Foto – Pexels
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Rāms, īsti mierpilns vakars man nez kāpēc asociējas ar Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas Mūsmājām, kur «cilvēkus apņēma plašas nakts debesis ar mēnesi un neskaitāmām zvaigznēm, un aizmigdami šie cilvēki juta mūžību ap sevi kā cietu sudraba gredzenu».1 Nezinu, ko īsti viņš domājis ar šo «sudraba gredzenu», bet izklausās pēc droša patvēruma, kas apņem i tevi, i tuvākos.
Gadsimta laikā sudraba gredzens ir dauzīts un lauzīts, ticis pazaudēts, tad atkal atrasts un nu tapis pavisam plāniņš. 2026. gada rudenī ar drošības sajūtu ir vai nu pavisam traki, vai — ja paveicas — vakari ir vienkārši nemierīgi.
Un tomēr — vakara mieram nevajag nemaz tik daudz.
Man vakara miers ir iespējams tad, ja piepildās trīs lietas. Pirmais nosacījums: es esmu uzrakstījis to, ko biju paredzējis šajā dienā uzrakstīt. Rakstīšana var notikt tikai un vienīgi rīta pusē, jo vēlāk es gatavoju pusdienas savam trešklasniekam un kopā ar viņu pildu mājasdarbus. Turklāt pa dienu jau nemaz nevar parakstīt. Ap dienasvidu mainās gaisma un viss sāk izskatīties pēc muļķīgām banalitātēm, pēc agrāk dzirdētu domu vai lasītu tekstu atgremošanas vai pašmērķīgas sacerēšanas laikā, kad nekāda sacerēšana nevienam nav vajadzīga. Vārdu sakot, rakstīšanas būšana saduļķojas.
