Liekot jaunajiem ārstiem trīs gadus atstrādāt viņu specializēšanā ieguldīto naudu, valdība mēģina risināt hronisku kaiti – mediķu trūkumu reģionos. Taču mediķi ir pārliecināti, ka šī jaunā prasība, kādai līdzīgas nav nevienā Eiropas Savienības valstī, neveicinās ārstu plūsmu uz laukiem, tieši pretēji – vairāk speciālistu izvēlēsies labāku algu un darba apstākļus ārzemēs
Četras reizes nedēļā Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes 6. kursa studente Anda Pramalte iet uz ABC studiju mācīties vācu valodu. «Mācos kursos, kas nav specializēti medicīnas speciālistiem, bet mūsu grupā visi esam saistīti ar medicīnu. Kursu vadītāja teica, ka mediķi ir visās vācu valodas grupās,» stāsta Anda. Tā ir, apstiprina ABC studijas vadītāja Alina Kārkliņa. Jau kopš 2014. gada vācu valodas kursos iet gandrīz tikai un vienīgi mediķi – medmāsas, aprūpes speciālisti, bet pēdējā gada laikā strauji pieaudzis arī jauno ārstu skaits. Visi mācās, lai iegūtu valodas zināšanas apstiprinošu sertifikātu un līdz ar to tiesības strādāt Vācijā. Pēdējo piecu gadu laikā ik gadu no Latvijas izbrauc ap 200 ārstu, lielākā daļa no viņiem ir vecumā līdz 30 gadiem. Lielais vairums emigrē uz Vāciju.
Šo mediķu plūsmu uz ārzemēm, visticamāk, palielinās šonedēļ valdībā pieņemtie grozījumi ārstu rezidentūras finansēšanas noteikumos. Rezidentūras laikā jaunais ārsts iegūst specialitāti, strādājot pieredzējušu kolēģu uzraudzībā. Lai gan studentu un ārstu pretenziju dēļ Veselības ministrija atkāpusies no ieceres likt visiem ārstiem pēc rezidentūras beigšanas piecus gadus strādāt tajās Latvijas pašvaldībās, kur ārstu trūkst, daļa mediķu ministrijas prasības sauc par represīvām. Pirmkārt, visiem, kuri rezidentūrā strādājuši un mācījušies par valsts naudu, tomēr vajadzēs trīs gadus strādāt Latvijā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādēs.
Otrkārt, uzņemot rezidentūrā, vienlīdzīgu rezultātu gadījumā priekšroka būs tiem jaunajiem ārstiem, kuriem jau noslēgts līgums par darbu kādā pašvaldībā. Tādā veidā ministrija mēģina risināt akūtu problēmu – ārstu trūkumu reģionos. Pašlaik valstī pietrūkst 513 medicīnas speciālistu, kas ir desmitā daļa no 5141 ārstu slodzes vietas valsts un pašvaldību slimnīcās un poliklīnikās. Visvairāk tukšu ārstu kabinetu ir tālu no Rīgas.
Taču gan jaunie mediķi un profesori, gan pieredzējuši ārsti ir ļoti skeptiski, vai šādi spaidu darbi palielinās jauno ārstu plūsmu uz laukiem. Drīzāk būšot otrādi.
Viņi brīdina – ja ārsti netiks motivēti ar labām algām un sakārtotu veselības aprūpi, kas nepazemo pacientus un mediķus ar garām rindām un mēnešiem ilgi nepieejamiem pakalpojumiem, tad arvien vairāk profesionāļu izvēlēsies emigrēt.
Studentu noteikumus nepieņem
Nav nevienas citas profesijas, kuras apgūšanai būtu jāstudē tik ilgi, cik ārstiem. 11 gadi! Sešus gadus jāstudē medicīna un ārstniecība, taču, kad ārsta diploms ir kabatā, vēl piecus gadus jāstrādā un vienlaikus jāapmeklē lekciju kursi rezidentūrā, lai iegūtu konkrētu specialitāti. Anda, kurai pašlaik ir 24 gadi un kura vasarā iegūs ārsta diplomu, vēlas rezidentūrā apgūt radioloģiju. Brīvprātīgi strādājusi Stradiņa slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas institūtā, viņa iemīlējusi šo vietu un darbu. Taču pašlaik viņa apsver iespēju rezidentūrā specializēties Vācijā – uz to viņu pamudinot jaunie rezidentu sadales noteikumi, kurus izstrādājusi Veselības ministrija.
