Pēdējoreiz, bet mājās • IR.lv

Pēdējoreiz, bet mājās

4
Kristīne Miļūna Rīgā studē komunikāciju zinātni.Šāgada janvārī Īrijā nomira viņas brālis Edgars, un Kristīnei nācās vākt līdzekļus viņa pārvešanai mājās.
Ieva Alberte

Ja cilvēks nav apdrošinājies, par mirstīgo atlieku pārvešanu uz dzimteni jāmaksā tuviniekiem. Reizēm naudas vākšana prasa vairāk nekā nedēļu, un tas ir par ilgu. Ko darīt? 

Izraēlā +42 grādu karstumā pagājušā gada 25.jūnijā pārgājienā tuksnesī bojā gāja Ģirts Didrihsons, Narvesen Baltija finanšu direktors un valdes loceklis. Ģirts mēdza sevi apdrošināt, jo regulāri kāpa kalnos. Todien tuksnesī savus spēkus pārvērtēja. Tā bija ceļojuma otrā diena. Izraēlā teicās, ka nokārtot miršanas apliecību nav problēmu un tas nebūtu traucēklis mirstīgo atlieku pārvešanai uz dzimteni, taču nāves cēloni ekspertīzē gan varot noteikt tikai mēneša laikā. 

Tuvs Ģirta draugs Kaspars no Rīgas sazinājās ar Latvijas vēstniecību Izraēlā un vaicāja, ko varētu darīt, lai procesu paātrinātu. Risinājumu rada Ģirta apdrošinātāji: par mirstīgo atlieku pārvešanu uz Latviju samaksāšot ātrāk, ja vien kāds galvos, ka bojāgājušā ķermenī ekspertīzē pēcāk nekonstatēs alkohola promiles vai tīšu pāridarījumu veselībai. Tādos gadījumos šis apdrošinātājs par repatriāciju nemaksā. 

Draugs Kaspars uzņēmās risku un galvoja. Ja viņš kļūdītos – visi izdevumi būtu jāatmaksā. Pēc galvojuma līguma parakstīšanas apdrošinātāji noorganizēja repatriāciju. Kopš nāves brīža bija pagājusi nepilna nedēļa, kad Ģirtu ar civilo lidmašīnas reisu atveda mājās. «Vajag rūpēties par sevi, padomāt par mājās palicējiem. Un Ģirts to bija izdarījis,» saka Kaspars. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu