Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Pietrūkst bijības no likuma»

Jaunais Delnas vadītājs Jānis Volberts (31) pēc pieredzes biznesā un valsts pārvaldē dodas strādāt sabiedriskajā sektorā. Tur esot lielākas iespējas būt pārmaiņu līderim 

Ne Cēzara salāti ar anšoviem, ne ābolu strūdele ap desmitiem no rīta Mazajā Kaņepē vēl nav pieejama, bet nekas no smalkmaizītēm Jāni Volbertu neuzrunā. Tāpēc viņš paliek pie plikas dzērveņu tējas, «ja jums nav iebildumu».

Volberts valsts pārvaldē strādā kopš 2009. gada augusta – sākotnēji Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, vēlāk Ekonomikas ministrijā, kur šobrīd vada ārvalstu investīciju piesaistes, tūrisma un eksporta veicināšanas nodaļu. No 4. aprīļa viņš sāks strādāt sabiedrības par atklātību Delna vadītāja amatā. Kardināli mainīt nodarbošanos nolēmis tāpēc, ka saskatījis izaicinājumu «atbilstoši šā brīža vecumam, enerģijai», lai gan kopumā «ļoti komfortabli juties valsts pārvaldē». «Manī ir zināma daļa no Rietumu izpratnē klasiska ierēdņa, vienlaikus esmu arī ļoti radošs, bet ne pārspīlējot.» Viņš stāsta, ka pirms pāris gadiem bija izveidojis uzņēmumu Nordic Genuine, kas ražojis ādas dizaina priekšmetus, to skaitā maciņus iPhone tālruņiem. «Spēju sev apliecināt, ka neesmu klasisks šauru skatu ierēdnis, vienlaikus izmēģināju reāli, kā ir no sākuma līdz beigām vadīt uzņēmumu,» stāsta Volberts. Firmu 2014. gadā slēdzis, jo hobijs prasījis arvien vairak laika un investīciju un vairs nebija savietojams ar darbu valsts maizē Ekonomikas ministrijā.

Kurš politiķis labāk vadījis ministriju? «Ja es varu vērtēt no sava subjektīvā viedokļa, mums ar ekonomikas ministriem ir bijušas lielas galējības. No Arta Kampara, kur mēs vēl joprojām par elektrību maksājam OIK (obligātā iepirkuma komponenti), kas ietekmē ļoti daudz gan privātpersonas, gan uzņēmumus, beidzot ar Danielu Pavļutu, kurš ieviesa ārkārtīgi augstus inteliģentus standartus, kā radīt politiku, kas transformē ekonomiku,» saka Volberts. «Par Danu Reiznieci-Ozolu – ja man jākomentē, tad liekas, ka viņa ir ārkārtīgi sociāli orientēta, mazāk liberāla kā, piemēram, [Arvils] Ašeradens, un [viņa] tā ļoti pamatīgi un revolucionāri ienāca ministrijā ar lielām reorganizācijām, atlaišanām un tamlīdzīgi,» turpina Volberts. «Savukārt Vjačeslavs Dombrovskis bija tāds, manuprāt, ārkārtīgi pasīvs un virspusējs ministrs no savas intervences un tā, ko viņš vēlējās pienest,» papildina pagaidām vēl Ašeradena pakļautībā strādājošā amatpersona.

Vai pats spēs izkāpt no ierēdņa skatpunkta? «Tas arī patiesībā ir viens no iemesliem, kāpēc pieņēmu šo izaicinājumu, jo nevalstiskajām organizācijām pēc savas uzbūves un brīvības ir daudz lielāka iespēja būt pārmaiņu līderiem,» saka Volberts. Viņaprāt, tieši līdzšinējā pieredze valsts pārvaldē «padarīs manu un Delnas darbu daudz konstruktīvāku ar valdību, Saeimu, valsts vai pašvaldību iestādēm, sniedzot priekšlikumus». «To mēs domājam darīt – būt ļoti konstruktīvi un sniegt Skandināvijas vai citus labās prakses piemērus, kā vienu vai otru jautājumu darīt labāku, nevis tikai pateikt, ka darāt slikti,» viņš saka.

