Žurnāla rubrika: Cilvēki

Te ir viņu mājas

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Personība

Sešu mazbērnu vecmāmiņa Žanete Aščuka pirms sešiem gadiem uzņēmās aizbildniecību par piecgadnieku no bērnunama, pagājušogad – arī par kādu vecāku pamestu zīdaini

Bija vēls rudens, tikko bija uzsnidzis pirmais sniegs. Žanete Aščuka, pie mājas datora kārtodama darba lietas, nosprieda – vajadzētu izbrīvēt laiku, lai nomainītu auto ziemas riepas. Pa starpu viņa iemeta aci privātā sarakstē: domubiedrenes bērnu aizbildņu un adoptētāju biedrībā Azote cita citai nodeva ziņu, ka jāglābj kāds puisēns no mazpilsētas. Divus mēnešus vecā zēna vecāki, svinēdami bērna kopšanas pabalsta saņemšanu, kārtējo reizi tik dziļi bija ieskatījušies pudelē. Kamēr tiks noskaidrots, vai vecāki ir spējīgi rūpēties par likteņa varā atstāto mazuli, lai viņš nenonāktu bērnunamā, zīdaini bija ar mieru pie sevis paņemt kāda audžuģimene Rīgas rajonā. Vajadzīgs bija kāds cilvēks, kuram būtu tiesības un iespēja mazo atvest. 

Žanete sākotnēji bija domājusi, ka sarakste par puisēnu uz viņu neattiecas. Taču dāmas, zinādamas, ka viņa ir laba autobraucēja, ar portāla Calis.lv  starpniecību daudzkārt izlīdzējusi ziedotu mantu aizvešanā trūcīgām ģimenēm, jautāja tieši: viss jau ir noorganizēts, vai aizbrauksi? Žanete servisā paspēja noskaidrot, ka agri nākamajā rītā varēs uzlikt ziemas riepas, un tūdaļ pēc tam devās ceļā. Viss izvērtās citādi, nekā bija paredzēts. 

Divas dienas pārvēršas gados
Zēns, ko Žanete mīļi dēvē par Marčuku, kaut gan dzimšanas apliecībā viņam ir cits, vecāku dots vārds, bija divus mēnešus vecs. Bērna dibentiņš bija sāpīgi iekaisis, tomēr Marčuks nebļāva pār mēru. Pacietīgi viņš gulēja autokrēsliņā, nezinādams, ka ir saticis savu jauno mammu. Arī Žanete vēl nenojauta, ka īsais brauciens izvērtīsies tik ilgs. 

Atceļā viņu sasniedza ziņa: ģimenei, kas bija solījusies parūpēties par bērnu, mājās kāds saslimis ar vemšanu un caureju izraisošo rotavīrusu. Turp tik mazu bērnu vest būtu bīstami. Sieviete jautāja, vai Žanete būtu ar mieru pāris dienu parūpēties par zīdaini. Negaidīts pavērsiens tieši pirms brīvdienām! Tomēr Žanete neteica «nē». 

«Divas dienas…,» vēl šad un tad nosmejot viņas vīrs kinoproducents Bruno. Marčukam tagad ir gads un deviņi mēneši. Viņš ir gadu un sešus mēnešus vecāks par jaunāko no Aščuku sešiem mazbērniem, kas dzimuši trim Žanetes un Bruno pieaugušajiem bērniem. Un viņam taču ir īpašs brālis – pašam savs. 

Kad «bioloģiskie» bērni bija atstājuši vecāku mājas, Žanete un Bruno jau reiz veica savai vecuma grupai un sociālajam statusam ne pārāk populāru gājienu – paņēma no bērnunama piecgadīgu puisēnu. Andris, kuram augustā būs 11, Marčuku uzskata par brāli – tuvāku, nekā mēdz būt pat asinsradinieki. 

Arī Žanetes sirdī tajās divās novembra brīvdienās notika klikšķis. «Zīdaini iemīlēt var zibenīgi,» viņa tagad ir spiesta atzīt. Protams, viņa Marčuku nevarēja barot ar krūti, bet mātes instinkts, kas, pašas bērniem izaugot un Andrītim kļūstot arvien patstāvīgākam, bija pieņēmis citu formu, atkal atdzīvojās. Viņa kā lauva bija gatava aizstāvēt citai dzimušo, nevarīgo mazuli. Zēnam bija aizkavējusies attīstība, viņu vajadzēja vest pie osteopāta. Pamanot, ka arī ar kuņģi ir problēmas, Žanete meklēja, kurš no piena maisījumiem būtu piemērotāks mazulim. Paziņas kā folkloru atstāsta – ejot veikalā gar skābu kāpostu plauktiem, Žanete kārojusi paņemt spainīti, tomēr apstājusies pusceļā. Man taču ir zīdainis, es nevaru tos ēst, lai viņam nesāpētu vēderiņš! Domās baroja ar krūti bērnu, ko paša māte nekad nebija tā barojusi… 

Nepārtrauca strādāt
Nākamajā nedēļā, kad kāda cita mamma būtu bijusi ar mieru glābt Žaneti no negaidītās atbildības, viņa jau pati vairs negribēja to laist vaļā. Marčukam vēl nebija adoptējamā bērna statusa, pastāvēja iespēja, ka viņa īstie vecāki izrāda gatavību bērnu atgūt. Kāpēc lai starplaikā viņš kā nevienam nevajadzīga nauda mētājas no viena dzīvokļa uz otru? 

««Lielie» bērni jau uzreiz atveda ratus un gultiņu, dēls Indars – savas meitas Elzas drēbes,» Žanete pirmās dienas jaunās māmiņas statusā atceras bez lieka stresa. «Bet darbs?» jautāju. Zīdainis taču katru dienu nenoveļas no gaisa, parasti jaunās māmiņas ņem bērna kopšanas atvaļinājumu. Bet Žanete, kas atbild par reklāmu ierakstiem, nepārtrauca strādāt. Marčuks, it kā rādīdams, ka patiešām vēlas šeit palikt, bijis tik atsaucīgs, mierīgs un labs. 

«Iepaunāju viņu nesamajā somā, skrēju ar viņu uz studiju, visi aktieri viņu ir auklējuši un bužinājuši,» viņa stāsta ar apbrīnojamu vieglumu. «Katrīne Pasternaka ir palīdzējusi tik ļoti! Kamēr ir ieraksts, braukājusi ap studiju, vai arī viņas vīrs Juris ir staigājis ar bērna ratiem. Viņa tik ļoti pelnījusi savu mazbērnu,» Žanete piemin pazīstamās televīzijas raidījumu vadītājas meitu, kas nesen ar savu puisīti ieradās ciemos no Austrālijas. 

Neticami, Žanetei pat nav bijis negulētu nakšu, kas 50 gados ar astīti varētu būt ļoti nogurdinoši. «Marčukam nav kaprīžu. Pats dzīves sākums laikam bijis tāds, ka viņš nedrīkstēja daudz kaprīžu atļauties,» viņa cieti nosaka. «Pa visu šo laiku varu uz pirkstiem saskaitīt naktis – tad, ka viņam nāca pirmie zobiņi, – kad es kādas pāris stundas esmu veltījusi, lai viņu nomierinātu. Redzi bērna progresu, un tas tev dod tik daudz emociju, tik milzīgu enerģiju! Tā slapjā buča tik ārkārtīgi uzlādē! Tev pat vairs nav laika bēdāties par to, kas notiek, piemēram, politikā. Tev ir tik svarīgs objekts, pie kura ir visas domas.» 

Aizņēmās aukli no mazmeitas
Sievietei, kas jau pati ir vecmāmiņa, sociālais tīkls ir daudz plašāks nekā nogurušai un nepieredzējušai jaunajai māmiņai, Žanete min vēl kādu priekšrocību. «Vecākā mazmeita Evelīna, kurai tagad ir 13 gadi, man bieži vien pati atsūta īsziņu, vai nevajag paauklēt Marčuku. Mums ir tādi ģimenes draugi, kas ļoti ir Marčam pieķērušies, ar viņiem vienmēr var sarunāt pieskatīšanu,» priecājas Žanete. Aizbraucot nedēļu uz Jordāniju, talkā nāca vecākās meitas Agneses ģimene. Citreiz ir pieslēgusies vedekla, citreiz – viņas mamma, kas dzīvo Aščukiem pretējā dzīvoklī. Tagad Marčuks katru dienu vairākas stundas pavada bērnu rotaļu grupā, bet vienubrīd viņam bija aukle, kuru Žanete «aizņēmās» no mazmeitas Elzas. Kad viņas brālītim palika gads un mammai vajadzēja iet strādāt, nācās aukli dot atpakaļ. Sarakstam nav gala. Alise, jaunākā meita, kas aizprecējusies uz Ameriku, Marčuku auklēja pusotru mēnesi. Viņa bija atbraukusi ciemos tieši Žanetes darbā saspringtajā pirmsziemassvētku laikā, gaidīja savu mazulīti… Dēla dēls Edgars ir pusgadu jaunāks par Marču. «Marčs zina visus šos cilvēkus, it pieķēries, galviņu pieglauž,» nosaka Žanete. Pat Trevors, labsirdīgais zelta retrīvers, kura garajā spalvā ieķērušies mācījās staigāt viņas mazbērni Kristers un Ernests, tagad vadā audžubērnu. 

«Bišķi jau mums sapiņķēti, ar Marču pavisam…,» Žanete apiet tēmu par vecumu, tikai atkal pamet ko līdzīgu anekdotei. Kad viņa no ierakstu studijas zvanījusi znotam, vai nevar izņemt no skolas Andri, kolēģi smējušies: «Nauris savā darbā saka: man švāģeris jāiet izņemt no skolas!» Jā, divi no viņas mazbērniem – Evelīna un Kristers – mācās vienā skolā ar savas mammas audžubrāli Andri. 

Mūsu pirmās sarunas laikā Marčuks vēl ir savā spēļu grupā, Bruno – darbā, mājās ir tikai Andris. «Susuriņ,» Žanete no otras istabas pasauc zēnu, tik sīciņu turpat saviem 11 gadiem. Mazs un atsperīgs, vingrotājs Igors Vihrovs, pie kura Andris iet uz nodarbībām, sakot arī, ka talantīgs. Tāpat kā Aščuku bioloģiskie bērni – ļoti mīļš, ļoti sirsnīgs. Un īsts grāmatu lasīšanas maniaks. Taču atšķirībā no pašu bērniem – ar daudz mazāku gribasspēku. Andrītis atstāts uz vasaras darbiem matemātikā. Kaut gan ir gudrs, vienkārši nav spējis darboties līdzi citiem. 

«Un, saproti, ja tu vēlies šim bērnam nākotni – lai viņam būtu ģimene, labs darbs -,  tu nevari to palaist pašplūsmā. Mēs taču visu mūžu nevarēsim būt viņam blakus! Katru dienu tamborē uz priekšu visādus gājienus, lai viņam rastos atbildības sajūta, lai viņā attīstītu koncentrēšanās spējas. Ja paskatās, cik grūti ir bijis, faktiski mēs esam pagājuši lielu soli. Sasniegumi ir dubults prieks.» 

Mammu, vairāk ne!
Andris, būdams Aščuku ģimenē jau sešus gadus, pilnībā kļuvis par savējo. Pa brīdim viņa atmiņā vēl uzplaiksnījot epizodes no bērnunama, kur puika nonāca trīs gadu vecumā pēc vecmāmiņas nāves, vai no krievu bērnudārza, kurā viņš gāja līdz piecu gadu vecumam. «Tas ir tik jocīgi – viņam ir «izslēgusies» krievu valoda, kuru mēs tik ļoti būtu gribējuši, lai viņš saglabā,» stāsta Žanete. «Savukārt kaut kādas sadzīves lietas no tā krievu bērnudārza viņš atceras niansēs. Līdz pēdējam smalkumam, kā sauca katru auklīti, kādi tur ir bērni, «ko viņš man teica» un «ko es viņam atbildēju…».» 

Tajā novembra dienā, kad Žanete atveda mājās Marčuku, dzīve kājām apgriezās ne tikai viņas vīram Bruno, bet arī Andrim, kurš ļoti gribēja brālīti vai māsiņu. Tajā, ka Marčuks te atnāca uz palikšanu, iesaistīts ir arī otrs mazais dzīves pabērns. Žanete jutusi – ja viņi atdos zīdaini prom, Andra pasaule vēlreiz sagrūs, tāpat kā tas notika, nomirstot viņa vecmāmiņai. 

«Viņš dzirdēja, ka kādam stāstu: Marčam draud bērnunams. Pēkšņi Andris tik šausmīgi raud! Viņa mazajam brālim, ko viņš tik ļoti ir iemīlējis, varētu būt situācija, ka jādzīvo bērnunamā!» Viņš zina, ko tas nozīmē. 

