Žurnāla rubrika: Svarīgi

Latvija ir zaļākā valsts Eiropā. Mums vairs nevajag ne krievu gāzi, ne naftu – esam enerģētiski neatkarīgi, turklāt visu nepieciešamo enerģiju saražojam no atjaunojamiem resursiem. Izklausās neiespējami un muļķīgi? Tikai šobrīd. Latvijā ir cilvēki, kuri uzskata, ka šī vīzija ir neizbēgama, jo mēs esam ļoti, ļoti bagāti – mums pieder nākotnes zaļā nafta

Pagaidām šos cilvēkus sadzīvē sauc par trakajiem. Latvijas gāze un Latvenergo skandina, ka viņi ir nekompetenti vai «ortodoksāli zaļie». Arnoldam Dālem šī attieksme atsauc atmiņā kādu ainu no deviņdesmito gadu paša sākuma, kad viņš tikko no Lielbritānijas bija pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Ar aizdotu žiguli braucot no Rīgas uz Madonu, viņš pieturējis kādā benzīntankā un iekūlies neveiklā situācijā, jo vispirms vēlējies iepildīt bākā degvielu un tad samaksāt. «Pārdevēja uz mani skatījās kā uz jukušu un uzbrūkošā tonī paziņoja, ka nekas tāds nav iespējams, jo tad benzīnu zagtu,» atceras Dāle. 

Tagad kopā ar Dāli stūrējam uz viņa iepriekšējo darba vietu – Latgran koksnes granulu rūpnīcu Jaunjelgavā. Tā ir viens spilgts piemērs enerģijas resursu potenciālam, kas Latvijā absolūti netiek izmantots. Latviju var uzskatīt par granulu lielražotāju – mūsu valsts ar 600 000 tonnu gadā kļuvusi par sesto lielāko granulu rūpnieku Eiropā. Teju visas granulas eksportē uz Skandināvijas valstīm un Lielbritāniju, kur ar tām apkurina lielas un mazas pilsētas un ražo elektrību. Latvijā izmanto pavisam sīku daļu – tik, cik patērē privātmājās. 

Ja uzcels visas plānotās rūpnīcas, tad granulu ražošanas jaudas Latvijā drīz dubultosies. «Pieprasījums pasaulē ir neremdināms,» komentē Dāle. Skandināviem piederošais Latgran Latvijā darbina divas rūpnīcas (Jaunjelgavā un Jēkabpils rajonā), šogad palaidīs trešo (Krāslavas rajonā). Tā vēl nav uzcelta, bet uzņēmums plāno jau ceturto – visticamāk, to gan būvēs Baltkrievijā vai Krievijā. 

Pieprasījumu pēc kokskaidu granulām nodrošina Eiropas Savienības valstu politika. Rēķinoties ar to, ka fosilais kurināmais izsīkst un kļūs tikai dārgāks, turklāt tas atbildīgs par globālo sasilšanu veicinošo piesārņojumu, valstis to aizstāj ar atjaunojamajiem resursiem (AER). Enerģētikas konferencēs Latvijas publikai ir rādītas Zviedrijas un Lielbritānijas kartes, kuras nosētas raibas ar punktiem, kur plānotas lielas biomasas spēkstacijas. 

Šī ir Latvijas lielā iespēja, jo mums ir milzīgs resurss – koksne. Atšķirībā no naftas tas ir neizsmeļams, ja atbildīgi saimnieko. Mežinieki nožēlā rausta plecus, kāpēc pati Latvija šo bagātību neizmanto – tā vietā atkal un atkal lien uz Krievijas gāzes adatas.

Izcērt par maz 

Žēlums, kas pārņem, uz lielceļiem redzot baļķu vedējus, ir tikai emocijas. Latvijā mežus izcērt par maz – šis mežsaimnieku viedoklis pirmajā brīdī apdullina. 

