Latvijā dramatiski aug vēža slimnieku skaits. Bieži to atklāj jau pēdējās stadijās, kad tradicionālā ķīmijterapija vairs nelīdz – atlabšanai vajag modernās zāles. Tās daudzviet Eiropā ir standarta terapija jau vairāk nekā desmit gadus, bet mūsu valsts lielākoties šādu ārstēšanu nefinansē. Pacientiem jācīnās pašiem. Kas pie tā vainīgs – naudas trūkums, nespējīga nozares politiskā vadība vai lielo farmācijas koncernu biznesa stratēģija?
Ogrēniete Jeļena Blicava (37) nonāca slimnīcā stipru vēdersāpju dēļ. Analīzes nerādīja pamatu uztraukumam. Viņai iedeva pretsāpju zāles un pēc pāris dienām palaida mājās. Ģimenes ārste norīkoja uz papildu pārbaudēm. Pēc diviem mēnešiem Jeļenai atklāja zarnu vēzi pēdējā stadijā ar metastāzēm aknās.
Diagnoze nav tipiska Jeļenas vecumam, tāpēc vismazāk gaidīta. Viņu steidzami operēja Latvijas Onkoloģijas centrā (LOC). Operācija noritēja veiksmīgi, un Jeļena sāka gatavoties ķīmijterapijai. Ārsti norādīja – papildus tradicionālajai ķīmijterapijai vajag jaunās paaudzes medikamentu Avastin, kas ievērojami palielina atveseļošanās izredzes.
Taču tad sekoja otrs trieciens – Avastin iegādi valsts nekompensē, un ģimenei tā jāsedz no savas kabatas. Katru gadu Eiropā reģistrē jaunas zāles vēža ārstēšanai, bet daudzi Latvijas pacienti pie tām netiek un ārstējas ar to pašu, ar ko padomju laikos.
Jeļenai vajadzēja 12 moderno zāļu devas – pa trim ampulām reizi divās nedēļās. Katra ampula maksāja 416 eiro. Ģimenes budžetā katru mēnesi papildus būtu jāatrod 2500 eiro. Jeļena un viņas vīrs Māris abi kopā pelna divreiz mazāk. Ģimenē aug divi bērni. Taču jautājums, vai zāles pirkt, netika uzdots. «Mēs sapratām, ka nav izejas – dvēseli pārdos tādās reizēs! Vienīgais jautājums bija – kur atrast naudu?» atceras Māris.
Viņi iztērēja visus iekrājumus, aizņēmās no radiniekiem un draugiem. Ar to pietika pirmajām divām devām. Vēl divas apmaksāja Māra darbavieta, nākamās divas – labdarības programmas ietvaros zāļu ražotājs Roche. Par laimi, Jeļenai pietika ar sešām. Slimība atkāpās. «Nezinu, ko mēs darītu, ja būtu jāmaksā vēl par sešām. Gatavojāmies likt sludinājumu Ziedot.lv,» stāsta Māris. Viņam blakus sēž Jeļena un ēd ābolkūku. Simpātiska sieviete gariem, tumšiem matiem un platu smaidu – skatoties uz viņu, grūti iedomāties, ka nesen viņa cīnījusies par dzīvību. To atgādina tikai ik pa brīdim uznākošais vājums un bieza mape ar zāļu čekiem, izrakstiem no slimnīcas. Kad tiekamies, kopš ķīmijterapijas kursa beigām pagājuši daži mēneši. Jeļenu turpmāk gaida regulāras pārbaudes, taču abi ar vīru ir optimisma pilni. «Bērni ir lielākā motivācija dzīvot», viņa saka.
Jeļenas gadījums nav unikāls. Latvijā diagnozi «ļaundabīgs audzējs» dzird vidēji 31 cilvēks dienā.
Pēdējā desmitgadē onkoloģijas pacientu skaits pieaudzis par gandrīz 40%. Ik gadu vēzis tiek atklāts aptuveni 11,5 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati.
Šobrīd Latvijā vēža slimnieku skaits tuvojas 80 000. Vēzis ir otrais biežākais nāves cēlonis Latvijā pēc asinsrites sistēmas slimībām. Daudziem audzēju joprojām atklāj vēlīnā stadijā, kad palīdzēt var vienīgi jaunās paaudzes medikamenti – tā sauktā mērķterapija, kas bloķē vēža šūnu attīstību. Taču dārdzības dēļ valsts tos pārsvarā nekompensē. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mirstība no ļaundabīgiem audzējiem Latvijā ir ievērojami augstāka nekā Rietumeiropā.
