«Es pie sevis saku: Gunār, ej ar paceltu galvu, ej un dari! Neklausies, ej un dari!» Lido zīmola radītājs Gunārs Ķirsons kā spiedīgu nastu grib nomest sliktās ziņas, kas aptraipījušas viņa pamatīgā latviešu saimnieka tēlu. Lido pārdzīvo grūtus laikus, un tajā vainojami ne tikai ekonomiskie apstākļi, bet arī īpašnieka fantasta daba. Ķirsons apņēmies uzņēmumu izvilkt no krīzes, bet – vai viņš būs ieraudzījis savas kļūdas?
Gunāra Ķirsona pašreizējās situācijas kvintesence atspoguļojas jaunajā Lido dizaina rūpnīcā. Moderna, pašā krīzes priekšvakarā uzcelta ražotne māju būvēšanai. Ķirsona sākotnēji iecerēto ārzemju pasūtījumu – Lido stila restorānu ēku – pašlaik vienkārši nav. Tā vietā viņš izlēma būvēt tipveida individuālās mājas, pagājušajā pavasarī prezentēja vienu paraugu, taču tās aizvien nebija iespējams nopirkt, jo nebija uzkonstruēta tāda māja, ko Ķirsons gribētu ražot. Modeļus nemitīgi pārtaisīja. «Tas bija bezgalīgs process,» nopūšas Lido dizaina rūpnīcas bijušais direktors Jānis Mūsiņš.
Tajā pašā laikā Ķirsons noraidīja iespaidīgu 3-4 miljonu eiro pasūtījumu no Pakistānas. Tādas suņu būdas nebūvēšu, viņš bija teicis darbiniekiem.
Tieši dizaina rūpnīca un mazākā mērā arī Madonas pusē tapušais atpūtas komplekss – viesnīca Ķirsona muiža un slēpošanas kalns – ir projekti, kuru dēļ Lido vienīgais īpašnieks ir spiests atzīt, ka uzņēmumam pašlaik «ir ļoti grūti». Abi projekti prasījuši lielus ieguldījumus, kurus atpelnīt ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ir sarežģīti. «Viss gulstas uz manu kotleti,» Ķirsons norāda, ka jaunos uzņēmumus nākas vilkt viņa pamatbiznesam – sabiedriskajai ēdināšanai un pārtikas ražošanai.
Lido uzņēmumu kopējās kredītsaistības pašlaik ir 15,7 miljoni latu, no kurām dizaina rūpnīcas parāds ir 8,9 miljoni latu. Divus kredītus daļēji galvojusi valsts jeb Latvijas Garantiju aģentūra (3,5 miljonus latu). «Jā, šodien ir problēmas kredītus atmaksāt,» Ķirsons ir vaļsirdīgs. «Paldies Dievam, mūsu attiecības ar banku ir ļoti labas, koleģiālas.» Publisko reģistru dati rāda, ka visi Lido uzņēmumi ir ieķīlāti DnB Nord bankā un daļēji arī Latvijas Hipotēku un zemes bankā. Ķirsons intervijā atzīst, ka ieķīlāta arī viņa māja.
Pēc provizoriskiem aprēķiniem, Lido pērn strādājis ar 18,2 miljonu latu apgrozījumu, kas ir nokrities par aptuveni trešdaļu, salīdzinot ar 2008.gadu. Uzņēmums lēš 0,4 miljonu latu zaudējumus. Pagājušā gada pārskats vēl nav publicēts, bet 2008.gada apkopojumā norādīts, ka tā gada beigās uzņēmuma «darba kapitāls ir negatīvs» – īstermiņa saistības pārsniedz apgrozāmos līdzekļus par 6 miljoniem latu un «sabiedrības spēja darboties nākotnē atkarīga no veiksmīgas uzsākto projektu realizācijas un/vai no sabiedrības dalībnieka turpmākā atbalsta».