Jā, Bruno par vēl viena mazuļa ienākšanu ģimenē bijis ļoti skeptisks, neslēpj Žanete.  Dienu no dienas viņi vilcinājās pieņemt lēmumu par zēna likteni. Marčuka vecāki bija pārliecinātāki. Viņiem bērnu nevajadzēja.   

Brīdī, kad viss bija oficiāli nokārtojies, un mazulis bija juridiski brīvs, tātad potenciāli atdodams cilvēkiem, kuri gaida rindā uz bērnu adopciju, Žanete saprata, ka to nedarīs. «Te ir viņa mājas, te ir viņa mamma, viņa tētis, brālis, viņa suns, radi visriņķī… Un es pēkšņi teikšu – tu esi brīvs, tagad es tevi dodu prom,» viņas balss aizlūst. 

«Bet tā tu visu laiku vari glābt pasauli, vari glāb citu cilvēku neizdarību,» oponēju. «Zini, nē,» Žanete nozibsnī ar acīm. «Mums bērni jau ir lieli, viņu ģimenes, paldies Dievam, stipras, mums kā vecvecākiem nav tik daudz enerģijas jāvelta mazbērniem. Viņi visu lielo mīļumu un audzināšanu gūst savās ģimenēs. Tur ir arī citas vecmāmiņas un vectētiņi, kas rūpējas par bērniem. Viņiem mīlestības tiešām nepietrūkst, bet ir bērni, kam tās pietrūkst. Tā tas liktenis ir iegrozījies, acīmredzot, man ir bijis zvaigznēs ierakstīti vēl šie divi bērni. Man ir tik daudz dzīvē dots! Rūpējoties par tiem, kam tagad klājas slikti, tu pasaki liktenim paldies. Lai gan lielie bērni vienā brīdī teica: «Mamma, lūdzu, apsoli, ka vairāk ne. Nu gan ne.»» 

Protams, kaut kādai atbildības sajūtai ir jābūt, piekrīt Žanete. Vienkārši tāpat nevari savākt pilnu māju ar bērniem un katram dot tik daudz, cik viņiem tajā brīdī vajag. Žanete ar savu izvēli esot mierā arī tāpēc, ka Andris tagad jau ir liels, ar prieku un mīlestību rūpējas par šo mazuli. «Es nodomāju, varbūt tas ir labi – kaut arī viņi nav asinsradinieki, viņiem vienmēr dzīvē būs kontakts, arī Andrim būs vēl viens tuvs cilvēks, ar ko viņš būs audzis kopā.» 

Kā aizlāpīt rētas dvēselē
Žanete, kurai ģimenes portāla Calis.lv 10 gadu jubilejā tika piešķirta balva par labdarību, ir piekritusi šai sarunai, nevis lai patīksminātos par savu cēlumu. Viņa visvairāk grib runāt par psiholoģisku problēmu, ko bērnos rada ilgais un birokrātiskais adopcijas process, zaudējuma sāpes, ko viņi pavisam neapzinīgā vecumā izjūt, tiekot izrauti no vienas vides un ievietoti bērnunamā. Tas, protams, pats par sevi nav nekas slikts, bet nevar aizvietot vecākus, dabisko pieķeršanās procesu. Marčukam, ja nebūtu iesaistījušies tādi cilvēki kā viņa, tas nebūtu gājis secen. Žanete ir laimīga, ka arī Andrīti tik būtiskajā vecumā līdz trīs gadiem vēl audzināja vecmāmiņa. 

Reiz viņa par savu pieredzi jau sniedza interviju lielā laikrakstā. Tās iedrošināti, citi pāri izņēma no bērnunama jau palielus, skolas vecuma audzēkņus. Un vairākos gadījumos vairs nespēja sadziedināt viņu dvēseles rētas, cieta no tām paši. 

«Pašreiz daudz runājam, cik svarīgi ir uzreiz adoptēt šos mazos bērnus. Viņiem ir svarīgi ātri nokļūt ģimenēs, augt par pilnvērtīgiem cilvēkiem. Tie, kas nokļūst ģimenē skolas vecumā, jau ir ļoti, ļoti sāpināti. Ar viņiem ir ļoti grūti, viņos kaut kas ir neglābjami sabojāts, traumēts,» Žanete atstāsta adoptētāju pieredzi. 

Nevis bērnunams, bet salauztā dvēsele bieži vien ir vainīga, ka šie bērni zog un melo, sit, slēpj mantas, nespēj uzticēties vairs nevienam, nespēj pieķerties. «Ja izdotos lietas sakārtot tā, lai mazie bērni maksimāli īsā laikā iegūtu savas ģimenes, tas varbūt spētu atveseļot visu adoptējamo bērnu vidi, dotu mūsu sabiedrībai daudzus pilnvērtīgus locekļus, nevis emocionālus invalīdus, kas pēc tam nespēj sakārtot savu dzīvi, atkārto vecāku likteņus, un viņu bērni atkal ir nolemti bērnunamam,» Žanete aizdomājas. 

Cāļa un biedrības Azote domubiedrenes, kuras audzina adoptētus bērniņus, bieži taustoties kā aklie ar spieķīti, lai saprastu, kurā virzienā jāiet. Tulkojot cita citai informāciju no mājaslapām angļu valodā, konsultējot viena otru. 

«Šie bērni jau nekur nepaliek, viņi tepat starp mums ir. Un tad, ja viņi ir izvēlējušies nepareizu dzīves ceļu, ja mēs, visa smalkā sabiedrība, dabūjam no viņiem ciest, tad prasām, no kurienes viņi ir radušies.» Žanete ir retoriska. «Šie bērni jau nav tikai mana problēma, tie ir mūsu visu problēma. Jo labāk mēs viņus varēsim integrēt sabiedrībā, jo pašiem būs labāka nākotne.»

Kas notiek ar Domburu?

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Slavenība

Jaunajā sezonā Latvijas televīzijā Jāni Domburu (39), iespējams, vairs neredzēsim. Vai pārgurums pāries un viņš turpinās 20 gadus ilgušo «kalpošanu» žurnālistikā, vai varbūt dosies politikā? Vai arī spēlēs klavieres restorānos? 

Pēršanās brīvdienu mājas Meldernieki pirtiņā Aizkraukles pusē, pērējs – Jānis Domburs. Šāds lauku apceļotāja brīvdienu scenārijs izklausītos pēc anekdotes, ja vien nebūtu ļoti tuvu patiesībai. 22.jūnijā, dažas stundas pēc sarunas ar Latvijas televīzijas ģenerāldirektoru Edgaru Kotu, žurnālists intervijā Ir enerģiski uzbungo ar pirkstiem pa galdu. «Visu ko es varu darīt!» Viņš vēlas pateikt, ka darbs Latvijas televīzijā nav tas, pie kā turēsies nagiem un zobiem. Citus gadus, plaši un publiski diskutējot ar televīziju par darba līgumu, Domburs centies panākt sev vēlamu rezultātu, taču šoreiz ir citādi. Šķiet, viņš necīnās. 

– Kad redzēsim televīzijā Kas notiek Latvijā? 

– Nezinu. 

Raidījuma mājaslapā Knl.lv Domburs publiskojis saraksti ar Latvijas televīzijas vadību pēdējā pusotra mēneša laikā. Tā liecina par lielām nesaskaņām. Žurnālists vadībai pārmet, ka tā nav izpildījusi līgumā noteikto. Proti, ka viņam būs iespējas savas zināšanas un pieredzi likt lietā arī citos žanros un tematikā, piemēram, diskusijas, intervijas formātā, notikumu analīzē vai komentārā. 

Domburs uzskata, ka citu iknedēļas raidījumu dēļ (Jauna nedēļa, Aktuālā ceturtdiena, 100.panta preses klubs – red.), ko izveidojusi Latvijas televīzija, tiek ierobežota Kas notiek Latvijā? tematika – tā pārklājas, citos raidījumos, viņaprāt, tiek iztirzāta virspusēji un nepilnīgi. Žurnālistam nav arī skaidrs, kāpēc jaunajā līguma piedāvājumā paredzēts par 4,5% samazināt viņa līdzšinējo honorāru par vienu raidījumu (850 latu bruto; krīzei sākoties, Domburs pats televīzijai piedāvāja samazināt viņa honorāru no 950 līdz 850 latiem), ja reiz televīzija atzīst, ka raidījums ir kvalitatīvs un sasniedzis nospraustos mērķus. 

Savukārt Latvijas televīzijas vadība Domburam publiski šogad pārmetusi reitingu kritumu, izskanējis pat, ka raidījums vairs nesniedzot atbildi uz jautājumu – kas notiek Latvijā? Neviens nav neaizvietojams, – tā par Domburu medijos izteicies Latvijas televīzijas ģenerāldirektors Edgars Kots. 

Šīs ir tikai dažas no visām žurnālista un vadības domstarpībām. 2009.gadā ar Domburu noslēgtais līgums beidzas 30.jūnijā. Kas notiek tālāk? Žurnālists intervijā atklāj, ka pēdējā saruna ar Edgaru Kotu beigusies ar Kota vārdiem: «Es tev zvanīšu!» 

«Pirmkārt, jāpasaka – cilvēki varbūt iedomājas, ka tā [raidījuma vadīšana] man ir kā slikta slimība vai narkotika, ka es bez tās nevaru dzīvot, ka es šausmīgi raujos, ka man tas kāds komplekss. Es tagad drusku ņirgājos, bez uz to pusi [priekšstats ir]. Vai arī ka man ir pienākums pret tautu: ja vien būs kaut cik pieņemami spēles noteikumi, es [raidījumu] vadīšu. Tie ir mūžameža maldi. Esmu kalpojis žurnālistikā kopš 18 gadu vecuma – 1990.gada vasaras. Parādiet man vēl vienu, kas ir nokalpojis nonstopā –  tā, ka, tikko kaut kas notiek, tu esi klāt. Esmu desmit gadus nokalpojis Kas notiek Latvijā? 429 reizes ēterā ar 1330 dalībniekiem. Un es jūtos, ka esmu nokalpojis ļoti daudz.» 

Dombura skatiens caur filigrāno briļļu stikliem ir ass. Sarunā viņš neatslābst ne brīdi. Kā arhitekts raudzīdamies sarežģītā, pašam vien līdz sīkumam zināmā maketā, viņš runā par politiku, ekonomiku, žurnālistiku. 

Ir pēcpusdiena pirms Jāņiem, nelielajā bistro, kur noris intervija, Domburs pasūta kausiņu alus. Uz mirkli, žurnālistā skatoties, rodas sajūta – viņš ir ļoti noguris no visa. 

Nē politikai
20 gadus Domburs pētījis Latvijā notiekošo, izveidojis plašu avotu loku politiķu un jebkuras valstij svarīgas nozares pārzinātāju vidū un uzkrājis labu reputāciju sabiedrībā kā neatkarīgs žurnālists. Skatoties uz konfliktiem, kas starp žurnālistu un Latvijas televīziju šovasar kārtējo reizi raisās, rodas jautājums – vai viņš grasās kaut ko radikāli mainīt? Piemēram, iet politikā. «Ir tādas spekulācijas,» Domburs pasmīn. «Varu pateikt skaidri un gaiši visiem, kam tas interesē: nē.» Žurnālists piebilst, ka nebūtu pareizi teikt «nē, nekad», jo par lēmumiem tālākā nākotnē neviens cilvēks nevarot būt simtprocentīgi drošs. Taču šāgada ārkārtas vēlēšanās Domburu partiju sarakstos neredzēsim. 

Skaidras politiskas vērtības, konkrētus uzstādījumus, kā tās realizējamas, viņš patlaban Latvijas politiskajās partijās neredz. Nekas neliecina, ka šāda partija tuvākajā laikā varētu tapt, uzskata žurnālists. Ja tā notiktu? «Tad tas būtu pavisam cits stāsts,» atteic Domburs. Rodas iespaids, ka tādā gadījumā iešanu politikā viņš vismaz apsvērtu. «Tas, kas pašlaik notiek, ir nevis kaut kā sākums, bet kaut kā beigas. Man ir iekšēja sajūta, ka Valdis Zatlers, varbūt pat neaptverot to, bet varbūt ļoti labi rēķinot, pacēla karogu pret trim oligarhiem mirklī, kad sajuta, ka viņi jau ir pagātne. Ja sajustu citādi, viņš, iespējams, nesaņemtos to karogu pacelt.»

Viņš izmet līdzību ar Kārli Ulmani. Tas man atgādina Šlesera teikto LNT nākamajā rītā pēc Zatlera uzrunas sabiedrībai 28.maijā, kurā viņš rosināja Saeimas atlaišanu, – arī Šlesers salīdzināja prezidentu ar Ulmani, sakot, ka «Zatlers pārņem varu valstī». 

«Nē, es runāju par ko citu – procesu, kurš norit pats par sevi un uz kura kāds politiķis uzsēžas,» Domburs precizē. «Kārlim Ulmanim savulaik, pārņemot varu, izdevās radīt lielu veiksminieka iespaidu. Krīze beidzās, devalvācija bija notikusi, globālā depresija gāja uz galu, un tautsaimniecība pati izrullēja. Vienkārši jau gāja kalnā ar ieskrējienu.» 

