Organizators

Kārlis Miķelsons un Aigars Meļķo saderēja kā cimds ar roku. Prezidents Miķelsons bija Latvenergo publiskā seja, veidoja attiecības ar politiķiem, organizēja un shēmoja. Viceprezidents Meļko rūpējās par faktisko uzņēmuma biznesu – enerģētiku. Tagad abi apcietināti aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā un naudas atmazgāšanu. Savulaik Miķelsona nonākšanu netīru skandālu nomocītā valsts uzņēmuma vadībā uztvēra kā cerīgu zīmi. Kas īsti viņš ir?

Ierodoties tiesu namā, Kārļa Miķelsona sejā nepakustējās ne vaibsts. Virs priekšā sakrustotajām rokām viņš bija pārmetis melnu apģērba gabalu, it kā slēpjot roku dzelžus. Pie sāniem KNAB darbinieki maskās, priekšā preses fotogrāfi un TV operatori. Gadiem ilgi uzturētais, kā izteicās viņa advokāts, «cienījama godīga cilvēka» tēls īsā mirklī bija sabirzis sīkās drumslās. 

Kad Miķelsonu 2000.gadā apstiprināja par Latvenergo valdes priekšsēdētāju, tā tika novērtēta kā laba izvēle. Viņš bija bezpartejisks, nāca no augstu biznesa ētiku pārstāvošā norvēģu uzņēmuma Statoil. Bija zināms, ka padomju laikā Miķelsons strādājis ceļu būvē, vēlāk izmēģinājis spēkus privātajā biznesā, tirgojot un remontējot automašīnas, savu roku pielicis pie Bauskas šosejas moteļa Brencis tapšanas. 

Vienīgais, kas aptumšoja viņa ceļu uz Latvenergo vadītāja amatu, bija neskaidrības, kāpēc darbu pamet iepriekšējais Latvenergo prezidents Valdis Ginters. Formāli Ginters pats bija uzrakstījis atlūgumu, aizbildinoties ar nogurumu un uzņēmuma politizāciju, bet toreizējais tēvzemiešu ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs uzskatīja, ka uz Ginteru izdarīts labi organizēts spiediens. Jauno Latvenergo vadītāju formāli apstiprināja trīs ietekmīgu partiju «grandi» – valsts pilnvarnieki Ojārs Kehris (LC), Uldis Pīlēns (TP) un Normunds Lakučs (TB/LNNK). Valdību tobrīd vadīja Andris Šķēle (TP).