Žurnāla rubrika: Svarīgi

Cauri muklājiem…

VĒLĒTĀJS. Mehatronikas students Varis Liepiņš (21) balsos par partiju apvienību Visu Latvijai! – TB/LNNK

Līdz šim Varis nebalsoja ne pašvaldību, ne Saeimas vēlēšanās, jo nevēlējās to darīt tikai tāpēc, lai «tie sliktie netiek iekšā» vai arī balsot par mazāko ļaunumu. Šoreiz Varis balsos, jo zina par ko. «Labs deputāta kandidāts ir tas, kurš spēj savest kārtībā vispirms pats savu dzīvi un ģimeni. Līdz ar to – spēs vadīt un sakārtot lielāku modeli.»

Vara izvēle ir likumsakarīga. Reiz aizbraucis māsai līdzi uz Kluba 415 vasaras nometni – nakts stafetes, zupa uz ugunskura, rīta rosme, tuvcīņa, daba. Ļoti paticis. Varis sapratis – tie ir viņa domubiedri, iestājies klubā. Tobrīd Raivis Dzintars vēl nebija nodibinājis partiju Visu Latvijai!, bijis daudz citu spēcīgu personību. Kluba biedri regulāri dodas sakopt nozīmīgas vietas, piemēram, Īles bunkuru un Stompaku purvu. To Varis uzskata par daudz labāku reklāmu nekā gaismas šovs virs Daugavas. 

«Dzert kolu un pīpēt? Nē.» Varis dejo Danču klubā, aizraujas ar militāro tuvcīņu, rīko gadskārtu pasākumus Latviešu nacionālistu klubā. Nelieto alkoholu. To darīs, kad pašam piedzims bērni. Dziesma, kuru dziedot, sirds dauzās, ir Sakarnieku dziesma ar vārdiem: «Cauri muklājiem un purviem soļo sakarnieku vads, un caur pīpes ziliem dūmiem drūmi raugās viņa skats.»

Partiju apvienošanos Varis vērtē pozitīvi. Tas pierādot, ka būtiskās lietās latvieši spēj vienoties, neņemot vērā personiskus kavēkļus. Roberta Zīles pieredze politikā noderēšot, lai varētu aizstāvēt latviešu intereses pret pieaugošo spiedienu gan no Rietumiem, gan Austrumiem. Savukārt Raivis Dzintars ar savu aizrautību rosina darboties, uzņemties pašiem atbildību.

Pēc Vara domām, svarīgi, lai politiķim primārās būtu tautas intereses, nevis pašlabums. «Šos cilvēkus vieno ideoloģija, nevis kopējs naudas maks.» Nu, nu, tā nu gan nav! Kā tad ar tēvzemiešu Jāņa Straumes jeb Batjkas izgaismošanos Jūrmalgeitā un satiksmes ministra Kaspara Gerharda uzraudzībā notikušo airBaltic zīmolu pārdošanu? Varis par to nezina. Aicina pastāstīt vairāk un tad atceras Jūrmalgeitu. «Tādus kā Straume svītrošu ārā,» Varis ir stingrs, taču to darīt nenāksies, jo Straume vēlēšanās nekandidē. «Tauta pati sabalso jau trenētus zagļus. Tikai runā, ka nepieciešams mainīt esošo eliti, taču par jauniem, spējīgiem cilvēkiem nebalso.»

Par apvienības VL-TB/LNNK mīnusu Varis uzskata nepiekāpību, kaut arī esot jomas, kurās piekāpties nedrīkst, piemēram, valsts drošība, tradicionālā kultūra. Uz norādi, ka Visu Latvijai! izceļas ar radikālismu, Varis teic, ka pirms pāris gadiem partijas organizētajā piketā par Abreni viņš neatkailinājās līdz pusei un skaļi nekliedza. Pauda atbalstu ar klātbūtni. Radikāls cilvēks esot tāds, kas pauž stingrus, pamatīgus uzskatus, turas pie savas tautas saknēm, tradīcijām. Tas gan netraucē pielāgoties mūsdienām – nav jāstaigā vīzēs vai jākaro ar loku un bultām. Jāsaglabā fundamentālais. Latviešu intereses ir jāaizstāv pret ārzemju propagandu un popkultūras ietekmi. Varis ir par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolās. Un bībeles mācību arī, vai ne? «Nē. Tikai tad, ja māca par visām reliģijām.»

Simbolisks lūzums

INTERVIJA. Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK premjera kandidāts Roberts Zīle un Saeimas deputāta kandidāts Raivis Dzintars piesaka Latvijas garīgā apvērsuma ideju un atzīst līdzšinējās kļūdas

TB/LNNK bija visās 9.Saeimas valdībās – gan Kalvīša, gan Godmaņa. Kāda ir apvienības atbildība par krīzi?
R.Zīle: Protams, atbildība ir. Taču krīze Latvijā tika ielaista jau 2004. vai 2005.gadā – ar īpašuma burbuli, kapitāla ienākuma neaplikšanu ar nodokli, nodokļu sloga atstāšanu uz darbaspēku. Tas veicināja tādu biznesa ētiku, ka ātri jāuztaisa vērtība uzņēmumam un tas jāpārdod. Atbildības loks ir plašāks – ne tikai Kalvītis un Co, bet visas partijas, kuras ir bijušas valdībā šajā gadsimtā.

