Žurnāla rubrika: Cilvēki

Duelis Dailē

Posted on februāris 13, 2013 by - Slavenība

Intars Busulis (34) atļāva žurnālam Ir piedalīties viņa ikdienā laikā, kad top mūzikls Oņegins Dailes teātrī. Dzīve kā džezs. Pilnīga improvizācija

Līdz Oņegina pirmizrādei atlicis mazāk par mēnesi. Otrdienas rītā desmit minūtes pirms pulksten 10 Busulis ienāk Dailes teātrī. Melna bārda, kapuce līdz uzacīm. Maz līdzinās uzvalkotajam švītam, kurš apskāvis Aiju Andrejevu visuresošajās Valentīndienas koncerta reklāmās. «Audzēju bakenes kā Puškinam,» viņš paskaidro. 

Mūzikla libreta autori Jānis Elsbergs un Evita Mamaja, zinot, ka Puškins Oņeginu rakstījis par kādu savu draugu, iesaistījuši darbībā pašu autoru. «Oņeginā Puškins ir liktenīgi iekodējis arī savu nākotni – gan par dueli, gan to, ka apprec vienu no māsām,» stāsta Evita Mamaja. Tieši pateicoties Busuļa līdzībai ar Puškinu, viņa tēls vispār parādījies libretā. «Ja nebūtu Busuļa, mēs droši vien nebūtu meklējuši aktieri.»

Nedēļu Busulis nav bijis uz mēģinājumiem, jo koncertēja Ukrainā kopā ar Aleksu Fokinu un Kijevas radiobendu – Jaunā viļņa atbalss. Iepriekšējā dienā arī mēģinājums un koncerts operā, kur Latvijas radio bigbends uzstājās kopā ar Raimondu Paulu un itāļu džeza vokālisti Robertu Gambarīni. Busulis tur spēlē trombonu. Pašā vakarā vēl uzstāšanās ballītē. «Baigi vēlu beidzās, tāpēc gribējās šorīt pagulēt, un balsi vēl neesmu vingrinājis, bet parasti kādu stundu no rītiem iesildos.» 

Možs un darbīgā noskaņojumā, sveicinoties uz visām pusēm, viņš ātrā solī dodas uz Dailes kafejnīcu. Pa ceļam pagūst pārmīt pāris vārdu ar Pēteri Liepiņu, kurš cenšas atmest smēķēšanu, un Busulis var dalīties pieredzē, jo pats «uz laiku» nesmēķē – kopš 2011.gada 23.augusta. Kāda aktrise, Busuli ieraugot, nodungo «mana rīta kafija» no populārā albuma Kino. Pirms mēģinājuma gan aktieri, gan Oņegina režisors Dž.Dž.Džilindžers kafejnīcā iedzer kafiju, kāds vēl uzpīpē. Par Busuli Puškina lomā Džilindžers pagaidām neizteikšoties – «pēc pirmizrādes redzēsim», viņš nosaka. 

Kamēr Ieva Segliņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa mēģina Tatjanas un Olgas duetu uz skatuves, Busulim netraucē skaļais mūzikas ieraksts. Viņš mierīgi nododas saviem «brrrrrr» balss aparāta vingrinājumiem, pēc tam telefonā klausās Puškina partiju un mācās. Vēlāk gan mazliet putrosies vārdos. «Vainīgs!» viņš sauc no skatuves. «Beidz justies vainīgs! Labāk, ja tu justos, ka tā tam arī jābūt,» Džilindžers atbild. «Būs.» 

Viņš cenšas. Ja salīdzina ar pašpārliecināto, pilnīgi atbrīvoto Busuli koncertos, šeit jūtama nedrošība. «Tā ir. Kaut arī dažas manas interpretācijas noder, labāk, ja kāds pasaka, ko darīt.» 

Ne reizi vien viņš pasmaida par sevi situācijā, kad īsti nezina ko darīt. «Es esmu kā māls režisora rokās,» Busulis vienubrīd izsaucas pietēlotā izmisumā, tādējādi sasmīdinot pārējos aktierus. Ik pa laikam no viņa uzšvirkst kāds joks. «Nedaudz ākstīgs,» – tā viņš par sevi, «bet pa dzīvi jau jāiet ar smaidu.»

Skrastiņš stobra galā 

«Uz teātra skatuves man ir mazliet neērti,» intervijā atzīst Busulis, kurš ir pieņēmis izaicinājumu «dabūt no sevis laukā to aktieri, to emociju». 

Pirms Puškina uz teātra skatuves Busulis bijis vēl Edgara lomā Nacionālā teātra rokoperā Hotel Kristina 2006.gadā. «Pagaidām nejūtos kā labs skatuves partneris. Iespējams, es viņiem tur mazliet čakarēju ar savu «aktiermākslu». Skrastiņš ir cool (atveido Oņeginu – red.). Man viņš patika jau sen. Tagad, godīgi sakot, mēģinājumos mazliet kautrējos viņam «braukt» virsū un tēlot aizvainojumu, kaut arī man tas jādara. It kā nevajadzētu kautrēties, bet iekšēji esmu to atstājis uz izrādēm.» 

Busuli Dailē «ievilcis» Oņegina mūzikas autors Kārlis Lācis, ar kuru kopā viņi strādā jau aptuveni 10 gadus. «Man likās, ka šāda pieredze viņam varētu noderēt. Vēl jau iet kā pa celmiem. Tur, kur jābūt komiskam un ironiskam, viņam sanāk uzreiz. Bet dramatiskā līnija vēl ir procesā,» Lācis stāsta. Tajā pašā laikā varot saskatīt līdzības abu raksturos – gan karstasinību, gan nesarežģītu dzīves uztveri. Līdzīgi saka horeogrāfe Inga Krasovska: «Tēla nekautrīgums, tiešums, ironija un izaicinājums – tas viss ir. Pie plastikas un tālaika elegances vēl piestrādāsim,» viņa saka un rāda Busulim, kā lēnām tuvoties Tatjanai, kura jāmierina – vispirms vienu roku, tad abas un tikai tad apskaut. 

Savukārt citā ainā, kur viens pats var izdziedāties, Busulis izskatās pārliecināts, un improvizācija acīm redzami laužas laukā. «Var drusku paimprovizēt?» Režisors atļauj, tikai vajagot mazliet vairāk izmisuma un baigo sāpi. 

«Es neteiktu, ka man iet grūti. Tā nav. Bet paģēroši gan. Visu laiku no saviem dziļumiem jāvelk laukā gan tie pārdzīvojumi, kas dzīvē bijuši, gan jāmeklē tas, kas man svešs. Laiks un manieres taču pavisam citādas! Jāiemācās atliekt muguru atpakaļ, krūtis uz priekšu, skatīties taisni. Kā latvietis staigā? Skatoties zemē, mazliet pieliektu muguru. Tā arī esmu pieradis. Nedrīkst likt rokas bikšu kabatās. Meitenes jāuzrunā ar attieksmi «jūs, Linda, un jūs, Dace». Nevar tikai dziedāt un spēlēt. Šis man ir izaicinājums. Nevar salīdzināt ne ar ko citu, ko savā profesijā daru.» Kāpēc sevi jāizaicina? «Gribas to sevis pārbaudīšanu un tirdīšanu, kad pilnīgi nejūties pārliecināts, vai varēsi izdarīt. Beigās parasti noskaidrojas, ka vari gan.» Visspilgtāk sajūta, ka varbūt uzņēmies pārāk lielu risku, bijusi Leonarda Bernsteina Mesas laikā Dailes teātrī. «Vienubrīd likās, ka esmu paņēmis par dziļu, bet arī to paveicām.»

Tajā pašā laikā viss notiek bez liekas dramatizācijas, ar humoru. Kā Busulis skaidro, jādzīvo pēc kolēģa Reinika principa – «tver to visu vieglāk», to viņš saka gan sev, gan sievai telefonsarunas laikā, gan žurnālam Ir. 

Pie Maestro

Pusdienas pārtraukumā Busulis piezvana Raimondam Paulam jeb telefongrāmatā «Maestro». Jāpārliecinās, ka tikšanās ar viņu un Māri Briežkalnu Latvijas radio ēkā par repertuāra saskaņošanu turpmākajiem koncertiem pustrijos ir spēkā. «Es būšu ar pavadoni,» Busulis pabrīdina. «Kas viņa tāda? Žurnāliste? Tu tikai neaizmirsti, ka esi precējies,» Nokia Lumia cauri skan Maestro jociņi, kādi iespējami starp cilvēkiem, kuri pieraduši viens pie otra asprātībām. «Es jau priekš jums, Maestro,» Busulis nepaliek parādā. 

Pēc divām stundām Busulis dzer kafiju no Paula krūzes viņa kabinetā. Abi ar Paulu grauž sukādes. Galvenā sarunu tēma: ko izpildīt koncertā Siguldā. Pauls ir noraizējies, jo nesen atjaunotajam radio bigbendam ir uzlikta augsta kvalitātes latiņa. «Jābūt līmenī, haltūrēt nedrīkst,» Pauls saka, un viņi trijatā pārrunā, ka iepriekšējās dienas koncerts ar Robertu Gambarīni bijis labs.

Siguldā izpildīs Lanu, Lapsenes nāvi un Mēs tikāmies martā. Nav īstas skaidrības par Laternu stundu, jo Busulis domā, ka pārāk vienkārša. «Nu, un ko jūs, Maestro?» Busulis prasa. «Ko es! Es jau tagad spiežu uz klanīšanos.» Kā mežā sauc, tā atsaucas: jociņi dzirksteļo visu tikšanās laiku. Pauls: «Tagad katrs dziedātājs, kam paliek 25 gadi, taisa Vislatvijas tūri. Tev nav kāda jubileja?» – «Šogad būs 35.» – «Nu! Sākam gatavoties. Tu ieiesi savā tēlā, es savējā.»

Ar Paulu Busulis sadziedājās Jaunā viļņa laikā 2005.gadā. Maestro saka: «Profesionāls mūziķis. Brīvi jūtas uz skatuves, viņa brīvā interpretācija ir Dieva dota dāvana, un katrā dziesmā viņš spēj ienest kaut ko no sevis. Daudzi citi to nevar, tāpēc viņš atšķiras. Viens no retajiem mūsu dziedātājiem, ar ko ir ļoti patīkami sadarboties uz skatuves.» Beigās piebilst: «It sevišķi tad, kad viņš dzied, bet nerunā. Jo, kad viņš sāk runāt, mēs bieži vien nezinām, ar ko tas beigsies,» Pauls savā ierastajā manierē pasaka, ko domā.

Aizkulisēs

Turpmākās pusotras nedēļas laikā Busuļa darbu grafiks ir saplānots pa stundām. Kādu mēģinājuma vietu vai pasākuma laiku viņš sajauc, bet ātrumu tas nemazina. Reti gada sākums esot tik noslogots. Uzstāšanās kopā ar Pitu Andersonu un balss proves jaunajai Disneja multiplikācijas filmai Lidmašīnas. «Bija Cars, tagad būs Planes. Ja mani apstiprinās, būšu spāņu lidmašīnīte.» Vairākas ballītes. «Citi to sauc par haltūru, bet tā nav haltūra. Tie ir radoši vakari ar labu priekšnesumu.» Mēģinājums, intervija, atkal mēģinājums un vēl viena radiointervija. Gada balvas medicīnā ceremonija, kur Busulis ar grupu Gada vecmātei dziedās Bēbīšu maršu. Nedēļas nogalē koncerts Ugālē, un tikai pēc tam viena brīva svētdiena, ko viņš pavadīs Talsos pie vecākiem.

Radio bigbenda mēģinājums Valentīndienas koncertam iekrīt laikā, kad atklājas, ka mākslinieki, to skaitā Raimonds Pauls, nav zinājuši, ka koncertā ieeja ir tikai ātrā kredīta ņēmējiem. Busulis «tvers to viegli», bet ziņas nākamajā dienā vēstīs, ka Pauls atteicies piedalīties. Pagaidām viņš spēlē klavieres, Busulis gan dzied viens pats, gan kopā ar Aiju Andrejevu, gan spēlē trombonu. Ja salīdzina ar teātra skatuvi, šis ir mazliet cits Busulis. Atbrīvots un vienlaikus spridzīgs, ļaujas improvizācijām un vienkārši izskatās priecīgs. «Man nepatīk standarta statiskās lietas, labāk pa svaigo,» viņš saka. «Gribas uz vietas kaut ko pamainīt, pārsteigt kolēģus. Viņi atbild, un šī mijiedarbība ir interesanta katru reizi. Ar viņiem esmu spēlējis tik daudz, ka varu te ņemties un neapslāpēt nevienu emociju vai improvizāciju. Varu darīt jebko, un mani sapratīs. Ja nesapratīs, tā arī pateiks.» Uz brīdi viņš pazūd kopā ar kādu smalku pašapzinīgu kungu, kurš skatās mēģinājumu. Tas izrādīsies viens no mūzikas menedžeriem – šoreiz «no Krievijas ar biroju Ņujorkā», kurš izvaicās Busuli par viņa interesi par Krievijas tirgu. No citiem menedžeriem šis atšķirsies ar godīgo un atklāto iepazīšanās frāzi – «mans vārds ir tāds un tāds, mani interesē tikai nauda». Busulis saka: «Neesmu raganis, bet laika gaitā jau ir uztrenēta acs un sajūta, kas palīdz atpazīt dažādus cilvēku tipus.» Busulis pieļauj, ka konkrētais cilvēks vairs nepiezvanīs.

Busuļa palīdzi Unu Taal-Medvidi viņš ierosina nesaukt par menedžeri. «Tas jau gandrīz kā lamuvārds.» Kad viņa zvana, Busulis nosaka: «Otra mana svarīgākā sieviete.» Drīz jau būs desmit gadi kopš Jaunā viļņa, kad viņi sāka strādāt kopā. «Cilvēku atkodēšanas sistēmu mēs esam izstrādājuši kopīgi, un mums šajā ziņā ir pilnīga saskaņa. Visādus viltniekus atpazīstam. Runājot par Latviju, nav jau to cilvēku tik daudz, aptuveni zināms, kas ir kas. Ja viņai kāds zvana, viņai nav man jāprasa, ko es domāšu. Viņa domā to pašu, ko es, un tas visu atvieglo.» Uz viņu Busulis paļaujas pilnībā. «Una būtu arī lieliska skatuves partnere, atliek tikai iemācīt dziedāt.»

Busulis nenoliedz konkursa Jaunais vilnis nozīmīgumu, kurā viņš uzvarēja 2005.gadā. Vēl tagad viņu aicina koncertēt Krievijā. «Postpadomju telpā patīk pats konkurss un Raimonds Pauls. Ja vēl ar Jevtušenko vārdiem, tad vispār aiziet tāda ķēdes reakcija! Ar pirmo skaņdarbu dzīvo līdzi – viņi ir vienkārši. Bet es neteiktu, ka no Jaunā viļņa man būtu palikuši draugi. Kristāla statuja nokrita un saplīsa pie lifta, kad pārvācāmies uz citu dzīvokli. Neesmu izmetis, bet jāsalīmē. Gandrīz simboliski balva pateica, ka noiets zināms ceļa gabals, bet tagad atkal ir balta lapa, turpinām virzīties.» Krutojs nezvana vakaros? «Nē. Esmu viņam caur sekretāri zvanījis, bet viņš man nekad.»

Kāpēc ir forši

Tās pašas pusotras nedēļas laikā ir arī TV raidījuma 100 gramu kultūras ieraksts. Nacionālie dārgumi par džezu kopā ar Paulu, Briežkalnu, brāļiem Petrauskiem, Kārli Lāci un citiem. Busulis gan ir sajaucis dienas un attopas stundu pirms ieraksta, tāpēc vēlāk atvainojas raidījuma veidotājiem, ka ieradies «tik parasti ģērbts» sporta jakā. 

Tikko nogrimēts, viņš iznāk no grimētavas, kad TV ekskursijā garām iet kādas skolas 9. un 12.klase. Kāda no televīzijas darbiniecēm priecīga iepazīstina ar Busuli kā «nacionālo dārgumu», un skolotāja mudina jauniešus uzdot jautājumus. Jautājumu nav, toties visi nofotografējas. 

Kamēr Busuli intervē, viņa grupas biedrs un skatuves kolēģis Kārlis Lācis pastāsta, kāpēc ar Busuli ir «tik forši». «Viņa trumpis ir tas, ka viņš jūtas pilnīgi brīvs. Un ar šo atbrīvotību, balsi un iespējām viņš ir galvastiesu pārāks. Nav daudz dziedātāju, kas būtu spējīgi uz tik krasām pārmaiņām… Es pat teiktu, ka viņš ir vienīgais. Viņa atbrīvotība var patikt vai nepatikt, bet, kā viņš jūtas, tā arī uzvedas.» Lācis stāsta, ka ar Busuli uz skatuves ir visērtāk. «Visdrošāk. Ar citiem varbūt ir stress, kā būs. Bet ar Intaru zinu, ka viņš salauzīs to ledu ar publiku un viss būs labi. Varēsi muzicēt, jokoties, ļauties mūzikai.» 

Busulis stāsta, ka viņa labākie skatuves partneri ir «tie, kas tagad». «Pārbaudītas vērtības. Kaspars Zemītis, Kaspars Grigalis, Kārlis Lācis un Gints Pabērzs. Uz viņiem var paļauties, un zinu, ka viss būs. Akacī neviens negrūdīs. Vai esam draugi? Tādas definīcijas nav. Nakts vidū varētu zvanīt jebkuram no viņiem, bet gaļu grilēju vairāk ar ģimeni. Gribētos, bet vienmēr trūkst laika.» Maijā paredzēta grupas jaunā albuma Citā© iznākšana, ko pavadīs koncerttūre pa Latviju.

Karstasinīgs

Par naudu un politiku Busulis nerunā. Vienīgi atklāj, ka skaidri zina, vai nauda smird vai ne. «Man ir bijis liels pārbaudījums ar naudu. Tā bija stulba sajūta.» Labi, tad parunāsim par sievietēm! Kādas tev patīk? «Feinas, atvērtas, jautras, kas sākotnēji ir pats svarīgākais, komunikablas, gudras, skaistas. Vēl varu pieminēt, ka man jau tāda ir. Šajā ziņā man ļoti paveicies.» Neko vairāk par savu «pirmo svarīgāko sievieti» Ingu viņš nestāsta. Ģimeni sargā no publicitātes. Vienu vakaru pēc bigbenda mēģinājuma viņš steidzas prom, jo jābrauc pēc dēla uz hokeja treniņu. «Zini, kas interesanti? Man bērnībā bija iesauka Kurmis, kas līdz šai dienai nav izdzīvojusi. Toties dēlam pilnīgi nez no kurienes uzradusies tieši tāda pati iesauka.» Vienīgi Bēbīšu marša klipā ir redzama viņa ģimene.

Kārlis Lācis brīdināja, ka to, kāds Busulis ir īstenībā, diez vai izdošoties saprast. Tomēr, redzot viņu darbībā un komunikācijā ar cilvēkiem, aptuvena nojausma, kāpēc kolēģi saskata līdzības Puškina un Busuļa raksturā, rodas. Vienīgais, ko nav iespējams saskatīt pusotras nedēļas laikā, ir Busuļa karstasinība. Jā, viņš trīc pie mikrofona, YouTube dziedot Ja tebja risuju. Emocionāli uzlādēts, gandrīz sprādzienbīstams viņš parādās kādā citā ierakstā. Bet karstasinīgs… 

«Hmm. Jā, viņš ir draudzīgs,» saka Lācis, «bet, ja saruna aiziet par nacionālām lietām, par savējo vai draugu aizskaršanu, tad viņš kļūst ass un nemaz nav mierīgais Intars. Mums reiz Maskavā bija korporatīvais pasākums un viens bārmenis sāka sarunu par to, kāpēc mēs Latvijā krievus nemīlam un ignorējam un vai mēs jūtoties labāki par viņiem. Tur tā informatīvā telpa dara savu. Vārds pa vārdam, līdz mums Intars bija jāvāc uz busu, lai rokas nesāktu iet pa gaisu. Viņš var izkauties, domāju, ka Talsos to zina. Nav nemaz tik… pūkains. Intar, vai varēja stāstīt par to, kā tu gribēji Maskavā kauties?» Lācis prasa uz TV studiju garāmjoņojošajam Busulim. «Ir lietas, ko es aizstāvu, un šajā gadījumā tas bija valsts gods. Jo man ir svarīgi, lai par manu tēvzemi cilvēki domā tikai labu. Pat tālienē,» viņš vēl nokliedz pār plecu. «Es redzu, kā viņš savu iekšējo spēku izliek uz skatuves,» saka Lācis. 

Busulis intervijā atzīst, ka skatuves darbība ir savā veidā terapeitiska, jo to, kas iekšā notiek, var nodziedāt nost. «Man nav jāizrunājas ar psihologu, visu varu pateikt dziesmā. Pēc koncertiem jūtos iztīrījies. Protams, ilgi nevaru aizmigt, jo skatuve un dzīve ir milzīgi kontrasti. Skaļums, emocijas, tie zibeņi, kas galvā strādā, – tā ir absolūta koncentrēšanās.» Izteikts nemiers saglabājoties kādas divas stundas pēc koncerta. No teātra skatuves viņš gaidot līdzīgu efektu. Tāpēc ir gatavs arī pēc Oņegina atnākt mājās, ieslēgt televizoru un skatoties nomierināties, kamēr acis krīt ciet.

Lego pieaugušajiem

Posted on februāris 13, 2013 by - Veiksme

Zemgales Tehnoloģiskais centrs ražo mājas, kuras īpašnieks var salikt pats – gluži kā lego klucīšus

Vieglāk ir nosaukt Rietumeiropas valstis, kurās 20 darba gados Zemgales Tehnoloģiskais centrs (ZTC) nav uzbūvējis neko, nekā uzskaitīt visas, kur īstenoti projekti. Strādāts nav tikai trijās – Beļģijā, Portugālē un Somijā. Savukārt Latvijā ZTC konstruētās, ražotās un celtās guļbūves, kā arī koka paneļu mājas var redzēt Rīgā, Pierīgā, Liepājas pusē un daudzos novados.

Pašlaik ZTC jau vairākus gadus, gluži tāpat kā toreiz, kad sāka savu biznesu, strādā eksportam. Vienīgi situācija tirgū kardināli mainījusies, atzīst uzņēmuma direktors un īpašnieks Māris Avotiņš. 

Saliekamās mājas sākuši ražot arī jaunajās ES dalībvalstīs – Bulgārijā un Rumānijā. «Mūsu trumpis ir kvalitāte, bet vairs nevaram atļauties tik zemas cenas kā viņi.» 2011.gads uzņēmumam bijis ļoti veiksmīgs ar turpat 2,5 miljonu latu apgrozījumu. Pērn tas nokrities līdz miljonam.

«Kaut arī mūs pazīst visā Eiropā un daudz ko šajā nozarē esam sākuši pirmie, piemēram, apmesto koka paneļu ražošanu cehā, situācija mainās, un arī mums jāmainās. Pienācis laiks pašiem aktīvāk meklēt noietu saviem izstrādājumiem, nevis paļauties tikai uz ārzemju partneriem,» atzīst direktors.

Puča laikā dzimušie

Zemgales Tehnoloģiskā centra pirmsākumi meklējami vēl padomju laikā, toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Lauku inženieru fakultātē. «Bija tāds Studentu konstruēšanas un projektēšanas birojs jeb SKPB,» stāsta Māris, kurš pats ir būvinženieris. Topošie speciālisti projektējuši fermas, izstrādājuši tām nepieciešamo aprīkojumu un pat pirmos koģenerācijas projektus – biogāzes iegūšanai no cūku mēsliem. Diemžēl tie palikuši tikai augstskolas sienās.

Bet, sākoties kooperatīvu laikiem, trīs no bijušajiem studentiem izveidojuši savu projektēšanas kooperatīvu. «Jelgavā ir ne viena vien mūsu projektēta māja,» saka Māris, braucot cauri pilsētai uz ZTC ražotni Vītoliņos, kur savulaik atradusies cūku ferma. Arī pamesto fermu viņi iegādājušies 80.-90.gadu mijā. «Jau toreiz sapratām, ka projektēšana ir tikai viens no darbības virzieniem, bet iespējas nākotnē būs daudz lielākas.»

