Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kļūdu labojums

Posted on februāris 10, 2016 by - Radars

 


4. februāra numurā komentārā Pretrunu valdība nepareizi minēts, ka FKTK vadības pārstāvja Pētera Putniņa sieva joprojām darbojas Ventspils lielo uzņēmumu vadībā, taču patiesībā viņa šos amatus vairs neieņem. 

Šajā pašā numurā rakstā Māksliniece, kura zīmē labestību nepareizi norādīts, ka Anita Paegle pirmo Jāņa Baltvilka balvu saņēma 2000. gadā, taču patiesībā tas notika 2005. gadā. Kļūdaini minēts arī datums, kad šogad tiks pasniegta prestižā Andersena balva, – tas notiks nevis aprīlī, bet gan augustā Jaunzēlandē.

Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!

Par pētniecību un sazvērestības teorijām

Posted on februāris 10, 2016 by - Replika

Pēc Ir šā gada 4. numurā publicētā Re:Baltica raksta Zeme, kas turpina mazgāt

Reaģējot uz maldinošu rakstu, uzskatījām par nepieciešamu pastāstīt par domnīcas Certus darbu. 

Latvijas parlaments ir vienīgais likumdevējs Ziemeļeiropā, kam nav nodrošināts pētnieciskais atbalsts. ES tikai trīs valstis piešķir mazāku procentu no IKP augstākajai izglītībai un pētniecībai nekā Latvija. Vienlaikus pētnieki norāda uz hroniski zemo finansējumu kā vienu no pilsoniskās sabiedrības attīstības problēmām Latvijā.

Dibinot Certus, nospraudām divus mērķus: attīstīt Latvijas rīcībpolitikas zinātnisko kapacitāti un aktīvāk iesaistīt uzņēmējus pētniecības finansiālā atbalstīšanā. Dalība ES, NATO un arī OECD neapstrīdami ir Latvijas drošības un attīstības pamats, taču mums pašiem jāspēj pētīt un risināt valsts attīstības problēmas. 

Savā pirmajā Latvijas konkurētspējas ziņojumā Certus analizē depopulāciju un attīstību lauku reģionos, finanšu pieejamību mazos un vidējos uzņēmumos un vēl piecu svarīgu nozaru perspektīvas. Kopumā izvirzītas 25 rekomendācijas valsts ekonomikas attīstībai. Re:Baltica žurnālisti ignorēja šo plašo skatījumu, uzsverot tikai vienas – finanšu pakalpojumu – nozares rekomendācijas, radot maldīgu iespaidu par Certus darbu.

Ilgtspējīgu neatkarīgu domnīcu dibināšana ir dārgs process, kam nepieciešami mecenāti. Certus pirmais atbalstītājs bija Latvijas otrā lielākā banka ABLV, kuras fonds ilgstoši atbalsta izglītību un zinātni. Bez bankas domnīcai ir vēl vairāki sadarbības partneri un atbalstītāji. 

Apzinājāmies – būs cilvēki, kuri vienkārši neticēs, ka uzņēmēji ir gatavi ziedot sabiedriskajam labumam. Un būs tādi, kuri uzticēsies tikai ārvalstu uzņēmumu uzturētām organizācijām. 

Domnīcas pamatfunkcija ir ražot idejas, kas veicina diskusiju. Tās var atbalstīt vai neatbalstīt. Svarīgi ir tas, ka meklējam pētniecībā balstītus risinājumus būtiskiem Latvijas nākotnes jautājumiem. Ikvienu aicinām vērtēt mūsu darbus, nevis virmojošās sazvērestības teorijas.

Radars pasaulē

Posted on februāris 10, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Kamēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlējis pie Ukrainas robežas pārbaudīt Krievijas armijas kaujas gatavību, Lielbritānija gatavojas iespējamam NATO konfliktam ar Krieviju. Mācībās Shamal Storm Jordānijā pie Sīrijas robežas 1600 britu karavīru un 300 tehnikas vienību trenēsies būt gataviem ātrai armijas pārsviešanai uz Austrumeiropu, ja sākas konflikts starp NATO un Krieviju.

ANO Drošības padome izteikusi stingru nosodījumu Ziemeļkorejai, kas palaida tālas darbības rādiusa raķeti. Paziņojumu atbalstījušas visas 15 Drošības padomes dalībvalstis, ieskaitot Ķīnu. Ziemeļkoreja palaida raķeti, apgalvojot, ka tā sekmīgi ievadījusi orbītā mākslīgo Zemes pavadoni, taču ASV un Ziemeļkorejas kaimiņvalstis uzskata, ka Phenjana izmēģinājusi ballistisko raķeti, kas spējīga nest kodolieročus un sasniegt ASV kontinentālo daļu.

Ukrainas ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs Aivars Abromavičs atkāpies no amata, jo atteicās strādāt sistēmā, kas bloķē jebkuras svarīgas reformas. Ministra amatā viņš stājās 2014. gada decembrī, kļūstot arī par Ukrainas pilsoni. ASV vēstnieks Ukrainā paziņoja, ka Abromavičs ir «viens no Ukrainas valdības lielākajiem reformu čempioniem».

Tūkstošiem strādājošo Grieķijā piedalījās arodbiedrību sarīkotās demonstrācijās 24 stundu ģenerālstreika laikā. Protesti notika pret premjera Alekša Cipra valdības iecerēto pensiju sistēmas reformu. Neapmierinātību izraisīja valdības iecere samazināt maksimālo ikmēneša pensiju no pašreizējiem 2700 eiro līdz 2300 eiro, kā arī ieviest jaunu minimālo garantēto pamata pensiju 384 eiro apmērā. Valdība vēlas apvienot pensiju fondus un palielināt gan darba devēju, gan darba ņēmēju sociālās drošības iemaksas.

Zviedrijas banku Swedbank atstājis tās vadītājs Mikaels Volfs, jo «ir pienācis laiks jaunam vadītājam, kurš var nodrošināt bankas pacelšanu jaunā līmenī». Volfs Swedbank pievienojās pirms sešiem gadiem.

Vairāk nekā 3000 Krievijas vieglatlētu aizliegts piedalīties starptautiskās sacensībās, liecina Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) publicētais sportistu saraksts. Tajā iekļauti arī dopinga lietošanas dēļ diskvalificētie Krievijas vieglatlēti. 2015. gada rudenī Pasaules Antidopinga aģentūra atklāja, ka Krievijas sportisti sistemātiski lietojuši aizliegtos preparātus.

Iesprostoti tūkstoši

Tūkstošiem Sīrijas civiliedzīvotāju iesprostoti pie lielākās Sīrijas pilsētas Alepo, kuras apkārtni pēdējās dienās uzbrukumos no nemierniekiem atkaroja prezidenta Bašara al Asada armija, saņemot atbalstu no Krievijas gaisa spēkiem. Otrdien Turcija atvēra savu robežu ar Sīriju, lai ielaistu ievainotos sīriešu bēgļus. Pārējiem robeža joprojām ir slēgta.


Radars Latvijā

Posted on februāris 10, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Trīs Latvijas Valsts prezidenti un 42 Latvijas sabiedrības un kultūras personības atklātā vēstulē Saeimai un valdībai aicina nodrošināt Okupācijas muzeja rekonstrukciju un paplašināšanu. Viņi lūdz noteikt muzejam nacionālo interešu objekta statusu un pieņemt lēmumus, lai Gunāra Birkerta projektētais Nākotnes nams un okupācijas upuru piemiņas memoriāls tiktu pabeigts līdz valsts simtgadei.

Latvijā no Grieķijas ieradušās pirmās divas patvēruma meklētāju ģimenes, pavisam seši cilvēki. Viena ģimene nāk no Sīrijas, otra no Eritrejas. Abas izteikušas vēlmi apgūt latviešu valodu un integrēties Latvijas sabiedrībā.

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa veselības stāvoklis uzlabojies tiktāl, ka viņš no intensīvās terapijas nodaļas pārvietots uz Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardioķirurģijas nodaļu.

Parakstīts lidsabiedrības airBaltic akcionāru līgums starp Latvijas valdību un vācu uzņēmēju Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu (attēlā). Saskaņā ar šo līgumu Latvijas aviokompānijā tiks ieguldīti 132 miljoni eiro ar mērķi modernizēt tās floti un īstenot aviokompānijas biznesa plānu Horizon 2021.

Pagājušajā gadā valsts kopbudžeta līdzekļi pieauga par 326,5 miljoniem eiro, bet 2015. gada valsts kopbudžeta nodokļu ieņēmumi bija septiņi miljardi eiro. Tas bija par 4,9% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Visstraujāk auguši kopbudžeta nodokļu ieņēmumi valsts pamatbudžetā – par 6,1%.

Rīgas pašvaldības SIA Rīgas satiksme par 67,5 miljoniem eiro ieķīlājusi jaunos autobusus uzņēmumam Solaris Bus&Coach S.A. Ar Polijas uzņēmumu slēgts līgums, kura ietvaros uzņēmumam RS jāpiegādā autobusi. Kopumā līgums paredz 175 autobusu iegādi par kopējo summu 58,3 miljoni eiro, turklāt pasūtītājam ir tiesības līguma darbības laikā palielināt iepirkuma apjomu par 30%.

Došības policija aizturējusi pirmo no Austrumukrainā karojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. 25. janvārī sākts kriminālprocess par iespējamu prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā Austrumukrainā.

Lielbritānijas raidsabiedrība BBC uzņēmusi filmu World War Three: Inside The War Room, kurā attēlots Krievijas iebrukums Latvijā. BBC norāda, ka filmā britu militārās un diplomātiskās amatpersonas izspēlē iespējama «karstā kara» simulāciju Austrumeiropā, iekļaujot pat cīņu ar kodolieročiem. 

Latvijas Reģionu apvienību pametušais Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš 3. maijā dibinās jaunu partiju, jo neesot saņēmis gaidīto atsaucību saviem plāniem.

Eiropas čempionātā Šveicē Latvijas skeletonisti Martins un Tomass Dukuri izcīnīja dubultuzvaru ar identisku laiku. Šāgada Eiropas meistarsacīkstes bija arī pasaules kausa izcīņas sezonas septītais posms. Martinam šis ir septītais tituls Eiropas čempionātā, bet Tomass pirmo reizi vēsturē izcīnīja zelta godalgas.

 

Nabadzības riskam pakļauti trīs no 10 iedzīvotājiem

2014. gadā Latvijā nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai bija pakļauti 606 tūkstoši jeb 30,9% iedzīvotāju, kas ir par 1,8% mazāk nekā 2013. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Straujāk samazinājies dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars – no 19% 2014. gadā līdz 16% 2015. gadā.

 

Nedēļas citāts


Sāpīgi skatīties

Posted on februāris 10, 2016 by - Pasaulē

Kā pētnieki atšķetināja medicīnisko mistēriju Brazīlijā, brīdinot visu pasauli par līdz šim neapzinātiem Zikas vīrusa draudiem

Pagājušā gada augustā nepatīkamas ziņas sāka apceļot dzemdību namus Brazīlijas piekrastes pilsētā Resifi. «Ārsti, pediatri, neirologi arvien biežāk novēroja gadījumus, ko nekad iepriekš nebija redzējuši,» saka infekcijas slimību pētniece Selīna Turči no Osvalda Krusa fonda, kas ir prominents zinātniskais institūts. «Jaundzimušajiem bija normāla seja līdz uzacīm, bet augstāk trūka pieres, un arī galvas forma bija dīvaina,» viņa atceras, norādot uz medicīnisko kondīciju, ko sauc par mikrocefāliju. «Viens ārsts teica: šodien redzēju četrus gadījumus. Cits atbildēja: hmm, dīvaini, es arī redzēju divus.»