Domburs atgādina raidījumu Kas notiek Latvijā? 2007.gada pavasarī, kurā Zatlers neilgi pirms ievēlēšanas prezidenta amatā teica, ka neko nezina par oligarhiem Latvijā. Arī četru prezidentūras gadu laikā viņš netika par tiem atklāti un tieši runājis. Tagad visus trīs – Šķēli, Lembergu un Šleseru – prezidents nosaucis vārdā. Kas tālāk? 

Domburs skeptiski raugās uz «Oligarhu kapusvētku vasaras» notikumiem. Viņaprāt, ir vajadzīgs nopietns izvērtējums politiskā, tiesiskā un ētiskā līmenī. «Politiski sekas [oligarhu bīdītajai politikai] jau ir redzamas, un domāju, ka būs redzamas vēl [nākamajās vēlēšanās]. Tiesiski ir darbs attiecīgām institūcijām. Ētiski atbildība par 20 gados Latvijā notikušo būtu jāuzņemas visiem kopā. Katrs ir savu artavu ielicis, lai būtu tā, kā ir.» Domburs pats? «Jā, arī es.» Viņš ieminas par nodokļiem 90.gados – noprotams, ka kādā periodā nav maksājis pilnā apjomā. 

Par trīs oligarhiem Domburs saka – ir svarīgi nešūpoties uz populisma viļņa, bet kārtīgi izanalizēt, kas noticis Latvijā 20 gadu laikā, politiskajai ietekmei cieši sasaistoties ar savtīgām biznesa interesēm. «Kas ir tas, par ko mēs [kā sabiedrība] varam vienoties, ka tālāk tā vairs negribam dzīvot, uz kādiem principiem balstoties, mēs kaut ko mainām.» Pēc Dombura domām, naivi ir cerēt, ka, tiekot vaļā no trīs cilvēkiem, kas ietekmē Latvijas politikas un biznesa vidi, viss pats no sevis atrisinātos. «Tā nebūs!» 

2009.gada pavasarī Latvijas forumā Domburs aicināja izskatīt variantu par vienošanos, kas «nevar neapskatīt līdz šim notikušās sliktās lietas, kura nevar neatzīt kļūdas, kura nevar nenožēlot grēkus». «Vienošanās nevar pastāvēt, ja tajā nepiedalās tie, kam reāli ir vairākuma ietekme. Tie nav tikai politiķi, tās nav tikai sabiedriskās organizācijas. Tās ir personības kā līderi, tie ir oligarhi. Vienošanās ir iespējama tikai tad, ja viņi ir spējīgi nožēlot grēkus, caur kapitāla atgriešanu no ofšoriem.» 

Domburs toreiz forumā teica, ka nepiekrīt prezidenta Zatlera paustajam, ka visi 20 gadus esam cēluši valsti ar tīru sirdsapziņu. «Latviju necēla tie, kas ofšorizēja to un darīja vēl daudzas citas netīras lietas, ko grūti pierādīt.» Viņš aicināja prezidentu sasaukt Nacionālās drošības padomes sēdi, kur vienā pusē sēdētu specdienesti un tiesībsargājošās iestādes, otrā – tie, kas ir patiesi ietekmīgākie cilvēki valstī, un viņiem tiktu piedāvāta izvēle: vai nu maina spēles noteikumus un savu attieksmi, vai viņiem ir iespēja aizbraukt, vai arī pavadīt atlikušo laiku vietās, kur «saule iespīd pa vēl mazākām rūtīm nekā šeit». 

Sarunājoties ar Domburu, rodas iespaids, ka vislabprātāk viņš arī turpmāk paliktu neatkarīga procesu vērtētāja pozīcijās. Spēju būt neatkarīgs esot pierādījis 20 gadu laikā žurnālistikā. «Kaut vai ja paskatās, kā es dzīvoju. Man ir daudz mazāk nekā cilvēkiem, kuri pelna mazāk kā es, un par kuru dzīves līmeni tiešām varētu būt jautājumi.» 

Dombura dzīvesveids ir noslēgts. Tajā nemana pārmērības. «Kredīti un līzingi man ir kā katram vidusmēra latvietim, bet ūdens mutē nesmeļas, un līgums ar televīziju nav izšķirošs šajā kontekstā,» Domburs saka. Viņš brauc ar Mitsubishi Outlander, kas ērts garajam augumam. Pirms vairākiem gadiem atpūtas mājā Meldernieki ieguldījis 30 000 latu, tagad teic, ka kopumā ieguldīts daudz vairāk. Notikusi daļēja ieguldījuma kreditēšana sešciparu skaitļa apmērā. Pēdējā gada laikā viņš pabijis eksotiskā ceļojumā. «Nav jau tā, ka tikai strādāju.» Kur šovasar svinējis Jāņus, Domburs tiepīgi neatklāj. «Par privāto dzīvi, kā parasti, neko!» 

Šķiet, Domburam nav jālauza galva, kā iztiks, ja līgumu ar LTV nenoslēgtu un paliktu bez pastāvīga darba. Tieši gan žurnālists to nepasaka, bet var noprast – pateicoties labajam honorāram, spējis izveidot uzkrājumu. Domburs izmet, ka bīstami ir tiem žurnālistiem, kuri atrodas vienas, divu algu attālumā no bankrota. Domburs uzskata, ka viņa darbs maksā tik, cik maksā. Ja kāds medijs vēlas, bet nevar atļauties nopirkt – tā nav žurnālista problēma. «Visi taču zina, ko pateicu pēdējā Kas notiek Latvijā? Ja kāds grib, paši mani atradīs – te esmu,» viņš saka. 

Var saprast, ka pieredzi žurnālists varētu likt lietā, arī vadot diskusijas ārpus televīzijas, ja, piemēram, dažādu organizāciju, projektu veidotāji aicinātu. 

Solists bez orķestra?
«Ja Jānis grib, rezultātu viņš vienmēr panāk. Tas, kā tagad tiek risinātas sarunas ar Latvijas televīziju, neliecina, ka viņš grib kaut ko panākt. Viņam bija svarīgi sasniegt Kas notiek Latvijā? desmit gadu robežu, un tagad viņš pats grib aiziet – kā jauns, gudrs, talantīgs un nesaprasts,» ārpus sarunas ieraksta saka kāds Dombura paziņa ar ilggadēju pieredzi elektroniskajos medijos. 

Dombura sens draugs un kolēģis, portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš uzskata, ka nobriedušās demokrātiskās valstīs sabiedriskajā televīzijā obligāti nepieciešamas politisko aktualitāšu debates. «Šis ir raidījums, ar kuru skatītājam LTV vispār asociējas. Jauda, ko tas devis sabiedrībai, ir neatsverama.» Pēc Bērziņa domām, desmit gadi šādam raidījumam nav nekas, tam būtu jāturpinās. «Protams, jebkādu produktu izlaižot – vai tās ir botas, kola, portāls vai raidījums -, tam ik pēc laika jāatjaunojas.» 

Vai Latvijas televīzija vēlas, lai Domburs paliek? Ģenerāldirektors Edgars Kots par Domburu runā negribīgi. «Jums jārēķinās, ka viens manis neprecīzi pateikts vai jūsu interpretēts vārds un ziņa būs jāatsauc. Autors [Jānis Domburs] ir ļoti principiāls.» Par vienu no svarīgākajiem Dombura pārmetumiem – televīzija nav devusi viņam iespēju realizēt savas zināšanas un pieredzi citos raidījumu formātos – Kots saka: «Es negribu teikt, ka netika piedāvāts.» Kā piemēru viņš min premjera kandidātu diskusiju 2010.gadā, kā arī priekšvēlēšanu diskusiju, ko Domburam piedāvāts vadīt tāpat kā citiem žurnālistiem. «Bet autoram ir sava veida principiāla attieksme. Jau par trešdienas raidījumiem mums grūti runāt, par citu ko – vēl grūtāk.» 

Vai Kotam nav bail, ka Domburu nocels komerckanāli, kamēr notiek stīvēšanās? «Nocels?» viņš iesmejas. Un kļūst negaidīti atklāts: «Ja autors izlems sevi pārdot vai vienoties ar citu mediju, es tikai savā ziņā priecāšos – kvalitātes latiņa informatīvajā telpā pieaugs, un būs mums jārada kas jauns.» 

Šķiet, ka šāds iespējamais scenārijs darījis uzmanīgu arī pašu Domburu – nesenajā sarakstē ar LTV vadību viņš vaicā, kas tas par jaunu diskusiju raidījumu, kas parādās televīzijas 2011.gada otrā pusgada plānā un par kuru viņam nekas nav teikts? 

«Domburs mēra Latvijas televīzijas pacietību, un televīzija – Dombura pacietību,» saka portāla Politika.lv galvenā redaktore Dita Arāja, viņa kā žurnāliste ilgstoši sekojusi televīziju biznesam. Viņu uztrauc, ka konfliktos nogrimst galvenais: vēlēšanās atrast kompromisu, lai labi būtu skatītājam. «Trūkst komandas darba. Domburam bija jāapsēžas kopā ar programmu vadītājiem, jāaprunājas: Kas notiek Latvijā? ir izsmelts. Ko darām tālāk? Sarunu ceļā nonākt pie vīzijas, kā tam jāizskatās.» Arāja konstatē, ka Latvijas televīzija ir kā liela miskaste, kurā ir viss. «Nav sajūtas, ko tad viņi sabiedrībai grib pastāstīt, ko rādīt šajā valstī ir svarīgi.» 

Žurnāliste atgādina, kas notika ar LTV Ziņu dienestu 2007.gadā – labākie žurnālisti spiediena rezultātā izveidoja jaunu komandu un pārgāja strādāt uz TV3. «Pat nogurušo Domburu Latvijas televīzijai vairs nevajag,» saka Arāja. Viņa domā, ka lūzuma punkts Domburam bija budžeta jautājumi krīzes epicentrā 2010.gadā, kas tika skatīti raidījumā pēc raidījuma. «Tas jau folklorizējās – Kas notiek ar budžetu? Cilvēki vairs nesaprata, kā īsti tas viņus skar, studijā bija vienas un tās pašas politiķu, arodbiedrību sejas.» 

Vairāki aptaujātie mediju jomas pārstāvji un eksperti atzīst – Dombura problēma ir tā, ka viņam televīzijās nav konkurentu. Nav dzinuļa kaut ko mainīt, trūkst sacensības gara. 

Mediju eksperte Anda Rožukalne domā, ka Domburs joprojām ir spējīgs attīstīt savu vadītāja stilu un tēmas. «Kas notiek Latvijā? formātam vajadzīgs atjauninājums – plašāks dalībnieku loks, lai tiktu pārstāvēti vairāki viedokļu slāņi, daudzveidīgāks tēmu loks, lai nedominē tikai politika, ekonomika, bet arī kultūras, sociālā politika, un arī asāka dinamika, lai skaidrāk ieraugāmas viedokļu pretrunas.» Rožukalne vēlētos, lai televīzijā Domburs parādās vairākos raidījumos, no kuriem viens būtu «hard talk», bet otrs kādā jaunā formātā. 

Vai Domburs vēlas mainīties, atklāties kā žurnālists pavisam jaunā gaismā? Psihoterapeits Viesturs Rudzītis domā, ka izsīkums tik specifiskā, psiholoģiski smagā darbā var iestāties. «Viņa intelekta un darbspēju līmenis ir krietni augstāks nekā viņa darba objektiem. To ilgtermiņā grūti izturēt.» Vadot gadiem tiešraidē diskusijas par smagām tēmām, Domburs bieži nesaņem atbildi vai saņem melus. Tomēr neapstājas, cenšas «izsist» patiesību. «Viņš visu laiku dabū «nē, nē, nē». Visu laiku dabū atraidījumu. Un to ir ļoti grūti panest,» analizē Rudzītis. 

Viņš domā, ka Dombura problēma ir vientulība, nespēja izrunāties. «Jo talantīgāks cilvēks, jo vientuļāks.» Psihoterapeits uzskata, ka nebūtu slikti, ja kāds, kuru žurnālists ciena, izietu cauri raidījumiem «ar pauzi». «Izanalizēt – kāpēc tu šeit tā teici? Vai varēji citādi?» Tas daudz ko izskaidrotu pašam Domburam, noņemtu spriedzi. 

Žurnālista taisnprātīgo raksturu, pēc Rudzīša domām, nosaka arī garais augums. «Viņš kopš bērnības nav ieradis «iet apkārt». Viņš «sit pa taisno». Maza auguma vīriešiem tā nav, viņi pierod, ka frontāli uzvarēt nav iespējams, un iemācās rīkoties diplomātiskāk, viltīgāk.» 

