Glābiet!
.
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Valdošo vēju Kots
Latvijas televīzijas vadītājs piespēlē tiem politiķiem, kuri baidās no diskusijām
Pret sabiedrības tiesībām brīvi saņemt informāciju nu jau atklāti vēršas sabiedriskās televīzijas vadītājs. Latvijas televīzijas (LTV) ģenerāldirektors Edgars Kots piedraudējis politiķiem, ka tie pirms vēlēšanām netiks televīzijā debatēt, ja neizdarīs to, ko viņš prasa.
Ja valsts vairs nenodrošinās LTV apsargāšanu un ja Elektronisko mediju likumā tiks iestrādāti grozījumi, kas paredz daļu sabiedriskā pasūtījuma naudas nodot komercmedijiem, Kots varētu neaicināt politiķus piedalīties televīzijas priekšvēlēšanu diskusijās, viņš piedraud. Un paziņo: «Man ir tiesības paust attieksmi.»
Kota konkrēto prasību saturs patiesībā nav svarīgs – ne jau tādā ziņā, ka LTV nebūtu vajadzīga apsardze un nauda, bet gan tādā, ka šādas saimnieciskas problēmas nav samērojamas ar sabiedrības tiesībām iegūt maksimāli pilnīgu informāciju par tai svarīgiem jautājumiem. Un kāda gan vēl informācija priekšvēlēšanu laikā būtu svarīgāka par deputātu kandidātu piedāvājumu vēlētājiem, lai tie var kompetenti izlemt, kam uzticēt vadīt valsti turpmākos četrus gadus?
Kots ir politiski gana gudrs (lai nebūtu jāteic – slīpēts), lai neuzdrošinātos rīkoties pretēji valdošajiem politiskajiem vējiem. Savulaik izskanēja ne mazums spekulāciju, ka 2006.gadā sāktā LTV Ziņu dienesta vājināšana un raidījuma De facto radošās komandas padzīšana 2007.gadā bija tolaik pie varas esošo «pasūtījums» toreizējam LTV ģenerāldirektora vietniekam Kotam. Vai bija, vai nebija «pasūtījums», taču nav jāmin, kāpēc Kalvīša valdībai nepatika Ziņu dienests un De facto, kas bija atskaņojis Šķēles un Šlesera telefonsarunas ar Jūrmalas domes atejas episko «paņemšanas un uzmešanas» norišu organizētājiem.
Taču «oranžo kadru politika» gadu gadiem ir bijusi parasta prakse. Pēdējie lēmumi par televīziju – vispirms «naudas trūkuma dēļ» neieplānotās Milžu cīņas, tagad piedraudējums liegt politiķiem diskutēt televīzijā, kā arī aizbildināšanās, ka toties varēs reklamēties uz nebēdu – ir jau cita līmeņa politika.
Modelis, ko šī politika sāk atgādināt, nav tālu jāmeklē. Politiķu publisku diskusiju aizstāšana ar masīvām reklāmas kampaņām un iestudētām «debašu» izrādēm, kurās neviens no tiem, kam reālā vara, nepiedalās, ir tipiska Krievijas priekšvēlēšanu kampaņām.
Simptomātisks ir arī sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzītājas NRTP «progress» tajā pašā virzienā. Kad 2007.gada 1.decembrī, Krievijas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā, LTV sabojājās «horizontālais taimkods» un no programmas pazuda filma Putina sistēma, padomes priekšsēdētājs Ābrams Kleckins sākumā liedzās, ka padome būtu izdarījusi spiedienu uz televīziju, pēc dažiem mēnešiem atzinās, ka esot bijis «zvans no augšas», tomēr uzstāja, ka «zvans – tā taču nav cenzūra!».
Tagad par žurnālistu Kārli Streipu, kurš Kota un Kleckina ieskatā savā raidījumā Skats no malas «par daudz» paužot savu personisko redzējumu, Kleckins jau bez aplinkiem publiski paziņo – ja tas «aprobežotais amerikāņu puika» nepildīšot «mūsu prasības», tad «būsim spiesti viņu noņemt». Politiska cenzūra un «kadru politika» vienkop un atklāti.
(Streipa «noziegums» ir vaļsirdīga runāšana par «oranžo mafiju» un pārējo «labo Latviju», ko sabiedriskās televīzijas vadība un tās uzraudzības padome traktē tāpat, kā šī «mafija» traktē jebko, kas nav tās slavināšana, – kā Vienotības propagandu.)
Tāpat kā Krievijas «varas vertikālei», arī tiltu uz visām četrām, tomēr vienmēr austrumu debespusēm būvētājiem pirms vēlēšanām nav vajadzīgas īstas diskusijas, vēl mazāk – viedokļu dažādība, un nemaz – kritika.
LTV sterilizēšana, padzenot sev nevēlamos žurnālistus (laikam vienīgi Jānis Domburs vismaz līdz vēlēšanām var justies puslīdz droši – ieguvumi no viņa raidījuma likvidēšanas neatsvērtu skandāla radītos zaudējumus) un politiķu debašu izmētāšana pa dažādiem sabiedriski politiskiem raidījumiem, kuru vadītāji varēs pēc saviem ieskatiem vienus aicināt, citus ne (jo lielāks korupcijas risks, jo izdevīgāk «labiešiem»), izbrīvētu vietu vēlētāju smadzeņu skalošanai ar maksas reklāmas un LNT propagandas plūdiem. LNT oficiālais īpašnieks Andrejs Ēķis ir gatavs rīkot arī politiķu priekšvēlēšanu diskusijas, kad jau LTV tam neesot naudas, taču ir programmatiski paziņojis: «Es nespēlēšu lielo demokrātu…Atbalstīšu tās partijas, kas būs tuvas maniem uzskatiem.»
Savukārt Kleckins vaimanā: «Mēs jau dzīvojam demokrātiskā valstī tikai pēc likuma. Psiholoģijas un kultūras ziņā mēs esam totalitāra valsts.»
Kleckina nostalģija nav Latvijas demokrātijas stāvokļa rādītājs. ASV nevalstiskās organizācijas Freedom House preses brīvības indekss ir ticamāks. Tajā Latvija šogad ar 26 punktiem atrodas 55.-57.vietā pasaulē un ir starp valstīm, kurās prese ir novērtēta kā «brīva».
Taču kopš 2005.gada, kad Latvija ar 17 punktiem dalīja 28.-32.vietu, esam pastāvīgi braukuši lejup un nu atrodamies pavisam tuvu 30 punktu robežai, ko pārsniedzot nonāktu valstu ar «daļēji brīvu» presi kategorijā.
Līdz Krievijas 175.vietai un «nebrīvas» preses statusam gan vēl tālu. Taču, redzot Kota centienus izskaust diskusijas sabiedriskajā televīzijā un dzirdot lielākās privātās televīzijas kompānijas īpašnieku dēvējam «draudzēšanos ar Rietumiem» par «kretīnismu» un «šauru domāšanu», diezin vai jāšaubās, ka Latvijas lielā «uzlabošana» paredz tuvināt kaimiņvalsts paraugam arī plašsaziņas līdzekļus.
Nevar būt brīva un demokrātiska valsts bez brīvas preses. Tāpēc svarīgs kritērijs, vērtējot kandidātus, ir viņu gatavība ievēlēšanas gadījumā nodrošināt sabiedrisko mediju (kuru mērķis un jēga atšķirībā no komerckanāliem ir sniegt valsts iedzīvotājiem viņiem nepieciešamo informāciju) neatkarību no partiju politiskās ietekmes. Un, protams, svarīgāka par solījumiem ir politiķu rīcība – arī pirmsvēlēšanu laikā.
.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Ukraina atteikusies no mērķa pievienoties NATO. Valsts parlaments pieņēmis likumu, kas paredz «īstenot nepievienošanās politiku, kas nozīmē Ukrainas nepiedalīšanos militāri politiskās savienībās». Likumprojekts tika sagatavots pēc Ukrainas jaunā promaskaviskā prezidenta Viktora Janukoviča iniciatīvas, kurš ievēlēts šāgada februārī. Prezidents pastāvīgi uzsver, ka viņš neatbalstot valsts centienus kļūt par NATO dalībvalsti, ko aizstāvēja viņa uz Rietumiem orientētais priekštecis Viktors Juščenko. Tomēr Janukovičs apliecināja atbalstu Ukrainas dalībai Eiropas Savienībā, kas arī jaunajā likumā minēta kā viens no mērķiem.
Japānas autoražotājs Toyota pirmdien sāka valstī atsaukt vairāk nekā 91 000 Lexus un Crown automobiļu, bet visā pasaulē Toyota atsauks 270 000 automašīnu. Šo modeļu dzinējos konstatētas bojātas vārstu atsperes, kuru dēļ dzinējs var pārstāt darboties braukšanas laikā. Kompānija pagājušajā nedēļā arī informēja, ka Japānā atsauks 50 839 automašīnas, jo tajās konstatēti drošības spilvenu un drošības jostu bojājumi. Kopumā dažādu problēmu dēļ Toyota šogad visā pasaulē jau atsaukusi gandrīz desmit miljonus auto.
Par Vācijas jauno prezidentu ievēlēts kancleres Angelas Merkeles virzītais prezidenta amata kandidāts – 51 gadu vecais Lejassaksijas premjerministrs Kristiāns Vulfs. Iepriekšējais prezidents Horsts Kēlers par atkāpšanos no amata pavēstīja maijā beigās pēc asās kritikas par saviem izteikumiem, ka Vācija Afganistānā karojot par savām ekonomiskajām interesēm.
Prezidenta vēlēšanās Polijā uzvarēja Broņislavs Komorovskis. Līdzšinējais parlamenta priekšsēdētājs svētdien vēlēšanu otrajā kārtā pārspēja bijušo Polijas premjeru Jaroslavu Kačiņski. Ārkārtas vēlēšanas nācās rīkot pēc J.Kačiņska dvīņubrāļa Leha Kačiņska traģiskās nāves aviokatastrofā. 58 gadus vecais Komorovskis pēc izglītības ir vēsturnieks. 80.gadu sākumā viņš iesaistījās kustībā Solidaritāte un tika arestēts. Pēc komunistu režīma piecu bērnu tēvs Komorovskis turpināja aktīvi darboties politikā, jau 20 gadus ir Seima deputāts.
ASV Pārstāvju palāta apstiprinājusi plašāko finanšu sektora reformu kopš Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30.gados. Reforma paredz finanšu tirgus regulatoriem jaunas iespējas ierobežot riskantu investīciju darījumus. Tiks izveidota jauna patērētāju finanšu aizsardzības aģentūra, agrīnās brīdināšanas sistēma krīžu paredzēšanai un novēršanai, kā arī mehānisms, kā likvidēt, nevis glābt finanšu institūcijas, kuras uzskata par pārāk lielām, lai ļautu tām bankrotēt.
