Ukraiņu cīņa par Krievijas nolaupīto bērnu atgūšanu

Dienu pirms mūsu intervijas organizācijai Save Ukraine izdevās atbrīvot 10 gadus veco Kirilu, kurš vairāk nekā trīs gadus bija pavadījis krievu audžuģimenē. Okupanti atņēma viņu vecvecākiem Enerhodarā — pilsētā pie Zaporižjas atomstacijas. Dienu pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Kirila mamma nonāca slimnīcā, tāpēc puiku pieskatīja vecvecāki. Kad 2022. gada 4. martā krievi okupēja Enerhodaru, Kirilu izrāva no ģimenes, it kā lai evakuētu drošībā. Viņam ir diagnosticēts autisms, taču karavīri neklausīja vecvecāku izmisīgajiem lūgumiem pažēlot bērnu. Sākumā Kirils nonāca īpašā nometnē Krimā, kur bērnus nosūta it kā ārstēšanai, pēc tam viņu pārsūtīja uz Taganrogu un nodeva audžuģimenei. Kad vecmāmiņa ieradās Taganrogā, lai mazdēlu atgūtu, nekas neizdevās. Kirils galu galā atgriezās mājās pie mātes tikai ar Ukrainas specdienestu palīdzību, taču operācijas detaļas nedrīkst atklāt.

Ukraiņu bērnu nolaupīšana ir viens no smagākajiem Krievijas kara noziegumiem. Un pagaidām vienīgais, par ko Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi aresta orderi Vladimiram Putinam un viņa pilnvarotajai Marijai Ļvovai-Belovai. Ukrainas varas iestādes oficiāli apstiprinājušas, ka nelikumīgi deportēti aptuveni 20 tūkstoši bērnu, taču cilvēktiesību aktīvistu un starptautisko organizāciju vērtējumā reālais skaits ir daudzkārt lielāks. Panākt viņu atgriešanos mājās ir ļoti sarežģīts uzdevums.

Meklēšana un specoperācijas

Kopš 2014. gada okupētajās teritorijās atrodas vairāk nekā pusotrs miljons ukraiņu bērnu, un diemžēl nav ticamas informācijas par viņu vai vecāku likteni. «Ar bērniem, kuri tika izvesti no okupētās Hersonas, Zaporižjas apgabala vai Mariupoles pēc 2022. gada, situācija ir nedaudz vieglāka, jo vismaz daļēji izdodas noskaidrot bērnu atrašanās vietu,» stāsta Nikolajs Kuleba, kurš agrāk bija bērnu tiesību ombuds (2014—2019) un kā Minskas sarunu dalībnieks atceras cinisko Krievijas rīcību šajās starpvalstu sarunās. Tāpat kā toreiz, arī tagad Krievija dara visu iespējamo, lai slēptu Ukrainas bērnu atrašanās vietu, lai gan Ženēvas konvencija pieprasa sniegt informāciju par bērniem, kas piespiedu kārtā izvesti no okupētajām teritorijām.

Lai sadzītu pēdas nolaupītajiem bērniem, desmitiem brīvprātīgo organizāciju strādā kopā ar Ukrainas Drošības dienesta darbiniekiem. Kuleba vada vienu no aktīvākajām organizācijām Save Ukraine, kam līdz šā gada janvārim kopā ar sadarbības partneriem izdevies no Krievijas atgūt 1131 bērnu. Pavisam pēdējo četru gadu laikā Ukrainai ir izdevies izpestīt tikai 1980 bērnus — aptuveni desmito daļu no visiem, kuru atrašanās vieta ir identificēta kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma 2022. gadā.

Pēdējos gados Ukrainā izveidojusies ekosistēma, kurā sabiedriskās organizācijas kopā ar valsts institūcijām strādā viena mērķa labā: neļaut starptautiskajai sabiedrībai aizmirst par nolaupītajiem ukraiņu bērniem.

2023. gada jūnijā Ukrainas prezidenta birojs izveidoja platformu Bring Kids Back, bet 2024. gada februārī sāka darboties kopā ar Kanādu iniciētā starptautiskā koalīcija Ukrainas bērnu atgūšanai. Tā iekļauj 46 valstis, arī Latviju. Taču joprojām nav efektīvu rīku, lai uz Krieviju izdarītu spiedienu, saka pazīstamā ukraiņu cilvēktiesību aizstāve Katerina Raševska, kas vairākkārt uzstājusies ANO un ASV Kongresā, nupat arī Davosas forumā. Vienīgais starptautiskais kanāls, kas vismaz daļēji darbojas, ir Kataras starpniecība, ar kuras palīdzību izdevies panākt gandrīz 50 bērnu atgriešanos mājās. «Aiz katra atgūtā bērna stāv daudzu desmitu cilvēku milzīgas pūles,» saka Raševska.