Ko gribas izdarīt? «Korupcijas apkarošana ir fokuss. Blakus tam ir ēnu ekonomika, atklātība, drošībsargājošo iestāžu kapacitātes stiprināšana, Saeimas deputātu uzraudzība, amatu konkursi un infrastruktūras objektu, kas tiek finansēti no publiskiem līdzekļiem, uzraudzība,» saka Volberts, skaidrojot Delnas plašo darbības lauku un «sargsuņa» funkcijas. Kādā apmērā tas izdosies, atkarīgs no pašu spējas piesaistīt finansējumu, un Volberts šim jautājumam sola aktīvi pievērsies. «Lielākā daļa Delnas aktivitāšu tiek īstenotas par Eiropas Komisijas, ziemeļvalstu vai Lielbritānijas valdības projektu finansējumu,» skaidro Volbergs. Un papildina – daļa tiekot īstenoti caur Transparency International, daļa nesaistīti. Viens no lielākajiem tuvākā laika projektiem saistīts ar ēnu ekonomikas samazināšanu. «Mēs gribam izmantot savu laiku un resursu, lai piedāvātu Delnu kā alternatīvu vietu, kurai sabiedrība uzticas un var ziņot par ēnu ekonomikas jautājumiem, līdzīgi kā šobrīd par korupcijas jautājumiem, paliekot anonīmiem,» stāsta Volbergs. Izmantojot informācijas tehnoloģijas, iecerēts rast tehnisku risinājumu, kas neprasa lielu skaitu darbinieku vai dārgu uzturēšanu, taču ļautu Delnai iesniegto informāciju «pienācīgi novest līdz attiecīgajām iestādēm».

Kā vērtē situāciju KNAB? «Slikta,» saka Volberts, skaidrojot, ka personālpolitika KNAB ir «katastrofāla». «Manuprāt, Streļčenoks ar Strīķi skrien kā divi āži ar galvām viens otram pretī, un vienīgie instrumenti, ko izmanto Streļčenoks, ir piedraudējums ar atlaišanu un disciplinārlietām, bet, manuprāt, ir jāmēģina izmantot citus risinājumus,» saka Volberts. «Negribu būt tik naivs un teikt, ka kopā ar Strīķi sadarbībā izveidosies tāds konstruktīvs dialogs, bet ar citiem darbiniekiem [Streļčenokam] ir jāmēģina izmantot dažādas citas metodes – mēs tomēr dzīvojam modernā sabiedrībā,» viņš papildina. 

Izglītību Volberts ieguvis Latvijas Universitātē, maģistrantūru pabeidzis Rīgas Juridiskajā augstskolā, trīs gadus strādājis starptautiskās auditorkompānijās, vēlāk atgriezies valsts pārvaldē – LIAA strādājis ar Eiropas Savienības fondiem, vērtējis uzņēmēju iesniegtos projektus. Pēc paša teiktā, salīdzinot ar pārējiem LIAA darbiniekiem, viņa kontā visvairāk vērtēto projektu. Kāds iespaids ir par uzņēmējiem, cik daudz tādu, kas vēlas izkrāpt ES fondu naudu? Viņaprāt, atsevišķi krāpnieciski uzņēmumi, kas iesaistās kukuļošanā vai maksā aplokšņu algas, sabiedrībā rada stereotipu, ka uzņēmējdarbība un pelnīšana ir kaut kas netīrs un ļoti bieži negodīgs, un «tas bremzē kopumā uzņēmējdarbības kultūras attīstību». Tomēr atsevišķi gadījumi, kad uzņēmēji negodprātīgi izmantojuši šīs iespējas, bijuši, un tas saistīts ar to, ka uzraudzība un kontrole nav pietiekami laba, novājinātas tiesībsargājošās iestādes un arī sodi dažkārt ir par vāju. «Pietrūkst bijības no likuma,» saka Volberts. Tiesa, arī pašam likumdevējam tiesiskuma jautājumi šobrīd neesot lielākā prioritāte. «Lielais vairums [deputātu] vēlētos tiesiskuma jautājumus atrisināt pēc iespējas vienkāršoti, bez mēģināšanas atrast vislabāko risinājumu, bet drīzāk tādu, kas ir viegli īstenojams un neradīs nekādus satricinājumus viņu darbā,» saka Volberts. Viņš cer, ka šis parlaments tomēr spēs pieņemt lobisma regulējumu, lai gan šis jautājums jau gadiem nekur tālāk par KNAB uzmetumu nav pavirzījies.

Lai arī pēdējā darba diena Ekonomikas ministrijā Volbertam būs 1. aprīlī, jau šobrīd viņš «morāli jūtas» kā Delnas vadītājs. Gatavs arī darba apjoma būtiskam pieaugumam, bet tas nebaida. «Jūs varbūt to neredzat, esmu samērā introverts, bet kopumā šobrīd esmu ļoti enerģiski labi uzlādēts un apņēmības pilns.» Laiks rādīs, cik veiksmīgi darba pienākumus izdosies apvienot ar ģimenes dzīvi – Volbertam ir divi mazi bērni – un hobijiem: dizainu, arhitektūru, dārzniecību. «Man patīk gan pašam šiverēties, gan braukt skatīties skaistus, vecus, lielus dārzus Eiropā, tie mani nomierina, iedvesmo.»

