Žurnāla rubrika: Cilvēki

Prestižais ķeblītis pasaulē

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Veiksme

Arhitekts Aldis Circenis deviņdesmitajos projektēja interjerus un viens no pirmajiem Rīgā ieveda Ikea mēbeles, bet tagad viņa uzņēmumā radītie krēsli sāk Skandināvijas iekarošanu 

To laikam Henrijs Fords teicis, ka, strādājot astoņas stundas dienā, neko nevar sasniegt, – saka prestižās dizaina balvas Red Dot Award: Product Design 2012 ieguvējs Aldis Circenis. Viņa izveidotā taburete Bloom, ko pagājušajā gadā sāka ražot Rīgas Krēslu fabrika, konkursā Stokholmā tika pamanīta četrarpus tūkstošu dizaina produktu vidū. 

Šis ir skaļākais, taču nebūt ne pirmais panākums uzņēmēja Circeņa, diplomēta arhitekta, karjerā. 90.gados, vēl studējot, viņš kā interjera dizainers Rīgā iekārtoja birojus starptautiskām kompānijām, bet 1999.gadā izveidoja Rīgas Krēslu fabriku. Līdz pat krīzes sākumam strādājis tik daudz, ka, «cikos darbs sākās, vēl kaut kā varēju noteikt, bet, cikos beidzās, – ne». «Bija jāizdara, un viss, jo tad, kad ir savs uzņēmums, tu riskē ar savu reputāciju.» 

Īpaši nozīmīgi tas ir tik mazā, noslēgtā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, stāsta Circenis. «Ikviens uzreiz uzzina par tavu veiksmi un neveiksmi arī.» 

Uzņēmējs uzskata, ka viņa veiksmes pamatā ir neatlaidība un radošā profesija – arhitekts, kurā nav sanācis izpausties, tādēļ visu radošo enerģiju ielicis biznesā. «Azarts. Vēlme soli pa solim visu laiku rāpties vēl augstāk attīstībā.» 

Pagājušajā gadā uzņēmums tieši to arī darīja: sāka liekti līmētā sa-plākšņa sēdmēbeļu ražošanu, noietam eksporta tirgos radīja atsevišķu tirdzniecības zīmi Riga Chair. 

Krēsli – kā kurpes
Savu pirmo uzņēmumu SIA Coppa Circenis nekad nebūtu radījis, ja ne skarbie pārmaiņu laiki 90.gadu sākumā. Kad viņš 1992.gadā absolvēja Rīgas Tehnisko universitāti, valsts pakļautībā strādājošie projektēšanas institūti bruka un juka. Sāka veidoties pirmās arhitektu privātprakses. Tās dibināja pieredzējuši arhitekti «ar vārdu». Jaunam censonim izcīnīt savu vietu bija diezgan grūti. Negribējies arī būt par «skrūvīti» birojā un gadu desmitiem «tikai noformēt projektus». 

Circenis nodarbojās ar to, ko bija sācis jau studiju gados, – projektēja interjerus. Ar to varēja nopelnīt. Pirmais nopietnais darbs vēl kā studentam: starptautiskas akmeņogļu tirdzniecības kompānijas birojs Vecrīgā, Šķūņu ielā. «Tas bija viens no pirmajiem modernajiem birojiem pilsētā, tagad tur atrodas cits uzņēmums – Vilhelma pankūkas.» 

Tieši šā pasūtījuma dēļ Circenis pievērsās interjeriem, nevis arhitektūrai, un pēcāk saistībā ar tiem arī izveidoja savu biznesu. 

Tas bija laiks, kad Latvijā sāka veidoties biznesa vide. Uzņēmējiem vajadzēja birojus, pievilcīgus interjerus. Interjera arhitekti bija pieprasīta profesija. «Skaidroju klientiem, ko nozīmē estētiska darba vide, ergonomika. Tas viss augstskolā bija mācīts.» Arhitektūras fakultātē iegūtās zināšanas vēlāk ļoti noderēja, veidojot savu uzņēmumu. 

Tā kā Latvijā ražotu modernu mēbeļu 90.gadu sākumā nebija, Circenis rada iespēju klientu birojiem mēbeles sagādāt Zviedrijā. «Biju viens no pirmajiem, kas sāka importēt Ikea.» Skandināvu dizainu Latvijas arhitektu vidē labi pārzināja. Bija pieejama literatūra par to, jau 70. un 80.gados Rīgas arhitekti braukāja radošos komandējumos uz Skandināviju. 

Sācis savu biznesu – mēbeļu importu 1993.gadā kopā ar studiju biedru Gati Gavaru -, jaunais uzņēmējs tobrīd domājis galvenokārt par to, ka tā ir iespēja pabarot ģimeni. Biznesa vide bija ļoti haotiska, neparedzama. «Spriest, kā viss attīstīsies, bija ļoti grūti.» Circenis domā, ka viņu biznesa veiksmi tolaik noteica tukšais tirgus, kurā ienāca skandināvu mēbeles. Un tās klientiem patika. Viņiem pasūtīja pilnībā iekārtotus birojus. 

1999.gadā abiem nobrieda doma par biroja krēslu ražotni Latvijā, jo vest tos no ārzemēm bija ļoti neparocīgi: dārgi un ilgi. Starptautiskās izstādēs Itālijā, Vācijā viņi sameklēja komponentu ražotājus. Biroja krēslu rūpniecības nozarē ir tāda īpatnība, ka katru detaļu ražo cita rupnīca. «Ritenīšus viena, mehānismus – cita, un tā tālāk,» Circenis skaidro. «Tā ir masu produkcija, ļoti sazarota, un tie, kas veido galaproduktu, faktiski to komplektē no detaļām.» 

Rīgas Krēslu fabrika tika izveidota kā uzņēmums, kas piedāvā klientiem galaproduktu. Piemēram, vēl 1998.gadā, ja klients vēlējās biroja krēslu ar rozā sēdekli, to nācās pasūtīt Somijā. Izgatavošanas laiks – sešas nedēļas. Sākot ražot krēslus uz vietas, gaidīšanas laiks tika saīsināts līdz vienai nedēļai. Savas ražotnes izveidošana nozīmēja arī demokrātiskāku cenu un līdz ar to arī plašāku klientu loku. «Mēs panācām, ka no mums pērk ne tikai visu biroja mēbeļu komplektu, bet arī krēslus atsevišķi,» stāsta Circenis. «Padarījām biroja krēslu par gabalpreci, kuras iegāde nu bija ļoti vienkārša.» 

Biroja krēslu biznesu uzņēmējs salīdzina ar apavu biznesu – cilvēki savam darba krēslam piešķirot emocionālu nozīmi. «Negribas, lai tajā sēž kāds cits, tāpat kā negribas, lai jūsu kurpēs kāpj cits.» Ko tas nozīmē krēslu tirgotājam? To, ka uzņēmumi spiesti mainīt krēslus, parādoties jauniem darbiniekiem un arī sekojot biroja krēslu uzlabošanas tendencēm pasaulē. Turpretī galdi un skapji kalpo gadu desmitiem. 

Skandināvu kvalitāte
Kāds ir labs biroja krēsls? «Tāds, kuru tā lietotājs nekādi neizjūt,» Circenis zibenīgi sniedz atbildi. «Ja sēžat krēslā un jums nekas netraucē, krēsls ir pietiekami labs.» Kā vienu no izcilākajiem piemēriem uzņēmējs min firmas Herman Miller ražoto Aeron, ko pats tirgo arī Latvijā. «Tajā varat nosēdēt astoņas stundas un nejutīsit to.» Labu korporāciju birojos pasaulē darbinieki tādus krēslus lieto. Šāda līmeņa krēsla cena – no četrsimt līdz pat pusotram tūkstotim latu. Intereses pēc Circenis sarēķinājis, cik tā saukto lēto un dārgo biroja krēslu lietošana izmaksā vienā dienā – dārgie krēsli sanākot lētāk, ņemot vērā paredzamo kalpošanas ilgumu. 

Līdz 2008.gadam Rīgas Krēslu fabrika strādāja veiksmīgi, piedaloties tādu lielu projektu realizācijā kā LMT ēkas, SEB biroja Valdlaučos, Saules akmens apgāde ar mēbelēm. Viens no uzņēmuma darbības virzieniem ir teātru, koncertzāļu, auditoriju mēbeļu ražošana. Ja būtu pieprasījums, jaunus krēslus viņi izgatavotu pat Rīgas Operai. Pamatā pie projektēšanas uzņēmumā strādā trīs cilvēki, ieskaitot pašu Circeni. 

2009.gadā ķēra krīze. Tirgus strauji krita. Mēbeļu tirgus ļoti jutīgi reaģē uz finanšu situācijas izmaiņām pasaulē, bet šīs izmaiņas ir grūti paredzēt. «Maizes vai apavu biznesā, neraugoties uz krīzi, var aprēķināt, cik gadā pirks. Mēs to nevaram,» skaidro Circenis. Pēc pāris stagnācijas gadiem viņš sapratis, ka nevar strādāt tikai biroja krēslu segmentā. 

2011.gada aprīlī Rīgas Krēslu fabrika radīja pilnīgi jaunu liekti līmētā koka saplākšņa krēslu ražotni. Vairoties no banku kredītiem, uzņēmums par saviem līdzekļiem un arī piesaistot privātas investīcijas, iegādājās jaunas ražošanas iekārtas. Vienīgais kredīts ņemts pirms daudziem gadiem, kad iegādātas biroja telpas Brīvības ielā. Šis kredīts sen atmaksāts. Visas investīcijas attīstībā – no pašu nopelnītā. Circenis uzskata, ka viena no uzņēmuma veiksmēm ir tas, ka nav «iebraukuši» banku aizdevumos. 

Tagad ar jaunizveidoto Riga Chair produktu līniju uzņēmējs cer iekarot Skandināvijas tirgu. Vai tā nav neprātīga doma, ņemot vērā viņu pašu dizaina un kvalitātes tradīcijas? «Uzskatu, ka varam piedāvāt skandināvu kvalitāti par Austrum-eiropas cenām,» pamato Circenis. «Tas viņus interesē visvairāk.» Ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu uzņēmums šogad piedalījies starptautiskā izstādē Stokholmā, brauks uz Ķelni, Londonu, piedāvājot jauno krēslu modeļus, arī Red Dot laurus plūkušo Bloom. Meklēt sadarbības partnerus eksporta tirgos uzņēmumam ir svarīgi, jo tas dos iespēju noslēgt apjomīgus līgumus, kamēr, «lai noklātu Rīgu ar divsimt ķeblīšiem gada laikā, man jānoslēdz līgumi ar daudzām tirdzniecības vietām». Pašlaik jaunās krēslu līnijas cilvēkresursu un iekārtu jauda uzņēmumam nodrošina divu tūkstošu vienību saražošanu mēnesī. 

Cerīgi skan Circeņa paustais, ka jau šomēnes Rīgas Krēslu fabrika sūta pirmo Riga Chair partiju uz Somiju – uzņēmumam, kuram valstī pieder 250 tirdzniecības vietu. Rīgas krēslus tā īpašnieki pamanīja izstādē Stokholmā. «Tas ir baigais spēks!» uzņēmējs gandarījumā teju vai palecas savā biroja krēslā.

3 biznesa principi
1. Profesionālisms katrā elementā
2. Aizrautība katrā uzdevumā
3. Neko nedarot, nekas neatmaksājas

Smalks teikums

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Jauna seja

Jānis Ābele (21) 

Piedalījies starptautiskajā Jameson Empire Awards īsfilmu konkursā Done in 60 seconds, kurā autoriem minūtes laikā bija «jāpārstāsta» kādas pazīstamas filmas sižets. Finālā neiekļuva, taču par savu Fantastic Mr.Fox pārstāstu saņēma uzslavas no žurijas pārstāvja aktiera Krisa O’Dauda

Vecāki: Maruta – socioloģe, Dainis – pensionārs.

Kā nolēmi piedalīties konkursā? Draudzene atsūtīja reklāmas relīzi. Tobrīd nebiju aizņemts, šķita, ka tas ir labs iegansts, lai uztaisītu filmu. 

Šī bija pirmā filma, kuru rādīji plašākai auditorijai? Pirms tam esmu uzņēmis īsfilmu Laiks. Tajā skatāmas manas pārdomas par dzīvi metaforiska lidojuma formā. 

Esi mācījies kinorežiju? Pirms pāris gadiem mācījos brīvā laika izglītības iestādē Kino skola, tajā apguvu kino praktisko pusi, bet akadēmiskajām studijām izvēlējos filozofiju. 

Ko tev visvairāk patīk filmēt? Mākslas filmas, kas nav komerciāliem mērķiem. 

Ja sāk pelnīt naudu, filma zaudē vērtību? Nē, bet filma zaudē vērtību, ja, to taisot, domā tikai par to, kā nopelnīt vairāk naudas. 

Filmā 60 sekundēs izstāstīji garu stāstu, dzīvē arī esi lakonisks? Noteikti neesmu lakonisks. Ja ilgi domāju, tad vienu smalku teikumu varu noformulēt. 60 sekundes gara filma kinovalodā arī ir viens smalks teikums. 

Kuri režisori tevi iedvesmo? Ideāls režisors ir Čārlijs Čaplins. No mūsdienu kino spēcīgs un interesants man šķiet Vess Andersons. 

Ko tu gribētu kādreiz nofilmēt? Sapņus gan nedrīkst atklāt, jo tad nepiepildās. Gribētu ekranizēt kādu filozofisko traktātu. Tas būtu interesants un traks izaicinājums. 

Kur dzimst labākās idejas? Kādreiz likās, ka tās nāk tikai vientulībā, bet tagad saprotu, ka ideja rodas pat no nejaušas frāzes, ikdienas notikumiem un parastas dzīves.

Agita Bērziņa, Narvesen pārdevēja

Posted on aprīlis 4, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Tā nu tu cilvēks sēdi darbā @Narvesen_lv Brīvības ielā 31 un visu dienu skaidro Maskavas viesiem, ko un kāpēc Putins dara uz @irLV vāka. Jautri! – tā Twitter.com rakstīja pārdevēja Agita, kad pārdošanā bija žurnāls Ir ar kolāžu uz vāka, kur Putins zīda Tatjanu Ždanoku

«Divas sievietes kažokos savā starpā krieviski sarunājās: «Paskaties, kas tur sataisīts! Pretīgi skatīties!» Kāds pāris no Maskavas gribēja zināt, kas tā par sievieti, kas pie Putina krūts, un par ko ir raksts. Pastāstīju, ka par to, kā Latvijā ienāk nauda no Putina fondiem un kur to izlieto,» stāsta Agita, kuru pircēji regulāri izvaicājot par preses izdevumu saturu, par to, kā atšķiras cigarešu markas, kā garšo katra šokolāde. 

Agita ir no Straupes. Kad netika budžeta grupā fizioterapeitos un maksāt par studijām nevarēja atļauties, nolēma pastrādāt Narvesen. Patlaban viņa mācās par ārsta palīgu, jo vēlas strādā ātrajā palīdzībā. 