1991.gada augustā viņi nodibinājuši savu uzņēmumu. Māris atceras, kā 21.augusta puča laikā aizbraucis uz Rīgu. Tobrīd, kad viņš saņēmis jaunā uzņēmuma dokumentus, Doma laukumā ar bruņutransportieriem mīņājušies saniknotie omonieši. Milzīgā impērija raustījās beigu agonijā.

Pēc uzņēmuma dibināšanas puiši turpinājuši jau kooperatīva laikā sākto. Tikai daudz nopietnāk un plašāk, jo pat reģistrējušies kā zinātniski pētniecisks uzņēmums, kas savus izgudrojumus licencē vai patentē. No turienes arī nosaukums, kas saglabājies līdz mūsdienām. 

«Sākumā viss gāja uz urrā. Pētījumi un dažādas jaunas metodes bija vajadzīgi gan kolhoziem, gan sovhoziem. Visi gribēja darboties, pelnīt. Ne velti to sauca par otro nepa laiku,» atgādina Māris, kurš tagad palicis vienīgais uzņēmuma īpašnieks. Šķiršanās notikusi objektīvu iemeslu dēļ – kolēģiem parādījušies jauni biznesi, bet viņi joprojām esot labi draugi.

Taču «otrā nepa laiki» neturpinājās ilgi. Beidza pastāvēt padomju saimniecības. Pieauga degvielas cena, viss kļuva dārgāks. Pieprasījums pēc pētījumiem, pēc jaunām tehnoloģijām apsīka.

Tad viņi izdomāja tukšajā cūku fermā sākt kokapstrādi. «Sākumā gribējām ierīkot zāģētavu. Kā jau visi tajos laikos,» atceras Māris. «Bet mūsu zināšanas un ambīcijas bija lielākas. Sapratām, ka baļķu pārvēršana dēļos nav tas, ko gribam darīt. Nolēmām – būvēsim mājas.»

Pateicoties tieši jauno cilvēku ambīcijām, uzņēmums 1994.gadā ne tikai sācis rūpnieciski ražot un būvēt frēzbaļķu ēkas, bet atradis arī pirmos klientus. Turklāt uzreiz Zviedrijā. Kontaktus palīdzējis nodibināt kāds turienes latvietis.

Tajā laikā Zviedrijā populāri bijuši nelieli koka atpūtas namiņi, kuru platība uz zemes nepārsniedz 10 kvadrātmetrus, jo tādus drīkstēja celt bez būvatļaujām. Nekādi citi ierobežojumi neeksistēja, tāpēc daži tos būvēja vairākos stāvos, citi gribēja dažādus izvirzījumus, lai maksimāli palielinātu lietderīgo platību. Sanākušas gandrīz vai mājas uz vistas kājas – Jelgavas projektētājiem bijis kur izvērsties.

Arī nākamie klienti vācieši, kas meklējuši viegli uzbūvējamas kempinga mājas, ieraugot, uz ko ir spējīgs jaunais uzņēmums, pateikuši – tālāk meklējumos vairs nebrauc, sadarbosies ar ZTC. Māris neslēpj, ka pirmos klientus viņi, gluži tāpat kā tagad bulgāri vai rumāņi, paņēmuši ar cenu: «Toreiz gan kokmateriāli, gan darbaspēks šeit bija nesalīdzināmi lētāks nekā Vācijā vai Zviedrijā. Pēc tam viss likumsakarīgi kļuva dārgāks. Ar cenu dempingu nekad neesam nodarbojušies. Gluži pretēji – mēs apzinājāmies gan savas produkcijas kvalitāti, gan savu vērtību, jo mums bija pa spēkam ikviens, pat vissarežģītākais projekts.»

Problēmu nav, ir jautājumi

Lai arī attīstības līkne nepārtraukti vedusi augšup, iešana pa to nebūt nav tik gluda, kā varētu likties. Piemēram, viņi vieni no pirmajiem 90.gadu beigās saskārās ar skandināvu arodbiedrībām. «Toreiz vēl nezinājām, ka tās ir valsts valstī. Visu gribējām darīt likumīgi – slēdzot līgumus un maksājot nodokļus. Bet Dānijā arodbiedrības ar žurnālistu palīdzību uzrīdīja policiju, un manus vīrus ielika cietumā,» stāsta Māris. Taču objektu vajadzēja nodot laikus, un viņi ar ceha priekšnieku Ēvaldu Zeidmani braukuši uz Dāniju. Kamēr Māris vēstniecībā kārtojis celtnieku atbrīvošanu, Ēvalds devies uz būvlaukumu, lai parādītu dāņiem, kā pabeigt māju. Bet, līdzko viņš ieradies, tā, sirēnām kaucot, atkal uzradusies policija un televīzija. «Labi, ka viņam tobrīd rokās bija projekts, nevis āmurs, citādi arī ceha priekšnieku iesēdinātu,» smejas Māris.

Pa šiem gadiem viņš sapratis, cik ļoti atšķiras dažādu nāciju priekšstati gan par ēku ārējo izskatu, gan par telpu funkcionalitāti. To diktē vide, kādā cilvēki dzīvo. Piemēram, nesen, meklējot jaunus partnerus Norvēģijā, tikušies ar klientu Špicbergenā un Māris ierosinājis viņa projektā parastā stikla sienu nomainīt ar triecienizturīgu – lai puikas pagalmā ar futbolbumbu to nejauši neizsit. Norvēģis brīdi padomājis un teicis: «Varbūt. Vienīgi, ja lācis gribēs ienākt mājā, arī triecienizturīgais stikls neatturēs.»

Izpratne par dažādo nāciju dzīves telpu un klientu vēlmēm ir viens no ZTC trumpjiem. Kad guļbūves bija pilnībā apgūtas un kļuva skaidrs, ka ar tām nekur tālāk par Skandināviju un Vāciju netikt, jelgavnieki vieni no pirmajiem Eiropā radīja koka paneļu blokus, kuru izgatavošanai nepieciešams daudz mazāk materiāla, tos vieglāk transportēt, montēt, bet kombinēšanas iespējas ir faktiski neierobežotas.

Kad atklājās, ka pasūtītājiem Nīderlandē un Šveicē nepatīk mājas ar koka apdari (jo sevišķi pilsētās tas neesot stilīgi), Māris izdomāja, kā ražot jau apmestus koka paneļus, ko tieši no ceha transportē uz objektu. «Man toreiz teica – tu esi traks, tas nav iespējams. Izrādījās, ka ir,» viņš saka.

Mārim nepatīk vārds «problēma», un sarunas laikā viņš vairākkārt man aizrāda, ka to nevajadzētu lietot. «Tā mēs sevi tikai nozombējam,» skaidro uzņēmuma vadītājs. «Kas tad būtībā ir problēma? Tas ir jautājums, uz kuru jāmeklē atbilde. Un, kad atbilde atrasta, tad jāmeklē risinājums, kā to praktiski īstenot. Tas arī viss.»

Tas arī izskaidro, kāpēc viņu pārlieku nesatrauc pēkšņais apgrozījuma kritums. Uz biznesu vajagot skatīties ilgtermiņā, un ilgtermiņā šī attīstības līkne ved augšup.

Šogad ZTC ļoti daudz investējis ceha labiekārtošanā, nopirktas jaunas iekārtas un tiek intensīvi meklēti arī jauni noieta tirgi. Diezgan aktīvi tiek apgūta Itālija, Francija. Pašlaik uzņēmums strādā pie vesela ēku kompleksa Norvēģijā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ļoti sarežģīts pasūtījums ar specifiskām prasībām un augstiem drošības standartiem. 

Latvijai krīzes laikā Māris radīja individuālo koka paneļu māju, ko īpašnieks atbilstoši arhitekta iecerei var samontēt pats. Paneļu svars ir no 40 līdz 70 kilogramiem. Ar aprēķinu, lai divi cilvēki tos varētu pacelt un pārvietot. Taču interese par šīm «lego mājām» neesot tik liela, kā viņš bija gaidījis. Māris atzīst – latvietis pēc dabas ir skeptisks, visu laiku baidās tikt apkrāpts un negrib ticēt, ka daudz ko iespējams izdarīt krietni vienkāršāk, nekā pieņemts domāt. Pašu spēkiem saliekamās mājas bijušas vairāk paredzētas Latvijas celtniekiem, kas krīzes laikā palikuši bez darba, tomēr tie par jauno produktu neesot interesējušies. «Labāk ir sēdēt uz stalažām, mūrēt, betonēt, apmest un krāsot. Visi redz, ka cilvēks nepārtraukti strādā. Un, ja reiz strādā, tad viņam arī jāmaksā,» Māris ar sev raksturīgo ironiju skaidro, kāpēc karkasa samontēšana dažu dienu laikā raisa skepsi.

2011.gadā uzņēmums nosvinēja 20 gadu jubileju. Šajā laikā uzceltas ne tikai atsevišķas mājas teju visā Rietumeiropā, bet pat veseli ciemati un vairākstāvu daudzdzīvokļu mājas pilsētās. «Es nezinu, cik māju esam uzbūvējuši, bet galvenais, ka daudzi no tiem, kas tajās dzīvo, joprojām uz Ziemassvētkiem mums sūta apsveikumus,» saka Māris Avotiņš.

3 biznesa principi

1. Izpildīt savas saistības, neraugoties ne uz ko.
2. Meklēt risinājumus, nevis cīnīties ar problēmām.
3. Neuzņemies citu kļūdas un vainas, bet atzīsti savējās.

Ar retu vijoli

Posted on februāris 13, 2013 by - Jauna seja

Elīna Bukša (22)

Studē vijoļspēli Beļģijas Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā. Par solo Mendelsona dubultkoncertā, kā arī par solokoncertu ar pianisti Danu Protopopesku vijolniece nominēta Lielajai mūzikas balvai 2012 kategorijā Gada debija. Balvas tiks pasniegtas 19.februārī.

Vecāki: Svetlana – strādā tirdzniecībā, Dzintars – kokapstrādes uzņēmuma darbinieks.

Kā sāki spēlēt vijoli? Jau kopš agra vecuma vienmēr esmu dziedājusi, iztēlojusies, ka spēlēju klavieres, tāpēc vecāki mani aizveda uz mūzikas skolu. Piecu gadu vecumā sāku mācīties vijoļspēli Aizkraukles Mūzikas skolā pie pedagoga Ojāra Kalniņa. Pateicoties viņa neatlaidībai, pacietībai un ticībai maniem spēkiem, pašlaik veiksmīgi virzos uz priekšu, nu jau Eiropā.

Kādu vijoli tu spēlē? Pašlaik man ir ļoti reta itāļu meistara Domeniko Montanjanas 1723.gadā izgatavota vijole, kurai piemīt mistiska, tumša, no sākuma neizdibināma skaņa. Tai ir daudz dramatisku toņu un vienreizējs dziļums. Pirms tam spēlēju Stradivāri vijoli. Ir svarīgi atrast sev piemērotu instrumentu, tas palīdz atklāt jaunas savas personības šķautnes.

Tavs nozīmīgākais sasniegums? Mani vislielākie sasniegumi ir saistīti ar jaunām atklāsmēm mūzikā. Vislielākā laime ir būt uz skatuves, spēlēt un just, ka esi uz pareizā ceļa, godini komponistu un viņa mūziku, sniedz savu personīgo interpretāciju, un cilvēki ir aizkustināti.

Kāds ir tavs mērķis nākotnē? Vēlos pēc iespējas vairāk uzstāties, lai iedvesmotu cilvēkus un sniegtu viņiem skaistus mirkļus. Esmu ļoti laimīga, ka veiksmīgi eju pa savu izvēlēto solistes ceļu.

Kuri mūziķi tevi iedvesmo? Mani iedvesmo mūziķi, kas nebaidās būt patiesi. Tie, kas nekad neapstājas, bet vienmēr turpina ceļu uz pilnību. Pēdējā laikā mani visvairāk iedvesmo mans profesors un franču vijolnieks Ogistēns Dimē, kā arī rumāņu pianists Radu Lupu un Marija Kallasa.