Ēdienkarte

Dzērveņu tēja
Balta kafija
Sēņu groziņš ar fetas sieru

#desmitgadi

Facebook izplatītāks, Instagram krāšņāks, bet tviteris – nozīmīgākais

Otrdien pirmās ziņas par sprādzieniem Briselē sāka pienākt caur tviteri. Drīz vien soctīkls bija pilns ar video, foto, aculiecinieku informāciju, oficiāliem paziņojumiem, līdzjūtībām, pārspriedumiem. Jebkurā pasaules malā cilvēkam ar datoru vai viedtālruni bija iespēja sekot līdzi notikumiem Beļģijā «dzīvajā», uzzinot svarīgāko ātrāk, nekā to spēja ziņot jebkurš cits medijs.

Kas pirms 10 gadiem būtu domājis, ka šķietami tik triviāla ideja – radīt platformu, kurā cilvēki var ierakstīt 140 zīmju «mikroblogu», – kļūs par tik būtisku daļu visas pasaules informācijas infrastruktūrā?

Simt četrdesmit zīmju?! Vai tik īsā tekstā vispār kaut ko nozīmīgu var pateikt? Kārtējā tīmekļa viendienīte. Tā daudzi sprieda laikā, kad Twitter, kuru tā dibinātāji sākotnēji nosauca twttr un kas jau sen latviskojies kā «tviteris», sāka piesaistīt interneta lietotāju uzmanību.

Ir apritējuši desmit gadi, kopš tvitera vadītājs Džeks Dorsijs (Jack Dorsey) 2006. gada 21. martā nosūtīja pasaules pirmo tvītu: «just setting up my twttr» – «vienkārši uzstādu savu twttr», un kopš tā laika pat cilvēki, kas savā mūžā nav ieslēguši datoru, būs pamanījuši šīs jaunās saziņas platformas klātbūtni un ietekmi uz realitāti ārpus datora ekrāna. 

Ziņas par otrdienas terora aktiem Briselē ir tikai jaunākais notikums, par kuru uzzinām, vai nu tieši sekojot tviterim, vai arī lasot un skatoties citu mediju apkopojumus par tur publiskoto. 2008. gada Ķīnas zemestrīce, sprādzieni Bostonas maratona laikā 2013. gadā, uzbrukumi Parīzē pagājušā gada novembrī – visos soctīkls bija viens no galvenajiem informācijas avotiem, bet pats tviteris kā vienu no nozīmīgākajiem šādiem gadījumiem savā desmit gadu vēstures apskatā izceļ latvieša Jāņa Krūma tvītu ar fotogrāfiju par lidmašīnas piespiedu nosēšanos Hudzonas upē Ņujorkā 2009. gadā, kas bija pirmā informācija par šo dramatisko notikumu.

Tviteris kļuvis par iecienītāko platformu pasaules viedokļu līderiem – popmūzikas zvaigznēm, politiķiem un žurnālistiem. ASV prezidents Obama bija viens no agrīnajiem lietotājiem – viņš atvēra tviterkontu jau 2007. gada martā un tagad ir ceturtais vispopulārākais tvītotājs pasaulē ar 71,4 miljoniem sekotāju. Viņu gan starplaikā apsteiguši dziedātāji Keitija Perija ar 84,4 miljoniem, Džastins Bībers (77,5 miljoni) un Teilore Svifta (73,3 miljoni), taču kopš tā laika gandrīz visiem sabiedrībā nozīmīgiem cilvēkiem ir savs tviterkonts, tajā skaitā pat pāvestam Franciskam. Tajos viņi ne tikai sevi reklamē un komentē notikumus, bet nereti ievieto paziņojumus, kuri senos laikos parādītos kā preses relīzes vai tiktu nodoti atklātībai preses konferencēs. Ja pat simtgadīgām tradīcijām apaugušais britu karaļnams varēja paziņot par Viljama un Keitas saderināšanos tviterī, tad kādas vēl varētu būt šaubas par šīs saziņas formas respektabilitāti? 

Arī Latvijā publiskas personas izmantojušas tviteri nozīmīgiem paziņojumiem, no kuriem neapšaubāmi slavenākais un drosmīgākais bija ārlietu ministra Edgara Rinkēviča 2014. gada 6. novembra tvīts, kurā viņš rakstīja: «Zinu, ka tūliņ būs megahistērija, bet #proudtobegay» – esmu lepns, ka esmu gejs.

Tviteris  kļuvis arī par svarīgu politisku mobilizācijas rīku. To plaši izmantoja gan 2009. gada masu protestos Irānā, kas ieguva iesauku «tviterrevolūcija», gan Arābu pavasara notikumos Tunisijā un Ēģiptē 2011. gadā. Tas biedē autoritārus valdniekus, tiek pastāvīgi bloķēts Ķīnā un Irānā un uz laiku tika apturēts Turcijā.

Taču tviterim ir arī tumšā puse. Tas vairākus gadus bija Daesh tik svarīgs propagandas un rekrutēšanas rīks, ka organizācija ir draudējusi nogalināt Dorsiju par tvitera centieniem izskaust teroristu kontus un tvītus. Tviteris ir radījis platformu arī masveidīgai vajāšanai, kas vērsta gan pret Krievijas politikas oponentiem, gan pret ASV politiķa Donalda Trampa kritiķiem. Un pat pret dažām sievietēm, kuras uzdrošinās mēģināt programmēt videospēles – viņas regulāri saņem nāves un izvarošanas draudus.