ES statistikas biroja dati ir šokējoši: gandrīz pusi (48,5%) nāvju Latvijā varētu novērst, ņemot vērā mūsdienu medicīnas iespējas. Sliktāki rādītāji ir vienīgi Rumānijā. Zarnu un krūts vēzis ir biežākie «novēršamās nāves» iemesli tūlīt pēc infarkta un insulta.
Zāles no astoņdesmitajiem
Veselības ekonomikas asociācijas dati liecina: no 30 modernajiem medikamentiem, ko visbiežāk izmanto vēža ārstēšanai Eiropas valstīs, Latvijā kompensē piecus un tikai pacientiem ar salīdzinoši retām diagnozēm. Piemēram, mērķterapijas zāles Erbitux kompensē galvas un kakla, taču ne zarnu vēža pacientiem, kuru ir daudz vairāk.
Pacientiem, kam ir visbiežāk sastopamais vēzis – zarnu, plaušu, ādas un prostatas -, no valsts nepienākas neviens modernais medikaments. Ārstē ar tādām pašām zālēm kā 80. gados.
Latvijas vadošās speciālistes – LOC ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte un Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas priekšēdētāja Gunta Purkalne – norāda: ja slimība nav ielaista, var iztikt arī ar «vecajiem» medikamentiem. Taču progresējoša metastātiska vēža gadījumos iespēja iegūt pilnu remisiju bez mērķterapijas ir ļoti maza. Jaunās paaudzes zāles var uzlabot pacientu labsajūtu un darbaspējas, pagarināt mūžu, kā arī ļauj nodzīvot ilgāku periodu bez slimības atgriešanās. «Mums ir pacienti ar zarnu audzējiem ceturtajā stadijā, kas pērk zāles paši un dzīvo 7-10 gadus,» saka Plāte. Iznākums gan ir atkarīgs no katra individuālā gadījuma – slimības paveida un pacienta kopējā veselības stāvokļa.
30 sarakstā iekļautos medikamentus nevar uzskatīt par inovācijām, bet standarta terapiju, ko Eiropā lieto jau 10-15 gadus. Minētais Avastin, ko lietoja Jeļena, reģistrēts Eiropas Zāļu aģentūrā 2005. gadā. Zāļu pieejamības jomā Latvija šobrīd atpaliek ne tikai no Lietuvas un Igaunijas, bet pat no Rumānijas.
Viens no iemesliem ir veselības aprūpes finansējums. Pēc Pasaules Bankas datiem, 2014. gadā Latvijā tas bija tikai 5,9% no IKP. Tas ir otrais zemākais ES, kur vidējais rādītājs ir ap 10%.
Ik gadu zāļu kompensācijas izdevumi aug, taču tas notiek par lēnu, it īpaši onkoloģijas jomā (šobrīd valsts kompensē ap 20 miljoniem eiro gadā). Naudu jaunām zālēm var atrast tikai tad, ja izdodas kaut ko ietaupīt.
LOC onkoloģe Plāte, kas ikdienā ārstē vēža pacientus, aicina mācīties no kaimiņiem. Viņa uzsver: 90. gadu vidū Igaunija bija līdzīgā situācijā, taču izveidoja onkoloģijas jomas attīstības plānu un tagad visus pamata medikamentus kompensē.
Ar līdzīgu iniciatīvu nule nākusi klajā arī jaunā Saeimas onkoloģijas pacientu atbalsta grupa – deputāti lūgs Veselības ministriju izstrādāt piecu gadu rīcības plānu onkoloģijas slimību izplatības samazināšanai.
Veselības ministrija lūgusi valdību 2017.-2019. gadā piešķirt papildus 14,6 miljonus eiro gadā pretvēža medikamentu kompensācijai. Ar šo summu pietiktu, lai apmaksātu arī modernās zāles audzēju ārstēšanai 15 diagnozēm. Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) un onkologu aprēķiniem, jaunās terapijas būtu nepieciešamas vairākiem simtiem pacientu gadā. Piemēram, Avastin vajadzīgs aptuveni 350 zarnu vēža pacientiem, Perjeta kombinācijā ar Herceptin – ap 100 krūts vēža pacientēm, liecina lielāko slimnīcu onkologu aprēķini.