STRĀDĀ, LAI VARĒTU LEPOTIES
Par kredītu nastu Ķirsons runā dažādos toņos. No vienas puses, viņš paziņo, ka lepojas ar saviem kredītiem, jo tos iedeva tāpēc, ka viņam var uzticēties. No otras puses, nav laimīgs, ka ļāvies kredītu bumam. «Es arī kļūdījos, domāju – tagad būs leiputrija. Neviens no mums nepadomāja, ka tas ir īslaicīgi. Apzinos savu vainu, ka nesapratu, kapitālismā iepriekš nedzīvojis.» Ķirsons kritizē bankas par atturīgo kreditēšanu pašlaik. Šā iemesla dēļ dizaina rūpnīcai neesot pasūtījumu – restorānus var atvērt tikai tad, ja investoram ir apjomīgi privātie līdzekļi.
Ķirsons tomēr nemet plinti krūmos un «vairāk lido, nekā staigā», lai ārzemēs sameklētu pasūtītājus. Tuvāk īstenošanai ir Lido restorāna projekts Vācijā, Virsburgā. Pirms pusotra gada Valsts prezidenta vizītes laikā Kazahstānā plaši izreklamētais ēdināšanas komplekss Astanā krīzes dēļ ir apturēts. Pašlaik Lido restorāni darbojas Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Tatarstānā. «Interese par piedāvāto konceptu bija liela. Jautājums – cik viņi bija spējīgi nopirkt un cik mēs bijām elastīgi. Klientam ir jāpatīk šim stilam, jo no mūsu puses bija uzstādījums, ka to nemainīs ne pa labi, ne pa kreisi,» saka Jānis Mūsiņš, kurš pērn dizaina rūpnīcas vadītāja amatu atstāja. Īsā laikā tai nomainījušies trīs vadītāji.
Solis uz priekšu beidzot sperts individuālo māju būvē – Lido atpūtas centrā Krasta ielā apskatei uzstādīts vienas tipveida mājas paraugs, līdz jūnija vidum jāuzliek otra – lielāka māja, kas nes Ķirsona mātes Esteres vārdu. Abās saskatāms Lido rokraksts. Gunāra Ķirsona kabinets atrodas telpās, kur zīmē māju projektus, un, gaidot interviju, viņa palīgs Aleksandrs stāsta, ka šefs cieši piedalās ēku dizainēšanā. Ķirsons savulaik ir beidzis Mākslas skolas kokapstrādes nodaļu.
«Es klientu ļoti mīlu. Negribu viņam ieblēdīt preci,» – tā uzņēmējs attaisno māju tapšanas garo procesu. «Ja es taisu logu un redzu, ka tas ir mazliet par mazu, – jauciet sienu nost un lieciet, lūdzu, lielāku logu! Jo tā nav tā proporcija, man tur nav ērti, palodze traucē. Var jau to pasniegt, ka Ķirsons ir idiots, pārtaisa. Kad būs prece, varēs redzēt, kurš no mums ir bijis patiess.» Lido saimnieks min, ka mazākās mājas (56 m2) parauga izveidošana izmaksājusi 300 000 latu, kaut to tirgos par 40 000 latu. «Kad jaunus mersedesus taisa, tie izmaksā pusmiljardu,» salīdzina Ķirsons.
Uzņēmuma iekšienē domas atšķiras, vai pēc Ķirsona mājām būs pieprasījums. Saimnieks uzskata, ka par to varēs spriest, kad cilvēki ēku paraugus būs apskatījuši. Ja viņi teiks, ka Ķirsons dara «nepareizi, es labošos, ja – pareizi, tad esmu kaut ko izdarījis».
Viņš nenožēlo atteikšanos no lielā Pakistānas pasūtījuma un salīdzinājumam min lielveikalu prasību uztaisīt desas par vienu latu kilogramā, kad gaļa maksā 1,30 Ls/kg. Tādas desas var uztaisīt, taču iekšā būs «inde». Tāpat ar mājām – «tur iekšā dzīvot nevarēs, jo viena sintētika». «Neesmu cēlis rūpnīcu, lai tikai kaut kā nopelnītu. Es strādāju tā, lai varētu lepoties.» Ķirsonam nav svarīga nauda un bizness, bet kvalitāte, – tā viņu raksturo uzņēmējs Aivars Zvirbulis jeb Čiris, kurš Ķirsonu pazīst no skolas laikiem.
Jautāju, vai Ķirsons ir drošs, ka dizaina rūpnīcas ideja nebūs viņu iegāzusi. «Slikts sportists, ja viņš nedomā, ka olimpiādi vinnēs,» atbild Lido īpašnieks. Mūsiņš uzskata, ka izeja ir. Jautājums tikai – vai Ķirsons akceptēs racionālus piedāvājumus.
UN TAD ATNĀCA ĶIRSONS
Tikpat lielās radošās mokās tapusi Ķirsona muiža Madonas pusē. Interjeri izšķērdīgi mainīti arī tajā. Muižā strādājušie atstāsta gadījumu, kad Ķirsons istabas vietā pēkšņi licis ierīkot konferenču zāli, lauzuši ārā flīzes un santehniku. Plāna, kas uz tām konferencēm brauks, nav bijis. «Nesaimnieciskums līda ārā pa visām vīlēm. 2008.gadā jau bija manāma krīze, vajadzēja rīkoties taupīgi, bet Ķirsons peldēja mākoņos,» sacīja kāda iesaistīta persona, kura nevēlējās publicēt savu vārdu. Tomēr Ķirsona pazinēji uzsver, ka naudu viņš iegulda savās idejās, nevis citiem jaunbagātniekiem raksturīgajos statusa atribūtos. Pats Lido īpašnieks apgalvo, ka sev pat māju nav uzbūvējis – dzīvo sievastēva celtajā.
Par Gaiziņa tuvumā tapušā tūrisma kompleksa ekonomisko pamatotību izskan skepse, tomēr pagājusī sniegiem bagātā ziema parādījusi, ka kalns un viesnīca «var sevi vilkt», saka Bruno Eihentāls, kurš līdz šim pavasarim bija Lido tūrisma un atpūtas kompleksa direktors.
Vestienas pagasta iedzīvotāju stāsts par Gunāru Ķirsonu sākās krietni senāk – pirms vairākiem gadiem, kad tagadējās muižas vietā Kaķīša jeb Viešura ezera krastā viņš nopirka zemi. «Un tad ieradās Ķirsons,» savu stāstījumu sāk Visvaldis Lācis, Saeimas deputāts, kurš dzīvo iepretim Ķirsona muižai. Līdz ar zemes iegādi Ķirsons izlēmis nomāt ezeru, ar pagastu noslēdzot licences līgumu uz 30 gadiem un maksājot 129 latus gadā. Ezera nomnieks sasaucis ap to dzīvojošo saimniecību sapulci un lūdzis vietējo atbalstu ezera apsaimniekošanā un maluzvejnieku ķeršanā. Solījis laivas un mobilos telefonus tiem, kam to nav, un atļaut ezera krastos dzīvojošajiem saprātīgā apjomā zvejot.
Ķirsons pirmajā reizē atstājis labu iespaidu, taču Lācis vēlāk konstatējis, ka «viņš ir solītājs, kurš savus solījumus nepilda». Ne tikai laivas un mobilos telefonus vietējie neredzēja, radās problēmas arī braukāt pa ezeru. «Pie manis ierodas draugi ar laivu, bet Ķirsona policists brauc klāt un skatās iekšā. Viņi taču nemakšķerēja! Bija pat gadījumi, kad dzina laivu ārā. Es Ķirsonam pieklājīgi teicu, lai skatās, ko apsardze dara – tas taču publisks ezers.» Ķirsons bija ierīkojis laivu nomu, un Lācis spriež, ka viņa cilvēki vēlējušies, lai tiek nomātas šīs laivas. Vēlāk Ķirsons ezera apkārtnes iedzīvotājiem katru reizi pirms makšķerēšanas licis aizpildīt anketu un pēc tam atskaitīties, cik nozvejojuši. Tiesa, pats būdams kaislīgs makšķernieks, Ķirsons ezerā ielaidis daudz zivju – karpas, zandartus, arī samus, kuru dēļ izpelnījies ihtiologu kritiku par patvarīgu zivju sugu sajaukšanu.