Savukārt ikdienas dzīvē tas kļuvis ne tikai par ziņu, bet arī par dažādu muļķību visstraujāko izplatītāju, jo tikai retais vairs padomā, pirms «retvīto» saviem sekotājiem kādu āķīgu vai interesantu virsrakstu vai atziņu. Dziļu analīzi 140 zīmēs nav iespējams iekļaut, un nav šaubu, ka tviteris spēcīgi pastiprina internetam raksturīgo paviršību.

Par spīti tā milzīgajai nozīmībai, pēdējā laikā aizvien biežāk ieskanas bažas par tvitera dzīvotspēju. Tā lietotāju skaits ir pārstājis augt. Kompānijas akciju cena, kura 2013. gadā sasniedza 74 dolārus, tagad nokritusi zem 17 dolāriem, un, par spīti augošiem reklāmas ieņēmumiem, tās zaudējumi 2015. gadā bija 521 miljons dolāru no 2,2 miljardu apgrozījuma. Tiesa, kompānijai bankas kontos vēl ir 3,5 miljardi investoru naudas, tomēr kaut kad tai būs jāsāk pelnīt, un nav skaidrs, vai vispār tāds mirklis pienāks. Ko gan darīs visi tviteratkarīgie, ja šajā soctīklā iestāsies #klusums?

Komentārs 140 zīmēs

140 zīmju ierobežojumu noteica mobilo telefonu īsziņu tehnoloģija, jo tviteris tika izveidots gadu pirms pirmā viedtālruņa iPhone parādīšanās.

Tviterī parādās apmēram 500 miljoni tvītu dienā, 200 miljardu gadā. Kad di Kaprio saņēma Oskaru, tvītu skaits pieauga līdz 440 000 minūtē.

Tvitera lietotāju skaitu – 320 miljoni – apsteidzis Instagram, bet Facebook ir piecas reizes vairāk dalībnieku.

Žurnālistika nav noziegums

Iecerētie grozījumi Krimināllikumā var apdraudēt vārda brīvību

Saeima konceptuāli atbalstījusi grozījumus Krimināllikumā, kuri ļautu efektīvāk vērsties pret hibrīdkara radītajiem apdraudējumiem, un pošas steidzamības kārtā tos galīgajā lasījumā pieņemt jau 7. aprīlī. Tomēr steiga šoreiz nav vietā. Likuma izmaiņu rezultāts nedrīkst būt sabiedrības interešu apdraudējums to sargāšanas vārdā.

Februāra beigās Saeima jau pieņēma grozījumus vairākos ar valsts drošību saistītos likumos, kuru mērķis ir pilnveidot valsts augstāko amatpersonu un institūciju rīcību ārēja apdraudējuma gadījumā. Grozījumi Krimināllikumā skars plašāku sabiedrību. Tie ir nepieciešami, ņemot vērā, ka apdraudējumu raksturs pēdējos gados ir būtiski mainījies, bet likuma normas, kuras paredz atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem pret valsts neatkarību, teritoriju, konstitucionālo iekārtu un likumīgo varu, nav mainītas kopš 1999. gada.

Krimināllikumu paredzēts papildināt ar jaunu nozieguma sastāvu – darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas suverenitāti. Būtiskas izmaiņas paredzētas pantā par spiegošanu. Iecerēts noteikt atbildību par palīdzību ārvalstij pret Latvijas drošības interesēm vērstā darbībā un kriminalizēt arī dažādas nevardarbīgas darbības pret valsts konstitucionālajām interesēm, nevis tikai vardarbīgas, kā ir pašlaik.

Likuma grozījumu projekts izraisījis kritikas vētru. Tiesa, lielākā daļa iebildumu nāk vai nu no tiem, kuriem vienmēr grūti ieraudzīt un vēl grūtāk nosaukt jebkādus draudus, ko rada Krievija, vai arī no tiem, kuriem Latvija šķiet esam neizdevusies valsts, lai arī ko darītu. Tomēr atsevišķi likuma pantu formulējumi tiešām var viest bažas par apdraudējumu vārda brīvībai.

Žurnālistiem lielākās bažas par likuma grozījumiem, kuri paredz kriminālatbildību arī par valsts noslēpuma iegūšanu, ne tikai tā izpaušanu, kā tas ir pašlaik. Kā uzsver likumprojekta autori, kaitējumu valstij nodarot abi – gan noslēpuma izpaudējs, gan tā ieguvējs. Tas liek jautāt – vai žurnālists, kas ieguvis ar likumu aizsargātu informāciju, būtu tāds pats kriminālnoziedznieks kā ārvalstu spiegs vai slepenas informācijas pārdevējs?