Ko tev patīk darīt brīvajos brīžos? Man patīk lasīt, pašlaik aizraujos ar filozofiju un krievu poēta Josifa Brodska darbiem. Vēl nodarbojos ar jogu un šad tad dodos paskriet. Mūziķim fiziskā slodze ir ļoti svarīga.

Darbā kā slazdā?

Posted on februāris 13, 2013 by - Karjera

 

Starptautiskais konsultāciju uzņēmums Mercer pētījumā What’s Working atklāj, ka 36% darbinieku nopietni domā par darbavietas maiņu (aptaujāti 30 tūkstoši strādājošo 17 valstīs). Vairāk nekā 20% darbinieku pret savu palikšanu vai aiziešanu no darba izturas vienaldzīgi, turklāt uzrāda zemu motivācijas, iesaistīšanās un lojalitātes līmeni.

Manuprāt, pēdējās grupas darbinieki prasa vislielāko uzmanību, jo ir zaudējuši ticību savām spējām kaut ko mainīt uzņēmumā, ir pasīvi – prom neiet, bet pauž vienaldzību vai neapmierinātību ar apkārt notiekošo.

Visticamāk, daudzi no viņiem darbā jūtas kā slazdā. It īpaši ja sabiedrībā uzņēmums kopumā tiek uzskatīts par labu darba devēju, no kura aizejot tiktu zaudēti stabili ieņēmumi un citi labumi.

Šādus darbiniekus nav viegli atpazīt, jo tie strādā labi, dara, ko uzdod, un atlaist viņus nav pamata. Vienlaikus viņiem raksturīgs izteikts aizrautības un iniciatīvas trūkums, kā arī sarunas ar dažiem kolēģiem pie kafijas automāta, ka «tā ilgi strādāt vairs nevar, jo sen jau uz darbu nenāku ar prieku, bet – kur gan lai es eju, jo citur nebūs labāk».

Slazdā. Ko darīt? Vienas pareizās rīcības formulas diemžēl nav.

Ja esat šādā situācijā, vispirms iesaku izvēlēties cilvēku, ar kuru nopietni aprunāties, varbūt pat lūgt palīdzību. Ideālā gadījumā tas varētu būt jūsu tiešais vadītājs, kāds cits vadītājs, darbaudzinātājs (mentors) vai personāla vadības speciālists jūsu uzņēmumā. Ja tas jums neder, sarunai jāmeklē cilvēks ārpus uzņēmuma. Nav būtiski, vai tas ir bijušais kolēģis, psihoterapeits vai labs draugs, svarīga ir vēlme meklēt risinājumus, kā tikt no slazda ārā. Labā ziņa – ne vienmēr būs jāmaina darbs. Neērtā ziņa – kaut kas noteikti būs jāmaina neatkarīgi no tā, vai aiziesit uz citu darbavietu vai paliksit esošajā. 

Pirmkārt, būs jāizvērtē attieksme pret darba lomu dzīvē – kā patiešām vēlaties strādāt, ko jums nozīmē jēgpilns darbs. 

Otrkārt, būs jāizvērtē un, iespējams, jāmaina sava rīcība, sadarbojoties ar apkārtējiem. Bet, ja uz šo vingrinājumu skatāmies no pilnvērtīgi nodzīvotas dzīves un personīgās efektivitātes viedokļa, būs tā vērts.

Jānis Porietis, spēlēja inaugurācijā

Posted on februāris 6, 2013 by - 1 no 2 miljoniem

 

Zvanīja mobilais. «Tu sēdi?» Jānim jautāja profesors. Kanzasas Universitātes trompešu ansambli aicinot spēlēt Amerikas prezidenta inaugurācijas ceremonijā. Līdz tai bija atlikušas 11 dienas. Lai spēlētu inaugurācijas parādē, sacenšas ap diviem tūkstošiem grupu, taču kādi no apstiprinātajiem trompetistiem pēkšņi atteicās. Vēl citi nepiekrita, jo nemākot spēlēt un soļot vienlaikus. Veiksme krita kanzasiešiem, kuri arī ikdienā nemaršēja, tomēr apņēmās to iemācīties. «Tā nav vienkārša soļošana, bet tā sauktais rolling feet, lai skaņa veidojas līgana,» intervijā skaipā saka Jānis, kurš Kanzasas Universitātes doktorantūrā studē trompetes spēli. 

Uz inaugurāciju Vašingtonā kanzasieši ar autobusu brauca 21 stundu. Agri no rīta Pentagonā bija drošības pārbaude. Uz jumtiem snaiperi, visapkārt tik daudz policistu, ka šķiet – gandrīz pa vienam uz katru iedzīvotāju. Mūziķus aizveda uz telti, lai viņi gaidītu savu kārtu parādē. «Iespējas apsēsties nebija, nostāvējām trīs stundas.» Parādei vajadzējis sākties plkst.14.35, taču «prezidents nolēma piestāt, lai sasveicinātos ar tautu, un viss iekavējās par divām stundām». Tikmēr vietējā TV stāstīja par parādes dalībniekiem. Pieminēja, ka starp trompetistiem ir studenti no Latvijas un Ķīnas. «Prieks, ka Latvijas vārds izskanēja. Patriotiskas jūtas uzjundīja.»

Kanzasas trompetistu gājiens bija aptuveni divus kilometrus garš. Obama uz to noraudzījās no stiklotas nojumes un cēlās kājās, lai godinātu sveicējus. Arī Kanzasas pūtējus. «Es viņu neredzēju, jo nevarēju pagriezt galvu ne pa labi, ne pa kreisi. Bija jāsoļo un jāskatās notīs,» atceras Jānis. Spēlējuši divus skaņdarbus: Home on the Range un Fanfare. «Tas bija vēsturisks, neaizmirstams un pacilājošs mirklis.» Pēc spēlēšanas pūtēji paēduši un autobusā aizmiguši. 

Amerikā Jānis studē, pateicoties Kanzasas Universitātes profesoram Stīvenam Leisringam. Pirms četriem gadiem viņš Latvijā izdzirdēja Jāni spēlējam un uzaicināja strādāt par asistentu – tādējādi par mācībām nebūtu jāmaksā. Paralēli doktorantūrai Jānis spēlē bigbendā, kvintetā un universitātes orķestrī – martā būs pirmatskaņojums, kas veltīts 11.septembrī bojāgājušo tuviniekiem. «Uz darbavietu orķestrī gaida simt čaļu. Kā ievelc elpu, nākamais var paiet garām.» 

Jānis spēlējis ar pasaulslaveniem trompetistiem: Filu Smitu Ņujorkas filharmonijā un Maiklu Saksu no Klīvlendas orķestra. «Kolosāli cilvēki. Mūziķiem ir savs likums – neesi kretīns, jo tad neviens ar tevi negribēs strādāt. Vari spēlēt kā Dievs, bet, ja mēģinājumā nespēj sastrādāties…» Reiz privātstundas Jānim bijušas pie trompetista Džona Luisa, kurš aizvedis parādīt, kā ieraksta mūziku Holivudas filmām. Tobrīd spēlēta mūzika filmai The Other Guys. «Viņi ir profi – atnāk, apskatās notis un iespēlē ar pirmo reizi.»

Patlaban Jānis raksta doktordarbu par trompetes lomu latviešu komponistu darbos. Šovasar pēc darba aizstāvēšanas Jānis atgriezīsies Latvijā. Uz palikšanu.

Kā likums nokaltēja oāzi

Posted on februāris 6, 2013 by - Dzīve

Pirms gada telpaugu apmaiņas punktu Mājas svētība sodīja ar 500 latiem par radio klausīšanos bez licences. Samaksāt saimnieces nespēja. Nesen tika bloķēts uzņēmuma bankas konts. Renātei un Laurai vairs nav spēka cīnīties, tāpēc augu oāzi pēc mēneša slēgs

Pirms gada, trešdienas pēcpusdienā, 22.februārī, Renāte klausījās ziņas Latvijas radio Klasika. Ienāca divi vīrieši. Mājas svētība Miera ielā ir augu apmaiņas punkts, un tādi kungi te nav bieži viesi. «Viņi izskatījās tik aizdomīgi, ka iedomājos par apsardzes pogas spiešanu,» atceras Renāte Pablaka, viena no Mājas svētības dibinātājām. Civilā tērptie kungi atklājās, sakot, ka ir Valsts policijas darbinieki, un prasīja uzrādīt licenci, kas ļauj klausīties mūziku. Renātei tādas nebija. Ziņas beidzās, un radio sāka skanēt mūzika – brazīliešu bossa nova ar nosaukumu Un Tarde em Itapoan, ko izpildīja komponists un ģitārists Tokinjo. Policisti sāka sastādīt ziņojumu par pārkāpumu un uzaicinājumu ierasties policijas iecirknī. Kad tas bija darīts, pulkstenis rādīja 16.17, un radio jau atskaņoja jestru itāļu gabalu Gnè, gnè, kura piedziedājums tulkojumā ir «bla, bla, bla».

Policisti prasīja darba drošības instrukciju. Arī tās Renātei nebija. Policisti aizgāja.

Pēc divām dienām Renāte aizgāja uz policijas iecirkni, kur tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols ar sodu 500 latu apmērā. Tas tolaik bija minimālais sods par autortiesību pārkāpšanu, maksimālais – 5000. Mājas svētībai nebijas naudas, lai to samaksātu. Kontā 40 latu. Tik liela summa kā 500 latu bija vairāku mēnešu apgrozījums. «Peļņas mums te vispār nekad nav bijis,» saka Renāte.

Augu apmaiņas punkts nemērķē uz komerciju, tapis kā sociāla aktivitāte 2011.gada martā, izturot konkursu radošajā programmā Brigāde, ko veido Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Sorosa fondu – Latvija. Brigādē ir arī Mammu, kur šalles rada vientuļās mātes, darbnīca Buteljons, kur no vecām stikla pudelēm top vāzes un glāzes, elektroniskās mūzikas festivāls Skaņu mežs u.c.

Mirte un kaktuss

Ideja par augu apmaiņas punktu Renātei radās pirms trim gadiem. Bērna kopšanas atvaļinājumā mājās Jūrmalā viņa jutās atrauta no sabiedrības. Pēc profesijas viņa ir arhitekte, un tobrīd nebija pārliecības, vai varēs atgriezties darbā. Pētīja Aigara Liepiņa blogu Xray.lv/darzs.lv un plašo augu kolekciju attēlos. Renātei pašai bija istabas augi, dārzs. Viņa iedomājās, ka cilvēki varētu mainīties ar augiem ne tikai ar interneta starpniecību, bet arī klātienē. Tur būtu arī augu SPA, kur atvest puķes atkopties, un viesnīca, kur augus atstāt, dodoties ceļojumā. Ideja patika brīvmāksliniecei, dziedātājai un tulkotājai Laurai Ziemelei, kurai ir dārziņš Lucavsalā. Viņa rosināja ideju izmēģināt mūsdienu kultūras forumā Baltā nakts, taču organizatori to iekļāva laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit, kas ilga nedēļu.

Cilvēkiem patika. Teica, lai tik tā turpina. Laura un Renāte ideju pieteica Brigādei, to novērtēja, un 2011.gadā martā Miera ielā tika atvērta Mājas svētība. Uzradās 30 gadus vecs kaktuss, ar kuru kāda kundze netika galā, arī liela un kupla mirte, uz atkopšanos tika atnesti panīkuši sukulenti. Dzīvība!

Pirmās grūtības radās, mēģinot saprast, kā Mājas svētībā varētu pasniegt tēju un kafiju. Renāte un Laura izskrullēja Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) mājaslapu no augšas līdz apakšai. Neko nesaprata. Sadaļā, kur var uzdot jautājumus, atbildes lielākoties bija šādas: «To jūs varat atrast Pvd.gov.lv mājaslapā.» Saimnieces par maksu uzaicināja PVD konsultantu, kurš visu labi izskaidroja. «Vakar tieši inspektors bija ienācis. Teica: «Žēl, ka veraties ciet»,» saka Laura.

Meitenes izskatās nogurušas. Stāsta par īres cenām, par lielo siltuma rēķinu, lai arī telpās visu ziemu turas tikai +10 grādi. Krīzes laikā, kad Mājas svētība radās, bija pacēlums: nu tik radošie varēs ievākties tukšajos smalko veikalu salonos, jo namīpašnieki nolaidīs īres cenas. «Kāds jau nolaida, bet likumi un nodokļi palika tie paši,» nosaka Renāte.

