, lai tiktos klātienē. «Trīs tikšanās dienā kā minimums,» programmu noskalda uzņēmuma šefs. 

Lētāki resursi
DEAC eksporta tramplīns gan kopumā prasījis trīs miljonu eiro investīcijas, un ieguldījumi arvien turpinās. Datu centru biznesā investīcijas ir tik nebeidzama parādība, ka tiek vienkārši skaitītas pie ikdienas izdevumiem. Katru gadu DEAC pērk kaut ko jaunu, lai aizvietotu veco, – te dīzeļģeneratorus, te serverus, te kondicionētājus. 

Taču izplešanās nav bijusi velta, un eksports pēdējā gada laikā kāpis par 70% un no visa apgrozījuma patlaban veido trešdaļu. «Galvenokārt uz Krievijas rēķina,» saka DEAC boss, piebilstot, ka korektāk būtu runāt nevis par Krieviju, bet gan Maskavu un Sanktpēterburgu – divām metropolēm, uz kuru fona Latvijas piedāvājums cenu ziņā izskatoties pat ļoti konkurētspējīgs. «Tur pat ķieģelis ir platīna cenā. Kā tajā anekdotē – ja pasaulē iestātos pilnīgs klusums, vienīgais, ko varētu dzirdēt, būtu Maskavas nekustamā īpašuma cenu augšana.» Tāpēc krievu uzņēmumi ieraduši datus glabāt Skandināvijā vai Rietumeiropā. «Neskatoties uz klaigāšanu, kas notiek elektroenergoresursu jomā, salīdzinot ar šiem reģioniem un pat ar Krievijas datu centru piedāvājumu, mēs vēl aizvien esam lētāki.» 

Gala cenā lomu spēlē arī joprojām lētākie cilvēkresursi. Arī divu aviostundu attālums ir būtisks faktors Krievijas tirgus apgūšanā. Klientiem no kaimiņu lielpilsētām tas nav mazsvarīgs arguments. Par citu savu eksporta priekšrocību DEAC sauc uzņēmuma izmērus: «Esam ātrāki. Jebkuru būtisku lēmumu varam pieņemt pāris dienu, nevis mēnešu laikā.» 

Pionieri
Latvijas mērogā DEAC dēvējami par IT ārpakalpojumu pionieriem, un 1999.gadā, kad vairāki jauni cilvēki sanāca kopā, uzņēmumu skepse pret savu datu uzticēšanu citam patiešām bija liela. «Mēģināja atkratīties kā no mēra! Un mūsu lielākā kļūda bija doma, ka viss notiks rīt. Nenotika ne parīt, ne aizparīt. Pirmie četri, pieci gadi pagāja, skaidrojot cilvēkiem, kas vispār ir ārpakalpojumi,» atceras Gailītis. Kopā ar izglītojošo darbu nāca klienti, kuru pulks DEAC vienmēr bijis dzeņa vēdera raibumā. Privātpersonas, uzņēmumi, latvieši, krievi, tuvākās kaimiņvalstis. Tādi kā Latvijas lielākā e-pasta platforma Inbox.lv, kas paši savus serverus gan iegādājas, gan uzrauga, taču glabā DEAC telpās. Arī tādi kā bankas un apdrošinātāji, kam pievilcīgs ir tieši Grīziņkalns ar savu eksotisko, pret dabas un cita rakstura kataklizmām drošo iekārtojumu. 

DEAC no pirmās dienas bijis atvērts visdažādākajiem pakalpojumiem. Citos reģionos strādājoši datu centri var atļauties specializēties visšaurākajās nišās. Piemēram, iznomāt telpas, kur klientiem novietot un uzturēt savus serveru skapjus, un viss – ne pašiem iznomāt «dzelžus», ne uzturēt savu komandu, kas klienta datus apkalpo. Latvijā ar šādu stratēģiju izaugt nav iespējams. «Esam maza valsts, tāpēc mums jāpiedāvā viss: e-pasti, serveru īre, virtuālie serveri, serveru telpas, datu monitorings. Tagad mūsu eksports smuki var augt, tieši pateicoties šai Latvijā iegūtajai bāzei, kas vēl aizvien veido lielāko daļu no mūsu naudas plūsmas,» saka Gailītis. 