Izņemot satraucošo galvas formu, mazuļi citādi izskatījās veselīgi. «Raudāja, ēda no krūts. Neizskatījās, ka būtu slimi,» stāsta Turči. 

Vietējie ārsti bija apmulsuši. Tobrīd vēl nenojauta, ka kļuvuši par pirmā šausminošas saslimstības viļņa aculieciniekiem. Zināms, ka mazpazīstams patogēns – Zikas vīruss – Brazīlijā cirkulēja jau vismaz gadu. Un tikai vēlāk tas kļuva par galveno aizdomās turamo jaundzimušo problēmās.

Tagad Pasaules Veselības organizācija  (PVO) izsludinājusi ārkārtas situāciju. Tā iesaka grūtniecēm izvairīties no vīrusa skarto reģionu apmeklēšanas, pat izvairīties no dzimumkontaktiem ar vīriešiem, kas pabijuši konkrētajās valstīs, jo līdz šim reģistrēts vismaz viens gadījums, ka Zikas vīruss pārnests neaizsargātu dzimumkontaktu ceļā.

Piecu valstu veselības ministri deklarējuši vēl kaut ko šķietami neiedomājamāku: sievietes, lūdzu, atlieciet bērnu laišanu pasaulē!

Tagad vīruss apdraud ekonomiski trauslu Dienvidamerikas valstu attīstību un rada satraukumu pirms šā gada vasaras olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. Dažās dziļi katoļticīgās valstīs sākušās diskusijas par pretapaugļošanās līdzekļiem un abortu.

Savukārt ārstu prātus nodarbina jautājums: kas īsti ir šis vīruss? Kā ir iespējams, ka gandrīz 70 gadus zināms, mums līdzās pastāvējis patogēns pēkšņi kļuvis tik draudīgs? Kā pacientiem vislabāk izskaidrot vīrusu, kas slēpjas oda degunā un arī cilvēka siekalās, urīnā, pat vīrieša spermā. Ko sacīt topošajām māmiņām, kuras uztraucas, vai viņu vēl nedzimušie mazuļi ir drošībā?

«Šī epidēmija ir stāsts, kas vēl tiek šķetināts,» saka Entonijs Fauči, kas vada ASV Nacionālo infekcijas slimību institūtu. «Piemēram, tāda pati situācija bija ar ebolu – par šī vīrusa pastāvēšanu zinājām gadiem, bet lielāku izpratni guvām tikai tad, kad parādījās tūkstošiem saslimšanas gadījumu. Tagad līdzīgi notiek ar Ziku – jauni pavērsieni mūs sagaida gandrīz katru nedēļu.»

Identiski simptomi

Brazīliešu ārsti atceras, ka pirmie pacienti valsts slimnīcās parādījās Natalas pilsētā, aptuveni 300 km uz ziemeļiem no Resifi. Tas bija dažas nedēļas pirms 2014. gada pasaules čempionāta futbolā, uz kuru ierodas tūkstošiem fanu no visas pasaules.

Daļa pacientu bija pilsētnieki, pārējie – no nomaļākiem lauku ciemiem. Gandrīz visiem bija identiski simptomi: sarkanīgi izsitumi, piesarkuši acu baltumi, drudzis, locītavu sāpes un galvassāpes. Neviens no viņiem nebija kritiski slims, taču simptomu sakritība bija pārsteidzoša.

«Pārbijās gan ārsti, gan pacienti,» atceras medmāsa Alīne Bezera. «Mēs neko daudz nezinājām. Pieļāvām, ka tas ir viegls denges drudža paveids.»

Taču analīzes apliecināja, ka tas tomēr nav ne denges drudzis, ne citi izplatīti vīrusi. Tajā pašā laikā jaunu pacientu pieplūdums turpinājās. Līdz 2015. gada janvārim valsts slimnīcās bija reģistrēti vismaz 100 šādu slimnieku. 

«Brīdinājām federālo valdību, ka esam saskārušies ar kaut ko ārkārtēju un jaunu,» stāsta infektologs Klēbers Lucs. «Taču viņu reakcija bija ļoti lēnīga.»

Pērn martā doença misteriosa jeb noslēpumaino slimību ignorēt vairs nebija iespējams. Tā tika reģistrēta vēl divās kaimiņu pavalstīs. Un tad sasniedza Salvadoras pilsētu, kur dzīvo 2,5 miljoni cilvēku.

«Sāka klīst valodas, ka vainojams piesārņots ūdens,» atceras virusologs Gubio Soarešs no Baijas Federālās universitātes Salvadorā. «Es sliecos domāt, ka tā tomēr ir kāda odu pārnēsāta infekcija.» Savā pieticīgajā laboratorijā viņš kopā ar kolēģi Silviju Sardi sāka analizēt pacientu asins paraugus.

Līdzīgi rīkojās arī citi ārsti. Kopumā tika pārbaudīti 6800 paraugu. Šo pacientu vecums bija no četriem mēnešiem līdz 98 gadiem. Analīzes apstiprināja, ka tas nav ne denges drudzis, ne Čikungunjas drudzis, ne arī parvovīruss.

Tikai pērn aprīlī Soarešs un Sardi ar pārliecību paziņojo: tā ir Zika!

«Patiesībā tas pat nāca kā atvieglojums,» stāsta Soarešs. «Medicīnas literatūrā apgalvots, ka tas ir viens no vismazāk agresīvajiem vīrusiem, ar kuriem Brazīlijā saskaramies.» 

Līdzīga reakcija bija arī galvaspilsētā Braziljā. «Zikas vīruss mūs īpaši neuztrauc,» pērn maijā žurnālistiem paziņoja toreizējais veselības ministrs Arturs Čioro. «Tā ir labdabīga slimība.» Turpretī, piemēram, denges drudža izraisītā asiņošana katru gadu vainojama vairāku simtu brazīliešu nāvē. 

Starptautiskā Infekcijas slimību apvienība tomēr nebija tik pārliecināta. «Zikas vīrusa parādīšanās nav laba ziņa,» – tā savā elektroniskajā apkārtrakstā rakstīja ProMed.

«Brazīlijā ir daudz odu un daudz iedzīvotāju, kurus tie varētu apdraudēt.» Turklāt līdzīga situācija ir arī citās kaimiņvalstīs Dienvidamerikā.  

Pārlec no salas uz salu

Izrādās, ka jau ilgāku laiku pirms tam gan Starptautiskā Infekcijas slimību apvienība, gan citi infekciju novērotāji bija sekojuši Zikas vīrusa lēnai, bet uzstājīgai virzībai pāri Klusajam okeānam. Vispirms tas tika reģistrēts 2007. gadā Japas salā Mikronēzijā, kas atrodas uz ziemeļiem no Austrālijas. Iespējams, Japā tas ieradās no kāda Āzijas reģiona.

2013. gada oktobrī Zika sasniedza vairākas Franču Polinēzijas salas, ieskaitot Taiti un Boraboru. 2014. gada sākumā vīruss jau bija Kuka salās. Mazliet vēlāk pārlēca arī uz Lieldienu salu.

Ceļošana no salas uz salu turpinās. Patlaban Zikas epidēmija reģistrēta Amerikāņu Samoa salās un Tongā. 

Jau 2009. gadā amerikāņu virusologs Skots Vīvers no Teksasas Universitātes kādā rakstā brīdināja, ka Zika tuvojas Amerikai. 

Šis vīruss pirmoreiz tika atklāts pērtiķiem 1947. gadā. Tas notika Zikas mežā Ugandā. Līdz šim šo patogēnu uzskatīja par vieglu draudu, salīdzinot ar tā agresīvākajiem brālēniem: dzelteno drudzi, denges drudzi, Rietumnīlas drudzi un Japānas encefalītu. Līdz 2013. gadam nebija neviena reģistrēta gadījuma, kad Zikas dēļ kāds pacients būtu ticis hospitalizēts.

Kā vīruss sasniedza Brazīliju? Ir divas teorijas. Analizējot aviomaršrutus, brazīliešu zinātnieki pieļauj, ka Ziku atveda fani pasaules futbola čempionāta laikā. Savukārt franču pētnieki no Pastēra institūta Parīzē sliecas domāt, ka Zika ieceļoja Brazīlijā dažas nedēļas vēlāk, kad Riodežaneiro notika starptautiskas kanoe airēšanas sacīkstes – tajās piedalījās vairākas komandas no Zikas vīrusa skartajām Polinēzijas salām. Tiek uzskatīts, ka vīruss inficētas personas asinīs dzīvo līdz 10 dienām.

2013. gadā pirmā Zikas infekcija tika reģistrēta arī Ņujorkā – tas bija kāds 48 gadus vecs vīrietis, kas atgriezies no gara ceļojuma pa Ekvadoru, Peru, Bolīviju, Čīli, Lieldienu salām un Franču Polinēziju.

Nepavisam nav labdabīgs

Pēc tam, kad pērnā gada maijā tika apstiprināti pirmie Zikas saslimšanas gadījumi Brazīlijā, ārsti ar bažām sāka novērot, ka viņu veselības ministra paziņojums par vīrusa labdabīgumu tomēr ir maldīgs. Piemēram, Resifi piedzima dvīņi. Viens bija vesels, bet otram bija mikrocefālija. Viņu vecāki vizītē pie prominentas neiroloģes Venesas van der Lindenas devās augustā. Speciāliste atzina, ka vīruss slimo mazuli varētu būt skāris dzemdē, tāpēc gan mammai, gan bērnam veica sifilisa, masaliņu un toksoplazmozes analīzes – visas trīs slimības ir pazīstamas kā potenciālas mikrocefālijas izraisītājas. 

Taču analīzes bija negatīvas. Ārste nolēma meklēt iespējamu Dauna sindroma mutāciju.

Septembrī valsts slimnīcā Resifi, kur strādā van der Lindena, tika reģistrēti vēl pieci mikrocefālijas gadījumi. «Es pie sevis nodomāju: ir sācies kaut kas patiesi ļauns,» atceras ārste.

Viņa intervēja slimo bērnu mammas un pamanīja sakritību – visas grūtnieces bija pārcietušas «dīvainu» drudzi ar ādas izsitumiem.

Ārste veica analīzes, meklējot Zikas infekcijas liecības. Taču nekādu pēdu nebija ne jauno māmiņu, ne viņu bērnu asinīs. Tagad apstiprināts, ka vīruss no asinīm pazūd aptuveni desmit dienās. Pagaidām nav skaidrs, cik ilgi tas var dzīvot auglī.

Oktobra sākumā Veselības ministrija lūdza sākt jaunu izmeklēšanu epidemioloģei Selīnai Turči. Viņa apmeklēja visas slimnīcas Resifi un veica analīzes, pacientu asinīs meklējot iespējamos patogēnus. Visi rezulāti bija tīri.

«Pediatrs teica: mēs neko tamlīdzīgu vēl neesam piedzīvojuši, šie bērni ir citādi, ir sācies kaut kas jauns,» stāsta Turči.

