Mārja Kangro: «Publiskā intelektuāļa loma Igaunijā joprojām ir saglabājusies. Rakstniekus mēdz aicināt uz konferencēm izteikt viedokli, politiskās partijas aicina tos savās rindās. Vecākās paaudzes rakstnieki reaģē uz sabiedrībai svarīgiem ģeopolitiskiem notikumiem, savukārt jaunākām paaudzēm piederīgie vairāk runā par vienlīdzības, cilvēktiesību un ekoloģijas tēmām.» Foto — Kriss Mors
Ar Mārju Kangro sarunājas Guntars Godiņš
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Igaunijas Rakstnieku savienības telpās Tallinā notiek pēdējā manis vadītā latviešu valodas un kultūras nodarbība. Jau pusgadu vairākiem igauņu rakstniekiem un tulkotājiem mācu latviešu valodu, stāstu par mūsu kultūru un literatūru. Šīs idejas iniciatore ir Latvijas vēstniece Igaunijā Kristīne Lauritsa. Kad sāk runāt Mārja Kangro, mēs ar vēstnieci saskatāmies: Mārja latviski jau runā brīvi un spēj pat jokot. Apbrīnojamu talantu uz valodām, dzejas un prozas rakstīšanu, Igaunijas Rakstnieku savienības vadīšanu, risinājumu meklēšanu kultūrpolitikā, asu reakciju uz karu Ukrainā — to visu iemieso Mārja, ar kuru beidzot iznāk garāka parunāšanās.
G. G. Tu esi dzimusi un augusi slavenās igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas un komponista Raimo Kangro ģimenē. Arī tavas māsas ir saistītas ar kultūru: Anna Magdalēna ir tulkotāja, bet Kirke — māksliniece. Kā tevi tas ietekmējis?
