Žurnāla rubrika: Cilvēki

Nevēlamies būt labākie

Posted on marts 13, 2013 by - Karjera

 

Pieaugot uzņēmēju interesei par kultūru atšķirībām, arvien vairāk dzirdami stāsti par to, kādi salīdzinājumā ar mums ir kolēģi vai sadarbības partneri citās valstīs. Lietuviešiem patīkt stabilitāte, igauņiem – racionāli lēmumi, zviedriem – visus iesaistīt, itāļiem – baudīt dzīvi. Šo sarakstu varētu turpināt ilgi, jo katram ir sava pieredze un pārliecība.

Lai nodalītu mūsu pieņēmumus no zinātniski pamatotiem secinājumiem, ir vērts ieskatīties pētījumos. Nesen pārlasīju vienu no atzītākajiem pētījumiem par kultūru atšķirībām Cultures and Organizations. Software of the Mind un īpašu uzmanību pievērsu maskulinitātes un feminitātes dimensijai. Tā raksturo, cik lielā mērā kādas kultūras pārstāvjiem ir svarīgi būt labākajiem – pretstatā tam, ka viņiem vienkārši patīk tas, ko dara.

Ja kultūrai izteikta maskulinitāte, svarīga ir iespēja vairāk nopelnīt, saņemt atzinību par labi padarītu darbu, virzīties pa karjeras kāpnēm un strādāt darbā ar augstu izaicinājuma pakāpi. Savukārt, ja kultūrai izteikta feminitāte, svarīgas labas attiecības ar tiešo vadītāju, sadarbība ar kolēģiem, iespēja dzīvot sev un ģimenei piemērotos apstākļos, drošības izjūta par darbu. Tātad vīrišķīgajās kultūrās jābūt pārliecinātiem un ar fokusu uz materiālo labklājību, bet sievišķīgajās kultūrās pirmajā vietā jāizvirza dzīves kvalitāte.

Un tagad, manuprāt, pats interesantākais. Kur esam mēs šajā dimensijā? Latvijai izteikti raksturīga feminitāte. No 76 valstīm aiz sevis atstājam tikai Norvēģiju un Zviedriju. Indeksā no 110 (augsta maskulinitāte) līdz 5 (augsta feminitāte) mūsu rādītājs ir 9, Lietuvai – 19, Igaunijai – 30, Singapūrai – 48, Čehijai – 57, Japānai – 95, Slovākijai – 110, nosaucot tikai dažas valstis. Tā, lūk!

Šā pētījuma rezultāti daļēji izskaidro, kāpēc, piemēram, Igaunija daudzās jomās mūs apsteigusi – viņiem ir izteiktāka vēlme būt labākajiem. Ko darīt? Nezinu, vai kaut kas īpašs būtu jādara. Varbūt pietiktu padomāt, kā patiešām vēlamies dzīvot un cik svarīgi mums ir panākumi.

Raķešvīru mafijas krusttēvs

Posted on marts 6, 2013 by - Personība

Visticamāk, liepājnieks Arnis Bača (56) ir vienīgais latvietis, kas vērojis gan Krievijas, gan ASV kosmosa kuģu startus Baikonuras kosmodromā Kazahstānā un ASV Kenedija Kosmosa centrā Floridā. Viņš nav kosmonauts, bet daudzi kosmonauti pasaulē viņu sauc vienkārši par Arni

Arnim skolas laikā neesot paticis ne dziedāt, ne dejot, bet kaut ko darīt gribējies, tāpēc aizgājis uz Liepājas Pionieru nama raķešu modelistu pulciņu. Tas bija sen – 1966.gadā, kad mācījies 2.klasē. Tolaik uz Zemi no kosmosa jau bija skatījies pulciņš vīru un arī pirmā sieviete – PSRS kosmonaute Valentīna Tereškova. Daudzi puikas gribēja kļūt par kosmonautiem, un raķetes bija topā gluži kā mūsdienās planšetdatori. Vienīgi raķetes, kuras spētu lidot, toreiz nevarēja nopirkt kā tagad planšetdatorus. Ne par kādu naudu.

Pionieru nams sen pārdēvēts par Liepājas Bērnu un jaunatnes centru, bet Arnis Bača no turienes nav aizgājis. Tagad viņš pats ir skolotājs. Un ne tikai skolotājs, bet arī pieckārtējs pasaules kausa ieguvējs, pasaules vicečempions, Eiropas čempions un 1.pasaules gaisa spēļu bronzas medaļas ieguvējs tādā specifiskā, Latvijā maz zināmā tehniskā sporta veidā kā raķešu kosmiskais modelisms. Klausoties Arņa stāstīto, dažbrīd šķiet, ka ārpus Latvijas viņu pazīst labāk nekā pašu mājās. 

Raķetes jauniem un veciem

Apgalvodams, ka visas viņa audzēkņu izgatavotās raķetes lido, Arnis sagrauj manus priekšstatus par raķešu modelismu. Darbnīcā raķešu ir daudz, un tās izgatavotas no visdažādākajiem materiāliem. Arī no koka un papīra.  «Un arī šī lido?» vaicāju, grozot rokās no papīra taisītu kosmosa kuģa Sojuz attālu līdzinieku. Papīrs līmēts kārtu pa kārtai, tādējādi padarot to ne tikai biezāku, bet arī cietāku un izturīgāku.

«Jā,» atbild Arnis, «vienīgi šeit,» un viņš man parāda, kur tieši, «jāievieto dzinējs, kas darbojas ar cieto degvielu, un tas pacelsies gaisā, tāpat kā savulaik startējis prototips. Ja vien starta laikā neapgāzīsies un lidojot neaizdegsies.» Viņš smejas. 

Tā gadoties itin bieži. Arī starptautiskās sacensībās, arī pieredzējušiem sportistiem. Bača atceras, kā pasaules čempionātā Belgradā 1987.gaisā aizdegās viņa pirmais lielais modelis. Aiz muguras stāvējis kosmonauts Pāvels Popovičs, kurš 1962.gadā ap zemi riņķoja ar kosmosa kuģi Vostok 5 vienlaikus ar Valentīnas Tereškovas Vostok 6. Redzot degošo raķeti krītam, viņš teicis: «Arni, neuztraucies, pie mums ir gājis vēl trakāk.» Vēlāk viņš ar Popoviču kļuvuši draugi un tikušies ne reizi vien. Tāpat kā ar krievu kosmonautu Nikolajevu viņš ilgstoši sarakstījies toreiz, kad internets vēl nebija pieejams.

Papīra, koka vai citu materiālu modeļu izgatavošanai nepieciešami kādi pāris mēneši, tāpēc tos pēc avārijas var mierīgi nolikt plauktā un taisīt jaunus. Taču, lai izgatavotu kopiju modeļus, ar kuriem startē augstākajā jeb elites kategorijā, nepieciešams vismaz gads, turklāt strādājot katru dienu pa vairākām stundām. 

Raķešu kosmiskajā modelismā ir 11 dažādu modeļu kategorijas, lai gan parasti pasaules un Eiropas čempionātos un pasaules kausa izcīņā to skaits ir mazāks – no piecām līdz astoņām. Šis iedalījums atkarīgs no modeļa iespējām, dzinēju jaudas, tehniskajiem un citiem parametriem. Mazajām raķetēm galvenais ir precīzs starts un sacensību laikā sasniegtais augstums. Elites kategorijā raķetes modelim jābūt absolūti precīzai kāda savulaik kosmosā pabijuša kuģa kopijai. Arnis modeļus izgatavo pēc īstā kosmosa kuģa rasējumiem mērogā 1:5, skrupulozi ievērojot ikvienu detaļu un sīkumu, ieskaitot uzrakstus uz kuģa korpusa, kas norāda, piemēram, lūkas atrašanās vai degvielas uzpildes vietu. Tas nekas, ka burtiņi salasāmi tikai ar lupu. Tiem jābūt īstiem burtiņiem un īstiem uzrakstiem.

Sacensību laikā šo atbilstību vērtē tiesneši, piešķirot dalībniekam attiecīgus ieskaites punktus. Jo unikālāks pats kosmosa laineris, līdz ar to grūtāk pieejami rasējumi un precīzāka kopija, jo augstāks novērtējums. Tieši tāpēc Arņa pēdējais modelis Sojuz TM-12, kura prototips startēja 1991.gadā ar apvienoto krievu un britu (starp kuriem bija kosmonaute Helēna Šermane) ekipāžu, kotējies ļoti augstu. Šādu kuģu rasējumus varēja atrast tikai Maskavā, savukārt gandrīz visiem amerikāņu Apollo, Ariane, Saturn un citiem kuģiem tie pieejami internetā.

Tikai pēc tam, kad novērtēts kuģis jeb beigušās tā sauktās stenda sacensības, seko lidojums, kura laikā, tieši tāpat kā izgatavojot, arī modelim jākopē raķetes lidojums. Tas ilgst nedaudz vairāk par piecām sekundēm. Īstā raķete orbītā ieiet aptuveni sestajā minūtē.

«Ar modelisma sporta veidiem cilvēki nodarbojas līdz sirmam vecumam. Raķešu kosmiskā modelisma pasaules čempionātā dalībnieku vidējais vecums ir ap 50 gadiem. Galvenais ir pieredze. Jo ilgāk ar to nodarbojies, jo vairāk zini,» stāsta Arnis, kurš sacensībās vairs nestartē, bet piedalās kā starptautiskās žūrijas loceklis un e-ksperts. «Ja viss rit normāli, tad mums tur nav ko darīt. Ja rodas kāda konfliktsituācija, uzdevums ir nekavējoties to atrisināt,» viņš precizē pienākumus. 

Savukārt mājās Bača jau gadiem organizē un vada Latvijas čempionātus. Parasti sacensībās piedaloties gan desmitgadīgi puikas, gan kungi solīdos gados. «Uz sacensībām Liepājā regulāri brauc teju 80 gadus vecs vīrs no Slovākijas un aptuveni tikpat vecs profesors no Maskavas Aviācijas institūta,» stāsta Arnis. Daudzi no sirmajiem kungiem iecienījuši mazo modelīšu klases, kurās startē kopā ar puikām un pēc raķetes nolaišanās (tam izmanto izpletni) šortos rikšo pa lauku, meklējot modeli, lai gatavotos nākamajam startam. Arnis Bača uzskata, ka šis esot viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem, kas vienlaikus trenē gan smadzenes, gan rokas, gan uztur cilvēku labā fiziskā formā. Turklāt tev ir draugi, domubiedri visā pasaulē. 

Entuziastu brālība

Raķešu modelisma un raķešu kosmiskā modelisma sporta attīstība saistīta ar raķešu attīstības vēsturi. Bet raķetes cilvēki izgudrojuši daudz senāk, nekā mēdz uzskatīt. Kā zina teikt Arnis, pirmās ziņas ir no mūsu ēras 2.-3.gadsimta. Dienvidaustrumāzijā ar degmaisījumu pildīti bambusa stiebri izmantoti reliģiskos un citos masu pasākumos. Pirmais vēsturē zināmais raķešu pielietojums militāriem mērķiem noticis 12.gs. ķīniešu-mongoļu kara laikā, un tas saistīts ar šaujampulvera izgudrošanu, kad Ķīnā valdīja Sunu dinastija.

Eiropā raķetes parādījās dažus gadsimtus vēlāk, un sākumā izmantotas vienīgi uguņošanai vai salūtiem, lai gan jau tālaika zinātnieki mēģināja tām rast praktisku pielietojumu, bet tālāk par militāro jomu tas nesniedzās. Tomēr raķešu izmantošanai kosmiskās telpas izpētē, pēc Arņa domām, lielākie nopelni ir nevis krievu zinātniekam Konstantīnam Ciolkovskim, kas 1898.gadā pirmais izteica šādu iespēju, un pat ne amerikānim Robertam Godārdam, kurš 1915.gadā izgatavoja pirmo raķeti ar šķidrās degvielas dzinēju un izstrādāja raķešu vadības sistēmu, bet gan vācietim Hermanim Obertam, kurš 1923.gadā publicēja grāmatu Raķete starpplanētu telpā. 

«Tieši grāmatas iedvesmoti, sāka apvienoties entuziasti, un radās laboratorijas, kurās strādāja tādi vēlāk pasaulē labi zināmi raķešbūves speciālisti kā Frīdrihs Canders, Verners fon Brauns un Sergejs Koroļovs,» stāsta Arnis. Līdzīgi entuziasti aizrāvušies arī ar raķešu modeļu būvi. Tas noticis pēc tam, kad raķetes bija aiznesušas kosmosā pirmos mākslīgos Zemes pavadoņus un līdz ar to parādījās prototipi, pēc kuriem šos modeļus izgatavot. 1957.gadā ASV tika nodibināta Raķešu modelistu asociācija, un pēc diviem gadiem notika arī pirmās sacensības, bet Eiropā pa to laiku radās raķešu modelistu klubi un biedrības.

Mūsdienās raķešu kosmiskā modelisma sports atrodas 1905.gadā Parīzē dibinātās Starptautiskās Aviācijas federācijas paspārnē, kas to atzinusi par vienu no aviācijas tehniskajiem sporta veidiem. Savukārt Latvija 1991.gadā pirmā no bijušās PSRS republikām nodibināja savu Raķešu modelisma sporta federāciju. Tas bija iespējams, jo federācijas prezidents bija PSRS starptautiskās klases sporta meistars, vairākkārtējs PSRS čempions Arnis Bača. Viņa reputācija ļāva latviešiem pamest toreizējo DOSAAF (brīvprātīgo sadarbības biedrība ar armiju, aviāciju un floti) sistēmu, kuras paspārnē Padomju Savienībā atradās tehniskie sporta veidi, un tūlīt pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas iekļauties starptautiskajā apritē.

Arnis pirmo reizi sacensībās piedalījās, mācoties 2.klasē. Tolaik sacensības organizēja tikai skolēniem, bet pieaugušie ar raķešu modelismu Padomju Savienībā neesot nodarbojušies.

Arņa augstākais sasniegums skolas gados bija 4.vieta Vissavienības skolēnu raķešu modelistu sacensībās Tadžikistānā. «Bet, pabeidzis astoņgadīgo skolu, iestājos profesionāli tehniskajā un skolēnu sacensībās vairs nevarēju piedalīties, lai gan turpināju darboties raķešu modelistu pulciņā un braucu komandai līdzi uz sacensībām, palīdzot skolotājam,» atceras Bača. Pie raķetēm viņš atgriezās arī pēc dienesta armijā, lai gan tieši dienesta laikā varbūt bija tām vistuvāk, jo dienēja Piemaskavā galvenajā PSRS raķešu izpētes un būves centrā. Tolaik šī nozare bija pilnībā militarizēta. 

Savam pirmajam lielajam modelim, kosmosa kuģa Sojuz kopijai, rasējumus viņš atrada Čehoslovākijas modelistu žurnālā un, kā pats saka, taisījis prieka pēc – galvenokārt no aviācijas finiera, papīra un citiem tolaik pieejamiem materiāliem. Tagad kopiju modeļiem tiekot izmantoti tie paši materiāli, kas īstām raķetēm – alumīnija, titāna sakausējumi, stikla, oglekļa, kevlara šķiedras un sintētiskie sveķi.

Ar savu finiera raķeti viņš devies uz pirmo PSRS čempionātu Taškentā, kur palicis 9.vietā. «Dalībnieku bija maz, es staigāju apkārt, mācījos, pētīju, ko dara citi,» atceras Arnis. Nākamajā gadā ar jaunu raķeti viņš čempionātā izcīnīja 3.vietu, bet vēl pēc gada – otro, pamazām kļūstot par šā sporta veida līderi Padomju Savienībā. 

Spraugas dzelzs priekškarā

1984.gadā Arni Baču uzaicināja PSRS izlasē, nodrošināja ar materiāliem un padomiem, tomēr ņemt līdzi uz starptautiskiem mačiem nesteidzās. «Dokumenti it kā nebija pareizi aizpildīti, tad kāds papīrs pazudis. Lai tolaik tiktu uz ārzemēm, vajadzēja veselu kaudzi papīru,» viņš ironizē. «Pirmajās sacensībās Polijā es pat neskaitījos sportists, bet trenera palīgs.»

Tomēr šajās sociālistisko valstu sacensībās izcīnītā 4.vieta ļāva pēc trim gadiem uz pasaules čempionātu Belgradā braukt jau kā pilntiesīgam komandas dalībniekam. Bija sākusies Gorbačova perestroika, un Bačam Belgradā kāds krievu sportists pačukstējis, ka desmitos vakarā viesnīcas 12.stāvā kādā istabiņā būšot tikšanās ar amerikāņiem. Lai arī bija pārmaiņu laiks, čekisti, kā atceras Arnis, joprojām uzmanījuši katru sportistu soli.

Tomēr spraugas, kas bija radušās dzelzs priekškarā, vairs nevarēja aizdrīvēt. Vēlāk izrādījās, ka Belgradā, slepus tiekoties ar amerikāņiem, viņi rīkojušies tālredzīgi. Jau pēc gada notika abu kosmosa lielvalstu PSRS un ASV pirmās divpusējās sacensības, kurās Arnis Bača izcīnīja pirmo vietu. Pateicoties tam un Belgradas slepenajam saietam, viņš Amerikā iemantoja daudz draugu, kuri vēlāk viņam noorganizējuši braucienu uz ASV kosmodromu. Savukārt ar amerikāņu astronautiem, no kuriem visspilgtāk prātā palikusi Sallija Kristena Raida, viņš iepazinās sacensību laikā Eiropā. 

Viens no Arņa Bačas kopijas modeļiem pašlaik atrodas ASV Aeromodelisma akadēmijas muzejā, bet otrs Krievijā – Maskavas Aviācijas un kosmonautikas muzeja ekspozīcijā.

Savukārt bijušie komandas biedri un draugi no Krievijas 2007.gadā revanšējušies amerikāņiem, aizvedot Arni uz Baikonuras kosmodromu, kur viņš ne tikai varējis apskatīt to kosmodroma daļu, kas nepiederošām personām slēgta, bet arī iekāpt kosmiskā kompleksa Almaz apgādes transportkuģa nolaižamajā aparātā, kas vairākas reizes pabijis kosmosā.

Pēdējais PSRS čempionāts, kurā piedalījās Arnis, notika 1991.augustā Ukrainā. Precīzāk – nenotika, jo sākās augusta pučs un sportisti no kopiju startiem atteikušies.

«Sajūta toreiz bija diezgan baisa,» viņš atceras. «Pa radio skan Gulbju ezers, informācijas nekādas. Jau prātoju, ka lēnām jāsāk iet uz mājām, lai paspētu tikt pāri robežai, kamēr nav slēgta.»

Vēl pēc kāda brīža Arnis piedalījās ASV un PSRS sacensībās, lai gan tādas valsts – PSRS – faktiski jau vairs nebija. Pēc tam viņš starptautiskās sacensībās pārstāvēja Latviju. Visbiežāk viens pats. Un, lai gan saka – «viens nav karotājs», no 1996. līdz 2007.gadam Arnis Bača izcīnīja Latvijai piecus pasaules kausus, kas ir līdz šim nepārspēts rekords, ko ārzemju prese dēvējusi par leģendāru. Nākamais labākais rezultāts pieder poļu sportistam Voicekam Kšivinskim – trīs viena sportista izcīnīti pasaules kausi. 

Pēc 1.pasaules gaisa spēlēm 1997.gadā kāds poļu sportists, kas bija palicis ceturtais, viņam vaicājis: «Ko tu par to dabūji, kad atgriezies Latvijā?» «Neko,» atbildējis Arnis. «Ja es būtu ieņēmis tavu vietu, tad Polijā man jau būtu apstiprināta personālā pensija,» noteicis poļu kolēģis.

Arnim uz tādu pensiju nav cerību, un viņš arī necer. Vienīgi kremt, ka šie panākumi palikuši nepamanīti un nenovērtēti. «Toties, pateicoties raķetēm un sportam, es esmu iepazinies ar tādiem savās valstīs leģendāriem cilvēkiem kā poļu kosmonauts Miroslavs Hermaševskis, čehs Vladimirs Remeks, rumānis Dumitrs Prunariu, slovāks Ivans Bells,» Arnis tomēr smaida.

Par to, ka Arnis īsā laikā spēj iekarot sveša cilvēka simpātijas un uzticēšanos, pārliecinos arī pats. Vēlāk domāju – kāpēc? Un secinu, ka tā acīmredzot ir nesavtība, kas strāvo no cilvēka, kas pilnībā aizrāvies ar to, ko dara.

Tāpēc nav brīnums, ka uz jautājumu, kas pa šiem gadiem sagādājis vislielāko prieku, Arnis atbild, ka ne tik daudz uzvaras, cik sacensību atmosfēra, jauni kontakti un pieredze. Uzvarēt, protams, nav slikti, bet tas neesot galvenais. «Agrāk mēdza teikt – labāk simt draugu, nekā simt rubļu.» Arnis neslēpj, ka joprojām vadās pēc šā principa, tāpēc draugi viņam esot visā pasaulē. «Nesen braucu cauri Slovākijai. Draugs, slovāku sportists, to uzzinājis, apvainojās. Kā – tu biji šeit un neiebrauci pie manis? Nakšņoji viesnīcā, nevis pie manis?»

Sarunas laikā Arnis, runājot par sevi un citiem modelistiem, vairākkārt piemin vārdu «mafija». Varbūt tā patiešām ir savdabīga pasaules mafija, kuras locekļus vieno specifiskas zināšanas un aizraušanās, kas stāv pāri visam? Un viens no šīs pasaules raķešvīru mafijas «krusttēviem» ir latvietis Arnis Bača.

Pirms nesadegu es, jūs mani nepazināt*

Posted on marts 6, 2013 by - Piemiņa

Mājās starp savējiem, mierā un klusumā trešdien, 27.februārī, no dzīves 79 gadu vecumā aizgāja dzejnieks Imants Ziedonis. Viena mēneša laikā viņa dzimta piedzīvojusi lielu zaudējumu un arī nozīmīgu ieguvumu

Ragaciema Birutas. Mājas, kurās dzimis un uzaudzis Imants Ziedonis. «Pie šķūņa ir viens punkts, no kura sāk lidot, nē, tas nav ziemeļpusē, bet es zinu to punktu, kur jāsāk. Tāda īpaša vieta. Speciālā leņķī, pagriezienā. Jāpārlido pāri šķūnim. No viena noteikta punkta. Vai es pilnīgi apdullis esmu, ka to būtu izdomājis? Bet man vienmēr naktīs rādās, kā es pārlidoju pāri šķūnim. Tad es it kā redzu visu no augšas, pa logu varu iekšā ielidot, nav nekādu šķēršļu. Tā es pāri šķūnim pārlidoju, pārskatīju visu, kas tur notiek. Visus veļus, kas tur palikuši. Un man liekas, es visu laiku ar viņiem esmu dzīvojis. Tas nav nekas izdomāts. Es ar savējiem tur esmu, ar tiem savējiem veļiem, kas tur palikuši. Lielajā Visumā redzu, ka viņi tur apakšā ņemas. Es esmu brīvs, es redzu viņus, bet reizē esmu ar viņiem,» Ziedonis stāsta Norai Ikstenai bērnības atmiņu grāmatā Nenoteiktā bija, kas iznāca 2006.gadā.

Ragaciema Birutas 20.gadsimta sākumā uzbūvēja Ziedoņa tēvatēvs Eduards Zakalovskis, zvejnieks. Izdzīvojušas cauri diviem pasaules kariem, pieredzējušas Ziedoņa uzaugšanu, mājas 1961.gadā tika pārbūvētas. Tad Ziedonim jau bija 28 gadi. Tikko iznākusi pirmā dzejas grāmata Zemes un sapņu smilts. Slava Ziedonim, kurš pēc tās nekad mūžā netika rāvies, pietuvojās milzu ātrumā. Sirds dinamīts, Motocikls, Kurzemīte, Epifānijas – lūk, tikai dažas grāmatas, no kurām jauno dzejnieku iepazina un mīlēja 60.gados, septiņdesmito sākumā. 

Pasaulē tolaik vēl bija jūtama bītņiku ietekme: lasīja Džeku Keruaku, Alenu Ginsbergu, Viljamu Berouzu. Aizgrābti skatījās franču jaunā viļņa filmas – Žanu Liku Godāru, Fransuā Trifo, Klodu Šabrolu. Veidojās hipiju kustība. Plauka interese par Austrumu garīgajām mācībām, uz nebēdu tika lietotas narkotikas un plēsti mati, klausoties Boba Dilana, Dženisas Džoplinas, Džimija Hendriksa dziesmas. ASV pāri brāzās studentu dumpis pret Vjetnamas karu – bija 1968.gads.

Eiropu aizrāva tādi postmodernie franču domātāji kā Mišels Fuko, Žans Liotārs, Žils Delēzs, Klods Levī-Stross, Rolāns Barts. Čehoslovākijā 1968.gada sākumā uzvirmoja tā sauktais Prāgas pavasaris, taču jau augustā šie liberalizācijas centieni piedzīvoja apspiešanu, valstī ielaužoties PSRS bruņotajiem spēkiem. 

50.gadu otrajā pusē PSRS, kuras sastāvā atradās Latvija, sākās Hruščova atkusnis: tika vētīti Staļina laika noziegumi, no izsūtījuma mājās atgriezās un tika reabilitēti miljoniem cilvēku. Tam sekoja Brežņeva laiki – stagnācija, partijas kults un nebeidzami komunistiskās partijas ideoloģiskie kongresi. 

Tāds bija pasaules notikumu fons pirms 50 gadiem, kad Latvijā slavas virsotnēs sāka kāpt Imants Ziedonis.

Kad pagājušajā nedēļā uzzināju par Ziedoņa aiziešanu, es bibliotēkā, lai pārlasītu, uzmeklēju Nenoteikto biju. Radās vēlēšanās nokļūt viņa bērnības mājās Ragaciemā, uzlūkot vietu pie šķūnīša, kur Ziedonis iztēlē atspērās un lidoja gaisā, nejuzdams nekādu šķēršļu. Brīvi lūkodams gan redzamo, gan neredzamo pasauli.

Aizgāja tāpat kā mammiņa

Baltā ķieģeļu māja pie Ragaciema caurviju ceļa stāv, ar ieejas pusi aizgriezusies no vārtiņiem, kā bozdamās no dzestrā jūras vēja. Zaļie slēģi Ziedoņa bērnībā bijuši zaļi balti, verandas logi – krāsainiem stikliņiem. Mājas priekšā auga dievkociņi, mārpuķītes, flokši – puķu dobes ar lielu patiku veidoja dzejnieka māte Anna. Pats Imants no Riekstu salas pāri Kaņiera ezeram šurp atvedis divus ozolus un vairākas liepas. Tā radās aleja, pa kuru piekļūt mājas vārtiņiem. Jau daudzus gadus Birutās Ziedoņa dzimta nemīt. Viņa vecākās māsas Dailas meita, Lapmežciema pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Rasma Kanska atceras, kā vectēvs katra mazbērna piedzimšanai par godu stādījis ābeli, bet Ziedonis katru pavasari tām izzāģējis zarus. «Kā agronoms.» Zvejnieku dzimtā iedzimušajam Imantam ļoti gribējās lauku. Puikas gados bija pat iekārtojis kladīti – ne dzejoļiem, bet zemeņu, ābolu šķirnēm. Ar bildēm.

Kādā esejā Ziedonis raksta: «Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās: saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā – zaļā vakara migliņā milzīgs lauks… Un es sapratu, ka Dievs ir lauks. Un ka es būšu agronoms. Un ka es audzēšu šo Dievu. Tā es domāju. Es mācēšu audzēt Dievu. (..) Es teicu mātei, ka Dievu var audzēt. Viņa brīnījās par tādu runu.»

Ziedoņa skaistā māte, no kuras dzimtas mantojis, paša vārdiem runājot, «šķībās acītes», bija labākā reņģu gatavotāja Ragaciemā. Vēl tagad dzejnieka meita, tulkotāja Baiba Ziedone-Jansone atceras, kā abas vērušas lucīšus, par nopelnīto naudu meitene dabūjusi «zaptenes» – karameles ar pildījumu.

Ziedoņa bērnības mājas Birutas stāv turpat, kur vecos laikos, bet šķūnīša, pār kuru dzejnieks laidies, vairs nav. Tas aizgājis postā, kad iegruvis jumts. Nu te ir zaļa vieta, bet uz pauguriņa, kur savos lidojumos Ziedonis atspēries, – guļbūve. Uz jūru no Birutām var tikt, ejot pāri Ragaciema lielajam ceļam.

Vecāki šeit saticīgi nodzīvoja ilgu mūžu. Dēls vienmēr ieradies savējos svētkos sveikt. Dzejnieka jaunākā māsa Anita atceras, kā ideju pasaulē, sabiedriskajās aktivitātēs dzīvojošajam brālim allaž atgādinājusi: tu atceries – tētim jubileja! Tagad – mammai! Vecākiem šie atgādinājumi palikuši noslēpumā, un viņi priecājušies: re, Imantiņš atceras!

Ziedoņu ģimenē uzauga trīs bērni: vecākā māsa Daila, Imants pa vidu un jaunākā – Anita. Siltas saites viņi uzturēja visu mūžu. Vecākajā paaudzē nu palikusi Anita Bumbure viena. Viņa ir laimīga, ka brāli sastapa neilgi pirms viņa aiziešanas.

Rīgas centrā, Zaļajā ielā, kur vairākus gadu desmitus dzejnieks mita kopā ar dzīvesbiedri aktrisi Ausmu Kantāni, Anita ieradās aizpagājušajā piektdienā, 22.februārī. Abas ar Ausmu devās uz Dailes teātri, mūzikla Oņegins pirmizrādi. Vakarā Imants staigājis teju uz pirkstgaliem gar māsas istabu – lai netraucētu. Sestdienas rītā brīnījies: kur tu te gadījies?! Pēdējie dzīves gadi pēc vairākkārt pārciestā insulta dzejniekam pagāja, dzīvojot vairāk savā pasaulē. Meklējot vārdus, lai pasacītu to, ko juta un domāja. «Mēs tos minējām,» Anita saka. Pēc viņas stāstītā, Ziedonis aizmidzis mūža miegā tāpat kā mammiņa – mierā un klusumā, atbalstījies uz viena sāna.

Noslēpumainās sakarības

Uzzinājusi, ka Ziedonis aizgājis mūžībā, māksliniece Džemma Skulme tvēra papīru un rakstāmo. Ļoti gribējās pateikt: «Imant! Pēdējos gados, kad tu biji pilnīgi jaunā formā, es meklēju kādu labvēlīgu izskaidrojumu tam. Caur tevi pašu, kāds tu biji šodien, man atklājās kāds dziļāks noslēpums par tevi, kāda mistika. Tavs nevietā izsacītais vārds atklāja kādu noslēpumainu sakarību. Varbūt tā vārda aplamība bija tas vajadzīgais? Tā atklāj ko vairāk par tavas valodas būvniecību.»

Ziedoņa un Kantānes plašais sestā stāva dzīvoklis pēdējos 5-7 gados drīzāk atgādināja sanatoriju, kurā klusi un ar mīlestību katru dzejnieka vajadzību tvēra Ausma Kantāne. Palīgos pastāvīgi divas medmāsas. Dzejnieks, atbalstījies uz speciāliem ratiņiem, lēni pārvietojās pa dzīvokli. Lielāko laika daļu viņš pavadīja viesistabā, kārtojot kastītēs pastkartes un fotogrāfijas. Stāstīja par tām ciemiņiem. Atmiņas, iztēles ainas un domugraudi atgādināja jūras malas ainavu, kur reizēm viss liela vēja saārdīts un biedējošs un reizēm atkal dzidrs, daiļš.

Ziedonis lūdza, lai pieliecas viņam pie pašas auss, kad vēlējās ko sadzirdēt. Uz galda – Ausmas uzliktās tējas tases, salvetes un cepumiņi. Tie atsauca atmiņā nostāstus par abu leģendāro Murjāņu māju, kuras kamīna mutei Ziedonis pats izvēlējies dzirnakmeni, pats audis grīdceliņus un pinis krēsliem sēdekļus no tēva zvejas virvēm. Māju uzcēla 1973.gadā no vētrā sagāztiem kokiem. 

Tagad ar abu mākslinieku atļauju fonds Viegli māju domā veidot par radošo aktivitāšu centru – tur noritētu, piemēram, jauno autoru semināri. Ar ģitārām un tējas krūzēm atmosfēru jau iesvārstījuši mūziķi – Renārs Kaupers, Māra Upmane-Holšteina, Goran Gora un citi. Sarmīte Ēlerte, kura daudzus gadus bija viena no tuviem Imanta Ziedoņa draugiem, teic: dzejnieks ir vienīgais no savas paaudzes dižgariem, kurš ieaudies mūsdienu jauno mākslinieku darbos, izrādījies viņiem ļoti vajadzīgs. Renārs Kaupers komponē ar Ziedoņa vārdiem. Kārlis Lācis nupat izdevis albumu Ziedonis. Lācis. Sievietes. Jaunajā Rīgas teāt-rī viena no visvairāk skatītajām izrādēm ir Ziedonis un Visums ar Kasparu Znotiņu galvenajā – Ziedoņa – lomā. 