Kādas Resifi slimnīcas psihiatre Katja Petrubu atceras jaunās māmiņas. Viņas bijušas kā rēgi – satriektas, mēmas figūras bez jelkādām emocijām. Staigāja šurpu turpu pa slimnīcas gaiteņiem, turot rokās savus mazuļus, kuriem šķietami pazudusi piere. «Dažas mammas bija pavisam jaunas, vienai tikai 14 gadu. Visas bija šoka stāvoklī.»

Šokā bija arī dakteris Maurisio Nogueiro no Salvadoras, kas atrodas attālāk no odu iecienītajiem tropiskajiem apgabaliem. Vienā no slimnīcām bija 25 mikrocefālijas gadījumi – visi mazuļi piedzimuši pēdējās 10 dienās.  «Pie manis pienāca kāda māmiņa un jautāja: «Galviņa taču izaugs, vai ne?» Bija ārkārtīgi sāpīgi uz to skatīties,» stāsta Nogueiro.

Izmisuma sajūta sāka pārņemt arī epidemioloģi Turči. «Ja mums būtu skaidrība, kas notiek, tad būtu citādi. Bet mums nebija nekādu pieturpunktu.»

Viņa pārtrauca meklēt pacientu saistību ar denges drudzi, taču turpināja pētījumus, atceļot Ziemassvētku brīvdienas pie vecākiem. «Es nevarēju normāli aizmigt nedēļām. Tā bija smagākā lieta, ko esmu piedzīvojusi savas karjeras laikā. Tā bija īsta traģēdija.»

Parādījās pirmās aizdomas, ka mikrocefālija saistīta tieši ar Zikas vīrusu, taču to bija grūti pierādīt. Tika izlemts veikt epidemioloģisku pētījumu, salīdzinot divas bijušo grūtnieču grupas: tādas, kuras pārslimojušas Ziku, un tādas, kuras ne. «Šāda specifiska gadījuma izmeklēšana var prasīt vairākus mēnešus,» izteicās Deivids Heimans no Pasaules Veselības organizācijas. 

Turči apzinājās, ka viņa nedrīkst tērēt mēnešus, un ātri sazinājās ar pazīstamiem zinātniekiem dažādās pasaules vietās, uzaicinot nekavējoties ierasties Brazīlijā. Tā radās MERG jeb Mikrocefālijas epidēmijas izpētes grupa.

«Bija sajūta kā degošā mājā – katrs grābj spaini ar ūdeni un cenšas glābt, ko spēj,» stāsta Turči. Dažus no pētniekiem viņa uzaicināja palikt savā dzīvoklī, diskusijas mēdza ievilkties līdz vēlai naktij.

Lūzuma punkts notika novembra sākumā: ārste Adriana Melo netālu no Resifi paņēma augļa ūdens paraugu no kādas grūtnieces un atklāja tajā Zikas vīrusu. Viņa veica arī divu nedzīvi piedzimušu mazuļu smadzeņu audu analīzi. Atkal Zika! «Beidzot mums bija pamatots virziens, pie kura turēties,» saka Turči.

Viena no ārstēm, kas iesaistījās MERG, ir Laura Rodrigesa no Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolas. «Vienkārši noliku malā citus darbus un steidzos uz Brazīliju. Iepriekš nekad nav reģistrēts iedzimts izkropļojums, kurā būtu vainojami odi. Šī bija jauna pieredze.»

Turči vadītā komanda sāka sekot aptuveni 1000 grūtniecēm, kurām bijuši Zikas vīrusa simptomi, pēc tam salīdzināja viņu jaundzimušos ar citiem bērniem, kuru mammas bijušas veselas. «Mūsu mērķis nav izmeklēt tikai pašus smagākos gadījumus, bet apzināt vīrusa komplikācijas plašākā aspektā.»

«Perfekta epidēmijas līkne»

Pašlaik apstiprināts, ka Zikas vīruss sastopams 33 valstīs ar 600 miljoniem iedzīvotāju, norāda PVO. Tātad potenciālo pacientu skaits ir satraucoši liels.

Labā ziņa ir tā, ka Resifi un tās apkaimē mikrocefālijas gadījumu skaits pēdējās nedēļās ir sācis samazināties. «Izskatās, ka tā bijusi perfekta epidēmijas līkne,» secina Turči. «Redzams, kur tā sākās, kur sasniedza kulmināciju, un kur sāk iet mazumā.»

Diemžēl to pagaidām var teikt tikai par Brazīliju, kur vīruss tika reģistrēts vispirms un kas piedzīvojusi līdz šim lielāko saslimšanu skaitu. Ir zināms, ka Zika pārmetusies uz citām Dienvidamerikas valstīm, Karību jūras reģionu un pat ASV dienvidu štatiem. Piemēram, Kolumbijā patlaban vērojams Zikas «sprādziens», pat ar trim nāves gadījumiem.

Speciālisti gan mierina, ka diez vai ticama ir «Brazīlijas murga» atkārtošanās citās valstīs, jo tagad ir lielāka skaidrība, kas vainojams mikrocefālijas gadījumos. Labāk izglītotas ir arī topošās māmiņas.
«Beidzot arī man ir atgriezusies cerība,» saka daktere Turči. «Ir izveidojusies spēcīga pētnieku komanda, un Zika kļuvusi par globāla satraukuma iemeslu. Tagad visa pasaule ir lietas kursā.»

Apdraudēti arī mēs?

AFP/LETA

Nejaušība vai likumsakarība?

Posted on februāris 10, 2016 by - Tēma

Ir intervē četrus jaunos ministrus, kuru atbildībā būs sāpīgas reformas un dārgākie attīstības  projekti

Tapusi valdība, kuru it kā neviens ne gribēja, ne plānoja. Lai gan par Straujumas valdības krišanu runāja jau gandrīz no tās izveidošanas mirkļa, visi teicās esam apmierināti ar viņas vadīto kabinetu līdz pat premjerministres demisijas brīdim. Pēc Straujumas atkāpšanās gan koalīcijas partijas, gan prezidents Vējonis it kā bija vienisprātis, ka Vienotībai atkal jāuzņemas premjerministra amats. Tomēr, kad iekšējo pretrunu plosītā partija nespēja uzņemties iniciatīvu, ZZS no savām rindām virzīja nevis jau kopš 2006. gada sludināto «premjerministra amata kandidātu» Aivaru Lembergu, bet līdz šim neafišēto deputātu Māri Kučinski.

Taču, par spīti šai šķietamajai nejaušību virknei, Kučinska valdības izveidošanas pamatā ir vēsturiskās attīstības loģika. Pēc gandrīz septiņiem gadiem pie varas Vienotība sevi nokausējusi iekšējos konfliktos. Savukārt ZZS nobriedusi atteikties no tradicionālās «otrā plāna» lomas, kas jau daudzus gadus ļāva baudīt valdības darba labumus un vienlaikus neuzņemties tikpat kā nekādu atbildību par nepopulāriem lēmumiem.

Vai atrašanās skatuves priekšā, starmešu gaismā, padarīs ZZS atbildīgākus, vai arī viņi turpinās censties krāt popularitātes punktus, bloķējot nepieciešamas, bet pretestību izraisošas reformas? Kā vienmēr, kad runa ir par ZZS, vērts ieklausīties Lemberga teiktajā. Vēl pavisam nesen viņš lādēja «finanšu okupantus», kuri «uzspiežot» Latvijai nevajadzīgu taupības režīmu, un aicināja Latviju neatmaksāt parādu starptautiskajiem aizdevējiem. Tagad, pēc Kučinska nominēšanas, dzied citu dziesmu: «Latvija ir uzņēmusies starptautiskās saistības attiecībā uz budžeta disciplīnu, tajā skaitā attiecībā uz budžeta deficīta pieaugumu, un Latvijai šīs starptautiskās saistības, lai kāda attieksme būtu no manas puses, ir jāpilda.»

Cik ilgi šāds noskaņojums saglabāsies? Iespējams, tas ir būtiskākais jautājums par Kučinska valdību. Tam cieši seko bažas par to, kā izpaudīsies Lemberga ietekme citos, ar viņa persongajām un Ventspils interesēm saistītos lēmumos? Trešais lielais nezināmais ir Vienotības liktenis. Vai darbs Kučinska valdībā būs atspēriena punkts partijas «restartam», vai slīkšņa, kurā nogrims tās pēdējās cerības? Iemeslu bažām stiprina klusās, bet izplatītās šaubas, vai Vienotība ir nosūtījusi spēcīgāko iespējamo komandu uz jauno valdību.

Zem šiem globālajiem jautājumiem kārtojas arī ļoti daudzi konkrēti risināmi uzdevumi, iepriekšzināmi izaicinājumi un vēl nezināmas krīzes. Kučinskis kā savas prioritātes jau pirms nominēšanas izvirzīja izglītības reformu, valsts resursu efektīvāku apsaimniekošanu, zinātnieku un uzņēmēju sadarbības veicināšanu. Tikmēr viņa ZZS kolēģis veselības ministrs Belēvičs gatavo potenciāli ļoti strīdīgu jaunas obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu. Galvassāpes droši vien radīs arī centieni iestāties attīstīto valstu klubā OECD. Ja banku sektora nesakārtotības dēļ tur neiekļūsim, kā plānots, šogad, atbildēt nāksies Kučinskim. Turklāt pievērsties tikai iekšpolitikai viņš nevarēs. Bēgļu krīze un gaidāmais referendums Lielbritānijā par izstāšanos no ES padarīs šo par ļoti saspringtu gadu ārpolitiski, un Kučinska vājās angļu valodas zināšanas nepalīdzēs viņam šajos procesos aktīvi aizstāvēt Latvijas intereses.

Revolūcijas nebūs, reformas būs

Kārlis Šadurskis (Vienotība) atgriežas izglītības ministra amatā pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma – savulaik viņa īstenotā mazākumtautību skolu reforma, pārejot uz latviešu mācībvalodu, raisīja masu protestus un atstāja ministram iesauku Melnais Kārlis. Taču matemātikas profesors Šadurskis ir politikā rūdīts, ievēlēts jau četrās Saeimās un gatavs atkal vadīt izglītības nozari brīdī, kad jāvirza iebuksējušas reformas.

Kādi ir svarīgākie rādītāji, pēc kuriem varēs teikt, ka esat labi strādājis amatā? 
Pirmais – vai būs īstenots jaunais pedagogu algu modelis. Otrs – kā realizēsies [kompetencēs balstītā] izglītības satura reforma. Trešais mērķis ir augstākās izglītības un zinātnes finansējuma palielināšana, racionāls izmantojums.

Vai ir kāda Mārītes Seiles iesākta reforma, ko metīsit gružu spainī? 
Nē. Noteikti turpināšu izglītības satura un skolotāju algu reformas. Tas nenozīmē, ka iešu tieši tos pašus ceļus, mēģināšu [ar sociālajiem partneriem] diskutēt. Mums taču jāiegūst rezultāts! Laika ir maz. Normāli [būtu], ja skolotājs, aizejot vasaras atvaļinājumā, zina, kas gaida rudenī.

