Ābolu garāmgājējam
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Ernests zīmē
Klienti
Kam slikta Latvija?
Mēnesi pēc projekta Par labu Latviju! dibināšanas jau pirmais apcietinātais
Varbūt Raimonds Munkevics arī labprāt cienātu kaimiņus ar āboliem un ar medus spaiņiem apstaigātu viņu mājas kā tie «labie cilvēki» no reklāmas, taču viņam pēkšņi jārūpējas par metaforiskajiem sausiņiem. Kaut gan gribēja tikai «finansiāli atbalstīt» vienu vai divas paša vadītās Jūrmalas domes deputātes, lai balso pret viņa atstādināšanu no amata.
Kūrortpilsētas pašvaldības vadītāju nonākšana «kūrortā» ar stingru iekšējo kārtību un restotiem logiem sāk kļūt par tradīciju un nevienu laikam vairs neizbrīna, kaut arī daudzus sarūgtina. Taču politiskā veidojuma Jūrmala – mūsu mājas līderim, kam mājas nu ir Centrālcietumā, šāds lietu ritums varētu šķist netaisns arī tāpēc, ka liktenis un KNAB ar viņu tā izrīkojies tikai aptuveni mēnesi pēc tam, kad tika prezentēts projekts Par labu Latviju!, no kura «domubiedru grupas» viņš vienīgais apcietināts.
Martā pie dāsni klātiem galdiem restorānā palaistais un aprīlī oficiāli prezentētais priekšvēlēšanu projekts (Andris Šķēle gan iebilda pret vārdu «projekts» – «es gribētu to saukt par tādu tautas kustību») iecerēts kā Tautas partijas un LPP/LC glābšanas plosts rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Nav jāšaubās par plostnieku komandā iesaukto «uzņēmēju» – gan to, kuri taisa naudu ar amatiem, gan to, kuru biznesu nodrošina politiķu lēmumi un nodokļu maksātāju nauda – bažām par savu nākotni. Vieni bez otriem nevar. Kopīgās glābšanās aina būtu traģikomiska, ja nebūtu biedējoša tāda Latvija, kāda būtu laba gan savus īpašumus par 70 miljoniem latu ieķīlājušajam politiķim Šķēlem, gan parādos stiegošajam uzņēmējam Ķirsonam, kurš gribētu «kontrolēt politiķus».
Munkevics ir šā konglomerāta sīks, tomēr smagā, politisko lēmēju gala pārstāvis. Saprotams, viņam nav laba Latvija, kurā nevar pat iedot kukuli jeb, piedodiet, pagaidām jāsaka – sakārtot lietas paša vadītajā pašvaldībā. Kā teikts viņa parakstītajā Par labu Latviju! manifestā: «Latvija savu potenciālu vēl nav apjautusi. Tas guļ apsegts ar mākslīgi iepotētu neticību saviem spēkiem, ar uzpūstu paškritiku un uzspiestu kauna sajūtu.»
Nākotnes Latvijas cilvēks Munkevics ir atmetis paškritiku un kauna sajūtu, taču Latvija izrīkojas ar viņu kā ļauna pamāte. Jeb, kā teiktu krievu valodas teicienu skaidrotājs Šķēle, «ņēma un uzmeta».
Jāteic gan, ka «labie cilvēki», kuri glābšot Latviju, jau tagad raujas melnās miesās, lai labajā Latvijā nekas tāds kā ar Munkevicu ar viņiem vairs nevarētu notikt, – trīs dienas pēc «labās Latvijas» projekta prezentēšanas izgāza Saeimā viņiem sliktās Latvijas ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, bet tajā pašā dienā, kad Rīgas Centra rajona tiesa aizdomās par kukuļdošanu aizturēto Munkevicu apcietināja, iedabūja Satversmes tiesā «labās Latvijas» teicamnieci Vinetu Muižnieci. Taču Munkevicam pašam Latvijas uzlabošanas temps izrādījās par lēnu.
Tas apbēdināja arī otro no abiem svarīgākajiem «tautas kustības» iniciatoriem Aināru Šleseru, kas tik daudz pūliņu un personisko mobilo sarunu laika bija ziedojis par labu šai pilsētai jau pirms pieciem gadiem, taču tolaik viss labais darbs domes atejā tāpat beidzās ar mēra Jura Hlevicka nonākšanu cietumā.
«Jūrmala ir bēdu ieleja,» Šlesers komentēja Munkevica apcietināšanu un izbalsošanu no domes priekšsēdētāja amata. Un, kā jau «rīcības cilvēkam» piedien, ieteica šo «bēdu ieleju» vienkārši pievienot Rīgai, kura viņam tātad jau tagad ir «laba» diezgan.
Taču «bēdu ieleja» būtu labs raksturojums arī nupat notikušajam TP ārkārtas kongresam. Toni pašā sākumā aizdeva aktieru priekšlasījumi iz Raiņa – par «daudzcietušo zemi», kurā «mums sāp» un «sirdī zogas žēlas». Sāpju un ciešanu iemesls savulaik varenajai varas partijai nu ir kā tipiskai sīkpartijai – valdība. Tomēr, ņemot vērā TP nopelniem bagāto pagātni, bija uzjautrinoši, nevis garlaicīgi dzirdēt Šķēles žēlabas par «korumpētu valsts pārvaldi», kas esot Vienotības vienīgais «spēka avots», un apsolījumu, ka atrašanās viņa partijā «nav un nebūs savienojama ne ar politisku konjunktūrismu kārē pēc augsta amata, ne ar TP vārda iesaistīšanu saimnieciski negodīgā rīcībā pret valsti». Taču recepte Latvijas glābšanai bija garlaicīgs starpposms priekšvēlēšanu kampaņas cilpainajā ceļvedī – taisīt augšā apvienību ar Šlesera partiju un ar Šlesera un Šķēles uztaisīto Par labu Latviju!
Līdz ar to pamuļķais «AŠ kvadrāts» ir noiets posms. Sākusies vārdā nesauktu «labo ļaužu» reklamēšana, kurai izgāztā nauda droši pārspēs tos miljonus, kurus TP un LPP/LC arvien parādā valstij pēc iepriekšējām «pozitīvisma» kampaņām. Sāksies ļaužu sijāšana sarakstiem, kurus šoreiz vajadzēs veselus piecus – katram apgabalam citu. TP kandidātu trūcīgās piešprices gatavošana kopējam sarakstam jau sākusies – izpildīgo Ventu Armandu Kraukli nevarēs «pārdot» vēlētājiem, tad nu paldies par darbu, bet valdē vairs nebūs. Rāmais Oskars Spurdziņš daudziem jau aizmirsies, tāpēc derēs. Derēs arī Māris Riekstiņš (kā no Eiropas) un Māris Kučinskis ar Edgaru Zalānu (kā no pagastiem). Četrdesmitgadīgie «jaunieši» gan būs vēl jāpārbauda. Bet tas tad arī gandrīz viss. Turklāt partijas līderi pašu vēlētāji nemīl.
Tāpēc šīs tautas kustība rudens virzienā sola pamatā tikai divējādu intrigu. Pirmkārt – kā no anonīmo «labo ļaužu» burzmas beigās izkāps konkrēti «uzņēmēji» kā afrodītes no jūras putām ar Šķēli un Šleseru padusē. Otrkārt, vai un kuri no «uzņēmējiem» līdz tam izbirs no «labās Latvijas» – vai nu bankrotēs, vai nu iekulsies citādā ķezā, vai nu nonāks turpat, kur Munkevics.
Taču Šķēles pasaka par divām blondīnēm Porsche džipos kā nelaimes vēstnesēm diezin vai pārtaps stāstā ar viņam laimīgām beigām. Ka paskatās pa kreisi – sēž pie stūres Munkevics. Skatās pa labi – arī tur pie stūres Munkevics. Turklāt priekšā – šofera dēls, bet aizmugurē – lielākais kretīns. Un sirdī ielīst tāds prieks par labo jo labo Latviju, ka gluži vai suni varētu paņemt no patversmes.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Jautājumus, vai ir atcelta miljardiem gadu evolūcija, vai arī cilvēki darīs Dieva darbu, izraisīja sensacionālais paziņojums, ka zinātniekiem izdevies radīt mākslīgu dzīvu organismu. Taču patiesībā ASV pētnieku grupai doktora Kreiga Ventera vadībā izdevies nevis radīt dzīvību vai jaunu dzīvības formu, bet gan izveidot šūnu ar sintezētu dabisko genomu. Žurnālā Science zinātnieki publicējuši atskaiti par eksperimentu, kura rezultātā izdevies sintezēt baktērijas Mycoplasma mycoides genomu un pārstādīt to citam baktēriju veidam, tā iegūstot «sintētisko šūnu», kuru vada tikai šis genoms. Tam dots vārds Sintija. Zinātnieki uzskata, ka nu varēs pabarot pasauli, radīt vakcīnas un biodegvielu. Taču paziņojums izraisījis satraukumu ASV un citur, ka šis atklājums var nest draudus pasaulei, un prasības aizliegt šādas darbības.
Starptautiska izmeklēšanas komanda secinājusi, ka 26.martā Dzeltenajā jūrā Dienvidkorejas karakuģi nogremdēja torpēda, kas izšauta no Ziemelķorejas zemūdenes. Sprādziens, kurā bojā gāja 46 jūrnieki, bija izraisījis visdažādākos minējumus par tā cēloņiem. Izmeklētāji atraduši pierādījumus, ka tā ir bijusi ziemeļkorejiešu torpēda. Phenjana nekavējoties kategoriski noraidīja savu saistību ar notikušo un piedraudēja ar «visaptverošu karu», ja pret to tiks vērstas soda sankcijas. ANO ģenerālsekretārs Bans Gimuns pavēstīja, ka izmeklēšanas rezultāti ir ļoti satraucoši. Nosodījumu Ziemeļkorejai pauduši ASV, Lielbritānijas, Japānas un citu valstu līderi. Arī Latvija nosodījusi uzbrukumu Dienvidkorejas karakuģim.