Jums bija daudz lietderīgu priekšlikumu 2006.gada kampaņā par to, ka nodokļi jāpārliek no darbaspēka uz kapitālu un nekustamo īpašumu, taču nekas no tā šajās valdībās netika īstenots.
R.Zīle: Nē, nu, notika. 2007.gadā pretinflācijas programmā bija vairāki punkti par nodokļu palielinājumu otrajam īpašumam, uzlika ierobežojumu ļoti augošajām kadastrālajām vērtībām. Taču tas bija stipri par vēlu. Pirms tam mēģinājām to darīt no opozīcijas, bet mūsu spēks bija ļoti ierobežots – sākumā bija astoņi deputāti, ļoti ātri palika pieci.

Cenšamies izkļūt no krīzes, bet jūsu 4000 zīmju programmā par to faktiski nekā nav.
R.Zīle: Tur ir pamata virzieni, ko varētu darīt, lai konkrētām sociālajām grupām situācija uzlabotos. Garajā programmā ir daudz vairāk.

Bet nav atbildēts uz fundamentālu jautājumu – vai esat gatavi turpināt sadarbību ar SVF?
R.Zīle: Viennozīmīgi, mēs strādāsim ar to. Nevajag neko lauzt. Pārlikt nodokļu slogu no darbaspēka uz kapitālu, aizsargāt cilvēkus ar maziem ienākumiem ir arī Pasaules Bankas un SVF pozīcija. Mēs esam par šīs programmas turpināšanu, citu variantu nav. Video

Pēdējās nedēļās radusies plaša diskusija par tādu nacionālu tautsaimniecisku vērtību kā airBaltic zīmols. Tā ir vērtība, ko jūsu ministrs Gerhards ļāva atdot Flikam.
R.Zīle: Mēs ar Kasparu Gerhardu esam par to runājuši, man nav pamata neticēt, ka viņš nav bijis informēts par šo darījumu. Politiskā atbildība mums, protams, ir par šo jomu. Man par izbrīnu, ir bijusi sarakste, kurā akcionārs un reizē valdes priekšsēdētājs Fliks izmanto savas akcionāru līguma tiesības, lai neatbildētu uz jautājumiem, pat uz loģisko jautājumu, vai pircējs ir samaksājis par zīmolu. Šī informācija kapitāldaļu turētājam joprojām nav atsūtīta. Tas raksturo, kādā juridiski muļķīgā situācijā mēs esam. Tas, ka, SAS izejot no airBaltic, varēja pieļaut šādu darījumu, ir nepieņemami. 

Flika darbība man atgādina divus kungus Latvijā. Viens ir Šķēle 1996.gadā un 1997.gada sākumā, kad viņš nenoliedzami ļoti daudz izdarīja arī valsts labā. Šajā gadījumā tā ir airBaltic agresīvā darbība tirgus iekarošanā. Tajā pašā laikā šis outsourcing un zīmola pārpirkšana pašam no sevis ļoti atgādina procesu, kas aizgāja ar minēto kungu. Un otrs ir kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls, kurš parādījās arī kā zemnieks, kas vienojās par kartupeļu pārdošanas cenu ar kolhozu un pats parakstījās arī līguma otrajā pusē. Video

Ir runa ne tikai par juridiskajiem aspek­tiem, bet arī politiku. Aprīlī intervijā SestDienai jūs par Šlesera projektiem lidostā teicāt: «Tie ir viņa zilie sapnīši. Mēs tos sagrausim.» 

R.Zīle: Mēs sagrāvām 30 miljonu pasažieru termināli, kas bija domāts lidostas pārņemšanai pilnībā. Nav šāda termināļa, pašlaik ir runa par nomas līgumu ar airBaltic par jaunu 4-5 miljonu pasažieru termināli, līdzīgi kā Minhenē, kur Lufthansa arī ir savs terminālis. Viņiem līguma projektā bija paredzēts pārņemt 90% no esošā lidostas kapitāla. Tas ir beidzies, šāda projekta vairs nav. Video

Jūs norobežojaties no Kalvīša valdības, Tautas partijas un Pirmās partijas, salīdzināt Fliku ar Šķēli, un tajā pašā laikā slavenajās Jūrmalgeitas sarunās bija nepārprotami – var piezvanīt Straumes kungam un kārtot lietas ar Batjku. Jūsu politiķi vienmēr vārījušies vienā katlā ar tiem, no kuriem tagad cenšaties norobežoties.
R.Zīle: Jā, mēs neesam bijuši uz Marsa, gluži tāpat kā citi, kas ir bijuši Saeimā vai valdībā. Protams, ir kļūdas, ko es arī gribu atzīt.

Kā Straume ir «kļūdījies»?
R.Zīle: Viņš ir kļūdījies divas reizes. Ar dzīvokļa darījumu, ko sabiedrība lieliski zina, un arī, protams, vārds «Batjka» viņu pilnīgi iznīcināja kā politiķi. Un nevienu pat neinteresē, vai viņa loma telefonsarunās bija nopietna vai nenopietna. Politiķa tēls ar šo vienu zīmolu ir iznīcināts.