Vai un kad šo summu piešķirs, atliek tikai minēt. Līdzīgu ministrijas iniciatīvu 2015. gadā valdība noraidīja.
Par naudu cīnās arī pacientu pārstāvji. Onkoloģisko pacientu organizāciju alianse platformā Manabalss.lv savākusi parakstus, pieprasot atvēlēt nākamā gada budžetā papildus 10 miljonus eiro vēža diagnostikai un ārstēšanai. Par to parakstījušies vairāk nekā 10,5 tūkstoši, un tas nozīmē, ka Saeimai būs jālemj par šo priekšlikumu.
Tikmēr onkoloģes Plātes pacienti turpina izmisīgi ķerties pie salmiņa, aizņemoties naudu un plānojot īpašumu pārdošanu, lai nopirktu kārtējo zāļu devu.
Avastin gadā paši pērk ap 100 pacientu. Taču lielākā daļa saslimušo nevar to atļauties un spiesti ārstēties tikai ar tradicionālo ķīmijterapiju. Tāds, piemēram, ir Kārlis (32, vārds mainīts), kas pērnā gada sākumā nonāca pie ārsta ar spēcīgām vēdersāpēm. Pagāja vairāk par pusgadu, iekams viņam noteica diagnozi – zarnu vēzis ceturtajā stadijā ar metastāzēm. Pēc operācijas ārsti rekomendēja Avastin, taču Kārlis to nevar atļauties. Ģimenē aug trīsgadīgs bērns. Tās budžets nepārsniedz 1000 eiro mēnesī.
Tāpēc Kārlis ir pieteicies individuālajai kompensācijai (ne vairāk kā 14 228 eiro gadā), ko var saņemt, ja valsts neapmaksā nevienu medikamentu konkrētās diagnozes ārstēšanai. Pērn 40% šādu lūdzēju NVD atteica.
Tā notika gan ar Jeļenu Blicavu, gan Ināru Ceru (62), kurai arī atklāts zarnu vēzis pēdējā, ceturtajā stadijā. Pamatojums: valsts piedāvā alternatīvu – tradicionālo ķīmijterapiju. Ināra cīnās ar vēzi jau otro reizi. «Ārstu konsilijs nolēma, ka manā gadījumā parastā ķīmijterapija vairs nebūs efektīva. Bet ar to nepietiek – pa vidu ir vajadzīgs ierēdnis, kas izlems, mani neredzot un nepazīstot,» saka bijusī LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.
Inārai zarnu vēzi pirmo reizi diagnosticēja 2013. gadā. Sekoja operācija un ķīmijterapija. 2015. gadā vēzis atgriezās – šoreiz ar metastāzēm. Ārstu rekomendēto mērķterapiju Ināra nevar atļauties, jo ģimenes ienākumi nepārsniedz 1000 eiro mēnesī. «Dēls ierosināja pārdot dzīvokli, kas šobrīd stāv tukšs, bet man tas nav pieņemami. Nav jau garantijas, ka ar tām zālēm es izārstēšos,» viņa skaidro. Nesen Ināra izgāja parastās ķīmijterapijas kursu. Ārsti prognozē, ka vēzis var atgriezties pēc dažiem mēnešiem.
Slepenie līgumi
Vai pie tā, ka Ināra un Kārlis nevar saņemt pienācīgu ārstēšanu, vainīga ir tikai veselības aprūpes politika, kurā acīmredzamas problēmas nespēj atrisināt jau kurais ministrs? Kāpēc modernās zāles ir tik dārgas, un vai tās varētu kļūt lētākas?
Pārdošanas stratēģijā starptautiskie farmācijas koncerni pārsvarā orientējas uz lielajām un bagātajām valstīm. Ražotājiem jāpanāk, lai tās iekļauj dārgo inovatīvo medikamentu savās kompensācijas sistēmās – tas nodrošina pārdošanas apjomus, kas ļauj atpelnīt zāļu izstrādē ieguldīto un gūt peļņu.