Krievija aicina Poliju piedalīties Baltijas atomelektrostacijas būvē Kaļiņingradas apgabalā un sadarboties arī elektroenerģijas eksportēšanā. Piedāvājumi esot izteikti visām Kaļiņingradas apgabala kaimiņvalstīm. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, februārī Helsinkos tiekoties ar Krievijas valdības vadītāju Vladimiru Putinu, noraidīja viņa piedāvājumu iesaistīties Baltijas AES būvē un uzsvēra, ka Lietuva cels savu – Visaginas kodolspēkstaciju. Savukārt Polija pagājušā gada nogalē apliecināja Lietuvai, ka uzskata par prioritāru gan abu valstu energosistēmu savienojuma būvi, gan dalību jaunās Visaginas AES celtniecībā – projektos, kuri palielinātu visa reģiona enerģētisko drošību.
ASV prezidents Baraks Obama izveidojis neatkarīgu komisiju, kas izmeklēs naftas noplūdi no British Petroleum zemūdens urbuma Meksikas līcī. Naftas piesārņojums jau skāris Luiziānas štata piekrasti, kas ir gājputnu apmešanās vieta un unikāla ekosistēma. British Petroleum atzinusi, ka nav novērtējusi avārijas apmērus – tā bija uzstājusi, ka no saplīsušajiem cauruļvadiem izplūst ap 5000 barelu dienā, taču tagad, kad virs noplūdes vietas uzstādītais nosūcējs savāc 5000 barelu dienā, dzelmē novietotās kameras rāda, ka ūdenī joprojām gāžas milzīgs daudzums naftas.
Arī Dalailama tvītero – Tibetas garīgais līderis 21.maijā mikro-blogošanas vietnē Twitter pirmo reizi sazinājās ar interneta lietotājiem Ķīnā, atbildēdams uz jautājumiem un pauzdams viedokli par Tibetas likteni. Ķīnas varas iestādes bloķē Twitter vietni, tomēr daudzi atrod iespēju tai piekļūt. Dalailamas tvītošanas kontu, kur saruna ilga pusotru stundu, apmeklēja 8000.
Zviedrijas torrentu trekeris The Pirate Bay ir «visļaunākais pārkāpējs» ASV veidotajā jaunajā pretpirātisma sarakstā. Pēc Vācijas tiesas rīkojuma interneta pakalpojuma sniedzējam Cyberbunker noņemt no saviem serveriem The Pirate Bay vietni, tā šonedēļ uz laiku pārstāja darboties, taču drīz atgriezās internetā – platjoslas pieeju tai piedāvāja Zviedrijas Pirātu partija. 2003.gadā izveidotā vietne ļauj savstarpēji apmainīties ar dažādiem failiem, kas pārsvarā ir mūzikas, filmu, programmu vai datorspēļu ieraksti. Taču neviens fails neatrodas uz pašas vietnes servera.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītāja Vineta Muižniece ievēta Satversmes tiesā. Aizklātā balsojumā viņa ieguva 52 deputātu balsis, otra pretendente uz amatu, LU lektore un ST tiesneša palīdze Silvija Meiere – 28. Pēc ievēlēšanas Muižniece solīja saraut saites ar politiku un kļūt objektīva, «lai turpmāk vērtētu savu un partijas biedru pieņemto likumu atbilstību Satversmei». ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris nevēlējās vērtēt jauno tiesnesi, taču pauda gandarījumu, ka Saeima laikus izpildījusi savu darbu ievēlēt ST tiesnesi.
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) paliek amatā – par neuzticības izteikšanu, ko bija ierosinājušas Tautas partija, Saskaņas centrs un LPP/LC, balsoja 44, pret – 48 Saeimas deputāti. Pieprasījuma iesniedzēji prasību pamatoja ar policijas veikto kratīšanu LTV žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī un Ilmāra Poikāna jeb Neo aizturēšanu. Mūrniece uzstāja, ka policija rīkojusies likuma ietvaros, un pārmeta TP «populismu». Arī premjers Valdis Dombrovskis (JL) dēvēja to par TP mēģinājumus gāzt valdību «jebkādiem līdzekļiem».
Saeimas vairākums atzina par steidzamiem un pirmajā lasījumā atbalstīja par Kargina un Krasovicka likumu dēvētos grozījumus Kredītiestāžu likumā, kuru pieņemšana var apturēt Parex bankas restrukturizāciju un apdraudēt tajā ieguldītās gandrīz miljarda latu valsts naudas atgūšanu. Taču grozījumi novērstu bijušo bankas īpašnieku depozītos noguldīto vairāku desmitu miljonu latu nonākšanu «sliktajā» bankā pēc tās iecerētās sadalīšanas. Par grozījumiem, kuri bija apspriesti Nacionālās drošības komisijā un Nacionālās drošības padomē, tomēr balsoja Tautas partijas, SC, LPP/LC un PCTVL. Balsotāji apgalvoja, ka vēlas tikai lielāku parlamentāro kontroli pār banku.
Ar Pūt, vējiņi! aktieru priekšnesumā sākās un ar lēmumu par apvienības veidošanu ar LPP/LC beidzās Tautas partijas 13.kongress. Lēmumā tiek uzsvērts, ka apvienības dibināšanā jāievēro nacionālais valstiskums un demokrātija, latviska Latvija Eiropā, taisna, neatkarīga tiesa. Šlesers uzrunā partneru kongresam aicināja veidot tiltu ar Austrumiem, lamāja starptautiskos aizdevējus un slavēja lidostā paveikto. Bet TP priekšsēdētājs Andris Šķēle pārmeta premjeram Valdim Dombrovskim (JL) balstīšanos uz korumpētu valsts pārvaldi un solīja piešķirt 1000 latu pabalstu katram jaunietim, kas sasniegs 18 gadu vecumu.
Vēl viens Jūrmalas mērs pieķerts kukuļdošanā – aizturēts un pēc tam apcietināts Raimonds Munkevics (Jūrmala – mūsu mājas) un arī viņa partijas biedrs, Jūrmalas ātrās palīdzības valdes loceklis Normunds Pīrants. Abus tur aizdomās par mēģinājumu iedot 5000 latu kukuli pilsētas domes deputātei Ivetai Blauai (JL), lai nodrošinātu mēram labvēlīgu rezultātu neuzticības balsojumā. Domes deputāti par tās jauno priekšsēdi ievēlējuši Romualdu Ražuku (Pilsoniskā savienība). Tikmēr bijušais Jūrmalas galva Juris Hlevickis turpina izciest cietumsodu, bet bijušais Jūrmalas un Rīgas mērs Andrejs Inkulis ir apsūdzētais krimināllietā par kukuļdošanu Rīgas domē.
Trīs mēnešus pēc kārtas pieaug naudas daudzums apgrozībā, kas ir vēl viena ekonomikas atlabšanas pazīme. Naudas rādītājs, kas raksturo kopējo skaidrās un bezskaidrās naudas apjomu ekonomikā, mēneša laikā pieauga par 1,8%, bet gada pieaugums sasniedza 4,2%, rāda Latvijas Bankas dati. Aprīlī to būtiski iespaidoja skaidrās naudas palielinājums apgrozībā par 6,7%, ko sekmēja iepriekšējā gadā ieturēto pensiju izmaksas, kā arī straujā eksporta izaugsme, mazumtirdzniecības apgrozījuma stabilizēšanās un pirmās bezdarba sarukuma tendences. Piecos no pēdējiem sešiem mēnešiem, izņemot nelielu sezonālu samazinājumu šā gada janvārī, bija vērojams noturīgs naudas daudzuma apgrozībā kāpums.
Rekordliels dalībnieku skaits – 11 457 – svētdien piedalījās 20.gadskārtējā Rīgas maratonā. Visvairāk skrējēju devās 5 km jeb minimaratona distancē – 7813. 42 kilometru un 195 metrus garo distanci pirmais pieveica Slimanu Babazuzs no Marokas, sieviešu konkurencē uzvarēja Marina Damantseviča.
Cosmos Sējāns jaunā ampluā!
Bieži intervēju aktierus, rakstniekus, māksliniekus, mūziķus, un bieži, pēc intervijas izejot uz ielas, ir kluss prieks – cik labi, ka mums tādi cilvēki! Radoši, uzņēmīgi. Gatavi vienmēr izdomāt ko jaunu, vērtīgu, lai Latvijā dzīvot būtu forši un nevajadzētu vaidēt tviterī, ka mums viss ir tik provinciāli
Kluss prieks man bija arī pēc intervijas ar Cosmos mūziķi Andri Sējānu, kurš pirms dažiem mēnešiem kļuvis par Spīķeru koncertzāles māksliniecisko producentu. Andrim ir daudz iedvesmojošu ieceru, kā mūs visus aizvien biežāk atvilināt uz koncertiem, kas notiek Spīķeros.
Viena skumja ziņa arī – grupa Cosmos pārtraukusi savu darbību. Man gribējās, lai šī skaļā, skatienus pievelkošā sliktā ziņa būtu raksta beigās, nevis sākumā. Tāpēc, ka Andris neņerkst, bet atrod aizvien jaunus veidus, kā likt lietā radošo enerģiju. Kaut kas labs ir beidzies. Kaut kas labs – sācies! Par to vairāk rakstā Cosmos vietā Spīķeri.
Paldies, labi pastrādājuši!