Pašlaik ezera biznesu Ķirsons ir likvidējis, tas, izrādījās, nesis zaudējumus.
Lācis uzskata, ka Ķirsona projektu īstenošanai arī mainīts Gaiziņa dabas parka nolikums, pieļaujot tajā lielāku saimniecisko darbību. «Viņš nav dabas draugs, par kādu viņš kādreiz izteicies. Viņš ir dabas postītājs,» Lāča vērtējums ir skarbs. Taču viņš atzīst, ka Vestienas pusē cīņai ar Ķirsonu nav daudz piekritēju. Citur pagastā dzīvojošajiem ļaudīm par Lido saimnieku ir labs priekšstats – viņš skolai uzdāvinājis datorklasi, ik gadu pulcē un apdāvina pagasta trūcīgākos bērnus. Talantīgam jaunam Vestienas biatlonistam Ķirsons nopircis slēpes.
Par nesaudzīgu apiešanos ar dabu Vestienā Ķirsons kritizēts jau iepriekš, viņš pārmetumus ir noraidījis, uzsverot, ka agrāk nolaistā teritorijā ir radījis skaistu vidi. Mūsu sarunā Ķirsons izmet, ka nacionālie parki, kuros neko nevar darīt, tiek veidoti, jo «Eiropai tas ir vajadzīgs, lai mums šeit zemes būtu nevērtīgas». «Kāpēc viņiem vajag, lai austrietis uz šejieni brauc? Lai latvietis brauc uz Austriju!»
Ķirsons ir arī iesaistījies uzņēmumā Deul, kurš lolo utopisko ideju par ūdensceļu pa Daugavu līdz Melnajai jūrai. Viņš ir dusmīgs, ka šo projektu sauc par Daugavas racējiem un pārmet presei labas idejas nomelnošanu.
PILDA MAKU UN SIRDI
Mākoņu stūmējs ir biežākais Ķirsonam veltītais apzīmējums. Viņa idejas ir ambiciozas, viss jāuztaisa liels, skaists un tā, kā nav citiem. «Manā skatījumā viņš ir bankrotējis savu fantāziju dēļ,» vērojot Ķirsona darbību Vestienā, spriež Visvaldis Lācis. «Cilvēks ļoti labs, biznesā – nulle,» saka kāds vadošā amatā Lido strādājis darbinieks.
Vairāki zinoši cilvēki teica, ka Lido biznesu kopā tur Ķirsona vietnieki un tieši viņiem jāpateicas, ka firma spēj eksistēt. «Viņš ir kā buldozers, kas uzņēmumu velk uz purvu, bet vietnieki mēģina viņu virzīt, lai purvā nonāktu lēnāk,» tēlaini raksturo kāda augsta ranga Lido amatpersona. Firmas kādreizējā sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Gaigala atceras, ka finansisti, uzzinājuši Ķirsona plānus, sākumā parasti staigājuši ar saķertu galvu, tomēr viņam izdevies parādīt, ka soli pa solim ideju var īstenot. Lido darbinieki savulaik neticēja Lido Krasta ielas atpūtas centra vīzijām: «Mums tās likās kā pasakas.» Tomēr šī pasaka kļuva par īstenību.