Mazliet fašisma
Ieskicējot klientu profilu, DEAC šefs atzīmē, ka aptuveni ceturto daļu visa uzņēmuma apgrozījuma rada mazie klienti. Pakalpojumus cilvēkiem, kuru ikmēneša rēķins nepārsniedz desmit latu, Gailītis ir aizliedzis reklamēt jau gadiem, taču jauni mazizmēra uzņēmumi turpina uzrasties. Raibo klientu portfeli DEAC allaž uzskatījis par savu stabilitātes garantu. Tas līdzējis arī pārlaist ekonomiski sūrākos gadus, kas sakrita ar krīzes sākumu un brīdi, kad vēl nebija atklāts jaunais datu centrs. 

Kad runa ievirzās par darba efektivitāti Latvijā, Gailītis kļūst skarbs un rezumē – pilnīgi garām, te ir deguna urbinātāji ar Rietumeiropas ambīcijām. «Mēs visi gribam kā vācieši – nākt uz darbu pusdeviņos un iet prom pussešos. Bet vācietis tā var darīt tikai tad, kad ir izdarījis savu tiesu, pārdevis noteiktas vienības.» DEAC esot citādi. Te nestrādāt nevarot. Vairākumam darbinieku padarītais ir viegli un skaidri izmērāms. «Ar tehniskajiem puišiem un pārdošanas cilvēkiem ir vienkārši, un tādu mistisku cilvēku kā mārketinga speciālistu, kuru atdevi grūti izmērīt, mums ir maz,» viņš nosaka.

 Katram atrasta sava pieeja. Viens brīdi pa brīdim raksta pārskatus, citam labi padodas kontrolēt pašam sevi. «Mazliet fašisma vajag,» viņš smejas un piebilst, ka tas attiecas gan uz tehniskajiem puišiem, gan menedžmentu. 

Pats Gailītis menedžmentā uzaicināts pēcāk, kad bija sevi pierādījis, strādājot DEAC «pie dzelžiem», proti, par sistēmu administratoru. Lielākā daļa no 40 uzņēmuma darbiniekiem strādā šeit jau gadiem. To skaitā arī vadītāji, kuru sastāvā izmaiņas kopš 1999.gada bijušas nelielas. Vēl aizvien tas ir Latvijas kapitāls ar daudzmaz vienām un tām pašām sejām valdē – diviem Andriem (Gailīti un Putānu), Ilgu Cabuli un Jāni Kaģi. Bez darbaholisma uzņēmuma vadībai allaž bijis raksturīgi nestrēbt karstu un apdomāties pirms nākamajiem soļiem biznesa attīstībā. Lai gan pēdējos gados investīcijas bijušas grandiozas, ar kredītlīnijas apmēru viņi nav pārķēruši un attiecības ar kredītiestādēm nebremzēs DEAC turpmāko attīstību, uzskata Gailītis.

DEAC ikmēneša rēķins par elektroenerģiju ir ap 20 tūkstošiem latu 

2008
Apgrozījums – Ls 1,11 miljoni
Peļņa – Ls 12 tūkstoši

2009
Apgrozījums – Ls 1,45 miljoni
Peļņa – Ls 86 tūkstoši 

3 biznesa principi
1. Plašs pakalpojumu loks, jo ar šauru specializāciju muskuļus Latvijā neuzaudzēt
2. Fokuss tikai uz datu centru biznesu – vienlīdz labi arī datorus tirgot nevarēs
3. Neaizrauties ar principu ieviešanu, citādi naudas nebūs

Kristaps Jaudzems

Posted on aprīlis 6, 2011 by - Jauna seja

Kristaps kļuvis par autoritāti kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopijā ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā

Ķīmijas studiju doktorants 29.martā Rīgas Tehniskajā universitātē aizstāvējis savu promocijas darbu «Proteīnu struktūras, funkcijas un ligandu mijiedarbību pētījumi ar kodolu magnētisko rezonansi». Viņš to daļēji izstrādājis Nobela prēmijas laureāta profesora Kurta Vītriha vadībā, divus gadus stažējoties profesora laboratorijā ASV.

Vecums: 27. Vecāki: Ilze – finanšu analītiķe, Jānis – jau viņsaulē, bija celtnieks.

Kāpēc nodarbojaties ar zinātni? «Aizrauj kodolmagnētiskās rezonanses pētījumi un iespējas atklāt jaunas zāles.»

Vai jūtaties kā Šerloks Holmss, tikai zinātnē? «Ne gluži. Jaunu zāļu radīšana prasa neatlaidīgu darbu daudzu gadu garumā.»

Vai ticat, ka reiz būs iespējams izdziedēt jebkuru slimību? «Nē. Visu laiku rodas arvien jaunas slimības.»