«Kad ārsts ir pabeidzis rezidentūru un atstrādājis valstij trīs gadus, viņam jau ir vairāk nekā 30 gadu,» rēķina Anda. Ja viņa paliks rezidentūrā Latvijā, pašai būs aptuveni 33 gadi, kad kļūs pilnīgi brīva no valsts uzliktajiem ierobežojumiem un varēs sākt veidot savu karjeru. Tas šķiet pārlieku daudz prasīts. Anda uzsver – nevar zināt, kā nākamo desmit gadu laikā izveidosies personīgā dzīve. Daudzi kursabiedri jau izveidojuši ģimenes, un tas ir galvenais arguments, kādēļ viņi vēlas palikt Rīgā – te strādā dzīvesbiedrs, bērni iet bērnudārzā vai skolā.
Kad pērn novembrī ministrija nāca klajā ar ideju mainīt rezidentu sadales no-teikumus un likt tiem ārstiem, kas rezidentūrā specializējušies par valsts naudu, atstrādāt to vēl piecus gadus, galvenais arguments bija skaitļi: 2015. gadā 39 valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs, kas atrodas ārpus Rīgas, trūka 248 mediķu. Šogad martā ministrija jau precizē, ka trūkst 513 ārstu. Vislielākais trūkums esot Daugavpilī, Cēsīs, Balvos, Gulbenē, Jelgavā un Dobelē. Pieprasītākie ir anesteziologi un reanimācijas speciālisti, iekšķīgo slimību ārsti, neirologi, ginekologi un dzemdniecības speciālisti, kā arī ķirurgi.
Uzzinājuši par gatavotajiem grozījumiem un problēmu, kuru dēļ tie tapuši, sarosījās studenti abās augstskolās, kurās gatavo jaunos ārstus, – LU un Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Gan vienā, gan otrā tika rīkotas aptaujas par attieksmi pret šādu ideju. Aptaujas rezultāti liecina, ka grozījumiem var nebūt vēlamā efekta. Pirmkārt, gandrīz katrs desmitais students uzreiz pavēstīja, ka rezidentūrā specializēsies ārzemēs. No LU aptaujātajiem 73% teica, ka domā par šādu iespēju. Daudzi 6. kursa studenti vēlas apgūt valstij īpaši vajadzīgās specialitātes – ķirurģiju, interno medicīnu, anestezioloģiju un reanimatoloģiju, ginekoloģiju un dzemdniecību, kā arī dermatoloģiju. Taču aptaujā norādījuši, ka studēs rezidentūrā, neslēdzot līgumu ar pašvaldību.
«Katrā gadījumā man būtu izdevīgāk ņemt aizņēmumu un maksāt pašai, nekā mācīties un strādāt par valsts līdzekļiem, samaksājot par to ar savu karjeru,» skaidro Anda. Studiju maksa rezidentūrā ir aptuveni 3000 eiro gadā. «Ja tiešām tādi noteikumi stāsies spēkā, būs dramatiska situācija. Cilvēki, kuriem ir vīzija par savu nākotni, tos nepieņems. Arī man tas nav pieņemami – tieši tāpēc šobrīd eju vācu valodas kursos un domāju par rezidentūru Vācijā.»
Studentu anketās daudzi uz jautājumu, kāpēc neatbalsta ministrijas piedāvāto sadales kārtību, atbild – tāpēc ka Rīgā ir viņu mājas, ģimene, darbavieta, daudzi uzskata, ka galvaspilsētas ārstniecības iestādēs ir arī labāks medicīnas līmenis un lielākas izaugsmes iespējas. Ministrijas informācija liecina, ka Rīgā strādā 62% Latvijas ārstu, savukārt Rīgas reģionā – 9%, Kurzemē un Zemgalē – pa 7%, Vidzemē – 6%, bet Latgalē 9%. Lai gan rezidenta alga ārpus Rīgas ir par 30% lielāka nekā galvaspilsētā (724 eiro pirms nodokļu samaksas), rezidenti tik un tā nekāro veidot karjeru perifērijā. 2014. gadā tikai 8%, pērn 6% rezidentu piekrita vismaz daļu rezidentūras iziet ārpus Rīgas.
Nevajadzīgie jaunie ārsti
«Es jau 2. kursā īsu brīdi pastrādāju traumpunktā uzņemšanā. 3. kursā tiku pie traumatoloģijas operācijām un jutu – tas ir man. Mērķtiecīgi gāju uz to, lai kļūtu par traumatologu,» stāsta Reinis Skujiņš, RSU 6. kursa students. Viņš zina, ka specializēsies traumatoloģijā. Taču nevis Latvijā, bet Vācijā, un vairāku iemeslu dēļ.