Mēģinot iegūt izdevīgāko piedāvājumu, ES valstis salīdzina cenas. Piemēram, Latvijā kompensējamo zāļu cena nedrīkst pārsniegt šo zāļu trešo zemāko cenu Čehijā, Dānijā, Rumānijā, Slovākijā un Ungārijā, kā arī cenu Lietuvā un Igaunijā. Šāda sistēma darbojas visā ES.
Taču mehānisms, kas izveidots ar mērķi samazināt cenas, radījis pretēju efektu. Starptautiskie pētnieki norāda: zemāka cena mazāk turīgās ES dalībvalstīs, piemēram, Latvijā, automātiski pazeminātu cenas bagātajās valstīs, kas iekļāvušas Latviju savā «grozā», taču varētu atļauties pirkt zāles par augstāku cenu. Tāpēc pazemināt moderno preparātu cenas nabadzīgākās valstīs līdz līmenim, kas atbilstu to pirktspējai, nav ražotāju interesēs.
Pirms dažiem gadiem šai problēmai tika izdomāts risinājums. Pēc farmācijas koncernu iniciatīvas Eiropā tika ieviests cits mehānisms: valstis un ražotāji slēdz konfidenciālus līgumus un saņem slēptas atlaides. Oficiālajai zāļu cenai NVD mājaslapā tagad ir tikai indikatīvs raksturs.
NVD ir noslēdzis konfidenciālos līgumus par 12 vēža ārstēšanai paredzētu medikamentu iegādi. Tie pārsvarā ir dārgie preparāti, kuru oficiālās cenas pārsniedz 500 eiro par iepakojumu. Pēc NVD un ražotāju teiktā, atlaides parasti nav mazākas par 30 procentiem.
Taču necaurskatāmā sistēma radījusi virkni problēmu. Kontrole pār moderno preparātu cenām ir pilnībā pārgājusi ražotāju rokās: ES valstis vairs nevar salīdzināt izmaksas un paļaujas uz koncernu apgalvojumiem, ka saņem labāko piedāvājumu. Veselības ministrijā šādu praksi sauc par manipulāciju, taču Latvija ir spiesta to akceptēt, jo baidās, ka pretējā gadījumā būs spiesta pirkt par pilnu oficiālo cenu.
Arī slēdzot slepenos līgumus, ražotāji nav gatavi samazināt cenas līdz līmenim, kas atbilstu valstu pirktspējai. «Informācija tāpat kaut kur noplūst, un tad pēkšņi Vācijā sāk spriest – kā tas nākas, ka mēs, vācieši, maksājam tādu naudu, bet Latvijā šīs pašas zāles viņi tirgo piecreiz lētāk?» skaidro ražotājus pārstāvošās Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas valdes loceklis Imants Sinka.
Lielie farmācijas koncerni apgalvo, ka viena medikamenta izstrāde un reģistrācija izmaksā ap diviem miljardiem ASV dolāru. Turklāt kompānijām jāstrādā ar peļņu, lai varētu ieguldīt līdzekļus jaunu zāļu radīšanā. Inovatīvās zāles pārsvarā ir aizsargātas ar patentu – tas nozīmē, ka noteiktu laiku tās drīkst ražot tikai firma, kas investējusi to radīšanā.
Atpelnīt ieguldīto firmas var lielajās un turīgajās valstīs, piemēram, Vācijā un Francijā. Latvijā lielu peļņu gūt nevar. Taču pētījumi liecina: zāļu izstrāde ir dārga, bet to ražošana – ļoti lēta. Tāpēc farmācijas koncerniem ir izdevīgāk pārdot zāles nabadzīgām valstīm par zemākām cenām, nekā nepārdot vispār – ar nosacījumu, ka tas neietekmēs cenas bagātajās valstīs.
Medikamenta cenu nosaka nevis koncernu vietējās pārstāvniecības, bet māteskompānijas. Lielākie Latvijā pārstāvētie pretvēža zāļu ražotāji piekrita atbildēt uz jautājumiem tikai anonīmi vai arī aprobežojās ar rakstiskām atbildēm. Visi uzsver, ka Latvijas cenas ir vienas no zemākajām Eiropā un vienīgi ierobežotā veselības budžeta dēļ tās nav pieejamas visiem pacientiem, kam nepieciešamas.