Tas «zīmols» precīzi pasaka, kādām aprindām pieder jūsu prominentais biedrs.
R.Zīle: Viņa nav partijas valdē. Bet varbūt nav tik slikti – jo «Batjkas» stāsts ir piecu gadu vēsture, un Lakučs ir astoņu, deviņu gadu vēsture. Ja mūsu partijai nekā svaigāka nav, tad esam uz pareizā ceļa.

Tauta zaudējusi uzticību politiķiem, un aizvien biežāk latvieši saka, ka gatavi balsot par Saskaņas centru. Cik lielu kaitējumu radījis tas, ka jūs kā nacionāla partija esat bijuši iesaistīti visās šajās lietās?
R.Dzintars: Ja būtu bijusi ideāla situācija, tad Visu Latvijai! vispār nevajadzētu iet politikā. Tāpēc mēs arī nākam talkā, lai palīdzētu šo nacionālo vārdu, šos jēdzienus – TB/LNNK – atjaunot to kādreizējā skanējumā. Bet bieži jau ar to vien, ka cilvēks kandidē, viņam ir uzlikts zīmogs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jauni cilvēki neiet politikā.

Bet varbūt tur ir kaut kas vairāk? Piemēram, Ušakovs veselu gadu ir bijis mērs – vai kaut kas slikts latviešu tautai ir noticis?
R.Dzintars: Tā ir tālejošāka stratēģija. Ja tagad SC iekļūtu valdībā vai pat vadītu to, es pieļauju, ka nebūtu nekādas Latvijas pievienošanās Krievijai, drīzāk tā spēle ir arī uz latviešu elektorāta apgūšanu, jau domājot arī par nākamajām Saeimas vēlēšanām. Bet mēs nevaram būt maldīgās ilūzijās par to, kādas ir Krievijas ģeopolitiskās tieksmes. Ja šī organizācija ir oficiālos partneros ar Putina, Krievijas valdošo partiju, tad ir jābūt ļoti piesardzīgiem pret tās mērķiem. Man šķiet, ka latviešu politiķi pašlaik ir nepietiekami piesardzīgi.

Nosauciet, ko Ušakovs būtu sliktu izdarījis?
R.Dzintars: Pašvaldība, protams, nav valsts. Tās lietas ir simbolos. Varam kaut vai salīdzināt, cik vērienīgs domes atbalsts bija 9.maija svinībām un kāds bija atbalsts barikāžu piemiņas pasākumiem, kur finansējumu nogrieza. Runājot par valsts līmeni pašlaik, SC 4000 zīmju programmā faktiski nekas nav teikts par divvalodību, okupācijas noliegšanu, Pilsonības likuma mīkstināšanu, lai gan politiķu retorikā šie jautājumi nav pazuduši.

Latviešu interesēm neizdevīgā pozīcija bieži tiek iekļauta arī saimnieciskos jautājumos. Piemēram, kaut vai priekšlikums nekustamā īpašuma nodokli aizstāt ar zemes vērtības nodokli. Tas nozīmē – ja līdzās ir divi vienāda lieluma īpašumi Jūrmalā, uz viena ir jaunbagātnieku villa, uz otra ir paaudzēs mantota neliela māja, tad abi maksās līdzīgus nodokļus. Mērķis – spiest ģimenes, kas šeit dzīvojušas sen, pārdot zemi. To pašu var attiecināt uz priekšlikumu aplikt ar nodokli ES atbalsta maksājumus par platību. Jau tā ar šiem maksājumiem esam diskriminēti, un vēl tos aplikt ar nodokli – tātad latviešus, kuri spītīgi turas pie zemes, spiest ārā.

R.Zīle: Ušakovs un Šlesers ir pagriezušies – mērs un vicemērs nebrauc vairs uz Rietumiem, brauc tikai uz Maskavu un uz to pusi. Otra lieta – kāpēc Ušakova tēls ir visumā labs pēc pirmā gada? LPP un SC ir ļoti labi vienojušies necelt ārā netīro veļu. Tas ir pilnīgi pretēji visiem iepriekšējiem mēriem un koalīcijām, kuras bieži vien darīja arī labus darbus, taču pāri visam gāja nepārtraukti skandāli, tāpēc tēls bija sagrauts gan Birkam, gan citiem.