Kā vienu no versijām, kas notiek ar Domburu, ja viņš nepaliek LTV, var izvirzīt sadarbību ar kādu citu televīziju. «Mūsu komanda nav viņa formāts,» atzīst TV3 raidījuma Nekā personīga redaktore Arta Ģiga. «Viņš ir spilgts diskusiju formātā. Solists. Mēs, pārējie, esam koristi,» viņa turpina mazliet ironiski. 

Solists patiešām Domburs ir. Jau pirms ieslēgts diktofons, viņš pajoko, ka varot taču kaut vai spēlēt restorānos. Viņš absolvējis Jāzepa Mediņa mūzikas skolas pianistu klasi. Pēc tam nokļuvis basketbolā – tam Domburs pievērsies, kad citi puikas jau vairākus gadus trenējušies, bet parādījis raksturu un treniņos, spēlēs «sities nopietni». Jau toreiz. 

Kad ierunājas par pagātni, no Dombura cieši nostiprinātajām bruņām izlaužas kaut kas cilvēciski vienkāršs, nostalģisks. Šķiet, viņam gribētos atlaisties zaļā zālītē un kādam, kam uzticas, stāstīt par visu, kas viņa dzīvē bijis svarīgs pirms trakā skrējiena – 20 gadiem žurnālistikā. 

Maz gan ticams, ka Domburs to atļausies. Viņš ir solists un nepieļaus, ka orķestris spēlē, bet viņa skatuves priekšā – nav.

Iveta Ratinīka

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Jauna seja

Iveta izdevusi savu pirmo dzejas krājumu «Rūgts»

Karjeru literatūrā vispirms iesākusi kā kritiķe, tagad pati pievērsusies rakstīšanai. Ikdienu Iveta pavada Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, strādājot par gana netipisku latviešu valodas un literatūras skolotāju.

Vecums: 33. Vecāki: Elita – strādāja medicīnā, šoziem mirusi, Jānis – savulaik strādājis par šoferi, robežsargu.

Dzejniece – tava profesija? «Smejies?! Man maksā par to, ka mācu ļautiņiem latviešu valodu un literatūru. Man patīk samaitāt mazos fiziķus – aplipināt viņus ar literatūru.»

Kā tu viņus samaitā? «Ne jau iemācot pīpēt, dzert vai mīlēt Raini, bet domāt. Viņi iet gar žogu un lasa tekstu, saredz metaforas.»

Grāmatu izdošana mūsdienu Latvijā ir trakums? «Ja neesi nevienu nogalinājis, pārgulējis ar slavenību vai izdarījis kaut ko ļoti neķītru, tad ir trakums.» 

Kas tevi iedvesmo dzejai? «Katram cilvēkam dzīvē dota iespēja satikt divus, trīs cilvēkus, pēc kuru satikšanas tava dzīve izmainās, sauc to par mīlestību vai ne.» 

Ko vajadzētu mainīt literatūras pasniegšanā skolās? «Obligāto literatūru pa vasaru bērniem dot nevajag. Viņam šajā laikā jāskrien, jāvāļājas pļavā, jābučojas, jādara pirmās blēņas, viņam ir jāmēģina dzīvot.»

Esi stingrā skolotāja? «Viņiem jau liekas, ka pie manis ir «haļava». Viņiem var būt šķības domas, drīkst runāt provokācijas, bet, ja mājas darbus nepilda, lieku vieniniekus.» 

Tavs mīļākais autors? «Franču eksistenciālisti un Jānis Rokpelnis.»

Sametinās jebko

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Veiksme

Daugavpils metinātāja veidots uzņēmums palīdz modernizēt Uzbekistānas dzelzceļa lokomotīves un apkalpo franču mašīnbūvētājus, kas ražo arī visurgājējus 

Atgriezies no armijas, mehāniķis Nikolajs Daņilovs sāka Daugavpilī strādāt par metinātāju. Soli pa solim apguva aroda noslēpumus, un 90.gadu otrajā pusē pats no savas kabatas samaksāja par gadu ilgiem metināšanas kursiem Vācijā. Toreiz noskaitītās 3500 vācu markas nebija nekāds nieks, toties, saņemot Eiropas Savienības metināšanas tehnologa sertifikātu, Daņilovs «iestājās» ES, vēl ilgi pirms to izdarīja Latvijas valsts. Tagad Daņilova veidotais uzņēmums SM lielāko daļu savu ražojumu piegādā tieši Eiropas partneriem, starp kuriem ir arī mašīnbūves gigants French Elevator. Uzņēmīgais daugavpilietis spējis pat atvilināt atpakaļ uz Latviju labus speciālistus, kas savulaik devās peļņā uz ārzemēm. 

Tas, ka uzņēmums Speciālā metināšana jeb SM radās tieši Daugavpilī un to nodibināja Nikolajs Daņilovs, ir likumsakarīgi. Metālapstrāde iekaroja paliekošu vietu šajā pilsētā jau 19.gadsimta vidū, kad Baltijā tika izbūvēta pirmā dzelzceļa līnija Rīga-Dinaburga. Arī pašlaik te ir 18 lielu un ne tik lielu metālapstrādes uzņēmumu, kuros kopā strādā nepilni trīs tūkstoši cilvēku, tāpēc šī joma joprojām tiek uzskatīta par galveno rūpniecības nozari pilsētā. 

Savukārt Daņilovs 1987.gadā pabeidza Daugavpils Dzelzceļa transpor-ta tehnikumu kā mehāniķis un pēc metinātāja karjeras sākuma virzījās uz augšu, kļūstot par brigadieri, meistaru, inženieri tehnologu un visbeidzot par lielās Lokomotīvju remonta rūpnīcas galveno metinātāju. Kolēģi to skaidro ar viņa īpašo tehnoloģiski orientēto domāšanas veidu. Viņš pats – ar patieso interesi par savu arodu. 

«Lai pilnībā apgūtu specialitāti, es tai veltīju desmit gadus. Jo vairāk uzzināju, jo vairāk mani pārsteidza, cik neierobežotas un grandiozas ir metināšanas iespējas. Patiesībā visas metāla konstrukcijas, kam nākas izturēt lielas slodzes, tiek iegūtas metinot. Sākot ar celtniecību un beidzot ar kosmonautiku,» saka Daņilovs. 

Savu uzņēmumu viņš izveidoja 2001.gadā. Tiesa, pirmajā gadā bez viņa tajā strādāja vēl tikai viens cilvēks, un sākotnēji arī mērķi bijuši pieticīgi – būt apakšuzņēmējam, izpildot metināšanas darbus, kas prasa augstu profesionālo kvalifikāciju. Sākumā veikti pārsvarā Daugavpils uzņēmumu pasūtījumi, bet ar laiku sāka attaisnoties Daņilova prognozes par specializāciju. Kad lieliem metālapstrādātājiem vairs nebija rentabli algot metinātājus neregulāriem, bet augsti kvalificētiem darbiem, Daņilovam pasūtījumu skaits sāka augt. Pirmos ārzemju partnerus daugavpilieši atrada 2005.gadā Dānijā – lauksaimniecības tehnikas ražotāju Kverneland Denmark, kam Daugavpilī izgatavoja rāmjus un piekares. Pirms tam gan bija tam jāsagatavojas – piesaistot ES struktūrfondus, veikta ražošanas bāzes modernizācija, par vairāk nekā miljonu eiro iegādātas iekārtas, kas tolaik bija modernākās Baltijā, bet vēlāk par pašu līdzekļiem un ņemot kredītus aprīkojums vēl papildināts. 

Labā krīze
Kā nelielam uzņēmumam no Daugavpils, kuru pasaulē neviens nepazīst, izdevās atrast partnerus un līdz ar to savu izstrādājumu noietu Eiropā? 

«Neviens nevēlas riskēt un velti tērēt laiku. Svarīgi ir tikai tas, ko mēs spējam. Ņemot vērā, ka ar savu piedāvājumu parasti pirmie braucam pie klientiem, galvenais ir pierādīt, ka protam domāt vienā līmenī, ka zinām, ko viņi dara, ka esam tehniski tikpat izglītoti un profesionāli, ka protam lasīt rasējumus un mums ir izpratne ne tikai par detaļām, ko piedāvājam ražot, bet par visu agregātu vai attiecīgo mezglu kopumā,» atklāj Daņilovs. Ja sapratne rodas, uzņēmums tiek pie izmēģinājuma produkta, ja arī tas apmierina klientu, tad ierodas audits, kas iepazīstas ar iekārtām, izpēta kvalitātes sertifikātus, pārbauda, ko spēj darbinieki. «Ja kaut viens no šiem komponentiem trūkst vai neiztur kritiku, tad viss – sveiki! Mums jāprot runāt vienā – Eiropas metālapstrādes standartu valodā.» Un šo standartu netrūkst, metināšanā vien to, pēc Daņilova vārdiem, esot 360, kuriem visiem viņš izbūries cauri. 

Globālā finanšu krīze nesaudzēja daugavpiliešu sadarbības partnerus, taču viņiem pašiem izrādījās auglīga. Dānijas lauksaimniecības tehnikas uzņēmums tika slēgts, taču Daņilovs ar kolēģiem tikmēr veikli atrada jaunas sadarbības iespējas Uzbekistānā, Vācijā un Francijā. Tāpēc laikā, kad citi sašaurināja ražošanu, viņi to paplašināja, gandrīz gadu pildot grandiozu Uzbekistānas dzelzceļa pasūtījumu un izgatavojot detaļas 90 dīzeļlokomotīvju modernizācijai. 

Vienlaikus 2007.gadā, pateicoties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras programmai Exim, sākusies sadarbība ar pašreizējo stratēģisko partneri Francijas kompāniju French Elevator, kas ražo visdažādāko veidu pacēlājus – sākot ar parastiem autopacēlājiem un beidzot ar visurgājējiem, kas vienlaikus var braukt arī pa dzelzceļu. Tos izmanto gan Francijas dzelzceļš, gan Francijas valsts elektrotīkli, un šie milzīgi uzņēmumi tagad netieši ir arī SM partneri. Turklāt French Elevator plāno tuvākajā laikā kļūt par nozīmīgu pacēlāju ražotāju visā Eiropā un pamazām jau iekaro Vācijas tirgu. 

«Pēc tam, kad esi atradis pirmos partnerus, sadarbību attīstīt vieglāk,» skaidro Daņilovs. «Protams, tas nenozīmē, ka tev dod atlaides, tomēr pozitīvas atsauksmes kalpo kā priekšrocība.» 

Lielais kopētājs nebiedē
Daņilovs pats atzīst, ka Latvijā ir daudz augstas kvalitātes metinātāju, katram uzņēmumam ir sava niša. Tomēr otra tāda kā SM nav, jo viņu specialitāte ir ne tikai sarežģītas tehnoloģijas un produkti, bet arī pussolītis mašīnbūves virzienā. Toties citur Eiropā un Turcijā tādu ir cik uziet. Lai ar tiem konkurētu, svarīgi trīs nosacījumi. Izpratne par darāmo, pasūtījumu izpildes ātrums un kvalitāte. Daugavpiliešu vislielākais trumpis esot tieši pirmais. Uzņēmumā atceras, ka detaļām, kas tikušas ražotas Francijas pašvaldībām domātām ielu tīrīšanas mašīnām, izmaiņas rasējumos veiktas trīspa-dsmit reižu, un ar katru nākamo daugavpilieši ražojuši arvien komplicētāku izstrādājumu. Tāda ir uzņēmuma stratēģija – nepārtraukti pilnveidot savu produkciju. «Produktam var pieiet divējādi,» saka Daņilovs, «kā rasējumam vai kā izstrādājumam. Mēs izvēlamies otro variantu. Ja redzam – detaļai ir kādas nepilnības vai vājās vietas, nekavējoties par to informējam klientu un piedāvājam savu risinājumu. Mēs nekad nesakām: partija ir aizgājusi ražošanā, sorry! Bet jebkurā brīdī esam gatavi ražošanu apturēt, veikt uzlabojumus.» 

Tieši šo īpašību sadarbībā ar daugavpiliešiem ļoti augsti vērtējot French Elevator, atzīstot, ka šāda pieeja mūsdienās neesot tipiska, turklāt daudzi uzņēmumi pasaulē ne uz ko tādu nemaz nav spējīgi. 

Tāpēc Ķīnu Daņilovs dēvē par milzīgu kopēšanas mašīnu, ar kuru nemaz negrasās konkurēt. Milzīgie apjomi un zemās cenas esot tikai aisberga redzamā daļa. Neredzamā – grūtības izsekot ne tikai ražošanai, bet arī noietam. Tūkstošgades sākumā daži Rietumeiropas metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi, atsakoties no pasūtījumiem Čehijā, Slovākijā, Polijā, arī Baltijā un veicot tos Ķīnā, diezgan smagi apdedzinājušies, jo pēc kāda laika tirgus bijis pilns ar viņu detaļu lētām kopijām. Turklāt neviens nav varējis pateikt – tās izgatavotas rūpnīcās vai ķīniešu ciematos ārpus tām. «Atšķirībā no viņiem mūs ir ļoti viegli pārbaudīt,» saka Daņilovs. «Viņus kontrolēt nav iespējams.» Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daļa no šiem uzņēmumiem atkal atgriezušies Eiropā. 