Igaunija saņēmusi zaļo gaismu eiro ieviešanai un tikai ar nelielām bažām gaida 1.janvāri
Ierindas igauņiem ir tikai divas lielas bažas par eiro – kāds būs tā maiņas kurss un cik liels būs cenu lēciens. Finanšu minists Jurgens Ligi atbild ar sen iekaltu mantru – pievienojoties eiro, tiks saglabāts pašreizējais Igaunijas kronas kurss, kas jau daudzus gadus ir piesaistīts šai valūtai, tāpēc jebkuras spekulācijas par šo jautājumu ir vienkārši muļķības. «Nav nekāda ekonomiska pamatojuma rīkoties citādi, un es par to vairs nevēlos diskutēt,» viņš atbildēja nesenā televīzijas diskusijā.
Atviegloti uzelpot varēja aptuveni 150 tūkstoši igauņu ģimeņu, kas kredītus ņēmuši eiro un kuriem jebkāda kronas devalvācija padarītu šos aizņēmumus dārgākus.
Par cenu celšanos Ligi piekrīt, ka, pievienojoties eirozonai, cenas Igaunijā noteikti augs, jo tām ar laiku būtu jāsasniedz citu Eiropas valstu cenu līmenis. Tajā pašā laikā diez vai vajadzētu baidīties no tāda inflācijas rekorda, kuru izraisīja kredītu bums pirms dažiem gadiem. Turklāt inflāciju piebremzēs lielais bezdarba līmenis un vājš iekšējais patēriņš. Tiesa, jāatzīst, ka sīkāki pirkumi, piemēram, tase kafijas vai loterijas biļete ātri vien kļūs dārgāka kaut vai tāpēc, ka pārdevēji vēlēsies noapaļot jaunās cenas (uz augšu, protams).
EIRO KLUBA CENA
Pašlaik Igaunijā daudz runā par to, cik augstu cenu valsts ir samaksājusi par iespēju pievienoties eirozonai – kas paveikts, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus (tie regulē eirozonas politiku), un kādi upuri bijuši nepieciešami, lai Igaunija tagad fiskālajā ziņā izskatītos krietni labāk par daudzām «vecajām» eirozonas valstīm. Tikai dažas dienas pirms zaļās gaismas saņemšanas no Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas Igaunijas statistikas birojs izplatīja jaunākos datus par bezdarba līmeni – šā gada pirmajā ceturksnī tas sasniedza jaunu rekordu, jo bez darba bija 136 900 cilvēku. No tiem vairāk nekā trešdaļa ir bezdarbnieki ilgāk nekā gadu.
Iepriekšējā ceturksnī bezdarba līmenis no 15,5% uzlēca uz 19,8%, sasniedzot augstāko punktu pēdējo 13 gadu laikā, kopš tiek apkopota šāda veida statistika. Eiropas mērogā Igaunija atpaliek tikai no Latvijas, salīdzinot ekonomiskās krīzes un kredītu burbuļa plīšanas izraisītos bezdarba tempus.
Iekšzemes kopprodukts pērn Igaunijā saruka par 14,1%, šā gada pirmajā ceturksnī – vēl par 2,3%.
Opozīcija kritizē premjeru Andrusu Ansipu par pagājušā gada lēmumu nogriezt budžeta tēriņus par vairāk nekā 9%, tādā veidā iekļaujoties eirozonas kritērijos, lai gan šī nauda būtu noderējusi ekonomikas sildīšanai. Tiesa, gan vadošie politiķi, gan makroekonomisti atsakās to raksturot kā «maksu» par eiro.
Budžeta cirpšana būtu bijusi nepieciešama pat tad, ja Igaunija jau atrastos eirozonā – tai būtu jāievēro stingrie budžeta noteikumi, atgādina premjers Ansips. Viņa pārstāvētā Reformu partija aizvien turas popularitātes reitingu līderpozīcijās. Tikai šā gada aprīlī tā noslīdēja nedaudz zemāk, pirmo vietu atdodot Centra partijai, taču tagad atkal ir atgriezusies reitingu augšgalā. Politikas eksperti uzskata, ka ievērojamas pārmaiņas vēlētāju attieksmē nav notikušas, vēl vairāk – veiksmīga pievienošanās eiro tikai vairos Reformu partijas popularitāti.
Ansips uzstāj, ka stingrā budžeta politika palīdzējusi Igaunijai atkopties no krīzes ātrāk nekā jebkādi citi «sildīšanas» paņēmieni. Bezdarba līmenis būtu vēl augstāks, ja valdība izvēlētos tādu politiku, kas neizbēgami novestu pie valsts kredītreitingu pazemināšanas – tas sadārdzinātu uzņēmumiem nepieciešamās finanses. Turklāt, runājot par «sildīšanu», – Igaunija sagaidīja krīzi ar 3% budžeta pārpalikumu, tālab atļaušanās iebraukt budžeta deficīta mīnusos jau pati par sevi bija sava veida ekonomikas sildīšana. Igaunija atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm krīzes laikā nav aizņēmusies naudu, nav palielinājusi ārējo parādu, bet veiksmīgi izmantojusi ES fondu resursus.
«Nepiekrītu apgalvojumam, ka algas tika samazinātas eiro vārdā,» saka Nordea bankas Igaunijā galvenais ekonomists Tonu Palms. Ekonomiskā politika reaģējusi uz izmaiņām tirgū, līdzīgi kā tas notika Krievijas krīzes laikā 90.gadu otrajā pusē. Sabiedriskais sektors ir «norijis» aptuveni 20% algu griezumu, kuram līdztekus veikta arī administratīvo izdevumu samazināšana. Savukārt privātajā sektorā algas pagājušajā gadā nogrieztas tikai par 5%. Te gan vērts pievērst uzmanību Igaunijas Bankas atzinumam, ka patiesībā privātajā sektorā nodarbināto kopējie ienākumi samazinājās par 17,7%, jo jāņem vērā atlaišanas un darba stundu samazināšana.
Tieši pēdējais faktors ir zīme, ka Igaunijas ekonomika ir diezgan elastīga, uzskata Palms. Pretējā gadījumā atlaišanu apjomi būtu bijuši vēl iespaidīgāki.
RISKANTĀ ZONA
Pievienojoties eiro, Igaunijai neapšaubāmi jārēķinās ar zināmu risku, saka Stokholmas Universitātes profesors Laršs Kalmfors, kas 90.gados vērtēja aspektus par un pret Zviedrijas iestāšanos eirozonā. «Pašlaik ir problēma, ka jūs īsti nezināt, kur vēlaties iestāties. Eiropas Savienības krīzes risinājumu mehānismā pēdējā laikā tiek improvizēts bez jebkādiem jauniem fiskāliem noteikumiem, kas, pirmkārt, jau neļautu nonākt tādā situācijā, kāda izveidojusies patlaban.» Taču kronas piesaiste eiro ļoti ilgā laika posmā, protams, ir arguments atrasties eirozonā, uzskata Kalmfors, pie reizes norādot, ka Igaunijai līdz ar to parādīsies teikšana lēmumos, ko pieņem eirozonas politiķi.
«Ir interesanti salīdzināt Igauniju un Grieķiju,» saka profesors. «Jūs [igauņi] ar algu samazināšanu esat panākuši iekšējo devalvāciju, un tas jūs izvedīs no krīzes. Šāds cenu un algu elastīgums padara jūs par daudz piemērotākiem vienotās valūtas zonas dalībniekiem nekā dažas citas eirozonas valstis.»
Savukārt, runājot par pašas eirozonas iespējamo izšķīšanu, Kalmfors saredz mazu risku. «Es neteiktu, ka šis risks ir nulle, taču tas tik tiešām ir mazs, ņemot vērā, cik liels politiskais kapitāls ir ieguldīts šādas zonas radīšanā. Lielākais risks drīzāk ir tas, ka jūs nezināt, kam īsti pievienojaties.»
Igaunijas pārstāvis Eiropas Komisijā Sīms Kallass teic, ka pašreizējās eirozonas problēmas nav mainījušas argumentus, kāpēc jāpievienojas eiro. Igaunija to dara nevis tādēļ, lai nejustos vientulīgi, bet gan tādēļ, lai iekļūtu ievērojami lielākā ekonomiskajā telpā, kas ir droša vide biznesam. «Ekonomiskajā politikā nevar rīkoties tā, ka šodien mēs izdomājam vienu, bet rīt krasi mainām savu viedokli, piemēram, izlemjam atlikt pievienošanos eirozonai, kamēr tā pārdzīvo pašreizējo krīzi. Mazas valstis arvien biežāk nonāk pie secinājuma, ka pārlaist nepatikšanas kopā ir daudz drošāk nekā atsevišķi.»
Savukārt par neatkarīgas monetārās politikas iespējām Eiropā Kallasam ir šāds stāsts. «Reiz es pajautāju Nīderlandes centrālās bankas bijušajam vadītājam Vimam Duisenbergam, kas vēlāk kļuva par pirmo Eiropas Centrālās bankas prezidentu, – ko nīderlandieši domā par atteikšanos no nacionālās valūtas. «Jā, bet kam pieder mūsu valūta?» atjautāja Duisenbergs. «Eiropā sava valūta ir tikai vienai valstij – Vācijai. Mums pārējiem tiek dotas desmit minūtes reaģēt uz lēmumiem, ko pieņēmusi Bundesbanka. Pievienojoties eiro, mēs iesaistāmies lēmumu pieņemšanā.»»
IGAUŅI GLĀBS GRIEĶUS?