Kas ir Ziedoņa fenomena pamatā? Vai viņa ietekmi iespējams racionāli izskaidrot? «Viņš uzplēsa drūmo pieticības, nolaišanās un samierināšanās sienu. Palīdzēja izlauzties, un mēs dzīvojām citā pasaulē,» 60.gadus, kad padomju realitātē ielauzās, visu citādi izgaismoja Ziedoņa gars, atceras Džemma Skulme. Viņa spēks bija vispirms dzejā. Bet ne tikai. Viss, kam Ziedonis ķērās klāt, guva spēcīgu rezonansi.

Klausīties un necelt cūku fermu

1975.gada 19.oktobrī kopā sanāca Latvijas inteliģences elite: literāti, mākslinieki, mūziķi, dabas pētnieki, ķīmiķi, ārsti, žurnālisti un izveidoja tā dēvēto Ziedoņa Koku grupu jeb Dižkoku atbrīvošanas kustību. Viņi apbraukāja Latviju, sakopdami aizlaistos nostūrus un veidodami piemiņas vietas Latvijas kultūras dižgariem. Ziedonis formulēja: Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties.

«Tā bija kā nemanāma audzināšana. Ziedonī klausoties, kolhozu priekšsēdētāji sāka domāt: varbūt nebūvēt kalna galā to cūku fermu,» atceras viens no Koku grupas dalībniekiem ķirurgs Jāzeps Baško.

«Viņš teica: ir divas iespējas – graut vai uzlabot. Graut ir cienījama izvēle, bet tas ir ļoti grūti. Viņš izvēlējās uzlabot. Ziedoņa spēja diktēt dienaskārtību, viņa harisma bija īpaša. Ja viņš būtu izlēmis sēdēt savā tumšā kaktā un vienkārši būt «pret», mēs kā tauta būtu mazāk gatavi Atmodai,» uzskata Sarmīte Ēlerte. Viņasprāt, Ziedonis padomju laikos iepretim oficiālajai ideoloģijai definēja, «kas mēs esam, latvieši, kas ir mūsu garīgā pasaule, vide, daba». Arī leģendārās Koku grupas darbība faktiski bija šāds latviskās identitātes definējums reālā darbībā. Savā ziņā arī Latvijas «pārņemšana» savās rokās, tās atņemšana varai, veidojot vidi pēc sava prāta skaistu un tīru.

Kad 2010.gada pavasarī, neilgi pirms Ziedonis un Visums pirmizrādes intervēju Kasparu Znotiņu, viņš sacīja: «Sēž večuks, redz – Ziedonis ar savu Koku grupu dižkokus atbrīvo. Cērt krūmus divas dienas, lej sviedrus, lai ozolu atbrīvotu. Večuks saka: aizaugs. Aizaugs taču! Ziedonis saprot, ka tiešām aizaugs. Bet tad uzreiz viņam nāk tas: «Tik un tā!» Kopt kopšanas ideju sevī. Tu kop ne jau to ozolu. Ne jau tos krūmus cērt. Ne jau tu rādi piemēru citiem. Vissvarīgākais tajā brīdī, ka tu kop pats sevi.»

Šo Ziedoņa domāšanu – lielvaru politikas kontekstā – raksturo arī dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa atmiņu stāsts: «Aleksandra Solžeņicina Gulaga arhipelāgu (vēsta par Staļina režīma izveidotajām soda nometnēm – red.) lasījām krieviski, ārzemēs drukātu mazos glītos sējumiņos uz plāna, nu bezmaz papirosu papīra. Jūrnieka somā vestas, grāmatiņas smaržoja pēc ārzemju cigaretēm un smalkām ziepēm. Iedevu Imantam Ziedonim pirmo sējumiņu. Drīz atkuģoja otrs, un atkal iedevu. Pēc dienām tikāmies, izraisījās domu apmaiņa. Imants man teica: «20.gadsimta vēsture ir traģiska. Bet mani uztrauc kas cits – tava «eksotiskā interese» par šo tematiku. Vai mazām tautām jāpārdzīvo lielu impēriju drāmas? Mums no svara turēt tīras pašiem savas drānas! Mums jādomā un jāstrādā pozitīvi, jāpadara tas, ko varam veikt savas tautas un savas vēstures paturpinātībai.»» 

Kad 60.gadu nogalē tapa Ziedoņa Kurzemīte – dokumentāls prozas darbs par Kurzemes puses dabu un cilvēkiem -, dzejnieks devās izbraucienos pie savu stāstu varoņiem. Ausma Kantāne bija kopā ar viņu, vadīja auto. Abi iepazinās 1965.gadā Palsmanes kultūras namā, kur jaunā, slaidā aktrise lasīja Ziedoņa dzeju. Pēcāk viņš pateicībā piedāvājis aizvest uz restorānu vai izvizināt ar motociklu. «Izvēlējos motociklu. Pēc tam gaidīju Imanta zvanu piecas dienas, jo kaut kas manī jau bija aizķēries,» aktrise pirms pieciem gadiem stāstīja Dienas intervijā žurnālistei Teklai Šaiterei.

Vienmēr ar savu vēju

«Liels dzejnieks patiešām smalki jūt un pareģo laiku. Tā tas bija ar Imantu Ziedoni. «Ej un strādā,» viņš man teica, «nāk jauns laiks, un pie varas būs pavisam citi cilvēki, cita paaudze,»» kādu sarunu 80.gados atstāsta dzejnieks Jānis Peters.

Pēc viņa domām, līdz šim maz publiski runāts par ļoti nozīmīgo Ziedoņa uzrunu topošās Tautas frontes izšķirošajā kopsapulcē 1988.gada 30.augustā Rakstnieku savienībā, «kad pirmoreiz, un par lielu brīnumu latviešiem, kopā sanāca tolaik visu sabiedriski ietekmīgāko spēku pārstāvji un spilgtākās individualitātes – kā toreiz oficiālie, tā puslegālie, no PSKP biedriem un PSRS Tautas māksliniekiem līdz vēl nesen politieslodzītajiem».

Ziedonim jau toreiz bija nopietni iedragāta veselība. Bija nepieciešama smaga operācija ārzemēs. Alberts Kauls kā viens no retajiem «cietās valūtas» turētājiem agrofirmā Ādaži ar lielu patriotisma pieskaņu finansēja sava un kundzes Ārijas īpaši cienītā un mīlētā dzejnieka atveseļošanos, lidojumu uz klīniku ārzemēs. Ziedonim priekšā stāvēja sirds operācija.

Taču neilgi pirms tam, kā stāsta Peters, stāvēdams «gaišo» komunistu, Vides aizsardzības kluba, LNNK, divu savstarpēji neiecietīgu helsinkiešu grupējumu, kā arī dažādu radošo nozaru darbinieku un novērotāju kopsapulces priekšā, Ziedonis teica īsu, bet patiesi liktenīgu un vēsturiski viedu uzrunu. Viņa uzrunā mijās pareģojums ar manifestu, laba vēlējumiem, reizē tādu kā nepamatotu vainas sajūtu, ka viņam tieši tagad jāaizbrauc ārstēties. «Galvenā un visus iedvesmojošā doma, kas skanēja no Imanta Ziedoņa lūpām, bija jau piesauktā – kopš šī brīža sākas jauns laiks arī Latvijā. Viņam bija taisnība – tik plašā koalīcijā tautas kustības pārstāvji līdz šim nebija spējuši vienoties,» atceras Peters. Visu pateicis, Ziedonis devās prom.

Pēcāk viņš kļuva arī par jaunās Augstākās Padomes deputātu (pirms tam kopš 1986.gada bija arī Latvijas PSR Augstākajā Padomē) un 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. 

Ēlerte formulē, ka padomju laikos izcilām personībām tā vienmēr bija deja stingrā apkampienā ar varu – kurš kuru… Viedokļu līderus mēģināja apdāvināt, uzpirkt ar plašiem dzīvokļiem, mašīnām ārpus rindas, ārzemju braucieniem. Jā, Ziedonim tas viss bija. Taču viņš pats bija nepiejaucējams, atzīst Ēlerte. «Viņš gāja vienmēr ar savu vēju.»

Turpinās trīs paaudzēs

Ja Ziedonim no sākta gala nebūtu vāja veselība, viņš filoloģijas vietā, visticamāk, būtu studējis lauksaimniecību. «Viņš jau, Annul, nav dzīvotājs!» vecmāmiņa par mazo zēnu teikusi Ziedoņa mātei. Skolas laikos smagi strādādams, lai nopelnītu mācībām, Ziedonis dabūja tuberkulozi. Tēvs bija izsūtījumā, un ģimenei neklājās viegli. Zelta medaļas pretendentu Ziedoni, kurš it nemaz necentās to medaļu dabūt, atceras klasesbiedrs no Tukuma vidusskolas laikiem, ārsts un bijušais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. «Dabas bērns. Ļoti nesamākslots. Stiprs savā garā.»

Ziedonim vienmēr gribējies, lai grūtos brīžos līdzās ir tuvi cilvēki. Tā 70.gadu vidū lūdzis Georgam Andrejevam būt klāt operācijā Sauriešos, tuberkulozes slimnīcā. Operācija bijusi sarežģīta, Andrejevs devis narkozi, un pie atlabšanas dzejnieks vēlējies ekstrasensa palīdzību. Tā viņam nodrošināta. 

Ziedonis vienmēr uzskatīts mazliet arī par mistiķi. «Es neesmu vainīgs par mistiku. Es ar viņu esmu dzīvojis, tikai neko par tādu nezināju,» viņš izteicies Nenoteiktajā bijā, kā atvainodamies, ka jauš sevi iztēlē lidojam gaisā kopā ar putniem.

Iespējams, Ziedoņa eksistenciālo dzīves izjūtu saasināja trauslā veselība – tā urdīja domāt par netveramo.

80.gados pievienojās sirds operācijas, pēcāk – insults. Kā stāsta ārsts un dzejnieka draugs Jāzeps Baško, apbrīnojama, pat neticama ir vīrišķība, ar kādu Ziedonis panesis savu veselības stāvokli. Fiziskais trauslums bija tikai māns – kalsnais stāvs sevī nesa milzīgu gribasspēku un izturību.

«Nekad tu nestaigāji žaketītē ar atlociņiem kā citi. Tev vienmēr bija kas vīrišķīgi īpašs, māksliniecisks. Arī te jautās tava ideja. Tavs augums kā tāda zīme, kā tēls starp mums palika. Un paliks šī zīme,» pēc Ziedoņa aiziešanas, kā uzrunājot viņu, savās piezīmēs rakstīja Džemma Skulme. Viņas prātā dzejnieks vienmēr paliks arī kā lielisks dejotājs. «Tik atšķirīgs. Ar nemācītu, bet augumā ieliktu eleganci. Ar tādu kā dejotāja, nē, dzejnieka! – vieglumu.»

Pēdējās naktīs pirms aiziešanas Ziedonis mājās esot skaļi dziedājis. Kad sabraukuši mīļie, tuvie, uzdziedājuši visi kopā. Dzejnieka meita Baiba tēvu pēdējo reizi sastapa trīs stundas pirms viņa aiziešanas. Iepriekšējā dienā viņa bija atgriezusies no ciemiem Anglijā, kur mīt dēls ar ģimeni. «Paldies Dievam, mēs satikāmies! Iedzērām tēju, parunājām. Un es skrēju uz savām lekcijām,» viņa saka. Baiba ir angļu valodas pasniedzēja.

Februārī Ziedoņa dzimta zaudēja dzejnieku, bet sagaidīja pasaulē nākam viņa mazmazdēliņu. Gabrielu. Bildēs Ziedonis skatījies uz mazo puisīti, ļoti priecājies. Dzejnieka mazdēls ar ģimeni pašlaik mīt Anglijā. Viņš vēlējies apciemot vectēvu, parādīt dēlu. Nepaspēja. Taču dzejnieks zināja, ka dzimta pēc viņa turpinās nu jau trīs paaudzēs.

* No Imanta Ziedoņa dzejoļa Ir svarīgi

Kā pirmā formula

Posted on marts 6, 2013 by - Veiksme

Otrā lielākā rotatoru ražotne pasaulē mīt Salaspilī. Baltrotors valdes priekšsēdētājs Aivars Helmuts Grabis savulaik ir vadījis globālu milžu Siemens un Ford ražotnes, bet pirms vairākiem gadiem nolēma atgriezties Latvijā

Kad pirms trim gadiem Baltrotors toreizējam valdes priekšsēdētājam Sergejam Bataļinam piedāvāja noklausīties lekcijas par biznesa vadību un jaunākajām tehnoloģijām, viņš pēc iepazīšanās ar tēmām vaicāja: cik lektoru brauks uz Salaspili? Pasākuma organizētāji atbildējuši, ka viens. «Tas nevar būt! Viens cilvēks nespēj tajā visā orientēties,» atbildējis Bataļins. Organizētāji palikuši pie sava, ka var gan un lektoram esot visi nepieciešamie sertifikāti, kas apliecina viņa kvalifikāciju attiecīgajās nozarēs. «Jā, ar maniem sertifikātiem varētu noklāt veselu sienu. Neesmu nemaz skaitījis, cik to īsti ir – 30 vai 40,» tagad smejas Aivars Helmuts Grabis. Viņš bija tas, kurš lasīja uzņēmējiem lekcijas.

«Tad es gribu ar viņu tikties,» teicis Bataļins. Un abi vīri patiešām satikušies. Baltrotoram tas bijis grūts laiks – ražošanas apjomi kritušies, klienti pārgājuši pie konkurentiem. Valdes priekšsēdis pierunājis Grabi nākt strādāt par uzņēmuma attīstības vadītāju, un Helmuts (tā viņš parasti iepazīstina ar sevi) piekritis. Pirms pusotra gada Grabis stājies pie Baltrotora stūres, bet bijušais vadītājs Bataļins tagad strādā kuģubūvē Igaunijā.

Vispirms aptur ražošanu

Savu darbošanos jaunajā amatā Grabis sācis ar ražošanas apturēšanu. «Uzņēmums strādāja ar metālu. Es uz papīra lapas uzlīmēju dažādas metāla skaidas un vaicāju darbiniekiem, ko viņi par tām var pateikt. Pateikt neviens neko nevarēja, toties visi uz mani skatījās kā uz galīgi ķertu,» viņš smejas. Bet skaidas metālapstrādē esot tas pats, kas asinsanalīze medicīnā. Tās pasaka visu par tehnoloģiju, iekārtām, cik pareizi vai nepareizi metāls tiek apstrādāts. 

Tāpēc jaunais vadītājs izšķīries par radikālu soli – uz laiku pārtraukt darbu un mācīt cilvēkus gan teorētiski, gan praktiski. Tagad ikviens rūpnīcā strādājošais zinot, par ko liecina metāla skaidas.

Helmuts studējis mehatroniku Sanpaulu tehniskajā skolā, specializējoties industriālajā elektronikā. Mehatronika ir nozare, kas ietver mehāniku un elektroniku. «Latvijā tā ienākusi tikai pēdējos gados – tāpat kā daudzas tehnoloģijas un darba organizācijas principi, ar kuriem es esmu uzaudzis. Bet daudzas lietas līdz šejienei vēl pat nav atnākušas,» viņš saka. Tāpēc Helmuts joprojām lasa lekcijas gan uzņēmējiem, gan Tehniskās universitātes studentiem.

Viņš strādājis gan par tehniķi, gan par procesu un veselu ražotņu vadītāju sakaru iekārtu gigantā Siemens un sadzīves tehnikas ražotnē General Electric. Tad pārgājis uz autoindustriju – Ford un Volkswagen kompānijām – un vadījis veselu ražošanas līniju pasaules lielākajā autorūpnīcā Sanpaulu pievārtē, kur zem viena jumta atradās desmit dažādas firmas. Vēl pa vidu visam vairākus gadus pabijis Irākā, kur, būdams civilais speciālists kara laikā, atbildējis par raķešu iekārtām.

Bet dzimis Helmuts ir tepat Latvijā, Ķeipenē. Tēvs bijis agronoms, un Otrā pasaules kara beigās ģimene devusies bēgļu gaitās, kad Helmutam bija tikai septiņi mēneši. To stāstot, Helmuts novērš skatienu, jo acīs sariesušās asaras. Pamatskolu viņš pabeidzis Vācijā, tad pārcēlušies uz Itāliju, bet no turienes – uz Brazīliju, Sanpaulu, kur Helmuts nodzīvojis vairāk nekā 40 gadu. 