Likuma anotācijā teikts: «Šā panta inkriminēšanā būtiska nozīme ir subjektīvajai pusei – ir jākonstatē personas nolūks piekļūt klasificētai informācijai.» Pie kriminālatbildības nesaukšot personas, kurām valsts noslēpums kļuvis zināms nejauši «vai kādas citas personas rīcības dēļ», būšot jākonstatē «pašas personas mērķtiecīga darbība».

Žurnālistu darba mērķis nav iegūt jebkādu slepenu informāciju, taču «mērķtiecīga darbība» informācijas iegūšanai ir darba pienākums. Ja aiz valsts noslēpuma būtu paslēpta arī visai sabiedrībai nozīmīga informācija, piemēram, par korupciju vai valsts iestāžu neefektivitāti, žurnālista pienākums būtu to noskaidrot. Vai žurnālists izdarītu noziegumu, ja kāda amatpersona izstāstītu viņam arī klasificētu informāciju, un vai jautājumu uzdošana šādai amatpersonai nozīmētu, ka žurnālista nolūks bijis piekļūt slepenai informācijai?

Par likumprojekta virzību atbildīgo politiķu rīcība un skaidrojumi diemžēl nepārliecina, ka viņi nevēlētos piegriezt skrūves ne tikai spiegiem, bet pie reizes arī sev netīkamai presei. Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība) par Krimināllikuma grozījumiem pirmoreiz ieminējās pērn jūnijā, kad presē parādījās ziņas par dažu Drošības policijas darbinieku iespējamo saistību ar personām, kurām tie piešķir pielaidi valsts noslēpumam. Viņas vietnieks Kārlis Seržants (ZZS) tagad ar āmuru pa pieri skaidro, ka likuma grozījumi neesot vērsti «pret valstij lojāliem žurnālistiem», bet, kuri nav lojāli, «to taču mēs redzam». Juridiskās komisijas vadītājs Gaidis Bērziņš (NA) uzstāj, ka ir runa tikai «par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu», kaut gan «likumīga» veida – pielaides valsts noslēpumam – žurnālistiem vispār nevar būt.

Taču bažas par vārda brīvības un pilsoņu tiesību ierobežojumiem kā dūmu aizsegu izmanto arī tie likuma grozījumu pretinieki, kuru mērķis acīmredzot ir nepieļaut prokremlisku organizāciju un personu rīcības iespēju ierobežošanu.

«Tikumības likumu» ierosinātājas Jūlijas Stepaņenko argumentu klāstā pret «atgriešanos sociālismā», kā viņa raksturo likumprojektu, pamīšus ar bažām par žurnālistiem un sabiedrības tiesībām kritizēt valsts varu ņirb dzimumnoziedznieki, dzērājšoferi, aplokšņu algu maksātāji un negodprātīgi VID darbinieki, pret kuriem valsts esot pārāk iecietīga. Bet viņas līdzdziedātāju izpildījumā dzirdam brīdinājumus par «37. gadu» un totalitārisma iestāšanos. Tas ir drošs rādītājs, ka viņiem trūkst racionālu argumentu, kāpēc nebūtu jāaizsargā sabiedrības intereses pret hibrīdkara metodēm, kuras izmanto Krievija.

Taču tas jādara tā, lai neradām apdraudējumu demokrātiskai valsts iekārtai.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzskata, ka grozījumi Krimināllikumā ir jāpārstrādā, «lai nepieļautu iespēju vērsties pret cilvēka pamattiesībām», jo «valsts drošības interesēs nav pārkāpt Satversmi un vārda brīvību». Ministru prezidents Māris Kučinskis mudina izvērtēt katru vārdu jaunajā likuma redakcijā, lai neradītu draudus vārda brīvībai. Šie valsts augstāko amatpersonu ieteikumi ir jāņem vērā.

Komentārs 140 zīmēs

Uzbrukums Eiropai. Teroristi būs sasnieguši mērķi, ja atbilde uz slepkavībām Briselē būs bailes un augstāki žogi starp Eiropas valstīm.

Brīvības salā? Obama ir pirmais ASV prezidents, kas apmeklējis Kubu kopš 1928. gada, bet pirms viņa vizītes varas iestādes aizturēja 180 disidentu.

Kara augļi un dārzeņi. Krievija sākusi saņemt lauksaimniecības produkciju no Sīrijas, kur jau sesto mēnesi bumbo lielākoties civiliedzīvotājus.

Par veselības sistēmu un drošību

 


Vai uzticaties, ka ministrs Guntis Belēvičs spēs atrisināt daudzās problēmas veselības sistēmā?

Saeimā šobrīd tiek spriests par stingrākiem sodiem par vēršanos pret Latvijas neatkarību, suverenitāti un valsts iekārtu, bet Valsts prezidents nobažījies, ka šie grozījumi pārkāpj vārda brīvību un Satversmē garantētās pamattiesības. kam, jūsuprāt, būtu jādod priekšroka, ja konkrētos gadījumos valsts drošības intereses un vārda brīvība nonāk pretrunā?