Mājas ar nākotni
Pašlaik daugavpilieša uzņēmumā strādā 60 darbinieku. Lai gan jaunieši Latvijā nelabprāt studē inženierzinātnes, Daņilovs uzskata – metālapstrādei un ar laiku arī mašīnbūvei mūsu valstī ir nākotne. «Pagaidām mēs nevaram izgatavot mašīnas, bet varam piegādāt atsevišķus svarīgus mezglus lielvalstīm, kas tradicionāli jau kopš seniem laikiem nodarbojas ar mašīnbūvi,» viņš saka, jo mūsdienās valstij vai reģionam vairs neesot nozīmes. Svarīgi tikai nodrošināt kvalitāti un mentāli vairāk orientēties uz ES, nevis turpināt dzīvot ar 20 gadus vecu padomju laika pieredzi. 

Savus speciālistus SM māca paši. Kaut arī kopumā nozarē kvalificētu darbinieku trūkst, viņi to īpaši nejūt. Uzņēmumā strādā pat četri augsti kvalificēti darbinieki, kas atgriezušies no Anglijas, un pašlaik tiek gaidīts kvalitātes inspektors – daugavpilietis, kurš mācījies un pēc tam piecus gadus nostrādājis Lielbritānijā un kuram nupat tur beidzas kontrakts. 

«Svarīgi, lai cilvēks justos komfortabli vietā, kur dzīvo, bet tā nav, ja, pat būdams augsti kvalificēts speciālists, esi vienīgi viesstrādnieks,» skaidro Daņilovs. «Jā, uz ārzemēm vajag braukt mācīties, apgūt pieredzi, bet pilnvērtīgi cilvēks var dzīvot tikai savā dzimtenē.» Tomēr, lai panāktu šādu augsti kvalificētu darbinieku atgriešanos, viņi šeit jāno-drošina ar savām spējām atbilstošu darbu. 

Vaicāts par to, kādu saskata sava uzņēmuma nākotni, Daņilovs atbild, ka jau tagad franču klienti ieinteresēti uzticēt SM arvien sarežģītākus pasūtījumus – drīzumā tās vairs nebūs tikai atsevišķas detaļas vai to komplekti, bet gan veseli mezgli un agregāti. «Ar hidrauliku, automātiku, elektroiekārtām. Vienlaikus veicot arī šo agregātu izmēģināšanu.» Tas būtu nākamais solis ne tikai uzņēmuma izaugsmē, bet arī nopietns stimuls Latvijas mašīnbūves attīstībā, ir pārliecināts Nikolajs Daņilovs.

3 Nikolaja Daņilova biznesa principi
1. Profesionālisms un personāla kompetence
2. Augsti kritēriji un prasības
3. Saliedēta komanda, kas orientēta uz rezultātu

Kristīne un Viktorija Ušakovas, pārdevējas

Posted on jūnijs 15, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Par Nilu Ušakovu dvīnes balsoja pašvaldību vēlēšanās, un vienubrīd Kristīne gribēja dēlam dot vārdu Nils, tomēr nosauca par Ņikitu

Nekāda cita sakara ar Rīgas mēru māsām nav. Trešo gadu viņas strādā Rimi K.Valdemāra ielā. Mājām tuvākajā lielveikalā abas pieteicās darbā drīz pēc pamatskolas beigšanas. 

Kristīne strādā pie zivīm un svaigas gaļas. Vissmagāk ir cilāt ap 20 kg smagās kastes ar lašiem un slaktēt karpas – vidēji piecas dienā. Parasti tas izdodas ar vienu sitienu galvvidū. Par laimi, Kristīnei nav gadījies kā kolēģei, kad zivi neizdodas nosist un pie kases tā sāk spirināties. Klausoties māsas stāstītajā, Viktorija nodrebinās. «Karpu esmu nositusi vienreiz, kad vajadzēja izpalīdzēt. Vēl stundu pēc tam rokas trīcēja.» 

Viktorija strādā kulinārijas nodaļā. Pieprasītākie ir gaļas salāti, visbiežāk tos pērk vīrieši. Kad Viktorija klientam vaicā, cik lielā traukā tos ielikt, gadās saņemt atbildi: «Nezinu.» Dažs arī mēdz skatīties uz vieniem salātiem, bet nopērk citus. 

Nepieklājīgākie pircēji esot vīrieši. Uz vakarpusi gan tādi kļūstot visi. Kristīne reiz pat izlamāta: vīrietis pasūtījis iesvērt ikrus un sācis runāt pa telefonu, pagājis nost no vitrīnas. Kristīne apkalpojusi nākamo klientu. Kad kungs atgriezies, sācis kliegt: «Esmu pircējs, tu tikai pārdevēja, tev kabatā trīs kapeikas!» 

Kristīne: «Esmu pārdevēja, vai tāpēc neesmu cilvēks?» 

Pircējs: «Bet es esmu direktors!» 

Kungs uzrakstījis sūdzību. 

Kristīne atzīst, ka kādā no pirmajām darbdienām skrējusi raudāt uz noliktavu ledusskapi. Ar laiku gan Ušakovas samierinājušās, ka vienmēr būs cilvēki, kuriem nekas nav labi. Reiz Viktorija pasmaidīja, un pircējs paprasīja: «Kāpēc smaidi, kaut kas nav kārtībā?» Māsas arī pieradušas pie epitetiem «stulbene», «ko nekusties». Darba laikā ir liegts sēdēt, taču nav noteikts minūšu limits, par kuru ilgāk nedrīkst ļaut klientam gaidīt. 

Prieks par darbu ir tad, ja klienti atgriežas un saka: «Paldies, ka ieteicāt, bija garšīgi.» Jautri mēdz būt, kad iepērkas bērni. Reiz trīsgadīga meitene teikusi: «Man vajag kotleti.» Atnācis tētis un precizējis: «Malto gaļu vajag.» Savukārt pusaudži reizēm iesvērto kotleti apēd pa ceļam uz kasi un nesamaksā. Viktorijas paziņa pastāstījusi kādu vēl rafinētāku zagšanas veidu: puikas bulciņas apēduši pielaikošanas kabīnēs. 

Kristīne novērojusi, ka grilēšanai visvairāk pērk cūkas šašliku citronu marinādē. «Tā ir vāja, nepaspēj ievilkties šašlikos,» nosaka Viktorija. Viņa uz Jāņiem šašliku marinēs pati: kečupā un bazilikā.

Jāņi. Jaunās mājās

Posted on jūnijs 15, 2011 by - Dzīvesstils

Kā jaunā un modernā mājā sāk dzīvot tradīcijas, un kā to iemītnieki svinēs Jāņus? 


Sēlieši
Mājas Sēlieši ir Daugmalē, Daugavas krastā. Tur saimnieko Ansis un Monta Grasmaņi ar trim meitām. Jaunākajai ir trīs nedēļas, un viņa būtiski noteiks Jāņu svinēšanas ritmu. Sēliešos šie būs pirmie Jāņi. Grasmaņu meitas tos svinēs Zemgales puses tērpos, saimnieks – Dienvidkurzemes. Monta vada tautastērpu centru Senā klēts, ko radījusi Anša mamma Maruta Grasmane. Ansis ir Swedbank valdes loceklis un finanšu pārvaldes vadītājs. 

Pirms 15 gadiem Daugmalē Monta pie draudzenes Ievas piedzīvoja savus skaistākos Jāņus. Tautastērpos, ar dziedāšanu. Kad Ieva ieminējās, ka netālu tiek pārdota veca māja, Grasmaņi devās skatīt. «Mājai bija aura. Ēku izvietojums kā lauku sētā. Ļāvāmies mirkļa valdzinājumam,» atceras Ansis. Uzreiz bija skaidrs, ka jāsaglabā viss, ko var saglabāt. «Vecu vērtību taču radīt nevar. Tautastērpu jau arī cilvēki nemēdz izmest.» Mājas rekonstrukcija ilga trīs gadus, to veica arhitekte Agnese Putna sadarbībā ar Lieni Griezīti. Sēlieši tika izvirzīti Latvijas arhitektūras 2009.gada labāko darbu skatei. 

Ansis teic, ka Sēliešu vide uzprasās Jāņu tradīciju iedibināšanai: visapkārt pļavas, netālu Daugava. Pie mājas plānots iestādīt parku: ošus, kļavas, jasmīnus, ievas. Mājā ir maizes krāsns, kurā līdz šim ar dažādiem panākumiem ceptas picas, tāpēc šajos Jāņos iecerēts cept maizi. Noteikti tiks gaidīts saullēkts un lēkts pāri lielam ugunskuram. Grasmaņu draugi ir tautasdeju dejotāji, tāpēc būs arī danči. «Un ļausimies brīnišķīgajam un nezināmajam mirkļa impulsam.» 

Kas Jāņiem nepiestāv? «Cepures ar papīra bārkstīm, kādas bija padomju laikā.»

Koki
Mājas Koki Pierīgā šogad piedzīvos otros Jāņus. To saimniece ir Ilze Priede-Kļaviņa, uzņēmēja. Krūmiem aizaugušo ezermalu viņa noskatīja pirms teju 10 gadiem. Pāris gadu vēlāk uzzīmēja iecerēto mājas plānojumu un devās pie arhitektes Lienes Griezītes. Viņa ilgi domāja, vai vēlas māju projektēt, jo specializējas restaurācijā. Darbu viņa uzņēmās veikt tandēmā ar arhitekti Andru Šulci. 

Māju sāka celt 2006.gadā. Tās apdarē izmantots igauņu dolomīts, osis, priede. Terase veidota no termokoka, kas, iztvaicēts 220 grādos, kļūst ciets un mitrumizturīgs. Koku mājas ir novērtētas: 2009.gadā ieguva balvu Latvijas arhitektūras gada labāko darbu skatē. 

Bērnībā Jāņus Ilze svinēja laivu garāžās Juglā, jo tēvam Jānim bija laiva. Pēcāk, dzīvojot dzīvoklī Rīgā, rīkot Jāņus nebija iespējas. «Pērn bija pirmais mēģinājums līgot Kokos. Paņēmām ne to virzienu.» Līgotāji bijuši atšķirīgos vecumos. Jauniešiem līgošana neatšķīrās no parastas ballītes: grils, alkohols, skaļa mūzika, sarunas par neko. Pēc svētkiem Ilze nejuta gandarījumu. «Pārvācoties jau nepazūd pieredze un tradīcijas, tās veidojas lēnām.» Šogad būs tautiskie Jāņi. Ilze meklē garu, baltu galdautu, jo pagalma vidū būs svētku galds. «Gribas, lai smaržo meijas, lai skan kokle, lai mugurā ir tautastērpi. Gribas mieru, jo dzīve paiet skrienot. Te dzīvojot esmu kļuvusi līdzsvarotāka, lēnīgāka.» 

Kas Jāņiem nepiestāv? «Disko nepiestāv. Hei-na-na-nai un tuč-tuč.»

Liepiņu mājas Pāvilostā
Dienvidrietums, – saskatās Ričards Liepiņš un viņa ciemiņš Artis Dzērve. Ja iegriezīsies pareizais vējš, Jāņu rītā, gulējuši vai ne, Ričards un Artis dosies līgot pa jūru. 

Eklektiskā koka māja ar bākas tornītim uztupinātu vējrādītāju Pāvilostā, tikai 20 soļus no pludmales, Liepiņa ģimenei tiešām piestāv. Ričards ir aizrautīgs vindsērferis, viņam Rīgā ir ziemas vindsērfinga dēļu ražotne. Viņa sieva Uldze arī ir no viļņu šķēlēju ģimenes – sērferu galvaspilsētu Pāvilostu, kad te vēl bijusi slēgtā zona, viņai parādījis tēvs. Pirms meitu Alises Natālijas un Līvas Emīlijas dzimšanas Ričards un Uldze iegādājušies šeit īpašumu. Veco zvejniekmāju nojaukuši, jauno mītni būvējuši ar toleranci pret priekšgājēju stādītajiem augļu kokiem un košumkrūmiem. 

Sākuši ar saimniecības ēku. Trīs gadus tajā pārlaižot vasaras, rotaļājušies ar domu, kā iekārtos dzīvojamo māju. Arī arhitekts Aldis Apšenieks bijis viņu viesis: kā gan, sēžot Rīgā pie rakstāmgalda, var izkalkulēt, pa kuru logu būs redzams ceriņš un kurā pusē, vakarā iedzerot tēju, vismazāk vilks vējš? 

Arīdzan Jāņu svinēšanu modelējusi gan vieta, gan Liepiņu demokrātiskā draugu kompānija. Kādu gadu te bijuši hipiju Jāņi, citu gadu visas dāmas sarunājušas uzšūt sev baltus svārkus. Pašu siets siers, brūvēts alus un cepti pīrāgi Jāņu galdā sarodas bez plānošanas un skubināšanas. 