Tur viņš iepazinās un apprecējās ar Daci, latviešu luterāņu mācītāju, kas strādāja Brazīlijā. Bet pirms deviņiem gadiem, kad 12 mēnešu laikā trīsreiz pa tukšo izzaga viņu dzīvokli un nolaupīja automašīnu – Sanpaulu ir trešā kriminogēnākā pilsēta pasaulē -, ģimene ar bērnu nolēmusi atgriezties Latvijā. «Es nešaubījos, ka agrāk vai vēlāk Latvija iestāsies Eiropas Savienībā un tai būs nepieciešamas manas zināšanas,» saka Helmuts Grabis.

Zināšanas Latvijai varbūt arī bija nepieciešamas, tomēr pats Helmuts ne īpaši. Mazajā Latvijā tik zinoši un pieredzējuši speciālisti drīzāk viesa aizdomas un nebija diez cik ērti. Kā tagad atceras Helmuts, viņš staigājis no vienas darba intervijas uz otru, un nereti par vienīgo argumentu darba atteikumam kalpojis fakts, ka viņš neprot krievu valodu. 

Tāpēc viņa pirmā darbavieta Latvijā bija vācu uzņēmums, kurš nebaidījās no pieredzējušā speciālista. Tomēr vācu arodbiedrība sākusi protestēt, un uzņēmums bijis spiests no Latvijas aiziet. Kādu laiku viņš strādājis Hanzas elektronikā Ogrē, tad Bucher Schoerling Baltic Ventspilī. Tomēr tas bijis apgrūtinoši no sadzīves viedokļa. 

Bataļina piedāvājums strādāt Baltrotorā nācis tieši laikā.

Baltrotors ir izaudzis no zinātnes un ražošanas apvienības Silava eksperimentālās ražotnes un par patstāvīgu uzņēmumu kļuvis 1996.gadā. Neraugoties uz visiem privatizācijas līkločiem un pat bankrotu, tas varēja lepoties ar vērā ņemamu intelektuālo, ražošanas, tehnoloģisko un 2006.gadā jau arī eksporta potenciālu. Arī padomju laikā Salaspilī ražoti hidrauliskie iekrāvēji, lai gan ar samērā primitīvu pagriešanas mehānismu. Pēc neatkarības atgūšanas viņi sākuši pildīt zviedru pasūtījumus, ražojot jau krietni sarežģītāku ierīci – rotatoru. Ražojuši, ražojuši, līdz sapratuši, ka, nedaudz to pārveidojot un pilnveidojot, paši varētu arī tirgot. 

Tiesa, sākumā gājis ļoti grūti. Nebijis ne pieredzes mārketingā, ne noieta tirgu. Mēnesī ražoti tikai ap 200 rotatoru. Tagad apjoms ir desmit reizes lielāks. Tomēr 90.gadu beigās nodibināta pārdošanas daļa, un Salaspils uzņēmuma rotatori pamazām atraduši pircējus ārpus Latvijas.

Zemē, gaisā, zem ūdens

Veiksmi, kā vadītājs atrada uzņēmumu un uzņēmums vadītāju, Helmuts komentē lietišķi – galvenais, ka šeit bija labs un pieprasīts produkts. Nereti Latvijā uzņēmēji dabū naudu, nopērk modernas iekārtas, bet nezina, ko ražot, lai spētu konkurēt globālajā tirgū. «Ir pirmā formula, bet nav pilota,» saka Baltrotora valdes priekšsēdētājs. Kā jau cilvēks, kurš ilgstoši strādājis autobūvē un turklāt dzīvojis Brazīlijā, viņš mūsu sarunas laikā, salīdzinot ražošanas līmeņus, iespējas un tehnoloģijas, vairākkārt piesauc pirmo formulu. Kad ieminos, ka Latvijā uzņēmēji šādās reizēs parasti atsaucas uz mersedesu, viņš smejas: «Lai arī pats braucu ar mersedesu, tas ir štrunts, salīdzinot ar pirmo formulu. Jo visas modernākās autobūves tehnoloģijas ir koncentrētas tur.»

Iespējams, tas arī ir viens no Baltrotora veiksmes noslēpumiem – izvirzīt sev visaugstākos mērķus un standartus, izmantojot savā labā situāciju, ka mūsdienās pasaule bez rotatoriem nav iedomājama. Šodien tie ir visur. Uz zemes – kraujot kokmateriālus, metāllūžņus vai būvmateriālus. Gaisā – kaut vai iekraujot kuģos daudztonnīgus konteinerus, un pat zem ūdens, kad jābūvē ostas vai jāliek cauruļvadi. Vārdu sakot, visur, kur vien nepieciešams kaut ko pacelt, pagriezt un nolikt precīzi tam paredzētajā vietā. Lai to panāktu, rotatori nepārtraukti tiek pilnveidoti, aprīkoti ar bremzēm un iekārtām, kas novērš svārstības.

Pašlaik Baltrotorā strādā 130 darbinieku, apgrozījums sasniedz sešus miljonus latu. Uzņēmums ražo 80 dažādu veidu rotatorus, kas spēj pacelt kravas no vienas līdz 30 tonnām. Vairāki no tiem ir unikāli pašu konstruēti industriālie virzuļu rotatori, kas paredzēti hidrauliskajiem celtņiem celtniecībā un metāllūžņu savākšanā, pēdējos sešos gados 12 izstrādājumi patentēti. Pērn, piemēram, divi.

«Ko no mums grib klienti?» retoriski vaicā Helmuts Grabis, un pats tūlīt arī atbild. «Patiesībā to pašu, ko mēs gribam no saviem piegādātājiem. Pirmkārt, pieņemamu cenu, bet tas nenozīmē, ka tai jābūt viszemākajai, jo mēs savus izstrādājumus nepārdodam Latgalītes tirgū. Otrkārt, kvalitāti.» Nesen uzņēmums iegādājies unikālu trīsdimensiju iekārtu, kas jebkuru detaļu var izmērīt ar precizitāti līdz diviem mikroniem. Un tā kopā ar pēdējā laikā pirktajiem datorvadāmajiem metālapstrādes darbgaldiem, pēc Helmuta domām, jau esot kaut kas no pirmās formulas. «Treškārt, savlaicīgas piegādes. Neviens mūsdienās negrib mēnešiem turēt kaut kādus produktus noliktavās. Ja mēs varam nodrošināt savlaicīgas piegādes, tad klienti no mums nepirks milzīgas partijas no reizes uz reizi, toties darīs to regulāri.» Sevišķi tas attiecoties uz vareniem klientiem, piemēram, hidraulisko iekārtu koncernu Palfinger, kam vienam pašam dažādās pasaules valstīs esot 29 lieli uzņēmumi.

Par to, cik drakoniski tiek regulēta piegādes disciplīna Rietumos, Helmuts pārliecinājies, strādājot Ford, kur viņš atbildējis par smago automašīnu bremžu ražotni. «Līdzko nokavēja kaut  minūti, gluži kā šahā tika nospiests pulkstenis, un sods bija 20 000 dolāru par katru kavēto stundu. Turklāt atsauksmē vēl tika ierakstīts, ka tas nav uzticams piegādātājs.»

Autoindustriju Grabis uzskata par vienu no līderēm pasaulē, raugoties no darba organizācijas un menedžmenta viedokļa, jo tai jānodrošina gan lieli apjomi, gan stabila kvalitāte. Strādājot šajā nozarē, viņš pārliecinājies, ka mūsdienās ražošana tiek organizēta «pa horizontāli». Tas nozīmē – neviens vairs necenšas visu ražot pats. «Diemžēl Latvijā daudzas ražotnes joprojām, gluži kā padomju laikā, ir strukturētas pa vertikāli. Arī Baltrotors. Mēs mēģinām taisīt visu. Bet neviens nevar taisīt visu, jo nav tik daudz tehnoloģiju, zināšanu un līdzekļu,» uzskata uzņēmuma vadītājs. 

Par to, ka pienācis laiks mainīt līdzšinējo attieksmi, viņš pārliecinājies pavisam nesen, kad paši saviem spēkiem vienā no produktiem mēģinājuši iestrādāt keramiku, kas pildītu bremzes funkcijas. Izmēģinājušies gan šā, gan tā, bet keramiku, Helmuta vārdiem runājot, «nolobīja kā apelsīnu». Līdz viņam ienācis prātā pasūtīt šo darbu kādā Spānijas uzņēmumā, kas specializējies auto bremžu ražošanā. Rezultātā saņēmuši izcilu produktu par nieka pieciem eiro. «Tātad mums nav jādara tas, ko citi var izdarīt labāk un lētāk,» konstatē Helmuts. Iespējams, šī atziņa iezīmē jaunu pavērsienu Latvijas biznesa vēsturē kopumā.

3 biznesa principi

1. Pieņemama, bet ne pati zemākā cena.
2. Kvalitāte, kas jānodrošina nepārtraukti, tāpāt kā serviss pirms un pēc pārdošanas.
3. Savlaicīgas, precīzas un klientam izdevīgas piegādes.

Mazais maksā vairāk

Posted on marts 6, 2013 by - Karjera

 

Konferences TechChill Baltics laikā satikos ar draugu no Lielbritānijas, kuram, tāpat kā man, pieder maza firma, kas pelna galvenokārt no konsultācijām un personīgām investīcijām. Cita starpā, mēs salīdzinājām grāmatvedības un administrācijas izdevumus un secinājām – manai Latvijā reģistrētajai firmai šie izdevumi divreiz pārsniedz viņa firmas izdevumus! Es jau zināju, ka Latvijas valsts apkrauj mazas firmas ar lielu birokrātiju, bet šis salīdzinājums demonstrēja situācijas nopietnību.

Mūsu valstī daudzi mazi sīkumi aizņem uzņēmuma vadības laiku (un grāmatvedības budžetu) ar nevajadzīgu papīru un dokumentu ražošanu. Tie sākas ar neskaitāmiem rīkojumiem, kas jāgatavo, lai noformētu komandējuma izdevumus un atvaļinājumu datumus – arī ja pats vadītājs un īpašnieks ir braucējs vai atvaļinātais! Tie turpinās ar Latvijas pasta prasībām uzrādīt notariāli apstiprinātas pilnvaras, lai cits var saņemt pasta sūtījumu, pat ja rokā ir oriģinālais piegādes paziņojums.

Ar progresīvo mikrouzņēmuma nodokļa likumu tika ieviesti prātīgi atvieglojumi pašiem mazākajiem uzņēmumiem, bet šie atvieglojumi būtu jāattiecina arī uz parastām SIA, kurām ir maz darbinieku, teiksim, līdz 20. Salīdzinot procentuāli pret ieņēmumiem, tieši maziem uzņēmumiem administratīvais slogs trāpa vissāpīgāk. Ar to saistīta vēl viena problēma – VID darbinieki bieži nav labi informēti par jaunākajiem likumiem un administrācijas atvieglojumiem, tāpēc grāmatveži turas pie veciem, labiem dokumentiem, lai apmierinātu pat visprasīgākos VID ierēdņus.

Ir skaidrs – daļa no prasībām ir mēģinājums nodrošināties, lai mazajam uzņēmējam ir grūtāk apiet nodokļus un apkrāpt valsti. Tomēr neesmu pārliecināts, ka šī metode strādā. Tie, kas tiešām krāpj valsti, šīs papildu grāmatvedības izmaksas vienkārši uzskata kā ļoti labi atpelnošos investīciju un saražo papīrus, cik vajag. Maksā godīgie uzņēmēji, kuru izdevumus šī sistēma atkal palielina. Tāpēc, kad man jautā – ko valdība var darīt jauno uzņēmumu labā? -, es vienmēr sāku nevis ar subsīdijām un nodokļu atlaidēm, bet gan ar ierosinājumu samazināt birokrātijas ikdienišķās prasības.

Labākie, paši labākie

Posted on marts 6, 2013 by - Jauna seja

Karina Kaše (23)

Kopā ar komandas biedriem Maksimu Šneideru, Juriju Stoļarovu un Olgu Klimenkovu RTU Būvniecības fakultātes studente ieguvusi 1.vietu jauno inženieru konkursā European BEST Engineering Competition Riga.

Vecāki: Gaļina – grāmatvede, Valērijs – uzņēmējs.

Konkursā izgatavojāt meteoroloģisko novērojumu torņa modeli – vai ar to patiesi var kaut ko mērīt? Uzdevums bija izgatavot pret vēja horizontālo slodzi izturīgu torni. Ja vajadzētu būvēt reālajā dzīvē un ekspluatēt reālos apstākļos, tad konstrukcija būtu mazliet jāmaina, jo vējš nekad nepūš vienā virzienā.

Ko apzīmē tavas komandas nosaukums BTBTBTB? Best, The Best, The Best, The Best*.

Kā sāki interesēties par inženierzinātnēm? Bērnībā mani interesēja mūzika – spēlēju klavieres, dziedāju, pabeidzu mūzikas skolu. 2004.gadā kopā ar grupu bijām vieni no Raimonda Paula konkursa Jaunās zvaigznes finālistiem. Tad es izlasīju Gētes frāzi: «Arhitektūra ir sastingusi mūzika.» Tās iedvesmota, pabeidzu Rīgas Celtniecības koledžas Arhitektūras fakultāti un sapratu, ka man pietrūkst inženiera zināšanu, tāpēc iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē.

Kas tevi visvairāk saista inženiera darbā? Arhitekta uzdevums ir fantazēt, bet inženiera – rast risinājumu. Azarts risināt jebkuras inženiertehniskās problēmas, lai padarītu dzīvi ērtāku un modernāku, mani mudina mācīties un iet tālāk.

Vai nākas saskarties ar stereotipu, ka puišiem inženierija padodas labāk? Arī es uzskatu, ka puišiem inženierija padodas labāk, taču ir meitenes, kurām eksaktajās zinātnēs veicas labāk. Nepievēršu uzmanību stereotipiem – darbā ir svarīgas zināšanas un spējas.

Iespaidīgākais, ko līdz šim esi projektējusi? Jauna veida betona pētīšana, ko sāku Ungārijā kopā ar diplomdarba vadītāju, turpinu to arī tagad.

Ko tu vēlētos darīt nākotnē? Vēlos pievērst uzmanību ne tikai ēku būvniecībai, bet arī tiltu un hidrotehnisko būvju projektēšanai.

* Labākie, paši labākie, paši labākie, paši labākie – no angļu val.

Jā, es neredzu!

Posted on februāris 27, 2013 by - Dzīve

Aļona Ismailova ar redzes traucējumiem sadzīvo kopš bērnības. Visu dzīvi viņa centusies tos slēpt. Kādu brīdi bijusi pat soļa attālumā no pašnāvības. Tagad sapratusi, ka ne no kā vairs nebaidās. Sarunas un tikšanās divu gadu garumā ļauj iepazīt Aļonas dzīves pārmaiņas

Siltā vasaras rītā pirms diviem gadiem esmu ceļā, kad Aļona piezvana, ka kafejnīcā viņa iekārtojusies pašā dziļumā, pie attālākā galdiņa. Tas palīdz, jo man nav ne jausmas, kā viņa izskatās. 

Aļona ir piekritusi dalībai manā antropoloģijas studiju pētījumā, kurā vēlos saprast, kā cilvēki pielāgojas redzes zaudējumam, kā pārkārto savu dzīvi un atgūst prasmes. Aļonai ir tīklenes distrofija, kā viņa paskaidro: «Redzes traucējumi ir iedzimti, lai gan es piedzimu pilnīgi vesela. Galvas traumas rezultātā redzes problēmas sāka parādīties septiņu gadu vecumā.» 

Viņai ir 30 gadu, tumši krāsoti, gari mati, nosauļota āda, balta, gara kleita, perfekts manikīrs. Patīkams, silts balss tembr-s, rāma, bet noteikta intonācija – tas ir cilvēks, kas zina, ko grib. Kad pienāk oficiante, Aļona, skatoties viņai acīs, raiti pasūtina kafiju. Stāstu par savu pieredzi viņa sāk hronoloģiski: no bērnības līdz šodienai, runā izsmeļoši, necenšoties izlaist sāpīgās atmiņas un negaidot jautājumus. Viņa tur galvu tā, it kā mums būtu acu kontakts. Laiku pa laikam neuzkrītoši padzeras no nestabilā glāzē pasniegtās kafijas. Viņas izturēšanās ir parasta, kustības veiklas. Taču tās nav nejaušas vai dabiskas. Tieši otrādi – ir rūpīgi pārdomātas, apzinātas, un to mērķis ir panākt, lai apkārtējie nepievērš viņai nekādu uzmanību. Tā arī notiek, neviens nav pamanījis – elegantā sieviete ir gandrīz neredzīga. 