Dzintara kungs, programmā rakstīts, ka jūsu apvienība vērsta uz rietumnieciskām demokrātiskām vērtībām, bet jūs katru gadu rīkojat lāpu gājienu 15.maijā – dienā, kad Latvijā 1934.gadā notika pretlikumīgs apvērsums pret demokrātisko varu. Kā var savienot Rietumu vērtību piesaukšanu ar apvērsuma slavināšanu?
R.Dzintars: Precizējums – 15.maijā nerīkojam lāpu gājienu, tie ir piemiņas pasākumi pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa, svecīšu iedegšana. 15.maijā mēs nekādā gadījumā nerunājam par režīmu – tie bija pilnīgi citi laiki, cita situācija Eiropā. Runājam par simboliem un vērtībām, kuras Kārlis Ulmanis ienesa Latvijas politiskajā dzīvē, kas sakrīt ar mūsu organizācijas nostādni. Autoritārais režīms noteikti nav šī vērtība. Šīs vērtības – pirmkārt, patriotiska audzināšana, latviskums, saimnieka tēla kultivēšana Latvijas dzīvē, ģimeniskums. Kārļa Ulmaņa vislielākais devums, mūsuprāt, ir patriotiskās audzināšanas skola, kas ļāva latviešu tautai izturēt piecdesmit gadus un atgriezties pie tām pašām vērtībām. Par to mums ir jāpasaka paldies šim valstsvīram. Skaidrs, ka šī mērķtiecīgā politika sākās ar 15.maiju, tas bija zināms simbolisks lūzums. Šāds simbolisks lūzums, mūsuprāt, būtu jāpanāk arī šodienas politiskajā dzīvē. Protams, ne jau rīkojot valsts apvērsumu. 

Bet ko tad?
R.Dzintars: Garīgu apvērsumu.

Tas bija garīgs apvērsums? Atvainojiet, tas bija antikonstitucionāls apvērsums, tur nebija nekāda garīguma.
R.Dzintars: Ka tur nebija garīgums, tam es nepiekrītu, bet es piekrītu, ka tas bija antikonstitucionāls apvērsums. Mēs aicinām uz garīgu apvērsumu tiesiskā, likumīgā ceļā. Video

Jūs skaisti runājat par garīgo apvērsumu, bet jūsu kandidāts, Kluba 415 vadītājs Jānis Sils savā mājaslapā atzinīgi izsakās par antisemītu un autoritārā režīma atbalstītāju Gustavu Celmiņu, kurš 1938.gadā teica: «Žīdu liktenis tiks izšķirts galīgi un radikāli, Eiropas valstīs nebūs vairs neviena žīda.» Zīles kungs, kā jūs jūtaties, ka sarakstā ir viens no galvenajiem eiroskeptiķiem pirms referenduma par iestāšanos ES. Sila organizācija gandrīz katru gadu 16.martā rīko gājienus, kuri ir vērsti uz sadursmju izraisīšanu Rīgas centrā. Kā tas ietilpst priekšstatā par garīgumu? 

R.Dzintars: Neesmu lasījis, ko Jānis Sils teicis par Gustavu Celmiņu. Pieļauju, ka Celmiņa darbībā viņš atradis kaut ko pozitīvu un izcēlis. Pirmkārt, gan attiecībās ar tēvzemiešiem, gan citām nacionālām organizācijām mēs vispirms esam meklējuši kopējo, nevis atšķirīgo. Skaidrs, ka par atsevišķām niansēm varētu diskutēt. Jānis Sils nav Visu Latvijai! biedrs, nav TB/LNNK biedrs, tas ir Latviešu Nacionālais klubs, un šie jautājumi būtu jāuzdod viņam. Es varu teikt – mums ir vienota izpratne par to, ka ir jāveido latviska Latvija.

Par to, ka Jānis Sils ir bijis pret ES, – ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji ir bijuši pret. Labi, ka ir bijusi diskusija. Video

Viņš nupat uzrakstījis: «Eiro ieviešana būtu tikai kārtējais solis Latvijas valstiskuma demontāžas procesā.» Vai šī ir jūsu nostāja?
R.Zīle: Mūsu nostāja ir atspoguļota garajā programmā. Kas attiecas uz antisemītismu, pilnīgi noteikti no manas puses nebūs nekādas antisemītisma pazīmes. Ja kāds cilvēks arī domā šādi individuāli, viņš to nedrīkst paust apvienības uzskatos, tātad – pilnīga norobežošanās no šīs lietas.

Attiecībā uz eiroskepsi – TB/LNNK ir demokrātiska partija. Starp citu, no šeit rezidējošo vēstniecību puses esam dzirdējuši, ka mūsu kongresi ir daudz demokrātiskāki nekā citu partiju. Cilvēks var domāt dažādi par Eiropu, bet mūsu programmas punkts – mērķis par eiro 2014.gadā – paliek spēkā. Un netiks novirzīts neatkarīgi no tā, kā vērtē kāds deputāta kandidāts.

Dzintara kungs, internetā ir arī foto, kurās esat kopā ar Jevgeņiju Osipovu. Kas latviešu patriotam apspriežams ar krievu fašistu?
R.Dzintars: Man šķiet, ka Latvijā daudzas problēmas nav no tā, ka par daudz runājam savā starpā. Daudzas problēmas ir tieši no tā, ka mēs pilnīgi esam nošķirti, dzīvojam dažādās informatīvās telpās, viens par otru neko nezinām. Runājām ar Osipovu, kad šī grupa iestājās Armanda Māliņa Nacionāli demokrātiskajā partijā un parakstījās zem lozungiem par latvisku Latviju. Skaidrs, ka bija interesanti ar šiem cilvēkiem runāt. Esmu runājis ar visdažādākajiem cilvēkiem gan kā žurnālists, gan kā organizācijas pārstāvis. Tas ir pareizi, ir jāpazīst cilvēki Latvijā. Protams, šodien saprotam, ka no tēla viedokļa tas izskatījās ļoti slikti. To nevar grozīt. Skaidrs, ka no tā laika esam auguši. Bet par pašu faktu, ka varētu runāt ar citu politisku pārstāvi – nu, tad arī Saeimā nevarētu Dobelis runāt ar Plineru. Video