ASV prezidents Baraks Obama apstiprinājis jaunās sankcijas pret Irānu. Tās tiks vērstas pret apdrošināšanas kompānijām, naftas firmām un kuģu uzņēmumiem, kuri saistīti ar Teherānas kodolprogrammu vai raķešu programmām, kā arī pret Irānas Islāma revolucionāro gvardi. Arī ANO Drošības padome jūnijā pieņēma rezolūciju, kurā Irānai noteiktas plašākas militārās un finanšu sankcijas. Turklāt pastiprināts Teherānai jau iepriekš noteiktais ieroču embargo un ieviests aizliegums darboties ārvalstīs tādās jomās, kā, piemēram, urāna ieguve.
Grieķijas iedzīvotāji par valsts un privātajiem pakalpojumiem katru gadu kukuļos samaksā vismaz 800 miljonus eiro, aplēsusi starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International. Korupcija ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Grieķijā ir tik smaga ekonomikas krīze, norāda organizācija. 9,3% aptaujāto mājsaimniecību atzīst, ka tām valsts iestādēs ir pieprasīti kukuļi. Vidējais par valsts iestāžu pakalpojumiem samaksāto kukuļu apjoms pērn bija 1355 eiro.
.
Ernests zīmē
Diždžeikars
.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Svētdien vienbalsīgi izveidota apvienība Visu Latvijai/Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Jaundibināto apvienību vadīs TB/LNNK līderis un Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle. Trijos no pieciem 10.Saeimas vēlēšanu sarakstiem pirmais deputāta kandidāta numurs būs TB/LNNK, bet Zemgalē un Vidzemē pirmais būs VL kandidāts.
Saeimas deputāts un komponists Imants Kalniņš nolēmis pamest apvienību Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un iestāties Zaļo un Zemnieku savienībā. Kalniņš jau rakstiski apstiprinājis vēlmi iestāties ZZS, un viņa uzņemšana paredzēta tuvākajā laikā. TB/LNNK frakcija, kas ar Kalniņa aiziešanu saruktu zem minimālā skaita – pieciem deputātiem -, drīzumā cer izveidot vienotu frakciju ar Visu Latvijai. To papildinātu Visvaldis Lācis, kurš vēlēšanās startēs VL sarakstā.
Ģenerālprokuratūra par kukuļdošanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās uzrādījusi apsūdzības bijušajam Jūrmalas mēram Raimondam Munkevicam un viņa partijas biedram Jūrmalas ātrās palīdzības valdes loceklim Normundam Pīrantam. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja iegūtie pierādījumi liecina, ka aizdomās turētie mēģināja nodrošināt viņiem labvēlīgu rezultātu Jūrmalas domes 20.maija sēdē paredzētajā balsojumā par pašvaldības vadītāja atbrīvošanu no amata. Deputātei Ivetai Blauai (JL) tika nodots kukulis 5000 latu apmērā.
Latvijas Zaļās partijas valde premjera amatam pirmdien izvirzīja Aivaru Lembergu, smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Ventspils mēru. Agrāk līdzīgu lēmumu pieņēmusi arī Latvijai un Ventspilij un Latvijas Zemnieku savienība. Lembergs izvirzīts, jo «mums ir vajadzīgs cilvēks ar lielu pieredzi un stingru skatījumu», sacīja Zaļo un Zemnieku savienības priekšsēdis Raimonds Vējonis. Lemberga krimināllietu turpina izskatīt Rīgas apgabaltiesa, bet viņš pats neizpauž, vai kandidēs Saeimas vēlēšanās.
Premjers Valdis Dombrovskis parakstījis rīkojumu par komisijas izveidošanu, lai vērtētu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Normunda Vilnīša sāktās biroja reformas efektivitāti. Par tās priekšsēdētāju iecelts Ģenerālprokuratūras krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš. Lēmumu par šādas komisijas veidošanu iepriekš pieņēma Nacionālās drošības padome pēc tam, kad premjerministrs izdeva rīkojumu par viņa iecerēto reformu apturēšanu. Komisijai jāizpilda tai dotais uzdevums līdz 1.septembrim.
Maijā, salīdzinot ar aprīli, rūpniecības produkcijas apjoms pieauga par 0,3%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Bet, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, rūpniecības produkcijas izlaide pieauga par 13,3%. Pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, bija arī aprīlī un martā.
Jūnijā valsts budžetā nodokļos saņemti 332,2 miljoni latu, kas ir 104% no plānotā, bet valsts pamatbudžetā bija finansiālais deficīts 12,4 miljonu latu apmērā. VID administrētie valsts pamatbudžeta ieņēmumi bija 169 miljonu apmērā, kas veido 119,5% izpildi pret plānu. Vislabāk veicies ar pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumiem, kuri par 37% pārsniedz plānoto. Bet akcīzes nodokļa iekasēšana par 1,7% atpaliek no plānotā apjoma.
Jūlija sākumā bezdarba līmenis samazinājies līdz 15,6% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, kas ir par 0,1% mazāk, salīdzinot ar jūnija beigām. Valstī bez darba pašlaik ir 176 428 cilvēki. Visaugstākais bezdarba līmenis ir Latgales reģionā – 22,4%, viszemākais ir Rīgas reģionā – 12,6% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita.
Pēc intensīva darba siena pļavās 3.jūlijā miruši trīs vīrieši. Visiem pirms tam bijušas problēmas ar sirds veselību. Brīvdienās 26 cilvēki guvuši apdegumus un citas karstuma radītas veselības problēmas. Viens vīrietis noslīcis, vēl divi cietuši peldoties. Pirmdiena bija šovasar karstākā diena, gaisa temperatūra Rīgā sasniedza plus 29,4 grādus. Mediķi atgādina: ja dienā temperatūra pārsniedz plus 25 grādu atzīmi, cilvēka organisms var pārkarst un var parādīties simptomi, kas var liecināt par karstuma dūrienu.
.
Izvēles. Katram savas
Šonedēļ vakariņu saruna ar senu draugu iegrozījās par laiku. Ne jau par tveici, kam neko daudz nelīdzēja arī vēsais baltvīns, bet par atšķirīgām izvēlēm, ko laikam ritot izdarām. Ar vārdiem «tas bija mans darbs» viņš paskaidroja, kāpēc agrāk domāja un rīkojās pilnīgi pretēji tām idejām, par kurām ir aizdedzies tagad
Kā jums patīk šāds arguments par «darbu» bez paša darītāja? Manuprāt, skumja un garlaicīga izvēle. Salīdziniet, piemēram, ar šiem vārdiem: «Katrā cilvēkā ir talants, bet kāds – tas viņam droši vien pašam jānosaka.» To saka brīnišķīgais vijolnieks Gidons Krēmers, kuru šīsnedēļas numurā intervē Gints Grūbe. Interesanta saruna, kas sākas ar tumsu kā izskaidrojumu Baltijas mūzikas izcilībai. Krēmers iesaka konfliktēt – nepadoties ne savam DNS, kurā iekodēta iepriekšnolemtība, ne audzināšanai, ne valstij, bet meklēt savu ceļu un uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Atrast savu balsi.
Šajā numurā mums ir vēl viens talants, kas cenšas katru dienu pierādīt sevi ar darbiem. Tenisists Ernests Gulbis. Lai gan izdaudzināts savas skeptiskās attieksmes dēļ pret Latvijas žurnālistiem, viņš tomēr ir piekritis sarunai ar Ievu Alberti. Atbruņojoši tiešs un atklāts. Gulbis teic, ka pēdējos gados sāk novērtēt pūles – saprast, ka uz talanta rēķina vien «neizbrauksi». Viņu kaitina garlaicīgi jautājumi, tāpēc plēš jokus. Bet ir godīgs arī par bailēm. Un vientulību, jo teniss iemācot domāt tikai par sevi.
Tenisa vai kā cita dēļ, bet tikai par sevi domāt perfekti iemācījušies vēl divi šīsnedēļas varoņi, Parex bijušie īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis. Izrādās, viņi izvēlējušies nepadoties un nepieņemt bankas zaudēšanu kā nelabojamu. Sanita Jemberga izpētījusi, ka abi izteikuši piedāvājumu par bankas daļu atpirkšanu un gatavojas tiesvedībai, ja tiks apdraudēti viņu noguldījumi vai dāsnie procentu miljoni. Valsts šajā Parex sāgā izrādīsies tik stipra, cik vājš atbildības ķēdē būs sīkākais ierēdnītis, kurš vienkārši dara savu «darbu».
Taču atvados ar priecīgu ziņu – īpaši sirsnīgi sveicieni tiem gandrīz tūkstoš lasītājiem, kas no šā mēneša pievienojušies mūsu abonentu pulkam. Paldies par jūsu izvēli!
.
Izvēles. Katram savas
Šonedēļ vakariņu saruna ar senu draugu iegrozījās par laiku. Ne jau par tveici, kam neko daudz nelīdzēja arī vēsais baltvīns, bet par atšķirīgām izvēlēm, ko laikam ritot izdarām. Ar vārdiem «tas bija mans darbs» viņš paskaidroja, kāpēc agrāk domāja un rīkojās pilnīgi pretēji tām idejām, par kurām ir aizdedzies tagad
Kā jums patīk šāds arguments par «darbu» bez paša darītāja? Manuprāt, skumja un garlaicīga izvēle. Salīdziniet, piemēram, ar šiem vārdiem: «Katrā cilvēkā ir talants, bet kāds – tas viņam droši vien pašam jānosaka.» To saka brīnišķīgais vijolnieks Gidons Krēmers, kuru šīsnedēļas numurā intervē Gints Grūbe. Interesanta saruna, kas sākas ar tumsu kā izskaidrojumu Baltijas mūzikas izcilībai. Krēmers iesaka konfliktēt – nepadoties ne savam DNS, kurā iekodēta iepriekšnolemtība, ne audzināšanai, ne valstij, bet meklēt savu ceļu un uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Atrast savu balsi.
Šajā numurā mums ir vēl viens talants, kas cenšas katru dienu pierādīt sevi ar darbiem. Tenisists Ernests Gulbis. Lai gan izdaudzināts savas skeptiskās attieksmes dēļ pret Latvijas žurnālistiem, viņš tomēr ir piekritis sarunai ar Ievu Alberti. Atbruņojoši tiešs un atklāts. Gulbis teic, ka pēdējos gados sāk novērtēt pūles – saprast, ka uz talanta rēķina vien «neizbrauksi». Viņu kaitina garlaicīgi jautājumi, tāpēc plēš jokus. Bet ir godīgs arī par bailēm. Un vientulību, jo teniss iemācot domāt tikai par sevi.
