Irānas karš spēcīgi atgādina, cik svarīgi ir pāriet uz vietējiem resursiem
Vējš nebrāžas uz Latviju pa Hormuza šaurumu.
Saules gaismu neved maisos no Arābijas tuksnešiem.
Ir vesela iekšēji trausla «stiprā dzimuma» kategorija, kura jaudīgu iekšdedzes motoru uzskata par lielāko savas vīrišķības apliecinājumu un jebkuras runas par atjaunīgās enerģētikas veicināšanu lamā par «zaļo totalitārismu», kas atņemot viņiem Dieva doto «brīvību» dedzināt naftu un gāzi.
Taču patiesībā visīstākā verdzība ir atkarība no ogļūdeņražiem, un pēdējos gados esam saņēmuši par to vairākus brīdinājumus.
Pirmais bija 2022. gadā, kad Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai piespieda Latviju un daudzas citas Eiropas valstis meklēt veidus, kā nomest Maskavas daudzus gadus kaltās gāzes un naftas vadu važas. Taču milzīgais gāzes cenu kāpums pirmajā ziemā, šķiet, nebija pietiekami sāpīga mācība, lai mainītu naftas un gāzes cienītāju retoriku. Saeimā opozīcija nepārstāja mēģināt torpedēt jebkuru iniciatīvu ar zaļganu nokrāsu, un savās ekstrēmākajās izpausmēs pretošanās vēja enerģijai ir kļuvusi par jauno antivakserismu.