Rīta maiņās darbā Narvesen Agita ierodas sešos: pieņem avīzes, cep maizītes. Kad septiņos ver vaļā veikalu, ar vienu roku ir pie klientiem, ar otru – kārto plauktus, spiež svaigās sulas. Sestdienu rītos pirmie durvis ar dziesmu verot tie, kuri vēl nav gājuši gulēt. «Reiz, kad biju pagatavojusi hotdogu, kāds puisis teica: tu tik labi gatavo, preci mani!» 

Par visdīvaināko prasību Agita devē lūgumu topmaizi izcept tā, lai siers vidū izkusis, bet maizīte nav brūna. Vēl kāda dīvainība: kāds onkulītis, rādot uz tomātu salātiem vitrīnā, kas paredzēti topmaizēm, teicis: «Man lūdzu plovu divas karotītes līdzi.» Ja pircējs kļūst pikts, Agita apkalpo līdz galam un novēl jauku dienu. «Tad vairs nav, ko teikt. Tas nomet pa bremzēm.» 

Pārdevēja mērķis nav pāraudzināt cilvēkus un izmainīt viņu raksturu. Jārūpējas arī par veikalu, jāraugās, lai neapzog: ir bijuši mēģinājumi pakām nest ārā žurnālus, ko pēcāk tirgo vilcienā Rīga-Jūrmala par lētāku naudu. 

Uz norādi, ka kioskos nejēdzīgā vietā – pie kases – šokolādes sakrautas tā, ka, piegrūžot somu, tās birst čaukstēdamas, Agita piekrīt: dienas laikā paceļot tās vairākkārt. Viņa diplomātiski klusē, jautāta, vai nav apnicis pēc katra pirkuma piedāvāt vēl kādu preci. Katram pircējam jāatrod atšķirīga pieeja, piemēram, apaļīgam cilvēkam šokolādi nepiedāvās. «Apelsīnu suliņu vai kaut ko padzerties.»

Wi-Fi: baznīca, signāls: lielisks

Posted on aprīlis 4, 2012 by - Dzīve

Ekrāns virs altāra, draudze ar tvitera kontu. Vai jauno tehnoloģiju ienākšana baznīcā ir veids, kā sasniegt jaunus draudzes locekļus, vai elementāra dzīvošana atbilstoši laikam? 

Sakiet, lūdzu, kā atšķirt tradicionalās reliģijas no sektām? – kāda skolniece jautāja katoļu priesterim, zvanot uz LTV raidījumu. No jautājuma tapa skaidrs, ka meitenei ceļu uz baznīcu, visticamāk, parādīs jaunās reliģijas: uzrunās uz ielas, pieklauvēs pie durvīm, sūtīs aicinājumus pievienoties Facebook. Atšķirībā no tradicionālajām tās ir ieinteresētas cilvēka dzīvē teju katru dienu – draudzes locekļi kopīgi brokasto, baznīcā var atstāt bērnu pieskatīšanai, var aprunāties virtuāli. Tas ir ērti, tas ir laicīgi. 

Tikai dažas luterāņu un katoļu draudzes darbojas tviterī, savās mājaslapās publicējušas sprediķu audioierakstus un dievkalpojumu kalendāru, ko ikviens var sinhronizēt ar savu Google kontu. Viena no tām ir Ārlavas draudzes mājaslapa, kur var lejupielādēt baznīcas zvana skaņu. Savukārt Tukuma draudzes mājaslapā redzams, kad mācītājs ir Skype, kad ne. Tādas «ekstras» nav pat Rīgas Lutera un Ģertrūdes draudžu lapās, kas arīdzan ir labi uzturētas, ar Facebook un Twitter profiliem. Lai saprastu, cik sociāli aktīvas un laikmetīgas ir katoļu un luterāņu draudzes, devāmies pie svētajiem tēviem, kuri ar tehnoloģiskām spējām «nes gaismu». 

Luterāņa trīs tviterkonti
Pie Mārča Zeiferta uz Tukumu. Zeiferts savulaik bijis Lutera draudzes loceklis Torņakalnā, tagad kalpo Ārlavas, Tukuma draudzēs un ir arī Kandavas iecirkņa prāvests. Viņam ir trīs tvitera konti: Tukuma draudzes, Kandavas iecirkņa un privātais. «Telefonā tas ir ērti, pie datora tā dēļ neskrietu,» Zeiferts savā HTC telefonā rāda, kā pārslēgties no konta uz kontu. «Kāpēc esmu tviterī? Tur ir draudzes locekļi!» Nesen kāds draudzes loceklis, sekotājs tviterī, pamanījis, ka mācītājs maz tvīto, tāpēc pavaicājis: «Nu, mācītāj, kas tviterī notiek?» 

Zeiferts čivina kopš gada sākuma. No sava personīgā konta pauž īsas atziņas un seko tiem, kuru rakstītais palīdz izprast notikumus detalizētāk, piemēram, Arņa Krauzes personiskais viedoklis pēc Panorāmas. 

Kas no tehnoloģijām attiecas uz reliģiju, un kas ne? «Internets noteikti, jo tas ir palīglīdzeklis sludināšanā. Kristietība ir rakstītā vārda reliģija. Kristīgo vēsti allaž centās nodot tālaika labākajiem līdzekļiem,» Zeiferts stāsta, ka reformācija notika tāpēc, ka vēsts strauji izplatījās. Tagad Bībele ir lasāma internetā. Atliek tikai lejupielādēt Ārlavas baznīcas zvana skaņu un sākt lasīt. 

«Ar zvanu bija tā: pēc dievkalpojuma atsveicinājos no draudzes, bija pavasarīgs noskaņojums, izņēmu telefonu, lai paskatītos, cik pulkstenis, un piespiedu pogu, ierakstīju zvana skaņu. Bez jebkāda aprēķina. Vienkārši – skaisti!» 

Zeiferts min divus piemērus, kad attaisnojusies Tukuma draudzes mājaslapa. Pirmais: kristību iesniegumu var aizpildīt un atsūtīt pa e-pastu, un, kad kristāmā vecāki satiekas ar mācītāju, var runāt par lietas būtību, nevis aizpildīt anketu. Otrs gadījums: kāda sieviete gribēja iesvētīties. Apstaigāja Tukuma baznīcas, taču tās bija slēgtas. Mājās internetā sāka meklēt mācītāju pieņemšanas laikus. Virtuāli atvērtas baznīcas durvis bija Tukuma draudzei, kuras locekle viņa ir patlaban. «Mēs esam atrodami. Tas ir tas, ko vajag,» komentē mācītājs. Tomēr datorizāciju viņš neatbalsta: labāk ar e-pastu norunāt tikšanās laiku, nekā sarakstīties, jo personisko komunikāciju nevar atsvērt nekas. 

Otra inovācija Tukuma baznīcā ir videokamera, kas piestiprināta zem balkona. Tā pārraida dievnamā notiekošo uz draudzes mājas plazmas ekrāna – lai māmiņas ar bērniem var sekot dievkalpojumam vietā, kur ir silts, tēja. Ar laiku plānots tiešsaistē pārraidīt dievkalpojumus arī mājaslapā. Ideju Zeiferts noskatījis Vācijā, kur dievkalpojumu no vietējās baznīciņas pārraida uz lielu slimnīcu kompleksu. Tukuma puses pansionātā šī ideja neesot gājusi cauri. 

Pirms videokameras uzstādīšanas baznīcā Zeiferts pajautāja, ko par to domā Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers. Ja tas neievainojot baznīcu un draudzi – uz priekšu! Turklāt paši mācītāji vislabāk zinot savas draudzes gaumi. Kas vēl neievaino ticīgos, bet piesaista? «Mūzika. Ja ir netradicionālāki koncerti, tad nāk, jo īpaši jaunieši.» Zeifertam pašam simpatizējot, ka Vasarsvētkos Lutera draudzē Torņakalnā dzied Renārs Kaupers, Linda Leen u.c. 

Dziesmu tekstu rādīšanu ar projektoru uz sienas vai ekrāna, kā to dara Krimuldas draudzē, Zeiferts neatbalsta. Nevajagot aizrauties ar lietām, kas pārāk novērš uzmanību. «Tas nav iemesls, kāpēc cilvēki nāk uz baznīcu. Var būt palīglīdzekļi informācijas uzņemšanā, taču izšķirošais ir saturs un vēstījums, ko gribam nodot.» 

Katolis ar iPhone
Tālāk dodamies uz Siguldu pie katoļu prāvesta Ronalda Melkera. Apple cienītāja, kura vadītajā baznīcā spēlējis Juris Kulakovs un rokgrupa Līvi, Bētlemes ainā uz jēriņiem un silīti uzpūsts īsts sniegs. «O, jā, noteikti parunājiet ar Melkeru! Viņš ir pro!» saka arī Līvbērzes katoļu draudzes prāvests Aleksandrs Stepanovs, kurš 1684.gadā celtajā koka baznīcā svētku reizēs dziesmu tekstus rāda ar projektoru. 

Siguldas Romas katoļu baznīcas priekštelpā redzams pirmais hi-tech: skārienjutīgs ekrāns. Prāvests stāsta, ka ekrāns patlaban nedarbojas un ar baznīcas vēsturi un darbību varēs iepazīties, kad būs gatava mājaslapas jaunā versija. Tajā tiks automatizēts notikumu kalendārs, podkasti no dievkalpojuma. 

Piesēžot pie galda, uz kura ir Macbook un iPhone, Siguldas, Krimuldas, Inčukalna, Mālpils un Allažu draudžu prāvests Ronalds Melkers stāsta, ka Apple ražojumus izmanto jau sen. Atceras kādu amizantu gadījumu no 90.gadu beigām, piebilstot: «Stīvs Džobss tolaik bija aizgājis atpakaļ uz Apple strādāt.» Tolaik ar Mac datoru strādājis arī arhibīskaps Jānis Vanags, dators bijis Reformātu draudzes mācītājam Jurim Cālītim. «Sēdējām pie apaļa galda un diskutējām par kādu liturģisku tekstu. Wi-Fi tolaik vēl nebija. Teicu Vanagam, lai iedod man izrediģēto tekstu. Turpat sēdēja arī kardināls Pujats un redzēja, ka manā ekrānā pēkšņi ir tas teksts, kas nupat bija Vanaga ekrānā. Viņš pārliecās pār galdu un zem tā, lai izpētītu, kā tas varēja notikt. Pujats teica: «Es laikam nomiršu bez datora.» Uz to atbildēju: «Es arī nomirtu bez datora.»» 

«Kavēšanās izmantot jaunās tehnoloģijas būtu nepareizība. Tas nozīmē paralizēt, runāt citā valodā,» saka Melkers un pastāsta, ko dzirdējis kādā Jāņa Vanaga lekcijā, un tas ilustrējot šodienas baznīcu. Japānā pasūtīts uzbūvēt tādu tiltu, kas izturētu zemestrīces, šļūdoņus. Un tiešām – pēc cunami tilts perfekti stāvēja savā vietā. Tikai divi pauguri, kurus tilts savienoja, bija aiznesti prom, arī upe puskilometru tālāk. Tas bija perfekts tilts starp neko. «Ja neizmantosim tehnoloģijas, būsim kā šis tilts. Jaunieši tusē virtuālajā vidē, un baznīca mēģina uzrunāt tur, kur viņu nav. Sociālie tīkli bieži ir vienīgais veids, kā viņus aizsniegt.» Pārlieku liela interese par sociālajiem tīkliem gan cilvēku izšķīdinot, jo «cilvēks nav online pats ar sevi». «Neviena iekārta neatrisina to, ko gūst lūgšanā.» 

Atgriezies no studijām Francijā, Melkers brīnījās, kāpēc Latvijā neieraksta iesvētes un laulību kursu lekcijas, lai tiem, kuri nevar ierasties, ir iespēja atgūt nokavēto. Kalpojot Siguldā, viņš sāka ierakstīt kasetēs, pēcāk diskos, tad zibatmiņās. Tagad lekcijas var lejupielādēt no servera. Tas bijis vienīgais veids, kā apgūt laulību mācību pārim, kura viena puse dzīvo Latvijā, otra – Luksemburgā. Skype sarunās viņi noskatītās lekcijas pārrunāja un kopumā bija sagatavojušies labāk nekā citi. 

Pērn Siguldas baznīcā bija tehnoloģiju benefice. Melkers izlēma, ka varētu baznīcā pārraidīt pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijas jeb iecelšanas svētīgo kārtā ceremoniju. Šo procesu parasti rīko pēc nāves. Pie televizoriem ceremoniju no Vatikāna vēro miljoniem skatītāju. Arī LTV bija tiešraide. «Pastāstīju ideju bīskapam Stankevičam, kurš neiebilda. Vēlāk pats ilgi domāju, vai tehnoloģija nebūs šķērslis,» atceras prāvests. Nopircis eBay speciālu materiālu ekrānam, novilcis gaisā stiepli, kur ekrānu iekārt – priekšā altārgleznai. «Pēc mises vecāka gadagājuma cilvēki ar asarām acīs nāca klāt un teica: «Prāvestiņ, jūs mums sagādājāt ko tādu, kas iespējams reizi mūžā.»» 

Grēksūdžu laikā Melkers ar datora palīdzību atskaņo mūziku un no attāluma, pateicoties bezvadu tīklam, ar iPhone noregulē mūzikas skaļumu. «Tehnoloģijai jābūt instrumentam, kas integrējas tiktāl, ka to nejūt. Baznīca, kur, ieraugot prezentāciju, man netulznojas acis, ir Bromptonas anglikāņu draudze Lielbritānijā. Gaumīgi, moderni.»

Līdz tam vecie draudzes locekļi iebilda pret jauno idejām, tomēr saprata – ja nekas netiks darīts, draudze izbeigsies. «Dariet, ko Dievs liek sirdij,» vecie teica un samierinājās. Bubināšanas nebija? «Ja kopīgi lūdzas par vienotu mērķi, tad nav.» Vispirms jaunie atteikušies no vecajiem soliem, to vietā ņemot tādus, kuros var sasēsties aplī, piemēram, Alfa kursos – tas ir praktiskais ievads kristietībā ar vakariņām, sarunām. Vairāku gadu laikā pasaulē tos izgājuši ap 17 miljoniem cilvēku. 

«Pie sienām 14 ekrāni, kuros katru gadu varētu atainot kāda cita mākslinieka radītu krusta ceļu,» ar vienu kāju nākotnē iekāpj prāvests. «Jēkaba katedrālē Rīgā uz kolonnām varētu uzlikt ekrānus, lai aizmugurē stāvošie redzētu, kas notiek pie altāra.» 

Internetu baznīcā nevajag
Kas piederas baznīcai un kas ne – tas atkarīgs ne tikai no draudzes gana gaumes. Padoms un svētība jāprasa augstāk stāvošajiem. Luterāņu baznīcai nav īpašas ekspertu kopienas, taču katoļiem ir Diecēzes sakrālās mākslas komisija vairāku cilvēku sastāvā. Viens no tiem ir LU Teoloģijas fakultātes baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede. Viņš stāsta, ka līdz šim bijis tikai viens gadījums, kad, pieņemot kādu kapelu slimnīcā, konstatēts, ka bezgaumīgā naktslampa kapelu padara līdzīgu romantiskam buduāram. Lielākoties garīdzniekiem ar taktu, gaumi un smalkjūtību esot labi. Piemērs – jau iepriekš piesauktā Līvbērzes koka baznīca. 