Tenisa vai kā cita dēļ, bet tikai par sevi domāt perfekti iemācījušies vēl divi šīsnedēļas varoņi, Parex bijušie īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis. Izrādās, viņi izvēlējušies nepadoties un nepieņemt bankas zaudēšanu kā nelabojamu. Sanita Jemberga izpētījusi, ka abi izteikuši piedāvājumu par bankas daļu atpirkšanu un gatavojas tiesvedībai, ja tiks apdraudēti viņu noguldījumi vai dāsnie procentu miljoni. Valsts šajā Parex sāgā izrādīsies tik stipra, cik vājš atbildības ķēdē būs sīkākais ierēdnītis, kurš vienkārši dara savu «darbu».
Taču atvados ar priecīgu ziņu – īpaši sirsnīgi sveicieni tiem gandrīz tūkstoš lasītājiem, kas no šā mēneša pievienojušies mūsu abonentu pulkam. Paldies par jūsu izvēli!
.
Atklātības bruņinieki
Kurš birokrāts vai politiķis riskēs ņemt kukuli vai sagādāt iepirkuma līgumu klasesbiedram, ja zinās, ka sabiedrība – un ne tikai vietējā – par to uzzinās? Ja iespēja būt atmaskotam pieaug, korupcijas pozīcijas vājinās. Tā domā globālā trauksmes cēlāju tīkla WikiLeaks aktīvisti, kuri noteikuši sev ambiciozu mērķi – cīnīties par atvērtu, atbildīgu valdību. Visur
Mums ir pieci, seši indivīdi ar AK-47. Pieprasām atļauju atklāt uguni.
– Drīkstat atklāt uguni.
– Aiziet, šauj! Turpini šaut, turpini šaut! Tur viens rāpo. Šauj vēl!
– Paskaties uz visiem tiem beigtajiem mērgļiem! Forši!
Šis dialogs notika 2007.gada 12.jūlijā Bagdādē, runātāji – amerikāņu helikoptera Apache apkalpe un militārās operācijas vadība, bet «beigtie mērgļi» – nevis nemiernieki, bet civiliedzīvotāji, kuru vidū arī divi aģentūras Reuters reportieri. Kalašņikovu vai jebkādu citu ieroču nogalinātajiem nebija, tikai kameras un mobilie telefoni. Ar pirmo helikoptera raidīto šāvienu porciju tika nogalināti astoņi, bet vēlāk – vēl četri cilvēki, kuri bija braukuši garām notikuma vietai un nolēma palīdzēt ievainotajam. Divi bērni, kuri uzbrukuma brīdī bija ceļā uz skolu, guva smagus ievainojumus.
Reuters pieprasīja, lai incidents tiktu izmeklēts. ASV armijas izmeklēšana patiešām notika, taču tā nonāca pie secinājuma, ka šaušana bija pamatota un nepārkāpa kaujas noteikumus. Reuters mēģināja turpināt cīņu par patiesības noskaidrošanu, uz Informācijas brīvības likuma pamata pieprasot no ASV armijas incidenta videoierakstu, taču neveiksmīgi. 12.jūlija notikumi droši vien tā arī būtu palikuši Reuters un ASV armijas vadības savstarpējās sarakstes līmenī, ja nebūtu WikiLeaks – interneta trauksmes cēlāju (whistleblowers) tīkla, kurš publicē noplūdinātu slepenu informāciju par valdību, armijas, korporāciju un atsevišķu amatpersonu darbībām.
WikiLeaks šāgada pavasarī ieguva 38 minūtes garu, kodētu armijas video, filmētu no tā paša Apache helikoptera, kurš bija veicis uzbrukumu. WikiLeaks aktīvisti video atkodēja, saīsināja, pievienoja dialoga atšifrējumu, graudainajā attēlā ar bultiņām identificēja Reuters reportierus, nosauca video par Collateral Murder (Netiešā slepkavība) un aprīļa sākumā publicēja vairākos portālos. Tikai YouTube vien šo video ir noskatījušies septiņi miljoni cilvēku.
Bagdādes video iesvieda WikiLeaks mediju uzmanības centrā, liekot komentētājiem un žurnālistiem uzdot jautājumu – kas viņi tādi ir, kas maksā un kas aiz ādas? Atbildes uz šiem jautājumiem izrādījās daudz vienkāršākas, nekā varēja domāt.
IDEĀLISTU ČATS
Ambiciozais kolektīvās trauksmes celšanas eksperiments esot sācies ar interneta čatu. Atstāstījuma izteiksme jālieto tādēļ, ka informācija par WikiLeaks vēsturi, struktūru, ģeogrāfiju un personālijām ir minimāla un apvīta leģendām – noslēpumainība ir apzināta, un tās uzdevums ir pasargāt iesaistītos cilvēkus no iespējamām represijām. Ir tikai divas personas, kas WikiLeaks vārdā runā presē – austrālietis Džūlians Asānžs un vācietis Daniels Šmits, bet citu aktīvistu vārdi netiek atklāti – pat savā starpā viņi lieto tikai iesaukas vai iniciāļus, piemēram, «M».
WikiLeaks kopienā valda dziļa pārliecība, ka, noplūdinot informāciju, kuru kāds grib paturēt noslēpumā, un tādējādi uzkāpjot uz varžacīm ietekmīgiem cilvēkiem un institūcijām, var ātri tikt pie bīstamiem ienaidniekiem. Un ienaidniekiem būs grūti identificēt tos, pret kuriem vērst represijas, ja nekas vairāk par «M» nebūs zināms.
Bet atgriezīsimies pie vēstures. Tātad aktīvi, tehnoloģijas pārzinoši un par korupciju norūpējušies cilvēki tiešsaistē esot sākuši diskutēt par to, kā izmantot modernās tehnoloģijas, lai efektīvāk skatītos uz pirkstiem varas turētājiem un ietekmīgām institūcijām. Viņus vienoja pārliecība, ka lielai daļai cilvēku ciešanu, piemēram, pārtikas trūkumam vai sliktai veselības aprūpei, galvenais iemesls ir valdības līdzekļu piesavināšanās vai izsaimniekošana. Aktīvistu čatā dzima ideja pēc populārās interneta enciklopēdijas Wikipedia parauga izveidot portālu, kurā trauksmes cēlāji – līdzīgi Latvijas Neo – varētu publicēt dokumentus, audio un videomateriālus, atklājot valdību un korporāciju šaubīgās vai nelikumīgās darbības un ceļus, pa kādiem aizplūst nodokļu maksātāju nauda. Materiālu autentiskuma pārbaudei WikiLeaks plānoja lietot crowdsourcing jeb pūļa ārpakalpojumu metodi. Piemēram, ja dokumentu būs noplūdinājis kāds Ķīnas valdības ierēdnis, tad visa Ķīnas disidentu kopiena to varētu rūpīgi pētīt, lai noteiktu, vai tas ir ticams un autentisks.
Viegli pārskatāmais interneta enciklopēdijas noformējums tika savienots ar visjaunākajām šifrēšanas tehnoloģijām, kas ļauj maksimāli pasargāt avotu anonimitāti. Uz atklāšanas brīdi tika savākti 1,2 miljoni noplūdinātu dokumentu, un 2007.gadā dzima WikiLeaks. Un neticamā ātrumā kļuva par, pēc kāda aktīvista vārdiem, «starptautisku kustību, kuras dalībnieki veicina ētisku informācijas noplūdināšanu un atvērtu valdību».
Vārdu savienojums «ētiskā noplūdināšana» vai «principiālā noplūdināšana» ir viens no WikiLeaks iecienītākajiem terminiem. «Principiāla noplūdināšana var mainīt vēstures gaitu uz labo pusi,» teikts portāla filozofijas skaidrojumā. «Vai represīvs plāns tiks īstenots, ja tas tiks padarīts par publiski pieejamu ne tikai pilsoņiem, ne tikai pašu valstī, bet arī pasaulē? Kad apkaunojuma un atmaskošanas risks pieaug, tad svari nosveras sazvērestībām, korupcijai, ekspluatācijai un apspiešanai nelabvēlīgā virzienā.» Lielāka atklātība noved pie atvērtākas valdības un, cerams, labākas valsts pārvaldes.
WikiLeaks publicē visdažādākā satura un formāta dokumentus, kas veicina šā mērķa sasniegšanu. Vienīgais nosacījums: lai materiāls būtu «slepens, cenzēts vai tā pieejamība ierobežota kādā citā veidā» un tā saturs būtu ar politisku, diplomātisku vai ētisku nozīmi. Viedokļi, baumas vai publiski pieejami materiāli portālu neinteresē.
BEZ KRUSTTĒVIEM
WikiLeaks piemīt acīmredzama vājība uz skaļiem citātiem un formulējumiem. Viņi runā par «atmaskošanu», «kaunu», «brīvību», «labāku nākotni» un bieži citē ASV Augstākās tiesas spriedumu Pentagona dokumentu lietā (noplūdināti militārās plānošanas dokumenti Vjetnamas kara laikā), kurā teikts, ka «tikai brīva un neiegrožota prese var efektīvi atmaskot krāpšanos valdībā». Retorika ar radikālo, ideālistisko piesitienu devusi pamatu visplašākā spektra baumām – WikiLeaks kalpojot radikālai kreisai ideoloģijai un mērķiem vai, piemēram, portāls esot CIP vai kāda cita slepenā dienesta projekts. Aktīvisti atmet ar roku – nav nekādu krusttēvu, slepeno aizbildņu vai ideoloģijas, ir tikai vēlme noskaidrot patiesību. Viņi atzīst, ka WikiLeaks var pārmest zināmu naivumu, taču ir pārliecināti, ka «ir jābūt nedaudz naivam, lai uzņemtos darīt kaut ko tādu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet neiespējams».
Turklāt neiespējamo WikiLeaks aktīvisti dara par pliku velti. Portālā ir ziedojumu sadaļa, kurā kustība aicina lietotājus ziedot administrēšanai nepieciešamo minimālo summu – 200 000 ASV dolāru gadā. Portālam ir daži labvēļi ar biezākiem maciņiem, piemēram, holandiešu biznesmenis Rops Gongrijps, kurš, starp citu, nodrošināja, lai Collateral Murder komanda, kura kādas Reikjavīkas mājas pagrabstāvā bija ierīkojusi projekta štābu, būtu paēdusi un nodrošināta ar visu darbam un dzīvei nepieciešamo. Taču kopumā ziedojumi ne tuvu nesedz ieguldīto laiku – ja visi brīvprātīgie saņemtu samaksu par darbu, tad WikiLeaks gadā vajadzētu vismaz 600 000 dolāru. Un darba pie noplūdinātajiem materiāliem pietiek – jāpārbauda autentiskums, «jāattīra» no jebkādiem datiem, kas ļautu identificēt dokumenta sūtītāju, jāpārformatē un dažreiz arī jāpapildina ar skaidrojumiem un saistītajiem dokumentiem, lai materiāls būtu vieglāk uztverams, vai jādekodē, kā tas bija gadījumā ar Bagdādes video. To visu paveic «M» un citi aktīvisti – jauni, tehnoloģijas pārzinoši un anonīmi cilvēki.
ŽURNĀLISTU PARTNERI
Tradicionālie masu mediji, kuri XX gadsimtā pildīja sargsuņa funkciju, bet interneta uzplaukuma un finanšu krīzes dēļ sākuši strauji zaudēt savas pozīcijas, sākumā uz «naivajiem svilpējiem» raudzījās skeptiski. Iniciatīva tika dēvēta par intriģējošu, bet amatierisku, revolucionāru, bet potenciāli bīstamu. Tomēr portāla pirmie panākumi, lielā atsaucība no trauksmes cēlāju un auditorijas puses un fakts, ka WikiLeaks darbojas kā vērtīgs tradicionālās žurnālistikas partneris (gan klimata zinātnieku e-pasti, gan Bagdādes video tika plaši iztirzāti pasaules presē un elektroniskajos medijos), skepsi ir mazinājuši. Žurnāls Time pat atzina, ka WikiLeaks var kļūt «par nozīmīgu žurnālistisku ieroci».
Ļoti iespējams, ka tā notiks vai jau notiek. Jo WikiLeaks ir partneris žurnālistiem ne tikai tādēļ, ka sniedz tēmas, bet arī tādēļ, ka cīnās par pētnieciskās žurnālistikas izdzīvošanu un žurnālistu aizsardzību. Kopā ar portāla kaislīgo atbalstītāju īslandiešu dzejnieci, mākslinieci un parlamenta deputāti Brigitu Jonsdotiru WikiLeaks izstrādāja grozījumus Īslandes mediju likumdošanā, kuru mērķis bija padarīt valsti par izmeklējošās žurnālistikas paradīzi. Īslandes parlaments 16.jūnijā, pēdējā sēdē pirms vasaras brīvdienām, pieņēma (vienbalsīgi!) likumu paketi, stiprinot anonīmo avotu aizsardzību un būtiski sarežģījot materiāla cenzēšanas iespēju pirms publikācijas.
«Tas būs visstingrākais likums šajā jomā jebkur pasaulē,» presei teica Jonsdotira. «Mēs paņēmām vislabākos likumus no visas pasaules un salikām tos vienā visaptverošā paketē, kuras vadmotīvs ir tas, ka informācijai vairs nav nekādu robežu.» Jaunie likumi noteic, ka ārzemēs pieņemti tiesas spriedumi un lēmumi, kuri ir pretrunā ar Īslandes likumiem, valsts teritorijā zaudē spēku, tādēļ vairāki ietekmīgi mediji, piemēram, vācu Der Spiegel un amerikāņu ABC televīzija jau sākuši apsvērt izmeklējošo nodaļu pārcelšanu uz Īslandi.
Jaunie likumi pavērs plašākas iespējas arī pašam WikiLeaks. Daudzi noplūdinātās informācijas «varoņi», sākot ar Pentagonu un beidzot ar Scientoloģijas baznīcu, ir draudējuši portālam ar tiesvedību un represijām. Džūlians Asānžs, kurš komunicē ar saniknotajām institūcijām vai amatpersonām, parasti uz pieprasījumiem izņemt kādu materiālu no portāla atbild ar nepārprotamu «ejiet pupās», tikai ietērptu nedaudz pieklājīgākos vārdos. Tagad viņš to varēs teikt pārliecinošāk, jo zinās, ka Reikjavīkas štābā viņam, viņa draugam «M» vai citiem atklātības bruņiniekiem patiešām nekas nedraud.
WIKILEAKS ievērojamākie ētiskie noplūdinājumi
Slepkavības Kenijā
Kenijas cilvēktiesību aktīvistu izmeklēšana atklāja, ka Kenijas policija kopš 2007.gada iesaistījusies «nelikumīgas nogalināšanas un cilvēku pazušanas orģijā» – kopumā ap 500 cilvēku tika vai nu nogalināti vai ir pazuduši bez vēsts. Kenijas Nacionālās cilvēktiesību komisijas savāktie pierādījumi bija iesniegti valsts valdībai, taču nebija pieejami publiski. Tos publicēja WikiLeaks. Drīz pēc publikācijas tika nogalināti divi ziņojuma autori – Oskars Kamau Kingara un Džons Pauls Oulo, liekot par notiekošo ieinteresēties ANO. Par Kenijas materiālu WikiLeaks 2009.gadā saņēma Amnesty International Jauno mediju balvu.
Sāras Peilinas privātais e-pasts
ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, kad Aļaskas gubernatore Sāra Peilina kandidēja uz viceprezidenta amatu, WikiLeaks publicēja anonīma hakera iegūtus datus no viņas privātā Yahoo e-pasta. Ekrāna uzņēmumi liecināja, ka Peilina sarakstījusies ar savu padomnieci un citām amatpersonām, tādējādi apejot ASV valsts iestāžu dokumentu likumus – tie noteic, ka jebkurai sarakstei un dokumentiem, kas saistīti ar amatpersonas oficiālajiem pienākumiem, ir jābūt publiski pieejamiem un arhivētiem.
Gvantanamo iekšējās kārtības noteikumi
2007.gadā portāls publicēja 238 lappušu dokumentu Standarta procedūras nometnē Delta, kurā detalizēti aprakstīti terorismā aizdomās turēto ieslodzījuma noteikumi. Dokuments atklāja, ka pirmajās divās nedēļās pēc ierašanās Gvantanamo ieslodzītie jātur gandrīz pilnīgā izolācijā, «lai veicinātu atkarību no pratinātāja un stiprinātu un ekspluatētu [ieslodzītā] dezorientāciju». Saskaņā ar noteikumiem dažiem ieslodzītajiem ir liegts tikties ar Starptautiskā Sarkanā Krusta pārstāvjiem. ASV armijas vadība iepriekš kategoriski noliedza, ka pastāv šādi ierobežojumi.
BNP biedru saraksts
2008.gada novembrī portāls publicēja radikāli labējās Britu nacionālās partijas (BNP) 12 000 biedru sarakstu, kurā bija norādīti gan biedru vārdi, gan nodarbošanās. Saraksts atklāja, ka klaji rasistiskās partijas biedru vidū ir gan mācītāji, gan policisti, gan arī skolotāji. Dalība BNP un tās darbības propagandēšana britu policistiem ir aizliegta. Noplūdinātās informācijas dēļ vismaz viens no sarakstā minētajiem policistiem tika atlaists no darba.
.
Atklātības bruņinieki
Kurš birokrāts vai politiķis riskēs ņemt kukuli vai sagādāt iepirkuma līgumu klasesbiedram, ja zinās, ka sabiedrība – un ne tikai vietējā – par to uzzinās? Ja iespēja būt atmaskotam pieaug, korupcijas pozīcijas vājinās. Tā domā globālā trauksmes cēlāju tīkla WikiLeaks aktīvisti, kuri noteikuši sev ambiciozu mērķi – cīnīties par atvērtu, atbildīgu valdību. Visur
Mums ir pieci, seši indivīdi ar AK-47. Pieprasām atļauju atklāt uguni.
– Drīkstat atklāt uguni.
– Aiziet, šauj! Turpini šaut, turpini šaut! Tur viens rāpo. Šauj vēl!
– Paskaties uz visiem tiem beigtajiem mērgļiem! Forši!
Šis dialogs notika 2007.gada 12.jūlijā Bagdādē, runātāji – amerikāņu helikoptera Apache apkalpe un militārās operācijas vadība, bet «beigtie mērgļi» – nevis nemiernieki, bet civiliedzīvotāji, kuru vidū arī divi aģentūras Reuters reportieri. Kalašņikovu vai jebkādu citu ieroču nogalinātajiem nebija, tikai kameras un mobilie telefoni. Ar pirmo helikoptera raidīto šāvienu porciju tika nogalināti astoņi, bet vēlāk – vēl četri cilvēki, kuri bija braukuši garām notikuma vietai un nolēma palīdzēt ievainotajam. Divi bērni, kuri uzbrukuma brīdī bija ceļā uz skolu, guva smagus ievainojumus.
Reuters pieprasīja, lai incidents tiktu izmeklēts. ASV armijas izmeklēšana patiešām notika, taču tā nonāca pie secinājuma, ka šaušana bija pamatota un nepārkāpa kaujas noteikumus. Reuters mēģināja turpināt cīņu par patiesības noskaidrošanu, uz Informācijas brīvības likuma pamata pieprasot no ASV armijas incidenta videoierakstu, taču neveiksmīgi. 12.jūlija notikumi droši vien tā arī būtu palikuši Reuters un ASV armijas vadības savstarpējās sarakstes līmenī, ja nebūtu WikiLeaks – interneta trauksmes cēlāju (whistleblowers) tīkla, kurš publicē noplūdinātu slepenu informāciju par valdību, armijas, korporāciju un atsevišķu amatpersonu darbībām.
WikiLeaks šāgada pavasarī ieguva 38 minūtes garu, kodētu armijas video, filmētu no tā paša Apache helikoptera, kurš bija veicis uzbrukumu. WikiLeaks aktīvisti video atkodēja, saīsināja, pievienoja dialoga atšifrējumu, graudainajā attēlā ar bultiņām identificēja Reuters reportierus, nosauca video par Collateral Murder (Netiešā slepkavība) un aprīļa sākumā publicēja vairākos portālos. Tikai YouTube vien šo video ir noskatījušies septiņi miljoni cilvēku.
Bagdādes video iesvieda WikiLeaks mediju uzmanības centrā, liekot komentētājiem un žurnālistiem uzdot jautājumu – kas viņi tādi ir, kas maksā un kas aiz ādas? Atbildes uz šiem jautājumiem izrādījās daudz vienkāršākas, nekā varēja domāt.
IDEĀLISTU ČATS
Ambiciozais kolektīvās trauksmes celšanas eksperiments esot sācies ar interneta čatu. Atstāstījuma izteiksme jālieto tādēļ, ka informācija par WikiLeaks vēsturi, struktūru, ģeogrāfiju un personālijām ir minimāla un apvīta leģendām – noslēpumainība ir apzināta, un tās uzdevums ir pasargāt iesaistītos cilvēkus no iespējamām represijām. Ir tikai divas personas, kas WikiLeaks vārdā runā presē – austrālietis Džūlians Asānžs un vācietis Daniels Šmits, bet citu aktīvistu vārdi netiek atklāti – pat savā starpā viņi lieto tikai iesaukas vai iniciāļus, piemēram, «M».
WikiLeaks kopienā valda dziļa pārliecība, ka, noplūdinot informāciju, kuru kāds grib paturēt noslēpumā, un tādējādi uzkāpjot uz varžacīm ietekmīgiem cilvēkiem un institūcijām, var ātri tikt pie bīstamiem ienaidniekiem. Un ienaidniekiem būs grūti identificēt tos, pret kuriem vērst represijas, ja nekas vairāk par «M» nebūs zināms.
Bet atgriezīsimies pie vēstures. Tātad aktīvi, tehnoloģijas pārzinoši un par korupciju norūpējušies cilvēki tiešsaistē esot sākuši diskutēt par to, kā izmantot modernās tehnoloģijas, lai efektīvāk skatītos uz pirkstiem varas turētājiem un ietekmīgām institūcijām. Viņus vienoja pārliecība, ka lielai daļai cilvēku ciešanu, piemēram, pārtikas trūkumam vai sliktai veselības aprūpei, galvenais iemesls ir valdības līdzekļu piesavināšanās vai izsaimniekošana. Aktīvistu čatā dzima ideja pēc populārās interneta enciklopēdijas Wikipedia parauga izveidot portālu, kurā trauksmes cēlāji – līdzīgi Latvijas Neo – varētu publicēt dokumentus, audio un videomateriālus, atklājot valdību un korporāciju šaubīgās vai nelikumīgās darbības un ceļus, pa kādiem aizplūst nodokļu maksātāju nauda. Materiālu autentiskuma pārbaudei WikiLeaks plānoja lietot crowdsourcing jeb pūļa ārpakalpojumu metodi. Piemēram, ja dokumentu būs noplūdinājis kāds Ķīnas valdības ierēdnis, tad visa Ķīnas disidentu kopiena to varētu rūpīgi pētīt, lai noteiktu, vai tas ir ticams un autentisks.
Viegli pārskatāmais interneta enciklopēdijas noformējums tika savienots ar visjaunākajām šifrēšanas tehnoloģijām, kas ļauj maksimāli pasargāt avotu anonimitāti. Uz atklāšanas brīdi tika savākti 1,2 miljoni noplūdinātu dokumentu, un 2007.gadā dzima WikiLeaks. Un neticamā ātrumā kļuva par, pēc kāda aktīvista vārdiem, «starptautisku kustību, kuras dalībnieki veicina ētisku informācijas noplūdināšanu un atvērtu valdību».
Vārdu savienojums «ētiskā noplūdināšana» vai «principiālā noplūdināšana» ir viens no WikiLeaks iecienītākajiem terminiem. «Principiāla noplūdināšana var mainīt vēstures gaitu uz labo pusi,» teikts portāla filozofijas skaidrojumā. «Vai represīvs plāns tiks īstenots, ja tas tiks padarīts par publiski pieejamu ne tikai pilsoņiem, ne tikai pašu valstī, bet arī pasaulē? Kad apkaunojuma un atmaskošanas risks pieaug, tad svari nosveras sazvērestībām, korupcijai, ekspluatācijai un apspiešanai nelabvēlīgā virzienā.» Lielāka atklātība noved pie atvērtākas valdības un, cerams, labākas valsts pārvaldes.
WikiLeaks publicē visdažādākā satura un formāta dokumentus, kas veicina šā mērķa sasniegšanu. Vienīgais nosacījums: lai materiāls būtu «slepens, cenzēts vai tā pieejamība ierobežota kādā citā veidā» un tā saturs būtu ar politisku, diplomātisku vai ētisku nozīmi. Viedokļi, baumas vai publiski pieejami materiāli portālu neinteresē.
BEZ KRUSTTĒVIEM
WikiLeaks piemīt acīmredzama vājība uz skaļiem citātiem un formulējumiem. Viņi runā par «atmaskošanu», «kaunu», «brīvību», «labāku nākotni» un bieži citē ASV Augstākās tiesas spriedumu Pentagona dokumentu lietā (noplūdināti militārās plānošanas dokumenti Vjetnamas kara laikā), kurā teikts, ka «tikai brīva un neiegrožota prese var efektīvi atmaskot krāpšanos valdībā». Retorika ar radikālo, ideālistisko piesitienu devusi pamatu visplašākā spektra baumām – WikiLeaks kalpojot radikālai kreisai ideoloģijai un mērķiem vai, piemēram, portāls esot CIP vai kāda cita slepenā dienesta projekts. Aktīvisti atmet ar roku – nav nekādu krusttēvu, slepeno aizbildņu vai ideoloģijas, ir tikai vēlme noskaidrot patiesību. Viņi atzīst, ka WikiLeaks var pārmest zināmu naivumu, taču ir pārliecināti, ka «ir jābūt nedaudz naivam, lai uzņemtos darīt kaut ko tādu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet neiespējams».
Turklāt neiespējamo WikiLeaks aktīvisti dara par pliku velti. Portālā ir ziedojumu sadaļa, kurā kustība aicina lietotājus ziedot administrēšanai nepieciešamo minimālo summu – 200 000 ASV dolāru gadā. Portālam ir daži labvēļi ar biezākiem maciņiem, piemēram, holandiešu biznesmenis Rops Gongrijps, kurš, starp citu, nodrošināja, lai Collateral Murder komanda, kura kādas Reikjavīkas mājas pagrabstāvā bija ierīkojusi projekta štābu, būtu paēdusi un nodrošināta ar visu darbam un dzīvei nepieciešamo. Taču kopumā ziedojumi ne tuvu nesedz ieguldīto laiku – ja visi brīvprātīgie saņemtu samaksu par darbu, tad WikiLeaks gadā vajadzētu vismaz 600 000 dolāru. Un darba pie noplūdinātajiem materiāliem pietiek – jāpārbauda autentiskums, «jāattīra» no jebkādiem datiem, kas ļautu identificēt dokumenta sūtītāju, jāpārformatē un dažreiz arī jāpapildina ar skaidrojumiem un saistītajiem dokumentiem, lai materiāls būtu vieglāk uztverams, vai jādekodē, kā tas bija gadījumā ar Bagdādes video. To visu paveic «M» un citi aktīvisti – jauni, tehnoloģijas pārzinoši un anonīmi cilvēki.
ŽURNĀLISTU PARTNERI
Tradicionālie masu mediji, kuri XX gadsimtā pildīja sargsuņa funkciju, bet interneta uzplaukuma un finanšu krīzes dēļ sākuši strauji zaudēt savas pozīcijas, sākumā uz «naivajiem svilpējiem» raudzījās skeptiski. Iniciatīva tika dēvēta par intriģējošu, bet amatierisku, revolucionāru, bet potenciāli bīstamu. Tomēr portāla pirmie panākumi, lielā atsaucība no trauksmes cēlāju un auditorijas puses un fakts, ka WikiLeaks darbojas kā vērtīgs tradicionālās žurnālistikas partneris (gan klimata zinātnieku e-pasti, gan Bagdādes video tika plaši iztirzāti pasaules presē un elektroniskajos medijos), skepsi ir mazinājuši. Žurnāls Time pat atzina, ka WikiLeaks var kļūt «par nozīmīgu žurnālistisku ieroci».
Ļoti iespējams, ka tā notiks vai jau notiek. Jo WikiLeaks ir partneris žurnālistiem ne tikai tādēļ, ka sniedz tēmas, bet arī tādēļ, ka cīnās par pētnieciskās žurnālistikas izdzīvošanu un žurnālistu aizsardzību. Kopā ar portāla kaislīgo atbalstītāju īslandiešu dzejnieci, mākslinieci un parlamenta deputāti Brigitu Jonsdotiru WikiLeaks izstrādāja grozījumus Īslandes mediju likumdošanā, kuru mērķis bija padarīt valsti par izmeklējošās žurnālistikas paradīzi. Īslandes parlaments 16.jūnijā, pēdējā sēdē pirms vasaras brīvdienām, pieņēma (vienbalsīgi!) likumu paketi, stiprinot anonīmo avotu aizsardzību un būtiski sarežģījot materiāla cenzēšanas iespēju pirms publikācijas.
«Tas būs visstingrākais likums šajā jomā jebkur pasaulē,» presei teica Jonsdotira. «Mēs paņēmām vislabākos likumus no visas pasaules un salikām tos vienā visaptverošā paketē, kuras vadmotīvs ir tas, ka informācijai vairs nav nekādu robežu.» Jaunie likumi noteic, ka ārzemēs pieņemti tiesas spriedumi un lēmumi, kuri ir pretrunā ar Īslandes likumiem, valsts teritorijā zaudē spēku, tādēļ vairāki ietekmīgi mediji, piemēram, vācu Der Spiegel un amerikāņu ABC televīzija jau sākuši apsvērt izmeklējošo nodaļu pārcelšanu uz Īslandi.
Jaunie likumi pavērs plašākas iespējas arī pašam WikiLeaks. Daudzi noplūdinātās informācijas «varoņi», sākot ar Pentagonu un beidzot ar Scientoloģijas baznīcu, ir draudējuši portālam ar tiesvedību un represijām. Džūlians Asānžs, kurš komunicē ar saniknotajām institūcijām vai amatpersonām, parasti uz pieprasījumiem izņemt kādu materiālu no portāla atbild ar nepārprotamu «ejiet pupās», tikai ietērptu nedaudz pieklājīgākos vārdos. Tagad viņš to varēs teikt pārliecinošāk, jo zinās, ka Reikjavīkas štābā viņam, viņa draugam «M» vai citiem atklātības bruņiniekiem patiešām nekas nedraud.
WIKILEAKS ievērojamākie ētiskie noplūdinājumi
Slepkavības Kenijā
Kenijas cilvēktiesību aktīvistu izmeklēšana atklāja, ka Kenijas policija kopš 2007.gada iesaistījusies «nelikumīgas nogalināšanas un cilvēku pazušanas orģijā» – kopumā ap 500 cilvēku tika vai nu nogalināti vai ir pazuduši bez vēsts. Kenijas Nacionālās cilvēktiesību komisijas savāktie pierādījumi bija iesniegti valsts valdībai, taču nebija pieejami publiski. Tos publicēja WikiLeaks. Drīz pēc publikācijas tika nogalināti divi ziņojuma autori – Oskars Kamau Kingara un Džons Pauls Oulo, liekot par notiekošo ieinteresēties ANO. Par Kenijas materiālu WikiLeaks 2009.gadā saņēma Amnesty International Jauno mediju balvu.