Kas rada pārliecību, ka jums būs partijas atbalsts, kas trūka Seilei?
Svarīgi, ka būs visas valdības atbalsts. Ministru prezidenta kandidāts to solīja, un Kučinskis nemēdz bārstīties tukšiem vārdiem, tāpēc esmu diezgan drošs, ka algu reforma īstenosies. Skaidrs, ka nevar saglabāt tagadējo skolu tīklu. No 1. līdz 4. klasei jāsaglabā mazās skolas, bet jāsaprot, cik izmaksā to uzturēšana 5.-9.klašu skolēniem. 21. gadsimta izpratnē skola, kurā ir apvienotās klases, nav skola. Tādā skolā apzog bērnus. Ja uzliekam rāmi, kādai jābūt skolotāja algai, un ir noteikta lieluma valsts dotācija, kas nonāk pašvaldībā, tad katras pašvaldības uzdevums kaut kādā pārejas periodā atrast risinājumu.

Kādas kļūdas skolotāju algu reformā esat pamanījis?
Man pilnībā nepatīk, ka pašreizējā modelī lielajās skolās algas samazinās. Ja skolotājs strādā labi, bet saņem mazāk, viņš jautā – par ko mani soda? Nevienam alga nedrīkst samazināties.

Vai tādā gadījumā pietiks ar deviņiem miljoniem eiro, kas šogad atvēlēti skolotāju algu reformai?
Četriem mēnešiem [rudenī] pietiks. Domāju, nebūs strauja algu pielikuma no 1. septembra pilnīgi visiem, būs pārejas periods. 2017. gada budžetā algu palielināšanai iezīmēti 27 miljoni eiro, ar to gan varētu nepietikt.

Kā panāksit vienošanos ar pedagogu arodbiedrību?  
Man bija ļoti laba, produktīva saruna ar LIZDA vadītāju Ingu Vanagu.  Skaidrs, ka arodbiedrība vienmēr savās prasībās ies pa priekšu valsts iespējām, bet ir absolūta nepieciešamība pēc dialoga. Esmu uz rezultātu vērsts cilvēks, nevaru ciest atlikšanu un mūžīgas sarunas.

Latvijā ir viduvēji sekmju rādītāji, palielinās plaisa starp pilsētu un lauku skolām, skolotāju ir par daudz un algas par zemu. Vai atrisināsit šīs savstarpēji saistītās problēmas līdz nākamajām vēlēšanām?
Nē, es neapsolu visas problēmas atrisināt līdz vēlēšanām. Divarpus gados jārada likumiskais rāmis, lai process sāktos un būtu pārliecība, ka tas notiks. Radīsim priekšnoteikumus, lai optimizētu skolu tīklu un laukos būtu mūsdienīgas skolas.

Viens no polarizējošiem jautājumiem Izglītības likumā ir «tikumības pants». Kāpēc balsojumā par šo priekšlikumu atturējāties? 
Tas ir tas pats «pret» balsojums. Esmu pret gaišo viduslaiku ienākšanu 21. gadsimta Latvijā.

Kā ministrijai jāraksta vadlīnijas šo likuma grozījumu īstenošanai?
Atcelt «tikumības grozījumus» šajā parlamentā ir neiespējami. Jāatrod kāds formulējums, lai šķīstie būtu apmierināti, bet pedagogi saprastu, ka neviens viņiem negatavojas uzlikt cenzūras rāmjus.

Kā vērtējat NA prasību pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā visās Latvijas skolās?
Bilingvālā izglītība un mazākumtautību izglītības programmas, visticamāk, Latvijā saglabāsies ļoti ilgi. Kāpēc slēgt poļu skolu vai likvidēt starptautisko bakalaurātu Rīgas 1. valsts ģimnāzijā? Kāpēc lai krievu valodu un literatūru nemācītu krievu valodā?  Es gan pieļauju, ka sākumskolas klasēs vajadzētu palielināt latviešu valodas īpatsvaru stundās, jo maziem bērniem valodu ir daudz vieglāk iemācīties. Mērķis, protams, ir vienots izglītības standarts, bet esmu pret kāda gada nosaukšanu.

Jūsu mērķis ir panākt racionālāku naudas izmantojumu augstākajā izglītībā. Kā?
Ir daudz sīku augstskolu, kuras nesasniedz intelekta kritisko masu, bet tās ir akreditētas. (Nopūšas.) Ja kādam ārzemniekam pateiktu, cik Latvijā ir augstskolu [57], būtu pārsteigts, cik milzīga nācija esam. 

Esam pārāk liberāli attieksmē pret akadēmiskā personāla ar doktora grādu īpatsvaru (pašlaik likums to prasa 40% mācībspēku – red.). Jābūt vairāk. 

Vēl pasniedzēji strādā vairākās vietās (vismaz 20% strādā vairākās augstskolās – red.). Ir nejēdzīgi strādāt par klejojošo zinātņu doktoru! Kāda jēga no augstskolām, kurām nav savu profesoru?

Vai un kā palielināsit finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei? 
Jāiet uz to, kas ierakstīts likumos – valsts finansējumam zinātnei ir jābūt 1% no IKP. To neizdarīsim vienā vai divos gados, bet, ja izveidosim apņēmīgu grafiku, šo mērķi var sasniegt. 

Augstākās izglītības finansējumā mans mērķis ir sasniegt 3% no IKP, piecos gados tas iespējams. Mums ir vienošanās ar Kučinski, ka no katra ikgadējā budžeta pieauguma jārezervē nauda algu celšanai akadēmiskajam personālam.

Kāpēc, jūsuprāt, valda priekšstats, ka ar jums ministrijā atgriezīsies stagnācijas laiki? Intervijās pēc nominēšanas teicāt, ka neesat reformators. 
Nē! Es teicu, ka neesmu revolucionārs. Revolūcijas sagrauj, atstājot drupas. Bet reformas ir ļoti vajadzīgas. Tās būs! Bet revolūcijas nebūs.

Jātuvojas ziemeļvalsts standartiem

Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens vēl pirms pāris nedēļām neesot plānojis strādāt valdībā, taču Vienotība viņu deleģēja ekonomikas ministra un premjera biedra amatam. Piekritis pirmoreiz sēsties ministra krēslā, Ašeradens kā argumentu min 20 gadus ilgo pieredzi biznesā un pēdējā laika darbošanos FM. Šķērslis nav fakts, ka 12. Saeimā vēlētāji viņu atstāja aiz borta, svītrojot biežāk, nekā liekot plusus.

Ko nozīmē tas, ka būsit premjera biedrs?
Esam pārrunājuši ar premjeru – vicepremjera jautājumi būs lielās strukturālās reformas. Pārmaiņas skolu tīklā, veselības apdrošināšanas ieviešana, valsts kapitālsabiedrību darbības koordinācija, [ES] fondu apguves koordinācija.

Ko gribat panākt ministra amatā?
Redzu divus fundamentālus jautājumus. Pirmais ir strukturāla problēma Latvijas ekonomikas izaugsmē – mēs šobrīd balstāmies uz iekšējo patēriņu. Ja man izdosies investīciju un eksporta pieaugumu līdzsvarot ar patēriņu, tas ieliktu ilgtspējīgu pamatu ekonomiskajai izaugsmei.

Otrs – modernizēt Latvijas ekonomiku. Darba tirgū ir vajadzīgas izmaiņas, jāstimulē cilvēki uzņemties lielāku atbildību, pieteikties labāk atalgotos darbos. Jāizveido izcila start-up ekosistēma. Un es būtu ļoti priecīgs, ja tautsaimniecību iekšēji regulējošie standarti pietuvotos ziemeļvalstu standartiem.

Kāpēc EM atsakās no gāzes tirgus liberalizācijas jau šobrīd, rosinot grozījumus spēkā esošajā Enerģētikas likumā?
Jājautā ekonomikas ministrei. Viens ir skaidrs – gāzes tirgus tiek liberalizēts 2017. gada aprīlī. Latvenergo ir apņēmības pilns cīnīties par tiesībām [jau tagad] gāzi pirkt no Lietuvas. Zinām, ka Latvijas gāze pastāv uz ekskluzivitātes tiesībām, tie būs milzīgi juridiski konflikti.

Kā turpmāk valstij rīkoties ar gāzes infrastruktūru?
Igaunija un Lietuva ir pieņēmusi lēmumu to iegādāties, ar augstu ticamību saku, ka Latvijai tas arī būs jādara, bet šobrīd manā rīcībā nav laba izvērtējuma. Plānoju aicināt palīgā Eiropas Komisiju. Lielākais jautājums būs par Inčukalnu. Mums ir likums, ka zemes īpašniekam pieder zemes dzīles, un ir daudz juridisku neskaidrību, kas vispār Inčukalna gāzes krātuve ir. Pēdējās debatēs pat LG ir mainījusi pozīciju un saka: mums nepieder [Inčukalns], mums pieder tikai gāze. Šo kopumu – gāzes krātuvi – būs grūti juridiski novērtēt, tas prasīs laiku.

EM pārraudzībā ir arī būvniecība. Vai visi trūkumi, kurus atklāja Zolitūdes lielveikala Maxima traģēdija, ir novērsti?
Problēmas likumā un būvvalžu ļoti piesardzīgā attieksme ir radījusi pieeju, kas vairāk ir birokrātiska nekā pēc jēgas. Ar nozari jāvienojas par uzlabojumiem likumā, lai birokrātiskās prasības nebūtu pārmērīgas. Zinām pēc Maxima gadījuma – visi bija zīmogus salikuši, tikai jēgas nebija. Pozitīva lieta – izveidots Būvniecības uzraudzības birojs, ļoti labi darbu sācis tā vadītājs Druķis.

Ko vajadzētu mainīt, lai process būtu ātrāks, bet neatkārtotos Maxima traģēdija?
Kopā ar Druķa kungu iepazinos ar Norvēģijas būvniecības uzraudzības sistēmu. Tur būvuzraugs pārliecinās, ka tirgus dalībnieks noteiktā laikā ir spējis piegādāt pakalpojumu saskaņā ar Norvēģijas būvniecības standartu. Tiek izveidots pakalpojumu sniedzēju saraksts. Ja standarts pārkāpts, kompānija zaudē vietu sarakstā. Latvijā ir dažāda sertifikācija, bet ļoti bieži zinām, ka būvkompānijas pārkāpj šos noteikumus.

Maxima gadījumā bija neskaitāmās pusēs milzīgu nolaidību ķēde – visi šie tirgus dalībnieki [Norvēģijā], kā minimums, zaudētu iespēju darboties. Tas ir jautājums, ko vēlos virzīt. Šis ziemeļvalstu piemērs man šķiet izcils. Turklāt Norvēģijā standarts ietver ne tikai tehnisko izpildījumu, bet arī to, kā kalkulējat [tāmes], norēķināties ar apakšuzņēmējiem. Mēs panāktu milzīgas izmaiņas būvniecības nozarē.

Ko nozīmē plāni palielināt pašvaldību lomu investīciju piesaistē? 
Nodokļu reformas kontekstā diskutēsim, vai daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tomēr neatstāt tajās pašvaldībās, kur ir darbavietas [nevis tikai dzīvesvieta]. Otra ir premjera ideja – Somijā pašvaldības tiek motivētas ar prēmijām, kuru fonds veidojas no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

Ko iesāksit ar Liepājas metalurgu?
Atvērts jautājums. Jaunajiem īpašniekiem nav īsti skaidrs, kādā ekonomiskajā teritorijā viņi strādā. Vai viņi spēs izmainīt pieeju – laiks rādīs. Tautsaimnieciskā ietekme no tā, vai Liepājas metalurgs strādā, vairs nav tāda kā agrāk. Šobrīd tā nebūs traģēdija, ja viņi izies no tirgus. Tajā pašā laikā, ja uzņēmums spēj iekarot vietu zem saules, lai dara.