Priede uz interviju atnesis biezu grāmatu, kur definētas liturģisko normu vadlīnijas – Vatikāna II koncila konstitūcija (Concilio Vaticano II), kas datēta ar 1963.gadu. Lasot tekstu, Priede pārtulko, ka liturģiskajām normām, kas attiecas uz dievkalpojuma telpas iekārtojumu, jāņem vērā katras vietējās tautas nacionālās tradīcijas, kas nav tiešā veidā saistītas ar māņticību. Baznīca nevēlas uzspiest stingru vienveidību, tieši otrādi – ticības mantojuma un dievišķās atklāsmes ārējās izpausmes formas jāpielaiko katras tautas lokālajai gaumei. Tas gan nenozīmējot, ka var mainīt tēvreizes vai vakarēdiena ritu. 

«Tas, kas rada garīgo komfortu, ir pieņemams,» secina Priede. Ne velti cilvēki apmeklējot tās baznīcas, kas ir apkurinātas. Ar projektoru uz sienas rāda tekstus – tātad nav jāstiepj līdzi bieza lūgšanu grāmata. Vai būtu pieņemami dziedāt no iPad planšetdatora, kas pieslēgts baznīcas bezvadu tīklam? «Nē, tas būtu mulsinoši. Būt baznīcā nozīmē pārkāpt laicīgā slieksni un ienākt garīgā realitātē. Garīgās dzīves virtualizācija padara mūsu cilvēcīgās attiecības tehniskas.» 

Par garīgu komfortu nevar dēvēt to, ja baznīcā iezvanas mobilais telefons. Tieši tas bija apnicis Madonas katoļu draudzes prāvestam Rihardam Rasnacim, kurš  aktīvi darbojas paša izveidotajās kopienās Draugiem.lv un tviterī, jo «baznīcai jābūt tur, kur ir cilvēki». Vecie cilvēki baznīcā neizslēdz mobilos telefonus, jo baidās, ka pēcāk neievadīs pareizu PIN kodu. Tāpēc baznīca par 60 latiem nopirka iespēju slāpēt zvanus jeb bezzonu. Draudzes locekļi nesūdzējās, taču Elektronisko sakaru direkcija gan: bezzona bijusi ap 50 metru rādiusā un nelabvēlīgi ietekmējusi tele-sakaru raidītājtorni. Ierēdņi brīdināja, ka bez atļaujas šādas iekārtas lietot nedrīkst un par to var sodīt. 

«Būtiskais ir saturs, ne forma,» saka Priede. Vai tehniskas izmaiņas baznīcā tomēr saļoga garīgos principus? «Straujas, nepārdomātas un no augšas uzspiestas pārmaiņas ticīgajos rada apjukumu un pretestību,» saka Priede. Piemērs ir ideja par altāru pārvietošanu: sākotnēji tas bija savienots ar retablu – dekoratīvo daļu virs altāra galda, un to gribēja atdalīt, lai būtu tuvāk draudzei. Rietumeiropā, jo īpaši Francijā, 70.gados tas izraisīja neapmierinātību jeb, kā saka Priede, shizmu (organizatoriska dalīšanās kristiešu baznīcās, nošķiroties kādai ticīgo daļai). «Var izlikt altāri kaut aiz durvīm, bet, ja [baznīca] nemainīs savu cilvēcisko stāju, tad mēbeļu pārbīdīšana neko jaunu nedos.»

Lai mūzika nebeidzas

Posted on aprīlis 4, 2012 by - Personība

Vai nu tu dziedāsi savu, vai būsi miris – šo solījumu dziesminieks Haralds Sīmanis, kam nupat iznācis jauns albums, ievēro līdz pat 60. savas dzīves gadam

Plastmasas pudelē līst balta nesen slaukta piena strūkla, bet lopu virtuves stūrī aiz krāsns skan dzidra balstiņa. Circeņa dziesmu aizkrāsnē dzirdu pirmo reizi mūžā. Un sakritības dēļ tam jānotiek, ciemojoties Madonas pusē pie mūziķa Haralda Sīmaņa, kura neparastais, vibrējošais falsets, izlokot pantus ar jēgpilniem vārdiem, arī visu šo laiku ir bijis kā tāda circeņa dziesma aizkrāsnē. Neatkarīgs, no konjunktūras brīvs dvēseles sauciens.

Gariem periodiem par Sīmani nav dzirdēts itin nekas. Un tad viņš atkal uzrodas – ar tīrradņa aizrautību, ar hipijisku atgādinājumu, ka pasaulē vēl ir beznosacījuma mīlestība, ir ideālisms, ir mūzika, kuras rakstīšanu neietekmē ne Eirovīzija, ne vietējo televīzijas šovu pasūtījums. Haralda komponētais Ezers, kas noslēdz nupat iznākušo albumu Es esmu rīts, priekšstatam par «skaistu, latvisku dziedāšanu» oponē tikpat nepārprotami kā 1980.gadā. Viņš, vīrietis ar padomju cilvēkam nepiedienīgi noaugušām krēpēm, šo dziesmu burtiski izkliedza uz Mikrofona skatuves.

Gadiem karājies striķī
«Iedomājies, es, gaidot uzstāšanos krogā, sev ieleju,» Haralds, kuram pagājušovasar palika sešdesmit, gluži tāds pats kā pirms 32 gadiem, tikai sirmāks, iesāk stāstu. Mani, pirmoreiz satiktu žurnālisti, kas ir viņa dēla vecumā, bards uzreiz uzrunā uz «tu».

«Aizeju uz skatuvi – jādzied. Atnāk pasūtītājs: «Astoņdesmitpirmo!» Sīmanis sauc pavēlošā tonī. «Jau no galvas zini, kas tā ir par dziesmu – nav pat svarīgi, vai Pie dzintara jūras, vai kāds cits šlāgeris… Trīs, četri – spēlē to automātiski, dziedi automātiski un domā: nez, vai viņiem pie tā otrā galdiņa šodien kaut kas sanāks, vai ne?» Atskan sauss, ironisks rūķa smiekliņš, kādu Haralds mūsu sarunas laikā palaidīs ne reizi vien. Un iestājas neliela pauze. «Tad es sapratu – viss, mūzika beidzas. Sev teicu tā: vai nu tu dziedāsi savu, vai mirsi.»

Šī atklāsme nākusi vēl pirms Ezera uzrakstīšanas, 70.gadu sākumā. 60.gadu beigās, kad Haralds gāja vidusskolā Cēsīs, viņš sāka komponēt. Pats saka: bijis spiests. Skolas ansambītī dziedājis «Bītliņus, tikai angļu valodā, piemēram, Let it be…», un direktore teikusi: «Vai nu jūs sāksit dziedāt arī citās valodās, vai es jūs tūliņ izformēšu!»

Muzicēt Sīmanis turpinājis. Bieži tiražēts ir stāsts par komponistu Marģeru Zariņu, kura žoklim likusi atkārties puiša pašmācības ceļā apgūtā ērģeļspēle – tādi salikumi, kādus maestro nav dzirdējis izpildām nevienu citu. Ieteikumu iegūt akadēmisku izglītību Haralds nav respektējis tā paša iemesla dēļ: lai nav jātaisa pasūtījuma gabali, odas padomju režīmam.

Iegūt neatkarību no mūziķu sūrās peļņas āderes – krogiem – Sīmanim ļāvis tēva Harija ierādītais jumiķa amats. Stāvēt augstu virs cilvēku galvām – tā bijusi šā amata lielā privilēģija, pat savā ziņā garīga brīvība. Likdams jumtus baznīcās, čigāna un latvietes dēls arī apguvis ērģeļspēli. «Cēsīs, Jāņa baznīcā karājos striķī divarpus gadus,» viņš stāsta. «Mācītājs no apakšas sauc: «Harald, kāp lejā! Grupa atnāca, tev jāspēlē!» Kāpu lejā, spēlēju ērģeles tūristiem no Krievijas.»

1976.gadā tajā pašā Cēsu baznīcā Sīmanis saticis daudzu savu dziesmu, arī Ezera, tekstu autoru, vēlāko vides aktīvistu un politiķi Arvīdu Ulmi. Kāds ilggadīgās draudzības aspekts ir spēkā arī mūsu sarunas brīdī.

Intervija notiek nevis Haralda un viņa sievas Gitas lauku miteklī Aivaros, mežā pie Madonas robežas, bet Vestienā, Ulmes brāļa, fiziķa Jura vasaras mājā Sapņos. Caur simtgadīgās, no Latgales pārvestās guļbūves logiem redzami Kāla ezera plašumi, vecās pagastskolas drupās tai līdzās ir iebūvētas istabiņas, kur vasarās ļoti bieži ciemojoties Sīmaņi. Ziemā Vestienas skolas internātā pa nedēļu paliek viņu divas audžumeitas.

Pašu Sīmaņu viensētā pavasaros nevarot iebraukt, apmēram kilometru jābrien pa līganu sniega putru, ko jaunākā no abām meitenēm, runīgā otrklasniece Samanta, nosaukusi par zefīru.

Ir dienas vidus un nedēļas vidus. Haralds ieminas, ka mēs pēc skolas stundām uz Sapņiem varētu atvest arī meitenes – intervijā netraucēšot. Pēc sešiem no rīta ar autobusu izbraucis no Madonas, viņš pats ar Gitu Sapņos ieradies jau pirms septiņiem, vēl tumsā. Var redzēt, ka mīl šo vietu, jūtas kā mājās.

Etnogrāfiskās mājiņas istabā krāsniņā sprakšķ malka, pa logiem, cik tālu vien sniedz skatiens, viz Kāla plašumi. Pienu kafijai nopērkam pie «circeņa saimnieces» –  kaimiņienes, kas dzīvo pāri ceļam. Sīmanis ir dzīves baudītājs, nevis prasts šņabja dzērājs – piedāvā viesiem mazajā Vestienas veikaliņā atrastu itin labu Čīles sarkanvīnu. Grostonas kristīgajā skolā, kur pirms tam mācījusies Samanta un vecākā audžumeita Marta, kas iet 5.klasē, kāds reiz gribējis izzondēt, vai skatuves mākslinieka mājās nav iemitinājies zaļais pūķis, smejas Haralds. Meitenēm prasīts, kādus dzērienus patērē tētis. «Mēs dzeram jaunu vīnogu sulu, bet viņš – vecu vīnogu sulu,» mutīgā jaunākā atvase atreferējusi paša Haralda teikto.

Sakarīgs, jo sists
Stāsts, kā pie Sīmaņiem – katra piecu gadu vecumā – nonākušas meitenītes, ir sāpīgs, un bērnu dēļ Haralda sieva Gita lūdz tā detaļas nepublicēt. Izskatās, ka viņu dzīvē smeldze ierasti mijas ar smiekliem, tāpat kā mūsu pāris stundu ilgajā sarunā. Šī nav disciplinēta parauģimene, kādu tiražēt bukletos par bērnu adopciju. Taču var redzēt, ka meitenes ir mīlētas, ka audžuģimenē respektē viņu personības. Abas māsas, kuras nevieno asinsradniecība, ir ļoti tuvas, vecākā aizkustinoši rūpējas par mazo.

«Zini, kā es augu? Visu laiku biju ciemos,» Haralds piemin pats savu Cēsīs pavadīto bērnību. «Aizeju pie latviešiem, saku – es esmu latvietis. «E-e, tu esi čigāns!» Aizeju pie čigāniem: «E-e, tu esi latvietis!» Saproti?»

Viņa vectētiņu no mammas puses, kas ir vācietis, šajā situācijā pat lieki pieminēt.

«Čigāniskais Haraldā ir tas, ka viņam pieder tāda īpašība – brīvība,» iestarpina Gita. «Viņš nav ne ar ko sasaistīts, atvērts, brīvs visam – viņš īstenībā ir bērns. Esmu daudz no tā mācījusies.»

«Arī Gita līdz galam nesaprot to čigāna būtību: viņš ir visu laiku ceļā,» iesaucas Haralds. Jaunībā, trenēdamies kalnu slēpošanā, pēc tam muzicējot filharmonijas ansamblī Tip Top, viņš pabraukājis pa Padomju Savienību. Būtu braucis vēl vairāk, ja varējis. Čigāns jau neesot tautība, tas ir dzīvesveids!

«Bet latvieti, redzi, var iemest jebkurā kontinentā, viņš tik un tā uzrakstīs šlāgeri,» iesmejas Sīmanis. «Tas latvietī ir tas vāciskais. Man tā nav. Mani viens vectēvs čigāns no tā ir atbrīvojis. Bet otrs vectēvs vācietis ir pacēlis pāri materiālajam slieksnim. Līdz garīgumam, līdz kuram čigāns netiek. Es vēl biju puišelis, zini, kad sapratu, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Latviski varētu teikt: tu esi pietiekami sists, lai būtu sakarīgs.»

Viņa tēvs jumiķis, vecais Sīmanis, gan bija viens no diviem Cēsu čigāniem, kas, graujot stereotipu par savu tautu, strādāja. Un spēlēja ģitāru. Nē, ne jau smeldzīgas čigānu dziesmas. «Tev jau sarma sabirusi matos,» Haralds kariķēti ietur umpa-pā takti. «Bet tas jau šlāgeris!» iesaucos. «Jā, jā,» viņš nevērīgi piekrīt. «Kad tēvs ar draugiem satikās, es vienmēr gāju klausīties – baigi forši.»

Kad viņam kāds prasa – māksliniek, a kur jūs mācījāties? -, Sīmanis atbildot ar  pretjautājumu: «Vai pirmo vīrieti kāds mācīja mīlēt?»

Iepazinās kapos
«Esmu saņēmusi Haralda tēva svētību,» ierunājas Gita. «Viņš gulēja pēc insulta, pirms miršanas paņēma manu roku: «Sargā manu dēlu!»»

«Viņš kļūdījās, viņš kļūdījās,» Haralds nosmej savu ironisko smiekliņu.

Skaistā Gita, konditore un, kā Haralds uzjoko, nodegušā teātra aktrise, ar viņu kopā nodzīvojusi gadsimta ceturksni. Pēc abpusējas norunas apprecējušies, kad spējuši viens otru izturēt 18 gadus. «Vai tu gribi dzīvot ar ģēniju un vēl labi dzīvot?» viņa šos vārdus atcerējusies ikreiz, kad gribējies pacelt asti.

Gita labprāt piemin abu pirmo tikšanos, kā viņa saka, kapos. Pie Jura Bāra kopiņas Dzejas dienās Kuldīgā. «Gita skaitīs dzeju, Haralds foniņā paspēlēs – tā mēs iepazināmies,» stāsta Sīmaņa sieva.