Liepiņu draugs dizainers Edgars Kupčs jūras malā no meijām māk savīt divējus vārtus: vienus, caur kuriem saulei norietēt, otrus – caur kuriem uzlēkt. Edgara rokai pieder arī pļautene jeb «dakteris Bērziņš»: plecā uzkarama bērza stumbra galā precīzi izurbtā dobumā ielikta šņabja glāze. Tās saturu mutē iegāzt var, tikai stāvot kājās un turot koku noteiktā leņķī. Ja dzērējs ir pārāk iereibis, operācija neizdodas!

Bez mājkalpotājas!

Posted on jūnijs 15, 2011 by - Personība

Jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa kundze daktere Dace Seisuma (38) savā pirmajā intervijā atzīstas, ka dzīvesdrauga nokļūšana augstajā amatā viņu satriekusi

Daktere Seisuma intervijas atteikusi visiem medijiem. Arī tiem, kuri slepšus ieradušies Stradiņu slimnīcā, lai viņu vismaz skatītu vaigā, laipni sasveicinājusies un tūdaļ devusies prom. Žurnālam Ir viņa piekrita sniegt interviju, uzsverot, ka cer – tā ir pirmā un pēdējā reize, kad runā ar medijiem. Pēc Saeimas balsojuma par prezidentu 2.jūnijā nākamajā rītā dakterei bija pilnībā aizkritusi balss. Kolēģi jokoja – vai bijusi pie Saeimas un klaigājusi protesta mītiņā? Nē, teju nedēļu noslimoja ar laringītu. 

Sarunājoties vēl telefoniski, viņas mierīgā balss un apdomīgi izteiktie spriedumi uzbūra sievietes tēlu: trausla, bet ar krampīgu raksturu. Tiekoties svētdienas novakarē kādā  restorānā Vecrīgā, izrādās – īstenība atbilst iztēlotajam. 

Finansista, Saeimā no ZZS saraksta ievēlētā deputāta un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa kundze uz tikšanos ierodas elegantā vasaras kleitiņā, baltu somu, pieskaņotām augstpapēžu kurpēm. Kreisās rokas rādītājpirkstā sievišķīgs zīmoggredzens – šķiet, tas darināts tieši viņai. Tikko jaušami ieveidoti mati un pavisam nedaudz kosmētikas. Sarunas laikā viņa vairākas reizes saudzīgi spiež pirkstu galus pie acīm – nogurusi. 

Par spīti tam, ka Bērziņa kundzes izskats un manieres šķiet nevainojamas valsts pirmās lēdijas statusam, viņa to itin nemaz nevēlas. Dienā, kad deputāti vēlēja Andri Bērziņu prezidenta amatā, viņa dzīvesbiedre un sešus gadus vecā dēla Kristapa māte slimnīcā izdarīja divreiz vairāk darbu nekā parasti – lai tikai novirzītu domas no Saeimā notiekošā un nākotnes, ko šis lēmums nesīs. 

Kā jutāties 2.jūnija pēcpusdienā, kad par Latvijas prezidentu tika ievēlēts Andris Bērziņš?
Tajā dienā man bija ļoti daudz darba slimnīcā. Varbūt to darīju apzināti, lai nebūtu tik daudz jādomā. Pēcpusdienā man īsziņas neviens nesūtīja, nezvanīja. Neteica, ka Andris ir ievēlēts. Pēc tā arī sapratu, ka balsojums ir pozitīvs viņam. Ja viss būtu beidzies, kā es vēlējos – viņu neievēlētu -, viņš man būtu piezvanījis. 

Un jūs jutāties…
Satriekta. Esmu pieradusi dzīvē visu sakārtot, izplānot. Piepeši ir noticis kas tāds, ko nevaru mainīt un ietekmēt. Diskomforta un stresa stāvoklis man ir joprojām. Nezinu, ko katra diena nesīs, kas būs tālāk. 

Jums nepatīk pārsteigumi?
Ļoti nepatīk. Es savu dienu vienmēr izplānoju, un, ja kaut kas mainās, man ir stress. 

Vai saņēmāt apsveikumus no kolēģiem?
Nē. Mani kolēģi – ārsti, viss medicīnas personāls – ir tik korekti, ka šo tēmu vispār neapsprieda. Ap pieciem, kad, šķiet, beidzās [prezidenta] vēlēšanu otrā kārta, es braucu pēc bērna uz bērnudārzu. 

Vai jūsu dzīvesbiedrs zināja, ka ļoti nevēlaties, lai viņš kļūst par prezidentu?
Tieši tā, es viņam teicu, ka ļoti priecātos, ja viņu neievēlētu. 

Vai mēģinājāt ietekmēt viņa lēmumu pretendēt uz prezidenta amatu?
Viņš ir stipra rakstura, ļoti mērķtiecīgs. Līdz ar to mēģināt ietekmēt… Ja viņš ir nospraudis mērķi, to neviens nemainīs. Es teicu – nē, man nepatīk šī ideja [par prezidenta amatu], bet viņš tāpat to izdarīja. Tipiski daudziem vīriešiem. Izlēma, un viss. 

Vai it nemaz neizjutāt lepnumu?
Ja man jārunā kā sievietei par savu vīrieti, protams, man bija lepnums. Nezinu daudzus vīriešus, kuri varētu pateikt – es kandidēšu prezidenta vēlēšanās! Taču kā cilvēkam, kurš dzīvo Andrim līdzās un ir viņa ģimene, man tas ir trieciens. 

Vai skatījāties ierakstu, kā Andris Bērziņš pēc ievēlēšanas amatā iznāk no Saeimas un sastopas ar simtiem ļoti negatīvi noskaņotu cilvēku, kas protestēja pret ievēlēšanas veidu?
Neskatījos. Paņēmu bērnu no bērnudārza, sešos man bija treniņš. Kad vakarā pārnācu no treniņa, Andris jau bija mājās. Viņam pienāca n-tie telefona zvani. Viņš daudz runāja un izskatījās ļoti noguris. Īstenībā arī es biju nogurusi no emocionālās spriedzes, pārdomām, fiziskajām aktivitātēm. 

Kādi ir jūsu treniņi?
Kādreiz patika pilates un joga. Tagad trenējos total body workout – 30 minūtes aktīvs treniņš soļos, respektīvi, kardiovaskulārā sistēma tiek trenēta, pēc tam pusstunda uz paklājiņa – muskuļu un stiepšanās vingrinājumi. Man tas ir ideāli. Ja netieku uz treniņu, nejūtos labi. Treniņš palīdz izlādēt emocijas, kas sakrājas darbā. Ar pacientiem nedrīkstu būt emocionāla, nedrīkstu izlādēties. 

Vai politikā jūs iedziļināties?
Runājot par Andri, tas ir viņa profils – politika un viss pārējais. Mani politika neinteresē. Tāpat arī Andris neinteresējas par medicīnu. Mājās neapspriežam politiku un medicīnu. Mūs vieno ģimene un saimnieciskās rūpes. 

Politikā notiekošais jūs neinteresēs arī turpmāk?
Atklāti runājot, jā. Es mīlu sevi, savu bērnu. Iedziļinoties jomā, kas nav domāta tev, var tikai dabūt pa asti. 

Kādas ir jūsu dzīvesbiedra labās un sliktās īpašības?
Mērķtiecība, loģiskums. Es otru tik loģisku cilvēku nezinu. Kad studēju medicīnu un teicu Andrim – ārprāts, cik daudz mums jāiemācās! -, rādīju eksāmenu grāmatas, viņš vienmēr atbildēja: paņem to, kas tev vajadzīgs. Neņem visu. Viņš vienmēr mācējis paņemt, ko vajag. Viņš ir gudrs un vienkāršs. Brīžiem pat liekas, ka pārāk vienkāršs un atvērts. Man pat bail. 

Par vājajām rakstura īpašībām negribu publiski izteikties. Ir dažas iezīmes, kas man viņā nepatīk, bet tas ir tikai mans subjektīvais vērtējums. Kā Valsts prezidentam šīs iezīmes, iespējams, varētu būt pozitīvas.

Vai esat domājusi, kādas iniciatīvas jūs kā prezidenta kundze varētu uzņemties?
Ja būs labdarības projekti, kuros jābūt klāt, lai cilvēkiem no tā ir lielāks labums, tad, protams, piedalīšos. Taču mans ikdienas darbs ir saistīts ar rūpēm par līdzcilvēkiem, un tas ir galvenais. Domāju, ka cilvēkiem diendienā vajag vairāk rūpēties citam par citu, par dzīvniekiem, dabu – ar visu savu būtību un darbiem, nevis vienu vai divas reizes gadā paspīdēt pasākumos. Īpaši sāp sirds par dzīvniekiem, ja tiem dara pāri, pamet. 

Vai jums ir mājdzīvnieki?
Laukos mums ir Friča kungs, vilku sugas suns. Aprūpēts un lutināts kā ģimenes loceklis. Gribētu kaķi, bet to man mājās neatļauj. 

Kas neatļauj – Bērziņa kungs?
Jā. Taisnība jau ir, ar mūsu darbu un sadzīvi tas nebūtu viegli. Kaķis būtu jāvadā šurpu turpu, no Cēsīm uz Rīgu. Tā būtu dzīvnieka mocīšana. Esmu samierinājusies, ka kaķa man nebūs. Varbūt vecumdienās, kad būšu pensionāre, man būs pieci kaķi. Dēls kaut kur projām un es viena ar kaķiem. (Pasmaida.) 

Bērziņa kungs intervijās teicis, ka jūs domājat par studijām ārzemēs. Vai tā ir taisnība?
Jā. Stradiņu un Gaiļezera slimnīcu endokrinoloģijas nodaļām ir sadarbība ar profesoru Uģi Gruntmani, endokrinoloģijas nodaļas vadītāju Dalasas slimnīcā ASV. Viņš jaunos latviešu endokrinologus uz mēnesi aicina pie sevis, lai mēs redzētu, kā ārstniecība norit Amerikā. Tā ir ļoti vērtīga pieredzes apmaiņa, notiek rezidentu mācības. Es vēlos to redzēt, mācīties.

Jūs mērķējat uz akadēmisko karjeru vai esat ārste praktiķe?
Vairāk praktiķe. Akadēmiskā karjera nav man. Katram cilvēkam ir sava vieta dzīvē. Ir svarīgi, ka dari to, kas tev padodas vislabāk. 

Cik gadus jūs strādājat medicīnā?
Tas ir garš stāsts. Mana mamma ir ārste. Savā laikā viņa bija Cēsu plaušu un tuberkulozes slimnīcas galvenā ārste. Bērnībā ar brāļiem gājām pie mammas uz darbu. Toreiz gan domāju, ka ārste negribētu būt. Vidusskolu pabeidzot, mēģināju stāties Medicīnas akadēmijā, bet beigās nobijos, neaizbraucu uz ķīmijas eksāmenu. Nejutos pārliecināta par sevi, konkurss bija ļoti liels. Tajā pašā gadā, 1991., iestājos medicīnas skolā Cēsīs. Nomācījos trīs gadus. Paralēli strādāju par sanitāri, vēlāk par medicīnas māsu. Esmu priecīga, ka man bija iespēja medicīnā sākt no pašas apakšas, jo tur tu redzi visa spektra cilvēkus, mediķa darba smago un labo pusi. 

Jums bija mērķis kļūt par ārsti?
Drīz sapratu, ka medicīnas māsa negribu būt. Es biju pārāk neatkarīga. Medmāsas darbs tomēr ļoti atkarīgs no ārstiem. Iestājos Rehabilitācijas fakultātē – 90.gadu vidū tā bija jauna mācību programma, ļoti interesanta. Ieguvu bakalaura grādu fizioterapijā un veselības aprūpē. Divus gadus nostrādāju un sapratu, ka man nav mērķa, nav vairs, uz ko tiekties. Tāpēc iestājos Medicīnas akadēmijā otrreiz. Šoreiz – Ārstniecības fakultātē. 28 gadu vecumā sāku visu no nulles. 

Iespējams, jūs varētu būt iedvesmojošs piemērs cilvēkiem, kuri vēlas dzīvē kaut ko mainīt, sākt no jauna, bet neuzdrošinās.
Cilvēks visu mūžu var attīstīties, kaut ko mainīt. Vajag tikai gribēt. Man gaudu dziesmas nepatīk – «man nav naudas…», «man nesanāk…». Dari kaut ko! Maini dzīvi! Iespējas ir visiem. Kad sāku studēt otro reizi, kursabiedri bija gandrīz 10 gadus jaunāki par mani. Taču visi bijām vienādi, visi sākām no nulles. Rezidentūrā izvēlējos interno medicīnu (terapiju – red.). Pagājušajā gadā to pabeidzu. Lai varētu specializēties šaurā nozarē – es uzskatu, ka labam ārstam jāpilnveidojas vienā konkrētā nozarē -, iestājos endokrinoloģijas rezidentūrā. Kā interniste strādāju patstāvīgi, bet kā topošo endokrinoloģi mani uzrauga sertificēti ārsti. Juridiski tā tas ir, bet man ir ļoti labi kolēģi, viņi jaunajiem speciālistiem uzticas un ļauj strādāt, iepraktizēties. 