Lielbritānijā bāzētās mediju grupas Economist analītikas nodaļa paziņojusi, ka ekscentriskā republikāņu politiķa Donalda Trampa iespējamā uzvara ASV prezidenta vēlēšanās uzlūkojama kā globāls drauds. Vai piekrītat?

Aptauja veikta internetā 22. martā. Atbildēja 955 respondenti.

Ceļš pie svētkiem

Šķiet, esmu izmēģinājis visus iespējamos Lieldienu svinēšanas un nesvinēšanas veidus

Kā un kāpēc svinēt svētkus? Šis nav svešs un nezināms jautājums. Pateicoties reklāmas aģentūrām, mēs apmēram zinām, ko un kāpēc svētkos darīt. Tikai Lieldienas tam visam maisās pa vidu un nedod mieru. Pirmkārt, tāpēc ka Lieldienas ir svētki, uz kuriem kristietībai ir monopoltiesības, tomēr svinēt tās vēlas visi, arī tie, kas sevi nekādi nevēlas saistīt ar baznīcu, kaut arī Lieldienas neiezīmē nekādu pāreju dabā no viena stāvokļa uz citu, kā tas ir, piemēram, ziemas un vasaras saulgriežos. Papildu problēma rodas, jo Lieldienas katru gadu iekrīt citā laikā, turklāt totālā nelaikā, ja tā var teikt, jo laika apstākļi ir neparedzami.  Un galvenais – tas, kā svinēt, atskaitot olas, ir tumša bilde.

Es, šķiet, esmu izmēģinājis visus iespējamos Lieldienu svinēšanas un nesvinēšanas veidus. Es gribēju atrast savas Lieldienas – to, kas šie svētki ir man. Kā jau katram bērnam, arī man sākumā tie bija ģimenes un olu svētki. Tomēr olas spēj noturēt uzmanību tikai līdz zināmam vecumam. Dažus gadus ļāvos Lieldienu Grinča kārdinājumiem – mēģināju Lieldienas pavadīt, skatoties TV un vienkārši labi daudz ēst. Diemžēl, lai gan biju paēdis, sāta sajūtas nebija – pietrūka svētku. Vidusskolas laikā ar draugiem domājām, ka varbūt vajag Lieldienas pavadīt «veču» kompānijā, lai varam tā kārtīgi nosvinēt. Pamēģinājām. Godīgi sakot, neatšķīrās no neviena cita «veču» svinību vakara. Teicu sev: labi, tad laikam jāsvin «pa latvisko». Jāpalasa latviešu ticējumi, tradīcijas. Šūpošos, mazgāšu muti strautā, sazin ko vēl darīšu. Liela bija mana vilšanās, kad atklāju, ka senie latvieši, ja tādu terminu vispār drīkst lietot, šādus svētkus pirmskristīgajā laikmetā nesvinēja un visas «latviešu» Lieldienu tradīcijas ir labi ja nieka 200 gadu vecas. Atkal zemē nomests laiks Lieldienu meklējumos. Es pārstāju meklēt, bet iet uz baznīcu man likās pilnīgs «meinstrīms», kas nav priekš tāda kā es. Droši vien patiesībā vienkārši pietrūka drosmes.

Zinu, ka Dievam ir ļoti laba humora izjūta. Gan tāpēc, ka mana nākamā pietura bija tieši baznīca, gan arī tāpēc, ka pēc visiem maniem «jociņiem», kurus dzīves laikā esmu izspēlējis, joprojām man klājas visnotaļ labi. Lieldienu jēga un svinēšanas prakse ilgi vairs nebija jāmeklē. Tā atnāca pati, ar otro reizi, kad savā dzīvē svinēju Pirmās Lieldienas. Vairs nebija jādomā, kā es svinēšu, ko darīšu, ko nedarīšu. Arī šogad viss notiks tieši tāpat. Es varbūt krāsošu olas, varbūt ne, varbūt šūpošos, bet varbūt arī ne, droši vien mazgāšu muti strautā, ja sniegs būs nokusis un strauts būs redzams, es noteikti būšu baznīcā un dziedāšu no altāra, noteikti arī ēdīšu, varbūt pat satikšu savus «večus», bet varbūt nesatikšu. Vairs nav svarīgi, ko es darīšu vai nedarīšu, jo es vairs nemeklēju savas Lieldienas. Lieldienas ir atradušas mani, un es esmu atradis sevi tajās. Esmu ieraudzījis, ka Lieldienu stāsts ir arī par mani. Un arī par tevi un par mums visiem. Es svinēšu šogad par sevi un arī par tevi, un par mums, bet jāatrod sevi Lieldienu – Kristus augšāmcelšanās – stāstā tev būs pašam.