Austrumeiropā cenas ir zemākas, taču starpība ir daudz mazāka nekā ienākumu atpalicība no bagātākajām valstīm. «Mēs vēl nevienā gadījumā neesam bijuši apmierināti ar ražotāju piedāvājumu. Piemēram, ir kompānijas, kuras piedāvā mums Itālijas cenu – viņiem ir liels tirgus, liela atlaide. Bet salīdzināsim Latvijas un Itālijas vidējo algu un nodokļu ieņēmumus – kā mēs to varam atļauties? No otras puses, mums ir slēptie līgumi, un viņi var mums dot lielākas atlaides, bet tā nenotiek,» stāsta NVD speciāliste Inese Kaupere.
Kamēr ražotāji un valstis nespēj vienoties un noveļ atbildību cits uz citu, inovatīvās zāles, kas Latvijā nav iekļautas kompensējamo sarakstā, bieži ir pat dārgākas nekā vidēji Eiropā.
«Šeit ir mazs tirgus, ražotājiem nav nekādas intereses, un neejošam tirgum jau nedod milzīgus bonusus,» skaidro veselības ekonomiste Daiga Behmane. Augstās cenas ļauj arī garantēt, ka tās nepazeminās cenas citās dalībvalstīs. Tā vietā ražotāji mēdz rīkot labdarības akcijas un daļēji apmaksāt zāles noteiktam skaitam pacientu.
Ieved lētās, nevis dārgās
Zāļu cenu ietekmē vēl kāds faktors, proti, tā sauktais paralēlais imports un eksports. Lieltirgotāji ES brīvo preču kustību izmanto, iepērkot zāles par zemāku cenu, piemēram, Bulgārijā, un pārdodot valstī, kur tas pats medikaments maksā dārgāk.
2015. gada vasarā Latvijā stājās spēkā likuma grozījumi, kas būtiski atvieglo zāļu paralēlo importu. To iniciators un aktīvs virzītājs bija veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), kurš apgalvoja: ievedīs lētākas zāles no Bulgārijas un Rumānijas, kā rezultātā ražotāji būs spiesti nolaist cenas. Tas attiekšoties arī uz inovatīviem preparātiem. Kompensējamās zāles palētināšoties tik ļoti, ka cilvēkiem nebūs jāpiemaksā pašiem.
Tas nav noticis.
Pēdējos mēnešos zāļu imports ir palielinājies, taču tie nav inovatīvie, bet gan salīdzinoši lētie, plaši pieprasītie medikamenti, ko ieved lielos apjomos. Piemēram, 2015. gadā visvairāk pārdotais paralēli importētais medikaments bijis Enelbin Retard – zāles asinsvadu paplašināšanai, kas aptiekā maksā ap 12 eiro.
Zāles palētinājušās par 2-28% atkarībā no preparāta, liecina NVD dati. 65% gadījumu cenu starpība nepārsniedz 2,86 eiro. Daudzas zāles kļuvušas lētākas tikai par pārdesmit centiem. Re:Baltica aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka lielāko krējumu nosmeļ lieltirgotavas.
Savukārt dārgās, modernās pretvēža zāles importētas netiek. Kompensējamo zāļu oficiālās cenas ir vienas no zemākajām ES, tāpēc Latvija ir zāļu eksportētājvalsts. Piemēram, 2015. gadā zāļu paralēlā eksporta kopējais apjoms bija 79 miljoni eiro, turpretim paralēlā importa – nepilni pieci miljoni.
Pēc Zāļu valsts aģentūras datiem, vairāk nekā 35% no visa zāļu eksporta veido kompensējamie onkoloģijas grupas preparāti – tos izved uz bagātajām dalībvalstīm Vāciju un Zviedriju. Citur Austrumeiropā, piemēram, Rumānijā, tas novedis pie tā, ka slimnīcās nav bijis, ar ko ārstēt pacientus. Latvijā nopietnu trūkumu pagaidām nav bijis, taču ražotāji atzīst: oficiālās cenas nedrīkst būt pārāk zemas, citādi zāles izvedīs.
Belēviču ģimene ilgus gadus darbojas farmācijas biznesā, un līdz ar to katras izmaiņas ietekmē tās labklājību: šobrīd Belēviča dēlam pieder daļas zāļu lieltirgotavu Baltacon, ABC Pharma, kā arī Saules aptiekas biznesā.
Gan Baltacon, gan ABC Pharma pērn iekļuvušas lielāko zāļu importētāju un eksportētāju piecniekā, turklāt ABC Pharma gada laikā pakāpusies no sestās uz 2. vietu.