Kāpēc izvēlējāties darbu Stradiņos?
Jau studiju laikā, kad bija mācības daudzās slimnīcās, sapratu, ka gribu strādāt tikai un vienīgi Stradiņos. Tā ir salīdzinoši mazāka, kompaktāka slimnīca. Plašs profils, lielākas iespējas profesionāli attīstīties. Gaiļezers man liekas liels monstrs ar daudziem koridoriem. Tāds anonīms. 

Kā jūs par sevi teiktu – esat cilvēks ar raksturu?
Dzelzs lēdija es neesmu. Drīzāk sievišķīga, maiga. Nē, ir jautājumi, kuros man ir sava stingra nostāja. Katram cilvēkam dzīvē jānosprauž robežas, un nedrīkst pieļaut, ka tās tiek pārkāptas. 

Vai jūs valdzina skaista dzīve, skaistas lietas?
Teikšu atklāti – man patīk, ja cilvēks ir elegants. Nav jābūt dārgiem zīmoliem, bet tīram, kārtīgam, ar savu individualitāti. Jebkura sieviete novērtē skaistas lietas, bet dārga mašīna vai dārga somiņa nekad nebūs mana lielā vērtība. Esmu augusi laukos līdz septiņu gadu vecumam, man ļoti patīk vienkārša, dabiska dzīve. 

Kāda ir jūsu ikdiena?
Domāju – kā daudzām sievietēm. Starp darbu un bērnudārzu man vēl ir mājas rūpes. 

Katru dienu braukājat no Cēsīm uz Rīgu?
Nē, mēs pārsvarā dzīvojam Rīgā. 

Vai tad ne Cēsu rajona Kājiņās? Jūsu ģimenes māja presē paslepšus bildēta.
Ārprāts, ja?! Es to pat nezināju… 

Vai jums ir mājkalpotāja?
(Ar smaidu.) Kāda mājkalpotāja! Ēdiens, drēbes, mājas sakopšana – tas viss ir uz mani. Nedēļas nogalēs esam laukos, tur ir dārza darbi. Vēl jāaiziet pavingrot, labi jāizskatās. 

Sevis vai Bērziņa kunga dēļ?
Sevis dēļ. Vīrietis sievieti redz citādi, vienmēr glaimos. Viss, ko darām veselībai un skaistumam, vairāk vajadzīgs mums pašām. Reizēm vakarā zvana draugi, brīnās, ka vēl deviņos dzeru kafiju. Atbildu, ka par miega badu nesūdzos. Pa dienu tā nogurstu, ka vakarā kā krītu, tā aizmiegu. Taču gribu pateikt, ka mūsu ģimenē nav iedalījuma: vīriešu un sieviešu darbi. Andris izdarīs jebko, lai darbi ātrāk iet uz priekšu. Man ir svarīgi, ka uz vīrieti varu paļauties, un Andris ir tāds vīrietis. 

Vai varētu nestrādāt, vienkārši baudīt dzīvi?
Nē. Man tas liekas ļoti garlaicīgi. Katrs gūst baudu un prieku no kaut kā cita. Mans prieks ir mans bērns, mans darbs un mani lauki. 

Jūs nepieminējāt Bērziņa kungu!
(Pasmejas.) Šī intervija vairāk ir par mani. Labāk pēc iespējas mazāk Bērziņa kungu iepīsim sarunā. 

Kas ir jūsu draugi?
Mani draugi ir mediķi, bet mūsu ģimenes kopējie draugi vairāk ir Andra draugi. Tie, ar kuriem viņam ir kopīgi hobiji. 

Vai jūs labi gatavojat?
Ļoti! Droši vien tagad izklausīsies, ka esmu ļoti pašpārliecināta. Brīvdienās braucām pie draugiem, biju izcepusi rabarberu plātsmaizi. Tā vēl bija silta, un visi bija sajūsmā. Draudzene pat teica, ka visu tenisa turnīru viņa todien izvilkusi ar manu plātsmaizi. Sātīga sajūta. Ar ēdienu es neeksperimentēju. Klasiski gatavoju. Mums ar Andri sakrīt garšas izjūta, patīk vienkāršs, latvisks ēdiens. Kā senos laikos. 

Minējāt, ka jūsu māte ir ārste. Un tēvs?
Mamma ir pensijā, bet joprojām strādā. Tētis dzīvo laukos, savā laikā viņš kolhozā bija agronoms. Man ir divi brāļi, bet sīkāk par ģimeni stāstīt nevēlos. 

Kā vērtējat Latvijas veselības aprūpes sistēmu?
Negribētu komentēt. Cik cilvēku, tik viedokļu, visiem labi nebūs nekad. Nāk jaunas valdības, mainās ministri, katrs kaut ko strukturizē, pārveido. Tas ir diezgan nožēlojami. Visu laiku mēs kāpjamies atpakaļ, nevis ejam uz priekšu. Tāpēc nevēlos izteikties. Jautājums nav tik vienkāršs, lai es tagad to iztirzātu. 

Kā vērtējat prezidentu Valdi Zatleru?
Katrai valstij ir tāds prezidents, kāds ievēlēts. Tas jāpieņem. Man ir neitrāla nostāja pret Zatlera kungu. Varu tikai teikt, ka labs ārsts nekad nebūs labs prezidents, jo ārsta darbs ir ļoti konkrēts un atbildīgs, tas nepieļauj tukšu muldēšanu. 

Vai sekojāt līdzi Zatlera kundzes gaitām viņas vīra prezidentūras laikā?
Neesmu sekojusi līdzi. Nevarēšu izteikties. 

Jūs būsit pirmā prezidenta kundze Latvijas vēsturē, kura turpinās strādāt algotu darbu pēc dzīvesbiedra stāšanās amatā. Jūsu dzīvesbiedrs tam labprāt piekrita?
Es palikšu savā vietā, un Andris – savā. To esmu viņam pateikusi, un viņš to akceptēja. Viņš ir ļoti stiprs. Ja kaut ko izvēlējies, viņam nav vajadzīgs blakus otrs cilvēks kā ēna. Saprotiet – dzīve mums dota tikai viena. Četri [prezidentūras] gadi mana bērna dzīvē un manā darba dzīvē ir ļoti daudz. Es nevaru atļauties šos gadus zaudēt. Nevaru atļauties tos atņemt savam pirmajam un vienīgajam bērnam. Tāpēc politikā un visā ap to notiekošajā netaisos iedziļināties. Nav tāda likuma, tāda protokola, ka tas [prezidenta dzīvesbiedrei] nebūtu atļauts. 

Vai gatavojaties inaugurācijas ballei?
Atklāti runājot, ne. Taču oficiālās situācijās, kad bez tā nevarēs iztikt, būšu Andrim blakus. 

Vai tiesa, ka jūsu iepazīšanās stāsts ir romantisks kā filmā Angļu pacients: jūs esot bijusi medmāsa, bet Bērziņa kungs – pacients?
Tas bija pirms desmit gadiem. Sākumā stāsts tiešām bija skaists, es gan vairs nebiju medmāsa… Par personīgām lietām tiešām nevēlos stāstīt. 

Jums un Bērziņa kungam ir liela vecumu starpība – 30 gadi. Tas ir delikāts jautājums, tomēr pavaicāšu: kā jūs saprotaties, būdami cilvēki no divām pavisam atšķirīgām paaudzēm?
Vecuma atšķirību es nejūtu. Viss atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir kopā, no tā, kas viņus vieno. Nu, nav gadiem nozīmes. 

Vai esat domājuši par laulībām?
Nedomāju, ka precēšanās var izmainīt cilvēku attiecības. Tas mums nav aktuāls jautājums. 

Vai bieži saņemat ziedus, uzmanības apliecinājumus no mīļotā cilvēka?
Nē. Andris ir ļoti praktisks un ļoti racionāls cilvēks. Viņam rūpes un mīlestība pret tuvajiem izpaužas citādi. Es tiešām labāk viņam palūdzu izdarīt kaut ko praktisku, nekā gaidu kaut ko romantisku. 

Vai referendumā par Saeimas atlaišanu piedalīsities?
(Nopūšas.) Man nav datu «par» un «pret», lai izvērtētu, kas noticis. Ja līdz referendumam parādīsies informācija, kas skaidri apliecinās, ka jāiet, es iešu. Pagaidām man nav kategoriskas nostājas uz vienu vai otru pusi. 

KNAB izmeklēšana, Saeimas balsojums par Aināru Šleseru jūs nav iespaidojis?
Par to īpaši daudz nezinu, bet, ja tiks publiskoti skaidri fakti par visiem aizdomās turamajiem, tad izvērtēšu. Pagaidām ir vairāk runu bez oficiāliem pierādījumiem. Tāpēc es… Pat negribu par to runāt. 

Kāds prezidents būs Andris Bērziņš?
Es jūs apbēdināšu – mēs mājās par to nerunājam. Nopietni. To, ka viņam ir lieli mērķi un apņemšanās, gan zinu noteikti. 

Minējāt, ka jūsu dēls Kristaps apmeklē bērnudārzu.
Jā, viņš apmeklē privāto bērnudārzu, kur ir ļoti plaša mācību programma katru dienu. Papildu nodarbību dēlam nav, jo tas nav vajadzīgs. Dejošana, dziedāšana, angļu valoda – viss jau ir bērnudārzā. Nevajag bērnam uzkraut par daudz. 

Kurš dēlam vakaros lasa pasaku?
Andris. Grāmata par Pifu ir nemainīga vērtība visām paaudzēm. Es pa to laiku sakopju māju, drēbes. 

Kad ar ģimeni pēdējo reizi bijāt garākā atpūtā?
Mūsu atpūta ir mūsu lauki. Aptuveni pirms gada kopā ar draugiem bijām slēpot Cermatā, Šveicē. Šogad nekur neaizbraucām, jo abi nevarējām saskaņot laikus – tad nevarēja viņš, tad es… 

Kāpēc Latvija ir vērtība?
Tāpēc, ka tā ir mūsu tēvzeme. Personīgi sāp, redzot, kā aizaug Latvijas lauki. Latvieši gadsimtiem plēsušies, lai zemi apstrādātu, un tagad tā pamesta novārtā. Man Latvija ir svarīga, jo te dzīvojuši senči. Lai kur tu aizbrauktu, visur būsi svešais. Tāpēc man liekas, ka cilvēkiem jāpaliek savā zemē. Varbūt tā domāju, jo esmu lauku meitene. Būtu uzaugusi pilsētas vidē, varbūt domātu citādi. 

Kāda jums ir sajūta, kad tiekat uzrunāta par prezidenta kundzi – vai kāds to jau mēģinājis?
Nav mēģinājis, bet sajūta… (Domīgi, ilgi groza galvu, skatoties tieši acīs.)

Lepni rakstām «Roku darbs»

Posted on jūnijs 15, 2011 by - Veiksme

Saldus pārtikas kombināts, ražojot latvisko klasiku – gotiņkonfektes – un dažādus citus našķus,  50.jubilejas gadā sasniedzis miljonu latu apgrozījumu 

Dāmas Saldus konfekšu Gotiņa cehā veido savdabīgu musturu. Uz katrām trim konfekšu tinējām ir viena griezēja. Tā milzīgā ātrumā virs koka dēļa zibina nazi, sašķērējot piena masas strēmeles 16-18 gramu piciņās. Ne mirkli neapstājoties, viņa izkliedē saldos gabaliņus pie tinēju rokām. Konfekšu papīrs, sviestpapīra «odere», viens stūris, otrs stūris – dāmas virtuozi izveido mums katram no bērnības pazīstamu siluetu. 

No puspieciem rītā
Arī Sadus klasisko gotiņu iesaiņojuma dizains ir lakonisks, kā no 60.-70.gadiem: brūnganas govis uz dzeltena fona. Patiešām, konfekšu papīri, kuros mūsu viesošanās rītā tiek tītas gotiņas, zīmēti SIA Saldus pārtikas kombināta pirmsākumos, pirms 51 gada. Izcelts dienasgaismā uz uzņēmuma pagājušā gada apaļo jubileju, attēls papildināts ar elementiem, kas padomju laikos, visticamāk, tiktu cenzēti. Konfekšu galos salocītajos trīsstūros tagad zib Lielvārdes jostas ornamenti. 

No pirmskara gadiem, kad gotiņas ražoja Ķuzes saldumu fabrikā un Latvijas Piensaimnieku apvienības fabriciņās, to iesaiņojuma apdrukas izlaistas dažādās variācijās. Receptūras pamats gan palicis nemainīgs. «Kvalitatīvs, svaigs piens,» saka Saldus pārtikas kombināta vadītāja Līga Grīsle. 