Arī pats Ķirsons intervijā atzīst, ka viņš ir ideju ģenerators, bet ekonomiku pārrauga viņa uzticamais līdzgaitnieks viceprezidents Vilnis Cīrulis. Liela loma uzņēmuma tapšanā ir arī finanšu direktoram Ilmāram Lācim, kurš pašlaik ir pensionējies. «Ķirsona kungam piemīt ārkārtējas darbaspējas un jauda, viņu ir grūti ierindot pie ordināriem cilvēkiem,» bosu raksturo Cīrulis. Viņš Ķirsonā saskata cīkstonim raksturīgu sportisko azartu un neatlaidību mērķu īstenošanā. Pateicoties harizmai, Ķirsons aizrauj savus līdzcilvēkus. «Viņš ir izteikts intuitīvists, tāpēc risku analīzi uzskata par ideju realizācijas bremzētājspēku,» – tā Cīrulis.
Biznesā skolotiem ļaudīm, nonākot uzņēmumā, pārsteidzošs ir atklājums, ka slavenais Ķirsons nespēj profesionāli iedziļināties biznesa stratēģijās un risinājumos, tā vietā despotiski pārrauga vissīkāko procesu. «Viņš ir galdnieks, mākslinieks, dārznieks un uzņēmējs,» teica kāds viņa pazinējs. Pats Ķirsons to uzskata par plusu. «Es esmu saimnieks, kurš zina, kā krēslu uztaisīt,» Ķirsons norāda uz sava kabineta mēbelēm.
Padoto padomos boss neieklausās, par tiem mēdzot apvainoties. «Ķirsons ir tas, kurš skalda un valda uzņēmumā visos jautājumos un visos līmeņos,» novērojis bijušais Lido dizaina rūpnīcas direktors Jānis Mūsiņš. «Tomēr cepuri nost, jo viņš zināja, ko skaldīt. Ne velti viņš ir izveidojis vienu no redzamākajiem zīmoliem Latvijā.»
«Nodarbojos ar intrigu dzēšanu – tāds bija tas darbs,» stāsta kāds bijušais Lido struktūrvienības vadītājs, kurš secina, ka viss, ko viņš bija mācījies un apguvis iepriekš, Lido nebija vajadzīgs. Par nesaprotamām intrigām, kas klejo pa uzņēmumu, man stāstīs arī citi cilvēki. Ķirsonam esot uzticības personas, kuru ietekme firmā ir daudz plašāka par nominālajiem amatiem. Pārējie viņus sauc par spiegiem. Tūrisma apskatniece Ieva Alberte bija pārsteigta par rupjo personu, kas atbildēja uz lidolauki.lv norādītā informācijas tālruņa zvaniem. Kad to izstāstījusi kompleksa vadītājam, tas bezspēcībā plātījis rokas, jo atbildētājs esot «Ķirsona cilvēks».
Pats apveltīts ar fenomenālām darba spējām, Ķirsons to pašu gaida no citiem. Ķirsona muižā zina stāstīt, ka nav izdevies saimnieku pierunāt pieņemt darbā otru pavāru, līdz septiņas dienas nedēļā garas stundas strādājušais pavārs aizvests ar «ātrajiem». Negribi – nestrādā, vietā nāks cits – tāda bijusi attieksme. Uz TV3 raidījuma Nekā personīga redakciju šopavasar bija aizgājuši Ķirsona apsargi, kuri sūdzējās par garajām stundām, sliktajiem darba apstākļiem, nespēju tikt atvaļinājumos un algu maksāšanu aploksnēs. Valsts darba inspekcija pēc pārbaudes Lido uzlika sodu. Ķirsons mūsu sarunā teic, ka daļai norādīto pārkāpumu nepiekrīt un tos pārsūdzēs.