Kas visvairāk pārsteidza, stažējoties Amerikā? «Cilvēki strādā daudz vairāk. Darbam jābūt perfektam – rūpīgi dokumentētam, un par to regulāri jāatskaitās. Ja boss tevi sestdien deviņos vakarā vēlas redzēt savā kabinetā, tad tur arī jābūt. Cilvēki zinātnē ir mērķtiecīgāki.»

Kā ar vienkāršajiem cilvēkiem? «Tos, kurus var satikt supermārketā, nekas īpaši neinteresē. Ir tādi, kas visu mūžu nodzīvojuši Kalifornijā un no tās ne reizi nav izbraukuši.»

Fascinējošākais pasaulē? «Daba, tās skaistums un sarežģītība – gan mikroskopiskā, ko pētu ķīmijā, gan visaptverošā – kosmoss.»

Kā atpūšaties no zinātnes? «Skrienot. Zinātnē ienācu laikā, kad vairāk domāju par sasniegumiem sportā, taču viss mainījās, jo sapratu, ka sportojot es daru kaut ko tikai sev, bet zinātnē – daudziem.»

Evija Gulbe, jokotāja

Posted on marts 30, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Ja humoram ir dzimums – tas nav sieviešu. Tā reiz teicu Fredim, norādot, ka jokus uz radio lielākoties sūta vīrieši

Fredis iebilda. Jokojot arī divas kolosālas un asprātīgas dāmas: Evija un Sarmīte. Evija esot Hanzas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja. 

«Tā ir robežpārkāpšana. Pašterapija. Strādājot skolā, necenzēta valoda nav pieņemama, tāpēc izvandos pa melno topu,» stāsta Evija. Darba laikā radio viņa neklausās. Trīs dienas nedēļā Evija māca 5.klašu skolēnus, divas dienas brīvas – to rītos tad arī uz SWH sūta jokus. Skolēni par Evijas hobiju nezina. Ar skolotāju meitenes apspriež to, ka Krēsla nav tik aizraujoša kā Zentas Ērgles Starp mums, meitenēm, runājot. «Harijs Poters jau kā ābece – izlasījuši gandrīz visi.» 

«Pirms desmit gadiem uz radio bija jāzvana un tā sava muļķība jāpasaka. Kāds kauns!» Savu pirmo joku Evija neatceras, taču balvu gan – istabas palmu. Lai arī nepiedalās balvu dēļ, ir patīkami, ka novērtē: ar velosipēdu, vannas spoguli un izlietni, segu, jaku, dāvanu karti puķu pasūtīšanai par 250 latiem. 

Evija nejokotu par ticību, taču par reliģiju gan. «Par tām klišejām, ar kurām reliģijas ir apkrāmējušās: baltbārdainiem onkulīšiem, mājiņām ar spiciem jumtiem.» Vislabāk padodas joki par alkoholu un gultas lietām. «Kad rakstu joku, gribu pārsteigt arī sevi. Ja pašai nav smieklīgi, izdzēšu.» Ja pēcāk vīrs joku dzirdējis radio un atzinis par labu, tad tā arī esot. Ko viņš saka, ja izdzird šādu Evijas joku? «Mīļais, šodien bija ienācis santehniķis. Teica, ka ar manām caurulēm viss ir kārtībā un viņš labprāt iebrauktu vēl pāris reižu.» «Vīrs pats ir joku mašīna un smej daudz. Mums iet jautri.» Gulbji audzina divas meitas: sešgadīgo Elizabeti un teju divgadīgo Beatrisi. 

Kā cilvēkā rodas humors? Evija uzskata, ka būtiska ir vide, kurā joku uzķer un atspēlē pretī. Lai būtu smieklīgi, vajag pabēdāties. Ja dzīvē bijis kāds pārdzīvojums, tad cilvēks saprot, kas ir prieks. Evijai sāpes saistās ar bērnību, kad cieta emocionāli. «Humors ir piesegšanās. Katrā jokā ir daļa patiesības, un dažs tajā sadzird arī nopietno pusi. Anekdotes taču ir arī par kariem un ebrejiem – tās ir sāpes, kas piesegtas vai pārvarētas caur joku.» 

Šogad tiks izdota Evijas grāmata, jo stāsts bērniem par žurkulēniem Koko un Riko uzvarēja konkursā Zvaigznes grāmata 2010. Žurkas uzzīmēja Evijas draudzene Linda Lošina. Viena žurkulēna prototips ir Gulbju ģimenes mājas žurka Koko, kuru Elizabete iznesa pastaigāties. Koko aizšmauca. «Mēs pieņemam, ka viņš aizgāja dabā. Vakaros ar meitu domājām, kā Koko varētu klāties. Sanāca vairāki stāsti. Tāda skumju pārvarēšana caur jokiem.»