Nav šaubu, ka Igaunija pievienojas eirozonai smagā brīdī. Kā saka ekonomikas profesors Andress Araks: «Gribējām tikt uz kāzām, bet nonācām bērēs.» Pašlaik Eiropas Savienība tik tiešām nav ne pievilcīgākā, ne arī konkurējošākā ekonomiskā zona pasaulē. Eirozonā ir daudz problēmu, kuras, pēc Araka domām, pašas eirozonas valstis līdz galam vēl nav izpratušas. Grieķijas krīze varētu būt tikai aisberga redzamā daļa. Tajā pašā laikā viņš, kā daudzi igauņi, ir lepns par piemēru, kādu Igaunija ir parādījusi citām zemēm – ekonomikas atveseļošana ar izdevumu samazināšanu un citiem elastīgiem fiskāliem paņēmieniem tik tiešām ir iespējama. «Es priecājos, ka mums tas ir izdevies.»
Principā Igaunija varētu būt paraugs citām eirozonas valstīm. Līdzīgi kā Zviedrija (nav eirozonā), arī Igaunija pašlaik ir vienīgā valsts ES, kurā budžeta deficīts ir mazāks par 3% no iekšzemes kopprodukta, un tā izpilda Māstrihtas kritērijus. Eirozonā kopumā valstu ārējais parāds vidēji ir 75% no iekšzemes kopprodukta, taču Igaunijā tas ir tikai 7,5%.
«7,5%!» atkārtoti uzsvēra ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs Oli Rēns, kad pagājušajā nedēļā tika apspriesta Igaunijas iespējamā pievienošanās eirozonai. «Mums ir jāpaslavē Igaunija par tās ilgtspējīgo apņemšanos ievērot nelokāmu politiku,» teica Rēns. «Tas ir arī ļoti spēcīgs signāls, kuru vērts ņemt vērā citām ES valstīm.»
Salīdzinoši nesen parādījies jauns aspekts, ar ko jārēķinās eirozonas dalībvalstīm, – piedalīšanās citu valstu finanšu glābšanā. Vai Igaunija var to atļauties? Sīms Kallas saka – jā, draugiem ir jāpalīdz, norādot, ka Igaunija jau tagad palīdz Latvijai.
Premjers Andruss Ansips preses konferencē pagājušajā nedēļā norādīja, ka «solidaritāte ir eirozonas realitāte» un Igaunijai ir jābūt gatavai piedalīties ES izstrādātajos glābšanas plānos un jāinvestē Grieķijas vērtspapīros, ja tas būs nepieciešams. «Mēs nezinām, kad mums pašiem varētu noderēt šāda palīdzība,» teica Ansips.
Arī finanšu ministrs Jurgens Ligi skaidroja, ka pagaidām Igaunijas iesaistīšanās Grieķijas glābšanā vai iesaistīšanās stabilizācijas fondā ir tikai pieņēmums, jo Igaunija vēl nav pilntiesīga eirozonas dalībvalsts. Taču arī pēc pievienošanās eirozonai iesaistīšanās citu valstu stabilizēšanā automātiski nenozīmēs to, ka igauņu nodokļu maksātājiem būs jāapmaksā izšķērdīgo grieķu rēķini. Grieķijai piedāvātā glābšanas pakete vispirms paredz aizdevuma garantijas. Reāla nauda pagaidām nemaz nav pārskaitīta. Pat ja Igaunijai nāktos aizdot naudu Grieķijai, par to tiktu saņemti kredītprocenti.
PIESARDZĪGS OPTIMISMS
Igaunijas uzņēmēji kopumā ir priecīgi par eiro, norādot, ka pievienošanās eirozonai samazinās izmaksas un palielinās uzticamību. Arī pati nauda būs lētāka, jo eiro aizņēmumu likmes ir zemākas nekā kronai. Investīciju bankas Trigon Capital izpilddirektors Joakims Heleniuss paredz jaunus investīciju «viļņus» no Ziemeļvalstīm, kas vispirms būs individuālas investīcijas nekustamajā īpašumā, bet pēc tam sekos pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības. Un, visbeidzot, lieli uzņēmumi pārcels ražotnes uz Igauniju. Igaunijā dominē pārliecība, ka pievienošanās eiro nenoliedzami piesaistīs ārzemju investorus, kas pašlaik nolēmuši nogaidīt, jo aizvien bažījas par kronas devalvācijas risku.
Reitingu aģentūras Fitch un Moody’s jau devušas mājienus, ka pēc rekomendācijas atļaut pievienoties eirozonai Igaunijas kredītreitings ir kļuvis pārliecinošāks. Galīgo lēmumu par Igaunijas uzņemšanu eirozonā ES finanšu ministri pieņems 13.jūlijā.
Kopumā Igaunijas sabiedrībā eiforija nevalda. Vairāk jūtams pragmatisms. Krona, kā jau minēts, ilgus gadus ir bijusi piesaistīta eiro, tālab naudas maiņa lielas atšķirības neieviesīs. Politiķi un mediji eiro ieviešanu atbalsta, valstī jūtama tikai neliela opozīcija. Dienā, kad Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka publicēja savu viedokli par Igauniju, pie Igaunijas centrālās bankas piketēja aptuveni 20 cilvēku. Galvenais sauklis bija «Kāpēc precēt mirušu līgavu?».
Pašlaik – eiro ieviešanas priekšvakarā – ir īstai brīdis, lai atskatītos pagātnē, saka Sīms Kallass, kas pašlaik pilda transporta eirokomisāra pienākumus un kā bijušais Igaunijas Bankas vadītājs uzskatāms par igauņu kronas tēvu. Viņaprāt, nacionālā valūta ir izpildījusi savu misiju, nodrošinot stabilu vidi ekonomikas attīstībai. «Tagad esam guvuši apstiprinājumu, ka pieņēmām pareizu lēmumu [piesaistīt kronas kursu eiro],» saka Kallass. Krona ir pārdzīvojusi satricinājumus, spekulatīvus uzbrukumus un baumas. «Labi pastrādājusi.»
Sabiedriskās domas aptaujas liecina par veselīgu optimismu. Puse igauņu atbalsta eiro ieviešanu. Lielākās bažas ir par inflāciju. Jā, arī nedaudz žēl atvadīties no kronas. Nostalģisks izklausās pat Sīms Kallass. «Uz banknotēm, kas aizvien ir apgrozībā, ir mans paraksts. Turklāt tīri estētiski kronas ir ļoti skaistas naudas zīmes.»
Austrumu robeža kā māte barotāja
Legāla un nelegāla akcīzes preču ievešana Latvijā atkal kļuvusi par daudzu Latgales iedzīvotāju vienīgo iztikas avotu. Gluži kā 90.gados. Atšķirība vien tā, ka toreiz pāri robežai gāja kājām, bet tagad brauc. Un ar katru ievesto cigareti un benzīna litru garām valsts kasei aizplūst santīmi, kas summējas miljonos
Rīts Ludzas tirgū. Aptuveni tāds pats kā jebkurā Latvijas mazpilsētā. Vienīgā atšķirība – tirgū ir daudz Krievijas preču un pie vārtiem bariņš vīru, kas neko netirgo, bet atrodas nepārtrauktā kontaktā ar pircējiem un pārdevējiem. No malas izskatās, ka viņi te visus pazīst un visi pazīst viņus.
Pieticīgi ģērbušies, bez izteiktas profesionālās piederības, grūti nosakāma vecuma un mazliet aizdzertām acīm. Multimākslinieki – teiktu gados jauns rīdzinieks, lai gan man labāk patīk «saulesbrāļi», kā šādus vīrus sauca ulmaņlaikos. Vienu brīdi saskaitu astoņus, tad desmit, bet jau pēc mirkļa palikuši seši. Viņi ir ļoti darbīgi, tāpēc ik pa laikam kāds pazūd, cits atgriežas, nepārtraukti nojaucot man skaitīšanu. Viens atnes kokteiļa Dins pudelīti un palaiž uz riņķi. Visi pa druskai iemalko. Ļoti piesardzīgi. Multimākslinieku pamatbizness ir cigaretes. Sarkanās More maksā 80 santīmu, gaiši zilās – 90. Citu pagaidām neesot.
Ar melnu, ne pārāk jaunu Audi pie tirgus piebrauc robežsargs formā ar virsnieka vietnieka uzplečiem un dodas pie vīriem. Sarokojas, drusku parunā, tad robežsargs ar diviem multimāksliniekiem iekāpj mašīnā un aizbrauc aiz stūra. Kad esmu nonācis līdz vietai, kur redzama mašīna, vienam no vīriem rokās liela, vismaz četrdesmitlitrīga, balta plastmasas kanna ar degvielu. Robežsargs uzmanīgi skatās apkārt, kamēr vīrs lej benzīnu bākā. Esmu patālu, priekšā citas mašīnas, tāpēc grūti saskatīt – benzīnu lej robežsarga melnajā Audi vai tikpat melnajā folksvāgenā blakus. Tomēr šī aina ar benzīna kannu, necili tērptajiem vīriem un robežsargu, kurš vēro apkārtni, depresijā iedzītās Latgales problēmas atspoguļo daudz daiļrunīgāk nekā jebkuri vārdi. Katrs mēģina izdzīvot, kā māk. Un labāk simt draugu nekā simt latu.
OFICIĀLI IEVESTIE TŪKSTOŠI UN TONNAS
Dienā Terehovas robežkontroles punktu šķērso ap 370 automašīnu. Aptuveni 80% no tām, kad aizbraukts līdz tuvākajam veikalam un degvielas uzpildes stacijai, uzreiz stājas rindā, lai atgrieztos Latvijā. Terehovas muitas kontrolpunkta virsuzraugs Edmunds Sināts, apkopojot datus, secinājis, ka šādi vienā dienā vien Latvijā caur šo konkrēto kontrolpunktu tiek ievests vidēji 12 500 cigarešu, 326 litri vīna, 1060 litru alus un 25 560 litru degvielas. Tā nav kontrabanda. Tas ir likumīgi atļautais preču apjoms, ko pēc 1.marta, kad ievērojami tika samazināts akcīzes preču ievešanas daudzums un uz robežas sākās pastiprinātā muitas kontrole, var ievest valstī.