SIA Saldus druvas lielferma ik dienas ražotnei piegādājot vairākas tonnas  pirmklasīga slaukuma. Jau pulksten 4.30 darbā ierodas divas vārītājas, kas, pienam pievienojot cukuru, kukurūzas cietes vai glikozes sīrupu un, lai konfektes nelīp, kripatiņu augu tauku vai sviesta, milzu katlos stundas laikā sagatavo pazīstamo gaiši brūno masu. Līdz pulksten 7.30, kad  amata pienākumus sāks pildīt tinējas, konfekšu masai jābūt atdzesētai uz galdiem, caur kuriem plūst auksts ūdens. Līdz pulksten 16 «bitīšu» rokas katru piena kumosu būs ievirpinājušas sešstūra iepakojumā. Lielākā daļa no 85 darbiniekiem ir «piestiprināti» tieši gotiņām. 

67 gadus vecajai tinējai Veltai Valdmanei šis cikls jau vairāk nekā 40 gadu bijis stabils kā gadalaiku maiņa. Padomju laikā, kad gotiņas ražoja ap 30 LPSR patērētāju biedrības fabrikās,  viņa konfekšu tinēju sacensībās vairākkārt ierindojusies pirmajā trijniekā. Vislielākais ātrums? «Nē, kvalitāte,» nepārtraucot tīt, atbild meistare. 

Ar linsēklām, pat lakricu
Gotiņkonfektes, kuru smalko  recepti pirms kara zināja katra kaucmindiete, bet primitīvu variantu bļodiņā sabrūvēt mācēja padomjlaiku deficīta paaudze, rūpnieciski vēl šodien vāra plašā areālā ap Latviju – arī Krievijā, Polijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Bet to, kāpēc tik garšīgas sanāk tieši mūsējās, nosakot piena un tehnoloģiju kvalitāte. 

Atšķirībā no kaimiņvalstu uzņēmumiem Saldus pārtikas kombināts pat vislielākajos bada laikos neatļaujas grēkot ar piena pulveri – tas konfekšu garšu maina radikāli. Arī mehāniskās ietīšanas ierīces uzņēmums atturas pirkt ne tikai cenas, bet tieši kvalitātes dēļ – tad konfekšu masa būtu jāvāra stingrāka, zudībā ietu svaigo gotiņu izslavētais vijīgums. Tieši tāpēc uz konfekšu iepakojuma nu ar pašcieņu tiek rakstīts «Roku darbs». Manuāli gotiņas tin arī divos citos Latvijas uzņēmumos, kur tās vēl tiek gatavotas – z/s Dimdiņi ražotnē Skrīveros un Daugavpils uzņēmumā Antaris. Pēc vietējo cukurfabriku likvidēšanas šīs izejvielas cena ir arvien kāpusi, uzņēmumi dzīvo raizēs par ekonomisko atkarību… 

Ar kafiju, ar cigoriņiem, saulespuķu sēklām un ar linsēklām, pēc somu un nīderlandiešu pasūtījuma pat ar lakricu – Saldus gotiņu sortiments tomēr ik gadu ir papildināts, apstājoties pie 16-18 dažādu veidu iezīmes. Pēdējais jaunums ir ruma garša plus ķirši – sarkanos papīriņos ietītas konfektes rāda Līga Grīsle. Ir bērnu sērija – līdzās bērnu šerbetiem, īrisiem, marmelādēm – arī gotiņas, kuras iesaiņojumam zīmējumus veidojuši mazie saldenieki, bet papīru iekšpusē ir mīklas ar otrādi apgrieztiem atminējumiem. 

Pie saldeniekiem var pasūtīt gotiņas ar paša izvēlētu «fasādi». Piemēram, Suitu gotiņas tērptas sarkanrūtainos rakstos, Skrundas novads, Saldus pilsētas 2.vidusskola, Viasat, Soney uz to papīriņiem izvēlējušies drukāt savus logo. 

Eksportspējīgākais
Saldus gotiņas tiek pārdotas ne tikai Lietuvā un Igaunijā, Vācijā, Azerbaidžānā, Īrijā, Grieķijā, ASV, Spānijā, bet arī Nīderlandē, Somijā, Krievijā. Tiek strādāts pie jaunu tirgu apgūšanas. 

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pagājušā gada konkursā Eksporta un inovācijas balva šīs konfektes saņēma eksportspējīgākā produkta apbalvojumu,  tāds pats vairākas reizes piešķirts konkursā Made in Latvia mazo un vidējo uzņēmumu kategorijā. Atzinību saldeniekiem par veiksmīgāko sava zīmola izvietošanu produktu noformējumu 2009.-2010.gada sezonā izteikusi aģentūra Live Riga, ir saņemts arī Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kameras goda raksts. 

No 60 tonnām saldumu, ko saldenieki saražo ik mēnesi, tiek eksportēta aptuveni puse. 

Lai ar roku darbu sasniegtu miljonu latu apgrozījumu, kāds Saldus pārtikas kombinātam bijis 2010.gadā, ar tā firmas zīmi – gotiņām – vien esot par maz. «Ar vienu sortimentu nevaram konkurēt saldumu tirgū, visu laiku jādomā par jauniem produktiem,» skaidro tā vadītāja. Uzņēmumam bez piena konfekšu ceha ir arī konditorejas cehs. 

Īrisi, šerbeti, krāsainas marmelādes – aveņu, ābolu, dzērveņu, smilšērkšķu -, pīrādziņi, ruletes, vēja gredzeni, ar putukrējumu pildītas taurītes, veselas tortes – veikaliņā pie ražotnes apskatāms viss produkcijas spektrs. Līga Grīsle uzliela Ciecerīti – jaunu torti ar bezē pildījumu. 

Produktu ar Jāņu iesaiņojumiem nebūšot – svētku periods esot pārāk īss, lai tas atmaksātos. Tomēr ar lielveikalu tīklu Maksima panākta vienošanās par gotiņu akciju vasaras saulgriežos. Saldus pārtikas kombinātam šis pasākums īpašu peļņu nesolot, tomēr ir vajadzīgs: cilvēkiem jādod iespēja nopirkt konfektes par zemāku cenu, atdzīvināt bērnības garšu. 

Ventspils Centra pamatskolas audzēkņi, kurus sastapām ekskursijā gotiņu cehā, arī vešanai mājiniekiem visaktīvāk pērk tieši gotiņas. «Garšīgi īrisiņi tikai par 20 santīmiem!» Līga Grīsle ceļotājiem piedāvā ekonomisko variantu, ar mazo saldenieku zīmētām brūnaļām dekorētas 100 gramu paciņas.  Arī man viņa atvadoties apjautājas, vai redakcijā varētu nobriest kāds pasūtījums. Saldus pārtikas kombinātam ir tirdzniecības pārstāvis Rīgā, uzņēmums kāroto mantu ir ar mieru atvest līdz biroja durvīm. Jo tikai santīmu pa santīmam var sakrāt miljonu latu apgrozījumu.

3 Līgas Grīsles vadības principi
1. Laba komanda. Vecākā darbiniece uzņēmumā strādā jau 40 gadu – uz šādiem cilvēkiem var paļauties
2. Konkurētspējīgs produkts. Atraktīvs iesaiņojums  un, galvenais, izcila kvalitāte palīdzēs tam nepazust starp konkurentu ražojumiem
3. Nepārtraukta attīstība. Lai arī tirgus ir piesātināts, pielāgojoties klientu pieprasījumam, ir jāveido arvien jauni produkti 

Toms Alsbergs

Posted on jūnijs 15, 2011 by - Jauna seja

 

Sestdien, 11.jūnijā, Toms ieguva pirmo vietu «Red Bull» organizētajās «Mini Drome» sacensībās Polijā, no pasaules rekorda atpaliekot vien par divām sekundes desmitdaļām. Ap 50 dalībnieku no dažādām pasaules valstīm sacentās, braucot ar īpašiem velosipēdiem – fiksīšiem.

Vecums: 25. Vecāki: Inga – mājsaimniece, Egils – darbojas alkohola ražošanas biznesā.

Kas ir Mini Drome? «Jauns sporta veids. Tajā brauc ar fiksīšiem – ielas un ikdienas vajadzībām pielāgotiem treka velosipēdiem. Dalībnieki pa pāriem sacenšas pēc izslēgšanas principa pa 7×14 metru garu, ovālu trasi.»

Kāpēc velosipēdus sauc par fiksīšiem? «Fiksītis, jo ātrs, un fiksītis, jo fiksēta aizmugurējā rumba. Ar riteni nevar braukt brīvgaitā, un tam nav bremžu.»

Fiksīti pats esi taisījis? «Izdomāju, kādā krāsā es gribu, un sagādāju detaļas.» 

Sacensībās par to dod punktus? «Nē, tas ir priekš sevis – katram savs stils.» 

Esi īpaši trenējies? «Nedēļu pirms sava pirmā sacensību posma Tallinā pamācījos braukt pa rampu.»

Rīgas ielas ir laba vieta, kur mīties ar fiksīti? «Jā!»

Cik notriektu rīdzinieku? «Neviens.»

Ko dari, kad nebrauc ar riteni? «Braucu ar riteni.»

Velosipēdu turi garāžā vai istabā? «Istabā. Ja fiksītis būtu īsts cilvēks, tad ar viņu es pavadītu visvairāk laika kopā – mājās, uz darbu, pēc darba.»

Tagad esi slavens pasaulē? «Nē, esmu tikai pamanīts uz pāris dienām Latvijā.»

Rolands Majors, dzīvojis pilī

Posted on jūnijs 8, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Dažas dienas pēc jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanas pils ir tukša un klusa

Līdz jūlija sākumam tajā strādās Valdis Zatlers, tad kārta Andrim Bērziņam. Viņš būs ceturtais prezidents, kuru piedzīvos Rolands Majors. Astoņpadsmito gadu viņš pilī uzrauga ugunsdrošību. 

«Bišķi jau panervozējām visi. Negribējām palikt bez prezidenta,» Rolands atceras atmosfēru pilī vēlēšanu dienā. «Prezidenta iecelšana ir smalkas un miglainas peripetijas, ko vienkāršam cilvēkam izprast grūti. Es noteikti negribētu būt prezidents, jo tas nav vienkārši.» 

Pēc izglītības Majora kungs ir fizikas un matemātikas skolotājs un elektriķis. Atnācis no armijas, viņš bija bez darba un dzīvesvietas, tāpēc pieņēma uzaicinājumu Pionieru pilī, tagadējā prezidenta pilī, strādāt par saimniecības direktoru. Pāris gadu viņš pilī arī dzīvoja. «Vecrīga ir klusa. Tikai ligzdošanas laikā vārnas traucē. Kad ap septiņiem nāku uz darbu, metas virsū un plēš matus.» 

Pils ugunsdrošības inspektora kabinets ir ceturtajā stāvā, taču elektronikas vadības pults – pie apsardzes, kas to uzmana augu diennakti. Pils telpās ir kustību detektori, videonovērošanas kameras. Ir divu veidu signalizācijas: dūmu un smaku jeb gāzu. Ja kāds telpā smēķētu, būtu trauksme. Pils bez elektrības varot palikt tikai ekstremālos gadījumos, piemēram, kad pērn pils tornī un šogad Vanšu tiltā iespēra zibens. «Tad gan liela daļa elektronikas nojūdzās.» 

Bet, Majora kungs, kā jūs var sazvanīt tādas ķibeles gadījumā, ja jums nav mobilā tālruņa? «Zvana kolēģim.» 

Prezidenta kabinetā tehniskie darbinieki nevar iet, kad vēlas. Darbi jāpadara, vai nu kamēr valsts pirmā persona ir ārpus pils, vai arī spuldzīte jāieskrūvē prezidenta adjutanta pavadībā. Katru dienu pilī izdegot pa lampai. Un sveces? Pilī manāmi arī svečturi. «Visvairāk sveces patika Vairas kundzei.» 

Pirmā neatkarīgās valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzņemšanu pilī Majors atceras labi. Sagaidījuši viņu pie vārtiem, un toreizējais pils pārvaldnieks pasniedzis prezidentam pils atslēgu samta kastē. Simbolisku. Prezidentam pašam īsto pils atslēgu nav. «Prezidenti ir ļoti cilvēcīgi,» uzsver Majors. Pie Vairas Vīķes-Freibergas Jūrmalas rezidencē gadskārtu svētkus svinējuši visi, kopskaitā ap 70 darbinieku. Savukārt Zatlers trīs reizes personiski uzaicinājis Majoru uz pieņemšanu. Gribējis uzzināt pils vēsturi. «Iedomājieties, Balto zāli savulaik taču apkurināja ar malku. Es ieviesu tajā centrālapkuri, nomainīju parketu, palodzes. Patlaban gan Baltā zāle ir slēgta, tajā vajadzīgs remonts.» 

Ko gaidāt no jaunā prezidenta? «Tikai vienu: lai mums visiem klātos labāk.»