No dzeguzes ligzdas

Posted on marts 30, 2011 by - Dzīvesstils

Daudzu iemīļotais bērnu vokālais ansamblis Dzeguzīte ir Latvijas mūzikas skatuves ilgdzīvotājs, kas šogad svin cienījamu jubileju – 40

Verot durvis uz nelielo Dzeguzītes mēģinājumu telpu Radiomājā, sagaida neierasts skats – pie cepumu un kafijas galda kopā ar ilggadējo Dzeguzītes vadītāju Dailu Martinsoni, mīļi sauktu par «učenīti», sēž un draudzīgi triec arī Žoržs Siksna un maestro Raimonds Pauls. Vēl pavilkuši mani uz zoba, ka viņu kafijas pauzes kompanjone nekādā ziņā neesot vis Daila Martinsone (esot slima un nebūšot runājama vēl ļoti ilgi), ar vieglu purpināšanu, ka jādod vieta jaunajiem, estrādes mūzikas leģendas tomēr aiziet, atstājot mūs divatā ar Martinsones kundzi, kura, par spīti jokam, ir ļoti sirsnīga un pie labas veselības. 


Pirmsākumi
Oficiāli Dzeguzīte Latvijas radio paspārnē dibināta 1971.gadā, tomēr pirmie ansambļa ieraksti datēti ar 1971.gada janvāri – tātad pirmie mēģinājumi notikuši jau 1970.gadā. Daila Martinsone ansambli vada no 1972.gada, bet Dzeguzītes dibinātāja un pirmā vadītāja bija viņas māsa Alda Strazda kopā ar Gunāru Stadi. 

Kad ansamblī sāka dziedāt Martinsones meita un tam tika meklēts jauns vadītājs, Daila, kura tolaik bija beigusi Konservatorijas diriģentu nodaļu un vadījusi sieviešu ansambli, nospriedusi – kāpēc nepamēģināt ar bērniem? «Tā es it kā netīšām sāku, un tas izveidojās par manu mūža darbu.» 

Dzeguzītes «zelta laikmets» sākās 1981.gadā, kad Martinsone tolaik Latvijas radio bigbenda pianistam un diriģentam Raimondam Paulam izlūgusies sarakstīt koncertprogrammu ansambļa 10 gadu jubilejai. Tad arī radusies Dzeguzītes «firmas dziesma» ar Jāņa Petera vārdiem Dzegu meitenes un zēni. Sadarbība ar Maestro turpinājusies, un gadus desmit vēlāk tapis cikls ar Raiņa vārdiem Baltās dziesmas, kura dziesma Kas manim kaitēja putniņam būt, pēc Martinsones domām, izsaka visu Dzeguzītes būtību. 

Pats Pauls par ansambļa vokālā snieguma kalngalu uzskata amerikāņu komponista Džordža Gēršvina simtgadei veltīto koncertu Latvijas Nacionālajā operā ar daudzu viesmākslinieku piedalīšanos. Opera bijusi «pilna līdz vājprātam». Kopumā sadarbībā ar Raimondu Paulu šo 30 gadu laikā Dzeguzītei tapušas vairāk nekā 12 dažādas koncertprogrammas un ierakstīti septiņi diski. Koncertējot krustu šķērsu apceļota visa Latvija un Krievija, dziedāts arī Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā, Moldovā un ASV. 

Meitenes un zēni
Dzeguzēnu kopējais skaits, kuri šo 40 gadu laikā dziedājuši ansamblī, ir tik liels, ka Martinsone pat nejaudā minēt. Toties ar stāstiem par viņu bērnības stiķiem un niķiem ir pilna kabata. Kaža jeb Kārlis Būmeisters bijis pirmais bērns dzīvē, pret kuru Martinsone reiz pacēlusi roku. «Tikko sākas studijas ieraksts, Kažam vienmēr bija kaut kas jāmuld! Tad skaņu tehniķim viss jāsāk no jauna, laika nav… Tad nu nenoturējos un iešāvu pa vaigu.» Kažu Martinsone atceras kā «pēdējo sliņķi», kurš mēģinājumos nestrādājis, tikai humoru dzinis, tomēr to atsvēris zēna muzikālais un improvizatora talants, kā dēļ puika bieži ticis pie sologabaliem. Vārdus bieži vien dziesmām nezinājis un izdomājis pats, tad nu ansambļa biedri uz skatuves teju vai čurājuši no smiekliem. 