Jūs norobežojaties no Kalvīša un Šķēles, bet tajā pašā laikā sakāt, ka ar visiem var runāt. Kur ir tās līnijas, ko var un ko nevar darīt politikā? Jūs acīmredzot neiesit valdībā ar PCTVL un SC, bet – vai būtu gatavi veidot valdību kopā ar PLL, kura nepārprotami uzņēmusi virzienu uz Austrumiem un plāno veidot valdību kopā ar SC?
R.Zīle: Ja tas ir koalīcijā ar, piemēram, Vienotību un ZZS, es domāju, ka tas ir runājams, jo viņiem šī pozīcija [par Austrumu virzienu] būs tuvu nullei. Ja tas būtu SC, kuram ir vairāki «melnie zirdziņi», tur būtu daudz vairāk risku. Kā strādā PLL, mēs zinām, es to saucu par politisku privātu partnerību. Jo tā sauktie biznesmeņi pārstāv to daļu biznesa Latvijā, kas pamatā strādā ar publisko daļu un ar konkrētiem politiķiem.

Pašlaik daudzas partijas ļoti neskaidri formulē attieksmi pret misiju Afganistānā. Kāda ir jūsu nostāja – vai ir jāturpina?
R.Zīle: Ir jāturpina. Tas ir mūsu pienākums kā NATO dalībvalstij. Šī izvēle ir izdarīta.

Ja jūsu apvienību ievēlēs Saeimā, vai turēsities kopā? Apvienības veidošanas process nebija vienkāršs.
R.Zīle: Jā, mums bija sarunas gan ar Visu Latvijai!, gan ar Vienotību. Es tajā brīdī domāju, ka Vienotības plašākā bāze būtu bijusi labāka. Par nožēlu, vairāku iemeslu dēļ sarunas beidzām neveiksmīgi. Protams, neredzēju variantu neiet kopā, jo elektorāta un programmu līdzības mums ir. Iet politikā cilvēkiem pilnīgi bez pieredzes ir otra galējība. Tāpēc, domāju, galu galā šis risinājums iznāca labs.

Vairāk video no intervijas: Nacionālisti gatavo apvērsumu. Garīgo

DOSJĒ. Kas jāzina par TB/LNNK un Visu Latvijai!
1. 9.Saeimā. TB/LNNK ieguva 6,94% balsu un astoņas deputātu vietas 9.Saeimā. Kopš tā laika trīs deputāti ir pametuši frakciju – Anna Seile, Imants Kalniņš un Janīna Kursīte, kura Saeimā nomainīja Juri Boldānu. Viņš zaudēja deputāta mandātu pēc notiesājoša sprieduma par Saeimas vēlēšanu rezultātu viltošanu. Visu Latvijai! nav bijusi pārstāvēta Saeimā.

2. Pie varas. TB/LNNK ir bijusi pārstāvēta visās trijās valdībās šīs Saeimas laikā. Kalvīša valdībā tai bija tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, ekonomikas ministrs Jurijs Strods, īpašu uzdevumu ministrs ES līdzekļu apguves lietās Normunds Broks. Godmaņa valdībā Bērziņš un Broks saglabāja amatus, bet par ekonomikas ministru kļuva Kaspars Gerhards. Dombrovska valdībā apvienību parstāv satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (attēlā).

3. Solījumi. Pirms 9.Saeimas vēlēšanām TB/LNNK izstrādātās programmas lielākoties palikušas teorētiski dokumenti. Idejas par vērienīgu nodokļu reformu – to sloga pārcelšanu no darbaspēka uz nekustamajiem īpašumiem un kapitālu – daļēji tika iekļautas valdības pārāk vēlu pieņemtajā pretinflācijas programmā, kas vairs nespēja glābt Latvijas ekonomiku no «smagās piezemēšanās».
Apvienībai tradicionāli bija arī solījumi «izbeigt naturalizāciju, ievērojami sašaurināt pilsonības pretendentu loku, rūpīgi pārbaudīt valsts valodas prasmi, vienkāršot pilsonības atņemšanu tiem, kas nav piederīgi Latvijas valstij, kā arī palīdzēt aizbraukt no Latvijas tiem, kas nevēlas iekļauties mūsu sabiedrībā».