Roboti

 

Uzskatu šo par savu otro dzimšanas dienu, pēc sprādzieniem Briselē saka Olga, kura otrdien ieradās darbā agrāk un izglābās no nāves. Desmitiem un simtiem tā nepaveicās, viņi mira lidostā un metro vai tika ievainoti džihādistu teroraktos tikai dažas dienas pēc tam, kad Beļģijas policija beidzot sagūstīja Parīzes slaktiņa organizētāju. Trauksmes vajātā ES «galvaspilsēta» piedzīvoja murgu, kas bija gaidāms.

Pašpasludinātā karā pret Rietumiem islāma fanātiķi gatavi slepkavot nevainīgus cilvēkus, lai demonstrētu… Ko? Varonību? Par to vērtīgs komentārs ir Harijam Tumanam, kas nule ieguvis gada vēsturnieka titulu un intervijā saka: «Ir ārkārtīgi liela atšķirība, vai cilvēks ar varonību izglābj citu dzīves, savu valsti, vai iznīcina nevainīgus cilvēkus. Varonis nav robots, kas nogalina.» Modernajā pasaulē, kur daudz uzticēts mašīnām, cilvēcības saglabāšana kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.

Kļūdas labojums



10.marta numura rakstā
Valsts kapitālisms kļūdaini nosaukts Latvijas Valsts mežu valsts budžetā iemaksāto dividenžu apjoms – tas ir 54 miljoni, nevis 75 miljoni eiro. Atvainojamies lasītājiem!

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Eiropas Centrālās bankas lēmumi samazināt refinansēšanas likmi līdz visu laiku zemākajam līmenim bija «ne izmisīgi, bet tomēr» mēģinājumi atdzīvināt eirozonas ekonomiku un novērst deflāciju, atzīst Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs. ECB procentu likmi galvenajām refinansēšanas pozīcijām samazināja no 0,05% līdz 0%, par 0,1% samazināja noguldījumu likmi – līdz mīnus 0,4%. Savukārt diennakts procentu likme samazināta par 0,5% un turpmāk veidos 0,25%.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlējis atsaukt Krievijas karaspēku no Sīrijas, jo armijai dotie uzdevumi Sīrijā lielā mērā esot izpildīti un tā klātbūtne vairs neesot nepieciešama. Krievijas lēmums laika ziņā sakritis ar Ženēvā sāktajām Sīrijas karojošo pušu miera sarunām un var liecināt par izrāvienu konsultācijās par Sīrijas nākotni.

Turcijas galvaspilsētā Ankarā pēdējo piecu mēnešu laikā notika jau trešais terorakts. Sprādzieni nogranda netālu no premjerministra biroja. Teroraktā dzīvību zaudēja 37 cilvēki, arī viens vai divi pašnāvnieki. Aizdomās par terorakta sarīkošanu policija pie Sīrijas robežas aizturējusi četras personas.

Neraugoties uz Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) vājo sniegumu trijās federālajās zemēs notikušajās parlamentu vēlēšanās un labējās pretimigrācijas partijas Alternatīva Vācijai (AfD) panākumiem, kanclere Angela Merkele negrasās mainīt liberālo imigrācijas politiku. Reģionālās vēlēšanas notika Saksijā-Anhaltē, Reinzemē-Pfalcā un Bādenē-Virtembergā.

Ieviest sankcijas pret 29 Krievijas amatpersonām, kas ir atbildīgas par Ukrainas lidotājas Nadeždas Savčenko nelikumīgu ieslodzījumu Krievijā, ierosina Eiropas Parlamenta deputāti. Ar pirmo kārtas numuru sarakstā jābūt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. ES arī pagarinājusi sankcijas pret Krieviju. Tās paliks spēkā līdz septembra vidum. Iebraukšanas ierobežojumi ES, kā arī aktīvu iesaldēšana ES valstīs attiecas uz 37 uzņēmumiem un iestādēm Krievijā, kā arī 146 cilvēkiem.

No Lietuvas izraidīti Krievijas valsts televīzijas kanāla Rossija žurnālisti, kas uzvedušies huligāniski un provokatīvi, paziņoja Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs. Žurnālisti mēģināja ar viltu iekļūt slēgtā pasākumā un «terorizēja» Traķos notikušā Krievijas opozīcijas foruma dalībniekus, kuru vidū bija opozīcijas politiķi.

Sitiens «mediju caram» 

Pēc četriem mēnešiem ASV tiesu medicīnas eksperti paziņojuši, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina bijušā sabiedrotā Kremļa propagandas kanālu izveidotāja Mihaila Ļesina nāvi novembrī izraisīja galvas sasitumi, nevis sirdslēkme, kā ziņoja Kremlis. Līķi ASV galvaspilsētas Vašingtonas viesnīcā atrada 4. novembrī. Viņš bija Krievijas mediju ministrs, kurš palīdzēja Putinam izveidot valsts monopolu mediju jomā.