Savukārt Viesturs Jansons, tagad Latvijas Nacionālās operas solists, bijis «kārtīgs lauku puika, ar abām kājām uz zemes». Žurnāliste Ilze Jaunalksne bijusi «spica, līderiene jau uzreiz», savukārt māksliniece Kristīne Jurjāne – maigāka, mākslinieciskāka dvēsele. Mārtiņš Egliens, lai gan iesākumā īsās mēles saitiņas dēļ bijis «diezgan smags bērns», bijis ļoti interesants – kad nācis pieteikties ansamblī, dziedājis tautasdziesmu ar kādiem 27 pantiem – tik dziedājis un dziedājis.   

Tagad dzeguzēni ar skubu gatavojas jubilejas koncertam 2.aprīlī Kongresu namā – gaidāmi vairāki pirmatskaņojumi, to vidū četras jaunas Paula dziesmas.

Seši jautājumi Dzeguzītes bijušajiem dziedātājiem un audzinātājai
1. Kuru sava Dzeguzītes laika dziesmu vēl šodien varat nodziedāt?
2.  Ko dziedāšana Dzeguzītē jums devusi, un varbūt arī – ko atņēmusi?
3.  Kāds ir spilgtākais piedzīvojums, kas jums saistās ar Dzeguzīti?
4.  Kāpēc bērniem būtu jādzied ansambļos un koros?
5.  Vai dzeguzīte dzied skaistāk nekā citi putni?
6.  Tas, ko nekad nepateicu saviem Dzeguzītes biedriem, ir… 

Viņš saviļņo

Posted on marts 30, 2011 by - Slavenība

Mūziķis Ainars Mielavs (50) sācis strādāt Radio101, sestdienās viņš vada autorprogrammu AM frekvence

Nav nekā nepatīkamāka, kā būt publiskai personai. Tā nodomāju pēc sarunas ar jauno Radio101 dīdžeju Ainaru Mielavu. Saruna sestdienas pēcpusdienā, kad viņš pabeidzis savu autorpro-grammu radio, atgādina pastaigu pa šauru purva taciņu, kur katrs nākamais solis var nozīmēt piesmeltus zābakus. 

Jaunajā radioraidījumā AM frekvence Mielavs atskaņo ne tikai paša izvēlētu labu mūziku, bet arī runā par jautājumiem, kas mūziķim šķiet svarīgi un sasāpējuši. Šo raidījuma daļu viņš nodēvējis Pilnā sirds. 

«Iesim te,» pēc divu stundu garā darba cēliena, uzmetis plecā mazu ādas somiņu un aizvēris Radio101 durvis, Mielavs man saka. Tumšas, zaļpelēkas acis, mazliet iesirmi deniņi. Pavasarīgs vējiņš plivina Mielava matus, viņam ir viegla, vingra gaita. Tas liek atcerēties 90.gadu sākumu, kad mūziķis ar grupu Jauns mēness guva galvu reibinošus panākumus. Mielava ēterisko, vienlaikus vīrišķīgo tēlu daudzi mīlēja, tāpat kā viņa liriskās dziesmas ar neparastajiem vārdiem. 

Mūziķis aicina uz savu biroju mūzikas izdevniecībā Upe. Šeit ir klusi, silti un var mierīgi parunāties. Viņš ir gatavs uzklausīt jautājumus, pacietīgi atbildēt uz tiem. Tik mierīgs, ka šķiet, lielpilsētas drudzis uz mūziķi neattiecas (vēlāk izrādās, ka viņš jau kādu laiku nedzīvo Rīgā). Tomēr mieram ir robežas, un kādā intervijas brīdī man gadās piesmelt zābakus. 

Prezidents neatbild
Pēdējo gadu laikā kā šautriņas mērķī mūziķis saņēmis asu viedokļu birumu. Pirms četriem gadiem viņš Latvijas televīzijā aicināja boikotēt vēlēšanas, jo politiķi nenožēlojot savas kļūdas un neatvainojoties par tām sabiedrībai. Mielavs boikotēja arī pēdējās vēlēšanas pagājušā gada rudenī. 

Plašu rezonansi izraisīja mūziķa izvēle 2010.gada 8.maijā dziedāt pie Uzvaras pieminekļa Rīgā,  atzīmējot Otrā pasaules kara beigas. 