Kā vērtējat Rīgas brīvostas vadītāja Leonīda Loginova darbu, ņemot vērā Valsts kontroles atzinumus, Konkurences padomes sodus, sākto kriminālprocesu? Kā mainīsit vidi ostā?
Valsts un pašvaldība kopā ir atbildīgas par reputāciju šajā organizācijā. Nav šaubu, manis deleģētais pārstāvis savas kompetences ietvaros saņems mandātu šos jautājumus uzrunāt. Vai izdosies, skatīsimies. Tas būs jautājums par valdības pozīciju – uz ko [koalīcijā] esam gatavi. Katrā ziņā reputācijas problēma Rīgas brīvostā ir neakceptējama, šo jautājumu risināsim.

Kā stiprināsit konkurences uzraudzību Latvijā?
Šobrīd Saeimā ir likums par papildu pilnvaru piešķiršanu Konkurences padomei, es atbalstu šīs normas.

Deklarācijā ēnu ekonomikas samazināšana ir prioritāte, bet kāpēc šajā jomā nesolāt uzrāvienu?
Ēnu ekonomiku mēra attiecībā pret IKP, tagad tie ir 23%. Ja samazinām par vienu procentpunktu gadā, piecos gados sasniedzam Eiropas vidējo – 18%. Ko tas nozīmē? 1% samazinājums ir vismaz 260 miljonu eiro ekonomiskās darbības legalizēšana, kas nodokļu ieņēmumos nozīmē papildu 50-70 miljonus. Temps ir optimāls.

Neraujos dabūt avansus

Dana Reizniece-Ozola ekonomikas ministra portfeli nomainījusi nevis pret premjerministra posteni, ko viņai ik pa laikam mēdz prognozēt, bet gan finanšu ministra amatu jaunajā valdībā. Tas būšot labs treniņš topošajai premjera kandidātei, kas vēl gaida savu īsto laiku. No partijas līdera Aivara Lemberga viņa negrasās norobežoties, bet arī viņa interesēs nestrādāšot.

Kādus galvenos mērķus centīsities sasniegt kā ministre?
Galvenie uzdevumi ir nodokļu politika, šogad jāuztaisa pamatīgs audits un jānāk ar piedāvājumu vairākiem gadiem. Mūsu darbaspēka nodokļi ir salīdzinoši augsti, tas mazina konkurētspēju. Rezerves ir patēriņa un kapitāla nodokļi. Būs jāatrod līdzsvars.

Otrs ir ēnu ekonomikas apkarošana, kur gribētos pamainīt to veidu – nevis liekot papildu slogu visiem uzņēmumiem, cerībā noķert kādu blēdi, bet ceru pievērsties smagajiem jautājumiem. PVN ir vislielākā nodokļu neizpilde, milzīgi skaitļi iet garām valsts kasei. Būs uzdevums VID vadībai pusgada laikā veikt katra darbinieka pārbaudi no pašas augšas līdz pašai apakšai Finanšu policijā un par jomu atbildīgajiem pašā VID.

Trešais ir savlaicīga ES finansējuma izmantošana. Jāsamazina birokrātiskās procedūras, bezgalīgās skaņošanas, jāuzņemas lielāka atbildība, lai programmas iet uz priekšu.

Valdība plāno samazināt nevienlīdzību. Vai jāievieš progresivitāte nodokļos?
Jā, bet sākot no nabadzīgākā gala. Diferencētais neapliekamais minimums – doma laba, izpildījums ne pārāk veiksmīgs. Solidaritātes nodoklis arī – doma laba, izpildījums tehniski neveiksmīgs. Pusgadā redzēsim, vai šī nodokļa ieviešana ir nesusi fiskālo efektu.

Mikrouzņēmumu nodokļa izmaiņas atlika uz 2017. gadu. Kāds būs risinājums?
Ir vajadzīgs atbalsts pirmo darības gadu laikā jaunajiem uzņēmējiem ar lielu izaugsmes potenciālu. Vēl – jābūt īpašam nodokļu režīmam dzīvesstila uzņēmumiem, amatniekiem, kas īpaši svarīgi reģionos, nodarbina sevi, bet kam nav straujas izaugsmes potenciāla. Tie varētu būt divi dažādi režīmi. Līdz septembrim jāizstrādā jauns piedāvājums. Nozaru ierobežojums, kāds šobrīd tika sagatavots, manuprāt, nav korekts.

Vai budžetā ievērosit eirozonas noteiktos deficīta ierobežojumus?
Protams! Bet stabils budžets nenozīmē inertu tautsaimniecību. Mans princips, kuru turēšu visu laiku sev priekšā uz galda vai vismaz galvā – stabils budžets un dinamiska tautsaimniecība.

Kā vērtējat priekšlikumu nerezidentu uzņēmumiem pazemināt nodokļu likmi?
Kritiski. Pārāk lieli riski valsts reputācijai. Varbūt īstermiņā var iegūt kādu saimniecisku labumu, bet vidējā un ilgā termiņā tas ir bīstami visai tautsaimniecībai.

Jau gadiem ildzis strīds starp KNAB un VID par to, kam jāveic amatpersonu deklarāciju pārbaude. Kā to sakārtosit?
Jābūt skaidrai atbildībai. Gribu, lai [VID ģenerāldirektore] Pētersones kundze nāk ar konkrētiem priekšlikumiem, es maksimālu atbalstu nodrošināšu, ja ir vajadzīgas kādas likuma izmaiņas.

VID plāno iniciēt skaidras naudas uzglabāšanas ierobežojumus amatpersonām. Vai atbalstāt?
Noteikti.

Cik svarīgi ir Latvijai iestāties OECD?
Svarīgi. Jābūt konsekvencei politikā. Esam daudz izdarījuši, lai tur nokļūtu, un tas ir starptautiskās uzticamības jautājums. Īpaši šobrīd, kad esam tik sarežģītā ģeopolitiskā situācijā.

Enerģētikas likuma grozījumi paredz gāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas nodalīšanu. Vai valstij tā jāiegādājas?
Mans veidoklis – jā, jo valsts varētu būt vislabākais partneris iespējamiem tirgotājiem, it īpaši sākuma periodā.

Sākumā? Tad atkal to privatizētu?
Nav tik principiāli. Man šķiet, valstij jāiegādājas, tas būtu labāk, nekā uzticēt Gazprom, Iterai meklēt investoru. Vismaz es gulētu drošāk naktīs, ja valsts pati kļūtu par investoru.

Vai varam to atļauties?
Būt investoram infrastruktūras uzņēmumā, kas ir regulēts, nav slikts bizness. Tas ir drošs. Noteikti būtu iespēja atrast finansējumu šim darījumam. Man šķiet, valstij vajadzētu palikt ilgtermiņā kā kritiskās infrastruktūras turētājai. [Gāzes] pārvade un Inčukalns ir tikpat svarīga infrastruktūra kā dzelzceļš un lidosta.

Jūs ik pa brīdim tiekat minēta kā iespējamā premjera kandidāte, taču šoreiz netikāt apspriesta ZZS. Kāpēc?
Katram savs laiks. Neraujos dabūt milzīgus avansus. Man sports ir mācījis, šahu spēlēju kopš astoņu gadu vecuma – ja dabū uzvaru nepelnīti, tad daba mīl līdzsvaru, dabūsi arī nepelnītu zaudējumu. Finanšu ministrija ir milzīgs izaicinājums, nebūs viegli, bet tā būs vērtīga pieredze topošam premjera kandidātam. Izkristalizējās, ka Kučinskis ir labākais šobrīd.

Vai tomēr ZZS nevajadzēja palikt pie Lemberga?
Provakatorisks jautājums. (Pasmaida.) Viens – Lemberga kungs pats atteicās kļūt par kandidātu šobrīd. Otrs – ir vēlamā politika un ir vēlamais reālais variants. Kučinska kungs ir vēlamais reālais variants.

Lembergs ir pazīstams ar to, ka spēj daudz naudas piesaistīt Ventspilij dažādos veidos. Vai kā finanšu ministre spēsit būt objektīva?
Spēšu, jo arī kā ekonomikas ministre esmu spējusi. Nevienam nevajadzētu būt bažām, ka lēmumus pieņemu patstāvīgi un objektīvi.

Cik bieži tiekaties ar Lembergu, kādas lietas pārrunājat?
Droši vien dažas reizes mēnesī tiekamies valdes sēdēs, gan Latvijai un Venstpilij, gan [ZZS] Rīgā. Tie ir aktuālie darba jautājumi, politiskie procesi.

Vai kādreiz esat atteikusi viņam kādu lūgumu?
Viņš man neuzdod nekādus tādus lūgumus acīmredzot, zinot, ka ir lietas, ar kurām var un ar kurām nevar rēķināties.

Esmu ļoti principiāla un šeit esmu, lai strādātu valsts un iedzīvotāju interesēs, nevis draugu vai partneru interesēs. Tas nav mans uzdevums.

Vai uzskatāt, ka cilvēks, pret kuru ir izvirzītas ļoti smagas apsūdzības, drīkst aktīvi piedalīties valdības veidošanas sarunās, koalīcijas padomes sarunās?
Es neesmu tiesa, tāpēc es arī neuzņemos tādu lomu lemt – drīkst vai nedrīkst. Lemberga kungs ir kolēģis, partijas vadītājs. Tāpēc vien, ka es varētu dabūt lielākus reitingus, pasakot, ka es pilnīgi distancējos no viņa, nu es to nedarīšu, un es ceru, ka cilvēki to arī novērtē, ka es esmu komandas cilvēks, es ļoti augsti vērtēju tos, ar kuriem es kopā strādāju ZZS.

Ceļi, vilcieni, kravas

Līdzšinējais labklājības ministrs Uldis Augulis ar redzamu entuziasmu atgriežas satiksmes ministra postenī, kura iegūšana bija ZZS «sarkanā līnija» jaunās valdības tapšanā. Pēc vairāku gadu pauzes ministram būs déjà vu sajūta, jo lieli jautājumi nav atrisināti joprojām – to skaitā jaunu vilcienu iepirkums, kas atkal draud izgāzties.

Kāpēc neturpinājāt vadīt Labklājības ministriju?
It kā padari daudz, bet apjoms nav redzams. Satiksmes ministrijā, ja panāk attīstību, darbi uzreiz ir redzami. Man kā bijušajam pagastvecim ir tuvi saimnieciskie darbi.

Ko gribat izdarīt?
Pirmkārt, ceļi. Svarīgi virzīties uz stabilu, prognozējamu finansējuma modeli ceļiem. Iespējams, līdzīgi kā bija savulaik Ceļu fonds.

Aivars Lembergs izteicies, ka jālikvidē monopols valsts autoceļu uzturēšanā – vai piekrītat?
Iespējams, tas ir izvērtējams jautājums. Igaunijā visu ceļu uzturēšana, apsaimniekošana ir privātās rokās.