Mežzinātnes institūta Silava pētnieks Andis Lazdiņš uz papīra zīmē līkni un rāda, ka Latvijā ir daudz pieaugušu meža audžu «cērtamajā» vecumā. No tām tiek izstrādāta tikai neliela daļa. «No saimnieciskā viedokļa ir labāk šos mežus izcirst, nekā ļaut tiem nomirt dabīgā nāvē,» stāsta zinātnieks. Latvijas valsts meži (LVM) rāda savu statistiku – valsts mežos 80 miljoni kubikmetru koksnes ir pieaugušās un pāraugušās meža audzēs. To, cik daudz mežu ik gadu ļaut izcirst, lemj valdība – LVM to sauc par politisku lēmumu un sīkākos komentāros neielaižas. 

Vēl viens šķietami neticams ir fakts, ka Latvijā mežu kļūst aizvien vairāk. Lazdiņš rēķina, ka pēdējos 80 gados ar mežu apaudzis 1 miljons hektāru zemes. Viņš tās sauc par abu pasaules karu, kā arī lauksaimniecības zemju apmežošanas sekām. Pēdējais apmežošanas vilnis bija nesenajos deviņdesmitajos gados. Pašlaik 56% Latvijas teritorijas klāti ar mežiem, tajos ir 631 miljons kubikmetru koksnes. Puse mežu ir valsts īpašumā. Mežsaimnieki lēš, ka ik gadu koksnes resursi vidēji pieaug par 25 miljoniem kubikmetru, bet izstrādā 10-13 miljonus kubikmetru. Cik būtu optimālais ciršanas apjoms, nav vērtēts. Lazdiņš norāda uz kādā maģistra darbā izrēķinātu skaitli – 16 miljoniem kubikmetru gadā. 

Runājot par koksnes izmantošanu enerģētikā, nav domāts, ka jādedzina staltās priedes vai citi vērtīgi koki. Tiem ir atbilstošāks pielietojums – tradicionāli būvniecībā un mēbeļu ražošanā. Enerģijas ražošanai izmanto tā dēvēto enerģētisko koksni – pamatā ir runa par atlikumiem, kas mežā un zāģētavā paliek pāri pēc tam, kad ir paņemta koka augstvērtīgākā daļa. Tās ir skaidas, koku galotnes, zari, celmi. Enerģētisko koksni iegūst arī tīrot un kopjot mežus, jaunaudzes, ceļmalas un meliorācijas grāvjus. Visbeidzot, to var speciāli audzēt – šim mērķim izmanto ātraudzīgās apses un kārklus. 

Meža nozares pārstāvji ir pārliecināti, ka enerģētiskā koksne Latvijā ir izšķērdīgi novārtā atstāts resurss. «Lielāko daļu neizmanto,» secina Lazdiņš. 

Šobrīd pilnībā izmanto vienīgi šķeldu, kas paliek pāri kokapstrādātājiem zāģētavās. To dēvē par kvalitatīvo šķeldu, un pēc tās ir liels pieprasījums – šo šķeldu izmanto gan granulu un skaidu plātņu ražotāji, gan kurina katlumājās. 

Šobrīd nepilnīgi izmanto blakusproduktus, kas paliek pāri cirsmā pēc meža izzāģēšanas, proti, koku galotnes, zarus un celmus. Lazdiņš lēš, ka izmanto tikai 10-15% šo atlieku. Pēdējo zariņu no cirsmas izvest gan nedrīkst, jo tie svarīgi barības vielu atgriešanai, taču potenciāls tur ir. Runājot ar nozarē iesaistītājiem cilvēkiem, izkristalizējas vairāki iemesli, kāpēc tas nav izmantots. Pirmkārt, trūkst zināšanu un sapratnes, ko ar tiem iesākt. Otrkārt, nav piemērotas tehnikas un infrastruktūras. Treškārt, šīs šķeldas izvākšana no meža ir salīdzinoši dārga iepretim tās tirgus cenai. Ceturtkārt, tuvumā nav patērētāju, lasi, katlu māju, kur tās varētu kurināt. Lazdiņš min, ka atšķirībā no Somijas vai Zviedrijas, Latvijā vispār nav katlu māju tehnoloģiju, kas pieļautu, piemēram, no celmiem ražotas šķeldas kurināšanu. Vienīgie, kas pašlaik celmus gāž ārā, ir LVM, un arī tikai vietās, kur būvē ceļus. 

Liels neizmantots resurss ir arī sīkkoksne, ko varētu iegūt, tīrot jaunaudzes. Pašlaik tiek koptas tikai valstij piederošās jaunaudzes, privātie īpašnieki to nedara gandrīz nemaz. Taču nekopjot jaunaudzi, vērtīgi koki tajā neizaugs. Tiesa, šis ir dārgs process, un, kā spriež Lazdiņš, lai tas notiktu, nepieciešama gan ilgtermiņa domāšana jeb spēja paskatīties uz sava meža vērtību 50 gadu perspektīvā, gan atbilstoša valsts un pašvaldību politika. Piemēram, Somijā pašvaldības mežu nākotnes un kokrūpniecības industrijas attīstības vārdā iepērk šo šķeldu, lai arī tā ir dārgāka. «Pie mums lielākā daļa dzīvo no rokas mutē, stratēģiski uz to skatās tikai valsts meži,» novērojis Lazdiņš. 

Bez mežos pieejamās enerģētiskās koksnes Latvijai ir plašas un absolūti neizmantotas iespējas enerģētiskās kultūras speciāli audzēt, jo patlaban stāv dīkā milzīga teritorija – 700 līdz 800 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tajās var kultivēt gan ātraudzīgos kokus, gan lauksaimnieciskas izcelsmes biomasu. Piemēram, Latgran ar vairākiem zemniekiem noslēdzis līgumus par stiebrzāļu energokultūras miežabrāļa audzēšanu, kuru izmanto to pašu granulu ražošanā. 

Eksportē, bet neizmanto 

Latvijas Biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs lēš, ka Latvijā koksnes pietiek, lai gadā saražotu 30 TWh enerģijas. Šobrīd gadā patērējam apmēram 15,5 TWh siltuma un elektroenerģijas. Tas nozīmē, ka teorētiski Latvija spēj sevi apgādāt ar siltumu un elektrību, un vēl eksportēt. 

Tas, kas meža nozares pārstāvjus satrauc, ir Latvijas politisko vadītāju nespēja un nevēlēšanās iet skaidru ceļu uz atjaunojamo energoresursu, tai skaitā koksnes, palielināšanu enerģētikā. Politikas dokumentos enerģijas neatkarības stiprināšana un resursu dažādošana gan ierakstīts kā stratēģiskais mērķis, taču praksē līdzšinējie soļi ir bijuši netīras politbiznesa spēles, kurās, patveroties zem zaļās enerģijas vairoga, lielāko labumu gūst politikai pietuvināti indivīdi (piemēram, lielākais vēja parks Latvijā pieder Andrim Šķēle, mazie HES – virknei citu politiķu). Rezultātā – lai arī zaļās enerģijas ražotājiem maksā vienu no augstākajām cenām Eiropā, šis sektors nav attīstīts. 

Taisnības labad jāuzsver, ka Latvija enerģijas ziņā jau ir viena no «zaļākajām» valstīm ES. No atjaunojamajiem resursiem saražo, pēc dažādiem aprēķiniem, 30-35% enerģijas (vairāk ir tikai Zviedrijā). Taču tajā nav pēdējo gadu nopelna, jo labo statistiku nodrošina vēsturiskais mantojums – malkas apkure privātmājās un Daugavas hidroelektrostacijas. Daži ekonomisti lēš, ka šis skaitlis īstenībā ir krietni mazāks, jo to uzpūtusi neprecīzā malkas uzskaite mājsaimniecībās. ES enerģētikas politikas ietvaros Latvija ir apņēmusies līdz 2020.gadam atjaunojamo resursu īpatsvaru palielināt līdz 40%. 

Par spīti šim mērķim, zaļās enerģijas entuziasti nesenā pagātnē ir saņēmuši divus triecienus – lēmumus Rīgas TEC-2 otrajā kārtā uzstādīt jaunu gāzes energobloku un Kurzemē būvēt lielu ogļu staciju, biomasai kā iespējamam resursam atvēlot mazu daļiņu. Arnolds Dāle, kurš tagad pārgājis darbā uz zviedru tirdzniecības firmu Ekman, atceras, ka laikā, kad diskutēja par Kurzemes spēkstaciju, toreizējais ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) un Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons aizvesti uz Kopenhāgenu iepazīties ar lielām spēkstacijām, kas enerģiju ražo no biomasas (tai skaitā, no Latvijas importētās). Tomēr ziemeļu kaimiņu pieredze mūsu lēmumu pieņēmēju fosilo domāšanu nav mainījusi – koksnes resursiem pārbagātajā Latvijā izlemts būvēt ogļu staciju. 

«Tas ir tik stulbi,» Dālem trūkst citu vārdu, lai aprakstītu šo lēmumu. Ogles ir ne vien jāimportē, tās ir netīrs kurināmais. Jaunās tehnoloģijas ļauj ogļskābās gāzes jeb CO₂ izmešus «apglabāt», tomēr tas enerģiju sadārdzina. Savukārt enerģijas ražošana no koksnes tiek vērtēta kā CO₂ neitrāla, jo koks augšanas laikā uzņem tādu pašu ogļskābās gāzes daudzumu, kā izdala degšanas procesā. Turklāt sapūstot koksne izdala tieši tikpat CO₂, cik sadegot. Interesanti, ka joprojām kā alternatīvu ogļu stacijai politikas aprindās min sašķidrināto gāzi, taču ne biomasu. 

Biomasas ražotāji šo Latvijas izvēli skaidro ar fosilā kurināmā spēcīgo lobiju, kuru iemieso monopolisti Latvijas gāze un Latvenergo un pavada sirmu zinātnieku koris. Viņi ir neiztrūkstoši pārstāvēti nozares sabiedriskajās organizācijās un bez viņiem neiztiks neviens enerģētikas forums – tajos parasti tiek nolasīts skaitāmpantiņš, ka spēks ir gāzē un atjaunojamie resursi tāda niekošanās vien ir. «Pirmais, ko jūs ieraudzīsiet, ienākot Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas prezidenta Nameja Zeltiņa kabinetā, ir Latvijas gāzes, Iteras un Latvenergo karodziņi,» ar modernās pasaules enerģētikas tendencēm kontrastējošo simboliku ievērojis Biomasas asociācijas vadītājs Palejs. Gadās, ka tradicionālie enerģētiķi pēc publiskām uzrunām kolēģiem klusām atvainojas par sacīto, jo viņiem esot «tāds darbs». 

Tradicionālistu spēcīgākais arguments – no gāzes ražot ir izdevīgāk. Tajā ir liela daļa patiesības. Arī zaļie enerģētiķi nenoliedz, ka ar gāzi pašlaik var saražot konkurētspējīgu enerģiju. Šīs enerģijas pievilcība mazinās, kad ņem vērā tādus faktorus kā atkarību no viena piegādātāja – Krievijas ārpolitikas ieroča Gazprom – un prognozi, ka gāzes cena ilgtermiņā celsies. 

Vienlaikus pretinieki koksnei piedēvē virkni trūkumu – dārgas tehnoloģijas, koksnes resursu nepietiekamība, piegādes nedrošība un šausminošas ainas pilsētu ielās, kur uz spēkstacijām vīsies šķeldas furgonu rindas. Palejs uzskata, ka daļa no šiem apgalvojumiem ir speciāli izplatīti mīti (kā, piemēram, mašīnu rindas – vēl lielāks šķeldas apjoms pašlaik iziet caur Latvijas ostām), daļa radusies zināšanu trūkuma dēļ. Enerģētiķi atceras Latvenergo šefu Miķelsonu sakām – lai vecmāmiņas krāsnī kurina malku, mums ir gāze. 

Zaļam nav jābūt dārgam 

Pie viena no zaļās enerģijas mīnusiem ir vērts pakavēties ilgāk, un tā ir cena. Patlaban nešaubīgi konkurētspējīgs ir no šķeldas saražotais siltums – Siltumuzņēmumu asociācijas apkopotie dati rāda, ka pilsētās, kur centrālapkurei izmanto koksni, siltuma tarifi ir zemāki nekā ar gāzi apkurinātajās vietās. 

Sarežģītāk kļūst, kad nonāk līdz elektrībai. Koģenerācijas tehnoloģijas (vienlaikus ļauj ražot siltumu un elektrību) patlaban dabas gāzei ir lētākas nekā biomasai. Tomēr zaļā nometne rāda kaimiņvalstu virzienā un pauž pārliecību, ka ilgtermiņā tā būs konkurētspējīga tehnoloģija. «Kāpēc tad ārzemju privātie investori iegulda biomasas tehnoloģijās?» vaicā Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas padomes loceklis Edgars Vīgants. Pirmkārt, biomasas konkurētspēju nosaka izejvielas cena. Šķelda ir lētāka par fosilo kurināmo, turklāt tās cenas īpatsvars enerģijas pašizmaksā ir krietni mazāks, ja salīdzina ar gāzi (50% iepretim 80%). Tas nozīmē, ka izejvielas cenas pieaugums gāzes stacijās tarifus ietekmē vairāk nekā šķeldas līdziniecēs. 

Otrkārt, biomasa būs konkurētspējīga ilgtermiņā, jo, kā raksturo LVM attīstības padomnieks Mārtiņš Gaigals, klimata saudzēšanas vārdā enerģētikas politiskās brīvības Eiropā tiks ierobežotas. ES politika ir vērsta uz CO₂ izmešu samazināšanu un jānotiek brīnumam, lai šis virziens mainītos. 

Biomasas virzienā aktīvi soļo ne tikai skandināvi, bet arī Igaunija un Lietuva, kur somu Fortum un franču Dalkia lielajās pilsētās uzbūvējuši lielas koģenerācijas stacijas. Tās ir gan Viļņā, gan Tallinā, Tartu un tūlīt būs Pērnavā. Kā griezīgs nazis iedzeļ Fortum preses relīzes teksts, ka Tartu koģenerācijas stacijā saražoto elektroenerģiju plānots eksportēt uz Latviju. 

Latvijā līdzvērtīgu piemēru vienkārši nav, un tas nu gan parāda, ka vaina nav plikos ekonomiskos aprēķinos. Par labu Igaunijai spēlē tikai viens objektīvs faktors – CO₂ politika tai spiež aizvietot nacionālo resursu degakmeni un koksne ir laba alternatīva. Dabas gāze ir salīdzinoši tīrāks kurināmais un tai šāda stimula nav. Gāze turklāt ir praktiski ērti izmantojams kurināmais, tāpēc pašvaldībām, kurās tā pieejama, nav motivācijas pāriet uz ķepīgāko šķeldu, kuras piegādei un izmantošanai jāizveido infrastruktūra un loģistika. 

Taču nozares pārstāvji čukstus min arī citu atpalikšanas iemeslu – korupciju Latvijā. Ārvalstu investoriem nebijis viegli ienākt arī kaimiņu tirgū, tomēr «Latvijā lēmumu pieņēmēju apetīte acīmredzot ir pārāk liela – ir slieksnis, kuru attīstītāji nav ar mieru pārkāpt,» sacīja kāds uzņēmējs. Vīgants, kura pārstāvētais uzņēmums Ludzas bioenerģija šajā mazpilsētā uzbūvējis jaunu šķeldas katlumāju, atceras, ka pēc vēlēšanām pie varas nākot Tautas partijai, pašvaldības vadība pēkšņi paziņojusi, ka no tās atteiksies. Uzradies Šķēle, kurš izrādījis interesi uzņēmumu pārņemt. Savas pozīcijas Ludzas bioenerģija noturējusi tikai ar tiesāšanos. 