Pavaicāts, kā uztver šodienas Latviju, mūziķis iesmejas: ar ko sākt – labo vai slikto ziņu? «Labā ziņa ir tāda, ka esmu ārkārtīgi apmierināts, ka esmu izvēlējies piedzimt Latvijā, esmu latvietis. Es ārkārtīgi mīlu latviešu valodu. Tā ir skanīga, melodiska, pietiekami bagāta, lai varētu daudznozīmīgi un skaisti izteikties ne tikai dzīvē, bet arī mākslā. Man patīk, kā latvieši izskatās tīri vizuāli. Un man patīk šī zeme, kas piešķirta mums, – tā ir harmoniska un skaista.» 

Sliktā ziņa, pēc Mielava domām? «Vienkārši nolamāt valdību var jebkurš cilvēks jebkurā virtuvē. Kopš man sākusies radiopro-gramma, jau trešo reizi izmantoju iespēju pateikt visu, kas man uz sirds,» Mielava balss kļūst ļoti nopietna, pat skumja. 

Savā pirmajā raidījumā Radio101 viņš izteicās par «milzīgo pliko vīrieša pēcpusi, kas karājas pie Nacionālā teātra fasādes, noklājot trešdaļu tās». 

Otrajā raidījumā mūziķis stāstīja, kā pazaudējis savu draugu Valdi Zatleru. Trešajā izteica viedokli par premjera Valda Dombrovska mūzikas gaumi, kurš «nekautrējas paziņot, ka viņa mīļākā grupa ir Rammstein». 

Mielavs stāsta, ka sliktajām ziņām pretī liekot arī labās, piemēram, 26.marta radio-raidījumā viņš padalījās ar klausītājiem par skaisto skatu aiz lauku mājas loga Pierīgā, kur mīt ar ģimeni, – ap pieciem no rīta mūziķi pamodinājušas dzērves. «Tās tik skaļi sevi pieteica, ka biju spiests pamosties,» viņš priecīgi iesmejas. 

Kad painteresējos, vai mūziķa draudzība ar Valdi Zatleru izjuka prezidenta pretrunīgi vērtētā ievēlēšanas procesa un aplokšņu dēļ (Zatlers īsi pirms ievēlēšanas atzinās, ka tās kā ārsts pieņēmis no pacientiem), Mielavs atkal iesmejas: «Kādu aplokšņu dēļ! Es pats esmu devis Valdim aploksni. Uzskatu, ka pelnīti, jo profesionāli augstvērtīgu mediķu darbs nav pienācīgi atalgots. Kad Valdis izoperēja man celi, man liekas, es iedevu viņam kādu naudiņu. Neatceros, cik, tie nebija tūkstoši, bet kaut kas tas bija, un viņš paņēma.» 

Draugu Valdi Zatleru mūziķis esot pazaudējis, jo nav vairs cieņas pret cilvēku, kas esot zaudējis vīrišķīgas drosmes paliekas. Pēc Mielava domām, četru gadu laikā Zatleram nekas nav sanācis. 

Šajos gados dažas reizes Mielavs atļāvies Valsts prezidentu patraucēt ar īsziņām. 

Īsziņās Zatleram mūziķis izteicis izbrīnu, ka Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts «Latvijas dzeltenās preses krustmātei Santai Ančai». Pēdējo reizi Mielavs rakstīja Zatleram, kad veikalā redzējis, kā sieviete par nelielu pirkumu norēķinās ar krājkasītes saturu. «Sirds man bija pilna. Uzrakstīju, vai tiešām nevari kaut kā reaģēt? Pateikt, ka arī tev sāp?» 

Šī īsziņa, tāpat kā pārējās, palika bez atbildes. Draudzība ar Zatleru no Mielava puses ar to arī beigusies.   

Par vēl vienu Valdi
Mūziķis apgalvo, ka nekādu spožu gaismu tuneļa galā Latvijas nākotnei neredz. Latviešu nospiedošais vairākums esot mazohistu tauta, jo vēlēt iet par mazāko ļaunumu. 

Patlaban savā valstī Mielavs jūtoties kā ievainots izlūks, kas atstāts uz frontes līnijas. Tie, ar kuriem kopā izlūkos gājis, viņu ir pametuši. «Paši, pēc visa spriežot, jūtas visai labi. Tālu nav jāmeklē, var atrast vēl vienu Valdi, uzvārdā Dombrovskis, kuram bija nepieciešami divi gadi, lai saņemtu dūšu un atvainotos pensionāriem par viņu apmānīšanu pēc pašvaldību vēlēšanām,» Mielavs neskopojas ar dzēlībām. 