Kādi vēl ir plāni?
Nākamais ir pārvadājumi. Samazinās lauku skolu, skolēnu skaits. Savulaik ir nopirkti skolu autobusi – tie jāsalāgo kopējā [pasažieru] satiksmē, lai netērētu lieki resursus. Savā laikā daudz paveicām, autobusu pārvadātājiem izlīdzinājām pašizmaksas, bet līdz galam viss nav izdarīts.

Kā vērtējat situāciju airBaltic?
Līgums [ar jauno privāto akcionāru] ir parakstīts, bet tas nenozīmē, ka pienācis laimes brīdis. Esam tikai izlīdzinājuši, lai kompānijai nav negatīvs pašu kapitāls. 

Nākamais uzdevums ir piesaistīt stratēģisko investoru – vai nu tā ir liela aviokompānija, vai lidmašīnu ražotājs – Bombardier, kas būtu ideāli.

Vai varat apsolīt, ka 80 miljoni ir pēdējie valsts ieguldījumi uzņēmumā?
Netaisos šobrīd apsolīt. Aviācijas bizness ir ļoti sarežģīts. Šobrīd ir ideāla situācija, zemas naftas cenas, bet ar strauju degvielas cenu kāpumu tā var mainīties.

Kam valsts samaksāja deviņus miljonus par airBatic obligācijām?
SM valsts sekretārs apgalvo, ka nevienam nekas nav samaksāts. Esmu paprasījis visu informāciju, lai par to varu pārliecināties.

Varbūt tiks maksāts, jo darījums vēl nav noslēdzies?
Nē, kā apgavoja valsts sekretārs, nekas netikšot maksāts.

SM šo darījumu ir noslepenojusi. Vai tas ir pieņemami?
Tam nevajadzētu būt slepenam. Katrā ziņā pārbaudīšu, vai kāds kaut ko ne līdz galam izstāsta. (Pēc intervijas Ir lūdza komentāru SM un tā apliecināja, ka darījums ir stājies spēkā, akcijās konvertētās airBaltic obligācijas tagad pieder valstij, bet sīkāku informāciju atteicās sniegt, jo tā ir klasificēta – red.)

Ilgstoši nav sekmējušies jauno vilcienu iepirkumi, vai šobrīd izsludinātais konkurss noslēgsies ar piegādi?
Man izskatās, ka šis iepirkums varētu neizdoties. Apjoma ziņā šis ir tieši tāds pats [iepirkums], kāds tika pabeigts pēc manas aiziešanas [no ministra amata 2012. gadā]. Un tad bija iespēja izmantot ES naudu. Pasažieru vilcienam šobrīd nav tāda finansējuma. 

Iespējams, ir vajadzīgs pavisam kas cits – jāpērk vilcieni pa vienam sastāvam, pa gadiem. PV dibināts zem nepareizām zvaigznēm vai kaut kas nav riktīgi, jo gadus septiņus astoņus nevaram iepirkt jaunus vilcienus.

Ja nerunā par zvaigznēm, kādi ir racionāli iemesli?
Iespējams, no kādām kompānijām kaut kam bijis kāds lobijs. Esam dzirdējuši – pa Rīgu cilvēki runā vai putniņi čivina, man nav tādu pierādījumu, bet aizdomas ir.

Vasarā Latvijas dzelzceļa šefu Uģi Magoni aizturēja ar pusmiljonu eiro skaidrā naudā aizdomās par kukuļņemšanu. Iespējams, saistībā ar lokomotīvju iegādi, kas izvēlētas it kā konkursā. Vai nepieciešama stingrāka uzraudzība LDz iepirkumos?
Ceru, LDz kā koncerns ir pārdomājis visu šo, vai tiešām ir bijis kaut kas necaurspīdīgs un, ja ir, kādi soļi veikti, lai to novērstu. Arī man tas bija pietiekami liels pārsteigums, es nekad nevarēju iedomāties kaut ko tamlīdzīgu.

Iepriekšējais ministrs Matīss apmeklēja Magoņa jubileju Rundāles pilī, kur starp viesiem bija ASV sankciju sarakstā iekļautais Krievijas dzelzceļa prezidents Jakuņins. Vai jūs tādu pasākumu apmeklētu?
Mani diemžēl neaicināja. Es izvērtētu – piedalīties vai ne.

Ir daudz neskaidrību par Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projektu, kam jābūt lielākajam no ES fondu projektiem. Kāds ir jūsu viedoklis?
Šis jautājums jāskata plašāk – vai tas ir vajadzīgs vai nav. Elektrifikācija ir laba lieta, ieguldījums infrastruktūrā ir laba lieta, bet šim ieguldījumam jāspēj atpelnīties.

Kāds ir jūsu viedoklis par Rail Baltica?
Iesākts ir, jāturpina realizācija.

Kam jāpārvalda projekta finansējums, visi iepirkumi – valstu valdībām vai Rail Baltica kopuzņēmumam?
Neesmu pārdomājis šo jautājumu, bet drīzāk pieļauju, ka tai kompānijai. Jo priekš kam tad tā izveidota?

Kad iepriekš bijāt satiksmes ministrs, sacījāt, ka jums lielāka prioritāte ir ātrgaitas vilciens no Rīgas uz Maskavu.
Tā nekad neesmu teicis. Skatoties kravu virzienu – 90% mums ir no Austrumiem. Tobrīd nebija pilnīgas skaidrības, vai [Rail Baltica finansējumam no ES] būs apjoms, kāds apsolīts šobrīd, 80-90%. Un tagad ir pavisam cita situācija atiecībās ar Krieviju. Tas bija 2011. gads – prezidenta Zatlera vizīte [Maskavā], kur par šo iespējamo projektu tika runāts tikai tāpēc, lai mēs palielinātu kravu apjomu. Ja kravas aiziet no ierastā ceļa, diemžēl tās neatgriežas. Tas mums dod lielus mīnusus ekonomikā. Jebkuras kravas – vai tās ir Ķīnas, Kazahstānas, Krievijas – mums ir ļoti svarīgas.

Kā vērtējat Rīgas brīvostas pārvaldes vadītāja Leonīda Loginova darbu, ņemot vērā VK konstatēto naudas izsaimniekošanu, Konkurences padomes uzliktos sodus un kriminālprocesu?
Drošības iestādes nemācīšu. Bet no SM puses ir pārraudzība ostā – pārstāvis, kas tad arī par visiem šiem jautājumiem mani informēs.

Kāpēc šis cilvēks ir neaizstājams?
Nesmu tādā veidā vērtējis. Biju citā nozarē – Labklājības ministrijas pārstāvja [ostā] nav.

No bēgļu «hotspota» līdz Muceniekiem

Posted on februāris 10, 2016 by - Analīze

Kamēr pirmie seši uz Latviju pārvestie patvēruma meklētāji no Sīrijas un Eritrejas tiek rūpīgi saudzēti no medijiem, mūsu robežsargi iejūtas Atēnu birokrātijas haosā, sijājot nākamos kandidātus

Decembra vidū pirmie četri pārvietotie patvēruma meklētāji ieradās Lietuvā, kur viņus sagaidīja ne tikai robežsargi, bet arī mediju videokameras. Irākiešu ģimenes iebraukšana kļuva publiska, un no tā cieta bērni – viņu sejas vēlāk parādījās plakātos, nosaucot par nākotnes teroristiem. Latvija šādu scenāriju nevēlējās atkārtot, tāpēc pagājušajā piektdienā, 5. februārī, neilgi pirms pusnakts Rīgā klusi nolaidās lidmašīna ar pirmajiem sešiem pārvietotajiem cilvēkiem, bet sabiedrība par viņu ierašanos uzzināja tikai sestdienas rītā. Divas ģimenes, kuras decembra vidū izcēlās Grieķijas krastos, bija mērojušas tālu un sarežģītu ceļu, lai atrastu mieru Latvijā. Sarežģīts ir arī process, kurā Latvija turpina izvērtēt potenciālos bēgļus, kuriem Starptautiskā Migrācijas organizācija palīdz no pārpildītajām nometnēm Grieķijā nonākt mierīgajās Eiropas valstīs.

«Neraujas pēc pabalstiem»

Nedrošās laivās un plostos uz Grieķiju un Itāliju turpina doties tūkstošiem cilvēku – Starptautiskā Migrācijas organizācija (SMO) aplēsusi, ka šogad līdz 8. februārim pa jūras ceļiem abās valstīs ieradušies 76 263 patvēruma meklētāji. Salīdzinot ar pērnā gada pirmajām sešām nedēļām, šis skaits ir desmitkāršojies. Lai solidarizētos ar dienvidu valstīm, kurās pērn ieradās vairāk nekā miljons pārbēdzēju, pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās uzņemt 160 tūkstošus šo patvēruma meklētāju. Latvija apņēmās divu gadu laikā palīdzēt 531 pārvietotajam, no kuriem pirmie seši tagad ir ieradušies.

Abās ģimenēs ir pirmsskolas vecuma bērni. Sīriešu ģimenē vīrs ir drēbnieks dizainers, sieva medmāsa, un viņi ieradušies Latvijā ar diviem mazuļiem. Eritrejiešu ģimenē vīrs strādājis par viesnīcas menedžeri, sieva iztiku pelnījusi kā friziere, bet viņu bērns bīstamajā ceļā nav ņemts līdzi un palicis Āfrikā. Vai bērnu būs iespējams atgūt un ģimeni apvienot, pagaidām nav zināms, jo Eritreja ir valsts, no kuras sarežģīti diplomātiskā ceļā veikt ģimenes apvienošanu.

Latvijas sakaru virsniekus, kuri Atēnās satikās ar abām ģimenēm, pārrauga Valsts robežsardzes atgriešanas un patvēruma meklētāju lietu nodaļas priekšnieks pulkvežleitnants Mareks Hoņavko, kurš šiem procesiem ir rūpīgi sekojis līdzi. Pulkvežleitnants intervijā Ir skaidro, ka ģimenes acīmredzami bija interesējušās par dzīvi Latvijā un tikšanās laikā uzdeva jautājumus par iespējām šeit sūtīt bērnus skolā un saņemt medicīnisko palīdzību. Hoņavko atminas – ģimenes spējušas pārliecināt, ka neraujas pēc labākiem pabalstiem, bet tiešām meklē valsti, kur mierīgi dzīvot.

Nostrādā klusais telefons

Patvēruma meklētāju ceļš no Grieķijas krasta līdz Rīgai nav vienkāršs. Kad pārpildītās bēgļu laivas nonāk Eiropā, tās sagaida robežsargi, kas cilvēkus nogādā uz «hotspotiem» jeb izmitināšanas nometnēm. Tur jāgaida ilgās rindās, lai reģistrētu ierašanos – nodotu pirkstu nospiedumus, atklātu personas datus, izglītību, nodarbošanos, valodu zināšanas, reliģiju un iemeslu, kāpēc bēg no savas valsts. Eiropas Patvēruma atbalsta birojs EASO katram izsniedz reģistrēšanās dokumentu un izskaidro, ka tālāk patstāvīgi jādodas uz Atēnām, kur jāreģistrējas pārvietošanas programmai.