Ukraina vairākkārt ir iesniegusi Krievijai bērnu sarakstus caur diplomātiskajiem kanāliem, taču tam nav rezultātu. «Formālās procedūras nedarbojas,» apstiprina arī Kuleba. Viņa pārstāvētajai organizācijai izdodas bērnus dabūt laukā no Krievijas ar sarežģītām operācijām, ko sabiedriskās organizācijas veic sadarbībā ar Ukrainas specdienestiem, un dažos gadījumos piesaista arī brīvprātīgo palīdzību Krievijā un Baltkrievijā. «Dažreiz pat nākas korumpēt krievu ierēdņus.»

Ukraiņu bērnu meklēšana prasa vairākus mēnešus brīvprātīgo darba — viņi dzen pēdas sociālajos tīklos, veido kontaktus ar Krievijas sociālajiem dienestiem. Daudzi bērni un jaunieši no okupētās Hersonas un Mariupoles nosūtīti vispirms uz Krimu un tālāk uz Krieviju — Taganrogu, Maskavu, Sočiem un pat Novosibirsku. Krievija vilto dokumentus, noformē fiktīvas aizbildnības, lai legalizētu bērnu uzturēšanos un apgrūtinātu viņu atgriešanos Ukrainā. Kad bērna atrašanās vieta Krievijā ir noskaidrota, brīvprātīgie palīdz vecākiem vākt visus nepieciešamos dokumentus, lai pieteiktu savas tiesības. Vāc arī ziedojumus ģimeņu atbalstam.

Krimas veselības programmas

«2022. gada martā mēs ar mammu atradāmies dažādās vietās Mariupolē. Man bija 15 gadu. Kad devos uz pārtikas izsniegšanas punktu, mani ielenca krievu karavīri un piespieda sēsties autobusā. Aizveda uz Krimu, pēc dažiem mēnešiem — uz Taganrogu,» stāsta Adams. Viņš divarpus gadus nodzīvoja Krievijā, sākumā bērnunamā, pēc tam viņu adoptēja. Adams ir viens no četriem ukraiņu izcelsmes Izraēlas dokumentālistes Jevheņijas Danilenko filmas Bēgšana varoņiem.

«Krieviem joprojām ir sajūta, ka ukraiņiem ar viņiem ir kopīga pagātne, bet ukraiņu bērni tā nedomā. Manas filmas varoņi saka — nonākot Krievijā, viņiem viss šķitis absurds. Krievu vienaudži situši ukraiņu puišus par to, ka viņi atteicās dziedāt Krievijas himnu, nevēlējās piekrist, ka «mūsu tēvi jūs pašlaik atbrīvo no fašisma», nebaidījās paust savu viedokli,» stāsta filmas režisore. Puiši mēnešiem ilgi meklēja iespējas sazināties ar mājām un gatavojās bēgšanai. Dažiem nācās viltot dokumentus, citiem šķērsot robežu, ejot cauri mežiem. Visi četri piedzīvojuši arī tā sauktās «Krimas veselības programmas» — vasaras nometnes, kurās viņus mēģināja «pāraudzināt», ka viņi nav nekādi ukraiņi, bet gan krievi.

Kā bērnu nometņu aizsegā Krievija izveidojusi infrastruktūru ukraiņu indoktrinācijai, sīki aprakstīts Jeila Sabiedrības veselības skolas pētījumā Ukrainai nozagtie bērni: kā darbojas Krievijas pārveidošanas un militarizācijas sistēma. Pētnieki atklājuši 210 iestādes Krievijā un okupētajās teritorijās, kurās kopš 2022. gada notiek šī pāraudzināšana. Tās atrodas galvenokārt sanatorijās un nometnēs, bet arī skolās, universitātēs, bērnunamos, reliģiskās un medicīniskās iestādēs, militārās bāzēs. 20 no iestādēm iekārtotas Krimā.