Pašlaik viena persona drīkst ievest divas paciņas jeb 40 cigaretes, vienu litru degvīna, četrus litrus vīna, 15 litru alus un pilnu auto bāku ar degvielu plus vēl 10 litru rezervei kanniņā.
Dienā visus piecus austrumu robežpunktus šķērso līdz 1000 automašīnu un tātad caur tiem dienā tiek ievestas aptuveni 70 tonnas degvielas. Zinot to, vairs nepārsteidz, ka pierobežas degvielas uzpildes stacijās neredz nevienu automašīnu.
Kaut arī pilnīgi legāli ievestas, akcīzes preces visbiežāk kļūst par nelegālu ienākumu avotu. Var teikt arī citādi – reģionā, kur katram ceturtajam nav darba, ne vienai vien ģimenei tas ir izdzīvošanas jautājums.
Daudzi vietējie uz pārrobežu dodas kā uz darbu. Ja ne katru, tad katru otro dienu noteikti. Tuvojoties robežpunktam, pārņem mazliet nereāla sajūta. Rindā ap pussimt ārkārtīgi jaudīgu un vecu automašīnu. Pārsvarā melni, savu mūžu nokalpojuši Audi, BMW, folksvāgeni un fordi, kuru vienīgais lietderības kritērijs ir degvielas tvertnes ietilpība. Bet pie automašīnām pulciņos gados jauni cilvēki. 20-35, vecākus tikpat kā neredz. Toties starp vecajām mašīnām var redzēt arī pa kādam jaunam minivenam vai lielajam Mitsubishi apvidniekam ar kravas kasti, kuriem esot 300 litru bāka. Tiesa, pretēji mašīnām to īpašnieki, vai varbūt tikai šoferi, savā starpā ne ar ko neatšķiras.
Tātad galvenais ir benzīns. Tas arī saprotams, jo ar četrdesmit cigaretēm un divām pudelēm šņabja nekāds bizness nesanāk. Vienīgi jautājums – no kurienes tad parādās lētās cigaretes Ludzas tirgū, kas nodrošina ar iztiku vietējos «multimāksliniekus». Uz šo jautājumu daļēji atbildēja Koļa.
LĒTĀS UN DĀRGĀS KRIEVU CIGARETES
Lētās krievu cigaretes kļūst dārgas brīdī, kad tās atrod muitnieki. Koļam nelaimējās. Todien, kad biju Terehovā, viņu aizturēja par kontrabandu. Muitniekiem licies aizdomīgi, ka nedeg viens no pagrieziena rādītājiem. Mašīna tika noskenēta, un attēlā uz monitora skaidri redzams, ka zem kreisā spārna kaut kas paslēpts. Izrādījās – 120 paciņas cigarešu.
Koļa ir no Rēzeknes. Savos 28 gados strādājis gan par lokālo datortīklu montieri, gan četrus gadus pabijis Vācijā, kur naudu pelnījis gaļas kombinātā. Koļa nav gājis augstās skolās, un arī specialitātes viņam nav, toties ir divi brāļi, kam tāpat necik labi neejot, un draudzene, kura ziemā zaudējusi darbu tirgū.
«Kāds var būt darbs tirgū?» tagad saka Koļa. «Brīžam maksāja, brīžam nemaksāja neko.»
Tā nu viņi abi kļuvuši par bezdarbniekiem, bet par dzīvokli vajadzējis maksāt ap 80 latiem mēnesī. Tad arī Koļa sācis braukt uz Krieviju. Vakarā izbrauc, nākamajā dienā mājās. Bet tas esot ideālā variantā. Nekad nevarot paredzēt, cik garas būs rindas uz robežas. Reizēm tur nācies nīkt 16, pat 24 stundas.
Cigaretes Krievijas pusē maksājot ap 30 santīmu, pudele degvīna – pusotra lata, bet degviela ir uz pusi lētāka. Piemēram, dīzeļdegviela maksā apmēram 35 santīmus litrā, 95.markas benzīns nedaudz virs 40 santīmiem. Protams, pirms tika ieviesti jaunie noteikumi, ievest varēja nesalīdzināmi vairāk. Tagad maksimums, ko var nopelnīt ar vienu braucienu, esot 15-20 eiro, jo viņa mazdas bākā var ieliet tikai 60 litru. Tāpēc arī nolēmis riskēt ar cigaretēm.
Jautājumu, ko nozīmē nopelnīt un kur paliek ievestais, Koļa izliekas nesaprotam. Nē, nē, viņi neko netirgojot! Vests tiekot vienīgi pašiem, radiem un draugiem. Tagad cigaretes pašiem, radiem un draugiem Koļam izmaksās 259 latus – tā ir administratīvā soda nauda un nomaksājamais akcīzes nodoklis.
Cik lielai vajadzētu būt algai, lai atteiktos no šiem braucieniem?
«Trīssimt latu uz rokas,» gandrīz nedomādams atbild Koļa. «Bet tikai Latvijā! Prom es vairs nebraukšu ne par kādu naudu. Četru gadus nodzīvoju ārzemēs. Pilnīgi viens – bez tuviniekiem, draugiem un mīļotās sievietes. Pietiek! Bet trīssimt latu šeit mani pilnībā apmierinātu.»
Dīvaini – arī citi, kuriem uz robežas uzdevu līdzīgu jautājumu, gluži kā sarunājuši, nosauca to pašu summu.
5,5 MILJONI JEB NIEKA 9%
Kamēr Koļa gribēja nelegāli valstī ievest simt paciņu cigarešu, Zilupes stacijā muitas darbinieki rāda pirms dažām dienām noskenēta vagona attēlu, kur zem mucām skaidri redzamas divas speciāli ierīkotas slēptuves visa vagona platumā. Vai arī tajās Latvijā tika ievestas cigaretes, viņi nezina un, visticamāk, nekad neuzzinās. Viņu pienākums ir ziņot par aizdomīgo vagonu. Ar tā aizturēšanu nodarbosies citi.
Muitas kriminālpārvaldes direktors Marjans Burijs gan apstiprina, ka tieši cigaretes ir viena no galvenajām kontrabandas precēm. Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Un – jo tālāk uz rietumiem, jo augstāka cena un lielāka kontrabandistu peļņa. Šajā ziņā mēs vēl arvien esam tipiska tranzītvalsts, kur paliek tikai neliela daļa no nelegālo kravu apjoma, kas šķērso mūsu teritoriju.
2009.gadā Latvijas muitas kriminālpolicijas darbinieki izņēmuši vairāk nekā 52 miljonus cigarešu, 12 tūkstošus kilogramu tabakas, 4,6 tūkstošus litru alkohola un nulle litru degvielas. Šogad konfiscēts ievērojami vairāk – pirmajā ceturksnī vien 30 miljoni cigarešu.
«Līdz ar to varam secināt – kopš pagājušā gada pēc izmaiņām nodokļu likmēs Latvija no tranzīta valsts kļuvusi interesanta arī kā patēriņa valsts,» Marjans Burijs skaidro situāciju, uzskatāmības labad piebilzdams, ka 10 miljoni cigarešu esot viens lielais 40 pēdu jūras konteiners jeb pilns autofurgons. Tātad aizturētas vairāk nekā piecas šādas autokravas. Kaitējums, ko viens šāds furgons nodara ES ekonomikai, esot 1,5 miljoni eiro. Aizturot šīs kravas, novērsts ap astoņu miljonu eiro kaitējums ES budžetam. Skaitļi nenoliedzami iespaidīgi, ja vien…
Pēc pasaulē vispārpieņemtās muitas prakses, valsts uzskatāma par spējīgu cīnīties ar kontrabandu, ja atklāti 5-10% no ievesto nelegālo preču daudzuma. Muitas kriminālpolicijas aprēķini liecina, ka Latvijas gadījumā tie ir ap 9% vai pat vairāk. Labi! Tuvu maksimāli iespējamajam, lai gan tajā pašā laikā vismaz 45 jūras konteineri vai furgoni, kas piekrauti ar cigaretēm, šķērsojuši valsts teritoriju vai arī palikuši vietējā tirgū, nodarot ES budžetam ap 70 miljonu eiro varbūtējo zaudējumu.
Un tie ir reālie kontrabandas apjomi un nodarītais kaitējums, ko pēc būtības var ietekmēt tikai valsts ekonomika un nodokļu politika, nevis muita, kas paveikusi maksimāli iespējamo. Ne velti, krīzei sākoties, strauji pieauga akcīzes preču īpatsvars melnajā tirgū. Cik tas pašlaik liels, neviens īsti nevar pateikt, tāpēc likumsakarīgi – ražotāju, tāpat kā tirgotāju, veiktie aprēķini atšķiras no tiem, kurus veikusi muita.
«Kontrabandas cigarešu vai no kontrabandas tabakas Latvijā ražotu cigarešu īpatsvars, mūsuprāt, vietējā tirgū ir 35% , bet kontrabandas alkohols – līdz 30%,» saka Burijs.
Tas nozīmē, ka, par spīti etiķetēm un akcīzes markām, katra trešā legāli nopērkamā cigarešu paciņa un degvīna pudele ir kontrabandas prece, no kuras valsts nesaņem tai pienākošos nodokļus, jo mēs kā pircēji patiesībā maksājam organizētajai noziedzībai.
