Raksta autore ar trim «roņiem» ledainajos Daugavas ūdeņos.
Jau vairākus gadus feisbukā pamanu bildes, kurās draugi āliņģī svin gada sākumu. Kāpēc viņi to dara? «Ja vēlies rakstīt par ziemas peldēšanu, ir viens nosacījums - tev kopā ar mums jānāk peldēt,» saka mūziķis un režisors Raitis Ābele
Činkstu, ka neesmu rūdījusies, ka saslimšu ar plaušu karsoni, un vai tad nav jāsāk skriet krosiņu gadu iepriekš? «Nekas slikts nenotiks. Paņem līdzi cepuri, vilnas zeķes un apavus, kurus ātri var uzvilkt kājās,» Raitis instruē. Pēc dažām dienām kopā ar fotogrāfi drebinos Ķīpsalas pludmalē un brīnos, kā esmu piekritusi ziemas vidū līst Daugavā. Raitis ierodas kopā ar brāli Mārci. Skaņu režisors Olivers Tarvids pēc brīža atbrauc ar divriteni. «Atnesām tev zābaciņus. Redzi, mēs rūpējamies,» brāļi saka un noliek smiltīs divus pārus neoprēna apavu, lai varu izvēlēties, kuri labāk der. Kājām salstot visvairāk, tāpēc vieglāk peldēties ar tam paredzētiem apaviem. Olivers iet basām kājām un iebilst, ka man jau pirmajā reizē māca šmaukties. «Bija gadījums, kad Olivers trīcošām rokām mēģināja atsiet sasalušas zābaku šņores,» brāļi smīkņā. «Varbūt viņai vispirms paskraidīt?» ierosina Mārcis. «Lai izturētu ūdenī divas sekundes ilgāk?» smejas pārējie. Pirms peldēšanās iedzeram karstu tēju un pāris malku stiprāka brūvējuma. «Cepure jāatstāj?» vaicāju. «Obligāti! Galvu slapināt nevajag.»