Nokavēja termiņu

Gadu Mājas svētība darbojās bez problēmām. Ne Renāte, ne Laura neiedomājās, ka, atverot publisku vietu, vajag iegādāties divas mūzikas klausīšanās licences: Latvijas Izpildītāju un producentu apvienībā (LaiPA) un autorus pārstāvošajā Latvijas Autoru apvienībā (AKKA/LAA), kas pati nosaka savas licences cenas. Tādai 50 kvadrātmetru kafejnīcai kā Mājas svētība būtu jāmaksā LaiPA Ls 9,01 ceturksnī, bet AKKA/LAA – Ls 9,90 mēnesī. Ja šādā platībā būtu veikals, maksa būtu Ls 4,58 mēnesī. Salīdzinājumam – Igaunijā autortiesību aģentūra par radio vai CD klausīšanos veikalos ar 31-50 kvadrātmetru platību mēnesī prasa 3,52 eiro (Ls 2,47).

Ar sodu par neatļautu mūzikas klausīšanos viss nebeidzās. Policisti norādīja arī uz nepilnībām darba drošībā, un ieradās Valsts darba inspekcijas pārstāvji. Secināja, ka viss ir novēršams, sodu neuzlika un pajautāja: «Kāpēc policistiem tik ļoti nepatikāt?» Meitenes nopirka ugunsdzēšanas aparātu un aptieciņu. «Lai arī – kāda suņa pēc man telpās vajag folijas apmetnīti?» prasa Laura. Tāds ir katrā auto aptieciņā. Nu ir arī mape par darba drošību, un viņas zina, kā pareizi jāceļ smagumi. «Pēc būvnormatīviem durvīm jāveras uz vienu pusi, pēc ugunsdrošības – uz otru. No katras puses var izrakstīt kvīti,» – tā Renāte. 

Meitenes ir iegādājušās AKKA/LAA licenci, bet LaiPAS atļaujas joprojām nav, tātad viņas var sodīt vēlreiz.

Sodu par neatļautu mūzikas klausīšanos neuzliek policija, bet gan tiesa. Lielākā kļūda ir tā, ka Mājas svētība palaida garām iespēju Vidzemes priekšpilsētas tiesas piespriesto 500 latu naudassodu pārsūdzēt 10 dienu laikā. Par notikušo pastāstīja draugiem, un, kad pēc dažiem mēnešiem, maijā, tas nonāca Delfu žurnālistes ausīs, šī kļuva par galveno ziņu vairākos medijos, sākās diskusijas. Sīkāk tika skaidrota Autortiesību likuma būtība, un tapa skaidrs, ka sods draud arī par to, ja šoferis autobusā klausās mūziku un darba devējs nav iegādājies licenci. Saeima ātri vien grozīja Administratīvo pārkāpumu kodeksu, un minimālais sods tika samazināts no 500 līdz vienam latam. Grozījumi stājās spēkā pērn 1.jūlijā.

Jezgu ap Mājas svētību medijos pamanīja advokātu birojā VARUL un nolēma bez maksas sniegt palīdzību. «Māksliniekiem vajag kādu piezemētāku cilvēku aiz muguras,» smaida advokāts Valdis Bergs. Papētījis ES tiesas spriedumus, viņš secināja, ka sods nav ne taisnīgs, ne samērīgs. Bergs gribēja, lai Vidzemes priekšpilsētas tiesā atsāk lietas izskatīšanu un lūdza tiesu atjaunot nokavēto termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai, kas ļautu pārsūdzēt tiesas spriedumu. Saņēma noraidījumu. Par šo lēmumu Rīgas apgabaltiesā tika iesniegta blakussūdzība, tomēr arī to noraidīja. Ģenerālprokuratūrai tika lūgts sniegt protestu par Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu. Arī tas noraidīts. Advokāts apzinās, ka termiņu, visticamāk, neatjaunos, bet «ir jāiziet visas instances Latvijā, lai ietu uz Eiropas Savienības tiesu un tiesātos pēc būtības».

Bergs iesniedzis arī blakussūdzību par tiesu izpildītājas kļūdu, jo viņa nebija norādījusi labprātīgas samaksas termiņu. Patlaban advokāts rakstveida procesā sazinās ar prokuratūru. Iesniedzis blakussūdzību Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājai par apgabaltiesas lēmumu neatjaunot lietas izskatīšanu. Ja tas tiks noraidīts, tad pēdējā iespēja būs celt prasību tiesā pret valsti par zaudējumu nodarīšanu uzņēmumam nesamērīga soda piemērošanas dēļ un lūgt prejudiciālo nolēmumu no ES tiesas. Laura Ziemele to komentē šādi: «Tas viss notiek tādā līmenī, ka mēs jau sen no tā neko nesaprotam. Kosmoss!»

Renāte un Laura SIA Mājas svētība nelikvidēs, jo tas ir prasītājs tiesā. Vienīgā neērtība, kas radusies tiesāšanās dēļ: janvāra sākumā tika bloķēts konts, kurā bija 100 latu, un tagad norēķini jāveic skaidrā naudā.

Domstarpības ir dziļas

Lai Autortiesību likums būtu samērīgāks, vispirms tajā jāpārdefinē, kas ir «publiskais izpildījums». Patlaban par tādu uzskata mūzikas atskaņošanu ārpus ierastā ģimenes loka, un par publisku izpildīšanu vajadzīga mūzikas atskaņošanas licence. Advokāts Bergs sakās, ka patlaban to var interpretēt arī tā: «Mēs tagad sēžam advokātu birojā, es uzgriežu radio, atnāk policija un soda biroja īpašnieku par to, ka nav licences.»

Pie publiskā izpildījuma definīcijas Kultūras ministrijas (KM) paspārnē kopš pērnā gada jūnija strādā darba grupa. Tajā ietilpst arī AKKA/LAA un LaiPA pārstāvji. Autortiesību likuma grozījumus Saeima pirmajā lasījumā pieņēma pērn ap Jāņiem, otrajam lasījumam vajadzēja būt rudenī, taču tas gaidāms nākamnedēļ. Komisijas vadītāja Ina Druviete skaidro, kāpēc darba grupa prasījusi pagarinājumu: «Domstarpības ir dziļas.» Grozījumi gan nebūšot ideāli, bet solis uz priekšu. Ir cerība, ka mazos birojos licence vairs nebūs nepieciešama. Saskaņā ar AKKA/LAA autoratlīdzības tarifiem darbavietās maksa ir atkarīga no strādājošo skaita: no viena līdz pieciem cilvēkiem – maksa ir pieci lati gadā. Ja uzņēmumā ir no 600 līdz 1000 strādājošo, gadā jāmaksā 70 lati.

Mājas svētībai piemēroto sodu Druviete komentē tā: «Absurds. Sods bija neadekvāts. Normu piemērošana ir atkarīga no piemērotāja veselā saprāta līmeņa. Jāievēro ne tikai likuma burts, bet arī gars.» Pirms kāda laika Saeimas komisija saņēmusi vēstuli no Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas, ka palātā ieradies policists un grasījies sodīt, jo radio skanējis ārpus ierastā ģimenes loka.

Patlaban KM darba grupa sliecas uz versiju, ka «publisks izpildījums» konstatējams tikai tad, ja mūzika tiek atskaņota vairākiem, ar publiskā izpildījuma veicēju vai savstarpēji nepazīstamiem sabiedrības locekļiem. Policistiem būs jāvērtē, vai starp attiecīgajām personām pastāv personiskas attiecības. «Tās būtu konstatējamas starp tuviem radiniekiem, draugiem un paziņām, darba kolēģiem, kuri ikdienā strādā kopā,» skaidro KM pārstāve Ilona Tomsone. Advokāts Valdis Bergs to komentē šādi: «Praksē neviens nevērtēs, kas ir «personiskas attiecības», un, visticamāk, birojus sodīs. Pārkāpējam pēc tam tiesā būs jāpierāda personiskās attiecības.»

Juriste Magda Papēde Freiburgas Universitātē raksta doktora disertāciju par autortiesībām. Viņa atgādina par Eiropas Savienības Tiesas praksi, kas publiskā izpildījuma definīcijā ņem vērā gan personu skaitu, gan komerciālo nolūku. Piemēram, pirms gada Eiropas Savienības Tiesa lēmusi, ka klausīties mūziku, gaidot rindā pie zobārsta, ir atļauts bez maksas. Patlaban Latvijā policija vienādi bargi izturas gan pret mazu veikaliņu, gan lielu koncertu un uzņēmumu, kurā izmanto nelicencētas datorprogrammas.

Vācijā Autortiesību likumu kontrolē pašu autoru organizāciju pārstāvji, nevis policisti. «Likums ir arī jāvērtē individuāli. Jāsaprot tā ideja un mērķis,» saka Papēde. Un tieši šā iemesla dēļ Mājas svētības lietā radās kāda problēma: protokola noformēšanas brīdī nav piefiksēts, vai radio skanējis ar autortiesībām aizsargāts darbs. Varbūt Rīgas policisti ir brazīliešu bossa nova pazinēji, bet varbūt nav. Līdz ar to lietas materiālos nav pierādījumu, ka Mājas svētība būtu pārkāpusi kāda autora tiesības, blakustiesības un izmantojusi aizsargājamu darbu bez licences. Advokāts Valdis Bergs uzskata, ka tiesa nepareizi novērtējusi lietas pierādījumus. Tiesai bijis jānoskaidro klausītāju skaits un vai uzņēmēja rīcība, atskaņojot mūziku, tika vērsta uz peļņas gūšanu.

Zaļa zara kaltēšana

Nesen Rīgā bijis kāds kuriozs gadījums. Viduslaiku krodziņā Rozengrāls Vecrīgā CD atskaņoja medību tauru skaņas. Licences nav bijis, taču sodu nenācās maksāt, jo konkrēto tauru skaņu autora nebija AKKA/LAA muzikālo darbu datubāzē – 18.gadsimta medību tauru signālus vairs neaizsargā autortiesības, kuru termiņš ir 70 gadi pēc autora nāves.

Par neesošu licenci pērn juridiskām personām sastādīti 113 protokoli, sods piemērots 60. Savukārt 43 fiziskas personas pērn klausījušās mūziku neatļauti, sodītas 19. Gadu iepriekš sodīja 35. Iekasētā sodanauda nenonāk autoru vai izpildītāju kabatās, bet Valsts kasē.

No pērn sodītajām 60 juridiskajām personām vienai tas izrādījās izšķiroši. Mājas svētībai. Renāte saka: nav spēka vairs cīnīties. «Kontu nobloķē… Mēs to uztvērām kā zīmi, ka ir laiks apstāties. Nekas nemainīsies, un brīnums nenotiks,» viņa skaidro, kāpēc lemts par Mājas svētības aizvēršanu. «Gribi izlikt krēslu vasarā pie veikala uz ielas? Jādomā, ko teiksi inspektoriem,» Laura stāsta, ka uzņēmējdarbībā jāmāk pareizi runāt, citādi «apčakarēs».

«Savu misiju šī vieta izpildījusi brīnišķīgi,» nosaka Renāte. Viņa jau atgriezusies darbā arhitektūras birojā, Laura darbojas ar tulkošanu un reklāmas tekstiem. Abām ir arī jaunas idejas, bet par tām plašāk stāstīt nevēlas.

Kad par sodu padzirdēja Latvijas radio Klasika, darbinieki atnāca ciemos ar konfektēm ar Klasikas logo un noplātīja rokas: «Žēl, ka tā sanāca.» Tad piezvanījis advokāts Bergs, piedāvājies aizstāvēt. Saņemts daudz īsziņu ar atbalstošiem vārdiem. «Vispār jau tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, varēsim rakstīt grāmatu,» smejas Renāte.

Jums kūciņa, bet jums — kartupelītis?