Pārkrieviskošana notiek ar dažādām lekcijām par vēsturi un ģeopolitiku. Pētnieki atklājuši, ka vismaz 39 iestādēs deportētos bērnus piespieda apmeklēt arī militarizētas programmas — mācīja šaušanu, granātu mešanu, dronu vadīšanu. Dokumentēts, ka bērni no okupētā Doneckas apgabala apguvuši desanta mācību militārā bāzē, kurp viņus nogādāja ar Krievijas prezidenta īpašumu pārvaldei piederošu lidmašīnu. Sistēmas mērķis ir veidot lojalitāti pret Krieviju. Tāpēc eksperti ir pārliecināti — Krievijas interesēs nav šo bērnu atgriešanās Ukrainā, jo viņi varētu liecināt par šiem kara noziegumiem starptautiskās tiesās. «Vienīgais iepriecinošais fakts šajā tēmā ir tas, ka 170 krievu amatpersonas ir iekļautas sankciju sarakstos par Ukrainas bērnu nolaupīšanu un pāraudzināšanu,» saka cilvēktiesību aizstāve Raševska.

Pašlaik arī pašas Ukrainas birokrātiskās procedūras ir sarežģītas. Lielākajai daļai jauniešu, kuri izbrauc no okupētajām teritorijām, nav derīgu Ukrainas dokumentu. Lai saņemtu apliecību, kas ļauj atgriezties Ukrainā, viņiem jāvēršas Ukrainas konsulātos ārzemēs. «Praksē tas nozīmē ilgstošas pārbaudes, pieprasījumus valsts reģistros un gaidīšanu, kas var ilgt vairākus mēnešus. Šajā laikā jaunieši spiesti dzīvot ārzemēs par saviem līdzekļiem, bieži vien ar okupācijas režīma izsniegtiem dokumentiem. Attālināti sākt šo procesu praktiski nav iespējams,» stāsta Dina Uriča no organizācijas Plahta, kas palīdz jauniešiem atgriezties Ukrainā. Problēmas turpinās arī pēc atgriešanās — lai saņemtu pilsoņa pasi, jānosaka identitāte ar lieciniekiem. Ja vecāki atsakās to apliecināt, lietas izskatīšana tiesā nozīmē vēl mēnešiem ilgu gaidīšanu, bet bez pases ir ļoti grūti atrast dzīvesvietu vai darbu. Tāpēc cilvēktiesību aizstāvji cenšas panākt, lai tiktu vienkāršota pilsonības iegūšanas procedūra pusaudžiem no okupētajām Ukrainas teritorijām.

Paaudžu trauma

Krievijas nodarīto kaitējumu Ukrainas bērniem ir grūti pārvērtēt, jo pēc pilna mēroga iebrukuma aptuveni puse no visiem ukraiņu bērniem ir kļuvuši par iekšzemē pārvietotām personām. Tas nozīmē, ka miljoniem ģimeņu zaudēja mājas, vecāki — darbu un stabilitāti. «Neviena valsts pasaulē nespētu tikt galā ar šādu slogu, un sociālo sistēmu pārslodze ir objektīva kara laika realitāte,» saka Kuleba.

Lai palīdzētu atgūtajiem bērniem, organizācija Save Ukraine izveidojusi Ukrainā piecus rehabilitācijas centrus Cerība un atjaunošanās. Tajos ir kopumā 850 vietu un 130 moduļu māju, kur bērni var dzīvot kopā ar vecākiem. Centros psihologi un pedagogi palīdz pārvarēt traumas un pakāpeniski atgriezties normālā dzīvē, mācību procesā. Šie rehabilitācijas centri būtībā ir pilotprojekti, kurus Ukraina ar starptautisko atbalstu varētu izvērst visā valstī.

«Masveida nolaupīšanai un vardarbīgai bērnu asimilācijai būs ilgtermiņa ietekme. Runa ir par miljoniem traumētu bērnu un tādu paaudžu traumas risku, kas ietekmēs Ukrainas sabiedrību gadu desmitiem,» komentē sociālā psiholoģe Arina Razvadovska.

Ukrainas bērnu atgriešanās mājās ir tikai pirmais solis. Lai viņi paliktu Ukrainā un varētu atjaunot savu dzīvi, ir nepieciešamas plaša mēroga valsts programmas, finansiāls atbalsts, ieguldījumi mājokļos, izglītībā un sociālajā aizsardzībā. Un, protams, ir vajadzīgs miers.

 

* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu