Jānis Maizītis ilgi apsvēra, pirms piekrita pirmajai intervijai pēc Saeimas klusā apvērsuma, kas pārvilka svītru viņa plāniem vadīt prokuratūru vēl vienu termiņu. Viņš nav noticējis, ka karjera valsts labā ir beigusies
Kā jūs domājat, kāpēc Saeima jūs neapstiprināja amatā, lai arī vairākums solīja atbalstu un vēl pēc balsojuma daļa deputātu meloja, ka ir balsojuši par jums?
Tas jājautā deputātiem, es varu teikt tikai par savām izjūtām, kas man bija pēdējās nedēļās. It kā neviens neko sliktu neteica ne par profesionālajām spējām, ne par to, kā jāvada iestāde, izņemot pilsoni Lembergu, kurš vienmēr ļoti aktīvi ir uzstājies pret prokuratūru un mani kā bijušo vadītāju. Bet man pašam bija sajūta, ka notiek kaut kas tāds neīsts. Ārēji varbūt viss izskatījās labi, bet cilvēciskā emocionālā sajūta bija tāda, ka kaut kas nav kārtībā un nebūs kārtībā.
Es pašos pamatos uzskatu, ka šis balsojums pierāda, ka es un mani kolēģi tomēr ir centušies izmeklēt tādas lietas, kas notiek, bet kuras ir grūti juridiski pierādīt. Ja varētu kaut ko vairāk juridiski pierādīt, nu, tad būtu citi rezultāti un sabiedrībai daudzas lietas būtu pieņemamākas un ticība izmeklēšanai un tiesu varai būtu lielāka.
Jums pašam ir atbilde, kas ir tas netīrais, kas noticis?
Redziet, lai arī pašlaik esmu privātpersona, man ir jāatbild par saviem vārdiem. Esmu uzsvēris, ka esmu gatavs strādāt Latvijas valsts labā juridisku darbu – tādu, kas šajā valstī var kaut ko ietekmēt ar juridiskajām zināšanām, nevis ar izjūtām vai pieņēmumiem, kuri, protams, man ir par to, kas notiek valstī. Esmu gatavs izskatīt jebkuru cienījamu priekšlikumu, kas atbilst manai pieredzei un praksei un saistīts ar valsts darbu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.