Vispirms ir vairākas specialitātes, kur rezidentūrā pretendentu skaits ir lielāks par valsts finansēto vietu skaitu. Piemēram, pērn LU un RSU traumatoloģijā un ortopēdijā bija tikai trīs rezidentu vietas, stāsta Reinis. Vēl ļaunāk – lai gan valstī ārstu trūkst, katru gadu rezidentūrā uzņemto skaits ir par vairākiem desmitiem mazāks nekā absolventu skaitu, kuri pēc sešus gadus ilgām studijām saņem ārsta diplomu.
«Tā tas ir, pie šī jautājuma tiek strādāts, bet risinājums nav atrasts,» atbild Oskars Šneiders no ministrijas. Kā aizrāda LU Medicīnas fakultātes dekāne Ingrīda Rumba-Rozenfelde, gadiem ilgi divas ministrijas (Veselības un Izglītības) un divas augstskolas (LU un RSU) nevar vienoties par budžeta vietu sadali medicīnas studentiem un rezidentiem. Veselības ministrija pielāgo rezidentūras vietu skaitu RSU medicīnas studiju vietu skaitam, neņemot vērā, ka ār-sta diplomu iegūst arī LU studenti un arī viņi var studēt rezidentūrā. Piemēram, 2015. gadā abās augstskolās ārsta diplomu ieguva 271 absolvents, bet rezidentūras vietas kopā bija 191.
Vienīgais, ko ministrija sola darīt, – pakāpeniski palielināt rezidentūras vietu skaitu. Taču pagaidām ik gadu rezidentūrā vietu neatradušie 60-80 absolventi veido lielu daļu no tiem mediķiem, kuri emigrē, saka Latvijas Ārstu biedrībā. Pērn emigrēja 205 ārsti un puse no viņiem bija jaunāki par 30 gadiem. Kā norāda biedrības prezidents Pēteris Apinis, vairums no tiem, kuri aizbrauc, vairs neatgriežas. Kaut vai tāpēc, ka ārzemēs saņem 6-10 reizes lielāku algu.
«Ja rezidentūrā nav brīvu vietu izvēlētajā specialitātē, tas ir viens liels, nopietns faktors, kāpēc cilvēks izlemj aizbraukt,» saka topošais ārsts Reinis Skujiņš. Otrs svarīgākais iemesls ir finansiālie apsvērumi. Reinis uzskaita: Latvijā par rezidentūras studijām jāmaksā, Vācijā nav jāmaksā. Latvijā rezidenta mēnešalga ir 557 eiro pirms nodokļu samaksas, bet Vācijā Reinis kā ārsta asistents saņems vismaz 2000 eiro samaksu pēc nodokļu samaksas. «Ģimenes labklājība ir iemesls,» godīgi atzīst Reinis, kuram ir sieva un divus gadus veca meitiņa. «Ar Vācijā nopelnīto ārsta algu mana ģimene var mierīgi dzīvot, neuztraucoties par iztikšanu. Latvijā tas nebūtu iespējams.»
Bīdot jaunos ārstus uz reģioniem, ministrija nevar izārstēt hronisku nozares kaiti – speciālistu trūkumu, uzskata LU Medicīnas fakultātes dekāne Ingrīda Rumba-Rozenfelde. «To jau sen bija iespējams atrisināt ar adekvātas atalgojuma un sociālo garantiju sistēmas izveidi,» saka dekāne. «Šābrīža situācija vairāk atgādina glābšanas riņķi ar acīmredzamiem defektiem.»
Uģis Gruntmanis, kura atklāto vēstuli Valsts prezidentam, premjeram un Veselības ministrijai parakstīja 243 ārsti, uzsver – rezidenti nav nekādi studenti, bet ārsti, kuri strādā un saņem par to neadekvāti mazu atalgojumu. Rezidents Latvijā, strādājot papildu darbus, var saņemt vidēji 710 eiro pirms nodokļu samaksas, Anglijā vidējā rezidenta alga ir 3665 eiro mēnesī, bet Igaunijā – 1923 eiro mēnesī.