Posted on februāris 6, 2013 by - Personība

MTG Latvia programmu direktore Baiba Zūzena (39) atbild par sešu Latvijas televīziju saturu un atklāj, kā turpmāk auditoriju dalīs agrāk visniknākie konkurenti TV3 un LNT

Skaistumkonkurss, kurā iepriekš sīvākās sāncenses nu kļuvušas par sirdsdraudzenēm un cita citu apsveic ar panākumiem. Šāda līdzība ienāk prātā, kad janvārī uzlūkoju informāciju par Latvijas visvairāk skatītajām televīzijām un pēcāk sarunājos ar MTG Latvia programmu direktori Baibu Zūzenu. Pēc TNS datiem, visvairāk skatītais TV kanāls pērn bija TV3, kam veltīti 13,8% no kopējā TV skatīšanās laika. Seko LNT ar 11,1%. 

Kopš pagājušās vasaras, kad Ziemeļeiropas elektronisko mediju flagmanis MTG iegādājās LNT, nu tam Latvijas tirgū pieder seši televīzijas kanāli: TV3, LNT, TV5, TV6, K2 un 3+. Par šo kanālu programmu identitāti un attīstību atbild Baiba Zūzena. No vienas puses, tā ir laba ziņa: ilgus gadus vadot TV3, Zūzena pierādījusi, ka spēj turēt augstu žurnālistikas ētikas latiņu – īpaši nozīmīgs šis faktors šķiet pašvaldību vēlēšanu gadā, kam sekos arī Saeimas vēlēšanas 2014.gadā. No otras puses, abu visvairāk skatīto Latvijas kanālu apvienošanās radījusi bažas par reklāmas tirgus monopolizēšanos. Skatītājiem tas nozīmētu garākas reklāmas pauzes. Reklāmdevējiem – augstākas cenas. Vai tā ir tiesa, Zūzena cenšas atbildēt intervijā.

Vadīt sešas televīzijas programmas – vai tas nav gluži kā kļūt par sešīšu māti? Kanālu direktore intervijā jautri iesmejas. Zūzenai mājās ir gadu veca meitiņa, tāpēc jautājums lietišķajā, izpausmēs allaž ieturētajā sievietē izraisījis šķipsniņu emociju. «Tas laikam ir jautājums par to, cik plaši savu domāšanas kanālu varu atvērt un cik paralēlās līnijās domāt.» Vai viņa spēj domāt sešās līnijās? «Ne vienmēr izdodas. Neesmu nekāds supervaronis,» Zūzena atbild.

Intervijas laikā mazliet nākas padomāt par praktisko pusi: kompānijas birojs Dzelzavas ielā 120 atrodas industriāla parka teritorijā puskilometra attālumā no sabiedriskā transporta pieturas. Ar auto šeit piekļūt ir ērti, bet kājāmgājējam plašumi parka teritorijā un grubuļainā ledus taciņa aiz tā, kas ved līdz pilsētas autobusam, var izvērsties par īstu piedzīvojumu. Nez, vai visi darbinieki ceļu uz darbu mēro ar auto?

Intervijā viņa ir atklāta izteikumos gan par TV3 un LNT apvienošanās procesu, gan arī par norisēm sabiedriskajā medijā. Vai pēc seriāla Ugunsgrēks un Nekā personīga komandas «mantošanas» tikko gadu mijā no LTV uz TV3 vēl pārnākušais Arnis Krauze nav kā putukrējuma torņa nosmelšana no maizītes ar lielo karoti? Viņa nepasmaida. Lai arī no LTV vājināšanās komerciālie kanāli tikai iegūst, Zūzenu notiekošais skumdina, nevis iepriecina.

Nav viena cilvēka karaļvalsts

Dzelzavas ielas industriālā parka teritorijā, kur atrodas MTG Latvia birojs, strādā lielākā daļa vasarā apvienotās organizācijas: trīs kolektīvi – Viasat maksas televīzija, MTG televīzijas visi seši kanāli un raidīšanas centri. Kopā ap 300 cilvēku. «Te ir TV3 ziņu redakcija, bet LNT ziņu redakcija un ražošanas daļa joprojām atrodas Elijas ielā,» stāsta Zūzena. Ar veselīgu sejas krāsu viņa neizskatās pārskrējusies un norūpējusies. 

Tikai atzīstas, ka ieradusi strādāt intensīvi. Darba laiks no pusdeviņiem līdz sešiem. Kafijas paužu nav. Īss pusdienas pārtraukums, kurā nejauši viņu sastopu pirms intervijas – teciņiem Zūzena dodas uz bistro paēst. 

Ir skaidrs, ka pēdējais darba pusgads, strādājot pie TV3 un LNT apvienošanas, viņai nav bijis viegls. «LNT ir tikpat mans kā TV3 un citi kanāli. Viens no galvenajiem sākumposma darbiem bija pāriet no «mēs» un «jūs» uz vienu lielu «mēs». Skaidrs, ka ilgus gadus bijām lielākie konkurenti. Tagad jāmaina domāšana – lai mēs viens otru nevis grauztu, bet atbalstītu,» viņa saka.

Katram kanālam nu tiek meklēta atbilstošākā niša. LNT ir spēcīgas pozīcijas informācijas ieguves jomā, tas saistīts ar raidījumu 900 sekundes – ar to cilvēki sāk dienu. Savukārt no aptaujām izriet, ka kopumā skatītāju galvenā izvēle ir TV3. «Skaidrs, ka nevar būt divi lielākie kanāli,» Zūzena atzīst. «Taču tas nav stāsts par to, ka jums, TV3, būs kūciņa, bet jums, LNT, – tikai kartupelītis. Man ir svarīgi veidot abus kanālus ar spēcīgu identitāti.»

Kā sadalīs skatītāju uzmanību «pīķa» laikos? Agrāk abi kanāli darīja visu iespējamo, lai viens otram atņemtu auditoriju, taču tagad tas vairs nevar būt mērķis. «Mēģinām veidot programmu dažādām gaumēm. Piemēram, otrdienas vakarā LNT ir romantiskā filma, TV3 – aktīvs seriāls. Tagad brīvdienās vairs nebūs viens pret otru lielie šovi.»

No Zūzenas stāstītā noprotams, ka LNT iecerēts veidot kā kanālu konservatīvākai auditorijai ar ātri pieejamām jaunākajām ziņām, kā arī tādiem iecienītiem raidījumiem ar sociālās atbildības piesitienu kā Labestības diena, Patriotu nedēļa, kas cita starpā aicināja svētku laikā pie apģērba piespraust sarkanbaltsarkanās lentītes, un tagad to dara ļoti daudz cilvēku.

Savukārt TV3 – aktīvai auditorijai, kuru uzrunā padziļināta politisko procesu izpēte, stilīgi seriāli. Cauri krīzes gadiem TV3 noturēja raidījumu Nekā personīga, jo «tas tomēr ir spilgts kanāla TV3 vaibsts». «Neteikšu, ka esam misionāri un cenšamies aizpildīt sabiedriskā medija nišu, bet, spriežot pēc reitingiem, cilvēkus interesē šis raidījums. Ja mēs varam apvienot reitingus un sabiedrisko labumu, tad ir ļoti labi.» Pati ar interesi skatās arī seriālu Homeland (latviskajā variantā Svešais starp savējiem). Iekļaujot to programmā, bijusi ļoti bažīga, «jo tas nav viegls seriāls, taču sākuma rādītāji ir ļoti labi».

Īpašs ir jautājums par abu lielo kanālu ziņu redakcijām. LNT un TV3 kā bezmaksas apraidē esošiem kanāliem katram atsevišķi jāsaglabā neatkarīgas un patstāvīgas ziņu raidījumu redakcijas – tāds bija apvienošanās nosacījums. Nav noslēpums, ka LNT vadība ilgi jauca vienā katlā politiku un žurnālistiku. Spilgtākais piemērs bija pirms 10.Saeimas vēlēšanām izveidotais diskusiju raidījums Latvija, mēs tevi dzirdam!, faktiski viena politiskā spēka – LNT vadītāja Andreja Ēķa atbalstītā saraksta Par labu Latviju! – reklāmēšana. Jāpiebilst, ka šobrīd Ēķim vairs nav nekādas ietekmes LNT, darba attiecību ar MTG viņam nav.

«Mēs matu skaldīšanu un pagātnes vētīšanu atstājām pagātnē,» Zūzena par to saka. «Jā, ir skaidrs, ka MTG ir redakcionālie principi, pēc kuriem mēs strādājam, – to var saukt par ētikas kodeksu. Sākot darbu kopā ar LNT, mēs visus darbiniekus ar tiem iepazīstinājām. Mūsu vēlme ir katra notikuma bildi parādīt visā krāšņumā un izvētīt no tās racionālo graudu.»

Vēlēšanu gadā ar žurnālistiem Zūzena bieži pārrunā, kā atšķirt PR trikus no patiesa notikuma, par kuru vērts ziņot. «Tas attiecas uz labējiem un kreisajiem, pozīciju un opozīciju. Jo trikus izspēlē visas puses,» ir pārliecināta Zūzena.

MTG vadītājs Baltijas valstīs Kaspars Ozoliņš stāsta, ka «televīzijas kanālu apvienošanās procesā darbiniekus no citiem uzņēmumiem varbūt pārsteidza, ka mēs daudz diskutējam, izķidājam informāciju – Baibai tas labi izdodas». «Katra kolēģa domas gabaliņš ir nozīmīgs kopējā mozaīkā. Te nav viena cilvēka karaļvalsts.»

Pēc Zūzenas stāstītā, kopējās vadlīnijas, kas nāk no MTG īpašniekiem, ir spēkā visās valstīs, kur šai organizācijai pieder mediji. Tās ir: turēties nost no politikas, neieslīgt tajā, bet būt līdzsvarotam un godprātīgam savā darbā.

Ļoti svarīgs jautājums, kas Zūzenai kā MTG kanālu direktorei nu būs jārisina, saistīts ar krievvalodīgo auditoriju. «Kanāls, par kuru daudz ar kolēģiem domājam, ir TV5: kā mēs to varam pacelt būtiski jaunā kvalitātē, lai tas vietējai krieviski runājošajai auditorijai ir savs kanāls un cilvēki dzīvo Latvijas informatīvajā telpā. Tas nav viegli, jo Krievijas retranslēto kanālu saturs ir ļoti spēcīgs.» Uz sarunu aicinājuši arī uzraugošās institūcijas, piemēram, NEPLP pārstāvjus, lai kopīgi meklētu risinājumu, rastu finansējumu vietēji ražotam saturam krievvalodīgajai auditorijai. «Tas ir ļoti svarīgs jautājums Latvijā. Jāmēģina atrast veidus, kā meklēt kopējo, audzēt iecietību. Bieži vien politiskie spēki arī savus lozungus balsta uz atšķirīgo un «mēs jums parādīsim!», nevis domā, kā būtu labāk visiem, dzīvojot kopā šajā valstī.»

Vai reklāmas cenas augs?

Kad pirms gada klajā nāca ziņas par LNT pievienošanos MTG piederošajiem televīzijas kanāliem Latvijā – kompānija to kopā ar vēl diviem kanāliem iegādājās no Andrejam Ēķim piederošās a/s Neatkarīgie nacionālie mediji -, radās bažas par reklāmas tirgus monopolizēšanos. «Jautājums ir ļoti sensitīvs,» neslēpj Zūzena.

«Nevaru teikt, ka reklāmas tirgū varam darīt, ko gribam. Tirgū ir arī citi mediji. Mūsu reklāmas tirgus daļa ir 45%, bet ir arī pārējie tirgus dalībnieki. Latvijas televīzija ir reklāmas tirgū, un nevaram aizmirst, ka tajā ir arī grupa BMA, kas nav maza (Baltijas Mediju alianse retranslē Krievijas televīzijas kanālus, tās valdes priekšsēdētājs ir Oļegs Solodovs – red.). Šo faktu daudzi vēlas ignorēt. Paskatieties TNS datos, latviešu auditorija skatās šos krieviski raidošos kanālus,» skaidro Zūzena. Viņa atsaucas uz Konkurences padomes regulējumu, kas esot ļoti strikts, un MTG to ievēro. Uz jautājumu, vai reklāmas cenas kopš TV3 un LNT apvienošanās ir augušas, viņa atteic: «Negribu to komentēt, jo tas ir jutīgs jautājums, un to labāk zina Kaspars [Ozoliņš].» Tikai piebilst, ka televīziju apvienošanās notika vasarā, bet reklāmas līgumi tiek slēgti uz gadu. «Tā ka tik vienkārši tas nav.»