Citas mīklainas nāves

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Tiesa atzinusi Trasta komercbanku par likvidējamu. Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Likvidācijas process primāri ir vērsts uz bankas aktīvu atgūšanu. Trasta komercbankas iziešana no tirgus neatstās būtisku negatīvu ietekmi uz Latvijas finanšu sektora stabilitāti.

Valērijam un Vilorijam Belokoņiem piederošā Baltic International Bank un tās valdes priekšsēdētāja Ilona Guļčaka sodīti par normatīvo noteikumu prasību pārkāpumiem, iesaistoties darījumos, kas pakļāva banku būtiskam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un reputācijas riskam. Bankai piemērots 1,1 miljonu eiro liels sods, valdes priekšsēdētājai – 25 000 eiro. 

Par tā saukto aplokšņu algu maksāšanu turpmāk varēs krimināli sodīt, tāpat kā par kukuļa solīšanu, nolēma Saeima. Kriminālatbildība noteikta, ja «aplokšņu algas» izmaksu darba devējs uzņēmumā veicis lielā apmērā – tā pārsniedz desmit minimālās mēnešalgas. Par darba samaksas noteikumu pārkāpšanu noteikta brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana. Kā alternatīvs sods likumā būs minēts piespiedu darbs vai naudas sods.

Turpmāk KNAB amatpersonas būs nodarbinātas valsts dienestā un to darba tiesiskajām attiecībām piemērojamas darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu normas, nolēma Saeima. Atbrīvošanai no dienesta KNAB vairs nebūs nepieciešama arodbiedrības piekrišana. 

Balstoties uz drošības iestāžu atzinumu, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V) Latvijai nevēlamo personu sarakstā iekļāvis Krievijas propagandas medija Sputnik juristus Jevgeņiju Koroļovu un Jeļenu Timošenkovu, kuri gribēja ierasties Latvijā uz tiesu.

Pēc septiņu gadu tiesāšanās Rīgas apgabaltiesa pilnībā attaisnoja naudas izspiešanā no uzņēmējas Ināras Vilkastes apsūdzēto Raimondu Štālbergu. Kriminālprocess tiesā nonāca 2007. gada vasarā. Prokuratūra Štālbergam cēla apsūdzību par 7,7 miljonu eiro izspiešanu no Vilkastes, kā arī par draudēšanu ar vardarbību, apkaunojošu ziņu izplatīšanu un bankas līguma nolaupīšanu.

Vienotības reģionālās nodaļas aicina partijas vadību sasaukt ārkārtas kongresu 4. jūnijā. To atbalsta visas 15 reģionālās nodaļas. Patlaban Vienotības kongress paredzēts tikai rudenī, 29. oktobrī.

Īpašnieks – Ukrainas KVV Groupvarētu apturēt un iekonservēt rūpnīcu Liepājas metalurgs, ja valsts nenāks palīgā. Tikmēr Valsts kase pabeigusi izvērtēt uzņēmuma iesniegto restrukturizācijas plānu, uzskatot to par akcionāru vēlmju sarakstu, jo tajā nav neviena vērā ņemama piedāvājuma, kā uzņēmums varētu strādāt turpmāk.

Par zagtu luksusa klases automašīnu nogādāšanu no Eiropas Savienības valstīm Krievijā, tabakas izstrādājumu kontrabandu no Krievijas uz Lietuvu un Poliju aizturēti astoņi Latvijas robežsargi un viens muitnieks. Savukārt Finanšu policija aizturējusi Valsts ieņēmumu dienesta Cēsu nodaļas darbinieci aizdomās par PVN izkrāpšanas shēmas izveidošanu. Kopā ar trim uzņēmējiem īstenotajā shēmā kopš 2013. gada janvāra varētu būt izkrāpti 1,6 miljoni eiro.

Rīgas cirka ēkas fasādes siena apdraud garāmgājējus Merķeļa ielā – tā ir atdalījusies no ēkas un turas tāpēc, ka atspiedusies pret kāpnēm ēkas ārpusē, secina Būvniecības valsts kontroles birojs. Tikmēr Rīgas būvvalde uzdevusi īpašniekam apsekot vēsturisko Āgenskalna radio un televīzijas torni, vai tas nav kļuvis bīstams.

Pēc algas dienas – rēķini

Ne vienam vien Latvijas iedzīvotājam ikmēneša rēķinu samaksa prasa būtisku daļu no mēneša ienākumiem. Pēc DNB bankas pasūtījuma veiktajā aptaujā noskaidrots, ka lielākā daļa aptaujāto – 63% – Latvijas iedzīvotāju rēķinus samaksā uzreiz pēc algas saņemšanas mēneša pirmajā pusē. Pārējie to dara pakāpeniski visu mēnesi vai novilcina līdz mēneša beigām.

Ko izjūt pēc rēķinu samaksas?


Nedēļas citāts