«Veselības ministrs un ierēdņi kļūdās, uzskatīdami, ka rezidentūrā mācās studenti. Tās ir muļķības! Rezidentūra nav studijas, tas ir darbs,» saka arī Roberts Feders, kurš pēc RSU absolvēšanas turpina rezidentūru Šaritē, Berlīnes Universitātes slimnīcā. Viņš stāsta, ka rezidentūra ir ārsta iespēja pieredzējušu kolēģu uzraudzībā gūt darba pieredzi. Tiklīdz Roberts pirms pieciem gadiem rezidentūrā sāka strādāt Vācijas slimnīcā, viņš uzņēmās simtprocentīgu atbildību par savu darbu. Tāpēc viņš ministrijas grozījumus, kas liek ārstiem atstrādāt tos līdzekļus, ko valsts samaksā par viņu specializāciju, sauc par pazemojošiem.
Pēc Rumbas-Rozenfeldes vārdiem, lai panāktu, ka jaunie speciālisti būtu ar mieru strādāt kādā no reģionālajām ārstniecības iestādēm, ir jābūt motivācijai. «Pātagas princips radīs tikai pretestību. Ir jādomā par pozitīviem stimuliem: atalgojumu, sadzīves apstākļiem visai ģimenei un, kas vēl ļoti būtiski, izaugsmes iespējām.»
Reģionos nav profesoru
Topošais ārsts Reinis min vēl vienu būtisku cēloni, kāpēc ne ārsti, ne rezidenti netiecas strādāt reģionos. Ambiciozākie un mērķtiecīgākie – tie, kuri vēlas veidot arī akadēmisko karjeru, – grib jau rezidentūrā strādāt profesoru vadībā un iemācīties ārstēt gan vienkāršas, gan sarežģītas kaites. Tā kā Latvijā visi pacienti ar sarežģītām komplikācijām tiek sūtīti uz universitātes slimnīcām, reģionos nav izredžu apgūt visu specializācijai vajadzīgo.
«Rezidents ir cilvēks, kurš gūst pieredzi, tāpēc jābūt iespējai strādāt tur, kur ir dažādu pacientu plūsma. Bet, ja rezidents netiek strādāt universitātes slimnīcās, viņš negūst vajadzīgo pieredzi, un līdz ar to kvalifikācija nav pietiekami laba,» uzsver Roberts Feders. «Rezidentūra kardioloģijā Alūksnē nav nekāda rezidentūra, ja nav iespējas izmeklēt pacientu ar mūsdienīgām iekārtām un ja nav profesoru, kuru vadībā strādāt. Ja grib, lai reģionā ir rezidentūra kardioloģijā, tad uz reģionu jāsūta arī tādi profesori kā Gustavs Latkovskis un Andrejs Ērglis.»
«Ja kāds domā iziet rezidentūru ārzemēs un pēc tam atgriezties Latvijā, viņš noteikti rezidentūrā būs lielāks ieguvējs par to, kurš piekritīs rezidentūrā strādāt reģionā. Visticamāk, viņš ārzemēs saņems labāku praksi un izglītību nekā Latvijas reģionālajā slimnīcā. Arī tas man bija svarīgs faktors braukt uz Vāciju,» stāsta Reinis. Viņš jau 4. un 5. kursā ir braucis mēnesi strādāt praksē uz Vāciju: Ķelnē praktizēja universitātes slimnīcā, bet Hammā – reģionālajā slimnīcā. «Redzēju, kāds Vācijas slimnīcās ir tehniskais nodrošinājums, kādus izmeklējumus viņi atļaujas veikt.» Reinis piebilst, ka arī Latvijā ir jomas, kur ir laba veselības aprūpe, bet ir jomas, kur ir garas rindas pēc valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. «Kā lai es pacientam skaidroju, ka ar sāpēm ceļa locītavā jāsadzīvo divus gadus un tikai tad viņam valsts apmaksās operāciju?» retoriski vaicā topošais ārsts, kurš veselības pakalpojumu nepieejamību sauc par «demotivējošu faktoru». «Satiekot ārstus, kuri ikdienā strādā kādā no Latvijas slimnīcām, neredzu viņus tādus, kāds es gribētu būt pēc gadiem. Viņi ir pārstrādājušies.»
Vajadzīga ārstu nomaiņa
Visas pretenzijas pret ministrijas sagatavotajiem grozījumiem rezidentu sadales un finansēšanas kārtībā bija zināmas, tieši tādēļ tie vairākas reizes tika mainīti un mīkstināti. Pieci gadi, kuru laikā jāatstrādā valsts samaksātā nauda, tika samazināti līdz trim gadiem. Prasība prioritāri rezidentūrā uzņemt studentus, kuriem ir līgums par darbu reģionā, nomainīts ar prasību vienlīdzīgu rezultātu gadījumā dot priekšroku tam, kuram ir šāds līgums. 22. martā valdībā apstiprinātajos grozījumos vairs nav arī ieceres dalīt jaunos ārstus tām slimnīcām, kur to trūkst. Palikusi tikai prasība ārstiem pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt Latvijā kādā valsts vai pašvaldību iestādē.