Sāras Peilinas privātais e-pasts
ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, kad Aļaskas gubernatore Sāra Peilina kandidēja uz viceprezidenta amatu, WikiLeaks publicēja anonīma hakera iegūtus datus no viņas privātā Yahoo e-pasta. Ekrāna uzņēmumi liecināja, ka Peilina sarakstījusies ar savu padomnieci un citām amatpersonām, tādējādi apejot ASV valsts iestāžu dokumentu likumus – tie noteic, ka jebkurai sarakstei un dokumentiem, kas saistīti ar amatpersonas oficiālajiem pienākumiem, ir jābūt publiski pieejamiem un arhivētiem.
Gvantanamo iekšējās kārtības noteikumi
2007.gadā portāls publicēja 238 lappušu dokumentu Standarta procedūras nometnē Delta, kurā detalizēti aprakstīti terorismā aizdomās turēto ieslodzījuma noteikumi. Dokuments atklāja, ka pirmajās divās nedēļās pēc ierašanās Gvantanamo ieslodzītie jātur gandrīz pilnīgā izolācijā, «lai veicinātu atkarību no pratinātāja un stiprinātu un ekspluatētu [ieslodzītā] dezorientāciju». Saskaņā ar noteikumiem dažiem ieslodzītajiem ir liegts tikties ar Starptautiskā Sarkanā Krusta pārstāvjiem. ASV armijas vadība iepriekš kategoriski noliedza, ka pastāv šādi ierobežojumi.
BNP biedru saraksts
2008.gada novembrī portāls publicēja radikāli labējās Britu nacionālās partijas (BNP) 12 000 biedru sarakstu, kurā bija norādīti gan biedru vārdi, gan nodarbošanās. Saraksts atklāja, ka klaji rasistiskās partijas biedru vidū ir gan mācītāji, gan policisti, gan arī skolotāji. Dalība BNP un tās darbības propagandēšana britu policistiem ir aizliegta. Noplūdinātās informācijas dēļ vismaz viens no sarakstā minētajiem policistiem tika atlaists no darba.
.
Organizators
Kārlis Miķelsons un Aigars Meļķo saderēja kā cimds ar roku. Prezidents Miķelsons bija Latvenergo publiskā seja, veidoja attiecības ar politiķiem, organizēja un shēmoja. Viceprezidents Meļko rūpējās par faktisko uzņēmuma biznesu – enerģētiku. Tagad abi apcietināti aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā un naudas atmazgāšanu. Savulaik Miķelsona nonākšanu netīru skandālu nomocītā valsts uzņēmuma vadībā uztvēra kā cerīgu zīmi. Kas īsti viņš ir?
Ierodoties tiesu namā, Kārļa Miķelsona sejā nepakustējās ne vaibsts. Virs priekšā sakrustotajām rokām viņš bija pārmetis melnu apģērba gabalu, it kā slēpjot roku dzelžus. Pie sāniem KNAB darbinieki maskās, priekšā preses fotogrāfi un TV operatori. Gadiem ilgi uzturētais, kā izteicās viņa advokāts, «cienījama godīga cilvēka» tēls īsā mirklī bija sabirzis sīkās drumslās.
Kad Miķelsonu 2000.gadā apstiprināja par Latvenergo valdes priekšsēdētāju, tā tika novērtēta kā laba izvēle. Viņš bija bezpartejisks, nāca no augstu biznesa ētiku pārstāvošā norvēģu uzņēmuma Statoil. Bija zināms, ka padomju laikā Miķelsons strādājis ceļu būvē, vēlāk izmēģinājis spēkus privātajā biznesā, tirgojot un remontējot automašīnas, savu roku pielicis pie Bauskas šosejas moteļa Brencis tapšanas.
Vienīgais, kas aptumšoja viņa ceļu uz Latvenergo vadītāja amatu, bija neskaidrības, kāpēc darbu pamet iepriekšējais Latvenergo prezidents Valdis Ginters. Formāli Ginters pats bija uzrakstījis atlūgumu, aizbildinoties ar nogurumu un uzņēmuma politizāciju, bet toreizējais tēvzemiešu ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs uzskatīja, ka uz Ginteru izdarīts labi organizēts spiediens. Jauno Latvenergo vadītāju formāli apstiprināja trīs ietekmīgu partiju «grandi» – valsts pilnvarnieki Ojārs Kehris (LC), Uldis Pīlēns (TP) un Normunds Lakučs (TB/LNNK). Valdību tobrīd vadīja Andris Šķēle (TP).
Tomēr Miķelsona izvēle tikai ārēji šķita nevainojama. Starptautiska līmeņa biznesa vadītāji, kuri bija saskārušies ar toreizējo Statoil Latvija izpilddirektoru, neformālās sarunās pauda izbrīnu par viņa virzīšanu tik liela mēroga uzņēmuma prezidenta amatā, jo uzskatīja, ka Miķelsonam tam nepietiek biznesa zināšanu. Viņš pats 1999.gadā intervijā Sestdienai, jautāts, kur apguvis tirgus ekonomiku, atbildēja: «Nekādās augstās skolās neesmu bijis. Pašmācība, šādi tādi kursi. Naftas biznesam cauri ejot, esmu apguvis zināšanās visā pārējā.»
Neoficiāli avoti vēsta, ka tobrīd zem jautājuma zīmes bijusi Miķelsona karjera Statoil. Viņš uzņēmumā faktiski atbildēja par degvielas uzpildes staciju būvei piemērota nekustamā īpašuma iegādi un attīstīšanu. Daži lielajās pilsētās ar pašvaldībām slēgti darījumi to cenas dēļ norvēģus darīja bažīgus. Statoil tagad komentē, ka šai informācijai «apliecinājuma nav». Tikmēr citi spriež, ka jau kārtojot šos darījumus, Miķelsons esot demonstrējis spēju atrast kopēju valodu ar politiķiem, un uz Latvenergo vadītāja amatu virzīts kā pārbaudīts cilvēks.
Gatavoja privatizāciju
Plaši izplatīts ir uzskats, ka Miķelsonu uz Latvenergo uzaicināja, lai viņš «iznestu» šo uzņēmumu tā privatizācijas laikā. Plāns neizdevās, jo 2000.gadā enerģētiķu arodbiedrības iniciētā parakstu vākšanā vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku ierosināja likumprojektu, ka Latvenergo ir neprivatizējams valsts uzņēmums, un Saeima to pieņēma.
Latvenergo ir viens no vislielākajiem Latvijas uzņēmumiem, un tā īpašo vietu valsts politikā un ekonomikā raksturo fakts, ka vairums šā raksta tapšanā uzrunāto cilvēku par Kārli Miķelsonu izteikties nevēlējās vispār, bet tie, kuri bija ar mieru publiski komentēt, runāja tikai labu.
«Nebūšu tas, kurš kritizēs un sitīs, kad cilvēks pakritis,» saka par Latvenergo politiski atbildīgais ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL). Miķelsonu ministrs raksturo kā augsta līmeņa speciālistu. «Esmu saticis visu Latvijas lielo uzņēmumu vadītājus, un lai nu par kuru, bet par Kārli man nav bijis šaubu, kāpēc viņš vada Latvenergo,» saka cita liela valstij daļēji piederoša uzņēmuma Lattelekom padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins (SCP). «Viņš ir viens no retajiem vadītājiem, kuram ir šim amatam nepieciešamā erudīcija. Viņš nav nomenklatūras iznirelis,» tā Kokins.
«Pragmatisks profesionālis, kurš vieglprātīgi lēmumus nepieņem,» uzskata bijusī Statoil izpilddirektore Baiba Rubesa. Daudzi uzsver, ka Miķelsonam ir lieli nopelni Latvenergo modernizēšanā. Kā stāsta Miķelsona draugs, reklāmas aģentūras DDB Latvia vadītājs Edgars Skulte, postpadomju laikā un telpā radušos monopolistu Miķelsons pārveidojis par tirgus ekonomikā strādājošu kompāniju.
Kāds augstā amatā Latvenergo strādājis darbinieks, kurš nevēlējās publicēt savu vārdu, Miķelsonu gan uzskata par vāju vadītāju. «Ar lielu naudu un PR viņš radījis imidžu, ka ir labs vadītājs. Enerģētiķi viņu lielā cieņā netur, jo viņš no tā daudz nesaprot. Meļķo ir tas, kurš reāli strādāja ar enerģētikas projektiem. Miķelsons ir perfekts shēmotājs un organizators, viņa vara balstās uz radīto baiļu atmosfēru.»
Noturas amatā
Pirmā reize, kad ir bijusi apdraudēta Miķelsona karjera Latvenergo, bija pēc 2002.gada Saeimas vēlēšanām, kad pie varas nāca Einara Repšes (JL) valdība. Par ekonomikas ministru kļuva Juris Lujāns no LPP, kas tolaik bija JL sabiedrotais, un Latvenergo padomē vadību pārņēma Repšes deleģētais Vilis Vītols. Uzņēmuma valdi laika gaitā papildināja ar jauniem locekļiem, tādējādi «atšķaidot» Miķelsona nokomplektēto komandu. Šis ir laiks, ko Miķelsons, visticamāk, labāk neatcerētos. Varas maiņa nesa gaismā ne vienu vien Latvenergo nesmukumu, uzņēmuma vadītājs regulāri konfliktēja ar akcionāra – valsts – pārstāvjiem.
Atklājās, ka īsi pirms valdības maiņas Latvenergo valdes locekļiem mainīti līgumi, paredzot desmitiem tūkstošu latu lielas kompensācijas par viņu pirmstermiņa atsaukšanu. Ja tajā brīdī padome nolemtu valdi atsaukt, trijiem valdes locekļiem Miķelsonam, Meļķo un Ivaram Luizinikam kopā būtu jāizmaksā 241 tūkstotis latu. Miķelsons to attaisnoja ar vēlmi pasargāt valdes locekļus no politiskas atlaišanas.
Kļuva arī zināms, ka 2002.gadā, kas bija tieši Saeimas vēlēšanu gads, Latvenergo mārketinga un sabiedrisko attiecību budžets bijis 1,2 miljoni latu. Valdības pārstāvji uzskatīja, ka monopolistam tā ir nesamērīgi liela summa. Līgumi bija noslēgti ar reklāmas aģentūrām OMD Latvija, kura pirms vēlēšanām apkalpoja TP, Brandsellers DDB Baltic, kuru vadīja labs Miķelsona draugs Edgars Skulte, kā arī sabiedrisko attiecību firmu PRAE. Medijos skanēja aizdomas, ka no Latvenergo naudas paralēli energouzņēmuma reklāmas rēķiniem varētu būt segti atsevišķu partiju vēlēšanu izdevumi. Aizdomas stiprināja pagātnes notikumi, kad Latvenergo pārskaitot parādu bankrotējušajai Bankai Baltija, gaisā izkūpēja 3 miljoni latu – pēdas tiem joprojām nav sadzītas, bet aizkulisēs klīst nepierādīta versija, ka naudu sadalīja varas partijas. Visas iesaistītās puses stingri noliedza aizdomas, ka noticis kas līdzīgs.