4. Skandāli.
Boldāna lieta.  Balvu rajona Kubulu pagasta priekšsēdētājs Juris Boldāns (attēlā) organizēja vēlēšanu rezultātu viltošanu, kas nodrošināja viņa iekļūšanu Saeimā no TB/LNNK saraksta. Sākoties skandālam, viņš izstājās no apvienības, bet Saeimas deputāta amatu atstāja tikai pusotra gada pēc vēlēšanām, kad stājās spēkā notiesājošs spriedums.
Lemberga stipendiāti. 2007.gada sākumā izskanēja ziņas, ka Ģenerālprokuratūras rīcībā nonākuši dati par Ventspils uzņēmumu melno kasi, no kuras 2001.-2006.gadā veiktas skaidras naudas izmaksas politiķiem, kopumā aptuveni 7 miljoni ASV dolāru. Naudas saņēmēju sarakstos kā «Zvaigznīšu brīdis» minēta, iespējams, TB/LNNK. Liecības prokuratūrā ir snieguši vairāki apvienības biedri.
Bīstami likumi. Koalīcijas ietvaros 2007.gadā TB/LNNK atbalstīja drošības iestāžu likumu grozījumus, pret kuriem aktīvi iestājās Valsts prezidente un kuri paredzēja palielināt premjera lomu, lemjot par valsts drošības jautājumiem, un paplašināt to cilvēku loku, kas varētu netraucēti piekļūt drošības iestāžu operatīvajai informācijai. Tāpat TB/LNNK deputāti balsoja par ZZS deputāta Viļņa Edvīna Breša iesniegtiem likuma grozījumiem, kuri būtu ierobežojuši iespējas cīnīties pret naudas atmazgāšanu un neoficiāli tika saistīti ar Lemberga interesēm.
Priedes nauda. TB/LNNK pērn pirms pašvaldību vēlēšanām dažu mēnešu laikā no uzņēmēja Mārtiņa Priedes saņēma biedru naudu – 30 000 latu. KNAB atzinis, ka no trīs gadu ienākumiem nepilnu 12 000 latu apmērā uzņēmējs nevarēja atļauties šādu summu. Šāgada maijā tiesa uzlika par pienākumu apvienībai TB/LNNK nekavējoties iemaksāt valsts budžetā 18 tūkstošus latu, kas ir izdarīts.

5. 10.Saeimas vēlēšanās. TB/LNNK piedalās jau apvienībā ar partiju Visu Latvijai! Programmas pamats ir iepriekšējās vēlēšanās piedāvātā Roberta Zīles sociāli ekonomiskā programma.

6. Sarkanās līnijas. Apvienības līderi teic, ka gatavi sadarboties ar lielāko daļu nākamajā Saeimā prognozējamo frakciju, taču nekādā gadījumā ar PCTVL un Saskaņas centru.

7. Līderi. Premjera kandidāts – Roberts Zīle, kurš vēlēšanās nekandidē. Par prezidenta vēlēšanām runā izvairīgi – Zatlera darbā redz gan pozitīvo, gan negatīvo. Nenoliedz iespēju virzīt savu kandidātu.

8. Izredzes. Kopš apvienības izveides tās reitings pakāpies pāri liktenīgajai 5% robežai. Par cerēto mandātu skaitu Roberts Zīle saka: «Mums apmierinošs rezultāts būtu desmit, viss pārējais būs – labi.» Apvienības pirmie kandidāti ir Dzintars Rasnačs Rīgā, Raivis Dzintars Vidzemē, Pēteris Tabūns (attēlā) Latgalē, Gaidis Bērziņš Kurzemē un Imants Parādnieks Zemgalē.

Kā atkal sazaļot?

MĒRĶI. Partijām radikāli atšķiras uzskati par ekonomikas atveseļošanas ceļiem un pietrūkst ideju, kā labās ieceres īstenot ar ierobežotām finansēm

Pēc pēdējos divos gados piedzīvotā tautsaimniecības satricinājuma varētu domāt, ka uz vēlēšanām visas sevi cienošās partijas ies ar izvērstu ekonomisko programmu un centīsies pārliecināt, ka tieši viņu saraksts redz ceļu, kā izvest valsti no krīzes. Šāds aktīvs ideju piedāvājums un no tā izrietošās debates Latvijai būtu nepieciešamas ne tikai tāpēc, lai vēlētāji varētu izvēlēties labākos kandidātus, kuriem nākamajos četros gados uzticēt varu, bet arī lai palīdzētu sabiedrībai skaidrāk noformulēt atbildi uz šo vēlēšanu fundamentālo jautājumu: pa kuru ekonomiskās attīstības ceļu Latvijai iet nākamajos gados? Atbilde, kura izrietēs no 10.Saeimas vēlēšanu rezultātiem, var ietekmēt Latvijas tautsaimniecību daudz ilgāku laiku nekā 2.oktobrī ievēlētajiem deputātiem saglabāsies parlamentāriešu pilnvaras, tā var noteikt Latvijas ekonomikas attīstību nākamajiem desmit vai pat piecpadsmit gadiem.

Par nelaimi, no pieciem sarakstiem, kuriem patlaban ir reālas iespējas iekļūt nākamajā Saeimā (Saskaņas centrs, Vienotība, Zaļo un Zemnieku savienība, Par labu Latviju!, Visu Latvijai!-TB/LNNK), tikai diviem – Vienotībai un PLL – ir publiski pieejamas, izvērstas ekonomiskās programmas. VL-TB/LNNK ir daži konkrēti priekšlikumi nodokļu jomā, bet SC un ZZS nav nekā vairāk par vispārīgām frāzēm viņu obligātajās 4000 zīmju programmās, kuras jāiesniedz Centrālajā vēlēšanu komisijā kopā ar deputātu kandidātu sarakstiem.