«Nav nekādas piespiedu izsūtīšanas uz reģioniem. Ir divi mehānismi, kādā veidā jaunie ārsti var iestāties rezidentūrā un kādā veidā notiek trīs gadu atstrāde. Viens: jaunais ārsts pats noslēdz līgumu ar pašvaldības ārstniecības iestādi, to mēs saucam par reģionālo vienošanos. Otrs: ārsts neslēdz līgumu, bet rēķinās, ka pēc rezidentūras beigšanas būs jāstrādā Latvijā – Rīgā vai ārpus tās. Nekādas piespiedu sadales nav,» skaidro Oskars Šneiders no Veselības ministrijas. Viņš uzsver, ka ministrija nevarēja pavisam atteikties no savas ieceres. Pat tad, ja veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) pildīs solījumus un pakāpeniski palielinās rezidentūras vietu skaitu un ārstu algas, nebūs vienkārši apmierināt reģionālo ārstniecības iestāžu pieprasījumu pēc mediķiem. Gandrīz puse (45%) praktizējošo ārstu un vairāk nekā puse ģimenes ārstu (51%) Latvijā ir vecāki par 55 gadiem. Piemēram, Balvu un Gulbenes slimnīcās 67% ārstu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tātad tuvāko gadu laikā pusei Latvijas ārstu vajadzīga nomaiņa. Lai to nodrošinātu, ministrijai esot jādara viss iespējamais.
Tomēr aptaujātie mediķi uzskata, ka jaunie rezidentu sadales noteikumi ir kā abpusgriezīgs zobens. Kā saka RSU Tālmācības izglītības fakultātes dekāne Ilze Grope, no vienas puses, tie var palielināt jauno ārstu interesi strādāt reģionā, veicināt jaunu metožu un medicīnas sasniegumu ieviešanu reģionālajās ārstniecības iestādēs, nodrošināt perifēriju ar trūkstošajiem speciālistiem. Taču šādi sadales noteikumi palielinās arī ārstu plūsmu uz ārzemēm. Jo rezidenti Latvijā ne tikai saņem savai kvalifikācijai neatbilstošu atalgojumu, bet viņiem turklāt būs vēl jāatstrādā valstij trīs gadi, kad nevienā ES valstī šādu represīvu prasību nav, atklātajā vēstulē uzsver Uģis Gruntmanis.
Noteikumi turklāt paredz – ja ārsts atsakās tos pildīt, piecu gadu laikā jāatmaksā rezidentūrā ieguldītā nauda. Ministrija nevarēja precizēt, cik liela ir šī summa, jo katrā specialitātē tā esot atšķirīga. Gruntmanis lēš, ka tie varētu būt aptuveni 15 000 eiro. «Mums jāatver acis un jāsaprot, ka visa šī rezidentūras sadales kārtība karājas smalkā diegā. Tāpēc ka Latvijas ārsti ir ļoti konkurētspējīgi Rietumeiropas tirgū un nevienai citai nozarei pasaulē pašlaik nav tik liela darba piedāvājuma, kāds ir medicīnā,» aizrāda Roberts, kurš, tāpat kā Latvijas Ārstu biedrība un 243 ārsti, kuri parakstīja atklāto vēstuli, ir pārliecināts – jaunā sadales kārtība palielinās jauno ārstu aizbraukšanu.
Tikmēr Roberts Feders, kurš drīzumā kļūs par sertificētu kardiologu, ir stingri apņēmies atgriezties un strādāt Latvijā. «Es strādāju rezidentūrā Vācijā vienā no labākajām slimnīcām nevis tāpēc, ka gribēju aizbēgt no Latvijas un tās veselības aprūpes sistēmas, bet tāpēc, ka gribēju to apskatīt no cita skatpunkta un atgriezties, lai to mainītu,» Skype sarunā stāsta Roberts. Lai gan Vācijā karjeras iespējas esot plašākas, viņam ir pārliecība, ka jaunie mediķi, kuri izglītojušies un ieguvuši praksi ārzemēs, varētu arī Latvijā mainīt priekšstatus par medicīnas sistēmu un panākt uzlabojumus.
Uzredzēšanos!