Tas bija 1987.gads. Mūziķis – svaigs šķirtenis, neparasts tipāžs džinsa jakā un plīvojošām krēpēm – uz Kuldīgu bija pārcēlies, lai izolētu no palaidnīgas vides savu pusauga dēlu, kam, braukādams koncerttūrēs, varbūt arī nebija veltījis pietiekamu uzmanību. Skārdniekam jumiķim Latvijas kārniņu metropolē pavērās plašs darba lauks, tieši šeit viņš profesiju nodeva tālāk arī puikam, kurš nu turpina to trešajā paaudzē.

«Haralds arī man 1989.gadā iemācīja pa jumtu staigāt, kā es teicu, skujiņā. Piesēja pie krusta, un es pat nokrāsoju baznīcas kupolu. Tas bija Sunākstē,» palielās Gita. «Nekādu joku nav, kāju paliec mazliet slīpi un uzreiz – viss!»

Gitu, īpaši attiecību pirmsākumos, matainis baidījis prom dažādos veidos. «Iedomājies, Sunākstes baznīca. Vienā pusē vecā kapsēta, otrā – jaunā,» viņš atstāsta kādu epizodi. «Vecajā kapsētā guļ vecais Stenders, uz kura kapa rakstīts «Latwis», un otrā pusē aiz kapsētas dzīvo tante, pie kuras mēs ejam pēc piena. Mēs ar veco Sīmani esam sataisījušies uz copi. Ko darām? Paņemam burciņu, ieliekam vidū svecīti, jo baterijas ir beigušās, tuvākais veikals – pieci kilometri. Ejam ar svecītēm, kapos uz celiņiem meklējam naktstārpus. Iedomājies, Gita nakts vidū piemostas un skatās: «Ā! Pa kapsētu divas uguntiņas iet.» Pārbijusies, rokas trīc, ielien atpakaļ gultā.»

Kādā citā reizē Sunākstes baznīcai no Maskavas atvestas lielās ērģeles. «Es Gitai saku – tu ej strādāt, es te orgānu paspēlēšu, pēc tam tev piezvanīšu,» viņš atceras. Gita, kas joprojām nav pārliecināta, vai šādu stāstu iz dzīves drīkst publicēt, toreiz nosarkusi līdz ausu galiņiem. «Es strādāju konditorejas cehā Vāverīte, gāju cept bulciņas, viņš mani pavadīja un gāja spēlēt ērģeles. Es taču nezināju, ka orgāns ir ērģeles!»

Viņa ir sekojusi Haraldam uz Grostonu, kur abi rosījās draudzes skolā – viens cepa un vārīja, otrs kurināja krāsnis un mācīja bērniem dziedāt. Tagad Sīmaņa mūzikas instrumenti un falsets skan Aivaros, lauku sētā, kuras dārza labumi ģimenei nodrošina daļu no visu mūžu tik ļoti meklētās neatkarības.

Albuma Es esmu rīts dēļ, ko Sīmanis kopā ar Ilzi un Andri Gruntēm ierakstīja We love sound studijā, mūziķim pēdējā laikā gan ir iznācis paburzīties pa Rīgu. Jau gatavs, bet izdevēju vēl meklē ar Zani Šmiti un Ievu Akurateri uz Rīgas Doma ērģeļu skaņām uzdziedātais Par zāli, par sāli un tevi. Tā mūzika arī tapusi laukos. «Burzoties pa lielpilsētu, var sarakstīt mūziku kāju izlocīšanai un prāta vingrināšanai, bet ne dvēselei,» Haralds sacījis jubilejas intervijā reģionālajai avīzei Stars.

Dzīves vilinošais māns
Nav jau tā, ka Sīmaņu dienas rit tikai viņu ideālajā, harmoniskajā pasaulē. «Redzi, ir viens sliktums, ka mēs neesam manā mājā,» Haralds, iedzēris vīnu, atceras savu uz Angliju aizbraukušo māsu. Bez valodas, izmisumā aizskrējusi no Latvijas, tagad viņa esot administratore lielā viesnīcu ķēdē. «Atbrauc, saka – vai, brālīt, cik labi, beidzot es esmu mājās! Paiet divas nedēļas, viņa saka – zini, man liekas, ka tagad es braucu mājās!»

Haralds skumji kā milzu zilonis izpūš elpu. Paziņo, ka gribētu man atskaņot paša komponēto un iedziedāto dziesmu Tēvijai ar pagājušā gadsimta sākuma dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa vārdiem. «Tu esi mani izdzinusi iz sava vidus vairākkārt. / Sirds gabalos man satrūkusi – vai tevi apsūdzēt, vai rāt? / Nē, nē es tevi lādēt gribu, jo vairāk nepelni nekā, / Tu savu dēlu mīlestību ar nekaunību atalgo.»

Ar dažādos periodos komponētajiem Fransuā Vijona emocionālajiem atdzejojumiem, Arvīda Ulmes vārsmu dziļajiem zemtekstiem, dziesminiekam Vladimiram Visockim veltīto dziesmu ciklu krievu valodā  Haraldam Sīmanim, pat no savas meža būdas iznākušam, arvien ir gribējies būt sociāli aktīvam.

«Serjožam Jeseņinam bija tā: «Dzīve – māns ar vilinošām mokām, tieši tāpēc tā tik stipra ir»,» viņš citē. «Ko gribi pateikt? Priekš kam vispār rakstīt to mūziku?» jautā, tad vēršas pie mazākās audžumeitenes: «Samanta, kā sauca šito…? OKartes akadēmija, ZZ… Saproti, tur jau to naudu taisa Rači un pārējie zeļļi. Paņem to bērnu: «Ā! Paskat, kur tu esi! Redz, cik tu esi foršs!»»

Kad jautāju, kā viņa paaudze veidoja savu tēlu (un vai vispār drīkstu tā izteikties par neatkarības laika trubadūriem?), Sīmanis neatbild tiešā tekstā, bet runā it kā tikai pats ar sevi: «Es vēl Valdim Atālam nupat teicu: Cēsīs ir divi cilvēki, kuriem bija jāuzraksta pa vienai dziesmai, Sīmanim – Ezers, tev šitais Uzcel baznīcu…,» viņš sāk dziedāt vienu no sava drauga populārajām dziesmām. «Ir tādas lietas, zini. Ko mēs darām šajā saulē, kāpēc esam šeit nākuši?»

Kopā ar Arvīdu Ulmi viņš ik pa brīdim braucot tikties ar skolu audzēkņiem, runāt par dabas saudzēšanas un iekšējās tīrības tēmām. Prasot bērniem tieši tā – kāpēc mēs esam uz šīs zemes?

«Lai klausītu mammu… Lai mācītos… Lai klausītu skolotājus,» atskanot mazas balstiņas. Beigās visi, Ulmes un Sīmaņa iedvesmoti, nonākot pie kopsaucēja – lai darītu labus darbus. Lai saprastu, ka Latvija ir tā vieta, kur viņi var attīstīt savu dvēselīti.

«Iedomājies, pirmajā rindā daži huļigāni, kā parasti, sasēdināti, lai nebļaustās,» Haralds pakustina ūsas. «Viņi visu laiku trinas, neko nedzird, es brīžiem arī ne. Bet paiet koncerts, viens no šiem zēniņiem pienāk klāt: «Onkuli, bet ko tu tur teici…?»

Sīmaņa kompanjons Ulme tad sabīdījis uz deguna brilles, nedaudz izbrīnīti sacījis: «Un tu kaut ko dzirdēji?» Jā, zēniņš visu ir dzirdējis. Tas nekas, ka viņš dauzās un iet pa gaisu.»

Gandrīz kā zupa

Posted on aprīlis 4, 2012 by - Veiksme

Pirms astoņiem gadiem angļiem aptrūka ideju, tāpēc būvķīmijas kopuzņēmums Vincents Polyline nonāca vietējo uzņēmēju rokās un nu jaunos produktus izstrādā kopā ar pašmāju zinātniekiem 

Ikviens, kurš apmeklējis lielos mājsaimniecības un būvniecības veikalus, noteikti būs redzējis Vincents Polyline izstrādājumus. Bet cilvēki, kas būvējuši vai remontējuši mājokli, visticamāk, nemaz nezina, ka šīs preces top tepat Latvijā, netālu no Rīgas – Kalngalē. 

Vincents Polyline pašlaik ir viens no pazīstamākajiem vietējiem būvķīmijas ražotājiem, kurš veiksmīgi pārvarējis krīzi, kaut arī tieši būvniecība tās laikā cieta visvairāk un līdz ar to vajadzēja ciest arī būvnieku piegādātājiem. 

«Mūs izglāba tas, ka nav kredītu, un, galvenais, sabalansētie pārdošanas tirgi,» izdzīvošanas noslēpumu atklāj viens no SIA Vincents Polyline līdzīpašniekiem, valdes loceklis un direktors Andris Plociņš. Trešo daļu savas produkcijas uzņēmums tirgo Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un Baltkrievijā. «Krievijā krīzi tikpat kā nejuta, bet Lietuvā tā sākās gandrīz gadu vēlāk, un mēs jau bijām tam gatavi,» skaidro direktors. Viņaprāt, Latvijas ražotājiem galvenais joprojām tomēr ir vietējais tirgus, taču diemžēl pēdējā laikā noturēties tajā kļūstot arvien grūtāk. 

Kā Andrim Plociņam nesen ironizējot teicis kāds latviešu būvlietu tirgotājs – drīz vietējiem ražotājiem vajadzēšot piemaksāt, lai viņi tiktu vietējos veikalos, no kuriem liela daļa ne tikai pieder ārvalstu uzņēmējiem, bet kurus arī šeit vada ārzemnieki. 

Ģimenes tandēms
1997.gadā Vincents no Latvijas un būvķīmijas ražotājs no Lielbritānijas BCR nodibināja kopuzņēmumu Vincents Polyline. Briti meklēja jaunus tirgus saviem produktiem, vietējie uzņēmēji – jaunus, konkurētspējīgus produktus. 

Mājvietu jaunais uzņēmums atrada Kalngalē, bijušā kolhoza Ādaži traktoru remonta darbnīcās, ko vietējie kolhoznieki bija privatizējuši. «Pa šiem gadiem, lai piemērotu telpas ražošanai, esam izlauzuši dažas starpsienas, renovējuši ēku un turpinām to nomāt joprojām,» stāsta Andris. Dzirdētais pārsteidz, jo uzņēmēji tamlīdzīgus īpašumus parasti cenšas pēc iespējas ātrāk iegādāties. 

«Paldies Dievam, ka nenopirkām,» oponē direktors. «Arī mums pirms krīzes, kad visi pirka nekustamos īpašumus, radās līdzīga doma. Par laimi, gadījās labs finansists, kurš ar skaitļiem pierādīja, ka nomāt ir izdevīgāk, nekā pirkt. Krīzei sākoties, varējām tikai priecāties, ka mums nav parādu.» 

Andris uzņēmumā sāka strādāt tūlīt pēc tā izveidošanas. Vispirms par tirdzniecības menedžeri. Sākumā vispār bijuši tikai trīs, četri darbinieki. Apgrozījums – ap 100 000 latu. Briti uzņēmumā ienākuši ar deviņiem saviem produktiem, precīzāk, to receptūrām, kas bija paredzētas betona īpašību uzlabošanai. Tas ļāva betonēt ziemā, mainīja betona masas struktūru atbilstoši pielietošanas mērķim, mazināja ūdens caurlaidību. 

«Situācija tirgū tobrīd bija labvēlīga,» atceras Andris. «Redzējām, ka tā lieta iet, likām klāt jaunus produktus un drīz atvērām savu pārstāvniecību Lietuvā.» 

Pēc diviem gadiem viņam piedāvāts kļūt par uzņēmuma direktoru. Pēc tam Kalngalē sākusi strādāt arī viņa sieva Ilma Plociņa. «Man vajadzēja labu grāmatvedi, kuram pilnībā varētu uzticēties,» skaidro direktors. Pašlaik Ilma pārzina uzņēmuma finanšu jautājumus un, kā pati saka, pēdējā laikā ar idejām un priekšlikumiem piedalās arī ražošanā. Tāpat kā Andris, viņa ir viena no uzņēmuma līdzīpašniekiem. Trešais līdzīpašnieks – uzņēmumu grupa Vincents, jo ap to laiku, kad Latvija iestājās ES, briti vietējam tirgum vairs nespēja piedāvāt jaunus šejienes klimatiskajiem apstākļiem atbilstošus produktus, un pārējie līdzīpašnieki izpirka no viņiem uzņēmumu. 

No 100 000 latu pirmajos gados uzņēmuma apgrozījums pieaudzis līdz miljonam eiro pašlaik. Pirms krīzes arī bijis miljons, vienīgi latos. 

Tomēr, salīdzinot ar to, ko nācies pārciest citiem nozares ražotājiem, it sevišķi pēc būvmateriālu tirdzniecības tīkla Tapex sabrukuma, kritums nav liels. Pašlaik Kalngalē strādā 15 darbinieku. Tomēr patiesībā to cilvēku skaits, kas piedalās jaunu produktu izstrādē, ir daudz lielāks. Uzņēmums jau ilgstoši sadarbojas ar Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultāti. Zinātnieku ieteikumi un padomi tiek ņemti vērā, izstrādājot Latvijas apstākļiem piemērotāko un pasūtītāju prasībām atbilstošāko būvķīmiju. 

Kā tad īsti top jauni produkti? «Nelielu daļu receptūru mēs pērkam, tomēr ap 80% radām paši. Tās ir manas idejas ķīmiķu izpildījumā,» saka Andris. Viņam ir neklātienē iegūta biznesa vadības izglītība, bet idejas par jauniem produktiem rodas, ņemot vērā pasūtītāju pieprasījumus vai pētot tirgu. Pēc tam, konsultējoties ar zinātniekiem, tiek noskaidrots, kādam šim produktam vajadzētu būt. Tad pie darba ķeras tehnologs, izmantojot pieejamās izejvielas. Tās visas tiek iepirktas no lielajiem Eiropas ķīmijas koncerniem, jo Latvijā šādas izejvielas neražo. Un arī pats tehnologs ir ārzemnieks – somu speciālists, kurš strādā Somijā. 

«Diemžēl ir zināmas problēmas ar vietējiem tehnologiem, kuru kvalifikācija nebūt nav zemāka,» skaidro Andris. Proti, pieredze liecinot, ka receptūras, kas ir katra uzņēmuma galvenais trumpis un kurās ieguldīti ievērojami līdzekļi, nereti tiekot pārdotas, un pēkšņi tirgū parādās tāds pats, tikai citā uzņēmumā ražots produkts. «Mēs nebūt neesam vienīgie, kam tehnologs atrodas citā valstī. Vēl jo vairāk, ja ar mūsdienu sakariem nav nekādu problēmu sazināties. Nav nekādas nozīmes, vai viņš sēž Kalngalē vai Helsinkos.» 