Biomasas ražotāji spriež, ka pāreju uz atjaunojamiem resursiem kavē arī pašvaldību vadītāju zināšanu trūkums un nevēlēšanās pilsētu siltumtīklos ielaist ārvalstu investorus. 

Lielāko šķeldas koģenerācijas projektu patlaban kaļ Fortum Jelgavā, taču, kamēr likumu ietvars vēl nav skaidrs, uzņēmums nesaka hop!. Tā vadītāja Ginta Cimdiņa-Pundure uzskata, ka investīcijas šajā sektorā kavējuši tieši mainīgie likumi, kas biomasas stacijām turklāt bijuši diskriminējoši, salīdzinot ar gāzi. 

Biomasas lobijs uzskata, ka ekonomiski pamatoti būtu būvēt salīdzinoši lielas koģenerācijas stacijas arī citās pilsētās. Lai arī pēc TEC-2/2 atdošanas gāzei nozares pārstāvji runāja, ka lielai šķeldas stacijai Rīgā ir pārvilkts krusts, nav izslēgts, ka tāda tomēr varētu tapt. Rīgas siltuma mazākumakcionāra Dalkia Latvia vadītājs Guntars Kokorevičs uzskata, ka no šķeldas nākotnē rīdziniekiem varētu nodrošināt lētāku siltumu, nekā Latvenergo piedāvā savos TEC. «Taču tas būs karš ar Latvenergo,» spēles noteikumus iezīmē Kokorevičs. 

Stabila likumu vide ir pirmā vajadzība, ko min biomasas ražotāji, taču nenoliedz, ka koģenerācijas tehnoloģijām nepieciešams valsts atbalsts. Pēdējā gadā tam bijuši pieejami ES fondi, tomēr nozares pārstāvji sākuma periodā vēlētos arī citu atbalstu – piemaksu par saražoto elektroenerģiju. Kā stāsta G.Cimdiņa-Pundure, ražotāji citās valstīs bauda šādu atbalsta mehānismu, kas atkarīgs no CO₂ izmešu daudzuma un uzstādītās jaudas. Piemaksu segtu tīkla pārvades operators jeb faktiski elektrības patērētāji, jo tā būtu ierēķināta tarifā. Topošajā atjaunojamo enerģētikas resursu likumā šāda piemaksa ir paredzēta. 

AER var efektīvi balstīt arī ar nodokļu politiku – fosilajam kurināmajam uzliekot nodokļus. Latvijā, gluži pretēji, fosilie resursi ir baudījuši privilēģijas – vēl nesen par siltuma ražošanai izmantoto gāzi bija jāmaksā 10% PVN, bet par koksni – 21%. Tagad likme ir vienādota. Nepieciešamība palielināt budžeta ieņēmumus ir piespiedusi no šā gada jūlija ieviest akcīzes nodokli gāzei. Tiesa, arī šeit rēgojas āža kāja – akcīzi būs jāmaksā par siltuma, taču ne elektrības ražošanā izmantoto gāzi. 

Visbeidzot, runājot par biomasas konkurētspēju, tās atbalstītāji aicina salīdzināt ne tikai gāzes un biomasas spēkstacijas, bet arī kopējo ekonomisko efektu. Dāle sarēķinājis, ka Kurzemē ogļu vietā uzbūvējot biomasas staciju, Latvijā tiktu radīti 10 000 darbavietu. Galvenokārt tās būtu saistītajās nozarēs, tātad bezdarba nomāktajos laukos. «Šlesers tukši solīja 50 000 darbavietu, un par viņu nobalsoja. Šeit ir iespēja izveidot reālas darbavietas, un neviens to neņem par pilnu,» bezspēcīgi secina Dāle. Zemkopības ministrijas meža departamenta direktora vietnieks Jānis Birģelis kritizē, ka enerģētikas zinātnei atvēlētā nauda ieguldīta vājos pētījumos – lietderīgāk būtu bijis vispusīgi izanalizēt ekonomisko efektu, ko dotu fosilā kurināmā aizvietošana ar koksni. 