Pēc šiem notikumiem ministrs Lujāns izteica neuzticību Miķelsonam, tomēr viņš amatā noturējās – Latvenergo padome izlēma Miķelsonam dot otro iespēju. Vēlreiz jautājums par Miķelsona piemērotību amatam dienaskārtībā parādījās 2005.gadā Aigara Kalvīša (TP) valdības laikā, kad ekonomikas ministrs bija Krišjānis Kariņš (JL), tomēr beidzās ar partiju vienošanos Miķelsonu atstāt Latvenergo valdes priekšsēdētāja amatā. Par labu viņam spēlēja fakts, ka monopolista finanšu rādītāji bija labi – uzņēmums auga.
Ēnas uz iepirkumiem
No KNAB sniegtās skopās informācijas secināms, ka Latvenergo vadītāju aresti saistīti ar aizdomām par korupcijas noziegumiem uzņēmuma iepirkumos. Tagad redzams, ka pirmos brīdinājuma šāvienus jau 2005.gadā gaisā raidīja Latvenergo padomes priekšsēdis Vilis Vītols. Viņš vērsa uzmanību, ka Latvenergo būvniecības iepirkumos uzvar vienas un tās pašas firmas, un pieļāva, ka tirgus ar kukuļu palīdzību ir sadalīts. Kā komiska ilustrācija tam kalpoja gadījums, kad divām firmām bija sanācis misēklis un vienā no konkursiem tās bija iesniegušas identiskus piedāvājumus, kur summas sakrita līdz pēdējam santīmam – Ls 123 174,02.
Latvenergo un Ekonomikas ministrija toreiz nosolījās uzlabot iepirkumu procedūras, krēsls nevienam nesaļodzījās. (Vilis Vītols tagad par Miķelsonu runāt nevēlējās.)
Pēc pieciem gadiem Latvenergo iepirkumu bilde ir tieši tāda pati – lielajos būvniecības iepirkumos, kur tiek izsolīti remontdarbi Daugavas HES un Rīgas TEC, vairumā gadījumu uzvar trīs firmas – LEC, Energoremonts Rīga un Remus. Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājas lapā ir atrodama informācija par iepirkumiem no 2006.gada līdz šim gadam. Šajā laikā Latvenergo un tā meitas uzņēmumos Augstprieguma tīkls un Sadales tīkls LEC ieguvis iepirkumus par 20 miljoniem latu, Energoremonts Rīga – par 38 miljoniem latu, Remus – par 5 miljoniem latu. Šajā summā nav ieskaitīti vēl vairāki miljonus vērti iepirkumi, kurās minētie uzņēmumi uzvarējuši kopā ar citiem vai uzvarējušas ar tiem saistītas firmas. Piemēram, Remus nekustamie īpašumi pērn par 800 tūkstošiem latu sakopa Augstsprieguma tīkla telpas un teritoriju, Remus elektro kopā ar 2 RE 2008.gadā remontēja elektroietaises Rīgā par 9 miljoniem latu. Piedevām Latvenergo ar šiem uzņēmumiem saista pagātne – tie tapuši uz padomju laika energoceltniecības struktūru bāzes vai to darbinieki agrāk strādājuši Latvenergo.
«Nav nekādas vienošanās,» tirgus sadali noliedz Remus ražošanas direktors Aldis Keišs. To pašu atkārto LEC valdes priekšsēdētājs Andris Asars-Asarovskis: «Energobūvniecības projekti ir ārkārtīgi specifiski, un tas ir šauras nišas segments.» Iepirkumu uzvarētāji savu veiksmi skaidro ar to, ka Latvijā ir maz uzņēmumu, kuri drīkst veikt būvdarbus augstsprieguma zonā, un šādas licences dabūt ir grūti. Latvenergo mājas lapā publicētajā kvalificēto pretendentu reģistrā norādīts, ka elektroietaišu būvdarbus līdz 330kV var veikt seši uzņēmumi – bez minētajiem trīs vēl arī Remeks Serviss (kuram savulaik bija tas pats līdzīpašnieks kā Remus), Elsana un Empower.
«HES teritorijā pat zāli nevar nopļaut, ja nav licences darbam ar augstspriegumu,» komentē kāda iepirkumiem agrāk tuvu stāvoša amatpersona. Latvenergo iepirkumi ir tēma, par kuru energoceltniecības uzņēmumi atklāti runāt nevēlas, taču neformālās sarunās sūdzas, ka jauniem spēlētājiem šajā nišā ienākt ir teju neiespējami. Jau konkursu nolikumos ir ierobežojošas prasības, kas automātiski atsijā nevēlamos.
Industrijas spēlētāji atceras, kādu vētru 2004.gadā sacēla vācu uzņēmuma Besecke meitas firma Latvijā, kad tā nejauši uzvarēja konkursā uz Olaines apakšstacijas rekonstrukciju. Tradicionālo uzvarētāju pārstāvji toreiz griezās gan Latvenergo pārvaldes institūcijās, gan IUB, lūdzot konkursa rezultātus atcelt, jo vācieši dempingojot. Mūsu rīcībā ir kādas Latvenergo amatpersonas ziņojums, kurā norādīts, ka Besecke piedāvāta cena 307 tūkstoši latu bijusi par 35% zemākā nekā nākamajam pretendentam LEC un par 45% zemāka nekā Remus. Nozares pārstāvji uzskata, ka Besecke piedāvājums demonstrējis reālās šādu pasūtījumu izmaksas un parādījis to mērogu, kādā Latvenergo pārmaksā. Latvijas energomilzis gadā investīcijām atvēl ap 100 miljoniem latu. Ja Besecke piemērs tiešām raksturo tipisku iepirkumu sadārdzinājumu, tad pārmaksātā summa gadā varētu sasniegt 30 miljonus latu vai vairāk. Besecke Latvenergo iepirkumos vairs nav piedalījies.
Pie Latvenergo un Sadales tīkla iepirkumu veiksminiekiem vēl jāpiemin energofirma Jauda, kura regulāri uzvar konkursos par elektromateriālu piegādi. Piecu gadu laikā tā saņēmusi pasūtījumus par 16 miljoniem latu, bet kopā ar citām firmām dala pasūtījumus par vēl 95 miljoniem latu. Šīs firmas akcionāru vidū ir bijuši korupcijas skandālā aizturētais un tagad atstādinātais Sadales tīklu valdes priekšsēdētājs Ivars Liuziniks un vadošs darbinieks Alfrēds Bimbiruls. (Jaunākie dati par akcionāriem nav publiski pieejami, jo Jaudai kā akciju sabiedrībai tie nav jāreģistrē UR.)
Šogad Latvenergo izpelnījās uzmanību ar dārgu koģenerācijas staciju Tukumā – industrijas pārstāvji sprieda, ka to var uzcelt par 3 miljoniem latu lētāk. Piedevām IUB atklāja, ka Latvenergo ar Tukuma pašvaldību noslēdzis nelikumīgu siltuma iepirkuma līgumu. Kad šī informācija nāca gaismā, Latvenergo no koģenerācijas stacijas atteicās.
Vēl nozares pārstāvji ar aizdomām raugās uz to, ka no Krievijas Latvenergo iepērk elektrību caur starpnieku. Agrāk tā bija SIA Baltenergotrade, kura pieder Nīderlandē un Īrijā reģistrētām firmām. 2008.gadā starpnieks nopelnīja 2,8 miljonus latu. Ekonomikas ministrijas pārbaude šajā lietā beidzās ar secinājumu, ka krievi lika iepirkt elektrību caur šo tirgotāju un tā piedāvātā cena atbilst tirgus cenām. Kopš pērnā gada vidus sistēma ir mainījusies – pēc ministrijas sniegtās informācijas, elektrību tagad iepērk no Krievijas energokompānijas meitas uzņēmuma Lietuvā INTER RAO Lietuva.
KNAB apsūdzības
KNAB pagaidām sabiedrībai atklājis vienīgi to, ka Latvenergo amatpersonas kopā ar privātfirmas īpašnieku legalizējuši noziedzīgi iegūtus līdzekļus vairāk nekā miljona eiro apmērā. Shēmā iesaistīti Latvijā un ārvalstīs reģistrēti uzņēmumi, veikti darījumi ar nekustamo īpašumu. Birojs izmeklē darījumus, kas slēgti kopš 2006.gada.
Zināms, ka līdztekus Miķelsonam un Meļķo apcietinājumā atrodas biznesa konsultants Andrejs Livanovičs. Pārējiem aizdomās turētajiem, kuru vidū bez Liuzinika ir vēl divas energouzņēmuma amatpersonas – Sadales tīkla valdes loceklis Andrejs Stalažs un Austrumu reģiona tehniskais vadītājs Edgars Vitkovskis, piemērots cits drošības līdzeklis.
No publiski pieejamiem datiem iespējams izšķetināt, ka Miķelsonam, Meļķo un Livanovičam bijis kopējs uzņēmums Innovia. Divas ar Livanoviču saistītas firmas ir pirkušas nekustamos īpašumus no Latvenergo vadītājiem vai viņu ģimenes locekļiem – Livanoviča vadītā firma AGZ no Meļķo meitas 2007.gadā par 230 tūkstošiem latu nopirkusi dzīvokli rindu mājā Berģos, bet AGZ igauņu mātes firma Isengar OU šajā pašā gadā Miķelsonam samaksājusi ap 400 tūkstošiem latu par kādu amatpersonas deklarācijā neidentificētu nekustamo īpašumu. Šis ir arī gads, kad cita Livanoviča firma Energy Consulting gūst 1,8 miljonu latu rekordpeļņu, ko tās īpašnieks Dienas biznesam raksturojis kā «lielu debesu dāvanu».
Livanovičs Latvijā ir pārstāvējis enerģētikas koncernu Alstom Power, kurš piedalījies dažādos Latvenergo rekonstrukcijas projektos, bet viņa dzīvesvietā Mārupē reģistrētā Šveices uzņēmuma AF Coleco filiāle kopš 2004.gada līdzdarbojusies TEC-2 rekonstrukcijā. Šogad izsludinātajā TEC-2 otrajā rekonstrukcijas kārtā AF Coleco ieguvusi 3,79 miljonu eiro līgumu inženierkonsultantu pakalpojumu sniegšanai, liecina IUB informācija.