Tik atvērti, ka bail!
Jauna produkta tapšanu Andris salīdzina ar zupas vārīšanu: «Zupai vispirms nepieciešams ūdens, bet būvķīmijā tās ir dažādas dispersijas. Ja pavisam vienkārši – tā ir ķīmiska substance jeb balts šķidrums, līdzīgs stipri atšķaidītai PVA līmei. Pēc tam atkarībā no tā, kādu zupu gribam vārīt, liekam klāt pārējās izejvielas. Beigās pieberam sāli, piparus, ja gribam ko pikantāku, vai cukuru saldumam.» 

Vienīgi atšķirībā no zupas būvķīmijas produktu receptūras izstrāde ilgst no pusgada līdz diviem gadiem. Turklāt ikvienu no tiem Andris vispirms izmēģina pats savā mājā. «Kā jau daudziem, kam privātmājas, arī man ir gan problēmas ar gruntsūdeņiem, gan nepārtraukti kaut kas jāremontē. Mēdz teikt – vienā stāvā remonts vēl nav pabeigts, kad otrā jau jāsāk no jauna. Tapetes līmēju tikai ar pašu ražoto līmi,» stāsta Andris. 

Pavisam Vincents Polyline ražo 35 dažādus produktus, kas paredzēti betona kvalitātes uzlabošanai, hidroizolācijai, remontam un koka apstrādei. Todien, kad ar fotogrāfu apmeklējām uzņēmumu, tikko saņemta ziņa no Krievijas par trīsdesmit sesto produktu – speciāli šim tirgum radītu parketa līmi, ko var klāt uz betona. Produkts izturējis pārbaudi, un esot jau pirmie pasūtītāji. Savukārt par labāko un vienlaikus arī sarežģītāko no visiem pēdējos gados radītajiem Andris uzskata hidroplastu jeb tā saukto šķidro membrānu. «Tai ir izcili parametri. Tā ir izturīga pret deformāciju un nodrošina augstas efektivitātes hidroizolāciju gan virs, gan zem grunts pamatnes. Tās rādītāji ir ievērojami labāki nekā citu ražotāju līdzīgiem produktiem.» 

Tomēr, lai jaunie produkti nonāktu tirgū, nepieciešams vēl aptuveni gads pēc receptūras saskaņošanas. Produkts varot būt nez cik labs, bet, kamēr cilvēki par to neko nezina, arī veikali to neņem. «Vispirms mums jāpierāda, ka tas patiešām ir labs.» 

Lai to panāktu, tiek rīkotas mācības veikalniekiem, stāstīts par jaunā izstrādājuma priekšrocībām. Ik nedēļu ar Vincents Polyline atbalstu Latvijas radio 2 dzirdams raidījums No pamatiem līdz jumtam, ko vada uzņēmuma konsultants RTU profesors Juris Biršs. Ar materiāliem uzņēmums atbalsta Laidzes profesionālo vidusskolu, kur mācās topošie celtnieki. Tas nepieciešams, lai jaunie celtnieki un ar viņu starpniecību arī citi patērētāji uzzinātu par Latvijā ražotajiem produktiem, jo pašlaik daļa būvniecības veikalu pieder ārzemju īpašniekiem un viņi ieinteresēti tajos tirgot savu valstu ražojumus. «Neviens jau mūs ārā nedzen, bet noturēties vietējā tirgū pēdējā laikā kļūst arvien grūtāk,» saka Andris, kurš nepiekrīt apgalvojumam, ka tirgū visu nosaka tikai cena un kvalitāte. Tiešāk vai netiešāk katra valsts tomēr aizstāv un atbalsta savus ražotājus. 

Kā piemēru viņš min somus. Vincents Polyline produkti, kas pilnībā atbilst ES kvalitātes standartiem, varētu būt nez cik lēti, tomēr tikt šajā tirgū nebūtu viegli. «Vispirms man jādabū somu sertifikāti. Mēs tiksim testēti, uzņēmums pārbaudīts. Brauks somu speciālisti un skatīsies, kā strādājam. Tas var ilgt gadiem, līdz beidzot mums apniks vai sāksim domāt, vai ieguldītie līdzekļi atmaksāsies,» stāsta uzņēmējs. 

Līdzīgi par saviem ražotājiem iestājoties arī Lietuva, kur arī ir spēkā visas ES regulas, bet tik un tā paralēli tām izstrādātas arī nacionālās prasības. Lai tās izpildītu, jārēķinās ar papildu izdevumiem un laiku. Vienīgi Latvijā, kas stingri pilda ikvienu ES norādījumu, nekā tamlīdzīga neesot, tāpēc vietējiem uzņēmējiem arvien grūtāk konkurēt ar citu valstu ražotājiem. 

«Bet, ja nevaram savu produkciju pārdot vietējā tirgū, kur tad lai tirgojam – uz Mēness, vai? Mēs esam ļoti maza ekonomika un tajā pašā laikā tik atvērta, ka tas jau kļūst bīstami,» teic Andris. Tūlīt gan piebilst, ka viņam nepatīkot, ja Latviju sauc par mazu – patiesībā mēs neesam mazi, tikai nemākam novērtēt un aizsargāt to, kas mums pieder. Andris ir strikts – neviens cits mūsu vietā to nedarīs, katrai valstij pašai jāaizstāv savas intereses, sava ražošana, darbavietas un uzņēmēji, kas maksā nodokļus. 

Nesen kāds Šveices uzņēmējs Andrim teicis – jums gan labi, jūs esat tik lieli, turklāt vēl ar izeju uz jūru, bet mums Šveicē nekā cita kā kalnu nav. Tas licis padomāt. «Es pēc tam paskatījos kartē – patiešām, pēc platības viņi ir krietni mazāki par mums un arī ģeogrāfiski atrodas sliktākā situācijā. Bet tāpēc neviens nesaka: ak, nabaga mazā Šveice,» secina Andris Plociņš.

3 biznesa principi
1. Nekad nekrāpt patērētājus, darbiniekus vai partnerus
2. Savā darbībā neaprobežoties tikai ar vienkāršu naudas pelnīšanu
3. Just prieku un gandarījumu par savu darbu

Tikai uzvara!

Posted on aprīlis 4, 2012 by - Jauna seja

Kristers Gudļevskis (19) 

Šogad iekļuvis Latvijas hokeja izlases kandidātu sarakstā. Pirmās pārbaudes spēles hokeja izlasei būs 6. un 7.aprīlī pret Čehijas komandu.

Vecāki: Dace – strādā skaistumkopšanas jomā, Edgars – celtnieks. 

Kādas emocijas raisījusi iekļūšana izlases kandidātu sarakstā? Esmu priecīgs, gribētos tikt arī galīgajā sarakstā. Tagad svarīgākais ir labi parādīt sevi treniņos. 

Kā izlēmi kļūt par vārtsargu? Sākotnēji nebija domas par hokeju, spēlēju florbolu. Mans treneris trenēja arī hokeja komandu un meklēja tai vārtsargu. Piedāvāja man pamēģināt. 

Kas tev visvairāk patīk hokejā? Emocijas un sajūtas, kuras var izbaudīt tikai spēles laukumā. Tās dzen uz priekšu, liek pilnveidoties un kļūt labākam. 

Kā tu trenē uzmanību un koncentrēšanās spēju? To nevar uztrenēt, tas nāk ar laiku un gadiem. 

No kura hokejista ņem paraugu? Vēroju, kā citi vārtu vīri darbojas, bet vienu konkrētu grūti nosaukt. Visvairāk man palīdz trenera Sergeja Naumova padomi, viņš no malas labāk redz to, kas man jāuzlabo, tāpēc vienmēr viņā ieklausos. 

Kā spēles laikā atbrīvojies no liekām domām? Kad ieeju hallē, aizmirstu visu citu, kas ar mani ir noticis. Citādi nevar – ja neesi gatavs spēlei, tad esi jau zaudējis. Kamēr esmu laukumā, galvā ir tikai spēle – man tas patīk. 

Kāds noskaņojums nepieciešamas pirms spēles? Jābūt nosvērtam, mierīgam un jācenšas neuztraukties. 

Vai taisnība, ka sportā galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt? Ja vēlies ko sasniegt, tad ir nepieciešamas uzvaras visās dzīves jomās. 

Pēdējoreiz, bet mājās

Posted on marts 28, 2012 by - Dzīve

Ja cilvēks nav apdrošinājies, par mirstīgo atlieku pārvešanu uz dzimteni jāmaksā tuviniekiem. Reizēm naudas vākšana prasa vairāk nekā nedēļu, un tas ir par ilgu. Ko darīt? 

Izraēlā +42 grādu karstumā pagājušā gada 25.jūnijā pārgājienā tuksnesī bojā gāja Ģirts Didrihsons, Narvesen Baltija finanšu direktors un valdes loceklis. Ģirts mēdza sevi apdrošināt, jo regulāri kāpa kalnos. Todien tuksnesī savus spēkus pārvērtēja. Tā bija ceļojuma otrā diena. Izraēlā teicās, ka nokārtot miršanas apliecību nav problēmu un tas nebūtu traucēklis mirstīgo atlieku pārvešanai uz dzimteni, taču nāves cēloni ekspertīzē gan varot noteikt tikai mēneša laikā. 

Tuvs Ģirta draugs Kaspars no Rīgas sazinājās ar Latvijas vēstniecību Izraēlā un vaicāja, ko varētu darīt, lai procesu paātrinātu. Risinājumu rada Ģirta apdrošinātāji: par mirstīgo atlieku pārvešanu uz Latviju samaksāšot ātrāk, ja vien kāds galvos, ka bojāgājušā ķermenī ekspertīzē pēcāk nekonstatēs alkohola promiles vai tīšu pāridarījumu veselībai. Tādos gadījumos šis apdrošinātājs par repatriāciju nemaksā. 

Draugs Kaspars uzņēmās risku un galvoja. Ja viņš kļūdītos – visi izdevumi būtu jāatmaksā. Pēc galvojuma līguma parakstīšanas apdrošinātāji noorganizēja repatriāciju. Kopš nāves brīža bija pagājusi nepilna nedēļa, kad Ģirtu ar civilo lidmašīnas reisu atveda mājās. «Vajag rūpēties par sevi, padomāt par mājās palicējiem. Un Ģirts to bija izdarījis,» saka Kaspars. 

Vāc naudu Astrīdas pārvešanai
Visbiežāk ar mirstīgo atlieku pārvešanu saskaras Lielbritānijā un Īrijā strādājošo tuvinieki Latvijā. Reti kad viss norit tik ātri kā iepriekš aprakstītajā nelaimē. Pirms divām nedēļām, 12.martā, pēc mēnesi ilgas ārstēšanās slimnīcā Lielbritānijas pilsētā Ņūkī nomira Astrīda Jankovska (56). Iespējams, saslimšanu izraisīja viņas nodarbošanās – ziedu novākšana. Astrīdas meita Zane zina stāstīt, ka ne viens vien kolēģis esot apdedzinājies ar ķimikālijām, ko lieto ziedu audzēšanā. «Kad ar mammu sazvanījāmies, viņa teica, ka jūtas slikti, vēders uzpūties,» telefonsarunā no Lielbritānijas stāsta Zane. Viņa dzīvo ap 500 km no mammas dzīves un darbavietas. Ārsti par nāves iemeslu izteikušies tik daudznozīmīgi, ka meita uzstājusi, lai tiktu veikta ekspertīze. 

Padomu par apbedīšanu Zane jautājusi Latvijas vēstniecībā Londonā. «Zvanīju darba laikā, taču savienojumu gaidīju ilgi. «Nospiediet taustiņu «1», ja vēlaties runāt latviski; nospiediet «2», ja vēlaties…,» Zane atceras. Viss, ko no vēstniecības saņēmusi: apbedīšanas firmas tālruni. Bija gaidījusi, ka palīdzēs vairāk. 

Latvijas vēstniecībai nav pienākums vākt vai aizdot naudu mirušo cilvēku pārvešanai uz dzimteni. Tā ir privāta nelaime, par ko jāmaksā tuviniekiem, ja vien aizgājējs nav apdrošināts. 

Parasti pašvaldība piešķir vienreizēju pabalstu. Astrīdas dzīvesvietā Valgundes pagastā palīdzību sniegt spēja tikai valsts noteiktajā 50 latu apmērā, tāpēc Zane ar māsām nolēma lūgt vajadzīgos 1915 latus saziedot ar portāla Ziedot.lv palīdzību. Nedēļas laikā savākti 1500 latu, ziedojumi tiek vākti joprojām. 

«Lielbritānijā cilvēki apdrošinās un bēru jautājumus kārto apdrošinātāji, nevis tuvinieki. Pirmais jautājums, ko man daudzviet prasīja: kura apdrošināšanas kompānija mammai ir? Mamma bija atbraukusi uz trim mēnešiem: pastrādās, redzēs, kā būs, vai uz palikšanu. Laukos dzīvoja – kāda tur apdrošināšana? Dzīvojot jau nedomā, ka varētu…» Zane stāsta, ka mammai bijusi veselības apdrošināšana un EVAK (Eiropas veselības apdrošināšas karte), līdz ar to ārstēšanās slimnīcā bijusi bez maksas. 

Zane un viņas māsas Ieva un Anda apsvērušas domu par kremāciju Lielbritānijā. Vecmāmiņa bijusi pret. Gribot atvadīties pēdējoreiz. Nav gan zināms, vai tas būs iespējams, jo kopš nāves brīža pagājušas vairāk nekā divas nedēļas. Zane cer, ka šīs nedēļas beigās tas tomēr izdosies. «Mamma ir mājas cilvēks, viņa nepiedotu, ka neatvedam uz Latviju,» saka Zane un pateicas visiem ziedotājiem. 

«Nesaprotu, kāpēc aizgājēju nekremē. Tas ir tas pats process, kas Latvijā notiks lēnāk un zemē,» komentē kāds garīdznieks, kurš vēlējās palikt anonīms. Kremācija Lielbritānijā ir lētāka nekā mirstīgo atlieku pārvešana uz Latviju ar lidmašīnu. Astrīdas meita Zane stāsta, ka pati kremēšana maksā līdz 1000 mārciņu, taču, lai no piepilsētas aizvestu mammu uz Londonu, kur ir krematorija, apbedīšanas firma Rowland Brothers International prasa vēl 470 mārciņu, un kopsummā ar ceremoniju viss veido 2063 mārciņas. Braukt pakaļ urnai – tā atkal ir nauda. Pārvešana uz Latviju ar lidmašīnu izmaksās ap 2000 mārciņu. Kremācijas gadījumā urnu, atbilstoši marķētu un noslēgtu, var vest nododamajā bagāžā vai arī rokas bagāžā – pasažiera rokas bagāžai kopā ar urnu jāietilpst rokas bagāžas izmēru un svara robežās. Vajag arī miršanas apliecību un pavadvēstuli jeb pārvešanas atļauju no krematorijas. Pirms tam jāinformē aviokompānija. 

Edgaru pārved no Īrijas
Apdrošināšanas nebija arī Edgaram Miļūnam (22) no Dobeles. Šāgada 20.janvārī, Īrijas proklamēšanas gadadienā, ikvakara apgaitā apsargs atrada Edgaru karājamies šallē pamestas baznīcas drupās aptuveni 2 km no mājām Īrijas pilsētā Arma. Edgara mammai to paziņoja dēla draugs, kurš piezvanīja no viņa telefona. Kas īsti notika – nav zināms. Edgara māsa Kristīne stāsta, ka joprojām notiek izmeklēšana par nāves apstākļiem. «Vēl dienu iepriekš runājām skaipā. Taisījās drīzumā ar draudzeni braukt ciemos uz Latviju. Tikai toreiz sarunas beigās viņš nepateica «līdz nākamajai reizei», bet «lai jums viss dzīvītē labi». Kristīne stāsta, ka brālis bijis komunikabls, dejojis modernās dejas, piedalījies Dziesmusvētkos. Māsai uzticējies. Teicis, ka viss, ko dzīvē vēlas, – iemīlēties! Tas arī noticis. «Viņš bija laimīgs par meitiņu Keitu.» Daudz strādājis – ķēra vistas kaušanai. Apdrošināšanas nav bijis, jo naudu vajadzēja ikdienas iztikšanai. Nesen bija pasūtījuši jaunu televizoru. 

Gadījumos, kad cilvēks dzīvību sev atņēmis pats, apdrošinātājs mirstīgo atlieku repatriāciju nesedz. Uzzinājuši par Edgara nāvi, draugi uzrakstīja vēstuli ar aicinājumu vākt naudu viņa pārvešanai uz Latviju un izsūtīja Draugiem.lv. Nauda kontā ienāca lēnām. Ap 400 latu divu dienu laikā. Kristīne saprata, ka šādi būs jākrāj ilgi. Kristīnes vecāki Dobelē strādā fabrikā, iekrājumu nebija. Kopumā vajadzēja ap 1600 latu. «Ar vecākiem apsēdāmies pie galda un domājām, ko darīt. Viņi negribēja neko stāstīt medijiem.» Pārmeta sev, ka palaida dēlu uz Īriju, ka varēja vairāk mācīties – Edgars bija pabeidzis celtniecības programmu Skrundas arodvidusskolā. 

Nākamās dienas rītā Kristīne uzrakstīja e-pastu LTV Panorāmai. Ar viņu sazinājās žurnāliste Aija Kinca. Pēc sižeta televīzijā nauda tika savākta nakts laikā. Kristīne tam nespēja noticēt, jo vēl nesen cilvēki bija vīlušies, ka bija saziedojuši kāda puiša mirstīgo atlieku pārvēšanai, kurš pēcāk izrādījās narkokurjers. «Ir laba sajūta, ka palīdz. Mamma teica, ka nav domājusi, ka apkārt ir tik daudz labu cilvēku.» Naudu ieskaitījis arī kāds cilvēks ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā brālim: Edgars Miļūns. 

Lētāka iespēja pārvest brāli bija Ārlietu ministrijas ieteiktā firma Atols 2. Tās vadītājs Igors stāsta, ka ceļš ar katafalku pakaļ Edgaram bijis ap 4000 km garš: no Ventspils ar prāmi līdz Vācijai – pa nakti var pagulēt, tad Francijā viena nakts viesnīcā un nākamajā dienā jau Īrijā. Atpakaļ tajā pašā dienā līdz Ķīlei Vācijā bez gulēšanas, jo katra minūte svarīga, tad prāmī līdz Klaipēdai. Turp un atpakaļ ceļš prasa nedēļu. Tātad kopš Edgara nāves brīža bija pagājušas divas nedēļas. «Kad ieraudzīju viņu, bija jāmeklē līdzības ar to brāli, ko pazinu. Atvadīšanās brīdis bija ļoti īss, mamma būtu gribējusi, lai ir ilgāks,» atceras Kristīne. 

Firmas Atols 2 īpašnieks Igors stāsta, ka vedis mirušos no Vācijas, Krievijas, pēdējo mēnešu laikā trīs reizes pabijis Lielbritānijā. Izmaksas atkarīgas no dzīvesvietas, taču aptuveni 1600-1800 latu. Apbedīšanas firma Krusts nodarbojas ar Latvijā bojāgājušu ārzemnieku nogādāšanu mājās, cena par kilometru ir ap 40 santīmu. Firmas Krusts pārstāvis tomēr uzskata, ka saprātīgāk esot izvēlēties aviopārvadājumu, kas, piemēram, Īrijas vai Liebritānijas gadījumā ir par 200-400 latiem dārgāk nekā sauszemes transports. Abos gadījumos transportēšana notiek cinka zārkā. Latvijā aizliegts apglabāt cinka zārkos, jo tie nesadalās; pārvedot mirušo dzimtenē, notiek pārzākošana «koka mētelītī». 

Ko darīt?
Zināms, ka ārpus valsts mirušo Latvijas iedzīvotāju skaits pieaug, taču dati, kas ir Ārlietu ministrijas (ĀM) Konsulārā departamenta rīcībā, neatklāj reālo situāciju, jo apkopoti tikai tie gadījumi, kad tuvinieki lūguši informatīvu palīdzību vēstniecībās: 2008.gadā tie bijuši 112 Latvijas valstspiederīgie, 2009.gadā – 130, 2010.gadā – 106, pērn – 138. Šāgada trīs mēnešos ĀM saņēmusi ziņas par 30 nāves gadījumiem: Lielbritānijā, Vācijā, Krievijā, Lietuvā, Īrijā, Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Islandē, Itālijā, Maltā, Spānijā. Arī Iedzīvotāju reģistrā nevar pateikt, cik cilvēku pērn gājuši bojā ārpus valsts. Šādas ziņas varot sagatavot, taču tas esot maksas pakalpojums – 45 lati stundā. 

Palīgs nelaimē ir labdarības portāls Ziedot.lv, kas trīs gadu laikā vācis ziedojumus septiņu cilvēku mirstīgo atlieku pārvešanai no Lielbritānijas (3), Spānijas, Portugāles, Itālijas, Kipras. Inese Danga no Ziedot.lv stāsta, ka bieži vien naudas vākšanā aicina palīgā LNT raidījumu Tautas balss, kas veido sižetu par nelaimē nonākušo ģimeni, līdz ar to nauda kontā ienāk veiklāk. Saziedošanas ātrums atkarīgs arī no tā, cik aktīvi sociālajos tīklos tuvinieki pārsūta konta numuru. 

Nesen no epilepsijas mirušajai 13 gadus vecajai Ievai Ozoliņai no Ventspils nedēļas laikā Ziedot.lv cilvēki saziedoja tikai 117 latus, pa ziedojumu tālruni ar raidījuma Tautas balss palīdzību – 568 latus, 1000 latu atvēlēja pašvaldība. Repatriācija kopumā izmaksāja 2000 mārciņu. Inese Danga situācijai redz divus risinājumus: pirms došanās ārpus valsts apdrošināties, taču sīki izpētīt, vai polisē iekļauta repatriācija; valstī jāveido fonds, kur tās iedzīvotāji var aizņemties naudu neatliekamiem gadījumiem. 

Projekts par materiālās palīdzības piešķiršanas kārtību jau iesniegts izskatīšanai Ministru kabinetā, – man stāsta Ārlietu ministrijā. Tas gan neparedz aizdevuma saņemšanu gadījumā, ja vajag līdzekļus mirstīgo atlieku pārvešanai, bet gan ārkārtas situācijā, piemēram, bez naudas palicis cilvēks un nav neviena tuvinieka, kas viņam palīdzētu. Astrīdas Jankovskas meita Zane uzskata, ka arī nāve ir ārkārtas situācija un vajadzētu kādu fondu vai iestādi, kur cilvēki var naudu aizņemties. Ja līdzīgā situācijā nonākot anglis, valsts viņam aizdodot 2000 latu jeb tā saukto critical loan, jo bieži vien apdrošinātājs uzreiz naudu neizmaksā. 

«Apdrošinieties! To skaitām kā mantru, tiekoties ar reģionālajiem žurnālistiem reizi gadā konferencē ministrijā,» saka Ārlietu ministrijas konsulārās palīdzības nodaļas pārstāve Evija Klauze. Apdrošināties cilvēkus aicina arī Latvijas Apdrošināšanas asociācijas vadītājs Juris Dumpis. Repatriācijas izdevumu jeb mirstīgo atlieku nogādāšanas mītnes zemē kompensēšana esot iekļauta ceļojumu apdrošināšanas standarta risku segumā un pēdējo piecu gadu laikā apdrošinātāji saņēmuši atlīdzību pieteikumus 61 nāves gadījumā. 

Cik no pieteiktajiem gadījumiem atteikti, Dumpis komentēt nevar, jo datus sniegusi tikai viena apdrošināšanas kompānija. Tā ir Seesam Insurance – piecu gadu laikā saņēmuši 12 atlīdzību pieteikumus par mirstīgo atlieku repatriāciju un visiem prasītājiem izmaksājuši kopumā 25 160 latu. Dumpis stāsta, ka reizēs, kad atlīdzību neizmaksā, iemesls bieži vien ir tas, ka apdrošinātā cilvēka nāve iestājusies darbavietā, pildot fizisku darbu, taču apdrošināšanas polisē papildu risks – darbs – netika apdrošināts. «Ļoti svarīgi, lai, dodoties uz ārzemēm strādāt celtniecībā vai izpildīt citus fiziskus darbus, persona paziņotu apdrošinātajam, ka brauciena nolūks ir darbs, nevis tūrisms, lai apdrošinātājs ar apdrošināto varētu slēgt atbilstošu līgumu,» saka Dumpis. 

Apdrošināšana izmaksājot vidēji vienu eiro dienā. If Apdrošināšana precizē: minimālā ceļojumu polises cena dienā ir Ls 0,38 un tādā nav paredzēts, ka cilvēks strādā fizisku darbu, ja darbs tomēr plānots – tad cena ap 58 santīmiem dienā. SEB Dzīvība apdrošinātāji aprēķinājuši, ka ap 40 gadu vecam vīrietim dzīvības apdrošināšana uz vienu gadu izmaksā Ls 13,77 uz katriem 1000 latiem apdrošinājuma summas. Piemēram, ja apdrošinājuma summa ir Ls 3000, prēmija ir Ls 41,31 gadā. 

Viesstrādnieki bieži vien apdrošinās savās mītnes zemēs, jo to darīt mudina bankas, kad viņi atver kontu, ņemot kaut nelielu kredītu. «Te jau pat blenderi apdrošina,» komentē Agnese, kura dzīvo Anglijā. Mārtiņš, kurš Anglijā strādā rūpnīcā ar sulu pildīšanas mašīnu, stāsta, ka, ņemot nelielu kredītu bankā, viņam piedāvāta dzīvības apdrošināšana par 20 mārciņām mēnesī. Ja Edgars nesmēķētu, summa būtu par trešdaļu mazāka. Mārtiņš nolēma apdrošināšanu nopirkt, jo nesen motocikla avārijā traumu guva viņa draugs. «Man ir sieva un divi bērni. Nedod Dievs, paliks bez manis, būs par ko dzīvot. Katrs ir savas laimes kalējs. Bērnībā dzīvoju bez tēva, un nebija, ko vilkt mugurā, tāpēc saviem bērniem to negribu novēlēt.» 

Ja viesstrādnieku apdrošina darba devējs, tad, lai Lielbritānijā apdrošinātu dzīvību, ir jāpiemaksā ļoti nedaudz. Daži to novērtē. Uz jautājumu, vai ir apdrošinājuši dzīvību, puse no Draugiem.lv domubiedru grupas Anglija diskutētājiem atbild apstiprinoši. Daļa ir pret, jo «tā jau tik piesauks nelaimi», «lieki izdevumi», «pelnīt te braucam», «tik apčakarēt grib».

Bez tā gredzena pirkstā!

Posted on marts 28, 2012 by - Slavenība

Skeletonists Martins Dukurs (27) šosezon sasniedzis izcilus rezultātus, bet nu gatavojas kļūt par tēvu. Intervijā viņš stāsta par dziedāšanu, mīlestību un sāpju slieksni

Vēl decembra nogalē Martins, fotografējoties žurnālam Ir, azartiski iekodās Dukuru ģimenes biznesa – pašu izgatavoto kamanu sliecē, kas pēdējās sezonās palīdzēja gūt galvu reibinošus rezultātus skeletonā. Latvijas sportists pēc kopvērtējuma patlaban ir labākais pasaulē. Jau otro gadu pēc kārtas viņš saņēmis balvu kā Latvijas gada labākais sportists. Nu gatavojas vislielākā mērķa sasniegšanai: uzvarai 2014.gada ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos. «Supermens? Līdz supermenam man tālu kā cūkai līdz aviācijai!» čempions pajoko. Taču katrā jokā ir daļa patiesības. 

Šoziem Martina rūpīgi izplānotajā «dzīves grafikā» ielauzās kāds patīkams pārsteigums: kopā ar dzīvesbiedri Janu Krūmiņu viņš gaida pasaulē nākam mazuli. Martins un Jana ir vienaudži, pirms daudziem gadiem satikās Siguldā. Jana absolvējusi Turību, strādā auto mārketingā un aizraujas ar mākslu. Lai arī par privāto dzīvi sportists vienmēr bijis mazrunīgs, intervijā žurnālam viņš atklāj, cik gadus ir kopā ar mīļoto un kāpēc kāzas nenozīmē mīlēt vairāk. 

Vai esat kādreiz domājis, ka raksturs, intelekts un fiziskās spējas, kas veido veiksmi, var būt arī apgrūtinājums?
Sportā ir tā: jo vairāk tev gribas sasniegt labu rezultātu, jo ne tik labi sanāk. Ne jau visi grib būt čempioni. Tas ir ne tikai sasniegums, bet arī liela atbildība. Sabiedrības spiediens – no tevis gaida rezultātu. Ir sportisti, kuri aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm izbaudīt procesu. Vadimam Vasiļevskim, šķēpmetējam, tā bija. No viņa [2004.gadā Atēnās] negaidīja lielu rezultātu, viņš aizbrauca un – sudrabs! Pekinā varbūt jau gribēja vairāk, bija fiziski spēcīgāks, bet neiznāca. Tādā ziņā spītīgs raksturs var traucēt. Es pēc horoskopa esmu Auns. Diezgan ietiepīgs, mērķtiecīgs. Auni, ja kaut ko uzņemas, tad iet līdz galam. Bet es arī ātri aizsvilstos, un to nākas nožēlot. 

Jaunībai raksturīga īpašība – versmainums.
Iekšēji mierinu, ka solis uz priekšu, solis atpakaļ ir normāli, jāturpina tikai pacietīgi strādāt. Taču nav tik vienkārši ar prātu saņemt sevi rokās. Jau bērnībā sporta spēlēs nemācēju zaudēt. Tas radīja vēlēšanos zaudējuma mirkļus piedzīvot pēc iespējas retāk. 

Arī mācībās rāvāties būt pirmais?
No bērnības spilgti palicis atmiņā kontroldarbs dziedāšanā par Raimondu Paulu. Biju perfekti iemācījies biogrāfiju. Skolotājs nākamajā dienā teica, ka no zēniem «vissliktākā» atzīme – viņš to teica pēdiņās – ir Martinam. No visiem zēniem es biju uzrakstījis vislabāk. Jutos pacilāts. 

Jūs esat retais sportistu vidū, kurš labprāt izsakās un precīzi formulē domu. No kurienes jums tas?
Nezinu. Grāmatas lasu reti… 

Hemingvejs patīk?
Nē, nē… Pēdējā grāmata, ko izlasīju aptuveni pirms mēneša, bija Stīga Lārsona Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Neviena cita grāmata mani tā nav paķērusi. Ne Da Vinči kods, ne kāda cita. 

Kas jūs piesaistīja Lārsona grāmatā?
Lasu, kad man gribas lasīt. Varu lasīt piecpadsmit minūtes un aizvērt ciet – šodien nav īstā diena. Un nākamajā dienā izlasīt simt lappuses. Lārsona grāmatu lasīju ilgi. Vilku to visur līdzi uz sacensībām. 

Filmā, kas uzņemta pēc Lārsona romāna, spēlē Daniels Kreigs, viņš arī Džeimss Bonds pēdējās sērijās. Ko jūs jūtat, kad filmās redzat supervaroņus izpildām cilvēkam neiespējamus fiziskus uzdevumus?
Tādas filmas mani vispār neinteresē. Viens pārdabisks mirklis un viss, ticamības moments man ir nozagts. Jūtos sarūgtināts un tālāk neskatos. Tad labāk skatos romantiskas komēdijas. Bonds vispār man liekas kaut kāds pārpratums, godīgi sakot. 

Šosezon Leikplesidā sasitāt kāju pirms starta, bet turpinājāt sacensības, uzvarējāt. Vai tas saistīts ar fiziskām spējām, vai drīzāk gribasspēku, pašcieņu?
Tiem, kas nodarbojas ar sportu, sāpju sliek-snis ir augstāks. Ja esi saskāries ar sāpēm, jau zini, ko gaidīt. Tas saistīts arī ar gribasspēku. Ir jācīnās – vienalga, vai sāpoša kāja, vai mugura. Profesionālajā sportā vienmēr kas sāp. 

Jums gribas, lai žēlo?
Ikvienam gribas, bet nekad nesimulēšu. Nav vairs tas vecums. 

Cik liela loma jūsu panākumos ir bērnības pieredzei?
Tēvs jau agrā bērnībā mēģināja mums ar brāli parādīt, kā maizīte tiek pelnīta. Kamēr nepelni pats, liekas, ka viss ir vienkārši – «man vajag, un viss!». Līdzko ieraugi, kā maizīte tiek pelnīta, izmainās vērtību skala. 

Ko tēvs darīja, lai jūs to saprastu?
Vienkārši lika strādāt. Sūtīja uz laukiem pie vecātēva. No 14-15 gadiem – tīrīšanas darbus par mazu algu. Varbūt tas bija veids, kā parādīt, ka izglītoties, strādāt ar galvu tomēr ir vieglāk, nekā darīt fizisku darbu. 

Sportā naudu pelna ar galvu vai ar ķermeni?
Profesionālais sports nozīmē ne tikai fizisku darbu, bet arī saskaņu ar iekšējo pasauli. Sports nav tikai lieli muskuļi vai spēcīgs, ātrs skrējiens. Olimpiskajās spēlēs man savs potenciāls jāparāda četrās minūtēs. Tas ir grūtākais: četru gadu darbs četrās minūtēs, četros nobraucienos… Koncentrēties, neapjukt. Izturēt sabiedrības spiedienu, kas gaida rezultātu. Nepārvērtēt sevi, novērtēt konkurentus. Tā ir galva, kas sportā pelna naudu, esmu pārliecināts. Pat boksā ir taktiskās spēles. Muhameds Ali speciāli vienmēr kaitināja savu pretinieku sakot: nu, stiprāk nevari?! Tas palika dusmīgs, koncentrējās uz sitienu, bet Ali tikai kaitināja. Līdz panāca, ka pretinieks zaudē paškontroli. 

Esat kādu reizi trasē zaudējis paškontroli?
Atceros – bija sacensības Siguldā, pēc tam uzreiz intervija Latvijas radio. Biju tā sašļucis par savu braucienu, ka tiešajā ēterā pateicu: pajautājiet man vēlāk! Man vajadzēja 30 sekundes, lai atjēgtos, saņemtu sevi rokās. 

Tviterī pirms nedēļas parādījās tēma par pirmo bērnības traumu. Cilvēki aktīvi izteicās par savām izbailēm, vilšanos. Kas ir jūsu pirmā bērnības trauma?
Varbūt man tādas nav? Bet par labo – bija ļoti svarīgi, ka tad, kad sākām nodarboties ar skeletonu (man bija 14 gadi), tēvs mums ar brāli neprasīja rezultātu. Tagad domāju – ja pats būtu pārdevis māju, naudu investējis dēlos, es varbūt prasītu. Bet tēvs ne. Vienmēr tikai teica: ejam, cik tālu varam! Pirmajā vietā tēvs vienmēr lika izglītību: mums ar brāli bija jāpabeidz augstskola. (Martinam ir izglītība ekonomikā, Tomasam finansēs – red.) Studēt, būt biznesā, trenēties – to apvienot nebija viegli, bet tas izveidoja mani kā personību. Es patstāvīgu dzīvi sāku 18 gadu vecumā. Tēvs mudināja, ka pašam jāuzņemas atbildību par savu dzīvi. 

Skeletonā jūs ar Tomasu strauju lēcienu izdarījāt tikai pirms trīs gadiem. Ilgu laiku lielus laurus neplūcāt. Kā tas ir, kad cīnies, bet nesanāk?
Skaidrs ir viens – sportā esi vajadzīgs, ja tev ir rezultāts. Ja rezultāta nav, iestājas apburtais loks: nav rezultāta – nav atbalsta. Ja nav atbalsta, grūti parādīt rezultātu. Mums līdz pat 2006.gadam, varbūt pat līdz 2009.gadam bija jautājums – ko darām? Ejam biznesā un šļūkājam prieka pēc vai metam biznesu malā un liekam sevi visu skeletonā? Bija skaidrs, ka šļūkāt pa padsmitajām vietām nav jēgas. 2009.gadā visu citu nolikām malā – mums ar brāli bija autobizness un vēl viss kas – un koncentrējāmies uz skeletonu. Kādu dienu apsēdāmies pie galda. Izveidojām sarakstu, ko katrs uzņemas. Piemēram, viens izzondē labākos tērpus, sazinās ar rūpnīcu, aizsūta mērus, noorganizē atsūtīšanu. Noteicām termiņu. Bez atlaides viens otram atskaitījāmies par padarīto. Beidzām malties savā sulā, par treneri dabūjām vācieti Matiasu Bīdermanu – bija nepieciešams svaigs skats no malas. (Brāļu galvenais treneris vienmēr bijis tēvs Dainis Dukurs – red.) Bija palicis gads līdz olimpiskajām spēlēm Vankūverā 2010.gadā. Visu vasaru smagi nostrādājām. Gulēt, ēst, treniņš… Gulēt, ēst, treniņš… Bijām apsēsti. Mērķis bija olimpiskā medaļa. Ir svarīgi, lai cilvēks sava mērķa dēļ ir gatavs dubļus rīt. Es esmu gatavs, man tā lieta patīk. 

Un nauda – kādu lomu spēlē tā?
Skeletons nav sporta veids, ko izvēlēties naudas dēļ. Līdz 2010.gadam Tomasa alga bija ap 180 latiem mēnesī, mana – ap 300-400, jo olimpiskajās spēlēs Turīnā [2006.gadā] biju septītais. Tāpēc paralēli vajadzēja veidot biznesu. Tagad, pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm, ir salīdzinoši labi. (Martins ieguva sudraba medaļu – red.) Ja krīzes laikā alga pieaug daudzas reizes, tas ir super! 

Jūsu ģimene ir labs piemērs, kā, tālredzīgi liekot kopā talantu, izglītību, pieredzi un gribu, gūt panākumus gan sportā, gan biznesā. (Dukuri būvē skeletona kamanas gan sev, gan tā ir viņu uzņēmējdarbība – red.) Vai varat atbildēt tiem, kas kritizē, ka Latvijā grūti kaut ko sākt?
Jābūt idejai un jātic, ka tā ir realizējama. Ne jau uzreiz jāsapņo par milzīgu peļņu vai rezultātu. Jebkurš attīstības process paņem daļu laika, nervu, ciešanu. Ja mērķis un gribasspēks ir, cilvēks tiks atalgots. Kādā līmenī – tas atkarīgs no daudziem faktoriem, arī veiksmes. 

Vai latvieši nav par daudz sapņaini?
Ārkārtīgi dīvaina tauta. Kautrīgi, ļoti strādīgi un sīksti. Uzņemas daudz. Un brīžiem ir mākoņos. Man liekas, ka, kaut ko sākot, pareizi ir pieņemt nevis optimistiskāko prognozi, bet rēķināties ar negatīvāko scenāriju. Un, ja no tā var izlīst, tad soli pa solim – uz priekšu. Ne biznesā, ne sportā nevajag uzstādīt nereāli augstus mērķus. Tas tikai traucē. 

Vai jums pašam nepaliek jocīgi, skatoties savu rezultātu tabulu pēdējās sezonās – pirmais, pirmais, pirmais? Varbūt kļūme Kēnigzē šosezon nāca tieši laikā, lai neaizmirstas, ka esat «normāls» cilvēks, kuram kādreiz arī neveicas?
Notikušo Kēnigzē uztvēru kā labu mācību. Pārgalvīgi dzinos pēc rezultāta, gribēju izraut zeltu, bet tas beidzās ar kritienu. Zelta vietā – sestais. Bija dusmas uz sevi, vēl komentētājs pavaicāja: kā jūties? Parādīšu, kā jūtos, – es nodomāju. Ar katru nākamo sacensību posmu emocijas sprāga uz āru, to varēja arī no malas redzēt. Esmu no tiem, kas vienmēr grib riskēt maksimāli. Bet vienmēr vajag izvērtēt situāciju – vai tas atmaksāsies? 

Vācietis Franks Rommels ir jūsu sīvākais konkurents. Vai tajā visā nav kaut kas pirmatnīgs, instinktīvs – sacensties ar stiprāko, pierādīt, ka pats labāks?
Rommelam ir cita taktika, bet cenšos sevi nesarūgtināt, domājot par viņa rezultātu. Tomēr vienmēr sarūgtina, ja viņš treniņā ir ātrāks. Viņš brauc, ir kļūdas, bet viņš ir ātrāks… Kaut arī zinu viņa taktiku jau gadiem, tas vienmēr kaitina. Mierinu sevi, ka sacensības vēl priekšā un vairāk rezervju, kā parādījis treniņā, viņam nav. Mana taktika ir cita: treniņos cenšos neizrādīties, bet sacensībās atnāku un – hops! Ārpus trases mūsu attiecības kļūst aizvien labākas. Rommels ir ļoti sirsnīgs pēc dabas. Skeletonā viņš aizsāka tradīciju pirms starta konkurentiem novēlēt veiksmīgu startu. Tas ir patīkami, tas parāda cilvēcisku cieņu. Un arī es tagad tā daru. 

Vai mājās ar dzīvesbiedri Janu pārrunājat sporta lietas?
Mājās par skeletonu faktiski nerunāju. Dzīvesbiedrei es neklāstu, kā gāja treniņā, negācijas. Varu iedomāties, cik viņai būtu neinteresanti, ja es sāktu ķidāt nianses. Paturu sevī. Tas jānodala, jo sports tāpat jau aizņem milzīgu manas dzīves daļu. 

Kāda ietekme uz jūsu karjeru ir tēvam? Sporta zinātāji viņu dēvē par izcilu taktiķi.
Protams, ar gadiem viņa loma mazinās, bet ir lietas, ko esmu paturējis prātā un mēģināšu darīt kā viņš, vienalga, vai sportošu, trenēšu, būšu biznesā vai audzināšu bērnus. Es domāju, mums ar Tomasu ļoti palīdzēja, ka tēvs vienmēr ļāva pašiem izvēlēties, kā rīkoties. Mēs gājām visam cauri, mēģinājām. Nekas nebija kā siltumnīcā iedots. 

Jums ar Tomasu ir līdzīgs raksturs?
Pilnīgi atšķirīgs. Viņš ir mierīgs, pacietīgs. Atceros, bērnībā vecāmamma vienmēr teica: kā tas Tomass pacieš Martinu, kā vēl nav iekaustījis! Es gāju no mugurpuses un apsaukāju brāli, bet viņš tikai darīja savu darāmo. Tagad, kad man rezultāti augstāki, ne reizi neesmu dzirdējis skaudību no viņa. Ne reizi. 

Par mammu jūs parasti maz stāstāt.
Mamma ir grāmatvede, viņai neatlaidīgs raksturs. Kad bijām mazi, tēvs reti bija mājās. Viņš bija PSRS bobsleja izlasē. Mammai ikdienā sanāca vienai ar mums abiem cīnīties, visu savākt. Tas ieaudzina sīkstumu, kad redzi, ka mamma brīžiem ar asarām acīs, bet cīnās, lai viss būtu labi. 

Jūs nebiedē, ka sporta dēļ pats saviem bērniem reti būsit mājās?
Tas ir jutīgs jautājums. Ģimene man ir ārkārtīgi svarīga. Ja attiecībās viss nebūtu kārtībā, augstu rezultātu es nevarētu parādīt. Bija periods, kad daudz trenējos, daudz laika pavadīju garāžā [konstruējot kamanas], bet rezultāta nebija. Šļūkāju skeletonā, bet naudu ar to nepelnīju. Janai tolaik varbūt bija grūti saprast, ar ko nodarbojos. Neviens jau nezināja, vai no tā kas iznāks. Tagad man jāsaka viņai paldies par sapratni. 

Ar ko nodarbojas jūsu dzīvesbiedre?
Ar mākslu, mūziku. Tas ir interesanti. Ja mēs abi nāktu no sporta, varbūt tik interesanti kopā nebūtu. 

Cik sen esat kopā?
Vairāk nekā desmit gadu. Janu satiku tepat Siguldā. Sākumā varbūt pat nebija domas par attiecībām. Iepatikās kā cilvēks. Tad radās simpātijas. Un pamazām – attiecības. 

Vai kāzas būs?
Kaut kad būs! 

Kāpēc daudzi tagad neprecas, bet dzīvo kopā tāpat?
Agrāk bija modē precēties. Tagad viss mainījies. Ne es sievieti, ne bērnus mīlēšu mazāk bez tā gredzena pirkstā. Bet meitenes skatās caur citu prizmu. Viņām tas ir svarīgi. Mums kāzas noteikti kaut kad būs. 

Vai jums ir svarīgi, lai sieviete labi gatavo ēst?
Nē, es vispār esmu pret šādu modeli. Sieviete nav ne trauku mazgāšanas mašīna, ne mājas tīrīšanas kombains. Kāpēc vīrietis nevar tīrīt māju un gatavot ēst? Es to daru. Nesaprotu, kā var gulēt uz dīvāna un gaidīt, lai sieviete savāc tavas čipsu drupačas. 

