Esmu jutīgs puisis • IR.lv

Esmu jutīgs puisis

3
Foto — Rūta Kalmuka, F64
Ieva Alberte

Neesmu oriģināls – pirms 65.dzimšanas dienas komponists Pēteris Vasks stāsta, ka dara darbu, ko mīl, ir devis kukuli ārstam un nekad nav smēķējis zāli 

Atkal Pēteris Vasks brauca ar 27.trolejbusu. Es arī. Nolēmu iepazīties, lai Ziepniekkalna nomāktībā man būtu, ar ko sveicināties. Komponistam šī ideja patika. Viņš izrādīja dzīvu interesi par manu muzikālo gaumi. Ak, vai, es arī esot no tiem, kuri ar mūziku saprot tikai dziedamo mūziku?! Tas esot tik raksturīgi latviešiem, kuru izpratne par mūziku vēsturiski veidojusies ar tautasdziesmām, ar Dziesmusvētkiem. Simfoniskajai, kur nu vēl kamermūzikai diemžēl neesot tādu tradīciju. 

Atzinos Vaskam, ka ar nedziedamās mūzikas apmeklējumiem man švaki: Saxophonia, Lists Vestarda Šimkus izpildījumā, Petrausku un Riharda Zaļupes Gija Kančeli. Par visu vislabāk man patīk rokfestivāli. To padzirdējis, Vasks sāka manu redzesloku paplašināt. Uzdāvināja savu disku. Aicināja janvārī uz viņa Credo pirmatskaņojumu Lielajā ģildē. Tas bija pacilājošs skaņdarbs. Sapratu, ka Vasku daudz vieglāk ir klausīties, nekā dziedāt viņa kora dziesmas. 

Mūsu nākamā saruna notika šā raksta dēļ. Kad aicināju Vasku uz interviju, pārliecinājos, ka komponists dzīvo savā pasaulē. «Šonedēļ tāds nomācošs laiks. Debesis spiež. Nezinu, vai varēsim runāties. Daudz darba arī.» Tomēr savai jaunajai Ziepniekkalna paziņai viņš neatteica. Laškrāsas divstāvu māja netālu no Vienības gatves ir tā vieta, kur 2.stāvā top mūzika. Ar roku, uz papīra. Vasks nav tehnoloģiju guru, viņš māk saņemt īsziņas, taču ne atbildēt. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu