Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Ugunskurs gada īsākajā naktī simbolizē gaismas un siltuma nepārtrauktību un palīdz sagaidīt saules lēktu
Jāņuguns nav šašliku cepšanai domāta, tomēr sev tīkamāko veidu, kā to godāt, katrs var atrast pats. «Jāņu svinēšanas tradīcija ir ārkārtīgi plaša, katrs tajā sameklēs ko savu,» saka Juris Zalāns, folkloras izdevniecības Lauska vadītājs.
Tieši svētkos uguns latviešiem ir nozīmīga dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tīri ģeogrāfiski. «Ugunskura kuršana saistīta ar siltumu, sauli un gaismu, kas mums ziemeļos ir ļoti svarīga,» saka Zalāns. Otrkārt, tas kalpo par simbolisku pagarinājumu saules gaismai un siltumam, noturot tos dzīvus no rieta līdz ausmai. «Nozīmīgi, ka ugunskurs ir centrālā vieta visu nakti, tas satur kopā visus jāņabērnus. Tāpēc jābūvē tā, lai labi degtu ilgu laiku. Citādi sakrauj smuku formu, piemēram, no nokaltušām eglēm, pielaiž uguni, un pēc dažām minūtēm viss jau ir beidzis. Lai nav naktī jālien krūmos un jāmeklē vēl kāda malciņa,» viņš stāsta.