«Varu ar cilvēku komunicēt piecas, sešas stundas, neatklājot, ka man ir redzes traucējumi. Spēju to apslēpt, neskatoties acīs, novēršoties, it kā skatoties uz kādu priekšmetu. Pa kāpnēm uz augšu varu kāpt, jo tās ir acu priekšā, var saskatīt pakāpienu šķautnes. Kāpjot lejā, visi pakāpieni saplūst vienā blāķī, starp tiem nav robežlīnijas, tādēļ katru meklēju, taustoties ar pēdu. Tad izliekos, ka pētu mobilo tālruni vai skatos sānis.» 

Aļonai palīdzētu baltais spieķis, taču viņa nevēlas, lai spieķis nodod to, ko viņa negrib atzīt: slimība attīstās, un ārsti viņai prognozē pilnīgu neredzību pēc gadiem piecpadsmit. Pašlaik viņa redz lielus objektus, cilvēkus, taču nespēj saskatīt sejas vaibstus, nespēj nofokusēt redzi, nespēj lasīt, patstāvīgi pārvietoties. «Nespēju sevi iedomāties ar balto spieķi. Kad izeju uz ielas, uzvelku tādu kā masku, cenšos izturēties, neizrādot vājumu. Neciešu, ja mani žēlo. Es taču esmu bijusi veikala direktore, saimniece.» Aļona no savas redzīgās dzīves negrib zaudēt neko, arī bezpersoniski neitrālās attiecības ar svešiniekiem. Tādēļ spieķis nepiestāv ne viņas tēlam, ne dzīvei, un izvēlē starp ērtību un apkārtējo reakciju Aļona izvēlas iespēju palikt neievērota. 

Skola, bailes un pavadonis

Aļona cenšas neizrādīt redzes traucējumus kopš bērnības. Vispirms bailēs no visa, ko apzīmē vārds «speciāls», viņa atteicās mācīties speciālajā skolā. Ilgi vilcinājās kārtot invaliditāti, it kā formalitātes uzspiestu neatgriezenisku zīmogu. Kad invaliditāti tomēr nācās noformēt, viņa to slēpa no draugiem un turpināja pirkt biļeti sabiedriskajā transportā, nevēloties uzrādīt invaliditātes apliecību par bezmaksas braucienu. Skolā viņu izsmēja, tas radīja depresiju, domas par pašnāvību un bailes no sabiedrības. 

Pirmās pārmaiņas Aļonas dzīvē notika pēc 9.klases, kad viņa sāka strādāt par reklāmas aģenti. Trīsdesmitgadīgie un četrdesmitgadīgie kolēģi pārsteidza ar citādu attieksmi. «Viņi teica, ka esmu normāls cilvēks, tāds pats kā citi. Tas deva spēku un ticību sev.» Viņa devās strādāt uz ārzemēm, vispirms par oficianti, vēlāk, redzei pasliktinoties, – par trauku mazgātāju. Redzei pasliktinoties vēl vairāk, Aļona bija spiesta atgriezties. Arī tad viņa turpināja darīt to, ko pati vēlas: nopirka dzīvokli, nodibināja uzņēmumu – atvēra divus lietotu apģērbu veikalus un strādāja, kamēr redze ļāva patstāvīgi tikt galā ar dokumentāciju. Vairs nespējot ne lasīt, ne rakstīt, Aļona iestājās Biznesa koledžā studēt uzņēmējdarbību. Lekcijas ierakstīja diktofonā, mājās klausījās. Izpildīt rakstu darbus, izbraukāt uz lekcijām Aļonai palīdzēja vīrs, ar kuru viņa iepazinās frizētavā. 

Pirmo gadu viens par otru priecājušies randiņos. Kad viņi apprecējās, Aļona pārcēlās dzīvot pie vīra. Viņš māca viņai latviešu valodu, taču, būdama perfekcioniste, viņa izvairās tajā runāt, jo uzskata, ka runāt kļūdaini ir nepiedienīgi. Abi izkopuši ķermeniskas saziņas valodu, kas bez vārdiem ļauj viņam Aļonu vadīt tā, ka apkārtējie nenojauš viņas neredzību. Ejot telpā, viņš iet pa priekšu, jo ceļā var būt slieksnis vai pakāpiens, ja jāapstājas, viņš paspiež Aļonas roku. Pēc sarunas vīrs gaidīs Aļonu iznākam uz ielas. 

Neredzīgi vīri spēlē dambreti

Lai gan dzīves lielāko daļu Aļona pavadījusi, mēģinot pielāgoties redzes traucējumiem, viņai nebija priekšstata, kā dzīvo neredzīgs cilvēks. Kādas iespējas paliek, zaudējot darbu, ienākumus, paziņas, patstāvību un pašapziņu? 

Meklējot atbildi uz šo jautājumu Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrā Juglā, Strazdumuižā, Aļona piedzīvojusi pārsteigumu. «Ar vīru ilgi nevarējām atrast rehabilitācijas centru. Apturējām auto, lai pavaicātu, kur jābrauc. Tur sēdēja divi akli cilvēki, kas spēlēja dambreti. Saprotiet! Viņi bija neredzīgi, bet laimīgi! Esmu salīdzinoši materiāli nodrošināta. Man ir mīļotais cilvēks, izglītība. Ir viss, kas dzīvei vajadzīgs, bet neteikšu, ka esmu laimīga. Bet viņi tādi bija! Man tas bija šoks!» 

Atklājums, ka ir cilvēki, kas mācās sadzīvot ar līdzīgu zaudējumu, radīja gan atvieglojumu, gan izmisumu par to, kas viņu gaida nākotnē. Kopš redzes traucējumu pastiprināšanās Aļona pārstājusi smaidīt. «Nemāku priecāties. Esmu aizmirsusi, kā tas ir.» Mūsu sarunas laikā viņa pasmaida tikai reizi, kad vaicāju, kā viņa sadzīvo ar stereotipiem, kas diktē noteiktu apģērbu, automašīnu, dzīves stilu. Tas ir lieks jautājums. Atbilde ir redzama viņas perfektajā izskatā: safrizētajos matos, grimā un viņas izvēlē starp patstāvību un balto spieķi, viņas vainas apziņā par neredzības faktu un bailēs no izsmiekla. 

Nosviest no klints

Aļona zina, ka uzlabojumu nebūs, un tomēr meklē jaunas klīnikas, ārstus un metodes. «Katru reizi samaksāju nereālu naudu un pārliecinos, ka neviens nevar palīdzēt. Ar katru reizi ir arvien grūtāk. Visi gājieni pie ārstiem tikai nomāc, krīti vēl dziļākā depresijā un biežāk sāc domāt par pašnāvību.» 

Nav iespējams veidot ilgtermiņa plānus, nezinot, cik strauji slimība attīstīsies. Tādēļ Aļona nedomā par nākotni, viņa cenšas būt aizņemta šodien. Pienākumi, sarunas, tikšanās – aizņemtība ir veids, kā saglabāt līdzšinējo dienas režīmu, attiecības. «Lai gan oficiāli nestrādāju, nevaru nīkt mājās, man katru dienu kaut kas jādara. Ceļos agri, brokastoju ar vīru, plānoju darīšanas, līdzīgi kā tad, kad strādāju. Visu laiku cenšos atrast nodarbošanos, palīdzot draudzenēm, turpinot apmeklēt manikīri, skaistuma kopšanas procedūras. Daru to, lai neizjustu robežu starp toreiz un tagad.» 

Lai gan uzdodu arī jautājumus, kas viņu sāpina, uz visiem Aļona atbild lietišķi, kā kāda pienākuma vadīta. Iespējams, tieši tā viņa uztver mūsu tikšanos. Viņa uzskata, ka cilvēka pienākums ir radīt labumu sev un valstij, strādājot, maksājot nodokļus, un tie, kas to nespēj, nav pelnījuši būt. «Valsts patur stiprākos, tos, kuri nes labumu valstij. Agrāk, ja piedzima bērns invalīds vai cilvēks par tādu kļuva, viņu nosvieda no klints. Es uzskatu, ka tas ir normāli. Vilkt un žēlot – tas nav pareizi. Es nevaru izdzīvot šajā ārprātīgajā konkurences cīņā. Vienkārši nevaru.»

Aļona bieži piemin «normālo». Ar to viņa apzīmē redzīgos cilvēkus, ģimeni, draugus un to savas dzīves periodu, kad viņa vēl spēja lasīt, strādāt, vadīt uzņēmumu. Lai gan viņa cenšas ģērbties un uzvesties, demonstrējot piederību tam, ko pati dēvē par normālu, viņas stāstījums ir piesātināts ar vārdiem «invalīds», «neredzu», «nespēju», «atkarīgs», «palīdzība», «depresija». Acīm redzamā Aļona atšķiras no ausīm dzirdamās. Viņa ir pārliecināta, ka depresijas cēlonis ir nespēja izmantot savu potenciālu ne profesionāli, ne personiski. Tādēļ viņa ir atteikusies no sava uzņēmuma, tādēļ šaubās, vai jebkad spēs kļūt par māti. 

Pēc pāris mēnešiem satieku Aļonu rehabilitācijas centrā Strazdumuižā. Reizi nedēļā viņa apmeklē pīšanas un datormācības nodarbības. Saposusies baltā blūzē, garie mati šķiet nupat safrizēti. Aizmirsusi, ka viņai ir grūti izteikties latviski, runāju tikai latviski un viņa atbild latviski. Viņa smaida un uzrunā mani uz «tu». Norunājam vēlāk satikties pīšanas nodarbībā, taču, kad tiekamies, man rodas iespaids, ka viņa nevēlas, lai novēroju viņu. Saku, ka iešu lasīt materiālus biedrības muzejā. Parunāsimies citreiz. Tagad esam uz «jūs» un sarunājamies lietišķi.

Pēc pusgada uzmeklēju Aļonu atkal. Tas pats galdiņš, tā pati kafejnīca. Saruna neizdodas. Stundu un  piecpadsmit minūtes garo tikšanos četras reizes pārtrauc telefons. Nespēju atrast vārdus krievu valodā. Viņa runā par depresiju, par to, ka noslēdzas sevī, jo ar katru gadu dzīvot kļūst arvien grūtāk, vairs nav spēka cīnīties ar jaunām problēmām, tādēļ domas par pašnāvību ir līdzās, viņa tās tikai atliek uz vēlāku laiku. Viņa nevar pieņemt nepilnvērtīgo dzīvi bez redzes, bez iespējas darīt to, ko vēlas. Ko jūs gribētu darīt? «Es gribētu vadīt automašīnu. Vadīt savu biznesu. Strādāt ar līgumiem. Piedalīties sarunās. Audzināt bērnu. Vadāt viņu uz bērnudārzu, lasīt viņam grāmatas, stāstīt, rādīt viņam, mācīt, audzināt. Dzīvot normālu dzīvi, kā normālie… (Pauze.) …redzīgie cilvēki dzīvo.»

Tikšanās beidzas pēkšņi: vēlāk vīrs darba dēļ nevarēs aizvest Aļonu mājās. Kad to piedāvāju izdarīt es, viņa atsakās un ierosina sarunu pabeigt pa telefonu. Man šķiet, ka, izejot pa kafejnīcas durvīm, viņa ir atvieglota, ka atbrīvojas no manas ziņkāres. Nolemju vairs neuzbāzties.  

Nopietns gabals tiramisū

Taču pāris dienas pēc tam, kad žurnāls Ir izsaka interesi par šo rakstu, Aļona man piezvana. Neesam tikušās gadu. Viņas dzīvē ir daudz jaunumu, un viņa labprāt man tos izstāstītu, ja es viņu apciemotu. Klīstot pa vienādo daudzstāvu māju rajona pagalmiem, prātoju, kā Aļona pārvietojas pa šaurajām takām starp sniega kupenām, kā noturas kājās uz apsnigušā ledus. 

Aļona izrāda dzīvokli, to pašu, kuru nopelnījusi, strādājot ārzemēs: mājīgo virtuvi, istabu ar gaišo dīvānu un lielo televizoru, un laša krāsas toņos iekārtoto guļamistabu. Dzīvoklī nav jūtama vīrieša klātbūtne. Nolemju jautājumus par to neuzdot, taču Aļona uzreiz paziņo, ka ir izšķīrusies. Viņa rosās, vārot tēju un apklust. Mainot tēmu, saku, ka atceros, ka viņa ievēro diētas, tādēļ ciemakukulim izvēlējos pomelo un tumšo šokolādi brīžiem, kad šokolāde vajadzīga arī tiem, kas ievēro diētu. Diētu? Aļona nolēmusi, ka našķēsimies ar tiramisu, un lūdz, lai to sadalu un uzlieku uz šķīvjiem. Ja mums ar to jātiek galā divatā, tie būs nopietni gabali. «Mūsu ciemošanās arī būs nopietna,» viņa atbild, un es nezinu, ko vēl bez prāva kūkas gabala gaidīt no šīs sarunas. 

Viņa stāsta par sāpīgo šķiršanos un grūtībām sociālā darbinieka studijās, kopš vairs nav vīra palīdzības rakstudarbu noformēšanā. Apgūt vēl vienu specialitāti Aļona izlēmusi, izejot rehabilitāciju Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrā. Mācību referātus un kursa darbus Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolā viņa raksta par invaliditātes tematiem. Viņa stāsta, ka, atgriežoties savā dzīvoklī, no jauna nācies mācīties orientēties apkārtnē, istabās, priekšmetos. Stāsta par psihiatru, kas centies palīdzēt ar sarunām un antidepresantiem, un par mammas izmisumu, nojaušot, ka Aļona gatavojas beigt dzīvi. 

Šķiršanās Aļonai iemācījusi divus svarīgus jaunumus: lūgt palīdzību («izrādās, tas nav tik briesmīgi») un mācīties pārvietoties vienatnē. No sākuma katrs gājiens radījis milzīgas bailes, tagad – pašpārliecinātību, prieku par spēju būt neatkarīgai. Aļona patstāvīgi pārvietojas tikai iepazītās vietās. Aizvien bez baltā spieķa viņa iet lēnām, īpaši piesardzīgi dienās, kad redzi apgrūtina koši baltais sniegs vai spoža saule. 

Labrīt, mīļā!  

Vieglums, ar kuru drūmie stāsti skan un tiramisu pazūd, sola, ka tas ir tikai ievads un īstie notikumi sekos, un tā arī ir. Drauga kāzās Aļona iepazinusies ar Konstantīnu no Sanktpēterburgas. Kad svinības beigušās, visi atgriezušies darbos, un tikai Aļona atradusi laiku, lai viesim izrādītu Rīgu. Kopējās ekskursijās abi viens otram iepatikušies. Stundām garajās sarunās skaipā simpātijas pārvērtušās mīlestībā. «Ik rītu viņš mani modina ar vārdiem, kuru man visu mūžu trūcis. Bijušie draugi, vīrs nekad nesauca mani par mīļoto. Viņi teica: «Tu esi jauka!» Šis cilvēks katru rītu modina: «Labrīt, mīļā!» Es tev parādīšu viņa īsziņas. Man ir 400 īsziņu. Katru dienu viņš atsūta kādas desmit. Es tās pārsūtu mammai. Tad viņa man tās lasa.» 

Kad apciemoju viņu darbavietā, Aļona izskatās atpūtusies un iedegusi. Nupat atgriezusies no Ēģiptes, kur Valentīna dienā mīļotais vīrietis «drebošām rokām» pasniedzis kārbiņu ar saderināšanās gredzenu. It kā vārdi noplicinātu tik svarīgo jaunumu, viņa negrib par to daudz runāt. Arī bez vārdiem redzams, ka maigums pārlauzis sāpju pieredzi. Viņa atmetusi dalījumu normālībā un neredzībā, nešaubās par savām spējām, ir tikusi galā ar šķiršanās pārdzīvojumu un novērtē bijušā vīra rūpes arī pēc kopdzīves beigām.

Aļonas pieredze ir vērtība viņas jaunajā sekretāres-tulkotājas darbā laulību aģentūrā Aurelia Agency. Tā specializējas Latvijas sieviešu iepazīstināšanā ar ārzemju vīriešiem. Klientes vecumā no 21 līdz 76 gadiem, daudzos gadījumos nelaimīgas sievietes, ierodoties ar pārliecību, ka līdz ar laulības sabrukumu beigusies arī dzīve.  

Aļonas darbavieta atrodas plašā biroju ēkā. Sākumā pat garais gaitenis bija uztraukuma iemesls. Biroju kaimiņi cits citu sveicina. Aļona nezina, vai cilvēku jau šodien satikusi, un sveicina atkārtoti, taču ar laiku uztraukums zudis. Lai tiktu galā ar dokumentiem, Aļona ieviesusi savu kārtību, atsevišķās mapēs glabājot klientu anketas un līgumus latviešu un krievu valodā. Viņa zina, kurā vietā uz anketas jābūt viņas parakstam, un iemācījusies tās parakstīt neredzot. Pamanot, ka dokumentus pieņem gandrīz neredzīgs cilvēks, apmeklētājas pārvērtē savu situāciju un secina, ka dzīve nav tik drūma. «Cilvēki man uzticas. Viņi stāsta savus dzīves stāstus, stāsta par zudušajām attiecībām. Reizēm kopā raudam. Es saprotu agrāk nesaprasto, iegūstu pieredzi. Cilvēkiem kļūst vieglāk. Viņi it kā norunā notikušo nost.» 

Vairs ne no kā nebaidos

Man šķiet, ka to pašu mūsu sarunā dara Aļona. Atgriežamies pie kādreiz sāpīgajiem jautājumiem par psiholoģiski nogurdinošajiem mēģinājumiem slēpt redzes traucējumus, pie centieniem turēties līdzi vispārizglītojošās skolas mācību gaitai, ignorējot īpašas metodikas un palīglīdzekļu nepieciešamību, pie sāpīgajiem brīžiem, kad nicinājumu izspļāvuši garāmgājēji un pirmā padsmitnieku gados satiktā mīlestība. Viņa runā par piedzīvoto ar citas pieredzes radītas distances vieglumu, it kā sāpīgais būtu palicis pagātnē. Lai pieņemtu redzes traucējumus, viņai bija vajadzīgi 24 gadi un viens – īstais – cilvēks. 

«Manā dzīvē viss ir mainījies. Es gribu dzīvot. Saprotu, kādu muļķību gandrīz izdarīju. Nav vairs baiļu, nav trauksmes: es iziešu ārā, pakritīšu, kaut kur ietriekšos, izskatīšos muļķīgi. Mani tas vienmēr uztraucis – ko citi par mani domās? Vienmēr baidījos, ka kāds uzzinās, ka neredzu. Tagad tieši otrādi, reizēm par demonstratīvi uzvedos – jā, es neredzu!»

Tiesnese ar krampi

Posted on februāris 27, 2013 by - Personība

Ja visi tiesneši būtu kā Ināra Šteinerte, uzticība Latvijas tiesu varai nebūtu tik zema. Šteinerti sauc par latviešu donkihotu, taču viņa pati skarbo darbu salīdzina ar Augeja staļļu tīrīšanu

Lai satiktu tiesnesi Ināru Šteinerti viņas pēdējā darba dienā, rinda kā pie Holivudas zvaigznēm – ar atvadu dāvanām strīpām nāk kolēģi un žurnālisti. Uz galda vijīga krēma kūkas, šokolādes konfektes un ziedu pušķi – zinot, ka karjeras laikā Šteinerte advokātus ar konfekšu kastēm un šampanieti ir triekusi prom, nodomāju, ka šim kabinetam tas droši vien ir netipisks skats. «To jums Arnis Krauze atnesa?» prasu par balonu rozā delfīna paskatā, kas redzams bildē, ko žurnālists pēc intervijas ar Šteinerti izplatījis sociālajos tīklos. «Tas man jau bija,» tiesnese dzirkstoši smejas. «Man mājās pilns ar mantiņām, kam smaidīgas, mīļas sejas. Man tās patīk, laikam tāpēc ka bērnībā mantu nebija.»

Maza auguma, neuzkrītošā apģērbā, kādreiz spurainās lokas nomainījis īss, pieglausts sirmu matu griezums. Šteinerte sirsnīgi čalo, plēš jokus un ir negaidīti atvērta – ne miņas no bargās tiesneses mantijā, kas tiesas zālē spēja panākt tādu godbijību un cieņu kā neviens cits. Latvijas, šķiet, slavenākā tiesnese kopš pagājušās nedēļas ir aizgājusi pensijā.

«No vienas puses, ir bēdīgi. Bet tāda ir dzīve – savs laiks darbam, savs atpūtai,» Šteinerte, visticamāk, vēl strādātu, ja tiesnešiem nebūtu noteikts 65 gadu vecuma cenzs. Viņa šim gadu slieksnim ir mazliet pāri, jo bija saņēmusi atļauju pabeigt sāktās lietas. Pēdējā, kā daudzas viņas karjerā, atkal jau izrādījās smaga – gan morāli, gan juridiski. «Sadalīts līķis, galvu tā arī neatrada,» tiesnese noskurinās. Dzīvokļa dēļ noslepkavots bezspēcīgs pensionārs, starp apsūdzētajiem – iepriekš vairākkārt tiesāts bīstams recidīvists.

Divcīņa ar Laventu

Iezīmētais lietas raksturs parāda, kāpēc Šteinerte nesteidz kādu nosaukt par savu «mūža lietu», arī ne kādreizējās valsts lielākās Bankas Baltija (BB) bankrota krimināllietu, kurai jaunākajos laikos ir bijusi visplašākā rezonanse, iesaistītas ietekmīgas personas un liela, liela nauda. Varbūt tāpēc, ka ar šīs pasaules varenajiem viņa saskārās, vēl būdama pavisam jauna tiesnese – padomju laikos par resursu noziedzīgu izmantošanu Šteinerte tiesāja universitātes prorektoru Grigoriju Lučanski. Tas sakrita ar pārmaiņām centrālkomitejā, un Lučanskis acīmredzot bija kritis par upuri biedru rindu tīrīšanā. «Es ļoti uztraucos, kā šī lieta tālāk ietekmēs manu likteni. Vēlāk Lučanskis visiem stāstīja, ka nepareizi notiesāts. Viņam neko nepareizi nepiekarināja, mēs ar tiesas piesēdētājiem skatījāmies pēc lietas materiāliem un pierādījumiem. Cits jautājums – kāpēc lietu ierosināja tieši pret viņu?» 

BB krimināllietu, kurā par smagiem finanšu noziegumiem tiesāja bankas vadītājus, to skaitā faktisko īpašnieku Aleksandru Laventu un prezidentu Tāli Freimani, Šteinerte drīzāk izceļ kā savu «mājas aresta» laiku – draudu dēļ prokuratūra viņai pieprasīja apsardzi, un divus gadus ilgajā lietas iztiesāšanā viņa nevarēja brīvi pārvietoties.

Žurnāliste Iveta Elksne, kura tolaik LNT regulāri ziņoja par tiesu prāvām, BB lietu salīdzina ar Aivara Lemberga tiesāšanu tagad. Par abām lietām ir liela sabiedrības un politiķu interese, figurē milzīgas summas, daudzi netic, ka būs taisnīgs iznākums. «Tajās ir ne tikai smaga juridiska cīņa, bet arī viltības, nekaunības, bet galvenais – psiholoģiska cīņa. Kā tiesneša darbu novērtēs sabiedrība, politiķi – vai viņu karjerai neliks šķēršļus? Kā tiesas procesu un spriedumu novērtēs tiesājamie – cilvēki, kuri nav pieraduši zaudēt nekad,» raksturo Elksne. 

Divi tiesneši no BB lietas pirms tam bija atteikušies, darīt to pašu nebija Šteinertes garā. «Tā viņa ciestu sakāvi tiesājamo priekšā, un tas būtu pretrunā ar viņas cīnītājas garu. Tajā pašā laikā viņa nevarēja justies droši ne par sevi, ne tuviem cilvēkiem. Tas bija slazds. Vienīgā izeja – lai arī cik grūti būtu, nepadoties un novest lietu līdz galam. Tikai viņa pati vislabāk zina, kādu cenu viņa par to samaksāja. Domāju, ka tā bija gana augsta,» saka Elksne. 

Tiesājamie un advokāti zina – ja lietu skata Šteinerte, ir diezgan droši, ka spriedums būs notiesājošs un sodi bargi. Laventa taktika acīmredzot bija panākt, lai Šteinerte no šīs lietas atsakās. «Kādā tiesas sēdē viņš atklāti pateica: es saprotu, ka jūs esat godīgs cilvēks, bet atsakieties no lietas,» atminas tiesnese. Ilgstoša lietas vilcināšana, nemitīgi noraidījumi un apvainojumi tiesai, slimošana, teatrālas vājuma lēkmes tiesas zālē. «Vēl neesam sākuši tiesas sēdi, bet aiz durvīm jau stāv ātrā palīdzība un gaida – tātad zina, ka būs pasūtījums,» sīku epizodi atceras tiesnese. «Bija, bija smaga tā lieta,» viņa atzīstas. «Pie durvju kliņķa ārpusē kaut kādi striķi bija piesieti. Notika visāda mērkaķošanās, kaitināšana, lai es atsakos.»

Iveta Elksne atceras tikai vienu mirkli, kad Šteinerte jutās sagrauta – kad viņai nācās sevi no lietas atstatīt, jo šādai aizstāvības prasībai piekrita viena no piesēdētājām. «Viņa bija nikna – nejurists pieņēma lēmumu par viņu un par skandalozo prāvu. Šteinertei bija pieņēmumi, kāpēc tā notika, bet tādai nodevībai viņa nebija gatava. No vienas puses, viņa varētu mierīgi skatīt citas vieglākas lietas, no otras puses, viņa tomēr bija tiesnese, kurai bija svarīgi, lai vainīgais, ja viņš tāds ir, nepaliktu bez soda.» 

Augstākā tiesa vēlāk tomēr nolēma, ka Šteinerte šo lietu var turpināt skatīt, un 2001.gada nogalē, sešus gadus pēc BB kraha, tiesa patiešām beidzās ar cietumsodiem bankas vadītājiem. Taču BB krimināllieta Latvijas vēsturē ieies arī ar to, ka tās iztiesāšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesa saskatīja apsūdzēto cilvēktiesību pārkāpumus, kā dēļ lietu nodeva jaunai izskatīšanai citā tiesas sastāvā. Viens no iemesliem bija Šteinertes prognozes presē, ka lietā varētu būt notiesājošs vai daļēji notiesājošs spriedums, pirms lieta bija pabeigta. Kaut Šteinerte stāsta, ka sarunā ar žurnālistu minējusi arī trešo iespēju – attaisnojošu spriedumu -, kas netika atspoguļots, lietas komentēšanu presē tās izskatīšanas laikā, lai cik ilgs tas būtu, viņa sauc par kļūdu, kas norakstāma uz pieredzes trūkumu. «Tā briesmīgi es nenoskumu. Labi, viņš ir vinnējis [Strasbūrā], juridiski mēs varam traktēt tā un šitā, piesieties kļūdām, bet galvenais ir morālais vērtējums. Es neticu, ka viņi neapzinājās, ka dara ļaunu cilvēkiem. Katram jābūt vismaz tik gudram, lai saprastu – ja viņš dara otram ļaunu, tas atgriezīsies pie viņa, pie viņa bērniem vai ģimenē,» Šteinerte spriež filozofiski. 

Vai Lavents un Freimanis ir izgājuši savas sirdsapziņas tiesu to simtu tūkstošu cilvēku vārdā, kas bankā zaudēja naudu, nereti pēdējos iekrājumus, paliek mīkla. Kādās kopēja paziņas bērēs tiesnese redzējusi Freimani nesam krustu no baznīcas. Licies, ka viņš kļuvis ticīgs, bet pēc tam tiesā iesniedzis prasību ar lūgumu izmaksāt kompensāciju par to, ka ieslodzījumā pavadījis ilgāku laiku, nekā gala spriedumā noteikts. «Juridiski, jā, varbūt var iesniegt. Bet, ja cilvēks iet baznīcā, vai viņam nav apziņa, ko viņš ir morāli izdarījis?» pabrīnās Šteinerte.

Taisnīgums no bērnības

Šteinerte domā, ka dziļās godīguma izjūtas saknes ir bērnībā – «mūsu ģimenē neko negodīgu pat runājuši nebija, es nekad nedzirdēju, ka kaut ko ļaunu runātu». 

Sākotnēji viņa gan gribējusi studēt ķīmiju, kas «60.-70.gados bija modē», taču nav izturējusi konkursu. Tautā runāja, ka tāpat vien tur iestāties nemaz nevar, tāpēc Šteinerte izdomāja, ka jāstudē juristos un «jācīnās ar negodīgiem cilvēkiem». «Kā teica mana kolēģe, kas jau arī pensijā – sākot strādāt, domāju, ka izmēzīšu tos Augeja staļļus, bet tie joprojām tikpat pilni. Tas humoram, bet vajag censties. Ja mēs godīgi nestrādātu, tad visa zeme būtu vieni vienīgi Augeja staļļi.» 

Tiesneses reputācijas dēļ pēdējos 20 gados pat mājienu par kukuļu došanu nav bijis («laikam pārliecinājās, ka tādai raganai nav ko iet tuvumā»), bet dažus incidentus karjeras sākumā viņa tagad stāsta kā anekdotes. Savulaik tiesnešiem bija atklātas pieņemšanas, un tajās gan veca kundzīte trīcošām rokām «piecus rubuļus» ir devusi («vairs nezinu, cik augstos toņos viņai paskaidroju, [ka tā nedrīkst], bet no manis visu varēja sagaidīt»), gan lietā iesaistīto radiniece uz tiesneses galda ir mēģinājusi konvertu atstāt. «Atceros – kā lēcu kājās, tā aiz atvilktnēm zeķes saplēsu. Zeķes toreiz nevarēja dabūt, asinis iet… Es prasti nelamājos, bet toreiz paspruka tāds bļāviens…,» tiesnese čukstus atkārto. 

Cits gadījums Šteinertei kremt vēl pēc 30 gadiem. Kādu prāvu par labu vienai pusei lūgusi izlemt tiesneses kolēģe un sniegusi viņai kārbiņu. To Šteinerte atdevusi atpakaļ, taču vēl tagad viņa mokās ar jautājumu, vai kolēģe dāvanu atdeva tālāk. «Varbūt neatdeva, un tas cilvēks domā, ka esmu paņēmusi. Ilgi domāju, kā man vajadzēja rīkoties, varbūt to cilvēku pašu vajadzēja izsaukt. Riebīga sajūta vēl tagad.» Savulaik kāda advokāte viņai teikusi: «Zini, kupraino kaps iztaisnos, bet tevi arī kaps nemainīs.»

Jautāju, kas viņai šajā darbā ir sagādājis gandarījumu. «Man visu laiku šis darbs ir bijis kā smags pienākums. Gandarījuma man nav bijis,» Šteinerte secina bez emocijām. «Sēdēt zālē un skatīties uz sabojātām dzīvēm ir smagi.» Izspriestajās lietās likteņi redzēti visā to nežēlīgumā. Tiesnese ir spriedusi sodu noziedznieku grupai, kas pirms gadiem desmit nolaupīja un zvēriski nogalināja pusaugu zēnu, vecākiem pēc tam vēl prasot izpirkuma maksu. Citā lietā huligāni uz ielas bija pagrūduši puisi tikai tāpēc, ka nepatika viņa seja. Neveiksmīgs kritiens pret trotuāra malu kādai mātei vienīgo dēlu padarīja nekustīgu uz mūžu. «Kamēr būs māte, viņu kops. Faktiski viena huligāna rīcība jaunu cilvēku padara par invalīdu un visu ģimeni – nelaimīgu.» Tiesnesei nācies just līdzi ne tikai cietušajiem, bet izniekotas dzīves dēļ dažkārt arī apsūdzētajiem. «Vienreiz man bija talantīgs apsūdzētais, labi zīmēja. Vēlāk man iedeva zīmējumus, ko viņš bija radījis tiesas zālē. Ja būtu normāli dzīvojis, varbūt būtu pasaulslavens mākslinieks.» 