Kas atklāts pārbaudē par iespējamo nodokļu nemaksāšanu, Valsts ieņēmumu dienests informāciju nesniedz. Ķirsons algu maksāšanu aploksnēs noliedz un uzskata, ka ir viens no godīgākajiem uzņēmējiem Latvijā. «Agrāk, pateikšu, visādi ir bijis. Un tas nav tā, ka gadu agrāk, bet – agrāk,» Ķirsons tālāk stāstījumā atsaucas uz padomju laikiem. Lido šefs gan atzīst, ka visus 1500 darbiniekus nevar novaktēt, un stāsta par gadījumiem, kad devis skaidru naudu darbiniekiem. «Atnāk darbinieks – zini, Ķirson, man rīt bērns jāaizsūta uz slimnīcu. Tad es izņemu ārā naudu, še, iedodu. Vai tas ir slikti? Man ir nomaksāti nodokļi.»
Firmas kādreizējā sabiedrisko attiecību veidotāja Ilze Gaigala atzīst, ka darbs bijis tik intensīvs, ka privātās dzīves Lido karjeras laikā viņai nav bijis. Tiesa, Ķirsons par to mācējis pateikties kā neviens cits darba devējs. «Viņš mācēja savietot tās lietas, kas pilda maku, ar tām, kas silda sirdi,» Ķirsona raksturošanai viņa izmanto Blaumaņa Indrānu tēva vārdus. Gaigala stāsta, ka Ķirsons desmito tiesu savu darba augļu atvēlējis trūcīgiem cilvēkiem un to darījis skaisti – viņam svarīgi bijis ne tikai iedot naudu, bet arī sagādāt prieku cilvēkiem. Uz savas klases salidojumu viņš ieradies ar garšīgām sviestmaizēm un lielāko no tām pateicīgi pasniedzis klasesbiedrenei, kas skolas laikā dalījusies ar Ķirsonu. Viņa vecāki ne vienmēr varējuši atļauties puikam iedot ēdienu līdzi uz skolu.
POLITIKAI STĀVĒS TUVU KLĀT
Ķirsons savā līdzšinējā darbībā ir stingri norobežojies no politikas un reti bijis aizsniedzams arī presei. Pēdējā gadā tas ir mainījies, viņš ir viens no kustības Par labu Latviju! iniciatoriem, kuras manifestu līdztekus uzņēmējiem parakstījusi virkne Tautas partijas un LPP/LC biedru. Latvijas Tirdzniecības un rūpnīcas kameras vadītāja Žaneta Jaunzeme-Grende šo kustību nosauca par resnajiem runčiem, kas no savām rokām nevēlas izlaist valsts krējuma podu.
Ķirsona pazinēji ir pārliecināti, ka politikai viņš pietuvinājies tāpēc, ka cer uz politiķu atbalstu grūtībās nonākušajam uzņēmumam. Kad intervijā jautāju, vai tā ir taisnība, Ķirsons iedegas dusmās. Fakts, ka kāds tā domā, viņu aizvaino. «Draugs, vai tev nav bijis tā, ka iedzer kādu vīnu ar sievieti, apgulies, pamosties no rīta un esi ar viņu kopā, bet tev nekas nav bijis, un sieva to ierauga? Slikta sieva, ja viņa tev netic, ka nekas nav bijis. Tāpēc es esmu nedaudz sašutis par to, ka cilvēki var domāt, ka es 22 gadus neko neesmu darījis. «Nahren» man tā politika, ko tā politika var izdarīt? Tur shēmas vajag taisīt, es tak’ nemāku shēmot!»
Ķirsons uzsver, ka valsts pasūtījumos nav piedalījies. Tomēr pretimnākšanu viņš ir saņēmis. Restorāns Rīgas lidostā savulaik pilnībā – līdz pēdējai dakšiņai un auto ar Lido logotipu – apmaksāts no lidostas līdzekļiem. Ķirsons atnāca tikai ar kotlešu masu un sāka cept, stāsta par darījumu informēts cilvēks. Pērn Lido pieprasīja, lai restorāna aprīkojumu ļauj pārņemt savā bilancē, taču lidosta tam nepiekrita.