Nozares pārstāvji ar interesi pašlaik raugās Latvijas valsts mežu virzienā. Tas ir uzņēmums, kuram pietiktu spēka stāties pretī Latvenergo, un motivācija tam ir – šķeldas izmantošanas iespējas iekšējā tirgū celtu gan LVM, gan kokrūpniecības uzņēmumu efektivitāti un konkurētspēju. Industrijā runā par LVM otrās paaudzes biodegvielas projektu, taču LVM padomnieks Gaigals stāsta, ka uzņēmums vēl rūpīgi vērtē tendences, ES un Latvijas rīcības plānus un nav izlēmis, kādā enerģētiskās koksnes izmantošanas veidā investēt. LVM interesētu produkts ar pēc iespējas augstāku pievienoto vērtību, taču negribētu arī aizšaut garām ne līdz galam komercializētās tehnoloģijās. Otrās paaudzes transporta biodegvielu uzskata par reālu aizvietotāju fosilajai degvielai, kaut gan ražošanas tehnoloģija vēl ir jauna un grūti pieejama. Biodegvielas virzienā LVM mudina lūkoties arī strāvojumi avioindustrijā. Gaigals stāsta, ka piemēram, British Airways, lai izvairītos no CO₂ izmešu maksājumiem, paziņojis par plānu 2014.gadā ražot aviācijas degvielu no atkritumiem, lielu naudu šāda veida pētījumos iegulda Airbus. Zinātāji pieļauj, ka LVM varētu apstāties arī pie elektroenerģijas ražošanas. 

Kas tālāk? 

Latvijai līdz jūnija beigām jāiesniedz Briselē rīcības plāns, kā sasniegs 40% AER īpatsvaru. Lai arī nozarē par plānu valda neziņa, Ekonomikas ministrijā apstiprināja, ka tas tiks izdarīts un 40% latiņa paliks. Ministrijas atbilde liecina, ka konkrētu spēkstaciju projekti tajā nebūs aprakstīti – rīcības plāns balstīsies uz topošo AER likumu, proti, tajā būs definēti spēles noteikumi atjaunojamo resursu attīstītājiem, pārējais būs pašu komersantu ziņā. 

Lai cik grūti biomasai pašlaik iespraukties enerģijas tirgū, pat viskonservatīvākie šī raksta tapšanā aptaujātie enerģētiķi nešaubījās, ka Latvija nonāks punktā, kad visu siltumu un elektrību saražos no AER. «Dabas gāzes monopola laiks ir skaitīts,» saka Vīgants. Bez citiem faktoriem to ietekmēs fiziski novecojošais gāzes vads – jaunu krievi šurp nebūvēs. 

Lielāks izaicinājums ir fosilās transporta degvielas aizstāšana, taču arī tas, šķiet, nav nepārvarams. Dānija un Zviedrija jau paziņojušas par mērķi līdz 2050.gadam būt brīvām no fosilās enerģijas. Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) gan nesteidz tām pievienoties. «Mērķim ir jābūt ne tikai ambiciozam, bet arī reālistiskam,» viņš saka, paskaidrojot, ka vispirms jāsagaida inovatīvi risinājumi tehnoloģijās un kurināmā izstrādē. 

Tikmēr Latvijas modernie zinātnieki uz skandināvu kolēģiem skatās ar skaudību – šajās valstīs AER pētījumos un tehnoloģijās iegulda lielu naudu. Silavas pētnieks Andis Lazdiņš uzskata, ka bioenerģija nu ir tā joma, kur Latvijai ir visi priekšnoteikumi izvirzīties un kļūt par zināšanu eksportētāju. Diemžēl ambiciozu mērķu un stratēģijas trūkums liedz to attīstīt. Arnolds Dāle domā, ka Latvijai vajadzētu atņemt zviedriem līdera godu AER izmantošanā: «Zaļākā zeme Eiropā – tas būtu tik skaidrs un spēcīgs mārketings! Mēs tā vietā dziedam*.» 

* atsauce uz Latvijas reklāmas saukli The Land that Sings – zeme, kas dzied.

.