Lielākā daļa valdošās elites guļ ciešā, labi paēduša bērna miegā un necieš no tā, no kā cieš lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, domā mūziķis. «Vai kāds no viņiem televizorā ir pateicis – lūdzu, piedodiet, ir grūti, bet mēs darām, ko varam? Pat izslavētais Dombura raidījums pārvērties par pašapmierinātu cilvēku vāvuļošanu. Domburs apmierināts ar sevi joprojām – cik viņš gudrs, kā var viņiem pateikt. Tie uzvedas kā vienmēr uzvedušies, bet neviens nekad nav vienkārši cilvēcīgi palūdzis piedošanu, mēģinājis [sabiedrību] nomierināt.» 

Mielavs ar baltu skaudību skatoties uz kaimiņvalsts prezidenta Dmitrija Medvedeva rīcību. «Cik sanāk paskatīties Krievijas kanālus, nav tādas dienas, nav tāda vakara, kad šīs valsts prezidents nerūpētos par savu valsti, ka viņam tā nesāpētu. Ka viņš neņemtu priekšā cilvēkus, kas nogrēkojušies. Kaut vai par elektrības tarifiem Krievijā – skatījos un gandrīz vai asaras riesās acīs. Domāju – jā, šis cilvēks nevar visu izdarīt, bet viņš cenšas palīdzēt savas valsts pilsoņiem,» Mielavs izjusti saka un kritiski piebilst: «Mūsu Valži taču to nedara.» 

Par Valda Dombrovska mūzikas gaumi Mielavam arī ir ko teikt. Grupa Rammstein, kā atzinies Ministru prezidents, viņam patīk, bet Mielavs tos neuzskata par nopietniem māksliniekiem. «Kompleksu nomākti austrumvācu muzikanti, kuri, lai kaut kā izceltos, dara savos koncertšovos to, ko dara. Agresija, brutalitāte uz skatuves. Ja cilvēks norāda, ka viņam patīk šāda veida mūzika, viņš norāda, ka viņam patīk diezgan perversas lietas.» Mielavs uzskata, ka katrs var klausīties, kādu mūziku vēlas, bet valsts pirmajai amatpersonai par to nebūtu publiski jāizsakās. 

Mūsdienu popmūzikā Mielavs īpaši neorientējas. Pieredzējušais mūziķis Eirovīziju neskatās. Arī par Latvijas populārajā mūzikā notiekošo viņam īsti nav priekšstata. «Ja kaut kas būtu tāds, kas mani spētu ieinteresēt, šī mūzika pie manis atnāktu. Ja tā nav noticis, izdaru secinājumus, ka neko [man] interesantu Latvijas mūzikas scēnā  neatrodu.» 

Mūziķis domā, ka cilvēka varā ir pasargāt sevi no tā, kas viņam netīkams. Neskatīties TV, nešķirstīt žurnālus. Galvu smiltīs ierakt Mielavs gan negrasoties. Viņš stāsta, ka samērīgās devās lieto internetu, lai būtu informēts par pasaulē notiekošo. 

Laimīgs ar ģimeni Pierīgā
Kaut arī Mielavam pilna sirds par daudz ko, pats ar savu dzīvi, mūziķis, šķiet, ir apmierināts. No kurienes miers, ko viņā jūt? «Iespējams, viena no atbildēm ir tā, ka es regulāri un daudz domāju, un regulāri un daudz runājos ar savu sievu. Par visu, kas sakrājies. Nepaiet ne diena, kad mēs neveltītu vismaz stundu sarunām.» 

Ar sievu Lieni un meitām mūziķis dzīvo Pierīgā. Pavaicāts par ikdienas dzīvi, Mielavs atsaka, ka nebūšot nekā interesanta, ko stāstīt. «Sadzīve. Bērni ir jāpabaro, jānomazgā, jānoliek gulēt. Kā visiem cilvēkiem. Nav mums mājkalpotājas, paši mutes mazgājam,» viņš ar īsiem smiekliem pieliek tēmai punktu. 

Emocionālais skatījums uz notiekošo, lielā taisnīguma izjūta un iekšējais miers vedina domāt – varbūt mūziķis pievērsies kādai dzīves filozofijai? «Specializētā literatūra? Nē!» viņš aizrautīgi smejas. «Tā mani nekad nav interesējusi. Bet es turpinu lasīt daiļliteratūru, kā esmu to darījis visu savu dzīvi.» 

Sabiedrībā atpazīstams Ainars Mielavs kļuva 80.gados. Būdams Mākslas akadēmijas dizaina grafikas students, viņš sāka vadīt diskotēkas tolaik jauniešu iecienītajā Poligrāfiķu kultūras namā. Uz dejām pulcējās Rīgas vidusskolu un augstskolu studenti, starp tiem bija daudz mūziķu, mākslinieku, literātu. Jaunais diskžokejs Mielavs atskaņoja gan vietējo, gan arī labu ārzemju mūziku. Poligrāfiķu disenes kļuva leģendāras ar brīvdomīgo gaisotni. Šeit Mielavs iedziedāja pirmās dziesmas, arī populāro Nedalāmā. 