Savulaik Šteinerte slepkavības lietā ir piespriedusi arī nāvessodu. «Loģiski, ka tas [parakstīt nāves spriedumu] bija smagi, par to nav ko runāt. Bet, ja otram dari ļaunu, tev jāapzinās, ka par to jāsaņem pelnīts sods.» Pieredzējusī tiesnese joprojām «neeiropeiski» uzskata, ka atsevišķos gadījumos sērijveida slepkavām nāvessods būtu piemērojams. «Es būtu par mūža ieslodzījumu, ja man būtu simtprocentīga pārliecība, ka tas būs reāls mūža ieslodzījums – līdz beigām. Bet – ja, mainoties likumiem, viņš iznāk ārā? Ja nav iespējams viņa smadzenes ietekmēt tā, ka viņš vairs neizdarīs noziegumus, tad kas mums svarīgāks – nākamie 50 iespējamie upuri vai viens cilvēks, kas ir bīstams sabiedrībai?» savu nostāju pamato Šteinerte.

Kā, diendienā strādājot ar kriminālnoziegumiem, viņa ir saglabājusi skaidru saprātu un mieru? «Braucot ekskursijās un lasot grāmatas. Es kopš bērnības daudz lasu, lasīju gan veco druku, gan jauno. Grāmatu man ir, o-o-o, daudz! Citu talantu man nav – nepatīk ne adīt, ne tamborēt.» Kad pēc operācijas ilgāku laiku nācies pavadīt mājās, sākusi restaurēt no senčiem mantotus «veclaicīgus niekus» – lādītes, gleznu rāmjus, krēslus.

Negodīgs tiesnesis? Nevar būt

«Latvijas tiesnešu saimē Ināra Šteinerte ir spilgta, neatkarīga personība,» raksturo Augstākās tiesas administratīvo lietu departamenta senators un kādreizējais tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns. Ideāliste, drosmīga, «Latvijas tiesnešu donkihots», viņš saka. Tomēr, kā visas spilgtas personības, viņu ne tikai slavē, bet arī kritizē – minēto īpašību spilgtums dažkārt ir traucējis pieņemt apdomīgus, izsvērtus lēmumus. Kā piemēru Guļāns sauc BB lietu, kurā viņa «iekrita uz aizstāvības provokācijām» un gala rezultātā Strasbūras spriedums bija Latvijai nelabvēlīgs.

«Vislielākā cieņa un mīlestība – Ināra Šteinerte ir tiesnese vislabākajā nozīmē. Stingra, bet taisnīga,» slavē Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska, kurai jaunībā gan bijis bail iet uz Šteinertes tiesas sēdēm.

«Šteinerte bija tiesnese ar krampi,» saka žurnāliste Iveta Elksne. «No citiem atšķīrās ar to, ka pie viņas tiesas zālē valdīja kārtība. Izņemot Laventu, neatceros, ka vēl kāds būtu uzdrošinājies neierasties uz sēdi,» papildina kolēģe Inta Lase, kura arī norāda – advokāti mēdza uzsvērt viņas spriedumu kvalitāti. «Bet, ja spriedums būs kļūdains, tad nevis tāpēc, ka izpildīja kāda vēlmes, bet gan tāpēc, ka tāda bija viņas pārliecība,» – tā Elksne. 

Žurnālisti arī uzsver tiesnešu vidū tik reto Šteinertes atvērtību medijiem un gatavību paskaidrot, kāpēc pieņemts viens vai otrs spriedums. «Domāju, tas vairoja uzticību tiesām, lai arī bija piliens uz kopējā sabiedrības neuzticēšanās fona tiesām. Ar Šteinerti un vēl dažiem tiesnešiem bija par maz,» secina Elksne. 

Saruna ar Šteinerti par to, cik stipra, taisnīga un neuzpērkama ir tiesnešu cunfte pašlaik, veļas kā pa celmiem. «Nevaru spriest par citiem,» viņa vairākkārt uzsver. Šteinertei nepieņemama šķiet daudzu lietu ilgā iztiesāšana – kamēr tiek līdz spriedumam, sabiedrība notikušo vairs neatceras. Taču tiesnese ir pārliecināta, ka lietas ievelk ne jau tiesa. Viņa pati, skatot pēdējo lietu, varējusi ieplānot mēnesī 2-3 sēdes, pārējā laikā nav varējuši tikt apsūdzēto advokāti, atsevišķos gadījumos arī prokurors. Viņa arī skaidro, ka tiesnešu lēmumi lielā mērā atkarīgi no tā, cik kvalitatīvi strādājuši izmeklētāji un prokurori. «Katrs tiesnesis vērtē pēc likuma un savas iekšējās pārliecības,» viņa saka. Bet – vai godprātīgi? «Saprotiet, es vispār nepieļauju, ka tiesu var spriest par naudu.» Bet tādi gadījumi ir bijuši! «Nu, ir. Mani aizskar, ka kāds ņem [naudu], un domā, ka [var piekukuļot] visus. Ja daži ir negodīgi, un es ceru, ka tikai daži, tad ir jādara tā, lai viņus aizvāktu no amata, nevis jāgaida 10-20 gadus, kamēr var pieķert un tikmēr par visiem runā slikti.»

Ja mērķis ir pelnīt naudu, tam ir citas profesijas, stingri paziņo Šteinerte. Viņu nav vilinājusi ne nauda, ne māja, kaut citā intervijā reiz izmetusi, ka patīk tērēties – «man algu ļoti patīk izdot, tikko to dabūju».

Tagad nevar palaisties

Posted on februāris 27, 2013 by - Personība

Režisora Ēvalda Lāča (38) leļļu filmas Berlīnes kinofestivālā rādītas divreiz. Šogad pie divām godalgām tika Eži un lielpilsēta – to Ēvalds uzzināja, gulēdams slimnīcā

Ēvalds ir kluss un noslēgts. To varēja nojaust pirms nedēļas, kad kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pasniedza atzinības rakstus 63.starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā panākumus guvušajiem. Uz ministres mudinājumu teikt kādu vārdu no Ēvalda atskanēja īss «paldies!». Viņam Berlīnē piešķīra divas balvas: žūrijas un bērnu žūrijas. Berlināles mājaslapa vēsta, ka balva Ežiem un lielpilsētai piešķirta par to, ka «nopietna tēma «iepakota» jautrā stāstā, kas lika mums smieties». «Pārsteidzoši dzīvnieki atgūst savu pasauli ar asprātību un inteliģenci.» 

Nākamajā dienā pēc godināšanas ar Ēvaldu tiekamies filmu studijas Animācijas brigāde darbavietā Šmerlī. Viņš līganiem soļiem aizved līdz darbnīcai, pagatavo kafiju un apsēžas zem plakāta Props un Berta. Tā ir pirmā multfilma, pie kuras strādāja. «Kā operatora asistents,» klusi piebilst. Pirms tam bija izmēģinājis darbu Jāņa Streiča spēlfilmā Likteņdzirnas, asistējot operatoram. Pēc tam turpināja strādāt savā mācību vietā, Latvijas Kultūras akadēmijā par sargu, līdz viņam piezvanīja no Animācijas brigādes – meklēja operatora asistentu. Ēvaldu bija ieteikusi Likteņdzirnu komandas administratore Ārija. Tā Ēvalds Animācijas brigādē strādā 15 gadus.

Dodamies uz filmēšanas paviljonu. Tur režisors Jānis Cimermanis uzņem Avārijas brigādes sēriju par zviedru kuģi. Katra lelles kustība tiek fotografēta: jo vairāk fotoklikšķu, jo plūdenāka un dabiskāka filmā būs kustība. «Pie mums cilvēki iemācās būt pacietīgi,» komentē Ēvalds.

Ežus vajadzēja lielākus

Pieejam pie plaukta, kur salikti Eži un lielpilsēta varoņi. «Aktieri,» Ēvalds rāda uz ežiem. Uz manu izbrīnu, ka tie ir īkšķa lielumā, režisors nosaka: «Jā, vajadzēja lielākus.» Bijis sarežģīti viņus kustināt un locīt, jo, ja kadrā ir vēl pieci zvēri, tad ir visas iespējas kādu izkustināt nepareizā pozā. Apgāzt gan tos īsti nevar, jo filmēšanās laikā «aktieri» piestiprināti pie platformas ar mazām nagliņām, kas izdurtas caur kāju pirkstu starpām gandrīz kā Jēzum krustā. Nagliņas pēc tam, datorā apstrādājot, tiek «izdzēstas».

Desmit minūtes garā filma Eži un lielpilsēta ir ārkārtīgi jauka. Tā stāsta par meža zvēriem, kuri izdomā, kā pilsētā palīdzēt cilvēkiem un ar to nopelnīt. Kad šoferim kontrolakā iekrīt atslēgas, eži izvelk un prasa par to naudu. Lapsas piedāvājas smalkām dāmām piestrādāt par mēteļu apkaklēm. Arī citi meža zvēri piepelnās, un beigās naudas ir tik daudz, ka viņi nolemj samaksāt cilvēkiem, lai tie dodas dzīvot citur. Pilsētu eži nošķūrē un tās vietā sastāda priedītes. Filmas nosaukums ir drusku nošpikots no seriāla Sekss un lielpilsēta, bet tas nenozīmējot, ka Ēvalds to regulāri skatās.

Kādā epizodē eži domā, kā tikt pāri gājēju pārejai. Tad pamana kādu sievieti ar lielām tarbām. Eži ar adatām ieduras somās un tiek pāri ielai. Prasu Ēvaldam, vai šādas idejas rodas filmēšanas procesā vai arī ir ierakstītas scenārijā. Viņš prāto, prāto un nosliecas par labu otrajam variantam, jo «iepriekš jāparedz, ka gājējai būs palielas somas, ežu lielumā, jo leļļu meistarei tās jāizgatavo». «Visiem «aktieriem» uz filmēšanu jābūt gataviem.» Manu interesi Ēvalds komentē šādi: «Es gan domāju, ka filmēšanas procesa nianses nevienu [skatītāju] neinteresē.» Iebilstu.

Vaicāju, kā rodas scenārijs. Brīdi padomājis, režisors saka: «Man patīk krogā sēdēt, paņemt alu un tikt pie skaidrības. Sēžu kaut kur kaktiņā. Ar kladīti. Un tad tā doma vai nu uznāk, vai neuznāk. Man nekas nenāk pārāk viegli. Jāpacīnās, jātiek pāri sev un domām, ka labāk nevajadzēja vispār sākt.»

Tā bijis arī ar Ežiem. «Likās, ka esmu uzrakstījis pilnīgu štruntu. Tad atkal atgriezos pie scenārija, un radās laba doma, kā to štruntu attīstīt. Lai vai kā, koptēls – dzīvnieki lielas pilsētas vidū – visu laiku palika. Un scenārijs beigās pašam šķita lielisks.» Labas multfilmas priekšnoteikums esot viens – tajā jābūt pārsteigumam. Un Ežos bija.

Kāpēc taisa filmas par dzīvniekiem, Lācis īpaši izskaidrot nevar. Nav viņam mājdzīvnieku, uz zoodārzu vērot dzīvnieku kustības arī neiet. «Mūsu multfilmās arī dzīvnieki kustas nosacīti. Daudzi staigā uz divām kājām. Mežacūka Ežos ir uz četrām, jo viņa ir apjomīga. Ar tieksmi uz korpulenci,» Ēvalds norāda uz pelēci ar purpura šņukuru. Leļļu meistarei bijis daudz darba, jo filmā vajadzēja daudz un dažādus dzīvniekus. «Kā komunālajā dzīvoklī. Labi būtu derējis zilonis, jo aizņemtu daudz vietas.» Tēlus izdomā leļļu mākslinieks, klausoties Ēvalda stāstītajā, jo, «kad mēģinu zīmēt, nesanāk nekas atpazīstams».

Ilgi tapusi arī Ežu mūzika. Komponists Kārlis Auzāns vislabāko uzrakstījis ar trešo reizi. Arī pirmais un otrais variants bijis labs, taču Ēvalds gribējis vēl labāku. Vai Ēvalds ir perfekcionists? «Nezinu, vai visu gribas perfekti, bet gribas tā, lai ir tā, kā gribas.»

Tādu desmit minūšu filmu kā Eži var izveidot aptuveni gada laikā. Ar nosacījumu – ja ir nauda. Ēvalds uzrakstīja četrus projekta pieteikumus Kultūrkapitāla fondam, katru 4000 latu apmērā, un visus arī ieguva. 

Otru pusi naudas pielika Animācijas brigāde: bija sapelnījuši, strādājot pie kāda dāņu un nīderlandiešu kopražojuma. Filmas veidošanā iesaistīti 20 cilvēki, Ēvalds uzņēmās operatora un režisora lomu.

Līdz 2007.gadam Lācis darbojās tikai kā operators, reizēm palīdzot ar scenāriju, taču tad kolēģe režisore Dace Rīdūze gaidīja bērniņu un Ēvalds viņas vietā pārņēma filmas Jaunā suga radīšanu. Tā bija filmu sērija par kukaiņiem. Jaunā suga tika līdz Berlīnes kinofestivāla programmai. «Tas bija visai jauki, jo tur ir atsaucīgi skatītāji. Pēc seansa kāds puisītis vaicāja: «Kāpēc tas vīrs ķēra kukaiņus?»» Filmas galvenais konflikts esot «entomologa un kukaiņu mērķu nesakritība». Puisīša jautājums parādot, ka ne vienmēr var sagaidīt, ka bērni orientēsies tajā, kas filmas autoriem liekas pats par sevi saprotams.

Zvans slimnīcā

Šogad uz Berlināli Ēvalds netika. Balvas devās saņemt Reinis Kalnaellis no studijas Rija. Ar autoru medijos nebija nevienas intervijas, un nekļuva skaidrs, kāpēc. Līdz brīdim, kad LTV1 raidījuma 100 g kultūras nobeigumā vadītāja Kristīne Želve novēlēja Ēvaldam veseļoties. «Par to, ka esmu ieguvis balvu, uzzināju Gaiļezerā. Biju priecīgs.» Ēvalds ar palātas biedriem gan priekā nav dalījies. Pāris dienu iepriekš viņam tika veikta operācija. «Audzējs. Es domāju – tas visu izsaka,» viņš īsi nosaka. To, ka Ēvaldam operēta galva, var nojaust pēc panciskās frizūras un rētas, taču citādi viņš ir mundrs, optimistisks un pasmejas: «Jā, tagad jauna frizūra.» Uz brīdi aizdomājas. Tad klusinātā balsī turpina: «Man paveicies. Operācija izdevās. Novērtēju to, ka pats varu aiziet uz tualeti.»

Slimība Ēvaldu piemeklēja pēkšņi. Kādu laiku neklausīja labā roka, bija tāda kā stīvāka, līdz darbā no rokām izkrita kafijas krūze. Ēvalds devās pie ārsta. Taču sīkāk par to mēs tālāk nerunājam. Kā saka Ēvalds: «Kam tas vajadzīgs?»

Kādu laiku viņam liegts lietot alkoholu, tāpēc Berlināles balva studijā nosvinēta ar bezalkoholisko šampanieti un torti.

Animācijas brigādei gan šī nav pirmā reize, kad tiek pie godalgas Berlīnē. Plauktā stāv Kristāla lācis, ko 1995.gadā pārveda Nils Skapāns par filmu Lidojam?! Par to, kādas naudas balvas pienākas šoreiz, Kultūras ministrija vēl spriedīs. Ēvalds uzskata, ka i-deāls šādu Berlināles panākumu rezultāts būtu nevis naudas balvas, bet tas, ka «mūsu mazā nācija sāktu izjust veselīgu lepnumu un pozitīvu interesi par pašmāju filmām, kas izpaustos adekvātā nozares finansējumā».

Pagaidām Ēvalds priecīgs rāda trīs papīrus: vienu no ministres, divus no Berlīnes festivāla. «Liels prieks ir par bērnu žūrijas balvu,» saka Ēvalds. Diplomā parakstījušies visi vērtētāji. «Fantastiski!» Lācis saka, skatoties uz ķeburainajiem vācu bērnu parakstiem.

Par nākamo filmu Ēvalds nedomā. Esot jāaizmirst šī, tad varēšot domāt par ko citu. Nav arī prātā izcilu ideju, par kurām viņš būtu ļoti pārliecināts. «Bet tagad jau nevar palaisties,» viņš smejas, rādīdams uz prestižā festivāla diplomiem. «Otra problēma – kad būs ideja, vajadzēs meklēt naudu.» Un tas var būt ilgs process. «Agrāk mums šo to Banka Baltija sponsorēja,» pasmīkņājot Ēvalds atceras 90.gadu sākumu.

Studijā 15 gadus kopā ar Ēvaldu strādā režisors Jānis Cimermanis. «Ar šito veci strādāt ir forši. Viņam ir baigi feinās acis – labi redz kadru un saprot, kam filmā jābūt. Nav divreiz jāpaskaidro, saprotamies pusvārdā.» Ja kādreiz rodas domstarpības, tad abi ātri salecoties, ātri atzīstot katrs savas kļūdas un turpinot darbu.