Elektronisko mediju reklāmas tirgus kopš 2009.gada krīzes par trešdaļu sarucis. Un tas patiešām ir nozīmīgs jautājums – kā komerciālās televīzijas vairos savu peļņu? Kaspars Ozoliņš skaidro: «TV sektors nav nodalīts no reklāmas tirgus. Mediju aģentūras ir skaidri pateikušas, ka sevišķi mazie un vidējie reklāmdevēji cenu augšanas gadījumā izmantotu iespēju sasniegt auditoriju ar citiem paņēmieniem – internetā, radio.» Tagad MTG aktīvi slēdzot līgumus – tie paši nosacījumi kā pirms gada, tikai inflācijas 2,5% procenti. Viņš gan nenoliedz, ka rudenī reklāmas tirgū bijis ļoti aktīvs periods un «tad neaizrāvāmies ar lēto cenu došanu».

Mediju aģentūras Media House vadītājs Juris Liepiņš, kurš pirms gada bažījās, vai MTG darījuma rezultātā nepaaugstināsies reklāmas cenas, tagad atzīst, ka tas nav noticis. «Konkurences padome ir izdarījusi visu, lai tā nenotiktu. Jāatzīst, ka MTG grupa uzliktos noteikumus ievēro.»

Par skatītāju interesi MTG kanāli nevar sūdzēties – to raidījumi ir starp visvairāk skatītajiem. Rožaino ainu paplucina fakts, ka pašlaik TV3 neturpina detektīvseriālu Ēnu spēles ar Aināru Ančevski un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu galvenajās lomās. To sāka rādīt tikai 2012.gada rudenī. «Pirmo sezonu pabeidzām. Skatīsimies tālāk, kā tirgus attīstīsies – iespējams, būs otrā sezona. No reitingu viedokļa «aizgāja» ļoti labi,» Zūzena stāsta. Tomēr seriāls saņēma daudz kritikas. «Mēs to neņemam ļaunā,» programmu direktore ir lakoniska. Produkts dārgs, «bet labvēlīgā situācijas attīstībā ņemam un turpinām». Zūzena atzīst, ka liela auditorijas daļa pieprasa izklaidi. Tomēr arī nopietnas, smagas tēmas cilvēki labprāt skatās. «Jautājums – kā tās tiek pasniegtas, vai ir interesanti.» Marta sākumā TV3 atgriezīsies šovs Koru kari. «Mēs sakām – Dziesmusvētki ir sākušies!» Zūzena iesaucas.

Nesen MTG paklupa pār ieceri – «atņemt» sabiedriskajam medijam šīs vasaras Dziesmusvētku translāciju. Vai uzskata to par lielu neveiksmi? «Mēs tik un tā par Dziesmusvētkiem stāstīsim! Es domāju, ka uz to jāskatās plašāk: ne vienmēr komerctelevīzija ir ienaidnieks sabiedriskajam medijam. Tā var būt arī palīgs.» 

Sabiedrisko nevēlētos vadīt

Lai arī patlaban Zūzenai profesionālo izaicinājumu netrūkst, interesanti noskaidrot, ko teiktu par sabiedriskā medija vadīšanas piedāvājumu? Lūk, atbilde: «Nav jau noslēpums, ka Fontes apzvanīja visu tirgu, kā es saprotu, lai meklētu potenciālos kandidātus [LTV vadībai]. Es ar viņiem runāju. Man tika uzdots diezgan tiešs jautājums: varbūt tas ir izaicinājums – sakārtot šo mediju? Šis jautājums nav viena vai trīs vadītāju spēkos. Tas ir stāsts par visu sistēmu, par domāšanas veidu, iesaistītajām uzraugošajām organizācijām, kuras dod darba uzdevumu, vai arī nedod. Ja runājam par MTG: man šeit ir pilnīgi skaidrs darba uzdevums, pilnīgi skaidra atgriezeniskā saite un atbildības zona – kur tā sākas un kur beidzas. Savukārt sabiedriskajā medijā tas pašlaik ir ļoti plašs un neskaidrs jautājums. Arī diskusija, kas tagad ap to notiek, – tāda putra! Tāpēc nav sajūtas, ka sabiedriskais medijs būs par pakāpi labāks.»

Vai citos apstākļos viņu šāds darba piedāvājums interesētu? «Pašreizējos apstākļos, lai kāds būtu piedāvājums, man ir interesanti šeit. Es cienu savu darba devēju, un mēs viens otru novērtējam,» Zūzena tēmai pieliek punktu. Viņa mazliet izbrīnīti sakustas, kad izdzird: vai ieturētais raksturs un loģika, kas valda pār emocijām, ir viņas vecāku – ārstu – audzināšanas darbs? Zūzena nāk no Kurzemes puses. «Kombinācija no gēniem un audzināšanas,» viņa min. «Esmu apzināti strādājusi pie tā, lai emocijas nebūtu tad, kad tās nevajag. Saglabāt vēsu prātu ir ļoti svarīgi. Tas ir arī saistīts ar veselību un izskatu – uzvilkšanās traucē pašam un citiem.»

Kad vaicāju Ozoliņam par ilggadējās kolēģes nozīmi TV3 un nu jau visu sešu kanālu vadībā, viņš izvēlas salīdzināt plašāk: «Mēs [MTG grupa Latvijā] esam radoša rūpnīca ar strikti sadalītām funkcijām – viens atnes krāsu, cits krāso. Strādājam kā Šveices pulkstenis.» Ozoliņš liek saprast, ka šajā Šveices pulkstenī kopā ar Zūzenu ļoti labprāt darbina mehānismu un seko precīzām zobratiņu kustībām. «Mēs ar Baibu esam šajā uzņēmumā, un ir ļoti skaidri uzstādītas ētikas vērtības. Mums nevar prasīt, lai pildām sabiedriskā medija funkciju, bet mums ir svarīgi, lai tiek ražots labs vietējais saturs.»

Patlaban Zūzena no tā uz brīdi atrausies – kopā ar vīru, ledus skulptūru mākslinieku, astoņus gadus veco dēlu un mazo meitiņu plāno atvaļinājumu. Divas nedēļas atpūtas, un esot atkal gatava lēkt atpakaļ darbos. «Bet labākais, kā atslēgt galvu, ir peldēšana – to es daru vakaros,» viņa piebilst intervijas noslēgumā, lietišķajai gaisotnei piešķirot mazlietiņ privātas noskaņas.

Šuvēju sudraba diegs

Posted on februāris 6, 2013 by - Veiksme

Pērn Liepājas uzņēmums Bogema Lingerie guva atzinību par inovāciju – sudraba diegu izmantošanu veļas ražošanā. Kādi vēl trumpji ir dizainerei Svetlanai Gailei, kuras sadarbības partneri ir tik dažādās biznesa vidēs kā Lielbritānija un Krievija?

Pirms trim  gadiem dibinātā Bogema Lingerie ir starp straujāk augošajiem uzņēmumiem Liepājā. Kurzemes Biznesa inkubatora direktors Vilis Brūveris, kurš pazīst 65 šeit strādājošos uzņēmumus, saka: «Kaut gan Liepājā ir vismaz pussimts lielāku vai mazāku uzņēmumu, kas ražo sieviešu veļu, Bogema Lingerie šajā nozarē ienāca strauji un pārliecinoši. Ar specifiskiem nišas produktiem – veļu jaunajām māmiņām.»

Ļoti strauji attīstoties, uzņēmums pašlaik ne tikai nodarbina 22 cilvēkus un eksportē ap 98% no saražotā, bet arī īsā laikā mērķtiecīgi radījis pilnīgi jaunas produktu līnijas. Piemēram, peldkostīmus. Absolūts jaunums sieviešu veļas ražošanā Latvijā ir tā sauktā sudraba diega izmantošana, par ko Bogema Lingerie pērn saņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) atzinības balvu, inovāciju jomā konkurējot ar tādiem labi pazīstamiem uzņēmumiem kā Tilde, Spodrība un Madara Cosmetics.

Ar britu pieredzi Krievijā

Kāpēc daži divu gadu laikā var paveikt to, kas citiem prasītu visus piecus, ja ne vairāk? «Iespējams, tāpēc, ka uzņēmuma vadības komanda, Svetlanu ieskaitot, ļoti aktīvi meklē un maksimāli izmanto visas attīstības iespējas,» uzskata Vilis Brūveris. «Viņi labprāt piedalās dažādos konkursos, izstādēs, citos pasākumos. Nebaidās riskēt un ir maksimāli atvērti visam jaunajam.»

Par teiktā patiesumu netieši pārliecinājos arī pats. Lai gan intervijai Svetlana piekrita uzreiz, vienoties par tikšanos nenācās viegli. Te viņa bija izstādē Parīzē, te Maskavā. Kad beidzot tiekamies Liepājā, izrādās, ka tieši tobrīd uzņēmumā viesojas tā Krievijas partneri – bērnu ekoloģisko rotaļlietu, kā arī jauno māmiņu veļas ražotāji un vairumtirgotāji no Maskavas Natālija un Iļja Gorodini. Nekavējoties izmantoju izdevību iesaistīt sarunā arī viņus.

Gorodini ar Svetlanu iepazinušies 2010.gadā veļas izstādē Maskavā, kad Bogema Lingerie pirmo reizi mēģināja izvest savu produkciju ārpus Latvijas, meklējot jaunu tirgu. «Nepārspīlējot, šī veļa toreiz atstāja satriecošu iespaidu,» atceras Krievijas uzņēmēja Natālija. «Kvalitatīva, ar teicamu dizainu, par pieņemamu cenu, bet, galvenais, ļoti skaista. Tieši tāda, kādu mēs būtu gribējuši ražot paši. Diemžēl parēķinājām, ka Maskavā vai Piemaskavā ražošana izmaksātu krietni dārgāk.» 

Izrādās, pirms tam viņi pētījuši Krievijas veļas tirgu un secinājuši, ka tajā nemaz nav daudz kvalitatīvas, modernas un skaistas veļas jaunajām māmiņām. Ja arī izdevies ko atrast, tas bijis stipri dārgs prieks. «Tā joprojām ir tukša niša, kurā dominē primitīvi un savu laiku pārdzīvojuši modeļi,» biznesa iespēju atklāj Natālija Gorodina.

Pirmā iepazīšanās nozīmēja sadarbības sākumu. Piegādes apjomi vispirms bijuši nelieli, bet pamazām pieauguši līdz pašreizējiem 1000 veļas komplektiem mēnesī. Tiesa, arī tas nav daudz, taču pieklājīgs apjoms jaunam uzņēmumam. Maskavieši Bogema Lingerie produkciju piegādā veikaliem un tirgo arī internetā. Abas puses neslēpj, ka ir ļoti apmierinātas ar šo sadarbību – ne velti partneri mērojuši ceļu uz Liepāju, jo saskata izaugsmes potenciālu. Neko sīkāk par nākotnes nodomiem stāstīt gan viņi pagaidām nevēlas. Tad jau redzēs.

Svetlana Gaile, kas pati modelējusi visus Bogema Lingerie izstrādājumus, ir liepājniece. Dizaina noslēpumus apguvusi Liepājas Mākslas koledžā 90.gadu pirmajā pusē. Sākumā neilgu laiku strādājusi nelielā privātā modes ateljē un sapratusi, ka nevēlētos šo darbu darīt visu mūžu. «Man toreiz galvā rosījās grandiozas un varenas idejas,» smaidot atceras Svetlana. Tad veļas ražotne Lauma piedāvājusi strādāt par veļas modelētāju. «Tomēr arī par šo jauno iespēju nebiju sajūsmā. Šķita, ka modelētājam tas nav pārāk interesants darbs.»

Bet Lauma tolaik pildīja lielus pasūtījumus, un Svetlana drīz vien sapratusi, ka veļa ir atsevišķa modes sfēra, kas vērsta uz masām un patiesībā ir ļoti radoša. Tad arī šis darbs viņu pamazām aizrāvis. «Par visu, ko savā profesijā esmu uzzinājusi, jāpateicas Laumai,» tagad atzīst dizainere. «Tā bija dzīves skola, kurā tika pārbaudīta mana profesionālā varēšana.»