Reģistrācijas apliecinājums kalpo kā bezmaksas biļete, lai nonāktu galvaspilsētā. Taču lielākā daļa patvēruma meklētāju, saņēmuši atļauju pamest nometnes teritoriju, uz Atēnām nedodas. «Tāpēc jau situācija ar šo programmu ir tik bēdīga,» skaidro Hoņavko. «Nostrādā klusais telefons, un liela daļa saprot, ka var nenonākt savā sapņu zemē Vācijā vai Zviedrijā,» robežsargs skaidro, kāpēc patvēruma meklētāji apiet Atēnas un patstāvīgi cenšas iekļūt tālāk Eiropā.

Tas ir iemesls, kāpēc no 160 000 patvēruma meklētāju, kurus ES dalībvalstis apņēmušās uzņemt, pagaidām tas īstenojies tikai aptuveni 400 cilvēkiem. «Vienā dienā un pat dažos mēnešos nevaram salasīt visu mūsu kvotu, jo tur vienkārši nav tik daudz cilvēku,» stāsta pulkvežleitnants. Viņš skaidro – Latvija, salīdzinot ar bagātākām un lielākām Eiropas valstīm, uzņem niecīgu skaitu patvēruma meklētāju, bet Grieķija ir ieinteresēta vienā reizē nosūtīt maksimāli daudz cilvēku.

Pēc tam, kad patvēruma meklētāji reģistrējušies Atēnās, viņu informācija nonāk datubāzēs, kas tiek izsūtītas pārvietošanas programmā iekļautajām ES dalībvalstīm. Latvijā ar kandidātu izvērtēšanu nodarbojas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kā arī Drošības policija. Abas iestādes izlemj, vai piedāvātie kandidāti ir Latvijas prasībām atbilstoši un nerada drošības riskus.

Pēc valsts akcepta persona vai ģimene tiek uzaicināta uz interviju, kuru Atēnās organizē SMO un piedalās arī sakaru virsnieks no Latvijas. 

SMO jau iepriekš ir saņēmusi bēgļiem domātu informatīvu bukletu par Latviju, kuru sagatavojusi Iekšlietu ministrija. Bukletā sniegta vispārēja informācija  – iedzīvotāju skaits, reliģiskā piederība, klimats, izglītības un medicīnas sistēma, kā arī vidējais un minimālais atalgojums salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Pēc tam, kad organizācija ģimenei izstāstījusi pieejamo informāciju par Latviju, viņi tiek aicināti uzdot jautājumus, uz kuriem atbildes sniedz jau Latvijas sakaru virsnieks. Ja pēc dzirdētā ģimene vēlas doties uz Latviju, SMO organizē viņu ceļu uz Rīgu.

Sniegs un peldkostīms

SMO Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs skaidro, ka turīgākās valstis pašas veic arī informēšanas procesu, piemēram, Zviedrija un Somija. Somu kolēģi stāstījuši, ka piedzīvo visai lielu atbirumu šajās intervijās, jo «eritrejieši nespēj iedomāties sešus mēnešus ilgu dzīvi sniegā». 

No dzīves Latvijā gan pagaidām neviens nav atteicies, lai gan par to vēl pāragri spriest – atlases process ir tikko sācies. Ar smaidu Mežs atminas, kā zviedru kolēģe, informējot musulmaņus par dzīvi Zviedrijā, reiz izģērbusies peldkostīmā un sacījusi: «Ja kādam ir problēmas ar to, ka sievietes šādi staigā, kad viņām gribas peldēties, lūdzu, nebrauciet uz Zviedriju!» Šādi paraugdemonstrējumi Latvijas pārrunās nenotiek.

Par ģimeņu pārvietošanu uz Latviju gādā SMO, kura izplāno maršrutu, nopērk lidmašīnas biļetes un pavada patvēruma meklētājus ceļā. Par šo procesu maksā ES, atvēlot katrai personai 500 eiro budžetu. Latvijas robežsargi ģimeni sagaida Rīgas lidostā. SMO veikusi arī pirmreizējo veselības pārbaudi, tāpēc Latvijā rūpju ir mazāk – nav nepieciešams veikt rentgenu un infekciju pārbaudi.

«Runas par to, ka jau vairākas nedēļas strādājam ar atlasāmajiem cilvēkiem, ar profiliem, ar personu lietām, ir viens liels burbulis,» skaidro pulkvežleitnants. Patiesībā šo laiku Latvijas robežsargi izmantojuši, lai izprastu sistēmu, nodibinātu kontaktus un iedibinātu lietas tā, lai būtu iespējams sākt pārvietošanas programmu. Hoņavko neslēpj – darbs ir sarežģīts un grūts. «Nekārtības ir lielas. Saprast, kurš un par ko atbildīgs, ir grūti. Vēl grūtāk ir saprast, kuram kas jāprasa, jo daudzi mēģina izvairīties no atbildības – sūta pie viena, pie otra,» darbu Atēnās raksturo pulkvežleitnants. Salīdzinot ar to, cik rūpīgi patvērumu meklētāju reģistrēšanai pieiet Latvijā, Grieķijā esot viens liels haoss. Frontex un EASO misijas cenšas sniegt atbalstu Grieķijas robežsargiem, bet, «ja dienā ierodas tūkstošiem cilvēku, kontrolēt to ir grūti».

Nākamie pārvietotie patvēruma meklētāji varētu ierasties Latvijā jau tuvāko nedēļu laikā, taču precīzu ziņu par to nav – medijiem par to tiks paziņots tikai tad, ka patvēruma meklētāji būs nonākuši Muceniekos, kur šobrīd uzturas aptuveni 80 patvēruma meklētāju no Irākas, Afganistānas, Ukrainas, Sīrijas un citām valstīm.

Bēgļi. 2015. gads skaitļos

Patvēruma meklētāji Latvijā 328
Piešķirts bēgļa statuss Latvijā 6
Piešķirts alternatīvais statuss Latvijā 23 
Grieķijā un Itālijā reģistrētie patvēruma meklētāji, kas šķērsojuši Vidusjūru 1 007 492

Dati: PMLP un Starptautiskā Migrācijas organizācija

Pie slēptās patiesības kambariem

Posted on februāris 10, 2016 by - Pusdienās

80. gados liela daļa VDK darbinieku Latvijā bija paši latvieši. Iespējams, tādēļ nenotika lustrācija un tiek kavēta čekas maisu izpēte, pieļauj vēsturnieks Gints Zelmenis

Novilcis ādas jaku, ar sudraba gredzenu ausīs un tetovējumu uz augšdelma, ko daļēji nosedz melnais krekliņš, Gints Zelmenis vairāk līdzinās metālistam nekā vēstures zinātņu doktoram, kurš ikdienā strādā Latvijas Nacionālajā arhīvā. Kopš pagājušā gada viņš ir arī VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātais eksperts – viens no tiem zinātniekiem, kuru pētījumi par čekas darbību Latvijā lasāmi komisijas mājaslapā un pēc 16. februāra būs pieejami pirmajā komisijas izdotajā grāmatā. Pētījumi sākti tikai pagājušā gada septembrī, kad zinātniekiem beidzot piešķirts finansējums. Lai gan valdība apstiprināja komisiju jau 2014. gada augustā, vesels gads tika izšķiests diskusijās par tās pārraudzību, sastāvu, finansējumu. Komisijas vadītājs Kārlis Kangeris pat kļuva par sava veida disidentu, kurš pretojas valsts varas pārstāvju mēģinājumiem kavēt patiesības noskaidrošanu.

Gints, pasūtījis mums dzērienus, nošķendējas, ka vēl joprojām vēsturniekiem nav iespējams strādāt ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) glabātajiem VDK dokumentiem. TSDC ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) struktūrvienība, bet SAB dokumentiem pieeja ir ierobežota, tāpēc vēsturnieki netiek klāt čekas maisiem. «Absurda situācija – Latvijas Republikas specdienests glabā okupācijas laika specdienesta dokumentus un ierobežo pieeju tiem!» Februāra sākumā komisijas eksperti, arī Gints, bija Saeimas Cilvēktiesību komisijā apspriest šo un citas problēmas, kas kavē zinātnieku darbību. Deputāti esot izteikuši iespēju, ka TSDC varētu «izņemt» no SAB pakļautības – tas atrisinātu problēmu ar piekļuvi dokumentiem. 

Vai zinātnieku piekļuve čekas maisiem netiek apzināti kavēta? «Pierādīt nevar, bet nevar arī izslēgt, ka tā ir bijušo VDK štata un ārštata darbinieku ietekme,» saka Gints Zelmenis. «Pirms komisijas izveides bija priekšlikums VDK dokumentus noslepenot vēl uz 30 gadiem. Kādēļ? Vai varat iedomāties, ka uz pusgadsimtu noslepeno gestapo dokumentus?» Saeima nolēma, ka VDK dokumenti jeb tā sauktie čekas maisi būs publiski pieejami pēc to zinātniskās izpētes, kas jāveic līdz 2018. gada maija beigām.

Kā komisijas eksperts Gints Zelmenis pēta 80. gadu politiskās prāvas – 14 VDK izmeklētas krimināllietas, kurās 18 cilvēkiem izvirzītas apsūdzības par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Daļa ir labi zināmie pretošanās kustības dalībnieki Gunārs Astra, Ints Cālītis, Lidija Doriņina-Lasmane. 

«Interesanti, ka liela daļa VDK izmeklētāju bija latvieši,» šajā pētījumā Gints pamanījis to, ko atklājis jau citos, – ne tikai izmeklētāji, bet arī daudzi citi VDK darbinieki Latvijā bija latvieši. «Diezgan traģiska aina. Latvijā valda okupācijas vara, bet latvieši to īsteno, tiesājot un spundējot aiz restēm citus latviešus, kas izrāda pretestību šai okupācijas varai.» Gints atzīst, ka būtu interesanti papētīt šo VDK darbinieku gaitas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Zināms, ka daļa strādāja iekšlietu struktūrās, daļa privātos apsardzes dienestos, citi kļuva par veiksmīgiem biznesmeņiem. Kā pierādījums tam ir kāds žurnāls uz kafejnīcas palodzes, no kura glancētā vāka plati smaida gāzes uzņēmuma Itera Latvija vadītājs, bijušais VDK virsnieks Juris Savickis. «VDK štata darbinieki daudzmaz ir zināmi, jo viņu vārdi atrodami lietās, kas glabājas arhīvos un vēsturniekiem ir pieejamas. Problēmas ir noskaidrot ziņotāju jeb ārštata darbinieku vārdus, jo tie glabājas TSDC,» Gints atgādina.

Pētījis PSRS okupācijas laiku represijas, vēsturnieks uzsver, ka VDK metodes Staļina laikā un 80. gados atšķīrās. Pēckara gados pietika ar tīro nieku, piemēram, radniecība ar represēto, lai cilvēkus arestētu un sodītu, bet 80. gados represiju process bija sarežģītāks. Ja kāds izstāstīja politisku anekdoti vai pasmējās par kompartijas ģenerālsekretāru Brežņevu, viņu uzreiz nearestēja, tikai sāka vākt materiālus. Ja cilvēks rakstīja protesta vēstules, satikās ar bijušajiem politieslodzītajiem, interesējās par staļinisma noziegumiem, arī tad visbiežāk nearestēja, bet izsauca uz Stūra māju «profilaksei», tātad iebaidīja. «Ja tas neiedarbojās, varēja sekot arests un sods ar brīvības atņemšanu.» Tas nenozīmē, ka 80. gados čeka būtu kļuvusi pielaidīgāka pret brīvdomību. Līdz pat 80. gadiem politieslodzītie tika sūtīti uz Mordovijas un Permas apgabala lēģeriem par grāmatu lasīšanu vai dzejoļu rakstīšanu. Piemēram, 1981. gadā Jurim Viņķelim piesprieda divus gadus brīvības atņemšanas par to, ka bija lasījis Pāvila Brūvera Kā rodas disidenti.  