Bijušais lidostas prezidents Dzintars Pommers (kurš pēc amata atstāšanas kādu laiku nostrādāja Lido par viceprezidentu) labvēlību pret firmu skaidro ar vēlmi lidostai piesaistīt respektējamu uzņēmumu iepretim mafijai, kas gribējusi tur ielīst. Aprīkojumā ieguldītā nauda esot atgūta caur īres maksu.
Norobežošanos no politikas Ķirsons sauc par kļūdu. «22 gadus laikam nepareizi darīju, klausīju tēvu, kurš teica – nekad neej politikā un neej tuvu politikai, jo tā mums daudz pāri darījusi. Es piedzimu Sibīrijā, politikas dēļ.» Tagad viņš ir sapratis, ka malā stāvēt vairs nevar, jo bizness «badā aizies». Kandidēt vēlēšanās viņš netaisās, bet stāvēt tuvu klāt politikai, saprast, kā tā top un ko var darīt, lai tā būtu labāka.
Kustībai Par labu Latviju! var pievienoties jebkurš – tā Ķirsons atbild uz jautājumu, kāpēc kustība satuvinājusies ar TP un LPP/LC politiķiem. «Ja es neiešu klāt pie visstiprākajiem un neredzēšu visu to, tad jābrauc prom no valsts.» Pirms 2006.gada Saeimas vēlēšanām Ķirsons ziedojis raibai partiju buķetei – Jaunajam centram, TB/LNNK, Jaunajam laikam un Latvijas zaļajai partijai, pa 10 000 latu katrai. Arī attiecībā uz politiku viņam ir kāda doma no fantāziju pasaules. Ķirsons vēlas kopā ar juristiem sagatavot dokumentu, kas politiķiem uzliktu juridisku pienākumu pildīt solījumus. Iepriekšējās vēlēšanās solīti mazāki nodokļi, bet jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām politiķi to aizmirsuši. «Mēs jau bijām izgājuši no ēnu ekonomikas. Tagad ēnu ekonomikā esam iedzīti vēl dziļāk, uzliekot nodokļus, un neviens par to neatbild!»
Ķirsona paša biogrāfijā gan ir savdabīgs reveranss ēnu ekonomikai – viņš 90.gados parakstīja tolaik par reketa karali dēvētā Ivana Haritonova atbalsta vēstuli. «Viņš deva darbavietas, un, ja arī viņam pagātne varbūt bija aptraipīta, cilvēks, nodarbodamies ar kādu nepareizību, sāk domāt, kā to legalizēt. Bet, ja mēs viņam visu laiku cērtam: «Tu esi bandīts, tu esi bandīts!», tad viņš paliek nežēlīgāks,» atbalstu Haritonovam Klubā savulaik skaidroja Ķirsons.
MEKLĒ LĪDZĪPAŠNIEKU
«Jā, protams,» Ķirsons atbild uz jautājumu, vai viņam ir stratēģija, kā uzņēmumu izvilkt no krīzes. Viens no risinājumiem, ko viņš iezīmē sarunā, ir investora piesaistīšana. Agrāk viņš partneri nav vēlējies, lai nebūtu jāstrīdas, tagad to atzīst par kļūdu. Pēc līdzīpašnieka viņš raugās arī Krasta ielas atpūtas kompleksam. Lido saimnieks domā, ka varētu pat valdību aicināt iesaistīties, jo tā kļuvusi par iemīļotu vietu gan vietējiem ļaudīm, gan ārzemniekiem.
Zināms, ka banka ir uzstājusi, ka Lido bizness jāpārstrukturizē, nodalot katru darbības virzienu atsevišķā juridiskajā vienībā un paplašinot vadības komandu ar cilvēkiem, kuri savā atbildības sfērā spētu izstrādāt un īstenot biznesa plānu.
Vaicāju, vai darbošanās biznesā Ķirsonu ir izmainījusi? Uz to viņš atbild: «Augu, katru dienu augu.» «Lukašenko Baltkrievijā sākumā bija nekāds prezidents, viņš vispirms bļāva, pēc tam domāja, darīja, pēc tam tikai analizēja. Šodien viņš, man liekas, ir viens no labākajiem vadītājiem. Es zinu to tāpēc, ka esmu viņa pasūtījumu pieņēmis.»
Finanšu grūtības nav mazinājušas uzņēmēja Ķirsona sapņus. Viņš stāsta gan par ideju Ķirsona muižas pakalpojumiem pievienot ārstniecību, gan vēlmi Vērmanes dārzā uzcelt kafejnīcu – saieta namu. Ķirsona vīzijā tajā notiktu gan eleganta saviesīgā dzīve un kultūras pasākumi, gan ik dienu tiktu pabarots ap 200 trūcīgu pensionāru, kuriem izsniegtu zelta kartes un kuri tur varētu lasīt avīzes un saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Taču tagad Ķirsons saprot, ka to varēs izdarīt tikai tad, kad būs nopelnīta nauda, ne vairs ar kredītiem. Lido birojā pie sienas ir liels plakāts ar gaisa trošu tramvaja shēmu, kas vizinātu cilvēkus no centra uz Krasta ielas Lido.
Ķirsons ir apņēmības pilns uzņēmumu izvilkt no grūtībām un to pauž ar tik raksturīgo patosu. «Es, Gunārs Ķirsons, gribu pierādīt, ka māku krīzes laikā visu sakārtot un izveidot. Ja neizdosies, tik un tā iešu ar paceltu galvu un teikšu: O.K., esmu darījis visu, lai valstī šīs preces paliktu. Rūpnīca netiks aizvesta, tā būs te. Tūrisma centrs arī paliks. Tamdēļ es vēlreiz gribu teikt, ka lepojos ar to, ka darbs tomēr ir padarīts.»
Gunārs Ķirsons
Dzimis 1951.gadā Sibīrijā izsūtījumā
Mācījies Murjāņu sporta skolā un Mākslas skolas kokapstrādes nodaļā
Precējies, dzīvesbiedre ir Lido interjeriste, meita – māksliniece
Bijis bārmenis restorānā Ruse un Ščecina
Lido dibinātājs un īpašnieks
Latvijas džudo federācijas vadītājs
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
Lido vēsture
Pirmais restorāns Lido atvērts 1987.gadā Rīgā, Lāčplēša ielā
1989.gadā nodibināts Kokapstrādes cehs, kurā izgatavo Lido restorānu interjeru. Vēlāk tam pievienojas Metālapstrādes cehs,
kā arī Konstruktoru birojs, kurš projektē Lido restorānus
Otro restorānu Baltais Lido atver 1991.gadā Vecrīgā, vēlāk tas pārtop par krogu Alus sēta
Pirmo bistro atver 1992.gadā Ģertrūdes ielā
Pašlaik kopumā ir astoņi Lido restorāni un bistro
1995.gadā izveido Gaļas pārstrādes uzņēmumu, vēlāk – Zivju pārstrādes cehu
1999.gada nogalē atver Lido atpūtas centru Krasta ielā
2002.gadā darbu sāk slēpošanas trase Madonas pusē, vēlāk blakus top viesnīca Ķirsona muiža
2008.gadā uzbūvē dizaina rūpnīcu māju ražošanai
Lielāko biznesa apjomu Lido sasniedz 2008.gadā, kad apgrozījums ir 25,4 miljoni latu, lielākā peļņa bijusi 2005.gadā – 944 tūkstoši latu
2009.gadā Lido apgrozījums ir 18,2 milj. latu un zaudējumi – 0,4 milj. latu (provizoriskie dati)
Lido kopējās kredītsaistības – 15,7 miljoni latu
Dati: Lido, Lursoft