Tomēr pēc 10 gadiem, kad Latvija sāka izjust krīzi, Svetlana sapratusi, ka arī Laumā viņai kļūst neinteresanti. Gribējies sākt savu lietu. 

Šajā pārdomu laikā, meklējot jaunas idejas nākotnei un izskatot vairākus darba piedāvājumus ārzemēs, viņa veļas izstādē Parīzē iepazinusies ar britu dizaineri un uzņēmēju, kura bija izstrādājusi savu veļas zīmolu un gribēja ražošanu pārcelt no Ķīnas un Taizemes uz Eiropu. Būdama laba mārketinga speciāliste, viņa jutusi, ka eiropiešiem sāk apnikt Ķīnas masveida izstrādājumu vienveidība un zemā kvalitāte.

Britu partnere piedāvājusi Svetlanai strādāt savā kompānijā par dizaineri, modelējot veļu jaunajām māmiņām un kopīgi radīt jaunus, speciāli Eiropai domātus produktus.

«Tas prasīja aptuveni pusgadu, kura laikā izstrādājām septiņus atšķirīgus stilus,» atceras Svetlana. Sevišķi grūti bijis piemēroties britu priekšstatiem par jauno māmiņu veļu. «Tur krāsu salikumi un kombinācijas ir daudz trakākas. Piemēram, sarkans ar melnu. Latvijā veļā dominē pasteļtoņi, bet viņi pat šādiem klusinātiem toņiem virsū uzliek koši violetu vai sarkanu banti. Un pircējs to labprāt pieņem. Tāpat kā dažādus dzīvnieku rakstus – zebra, leopards vai tīģeris, kas man vispār neasociējās ar māmiņu veļu. Iedomājieties, tīģera raksts ar sarkanu banti, ja man gribējās maigi rozā ar taurenīšiem vai ziediem.»

Tomēr sadarbība izrādījās ļoti veiksmīga, abpusēji bagātinoša un izdevīga, tāpēc turpinās joprojām. Tieši britu kompānija bija pirmie pasūtītāji pēc tam, kad Svetlana Liepājā sapulcēja domubiedru komandu un 2010.gada janvārī izveidoja savu uzņēmumu.

Zīmols, nevis darbaspēks

Pateicoties krīzei, kuras laikā daži uzņēmumi izputēja vai sašaurināja ražošanu, Bogema Lingerie ātri tika gan pie telpām, gan pie ražošanai nepieciešamajām iekārtām. Arī labus speciālistus tobrīd atrast bijis vieglāk. 

«Tomēr mūsu mērķis nav strādāt tikai ar pasūtījumiem. Mēs negribam būt tikai darbaspēks, bet gan patstāvīgs uzņēmums, kas ražo savu produkciju ar savu zīmolu,» Svetlana saka trešajā uzņēmuma darbības gadā. 

Lai izstrādātu firmas stilu un zīmolu, bez kura starptautiskajās izstādēs nav ko darīt, nepieciešami ievērojami līdzekļi. Tāpēc viņi izmantojuši visas iespējas, ko šajā ziņā jauniem uzņēmumiem piedāvā biznesa inkubators. Uz savu pirmo izstādi Maskavā 2010.gada rudenī, kur arī satikuši Natāliju un Iļju Gorodinus, jau braukuši ar pilnu reklāmas materiālu komplektu. Svetlana neslēpj, ka interese par viņu izstrādājumiem toreiz bijusi liela. Pašlaik Bogema Lingerie savu produkciju eksportē arī uz Austrāliju, Nīderlandi, Lietuvu, Franciju, Igauniju un Beļģiju, bet britu kompānijas pasūtījumu izpilde nokritusies līdz 50% no visa eksporta. Otri piecdesmit ir produkti ar pašu zīmolu.

«Katrā izstādē mēs atrodam jaunus klientus. Un līdz šim esam piedalījušies pilnīgi visās,» atzīstas Svetlana. Bet pavisam Eiropā gadā notiek vairāk nekā 10 šādas lielas veļas, tekstilražojumu un jauno māmiņu mērķgrupai paredzētas izstādes, no kurām Maskavā vien četras.

Tomēr pat perfekti sagatavotais reklāmas materiāls vislabāk apmeklētajā izstādē neko nedos, ja uzņēmums pats mērķtiecīgi neattīstīsies.

2011.gadā Parīzes izstādē Svetlana iepazinusies ar jaunu tehnoloģiju, kuras dēļ materiālos, no kā šuj veļu, parādījās pilnīgi jaunas īpašības. Piemēram, dažādi krēmi vai kapsulas ar vielām, kas labvēlīgi iedarbojas uz ādu. «Šīs jaunās iespējas man lika atcerēties par sudrabu, kam Latvijā jau kopš senseniem laikiem piedēvētas dziednieciskas un antibakteriālas īpašības,» stāsta Svetlana. Attīstot savu ideju, viņa atklājusi, ka RTU zinātnieki jau izstrādājuši un patentējuši tā dēvēto sudraba diegu tehnoloģiju – kokvilnas šķiedras apstrādi ar sudraba joniem. Tā izmantota pat vīriešu zeķu ražošanā.

«Sudraba diegi, izvadot uz āru mitrumu, neitralizē svīšanu līdz ar visām no tā izrietošajām blakusparādībām. Piemēram, nav jāuztraucas par ādas iekaisumu, kas var kļūt par problēmu ne vienai vien jaunajai māmiņai,» efektu skaidro Svetlana, pateicoties kurai tagad šī tehnoloģija pārceļojusi uz veļas ražošanu. Pagaidām gan nelielās, eksperimentālās partijās, kuras piegādātas Bogema Lingerie partneriem. Kāda būs produktu nākotne, to izšķirs pircēju atsauksmes.    

Vēl viens no liepājnieku nākotnes produktiem varētu būt veļa sportistēm, stāsta uzņēmēja. Arī šajā nišā pagaidām valdot vienveidība, un potenciālo pircēju vēlmes ne tuvu netiekot apmierinātas. Jo veļa, pēc Svetlanas domām, ir viens no faktoriem, kas sportojot sievietei palīdz justies brīvi.

«Mūsu uzdevums ir skatīties nākotnē un redzēt tos produktus, kas nepieciešami, nevis tos, ko varbūt gribētos ražot. Bet, lai to spētu saskatīt, nepieciešama drosme. Vajadzīga arī uzdrīkstēšanās, lai radītu pievilcīgu un interesantu dizainu, kam mūsdienās ir ārkārtīgi liela nozīme. It visas lietas, kas pēdējā laikā strauji attīstījušās, ir spēcīgas ne tikai ar savām tehnoloģijām, bet arī ar dizainu,» sarunas noslēgumā saka Svetlana Gaile, kas joprojām sevi vairāk uzskata par dizaineri nekā biznesmeni.

3 biznesa principi

1. Drosme.
2. Tas, ar ko tu un tavs produkts atšķiras no citiem. Tātad – inovācijas.
3. Maksimāli izmantot visas iespējas, kas ļauj mērķtiecīgi attīstīt biznesu.

Kostīmu māksla

Posted on februāris 6, 2013 by - Jauna seja

Krista Dzudzilo (24)

Krista ir izrādes Raudupiete kostīmu māksliniece. Pirmizrāde 7.februārī notiks Valmieras Drāmas teātrī.

Vecāki: Ingrīda Ozoliņa – skolotāja, logopēde; Indulis Ozoliņš – skolotājs, taksometra vadītājs.

Kur esi mācījusies? Mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā gleznotājos.

Kurās izrādēs līdz šim esi gādājusi par kostīmiem? Pagājušajā gadā – Makbets Mono Andrejostā un Purva bridējs Latvijas Nacionālajā teātrī, bet 2011.gadā izrādēs Graņonka, Heda, Kucēni un Izrāde Gals.

Kā izstrādā kostīmu koncepcijas? Vizuālajā sistēmā vienmēr mēģinu iet vienā virzienā ar scenogrāfiju. Scenogrāfs Reinis Dzudzilo uz skatuves «runā» ar spēcīgām vizuālām zīmēm, un es mēģinu to papildināt. Runājam, strīdamies, diskutējam, līdz izcīnāmies līdz gala variantam.

Kā strādāšana kopā ar vīru maina darba gaitu? Iespēja strādāt ar Reini ir brīnišķīga, galvenokārt tāpēc, ka viņa domāšanas veids un darbi ir iedvesmojoši. Mūsu starpā ir liela cieņa pret otra darbu, tāpēc mēģinām dot katram vietu ideju realizācijai. Tas, ka visu laiku esam kopā, protams, palīdz.

Kādas sajūtas pirms Raudupietes pirmizrādes? Kā pirms jebkura darba, ir satraukums un cerība, kā viss saslēgsies. Pēdējos divus mēnēšus strādājam, lai dramaturģija, režija, scenogrāfija, kostīmi, aktieri, mūzika un gaismas būtu kā viens veselums, bet pēdējais komponents ir skatītājs. Izrāde rodas pa vidu.

Kas iedvesmo mākslai? Cilvēki, mīlestība, daba. Domāšanu un kustību stimulē citu cilvēku jaudīgi darbi, labs kino, mūzika, opera.

Kā nolēmi pievērsties kostīmu mākslai? Darbs pie izrādes ir kaut kas neticami mistisks un piepildošs. Mehānisms, kurā visi ir atkarīgi cits no cita, ir veldzējošs pēc pilnīgās vientulības un klusuma, kāds manī ir tad, kad veltu sevi glezniecībai.

Braucam uz izstādi Sanfrancisko!

Posted on februāris 6, 2013 by - Karjera

 

Mums tur jābūt, lai nostiprinātu savu zīmolu tirgū! Šādus izteicienus daudz dzirdu, runājot par uzņēmumu iespējām samaksāt par stendu kādā izstādē Sanfrancisko, Hannoverē, Londonā vai citur. Izstādes pārdevēji atsūta pārliecinošu informāciju par tūkstošiem apmeklētāju, stendu var dabūt ar 40% atlaidi, tātad to nekādi nedrīkst laist garām!

Realitātē bieži ir otrādi – labāk laist garām, vismaz pirmajos firmas darba gados. Sūrā pieredzē esmu iemācījies, ka izmaksas un ieguldāmais laiks vienmēr ir lielāks, nekā plānots. Toties uzņemtie sakari pārvēršas darījumos retāk, nekā plānots.

Rēķinot izmaksas, galvenokārt domā par pašu stendu, bet tam klāt nāk vēl daudzas lietas. Internets parasti izmaksā dārgi, jāpierēķina arī produktu demonstrācijas izstrāde un kādi suvenīri. Stendā visu laiku jābūt darbiniekam, kas var runāt ar apmeklētājiem. Bieži vien vajadzīgi pats trīs vai vairāk, jo uzņēmuma augstākā ranga pārstāvji nestāv stendā, bet tiekas ar klientiem privātās sarunās (vismaz ja brauciens ir kārtīgi saplānots). Visiem jāmaksā par ceļu, viesnīcu, ēdināšanu.

Turklāt maziem uzņēmumiem ir grūti dabūt stendu labā izstādes vietā, jo tās ir dārgas un bieži jau gadu uz priekšu aizrunātas. Nonākot kādā kaktiņā, jūs saviem potenciālajiem klientiem sūtāt vēstījumu, ka nespējat samaksāt par kārtīgu vietu izstādē.

Protams, ir izņēmumi – mēbeļu, rotaļlietu, apģērbu un tamlīdzīgā biznesā šie mārketinga izdevumi attaisnojas vieglāk. Taču bieži daudz prātīgāk ir doties uz izstādi nevis ar stendu, bet kā apmeklētājam. Tad visu laiku pavadīsit, aktīvi meklējot kontaktus. Var mierīgi kursēt ap konkurentu stendiem un izstādē uzrunāt firmas, kas tos apmeklējušas. Var atrast partneri, kuram jau ir liels stends, un piedāvāt izvietot arī savu produktu demonstrāciju.

Svarīgākais – latviešiem jāpārvar parastais kūtrums, jāpieiet pie cilvēkiem, ar kuriem gribētos kopā strādāt, un jāiepazīstina ar sevi. Biežākā kļūda ir pasākumos pļāpāt ar kolēģiem, nevis satikt pēc iespējas vairāk cilvēku, starp kuriem kāds var izrādīties tiešām svarīgs jūsu biznesa attīstībai.