Pats mūziķis gan atzinis, ka tie bijuši tikai mēģinājumi ceļā uz paša radītām dziesmām. 

Kopā ar Gintu Solu 1987.gadā Mielavs nodibināja grupu Jauns mēness, ko slavenais krievu muzikologs Artjoms Troickis nodēvējis par spilgtāko baltu rokmūzikas pārstāvi, velkot paralēles ar ķeltu roku. 

Mielava hitu liste ir gara. Atliek vien piesaukt Piekūns skrien debesīs, Pārcēlājs, Ai, jel manu vieglu prātu, Tu saviļņoji mani un Tā – Imanta Kalniņa dziesmu ar Mielava vārdiem, ko mūziķis iedziedājis ar Agnesi. Turpināt varētu bezgalīgi. 

Ar grupu, gan arī kā solomākslinieks Mielavs ierakstījis vairāk nekā 20 mūzikas albumu, divus no tiem krievu valodā. Viņš saņēmis septiņas nozīmīgas Latvijas mūzikas gada balvas. Mielavs strādājis kā dīdžejs un raidījumu vadītājs Radio SWH. Viņam pieder mūzikas izdevniecība Upe. 

Patlaban Mielavs un Pārcēlāji ar koncertu Audiobiogrāfija apceļo Latviju. 

Arī savos koncertos mūziķis cenšas skatītājiem pastāstīt, ko domā par notiekošo sabiedrībā, kas viņu saviļņo un sāpina. Vieniem tas iet pie sirds. Citi tādēļ vairs nevēlas mūziķa koncertus apmeklēt. 

Mielavs stāsta, ka cenšas dzīvē nedarīt neko, kas nepatīk. «Koncerti liecina, ka man ir patīkami, ir svarīgi dziedāt mūsu dziesmas un satikt mūsu klausītājus.» 

Uz Mielava koncertiem nedrīkst doties tāpat vien – lai padejotu vai atpūstos ar glāzi rokā. Reiz, Briselē sniedzot koncertu Latvijas pārstāvniecības darbiniekiem, mūziķis pat noslēgumā pārtraucis dziedāt, izdzirdot nepieklajīgi skaļu čalošanu līdzās skatuvei. 

Ainaru Mielavu intervijā saērcina jautājums par viņa uzstāšanos 8.maijā pie Uzvaras pieminekļa – visiem par to bija ko teikt, bet mūziķis pats diskusijās neiesaistījās. «Nezinu, ko un kas bļāva. Esmu tikai no draugiem dzirdējis, ka vieni mani aizstāvēja, lai gan nevienam nekādu aizstāvību neesmu lūdzis, un uzskatu, ka tā man nav vajadzīga, bet citi bruka man virsū. Manā uztverē šeit nekas nav jāpaskaidro. Es atrados tur un dziedāju, jo visa pasaule atzīmēja Otrā pasaules kara beigas. Nezinu, kas man vēl būtu jāpaskaidro.» 

Mielavs nav informēts par incidentu pie Brīvības pieminekļa šāgada 16.martā, kad apvainojumus viena otrai veltīja kāda latviešu kundze un krievu jauniete. «Vispār es domāju, ka ir pēdējais laiks nomierināties gan tiem, kas aizliedz 16.marta pasākumus, gan tiem, kas protestē pret 9.maija pasākumiem. Ir svarīgākas lietas, nekā turpināt pārdzīvot par to.» 

Mūziķis tomēr grib uzsvērt, ka nav politologs, nedz arī sociologs, un negrasās kā profesionālis vētīt procesus sabiedrībā. «Viss, ko runāju, ir tikai manas pārdomas.» 

Viņš viegli nopūšas un pieklājīgi pavaicā, vai sarunu varētu beigt. Vēl vakar viņam bijusi paaugstināta temperatūra. Vīruss. Viņš jūtas saguris. Mūziķis neslēpj, ka labprāt ar medijiem nerunātu vispār. Ja ne darbs un publiskais tēls, kas ar to saistīts. 

Vārdos neizteikta pēc intervijas gaisā novirmo sajūta, ka vislabprātāk Mielavs visu dzīves laiku pavadītu mājās ar sievu un jaunākajām meitām, neļaujot ārpasaulei sevi kaitināt un satraukt.