Pēc kriminālistikas ekspertu teiktā, konsultāciju pakalpojumi allaž bijuši izplatīts kukuļu naudas legalizēšanas veids.
KNAB nav atklājis, kuri Latvenergo projekti ir to izmeklēšanas lokā. Birojs arī nekomentē, vai amatpersonas aizturētas ar kukuļu naudu rokā, kā to ziņoja TV3 raidījums Nekā personīga.
Par spīti aprakstītajām saitēm, Miķelsona tuvākajiem līdzgaitniekiem grūti noticēt, ka Latvenergo vadītājs būtu ņēmis kukuļus. «Jā, es uzskatu, ka viņš nav kukuļņēmējs, un ceru, ka tiesā to varēs pierādīt,» saka Skulte. «Ja izrādīsies, ka tā ir taisnība, tad es nezinu, kuram tad vēl var uzticēties?» brīnās Kokins, taču tūlīt pat piebilst – «par Medofu arī ilgi nevienam nebija aizdomu». (Pieredzējušajam ASV finansistam Bernardam Medofam pērn piesprieda 150 gadu cietumsodu par milzīgas krāpnieciskas shēmas izveidošanu.)
Krievijas gāzes ietekme
Šogad Latvenergo ir daudz kritizēts par plāniem TEC-2 otrajā rekonstrukcijas kārtā uzstādīt vēl vienu gāzes bloku, kas palielina Latvijas atkarību no Krievijas gāzes. Turklāt vairāki enerģētiķi, piemēram, RTU profesore Dagnija Blumberga, uzskata, ka elektrības patēriņš Latvijā nav tik liels, lai būvētu tik lielu staciju, bet ārējos tirgos šī elektrība nebūs konkurētspējīga, jo TEC lielākoties strādās kondensācijas režīmā (proti, nebūs vajadzības paralēli ražot siltumu, kas enerģijas ražošanu padarītu efektīvāku). 360 miljonu eiro vērtais TEC-2/2 piedevām ir divreiz dārgāks nekā līdzvērtīgs projekts pirmajā TEC-2 rekonstrukcijas kārtā.
Latvenergo atbilde ir viena – pēc viņu aprēķiniem, elektrības ražošana no gāzes ir visizdevīgākais risinājums, bet TEC-2/2 ir dārgāks, jo tirgū būtiski cēlušās šādu staciju izbūves cenas. Ekonomikas ministrija Latvenergo izvēli akceptēja, lai arī tās vadītājs Artis Kampars iepriekš savos paziņojumos bija izcēlies ar stingru atbalstu vietējo atjaunojamo resursu izmantošanai. Arī tagad pārskatīt šo projektu ministrija negrasās, vien sola pārbaudīt iepirkumu līgumus.
Kamēr daži enerģētiķi lauza galvu, kas īsti slēpjas aiz TEC-2/2, pats monopolists nekādu risku neuzņemas, jo ir panācis likumu izmaiņas, kas projekta izmaksas droši ļaus ierēķināt tarifā, ko maksās elektrības patērētāji. Ik gadu šādā veidā Latvenergo saņems ap 38 miljoniem latu un, pēc dažu enerģētiķu aprēķiniem, 15 gados investīciju atpelnīs ar uzviju – 210% apmērā. Tā kā Latvenergo valdē šogad atkal parādījās jautājums par iespējamo uzņēmuma privatizāciju, nozares pārstāvji bažīgi raugās, vai zem šī nejaušā priekšlikuma neslēpjas vēlme privātās rokās nodot garantētus ienākumus nesošo TEC-2.
Zinot spēcīgo gāzes lobiju Latvijā un Aigara Kalvīša ciemošanos pie Vladimira Putina, tieši TEC-2/2 daudziem lika uzdot jautājumu, kā intereses īsti aizstāv Miķelsons. Vai viņš spēlē lielāku politbiznesa interešu labā vai tiešām tic gāzei kā labākajam risinājumam?
«Viņš savu viedokli spēja argumentēt un, domāju, izvēlējās, kā labāk Latvenergo un valstij,» uzskata Kokins. Tradicionāli Miķelsons tiek uzskatīts par Šķēles cilvēku. Bijušais Škēles runasvīrs Jurģis Liepnieks šim uzskatam nepiekrīt un norāda, ka tas cēlies no diviem avotiem. Pirmkārt, Šķēle un Miķelsons beiguši vienu augstskolu (LLU Mehanizācijas fakultāti). Otrkārt, Miķelsons nokļuva Latvenergo Šķēles valdības laikā, lai arī pie šī lēmuma liela nozīme bijusi arī Kehrim. Kad vaicāju, kā izskaidrot Miķelsona vizīti Šķēles birojā, ko pamanījuši aculiecinieki, Liepnieks ir lakonisks – Latvenergo vadītājam nācies vērt daudzu partiju šefu durvis.
«Man nav ilūziju, ka Latvijā, kur politbiznesa vides veidotājiem ir tik liela ietekme, arī Miķelsons to izjuta un viņam nācās rēķināties ar politisko konjunktūru,» vērtē Kampars. «Taču es nedomāju, ka viņš bija bandinieks kāda rokās,» tā ministrs. Miķelsons pats ir dzirdēts ironizējam, ka viņš ir «oranžs». Un tomēr – reizēs, kad sašūpojies Miķelsona krēsls, viņu vienmēr stingri ir aizstāvējusi tieši TP.
Aizraujas ar auto
«Kārlis ir ne tikai ārkārtīgi patīkams un inteliģents cilvēks, bet arī visu man zināmo labo īpašību iemiesojums,» Liepnieks piekodina, lai šo noteikti uzrakstu. «Ja man būtu jānosauc Kārļa spilgtākā īpašība, es teiktu, ka viņš ir kārtīgs saimnieks,» raksturo Edgars Skulte. «Visas lietas, kurām viņš ķeras klāt, viņš pats arī dara – atrota piedurknes un skrūvē vai remontē. Salīdzinot ar viņu, jūtos baltrocītis.»
Miķelsons ir izteikts ģimenes cilvēks, un draugi spriež, ka viņa arests ir sāpīgs trieciens kā pašam, tā ģimenei.
Miķelsonu ar Liepnieku, Skulti un citiem pazīstamiem cilvēkiem saista kopējs vaļasprieks – kartings. Domubiedri Kandavā ir izveidojuši modernu kartinga trasi. Miķelsons aizraujas arī ar retro automobiļiem, viņam īpašumā ir divi Jaguar luksusa automobiļi – viens ražots 1958.gadā, otrs 2007.gadā. Starp Miķelsona hobijiem vēl minama vīnu un pīpju kolekcionēšana. «Manā skatījumā Kārlim ir enciklopēdiskas zināšanas par rokmūziku,» papildina Skulte.
Vairāki Miķelsona paziņas norāda, ka viņam piemīt izteikta godkāre. Būdams Latvenergo valdes priekšsēdētājs, savulaik valdē uz balsošanu vairākkārt licis jautājumu, lai viņu paralēli apstiprina par uzņēmuma prezidentu. Valde šo titulu ilgi neapstiprināja. «Viņš katru dienu alka statusa apliecinājuma,» teic kāds Latvenergo darbinieks, norādot, ka strīdus par darba jautājumiem Miķelsons nereti uztvēris kā personisku apvainojumu.
Viņa biogrāfijā ir epizode, kas liecina, ka Miķelsonam nav svešas arī sīkas atriebības. Viņš Prāgā piedalījies enerģētikas konferencē, kurā kā runātājs bija uzaicināts arī kādreizējais Latvenergo valdes loceklis Matīss Paegle, ar kuru Miķelsonam bija saspringtas attiecības. Ieraugot Paegli, Miķelsons mēģinājis organizatorus pierunāt, lai Paeglem neļauj runāt. Tas nav izdevies, un Paegles uzstāšanās laikā Miķelsons pametis zāli. Diemžēl paša Latvijas valsts energokompānijas vadītāja uzstāšanās, kā rāda mūsu rīcībā esošā novērtējuma tabula, šīs konferences dalībnieku vidū izpelnījās otro zemāko atzīmi.
Kārlis Miķelsons
Dzimis 1959.gadā Rīgā
1982.gadā beidzis LLU Mehanizācijas fakultāti
No 1982. līdz 1991.gadam strādājis Bauskas ceļu būvniecības iecirknī, sākumā kā līnijas meistars, vēlāk kā priekšnieks
Deviņdesmito gadu sākumā nodarbojies ar automašīnu tirdzniecību un remontu
1996.gadā pievienojies Statoil, bijis SIA Latvija Statoil izpilddirektors
Kopš 2000.gada ieņem Latvenergo valdes priekšsēdētāja amatu
Precējies, trīs meitu tēvs
Fakti no 2009.gada amatpersonas deklarācijas
Īpašumā ir dzīvoklis Rīgā un zeme un ēkas Viesturu pagastā
Pieder divas automašīnas Jaguar – ražotas 2007. un 1958.gadā
Skaidrā naudā uzkrāti 7000 lati un 7000 eiro
Bankās Latvijā un Šveicē uzkrāti ap 90 tūkstošiem eiro
Algā Latvenergo saņēmis 50 tūkstošus latu
Aizdevis 39 tūkstošus latu un 77 tūkstošus eiro
Parādi – 6779 latu un 6913 eiro
Kārļa Miķelsona privātfirmas
SIA Innovia – Miķelsons līdzās Meļķo ir lielākie līdzīpašnieki. Agrāk līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs bijis arī apcietinātais Livanovičs. Kā darbības veids norādīti pētījumi un eksperimentālās izstrādes.
SIA Cell Finance – uz pusēm pieder Miķelsonam un Meļko. Reģistrēta kādā Latgales priekšpilsētas daudzdzīvokļu namā, darbības veids nav norādīts.
SIA Unleash Performance – Miķelsons ir lielākais līdzīpašnieks. Nodarbojas ar auto apkopi un remontu.
SIA Braukšanas mācību centrs – Miķelsons ir viens no vairākiem līdzīpašniekiem. Apsaimnieko Kandavas kartinga trasi.
Dati: Lursoft
Fakti par Latvenergo
2008.gadā Dienas biznesa TOP 500 pēc apgrozījuma bija lielākais Latvijas uzņēmums
Pērn apgrozījums bija 500 miljoni latu
Peļņa – 20 miljoni latu, ko ieskaitīja valsts budžetā
Aktīvu vērtība – 1,7 miljardi latu
Dati: Latvenergo un DB
.