Datus par apgrozījumu Zāļu valsts aģentūra gan neizpauž – abi uzņēmumi ir aizlieguši tos publiskot. Uzņēmumu reģistrā dati par pagājušo gadu pieejami par mazāko no firmām – ABC Pharma -, un tai ir klājies lieliski. Apgrozījums pret iepriekšējo gadu ir pieaudzis gandrīz deviņas reizes – līdz 318 tūkstošiem eiro, un iepriekšējā gada mīnusi pārtapuši apmēram 16 tūkstošu eiro peļņā. Baltacon mērogs ir nesalīdzināmi plašāks – tās apgrozījums 2014. gadā pārsniedza 19 miljonus eiro, bet peļņa 800 tūkstošus, taču 2015. gada rezultāti vēl nav redzami.
Zāļu importētāju un eksportētāju peļņu ietekmē ne tikai likumu izmaiņas, bet arī cenu svārstības, konkurence un citi faktori. Ministrs Belēvičs rakstiskās atbildēs Re:Baltica apgalvo, ka nozares rādītāji ir uzlabojušies kopumā: lieltirgotavu apgrozījums pērn audzis par 25 miljoniem, un «reformas ietekmēja dēla biznesu tāpat kā pārējos komersantus». Paralēlais imports esot tikai viens no veidiem, kā pazemināt zāļu cenas, un nākamajos gados ieguvumi slimniekiem būšot jūtamāki, jo jāpaiet laikam, lai reformas nestu rezultātus. Savukārt vienīgais iemesls, kāpēc Latvijā vēža slimniekiem nekompensē modernos medikamentus, ir naudas trūkums.
Kāds ir risinājums? Viens no ES šobrīd apspriestajiem variantiem ir tā sauktā diferencētā pieeja. Valstis sagrupētu pēc IKP uz iedzīvotāju, un katrai grupai tiktu piedāvāta atbilstoša cena, savukārt slēptie līgumi – atcelti. Tādējādi bagātās valstis segtu zāļu izstrādē ieguldītos līdzekļus, bet nabadzīgās pirktu tās par cenām, kas nedaudz pārsniegtu ražošanas izmaksas.
ES valstis saprot, ka maldina cita citu, taču vēl nav gatavas atteikties no slēptiem līgumiem un pāriet uz šādu sistēmu. Turklāt būtu jāaizliedz paralēlais imports, jo pretējā gadījumā lētās zāles izvestu uz ārzemēm. Tas ir sarežģīti, jo būtu jāgroza ES pamatlīgums. Kompromiss varētu būt, piemēram, vairāku Austrumeiropas valstu apvienošanās kopējā zāļu iepirkumā. Nesen publicētajā Eiropas Komisijas pētījumā piedāvāts vēl kāds variants – atcelt līgumus un salīdzināt cenas, ņemot vērā valstu IKP rādītājus.
Kārlim, kurš nevar atļauties nopirkt zāles, par šīm shēmām gan nav ne jausmas. Viņš reizi divās nedēļās dodas uz Latvijas Onkoloģijas centru, kur iziet jau otro ķīmijterapijas kursu. Taču tā nav pietiekami efektīva, un viņam priekšā ir vēl viena operācija. «Ārsti apgalvo, ka bez Avastin man nav izredžu izveseļoties,» viņš saka. Pa vidu starp analīzēm un injekcijām viņš audzina savu mazo dēlu un turpina mācīt bērniem dejot. «Tā ir sirdslieta, kas uztur mani pie dzīvības. Esmu daudzreiz kritis, bet vienmēr piecēlies. Piecelšos arī šoreiz,» viņš ir pārliecināts. Enerģiskais, atvērtais puisis zina – tas viņam būs jāizdara paša spēkiem. Ne valsts, ne farmācijas industrija viņam palīgā nesteigsies.
Raksts ir daļa no starptautiska pētījuma, kas veikts ar Eiropas Pētnieciskās žurnālistikas fonda atbalstu. Tapšanā piedalījās: Eric Breitinger (Šveice), Stanimir Vaglenov (Bulgārija), Cristian Niculescu (Rumānija), David Leloup (Beļģija), Harry Karanikas un Dimitra Triantafillou (Grieķija).