Kaut arī daži turpina iepriekšējo vēlēšanu tradīcijas un cenšas solīt visu visiem (ZZS: «Nodokļu sistēmu padarīt uzņēmējdarbībai atbilstošāku un sociāli taisnīgāku»), tomēr no vēlētāju izvēles viedokļa ir arī kāda pozitīva parādība: Vienotības un PLL programmās ir redzamas skaidras ideoloģiskas atšķirības, kuras turklāt lielā mērā sakrīt ar to lielo ekonomiski politisko izvēli, kura Latvijai būs jāveic pēc vēlēšanām. Šajās lappusēs žurnāls Ir aplūko četras no svarīgākajām ekonomiskās politikas jomām, kurās vēlētājam būtu jāvērtē politisko sarakstu piedāvājumi, bet sasniegtie rezultāti pēc četriem gadiem būs pamats, lai spriestu, cik efektīvi politiķi ir darbojušies 10.Saeimā.

SVF PROGRAMMA
Jau tūlīt pēc vēlēšanām pirmais jautājums jaunajai Saeimai un valdībai būs – vai turpināt sadarbību ar Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju starptautiskās palīdzības programmas ietvaros, un, ja turpināt, tad kādā formā.

Vienotības programma ir skaidra: «Konsekventi īstenot Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmu», VL-TB/LNNK arī atbalsta programmas turpināšanu, lai gan apvienības programmā rakstīts tikai «2011.gada valsts budžetu izstrādāt ar pēc iespējas mazāku deficītu».

Kareivīgā opozīcijā ir PLL, kura sola atbrīvoties no «faktiskās fiskālās okupācijas». Miglaināk izsakās SC, kurš sola atbrīvot no «pazemojuma, lūdzot palīdzību starptautiskajiem kreditoriem». ZZS par sadarbību ar SVF programmā vispār neizsakās.

Patlaban ir aptuveni skaidrs, ko nozīmē programmas turpināšana – budžeta deficīta samazināšana līdz 6% no iekšzemes kopprodukta, taču programmas pārtraukšanas vai arī ilgstošu nesaskaņu ar SVF sekas ir grūti prognozējamas. Skaidrs gan ir viens – šāda nestabilitāte atkal radītu lielu nedrošību par Latvijas turpmāko ekonomisko kursu.

EIRO UN LATS
Latvijas vienošanās ar SVF un Eiropas Komisiju paredz, ka 2014., tātad 11.Saeimas vēlēšanu gadā Latvijā tiks ieviests eiro, tāpēc pievienošanās vai nepievienošanās eirozonai būs viens no skaidrākajiem un nepārprotamākajiem atskaites punktiem 10.Saeimas darbam. Igaunijā eiro naudas zīmes nomainīs kronas jau nākamā gada 1.janvārī, un, ja Latvija neturpinās savu virzību uz eirozonu, gan ekonomiskā, gan psiholoģiskā plaisa starp mums un ziemeļu kaimiņu var kļūt vēl dziļāka.

Līdz eiro ieviešanas dienai var tikt apšaubīta lata piesaiste ES kopējai valūtai. Kopš šāgada sākuma runas par lata devalvāciju lielā mērā ir pieklusušas, taču PLL ietilpstošā Tautas partija savulaik aktīvi propogandēja šādu soli un noteikti nav to izsvītrojusi no iespējamo rīcību klāsta. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka PLL finanšu ministra kandidāts Andris Šķēle (TP) publiski izteicies, ka eiro ieviešana līdz 2014.gadam nav iespējama.

Kopumā partijas gan savās programmās šo jautājumu apiet. Tikai Vienotība nepārprotami pasaka, ka vajag «izpildīt priekšnoteikumus, lai Latvija īstenotu nosprausto mērķi – 2014.gadā iekļautos eirozonā». PLL, SC un ZZS to nepiemin, bet VL-TB/LNNK izvirza nereālu priekšlikumu – sarunās ar Eiropas Komisiju panākt pievienošanos eiro uz atvieglotiem noteikumiem. Ja tas neizdodas, viņi ir gatavi apsvērt iespēju devalvēt latu.

BEZDARBS
Latvijā ir augstākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā, tomēr nevienai partijai nav konkrētas programmas, kas ietu tālāk par vispārēju ekonomiskās aktivitātes veicināšanu, izglītības sistēmas uzlabošanu un, PLL un Vienotības gadījumā, dažādu stimulu ieviešanu uzņēmējiem, kuri rada jaunas darba vietas. Nav nekā par to, kā mazināt strukturālo bezdarbu darbaspējīgā vecuma cilvēku vidū, kuri izkrīt no darba tirgus un vairs nevar vai negrib tajā atgriezties. Nav apņemšanās mērķtiecīgi strādāt, lai pārvarētu bezdarbnieku prasmju nesakritību ar tirgus pieprasījumu, par ko jau tagad sūdzas uzņēmēji.