80. gadu politiskās represijas skāra gan pretošanās kustības vecmeistarus, gan jaunākas paaudzes aktīvistus Jāni Rožkalnu, Jāni Vēveri, Rolandu Silaraupu. «Tas nozīmē, ka, par spīti totālajai propagandai un sabiedrības kontrolei, okupācijas varai neizdevās izveidot absolūti paklausīgus pilsoņus. Patstāvīgi domājoši cilvēki taču nevarēja nesaprast, ka sociālisma revolūcija nav izdevusies! Ne velti tajā laikā bija populāra anekdote par cilvēku, kurš poliklīnikā meklē acu un ausu ārstu – jo viņš neredz to, ko dzird, un nedzird to, ko redz. Bija divas paralēlās realitātes: viena, ko sludināja padomju mediji, otra – ikdienas realitāte.» 

Politiski represēto vidū līdzās latviešiem bija arī ukrainis Anatolijs Sokurenko un krievs Boriss Grezins. Pirmais bija civilās aviācijas pilots, kurš no paziņām neslēpa savas domas par padomju varu, otrs – kuģa elektriķis Rīgas traleru flotē. «Viņš bija uz rūtiņa lapām uzrakstījis dzejoļus, kuros ironizēja par to, kas notiek Padomju Savienībā, ielicis tos aploksnē un gribēja nosūtīt radio Radio Brīvā Eiropa redakcijai Minhenē. Nevis no Rīgas, bet no Tenerifes sūtīja, parakstīja ar pseidonīmu, tomēr tik un tā čekistiem bija izdevies vēstuli pārtvert un atrast dzejoļu autoru,» stāsta Gints. Kā Sokurenko un Grezins, tā vairums 80. gadu politiskajās prāvās sodīto bija tehnisko profesiju pārstāvji. «Tas ir fenomens, ko vajadzētu pētīt,» saka Gints. «Iespējams, padomju varai bija izdevīgi demonstrēt, ka zināma vārda brīvība pastāv, tādēļ tā bija apzināta politika – vērst represijas pret sabiedrībā nezināmiem cilvēkiem, bet rakstniekiem un dzejniekiem ļaut kaut kādās robežās izpausties.»

Jautāju, vai čekisti Latvijā lika lietā arī noziedzīgas metodes, piemēram, tīši sagandēja tā cilvēka veselību, kura pretestību nebija iespējams salauzt garos ieslodzījumu gados lēģeros. «Kāpēc ne?» atbild Gints. «Gunārs Astra mira ļoti dīvainos apstākļos. Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) bijušā virsnieka Aleksandra Ļitviņenko noindēšana bija nepārprotama FDD operācija, to atzinusi Lielbritānijas izmeklēšanas komisija. Bet FDD izveidots no VDK, un [Krievijas prezidents] Putins bija VDK virsnieks. Nelaime tāda, ka PSRS vēsturē ir ļoti daudz lietu, kuras nevar pierādīt ar dokumentiem, bet tikai ar loģiskiem secinājumiem.»

«Lustrācija Latvijā tā pa īstam nenotika tādēļ, ka gan Latvijas Tautas frontē, gan Augstākajā Padomē bija diezgan daudz cilvēku, kuri pirms tam bija Komunistiskajā partijā. PSRS laikos viņi bija gana augstos amatos, un arī neatkarīgajā Latvijā viņi ieņēma augstus amatus. Saprotams, ka lustrācija vismaz daļai šo cilvēku liegtu karjeru,» spriež Gints Zelmenis. «Tas droši vien izskaidro daudz ko no tā, kas notiek mūsdienu Latvijā.»

Ēdienkarte

Ābolu sula
Kafija ar pienu

Deklarācijas FAQ

Posted on februāris 10, 2016 by - Komentārs

Bieži vien svarīgāk par to, ko politiķi saka, ir tas, ko viņi nesaka

Sekojot premjerministra amata kandidāta Māra Kučinska aicinājumam atklāti spriest par svarīgiem jautājumiem, mēs, trīs valdības koalīciju veidojošās politiskās organizācijas, esam vienojušās uzrakstīt ne tikai valdības deklarāciju, bet, sekojot mūslaiku «trendiem», tai pievienot arī FAQ jeb bieži uzdoto jautājumu (frequently asked questions) sadaļu. Ja kādam kaut kas nav skaidrs.

Ko mēs noteikti izdarīsim? Pats par sevi saprotams, apgūsim struktūrfondus. 2,4 miljardi līdz nākamajām vēlēšanām ir jādabū, lai lūst vai plīst.

Ko mēs mēģināsim izdarīt? Roberts Ķīlis avarēja. No Mārītes Seiles atšķēlās pēc drauga draugs. Varbūt ar trešo reizi izdosies uzjāt kalnā un pamodināt zārkā gulošo izglītības reformu? Jau pirms nominēšanas Kučinskis šo minēja kā savu galveno prioritāti, pat tikās ar Šadurski, lai pārliecinātos par viņa apņēmību. Ja mēs dzīvotu pasakā, tad šoreiz noteikti izdotos.

Ko mēs turpināsim darīt? ZZS krusttēva Lemberga nepatika pret NATO varētu radīt šaubas par Latvijas gatavību palielināt atbalstu bruņotajiem spēkiem, bet ne vēlētāji, ne amerikāņi mums nepiedos svārstīšanos, tāpēc turpināsim audzēt izdevumus aizsardzībai, un tie līdz 2018. gadam sasniegs 2% IKP.

Ko mēs netaisāmies darīt? Nekādas reģionālās reformas nebūs, tikai «ekonomiskās sviras pašvaldību brīvprātīgai sadarbībai». Izšķērdīgā 110 novadu sistēma turpinās apgrūtināt valsts naudas efektīvu izmantošanu reģionos. Bet ko tad jūs gaidījāt no valdības, kuru vada pagastveču partija?

Kas mums vairs neliekas tik svarīgi? Vienotība pēdējos gados daudz runāja par nevienlīdzības samazināšanu, bet neko daudz nesasniedza. Mūsu secinājums – nevis vairāk jādara, bet mazāk jārunā. Nevienlīdzība deklarācijā minēta tikai garāmejot, un nabadzības samazināšana vispār neparādās, lai gan Latvija šajā jomā ir viena no kūtrākajām valstīm ES.

Par ko vienojamies nevienoties? 2011. gadā Nacionālajai apvienībai neizdevās sabiedrību iekustināt, lai savāktu nepieciešamo parakstu skaitu referendumam par izglītību tikai valsts valodā. Kopš tā laika viņiem nav izdevies šo jautājumu pavirzīt uz priekšu arī šaurākā politiķu vidē. Sadarbības līgumā NA saglabā tiesības uz individuālo viedokli.

Ko vēl neesam izdomājuši līdz galam? Esam vienisprātis, ka jāvienojas par ilgtermiņa nodokļu politiku. Jau gadiem ilgi visi sakām, ka jāsamazina darbaspēka nodokļi, jāpalielina patēriņa un kapitāla nodokļi, jāapkaro ēnu ekonomika. Bet katru gadu no jauna notiek izmisīgas cīņas par dažādām negaidītām nodokļu izmaiņām, jo izrādās, ka gan politiķi, gan «sociālie partneri» saka vienu, bet patiesībā grib kaut ko citu. Vai šoreiz izdosies tiešām, bez viltus un maldināšanas vienoties, kā konkrēti ieviest visu it kā atbalstītos principus? Nejautājiet, mēs paši vēl īsti nezinām, kā to panākt. Ir taču vēl jāsagaida Pasaules Bankas ziņojums par nodokļu sistēmu, vai ne?

Vēl viens cēls un nezināms, jau gadiem cilāts lozungs ir obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana. Būs vairāk naudas! Tirgus principi padarīs medicīnu efektīvāku! Bet varbūt Belēviča rosīšanās patiesībā nozīmēs kaut ko pavisam citu. Vēl lielāka nevienlīdzība veselības pakalpojumu saņemšanā! Vēl garākas rindas pie Austrumu slimnīcas! Vēl dusmīgāki ģimenes ārsti!

Par ko mums būtu jānervozē? Iestāšanās attīstīto valstu organizācijā OECD, izrādās, ir ķēpīgāka, nekā bijām domājuši. Jāsakārto valsts kapitālsabiedrības, jāsāk reāli cīnīties pret naudas atmazgāšanu bankās. Diemžēl šajā ekskluzīvajā klubiņā nav kur slēpties – vai nu būsim iekšā, vai ārā. Ja līdz gada beigām durvis neatvērsies, tad visi rādīs uz Kučinski ar pirkstu.

Par ko klusējam? Ir daži simtiem miljonu vērti darījumi, par kuriem valdībai noteikti būs jālemj, bet par kuriem deklarācijā neatradīsiet ne vārda. Ko darīt ar LMT un Lattelecom, kuru līdzīpašnieks Telia prasa vai nu tam abus uzņēmumus pārdot, vai arī tā daļas atpirkt? Kā tikt galā ar airBaltic, kuram vēl aizvien nav stratēģiskā investora? Varbūt kāds zina, kas notiks ar šiem uzņēmumiem, bet viņš pagaidām klusē.

Par ko mēs runājam ļoti izvairīgi? Tiesiskumu deklarācijā apskatām īsi, formāli, bez jebkādas degsmes, un korupcijas apkarošanu vispār nepieminam.

Tas ir loģiski, jo aplinkus mēs runājam arī par tiesas sola deldētāja Lemberga ietekmi valdībā. Jūs brīnāties, ka 11 miljonus vērtā Ventspils Mūzikas vidusskolas celtniecība ierakstīta deklarācijā cieši blakus Okupācijas muzeja un Jaunā Rīgas teātra ēku rekonstrukcijai? Ventspils mēram piemīt vienkārši apbrīnojamas loģiskās argumentācijas spējas.

Par ko mēs negribam domāt? Ekonomiskā izaugsme Latvijā palēninās, eksports aug vāji, bet gandrīz visās debespusēs ekonomiskā laika prognozētāji aizvien vairāk sāk bažīties par gaidāmām vētrām. Tikmēr bēgļu krīze padarīs šo par saspīlējumiem pilnu gadu Eiropā. Vai šī būs tā valdība, kas spēs izlēmīgi un tālredzīgi reaģēt uz negaidītām krīzēm? Uz šo FAQ mums nav atbildes.

Komentārs 140 zīmēs

Atvadu sveiciens Kalvītim. Straujumas valdība pēdējā sēdē apstiprināja noteikumus, kas uzņēmumiem ļauj gāzi pirkt ārpus Latvijas.

Jāmeklē cita suņu būda. Sastrīdējies ar līdzšinējiem biedriem Reģionu apvienībā, Artuss Kaimiņš nolēmis pats dibināt partiju.

Pēc cerību pilna sezonas sākuma Kristapa Porziņģa Knicks zaudējuši 9 no 10 spēlēm un atvadījušies no galvenā trenera.