Cimermanis uzskata, ka Eži un lielpilsēta veidota citā manierē nekā Animācijas brigādē ierasts. «Atsauc atmiņā Arvīda Noriņa filmas. Perfektas, tīras, filigrānas. Caurspīdīgas. Enerģiski strādājoši tēli, daudz notikumu.»

Kurš ir pirmais Ēvalda filmu vērtētājs? «Roze Stiebra, jo viņa redz, kas labi, kas slikti. Un viņa ir pietiekami nešpetna, lai to pateiktu,» – tā Lācis saka par pazīstamo bērnu filmu režisori.

Rakstnieka dēls

Animācijas brigādes darbnīcā pa vienam sarodas kolēģi, lai pusdienotu. Kopš decembra Šmerļa ēkā likvidēta kafejnīca, tāpēc uz elektriskās plīts burkšķ katliņš ar griķiem. Rūc sildītāji, jo citādi telpās būtu +15. Līdzko telpā parādās kolēģi, Ēvalds joko un manus jautājumus pārspēlē viņiem. Ar Ēvaldu esam pļāpājuši stundas trīs, taču runīgāks nav kļuvis.

«Viņam ir bieza āda, pacietīgs. Nokaitināt var tikai tad, ja paprasa kaut ko par sportu, jo tas viņam vienaldzīgs,» saka Mareks Skžinskis, kurš Ēvaldu pazīst no 1.klases. «Blakus dzīvojām un no skolas ilgi gājām mājās. Bijām godīgi puiši, nedauzījām logus. Dzīvojām savā pasaulē, kas būvēta uz grāmatu tēliem. Piemēram, indiāņiem.» Ēvaldam joprojām patīkot doties klejojumos, braukt ar velosipēdu līdz jūrai.

No skolas laika esot saglabājusies četru draugu kompānija, kas turas kopā joprojām un uzticas Lāča kino gaumei, kad nolemj doties uz kinoteātri. «Zvaigžņu kari – tas ir viņa stilā,» smejas Mareks. Jā, fantastika ir Lāča gaumē. Vienu no pēdējām redzējis somu režisora Timo Vuorensolas filmu Dzelzs debesis: Otrajā pasaules karā vācu fašisti uz Mēness uzbūvē cietoksni un 90.gados nolemj uzbrukt Zemei. «Samērā pieticīgi realizēta laba ideja. Man patīk filmu dizains, tāpēc bieži patīk tādas filmas, kuras atzītas par sliktām. Piemēram, Ridika hronikas.»

Kā klusu un noslēgtu kursabiedru Lāci raksturo operators Andrejs Rudzāts. Ēvalds varot klusēt arī aiz pieklājības, ja viņa prāts un zināšanas sniedzas pāri sarunas biedra bagāžai. Latvijas Kultūras akadēmijā viņš studēja Kalvja Zalcmaņa kursā kopā ar Māri Maskalānu, Uldi Janci, Jāni Eglīti, Kasparu Braķi, Uldi Cipstu, Andreju Verhoustinski un citiem. Ar optiku padsmitnieka gados Ēvaldu iepazīstināja māsas Lindas draugs, kurš fotografēja. Un ar to pietika, lai bildēšana aizrautu.

«Vecāki jau arī noslēgti,» smejas Ēvalda mamma Inta Čaklā. Viņa ir literatūrkritiķe, tēvs – rakstnieks Ēvalds Vilks, īstajā vārdā Ēvalds Lācis. Viņš rakstīja stāstus. Zināmākie: Divpadsmit kilometri, Mežonis. Tiem uzbruka oficiālā kritika, jo pēckara gados Lācis nāca ar savu pārliecību, taisnības un patiesīguma izjūtu. Neizpatika konjunktūrai, necieta konformismu; kas uz sirds – tas uz mēles.

«Tētis nomira, kad man bija divi gadi. Es viņu tikpat kā neatceros. Man stāstīts, ka esmu izmetis pa logu viņa rokaspulksteni,» atceras Ēvalds. Viņam ir sešus gadus vecāka māsa Linda un sešus gadus jaunāka pusmāsa Maija. Inta Čaklā savu uzvārdu ieguvusi no pirmā vīra, rakstnieka Māra Čaklā. Par dēlu viņa saka: «Ēvaldam ir savi cieti uzskati par dzīvi un mākslu, tajā pašā laikā viņš ir kluss un laipns. Kad man reiz viss sagāja sviestā, viņš pienāca, noglāstīja galvu un teica: «Mammuk, neuztraucies, būs labi.»»

Kad saruna ar Ēvaldu ir beigusies, viņš pavada mani līdz ārdurvīm. Līganā, nedaudz piepaceltā gaitā. Tieši to kā Ēvaldu raksturojošu atminas arī viņa kursabiedrs operators Andrejs Verhoustinskis. Bijis kāds operatoru un režisoru atpūtas pasākums. Pār lauku nācis Ēvalds. «Viņš ieradās kā lidojot. It kā ne no šīs zemes. Fiziski bija jūtams, ka viņa pārvietošanās ir garīgā plānā.»

 

Līderi «tumšā mežā»

Posted on februāris 27, 2013 by - Veiksme

Informācijas tehnoloģiju uzņēmums DPA no maza programmatūras tirgotāja izaudzis par daudzmiljonu kompāniju un tagad izstrādā lietotni, kas ļaus atteikties no parolēm dažādās interneta vietnēs

Sākumā man nebija skaidrs, kur tā nauda radīsies un kā nomaksāsim rēķinus par telpu īri – atceroties, kā no darba ņēmēja kļuvis par darba devēju, saka IT uzņēmuma DPA direktors un īpašnieks Juris Vilders. Mazā, lai neteiktu mikroskopiskā, firma ar diviem darbiniekiem radās 1997.gadā gaužām prozaisku iemeslu dēļ – uzņēmums Tilde restrukturizējās un programmatūras mazumtirdzniecību nodalīja atsevišķā uzņēmumā.

«Tā mani atlaida, jo vadīju mazumtirdzniecības daļu,» smaida Juris, kura vadībā šo gadu laikā DPA krietni pieauguši apgriezieni un tas kļuvis par apgrozījuma ziņā lielāko Latvijas īpašniekiem piederošo IT uzņēmumu. Pašlaik uzņēmumā strādā 130 darbinieku, ir pārstāvniecības Ukrainā, Lietuvā, Baltkrievijā un Gruzijā. Turklāt sākotnējā darbības niša – datoru programmatūras tirdzniecība – nu veido pavisam nelielu uzņēmuma apgrozījuma daļu. Tagad galvenos ienākumus rada IT infrastruktūras plānošana, ieviešana un apkalpošana, specializētu programmu izstrāde un testēšana, kā arī drošības risinājumu piedāvājumi.

«Mūsu uzdevums ir palīdzēt citiem uzņēmumiem un organizācijām gūt maksimālu labumu no informācijas tehnoloģijām, kuras tie lieto,» uzņēmuma ikdienas uzdevumus vienkārši skaidro Juris. Viņu papildina DPA jaunu biznesa virzienu attīstības vadītājs Aigars Jaundālders, sakot – nereti jāsāk ar to, ka klientiem jāizstāsta un jāizrāda informācijas tehnoloģiju iespējas un uzņēmuma ieguvumi, ieviešot kādu no sistēmām.

Jautāti, kādas ir mūsu uzņēmēju zināšanas par IT risinājumiem, Juris un Aigars saskatās. «Man politkorekti atbildēt?» ar smaidu pajautā Juris. «Tiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru bizness nav saistīts ar tehnoloģijām un finansēm, IT ir kā tumšs mežs,» nopietni turpina Juris. Protams, netrūkst jaunu uzņēmumu, kas aktīvi lieto tehnoloģijas, taču lielākā daļa, «ja var, no lēmumu pieņemšanas IT lietās cenšas tikt vaļā». 

Piemēram, daudz esot tādu semināru par IT pielietojumu biznesa vadībā, uz kuriem uzaicināto uzņēmumu vadītāji nevis atnāk paši vai atsūta kādu no biznesa vadītājiem, bet gan sistēmanalītiķi, kuram, lai arī viss skaidrs par piedāvājuma tehnisko pusi, par biznesa stratēģisko plānošanu ir visai miglains priekšstats. «Tāpēc esam mainījuši pieeju, uzrunājot pasūtītāju. Vairs nesakām, cik labi tev būs, ja lietosi mūsu piedāvātās tehnoloģijas, bet rādām praktiskus piemērus,» saka Juris. Turklāt trāpīgi piemēri tiek piemeklēti ne tikai no Latvijas biznesa vides. Piedāvāti tiek, piemēram, dažādi IT risinājumi uzņēmumu dokumentu pārvaldībai, drošībai, kā arī programmatūras, kas uzņēmumam ar daudzām filiālēm ļauj veikt operatīvu un efektīvu pārraudzību.

Pielāgoties mentalitātei

Lai Latvijas IT uzņēmums bez starptautiski pazīstama zīmola nostiprinātos ārvalstu tirgū, ir vajadzīgi aptuveni pieci gadi. «Ir jāiekaro uzticība, pacietīgi jāveido klientu loks, jāsaņem rekomendācijas,» rezumē Juris, uzreiz piebilstot – katrā valstī veiksmes stāstam bijuši dažādi iemesli. Piemēram, Lietuvā «ilgtspējīgu klātbūtni» izdevies panākt, pateicoties biznesa vadītāja superprofesionalitātei un Microsoft Lietuvas pārstāvniecības rekomendācijām, bet tās iegūtas, jo Latvijas tirgū DPA bija kļuvis par Microsoft zelta līmeņa partneri un regulāri saņēma Microsoft Centrāleiropas un Austrumeiropas partneru gada balvas dažādās kategorijās.

Ukrainā gājis krietni smagāk: «Uzsitām vissāpīgākos punus.» Sākumā zaudēts gan laiks, gan nauda, pielāgojoties daudz zemāka līmeņa interneta infrastruktūrai reģionos un ukraiņu window shopping jeb skatlogu ķemmēšanas stilam. «Pilnīgi cita mentalitāte. Viņi ierauga spožu mantiņu un uzreiz grib nopirkt gatavu. Bija ļoti grūti ieskaidrot, ka IT tehnoloģijas nav džinsi – ir vajadzīga izpēte, konsultācijas un tikai tad notiek programmatūras pielāgošana,» atceras Aigars.

Taču, pacietīgi strādājot ar klientiem un vērtējot, kā pašiem jāmaina sava pieeja, viņi iemantojuši uzticību, un tagad DPA klientu skaitā Ukrainā ir gan vietējās Porsche un McDonald’s pārstāvniecības, gan lieli ukraiņu loģistikas uzņēmumi un bankas. Izrādījies pat tā – biroja vadības programma, kas ne visai patikusi Latvijas klientiem, Ukrainā bez īpašas reklāmas «aizgāja uz urrā». «Vienā nedēļā šo programmu nopirka 20 reižu vairāk klientu nekā Latvijā visa gada laikā,» atceras Aigars.

2009.gads Latvijas IT nozarei bija smags – jau 2008.gadā bankrotēja vairāki jomas uzņēmumi, dramatiski kritās apgrozījums. Arī DPA konsolidētais apgrozījums togad bija par četriem miljoniem latu mazāks nekā gadu iepriekš. Taču Juris bija pārliecināts, krīzei pāri ir jātiek un viens no ceļiem – paplašināšanās. Paradoksāla, taču ilgtermiņā veiksmīga stratēģija, jo par 2009.gada nogalē Baltkrievijā atvērto pārstāvniecību viņš tagad saka: «Esam tur uz palikšanu.» Durvis uz Baltkrievijas tirgu DPA atvēra līgums ar valsts centrālo banku.

Matemātiķu trūkums

Jau pagājušās desmitgades vidū, kad Latvijas IT nozare uzplauka un dažādu profilu uzņēmumi auga kā sēnes pēc lietus, DPA puiši sāka manīt jauno speciālistu trūkumu. Turklāt ne jau tikai savā uzņēmumā, bet nozarē kopumā. Tā radās ideja par ikgadēju stipendiju 12.klases skolēniem. Katrs, kurš apņēmās studēt IT, varēja pieteikties 1000 latu stipendijai pirmajam mācību gadam, turklāt stipendijas saņēmējam pēc studijām nebija obligāti jākļūst par DPA darbinieku.

«Gribējām motivēt talantīgus jauniešus izvēlēties IT jomu, jo bija skaidrs – ja gribam nozari attīstīt, vajadzīgi speciālisti,» saka Juris. Viņš neslēpj gandarījumu, ka neviens no stipendiātiem pēc augstskolas nav mainījis specializāciju – visi palikuši IT jomā, viens pat nodibinājis savu uzņēmumu, bet pieci par labāko no darba piedāvājumiem atzinuši DPA.

Tomēr šim stāstam ir arī sava nepievilcīgā puse – pirmajos gados uz stipendijām pieteicās tiešām talantīgi un studēt griboši jaunieši un bija grūti izvēlēties, kuru iekļaut stipendiātu divpadsmitniekā, bet šogad nolemts piešķirt tikai astoņas stipendijas. Ne tāpēc, ka būtu žēl naudas, bet tāpēc, ka trūkst piemērotu kandidātu. «Jauniešu kvalitāte intervijās bija vienkārši dramatiska,» saka Juris. Viņaprāt, pie vainas ir savulaik notikušās nepārdomātās izglītības reformas, ļaujot skolēniem atteikties no eksaktajiem priekšmetiem vai mācīties tos pavisam niecīgā apmērā.

«Gribētu ieteikt Ķīļa kungam vidusskolas programmā atjaunot eksaktos priekšmetus kā obligātus. Negribu noniecināt humanitārās zinātnes, bet ekonomikas attīstības pamatu pamats tomēr ir matemātika,» saka Juris. «Tad kāpēc jums «atzinību» plauktiņā stāv Andreja Upīša Zaļā zeme?» Par šo jautājumu Juris smejas no sirds. Izrādās, vidusskolas obligātās literatūras «moku grāmata» ir laba drauga atsūtīts «ielūgums» uz dzimšanas dienu. «Bet es to grāmatu pārlasīju, un jāpiekrīt draugam – daudz kas no Zaļajā zemē aprakstītā sasaucas ar notiekošo šodienas Latvijā.» Taču šo grāmatu patiešām novērtēt varot tikai «nobriedis prāts pēc trīsdesmit», tāpēc Juris puspajokam iesaka vidusskolas programmā pārvērtēt arī obligātās literatūras sarakstu.

Būt izgudrotājam

«Mēs neesam klasiska IT risinājumu «rūpnīca»,» rādot jaunāko no uzņēmuma radītajiem produktiem, saka Aigars. Pašlaik DPA puiši iet piņķerīgo patentēšanas ceļu, lai oficiāli apstiprinātu autortiesības uz lietotni, kas viedtālruņa īpašniekam ļaus atteikties no daudzām un dažādām parolēm, ar kurām aizsargāti mūsu e-pasti, internetbanku konti un profili sociālajos portālos.

Ideja ir gaužām vienkārša – jūs atverat lietotni telefonā, pavēršat telefona fotokameru pret datoru, kurā atvērta «atslēdzošā» lapa, nofotografējat identifikatoru un esat «iegājis sistēmā». DPA sauc CaptureIn par savu jaunāko veiksmes stāstu, kuram ir miljardos skaitāms lietotāju potenciāls. Protams, viena parole gan paliek – tā, kas jāievada, lai atslēgtu telefonu.

CaptureIn tēmē uz privāto lietotāju, bet otrs šāgada «lielais projekts» domāts biznesa videi. Tā ir sadarbībā ar Latvijas Universitāti veidotā Programmatūras testēšanas laboratorija – Latvijas mērogā unikāls zinātnes infrastruktūras attīstības projekts. Laboratorijas mērķis ir attīstīt jaunas un inovatīvas lielo sistēmu testēšanas metodes, kuras nākotnē būs ļoti vērtīgs palīgs programmatūru ražotājiem, jo uzņēmumiem nevajadzēs līdzekļus «iesaldēt dzelžos».

3 biznesa principi

1. Rūpes par darbiniekiem – pozitīvs darbinieks spēs labāk izprast klienta vajadzības un atrast vajadzīgo risinājumu.
2. Jāsaskata iespējas, kuras piedāvā katra konkrētā situācija, un cēloņsakarības, kas ļauj uzminēt nākotni.
3. Jāseko līdzi jaunākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, ko piedāvā tirgus, un jāspēj izvēlēties, kas ir piemērotākais klientu vajadzībām.