Kā gadījies, ka jums blakus ir nevis iesauļojusies blondīne ar sunīti, bet dabiski skaista sieviete, kura nepārtiek no jūsu kredītkartes?
Nē, nē! Arī tad, ja man būtu daudz naudas, es uzskatu, ka jāstrādā ir abiem, sevi jāpilnveido. Jākļūst par personību. Es nevarētu izturēt, ja sieviete man visu laiku staigātu pakaļ un pati neko nedarītu. 

Kā jūs atpūšaties?
Varu visu dienu nogulēt, skatīties filmas. Sajūtas trasē ir tik asas, ka dzīvē gribas ko mierīgu. 

Kā vērtējat Latvijas sievietes?
Latvijā uz katra stūra ir skaistas sievietes! Wow! Te uz vietas esot, tas pat aizmirstas, bet, kad atbrauc no Amerikas, liekas – ko viņu vīriešiem darīt?! Vispār ir tik grūti nosaukt kādas konkrētas īpašības, kas sievietēs saista. Piesaista jau kaut kas neparasts. Tāds, ko nemaz nevar vārdā nosaukt. 

Ar dzīvesbiedri gaidāt mazuli, dzīve nozīmīgi mainīsies. Vai esat tam gatavs?
Protams, dzīve mainīsies, bet vēl nezinu, kā. 

Jūs gaidāt dēlu?
Nē, es pat gribētu meitu. 

Varat iedomāties ar ģimeni dzīvot citā zemē?
Es nepārtraukti ceļoju, bet citu zemi, kur dzīvot, iedomāties nevaru. Mums ir bedraini ceļi, krīze, bet tik un tā Latvijā ir vislabāk. Īstenībā ir tā: jo vairāk tu ceļo, jo dziļāk sajūti, kas ir mājas.

Bērza fileja un dvēsele

Posted on marts 28, 2012 by - Veiksme

Mežsaimnieka ķērienu brāļi Gunārs un Edgars Mitri mantojuši jau trešajā paaudzē, bet sava uzņēmuma nosaukumu Dižmežs aizņēmās no bērnu grāmatiņas un iemācīja šo mēles mežģi Eiropas partneriem 

Jēkabpils apkārtnē ir lielākais bērzu īpatsvars Latvijā. Par to 1996.gadā, kad tapa SIA Dižmežs, liecināja Valsts meža dienesta apkopotā informācija. «Tāpēc jau uzņēmuma dibināšanas brīdī skaidri zinājām, uz ko ejam un ko ražosim,» atceras valdes priekšsēdētājs Gunārs Mitris. Atšķirībā no citiem Latvijas kokapstrādātājiem, kas tolaik nodarbojās galvenokārt ar koksnes pirmapstrādi un pārsvarā eksportēja produktus ar samērā zemu pievienoto vērtību, viņi nosprieduši – uzreiz, jau no pirmās dienas, jāsāk ražot mēbeļu sagataves eksportam. Žāvētus, ēvelētus, profilētus koka izstrādājumus. 

Gunārs neslēpj – pirmie četri gadi pagājuši, mācoties un apliecinot sevi globālajā tirgū. Toties tagad viņi ir stabili partneri Eiropas lielākajiem mēbeļu ražotājiem un savu produkciju eksportē arī uz ASV, bet uzņēmuma gada apgrozījums pērn pārsniedzis divus miljonus latu. 

«Mēs neesam milzīgs ražotājs, bet komplekss, vertikāli integrēts uzņēmums, kurš aptver pilnu ražošanas ciklu, sākot ar mežu apsaimniekošanu un beidzot ar visa tajos iegūtā kokmateriāla bezatlikumu pārstrādi,» sarunā vairākkārt uzsver Gunārs. Tieši tas esot viens no viņu panākumu stūrakmeņiem. «Pat zarus mēs sadedzinām savā katlumājā, nodrošinot ar siltumu ražotni un deviņas kaltes.» 

Paldies Stārastei
Uzņēmuma īpašnieki Gunārs un Edgars pēc izglītības ir meža inženieri. Abi beiguši Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Edgars 1991.gadā, Gunārs – trīs gadus vēlāk. Arī viņu tēvs ir mežsaimnieks, kas šai nozarei veltījis visu mūžu. Un arī vectēvs bijis mežinieks, kā saka Gunārs. Tāpēc profesijas izvēle bijusi likumsakarīga. Gandrīz tikpat likumsakarīgs arī abu ceļš līdz savam uzņēmumam. 

Pēc augstskolas beigšanas Edgaram piedāvāts darbs Jēkabpils MRS jeb mežrūpniecības saimniecībā, bet viņš no tā atteicies, jo gribēja veidot pats savu biznesu un pievērsās kokmateriālu tirdzniecībai. Savukārt Gunārs pēc augstskolas sāka strādāt kokapstrādē, kur ātri vien uzkrāja tiem laikiem tik ļoti nepieciešamo pieredzi gatavās produkcijas realizācijā. Tāpēc 1996.gadā, kad viņu jaundibinātais uzņēmums Krustpils pagastā nopirka vairākus metāla angārus, kuros padomju laikā uzglabāja lauksaimniecības tehniku, viņu trumpis bija zināšanas koku biznesā. 

Sākotnējā specializācija, ka vecākais brālis nodarbojas ar kokmateriālu sagādi, bet jaunākais – ar gatavās produkcijas realizāciju, saglabājusies joprojām. Tas ļauj diezgan stingri sadalīt arī citas uzņēmuma darbības jomas, nedublējot vienam otra darbu. «Mēs esam stipri līdzīgi. Kā nekā – vienas «firmas» ražojums. Tāpēc labi saprotamies un līdzīgi raugāmies gan uz problēmām, gan to risinājumiem,» saka jaunākais brālis. 

Kāpēc savu uzņēmumu toreiz nokristīja par Dižmežu, ja reiz grasījušies strādāt galvenokārt ar bērzu? Izrādās, pie visa vainīga Margarita Stāraste. Tobrīd, kad Edgars zvanījis un prasījis, kā saukt jauno uzņēmumu, Gunārs lasījis meitai priekšā Stārastes pasaku grāmatu Kas notiek Dižmežā? un šo nosaukumu arī piedāvājis. Tā nu bilžu grāmata joprojām ir goda vietā plauktā viņu birojā līdzās dažādām balvām un piemiņas lietām. 

Tiesa, Gunārs atzīst, ka latviskais nosaukums globālajam biznesam nav īsti piemērots, svešvalodās runājošajiem krietni nākas palauzīt mēli. «Tomēr nav ļaunuma bez labuma,» smejas uzņēmējs. «Tie mūsu partneri, kas iemanījušies izrunāt «Dižmežs» un zina, ko tas nozīmē, to neaizmirst. Arī mūsu produkcijas un servisa kvalitāte stimulē to atcerēties.» 

Pateicoties tam, ka brāļi riskēja un visu lika uz vienas kārts – Jēkabpils apkārtnes bērziem -, viņi salīdzinoši viegli un ātri izcīnīja vietu tirgū. «Toreiz bija vairākas mums labvēlīgas sakritības. Mēs par to zinājām, tāpēc bērzu izvēlējāmies apzināti,» stāsta Gunārs. «Pirmkārt, šā resursa pieejamība Latvijā. Otrkārt, pasaulē mēbelēs nāca modē gaišās krāsas. Treškārt, arī polsterēto mēbeļu koka detaļās Baltijas bērzs nomainīja Centrāleiropas skābardi. Vārdu sakot, zvaigznes bija nostājušās tā, kā vajadzēja.» Pateicoties tam, viņiem salīdzinoši īsā laikā – nepilnos četros gados – izdevies uzbūvēt skandināvu izpratnē standartizmēra rūpnīcu aptuveni 80 strādājošajiem, kas gadā pārstrādā aptuveni 25 tūkstošus kubikmetru bērza kokmateriālu. No pieticīgajiem 100 000 latu pirmajā gadā uzņēmuma apgrozījums 2000.gadā bija pieaudzis septiņas reizes, bet vēl pēc trim gadiem jau sasniedza pusotru miljonu. 

Sākumā uzņēmums kokus iepirka. Pēc tam, lai mazinātu atkarību no piegādātājiem un koksnes cenu svārstībām, paši sākuši iegādāties un apsaimniekot meža platības. Tomēr arī šajā ziņā viņi rīkojušies citādi nekā vairākums citu apsaimniekotāju, jo cirsmas un mežus pirkuši nevis skatoties, kur lētāk, bet gan tieši savā novadā vai tuvumā. «Krustpils, Pļaviņas… Mēs koncentrējamies ap to vietu, kur atrodamies, lai viss būtu kompakts, viegli pārskatāms un efektīvi apsaimniekojams,» saka Gunārs, kurš ir pārliecināts – līdzīgu platību apsaimniekošana Kurzemē, Vidzemē vai tālāk Latgalē prasītu daudz vairāk resursu. 

Viltīgā koksne
Bērzs, trešais izplatītākais koks Latvijā, vienlaikus ir arī ļoti īpatnējs, stāsta Gunārs. Koksne nav viendabīga, tai ir specifiska struktūra, liela toņu mainība, arī daudz zaru vietu, bet par galvenajiem defektiem uzskata serdes iekrāsojumus un minerālu ieaugumus, kas mēbeļu sagatavju ražošanā tikai retos gadījumos pieļaujami. Līdz ar to ir daudz ražošanas atlikumu un diezgan grūti iegūt viendabīgu gala produktu. 

«Tāpēc jau pēc savas būtības bērzs ir nišas produkts,» secina uzņēmējs, un galvenais ir atrast pircējus visam, kas, bērzu apstrādājot, tiek saražots. «Ja ražošana ir sabalansēta un tu vari pārdot visu, ko iespējams saražot dažādos produktu segmentos un dažādā kvalitātē, tad tev veiksies. Ja kāds vēlas paņemt tikai filejas, nerūpējoties par pārējo produktu spektru, tad, visticamāk, nolemts neveiksmei.» Valdes priekšsēdētājs neslēpj, ka viņu mērķis ir pārdot tā, lai no bērza pāri nepaliktu pilnīgi nekas. Turklāt katru produktu – vai tās būtu mēbeļu sagataves, malka, iekura skaliņi vai skaidu briketes – par vislabāko cenu ilgtermiņā. 

Lai «fileja» būtu pēc iespējas lielāka, 2002.gadā Dižmežs uzbūvēja paši savas kaltes, katlumāju un par 600 000 eiro iegādājās skenera līniju. Šādas ar skeneriem aprīkotas optimizēšanas iekārtas, kas novērsa cilvēcisko faktoru, nodrošinot koksnes maksimāli racionālu izmantošanu, tobrīd Eiropā vairs nebija nekāds retums. Tomēr šī bija viena no pirmajām, kas produktīvi strādāja ar bērzu. «Tā ir speciāli «apmācīta» darbam ar šo specifisko koksni,» stāsta Gunārs, «un ik pēc 0,2 garuma milimetriem dēli skenē  kameras no visām četrām pusēm, nosakot ne tikai zaru vietas, bet arī koksnes toņus un citus defektus, kas neder mēbeļu sagatavēm. Pēc tam dators to visu apstrādā, dodot norādījumus zāģim, kas šīs vietas izzāģē.» 

Skeneris ir dārgākā no visām iekārtām, bet pavisam ražošanas infrastruktūrā investēti aptuveni trīs miljoni latu. Pateicoties tam un precīzi izstrādātajai stratēģijai, ražošanas apjomi turpinājuši augt. Līdz brīdim, kad sākās krīze. 

«Mēbeļu ražošanā krīze iestājās nedaudz agrāk nekā citās nozarēs,» stāsta Gunārs. «Jau 2007.gadā strauji kritās pasūtījumi, un vienlaikus skandināvu celulozes ražotāji paaugstināja cenu bērza apaļkoksnei. Tas bija interesants laiks. Kritums pamatīgs.» 

Tomēr ar to pārbaudījumi nebija galā. 2009.gadā nodega uzņēmuma plātņu līmētava, arī gatavā produkcija, kas atradās vienā no angāriem. Par laimi, ugunsgrēka nodarītais posts bija mazāks, nekā šķitis sākumā, un jau pēc pusotrām dienām līmētava atsākusi darbu, bet zaudējumus seguši apdrošinātāji.» 

«Šajā situācijā neatlika nekas cits, kā turēt acis un ausis vaļā, mēģinot saprast, ko tad tirgus gaida no mums.» 

Risinājums uzradies negaidot. Kāds partneris Vācijā uz Gunāra jautājumu – ko jūs vēlaties? –  atbildējis: kamīnmalku. Pāris gadu iepriekš Dižmežs, realizējot savu bezatlikuma koksnes pārstrādes principu, jau mēģināja ražot kamīnmalku, bet interese bijusi niecīga. Tagad pieprasījums pēc šā produkta strauji kāpis. Tad nu ražošanas kritums mēbeļu sektorā kompensēts ar kamīnmalku. 

Pieredzes mācīti, viņi sapratuši – lai izceltu savu kvalitatīvo produktu starp pārējiem, nepieciešams savs zīmols. Tā radās WoodenSoul jeb «koka dvēsele», kuras uzdevums ir sasildīt ikvienu nosalušo. Lai noformētu preču zīmi un izstrādātu Krustpilī ražotajai malkai pēc iespējas pievilcīgāku iesaiņojumu, brāļi bija gatavi meklēt speciālistus pat ārvalstīs. Tomēr beigās viņi atrada speciālistus turpat Jēkabpilī.  SIA Keen vadītāja Kristīna Namavīre, kuras komanda palīdzēja izstrādāt zīmolu, patiešām bija mācījusies ASV. Ar gala rezultātu ir apmierināta gan viņa, gan ražotāji, gan, pats galvenais, pircēji, jo visi šie produkti 100% ir domāti ārvalstu tirgiem un tiek eksportēti.

Tā, lūk, kamēr Eiropas mēbeļnieki pamazām atgūstas no krīzes, brāļi Mitri atraduši jaunu produktu – veco, labo malku, bez kuras savulaik nebija iedomājama neviena lauku sēta un pat daudzi lielpilsētas dzīvokļi. 

Izrādās, laba malka ir pieprasīta arī mūsdienās, un nav nemaz tik vienkārši to pareizi izžāvēt un sagatavot ar visaugstāko enerģētisko vērtību. Pieprasījums pēc kamīnmalkas ir tik liels, ka Dižmežs prāto, kā palielināt kalšu jaudu. Vienlaikus gan atzīstot, ka vajadzētu arī paplašināt mēbeļu sagatavju ražotni, lai būtu gatavi brīdim, kad atkal augs pieprasījums pēc bērza filejas.

3 biznesa principi
1. Sabalansēta, peļņu nesoša attīstība
2. Stabilas ilgtermiņa attiecības ar partneriem
3. Uzņēmuma attīstību skatīt kopsakarībā ar nozares globālo attīstību