Uz šā fona Koļas 120 cigarešu paciņu ir piliens jūrā. Tāpat kā piliens jūrā ir viņa pieticīgā vēlme saņemt 300 latu algu, kas no kontrabandista iesācēja to atkal padarītu par normālu cilvēku, kuram nevajadzētu bezjēdzīgi nīkt uz robežas un klausīties pārmetumus, ka viņš grauj valsts ekonomiku.
VECS BUSIŅŠ UN 200 000 LATU PARĀDS
Kā stāsta Terehovas un Grebņevas muitas kontroles punktu darbinieki, kopš mainījies ievedamo preču apjoms un ieviesta pastiprinātā kontrole, robežšķērsotāju skaits nedaudz sarucis. Toties pieaudzis administratīvo protokolu skaits. Tāpēc pēdējā laikā cilvēki kļuvuši piesardzīgāki un vairs neriskē. Pārsvarā vedot degvielu un respektējot muitas noteikumus.
Tomēr šogad iezīmējušās jaunas tendences. Uz robežas parādījušies ļaudis, kas agrāk nekad ar to nav nodarbojušies. Bijušie policisti, valsts iestāžu darbinieki, izputējuši vai bankrotējuši uzņēmēji.
«Jā, pazīstamus cilvēkus, ar kuriem esmu ticies, piemēram, darba darīšanās, tagad šeit var redzēt diezgan bieži. Viņi, protams, zina likumus un tos nepārkāpj, bet no kaut kā taču jādzīvo, kaut kas jādara. Cik ilgi pieaudzis vīrietis var sēdēt mājās bez darba. Turklāt daudziem ir kredīti, līzingi, un viņi tagad nonākuši neapskaužamā situācijā,» stāsta Edmunds Sināts.
Viens no tiem, kurš nonācis neapskaužamā situācijā, ir 32 gadus vecais Mareks. Savulaik beidzis LU ekonomistus. Jau 1993.gadā tēvs Rēzeknē nodibinājis savu firmu. Tieši tāpēc Mareks izvēlējies ekonomistus, jo nākotni noteikti saistījis ar ģimenes biznesu. Uzņēmumā strādājusi arī māte, kad apprecējies – kādu laiku arī sieva. Pamatnodarbošanās bijusi kravu pārvadājumi. Kā jau centīgs un uzņēmīgs latgalietis, Mareks beidzis vairākus kursus, papildinājis zināšanas ārzemēs, saņēmis starptautiski atzītus sertifikātus gan starptautisko kravu pārvadājumos, gan citās uzņēmējdarbības jomās.
«Skaidrs, ka par smukām acīm neviens man tos sertifikātu nedeva. Es investēju savā izglītībā, bet tagad tas pie vienas vietas,» saka Mareks, stāvēdams uz robežas pie sava vecā Ford busiņa.
Busiņa bākā var ieliet 160 litru degvielas. Lai velti netērētu laiku, Mareks tam iekšpusē noplēsis apšuvumu, zem kura parasti slēpj cigaretes. Arī panelis turas tikai ar divām skrūvēm. Vārdu sakot, viņam nav nekā slēpjama. Viss likumīgi.
Kas notika ar uzņēmumu? Bankrotēja! Pat bērnam šodien skaidrs, ka jebkurš bizness var pastāvēt tikai tad, ja attīstās. Arī viņiem radušās jaunas idejas. Paralēli pārvadājumiem pievērsušies ēdināšanai. Ticis ņemts ievērojams kredīts, ko garantējusi Latvijas Garantiju aģentūra. Tas liecina, ka biznesa plāns bija labs. Bet sākusies krīze, un uzņēmums nonācis finansiālās grūtībās. Banka, kas pirms tam pelnījusi ar viņu maksātajiem kredītprocentiem, atteikusies palīdzēt.
«Rīgā bankā mums tā arī pateica – Rēzeknei nav nekādu perspektīvu, un mēs jums kredītu nedosim. Tas ir depresīvs reģions.Kāda tur uzņēmējdarbība! Brauciet prom no turienes, un jo ātrāk – jo labāk. Brīnums, ka vēl tik ilgi esat izturējuši,» atceras Mareks. «Bet mēs nepadevāmies. Apstaigājām visas bankas, bet visur atbilde viena un tā pati – Latgale nav tā vieta, kur taisīt biznesu.»
Lai gan esot bijis gan biznesa plāns, gan biznesa restrukturizācijas plāns krīzes situācijai – velti.
Tagad Mareks parādā bankai 200 000 latu. Vienīgā pelnītāja ģimenē, kurā ir divi sešus un deviņus gadus veci bērni, ir sieva, kas strādā bankā par operatori. Un viņš saprot, ka diezin vai jebkad spēs šo naudu atdot. Tomēr nezaudē cerības atkal atsākt uzņēmējdarbību. Kaut kad taču tai nolādētajai krīzei jābeidzas! Esot meklējis iespējas Krievijā, Baltkrievijā, zondējis ES projektus. Bet, lai nodibinātu kontaktus, nepieciešama nauda. Kaut vai ceļam. Savukārt projektiem vajadzīgs līdzfinansējums.
Vai tiešām negribas aizbraukt no šejienes?
«Protams, esam domājuši. Bet tas ir pēdējais, ko var darīt. Aizbraukt ir visvieglāk. Piecu minūšu jautājums. Nopērc biļeti, iekāp lidmašīna un sveiki. Bet, kamēr ir kāda cerība, jāmēģina ķepuroties,» ar tīri latgalisku spītību saka Mareks.
Tiesa, vēlāk piebilzdams, ka visvairāk ģimenei aizbraukt negriboties bērnu dēļ, kuriem tas būtu pārāk smags trieciens un kuri pēc tam diezin vai atgrieztos Latvijā.
LABUMS NO ĻAUNUMA
Tiekos ar Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes kriminālpolicijas biroja organizētās noziedzības un noziegumu ekonomikas jomā apkarošanas nodaļas priekšnieka vietnieku Einārs Timuškānu. Iepriekšējā naktī viņš kopā ar robežsargiem piedalījies lielas kontrabandas kravas aizturēšanā netālu no Rēzeknes. Jā, tas, ka legālā preču ievešana pāri robežai saistīta ar pretlikumīgām darbībām, tās tālāk pārdodot, nenoliedzami Latgalē esot problēma. Tāpēc jau benzīns tiekot ievests, lai pārdotu.
«Bet varbūt šī problēma atrisina kādu citu?» Einārs Timuškāns negaidot liek uz to visu paskatīties no otras puses. «Visa pamatā jau ir bezdarbs. Bet ēst gribas. Un, kad jāizvēlas – iet zagt vai laupīt, par ko draud cietums, vai nodarboties ar nelegālu tirdzniecību, par ko saņemt administratīvu sodu, – cilvēki izvēlas mazāko no diviem ļaunumiem – nezagt.»
Bezdarbs Latgalē ir krietni augstāks kā vidēji valstī – šomēnes tas oficiāli bijis 23,1%. Pārrobežas braucieni arī izskaidrojot, kāpēc Latgalē, sevišķi pierobežā, nav tik liels zādzību un laupīšanu skaita pieaugums kā vidēji valstī. Tātad robeža ne tikai baro, bet arī glābj no daudz smagākiem likumpārkāpumiem. Savukārt cigaretes un alkoholu, pat ja to izdevies ievest nelegāli, tirgojot paši vedēji vai viņu ģimenes locekļi, jo šie apjomi ir tik niecīgi, ka neesot izdevīgi piesaistīt starpniekus. Tad vairs neatmaksātos vest, domā Timuškāns, kuru vairāk uztrauc tie pārrobežas tirdzniecības aspekti, kas saistīti ar organizēto noziedzību.
Piemēram, pirms kāda laika Preiļos atklāta nelegāla noliktava, kur atradušās 1200 kastes jeb 12 miljoni dažādu cigarešu. Diezin vai tās paredzētas vietējam tirgum. Visticamāk, krava komplektēta Rietumeiropai.
Arī ar benzīna vešanu neesot tik vienkārši, kā izskatās. Esot informācija par uzņēmīgiem cilvēkiem, kas pēdējā laikā to padarījuši par savu biznesu.
Arī es uz robežas tiku dzirdējis par shēmu, kas ir apbrīnojami vienkārša. Pietiek nopirkt desmit vecas automašīnas ar 100 litru vai vēl lielākām bākām, no vietējiem bezdarbniekiem noalgot šoferus, lai vienā tūrē, ievedot ap tonnu degvielas, nopelnītu 600 latu, bet mēnesī – līdz 10 000. Mīnus algas šoferiem, transportēšanas un tirdzniecības izdevumi.
Muitas kriminālpārvaldes direktors Marjans Burijs apstiprināja, ka līdzīga informācija esot arī Muitas pārvaldei, izvairoties gan nosaukt kādus konkrētus skaitļus. Tāpat viņš nenoliedza, ka nelegālajās noliktavās no salīdzinoši nelielām kontrabandas piegādēm varētu tik komplektētas lielas kravas nosūtīšanai uz citām ES valstīm.
Pašlaik likumdevēji divos lasījumos jau atbalstījuši izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas ļaus uz robežas konfiscēt transporta līdzekli, ja muitas postenī tiks konstatēts, ka tajā esošais akcizēto preču daudzums pārsniedz atļauto. Tātad dažas liekas cigarešu paciņas, un nāksies šķirties no auto. Tomēr līdzīgi, kā 1.martā samazinātais legāli ievedamo preču apjoms un pastiprinātā muitas kontrole, arī tā būs cīņa ar sekām, nevis cēloņiem. Tāpēc diezin vai būtiski samazinās robežšķērsotāju skaitu. Cilvēki kļūs vienīgi uzmanīgāki un piesardzīgāki. Pārāk daudzi Austrumu pierobežā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē pārtiek no robežas. Tā ir iespēja, kuru tie izmanto, viņu iztikas avots un barotāja vienlaicīgi. No izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā pirmais un visvairāk cietīs Koļa vai viņam līdzīgie. Ekonomiskai situācijai Latgalē nemainoties, (un pagaidām nekas neliecina, ka tā drīzumā varētu mainīsies) Koļam 300 latu godīgi nenopelnīt. Kā saka – nespīd! Bet organizēto noziedzību, kas saistīta ar kontrabandu un pašlaik diezgan veiksmīgi izmanto radušos situāciju, mašīnu konfiskācija būtiski neietekmēs. Vecu, lētu automobiļu Eiropā netrūkst.
Par spīti etiķetēm un akcīzes markām, katra trešā legāli nopērkamā cigarešu paciņa un degvīna pudele ir kontrabandas prece
Ik dienu latvijā pāri robežai ieved aptuveni 70 tonnu degvielas, ja šādu apjomu iegādātos latvijas uzpildes stacijās, tad akcīzes nodoklī valsts saņemtu ap 16 tūkstošiem latu jeb gandrīz 6 miljonus gadā
Pašlaik viena persona drīkst ievest divas paciņas jeb 40 cigaretes, vienu litru degvīna, četrus litrus vīna, 15 litru alus un pilnu auto bāku ar degvielu plus vēl 10 litru rezervei kanniņā.
Mācījos locīt karotītes
Iepriekšējā dzīvē būšu izdarījis kaut ko tādu, par ko man šajā dzīvē jāatstrādā pagātnes grēki – spriež Ivars Poikāns, kurš atzinies, ka ir Neo
Kamēr advokāts Aleksejs Loskutovs sniedz interviju britu raidorganizācijai BBC, Ilmārs Poikāns izvelk no portfeļa 1996.gada žurnālu Skola un Ģimene un rāda man senu interviju: «Brīnos, kā neviens to vēl nav izvilcis.» Rīgas Komercskolas 3.kursa audzēknis Poikāns tajā stāsta par savu hobiju – datoriem. «Programmēju, spēlējam spēlītes, mēģinu datoru piespiest, lai dara to, ko gribu es.»
«Varbūt jūs pieslēdzaties arī starptautiskajām līnijām un ielavāties pat kādā bankā,» jautā intervētājs.
«Tas būs jāatliek uz vēlāku laiku,» atsmej Poikāns. Tālāk seko jautājums, kā viņš gribētu mūžu nodzīvot. «Teikšu tā: paveikt kaut ko tādu, lai es paliktu cilvēkiem labā atmiņā.»
Pēc 14 gadiem šie vārdi skan pravietiski. Poikāns ir ielavījies ne gluži bankā, bet VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā gan. Tagad viņa vārds ir uz mēles katram, un VID sistēmā atrasto datu publicēšana par nesamērīgi lielajām algām dažos valsts vai pašvaldības uzņēmumos tiek salīdzināta ar nabagu aizstāvja Robina Huda cīņu. «Nezinu, varbūt man tāds liktenis. Būšu iepriekšējā dzīvē izdarījis kaut ko tādu, par ko man šajā dzīvē jāatstrādā pagātnes grēki,» komentē mūslaiku varonis.
Tikko beigusies Poikāna preses konference, un mēs dodamies uz ēdnīcu turpat Latvijas Universitātē. Tik daudz videokameru vienā pasākumā vēl nebiju redzējis, rezumē viņa advokāts Loskutovs. BBC korespondents sarunas noslēgumā Poikānam pajautāja, vai viņš jūtas kā filmu zvaigzne. «Es cenšos vienkārši par to tā nedomāt. Nav iemesla, lai man sakāptu galvā. Cenšos atturīgāk uz to skatīties – slava nāk un aiziet, bet darbi paliek,» atbild Poikāns.
Tomēr paralēles ar kino viņš velk arī turpmāk. «Mācījos locīt karotītes,» iesmejas Poikāns, kad vaicāju, kā pagāja tās dažas dienas pēc atbrīvošanas no policijas izolatora. Holivudas filmā Matrix, no kuras Poikāns aizguvis pseidonīmu Neo, karotes locīšana ilustrē to, ka apziņa nosaka fizisko pasauli, ja vien cilvēks tic savām spējām un tās lieto – filmas varonis Neo vēro, kā mazs puika ar domu spēku loka karoti un arī pats mēģina to atkārtot.
«Neo ir cīnītājs par taisnību virtuālajā vidē,» Poikāns pamato pseidonīma izvēli. «Varbūt es sirgstu ar hipertrofētu taisnīguma sindromu.» Savas aktivitātes viņš raksturo kā cīņu par taisnīgāku Latviju. Pirms brīža preses konferencē Poikāns ir pateicis frāzi, ko pēc tam visur citēs žurnālisti: «Es gribu, lai mani bērni un mazbērni dzīvotu normālā valstī, un, tā kā es prom braukt netaisos, nāksies mainīties Latvijai.»
Ēdiena izvēlē vietējais Neo ir ļoti latvisks – kartupeļu un gaļas sautējums ar svaigiem salātiem un kefīrs. Arī apģērba ziņā ne miņas no Holivudas filmu spožuma un zīmoliem – Poikāns uz tikšanos ar medijiem visur ierodas vienkāršā kreklā un džinsu biksēs, ar portfeli rokās.
Brīdī, kad Poikāns masveidā sāka kopēt datus no VID sistēmas, viņš nevarēja zināt, ka atklāsies informācija par lielajām algām valsts uzņēmumos. Es savukārt viņa darbībā nevaru saskatīt cīņu par taisnību, tāpēc prasu, kādēļ viņš tomēr to darīja. Poikāns stāsta, ka pirmo dokumentu nokopēja netīšām. Mēģinot atvērt saiti, ko viņš sākotnēji nav varējis atvērt, bet viņa firmas grāmatvede varējusi, programmētājs sapratis, ka tur ir caurums, pa kuru var lejupielādēt jebkuru EDS dokumentu. Apjomīgāku lejupielādi viņš sācis, lai pievērstu VID uzmanību, jo iestādes sistēmu uzturētājiem tā bija jāpamana. «Domāju, viņi piefiksēs, ātri aiztaisīs caurumu un miers. Es taču nevarēju paredzēt, ka caurums būs trīs mēnešus (!). Tas neiekļaujas veselajā saprātā,» skaidro Poikāns. «Ja kāds stāstītu, ka var tā atklāt caurumu nopietnā sistēmā un trīs mēnešus lejupielādēt mežonīgus datus apjomus, neviens neticētu.»
Publiski paziņot par caurumu elektroniskajā sistēmā viņš izlēmis, kad ieņēmumu dienestā to beidzot pamanīja, lai lieta nebeigtos vienkārši ar cauruma aiztaisīšanu un «pēc tam ne čiku, ne grabu». «Visai sistēmai jāmainās. Tā nedrīkstētu būt ne tikai VID, bet jebkurā svarīgā datu bāzē. Kas būtu noticis, ja kaut kādi sliktie šo [caurumu] varētu izmantot?» Citās iestādēs caurumus gan viņš nav meklējis. «Man pietiek problēmu ar šo.»
Ko Poikāns var teikt tiem privātuzņēmumiem un privātpersonām, kuri uztraucas, ka viņu dati var nonākt svešās rokās un tikt izmantoti pret viņiem? «Pirmkārt, es viens tīri fiziski nevaru neko izdarīt ar tiem datiem. Otrkārt, tas nav mans mērķis. Lai būtu tālāk no grēka, tagad viņi var justies droši: dati ir ekonomikas policijā.»
Poikāns noraida pārmetumus, ka dati ir sistematizēti – tas darīts tikai tik daudz, lai no masīvā datu apjoma atlasītu informāciju publicēšanai. Tieši tam viņš arī izmantojis paša radītu programmu, un nevis kādu, kas domāta datu lejupielādei.
Vaicāju, kāpēc nesakrīt informācija, ko Neo savulaik kā virtuālais tēls žurnālistiem sniedza agrāk. Piemēram, Neo tolaik paziņoja, ka datiem klāt tiek trīs izredzētie, tagad viņš stāsta, ka darbojies viens. Arī nekādas ceturtās atmodas tautas armijas, kas bāzēta Lielbritānijā, nav. «Man vajadzēja kaut kādu leģendu, un tāda man ienāca galvā. Nu, kā tur izskatītos, ja es viens būtu!?» iepretī krāšņajām virtuālajām fantāzijām sarunā aci pret aci Poikāns ir strups. Loģika ir ļoti vienkārša – cilvēkiem patīk intriga, iestarpina advokāts Loskutovs. Ja teiktu, ka tas ir Jānis Bērziņš, būtu garlaicīgi; ja Neo – tas uzreiz pievērš uzmanību.
Stāstu, ka interneta vidē izskan dusmīgi komentāri – cilvēki apvainojušies, ka Neo viņiem ir melojis. «Lai paši izdara kaut ko, kam būtu pozitīvas sekas sabiedrībā!» atcērt Poikāns.
Mūsu saruna notiek dienā, kad leģendu ir papluinījusi arī iekšlietu ministre Linda Mūrniece, paziņojot, ka policijai vēl nav skaidrs, kurš ir īstais Neo – Poikāns vai LTV žurnāliste Ilze Nagla. Aizdomas, ka žurnāliste varētu būt Neo, abi dēvē par muļķībām, tomēr jautāju, vai Poikāns var apzvērēt, ka Ilze Nagla nav viņa armijas otrais kareivis. «Nu, ko nozīmē apzvērēt? Es saku, ka es neesmu viņai teicis, ka es esmu Neo.»
Savu darbu LU Matemātikas un informātikas institūta mākslīgā intelekta laboratorijā Poikāns sauc par sirdsdarbu. Naudu viņš pelna savās privātfirmās Delibero un Food Express, kuru darbības lauks ir informāciju tehnoloģijas. Pētnieks spriež, ka tagad aiziet pagrīdē būtu slikti, tāpēc sabiedriskās (taču ne politiskās) aktivitātes viņš turpinās. Vēl gan nav izdomājis, kādā veidā. «Man vēl jāpierod pie jaunās situācijas,» viņš saka.
ĒDIENKARTE
Kartupeļu un gaļas sautējums ar svaigiem salātiem
Tomātu un Mozzarella siera salāti ar pesto mērci
Kefīrs, sula
Mācījos locīt karotītes
Iepriekšējā dzīvē būšu izdarījis kaut ko tādu, par ko man šajā dzīvē jāatstrādā pagātnes grēki – spriež Ivars Poikāns, kurš atzinies, ka ir Neo
Kamēr advokāts Aleksejs Loskutovs sniedz interviju britu raidorganizācijai BBC, Ilmārs Poikāns izvelk no portfeļa 1996.gada žurnālu Skola un Ģimene un rāda man senu interviju: «Brīnos, kā neviens to vēl nav izvilcis.» Rīgas Komercskolas 3.kursa audzēknis Poikāns tajā stāsta par savu hobiju – datoriem. «Programmēju, spēlējam spēlītes, mēģinu datoru piespiest, lai dara to, ko gribu es.»
«Varbūt jūs pieslēdzaties arī starptautiskajām līnijām un ielavāties pat kādā bankā,» jautā intervētājs.
«Tas būs jāatliek uz vēlāku laiku,» atsmej Poikāns. Tālāk seko jautājums, kā viņš gribētu mūžu nodzīvot. «Teikšu tā: paveikt kaut ko tādu, lai es paliktu cilvēkiem labā atmiņā.»
Pēc 14 gadiem šie vārdi skan pravietiski. Poikāns ir ielavījies ne gluži bankā, bet VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā gan. Tagad viņa vārds ir uz mēles katram, un VID sistēmā atrasto datu publicēšana par nesamērīgi lielajām algām dažos valsts vai pašvaldības uzņēmumos tiek salīdzināta ar nabagu aizstāvja Robina Huda cīņu. «Nezinu, varbūt man tāds liktenis. Būšu iepriekšējā dzīvē izdarījis kaut ko tādu, par ko man šajā dzīvē jāatstrādā pagātnes grēki,» komentē mūslaiku varonis.
Tikko beigusies Poikāna preses konference, un mēs dodamies uz ēdnīcu turpat Latvijas Universitātē. Tik daudz videokameru vienā pasākumā vēl nebiju redzējis, rezumē viņa advokāts Loskutovs. BBC korespondents sarunas noslēgumā Poikānam pajautāja, vai viņš jūtas kā filmu zvaigzne. «Es cenšos vienkārši par to tā nedomāt. Nav iemesla, lai man sakāptu galvā. Cenšos atturīgāk uz to skatīties – slava nāk un aiziet, bet darbi paliek,» atbild Poikāns.
Tomēr paralēles ar kino viņš velk arī turpmāk. «Mācījos locīt karotītes,» iesmejas Poikāns, kad vaicāju, kā pagāja tās dažas dienas pēc atbrīvošanas no policijas izolatora. Holivudas filmā Matrix, no kuras Poikāns aizguvis pseidonīmu Neo, karotes locīšana ilustrē to, ka apziņa nosaka fizisko pasauli, ja vien cilvēks tic savām spējām un tās lieto – filmas varonis Neo vēro, kā mazs puika ar domu spēku loka karoti un arī pats mēģina to atkārtot.
«Neo ir cīnītājs par taisnību virtuālajā vidē,» Poikāns pamato pseidonīma izvēli. «Varbūt es sirgstu ar hipertrofētu taisnīguma sindromu.» Savas aktivitātes viņš raksturo kā cīņu par taisnīgāku Latviju. Pirms brīža preses konferencē Poikāns ir pateicis frāzi, ko pēc tam visur citēs žurnālisti: «Es gribu, lai mani bērni un mazbērni dzīvotu normālā valstī, un, tā kā es prom braukt netaisos, nāksies mainīties Latvijai.»
Ēdiena izvēlē vietējais Neo ir ļoti latvisks – kartupeļu un gaļas sautējums ar svaigiem salātiem un kefīrs. Arī apģērba ziņā ne miņas no Holivudas filmu spožuma un zīmoliem – Poikāns uz tikšanos ar medijiem visur ierodas vienkāršā kreklā un džinsu biksēs, ar portfeli rokās.
Brīdī, kad Poikāns masveidā sāka kopēt datus no VID sistēmas, viņš nevarēja zināt, ka atklāsies informācija par lielajām algām valsts uzņēmumos. Es savukārt viņa darbībā nevaru saskatīt cīņu par taisnību, tāpēc prasu, kādēļ viņš tomēr to darīja. Poikāns stāsta, ka pirmo dokumentu nokopēja netīšām. Mēģinot atvērt saiti, ko viņš sākotnēji nav varējis atvērt, bet viņa firmas grāmatvede varējusi, programmētājs sapratis, ka tur ir caurums, pa kuru var lejupielādēt jebkuru EDS dokumentu. Apjomīgāku lejupielādi viņš sācis, lai pievērstu VID uzmanību, jo iestādes sistēmu uzturētājiem tā bija jāpamana. «Domāju, viņi piefiksēs, ātri aiztaisīs caurumu un miers. Es taču nevarēju paredzēt, ka caurums būs trīs mēnešus (!). Tas neiekļaujas veselajā saprātā,» skaidro Poikāns. «Ja kāds stāstītu, ka var tā atklāt caurumu nopietnā sistēmā un trīs mēnešus lejupielādēt mežonīgus datus apjomus, neviens neticētu.»
Publiski paziņot par caurumu elektroniskajā sistēmā viņš izlēmis, kad ieņēmumu dienestā to beidzot pamanīja, lai lieta nebeigtos vienkārši ar cauruma aiztaisīšanu un «pēc tam ne čiku, ne grabu». «Visai sistēmai jāmainās. Tā nedrīkstētu būt ne tikai VID, bet jebkurā svarīgā datu bāzē. Kas būtu noticis, ja kaut kādi sliktie šo [caurumu] varētu izmantot?» Citās iestādēs caurumus gan viņš nav meklējis. «Man pietiek problēmu ar šo.»
Ko Poikāns var teikt tiem privātuzņēmumiem un privātpersonām, kuri uztraucas, ka viņu dati var nonākt svešās rokās un tikt izmantoti pret viņiem? «Pirmkārt, es viens tīri fiziski nevaru neko izdarīt ar tiem datiem. Otrkārt, tas nav mans mērķis. Lai būtu tālāk no grēka, tagad viņi var justies droši: dati ir ekonomikas policijā.»
Poikāns noraida pārmetumus, ka dati ir sistematizēti – tas darīts tikai tik daudz, lai no masīvā datu apjoma atlasītu informāciju publicēšanai. Tieši tam viņš arī izmantojis paša radītu programmu, un nevis kādu, kas domāta datu lejupielādei.
Vaicāju, kāpēc nesakrīt informācija, ko Neo savulaik kā virtuālais tēls žurnālistiem sniedza agrāk. Piemēram, Neo tolaik paziņoja, ka datiem klāt tiek trīs izredzētie, tagad viņš stāsta, ka darbojies viens. Arī nekādas ceturtās atmodas tautas armijas, kas bāzēta Lielbritānijā, nav. «Man vajadzēja kaut kādu leģendu, un tāda man ienāca galvā. Nu, kā tur izskatītos, ja es viens būtu!?» iepretī krāšņajām virtuālajām fantāzijām sarunā aci pret aci Poikāns ir strups. Loģika ir ļoti vienkārša – cilvēkiem patīk intriga, iestarpina advokāts Loskutovs. Ja teiktu, ka tas ir Jānis Bērziņš, būtu garlaicīgi; ja Neo – tas uzreiz pievērš uzmanību.
Stāstu, ka interneta vidē izskan dusmīgi komentāri – cilvēki apvainojušies, ka Neo viņiem ir melojis. «Lai paši izdara kaut ko, kam būtu pozitīvas sekas sabiedrībā!» atcērt Poikāns.
Mūsu saruna notiek dienā, kad leģendu ir papluinījusi arī iekšlietu ministre Linda Mūrniece, paziņojot, ka policijai vēl nav skaidrs, kurš ir īstais Neo – Poikāns vai LTV žurnāliste Ilze Nagla. Aizdomas, ka žurnāliste varētu būt Neo, abi dēvē par muļķībām, tomēr jautāju, vai Poikāns var apzvērēt, ka Ilze Nagla nav viņa armijas otrais kareivis. «Nu, ko nozīmē apzvērēt? Es saku, ka es neesmu viņai teicis, ka es esmu Neo.»
Savu darbu LU Matemātikas un informātikas institūta mākslīgā intelekta laboratorijā Poikāns sauc par sirdsdarbu. Naudu viņš pelna savās privātfirmās Delibero un Food Express, kuru darbības lauks ir informāciju tehnoloģijas. Pētnieks spriež, ka tagad aiziet pagrīdē būtu slikti, tāpēc sabiedriskās (taču ne politiskās) aktivitātes viņš turpinās. Vēl gan nav izdomājis, kādā veidā. «Man vēl jāpierod pie jaunās situācijas,» viņš saka.
ĒDIENKARTE
Kartupeļu un gaļas sautējums ar svaigiem salātiem
Tomātu un Mozzarella siera salāti ar pesto mērci
Kefīrs, sula