Tiesa, gan PLL, gan Vienotība izvirza konkrētus nodarbinātības mērķus, kuri gan ir viens par otru rožaināki. PLL sola nākamajos četros gados radīt 150 000 jaunu darba vietu, kas ir nedaudz vairāk nekā Latvijā radās no 2004.gada pirmā ceturkšņa līdz 2007.gada pēdējam ceturksnim, trekno gadu pašā blīdumā. Savukārt Vienotība atvēzējas uz 70% nodarbinātību, kādu Latvija pēdējo desmit gadu laikā ir sasniegusi tikai vienu reizi – 2007.gada pēdējā ceturksnī, burbuļekonomikas augstākajā punktā.
Taču vismaz PLL un Vienotībai ir mērķi. SC, ZZS un VL-TB/LNNK par bezdarbu vispār nav nekā konkrēta, ko teikt.

Budžets un nodokļi
Nav tādas partijas, kura nebūtu par zemākiem nodokļiem. Taču – kur ņemt naudu izglītībai, veselības aprūpei, policijai, ceļiem un visam citam, ko valsts finansē? Šī politekonomiskā pretruna, kura Latvijai būs jārisina neatkarīgi no tā, vai risinājums tiek meklēts kopā ar SVF vai ne, dažas partijas nodarbina vairāk, citas mazāk. Vienotība cer samazinātos nodokļus līdzsvarot ar solījumu īstenot «stingru valsts budžeta disciplīnu», savukārt PLL apgalvo, ka mazākas nodokļu likmes nozīmē mazāku ēnu ekonomiku, un vēl, atceroties labos «gāzi grīdā» laikus, apņemas ekonomiku «fiskāli stimulēt».

Visas galvenās partijas ir par nodokļu sloga samazināšanu darbaspēkam. PLL vēlas to pārlikt uz īpašumu un kapitālu, VL-TB/LNNK un Vienotība šiem diviem pieskaita vēl arī patēriņu. Visas galvenās partijas tagad atbalsta progresivitātes nostiprināšanu Latvijas nodokļu sistēmā, domas gan atšķiras, vai to panākt, palielinot nodokļu likmes lieliem ienākumiem (viens no retajiem ZZS un SC konkrētības piemēriem), vai arī palielinot progresivitāti «no otra gala», ceļot neapliekamo minimumu (PLL, Vienotība, VL-TB/LNNK). Viens no galvenajiem nesaskaņu avotiem ir nekustamā īpašuma nodoklis – Vienotība un VL-TB/LNNK cer iekasēt vairāk no dārgajām dzīvojamajām platībām, SC un PLL cenšas no šāda soļa izvairīties.

Kā visi šie solījumi par nodokļiem ietekmēs budžetu? SC, ZZS un TB/LNNK nesaka. Vienotība sola bezdeficīta budžetu 2014.gadā. PLL deklarē mērķi – «valsts bez parādiem». Ja tas nozīmē budžetu ar pārpalikumu jau no 2011.gada, tad izdevumu samazināšana solās būt krietni asiņaināka nekā SVF programmas ietvaros.

Līdz vēlēšanām 37 dienas

Politiķu plāni, ekspertu un vēlētāju viedokļi turpmāk ik nedēļu Ir Vēlēšanu sadaļā

 

MĒRĶI. Kas būs jālemj jaunajai Saeimai, lai Latvija attīstītos?

INTERVIJA. Līderi, kuru saraksti aptaujās pārvar 5% barjeru

DOSJĒ. Darbi, skandāli un solījumi, kas jāatceras pirms vēlēšanām

VĒLĒTĀJS. Balsotāju argumenti, kuri nosaka politisko izvēli

JĀBALSO! Gūrijs Bulle – kāpēc es piedalīšos vēlēšanās?
Cilvēkos ir liela neticība un rūgtums par valstī notiekošo, tomēr balsot ir jāiet – nepiedalīšanās neko nemainīs, uzskata uzņēmējs Gūrijs Bulle, kurš iesaistījies Bauskas vēlētāju apvienībā, lai varētu tieši diskutēt ar politiķiem. Apvienību izveidoja vietējie uzņēmēji, lauksaimnieki un citi aktīvisti pērnruden pēc tā dēvētajiem Bauskas nemieriem, kuru laikā iedzīvotāji aktīvi cīnījās par vietējās slimnīcas saglabāšanu. «Sapratām, ka nav iespējams cīnīties neoficiāli.» Tagad apvienība no partijām gaida konkrētu piedāvājumu, kā panākt, lai Bauskas slimnīca turpina darbu, kā nodrošināt reālu atbalstu mazajam un vidējam biznesam, ierobežot komercbanku patvaļu un sagatavot budžeta konsolidāciju tā, lai griešana nenotiek uz maznodrošināto rēķina. «Mūs interesē konkrēti priekšlikumi, kad, ko un kā darīs!» Bulle ir kategorisks. Apvienība regulāri organizē tikšanos ar politiķiem, kuru laikā iedzīvotāji var nepastarpināti uzdot jautājumus. «Tie, kas cīnās par varu, skaidri zina – jo mazāk piedalās vēlēšanās, jo viņiem labāk. Tāpēc balsot ir jāiet!»

 

Līdz vēlēšanām 37 dienas

Politiķu plāni, ekspertu un vēlētāju viedokļi turpmāk ik nedēļu Ir Vēlēšanu sadaļā

 

MĒRĶI. Kas būs jālemj jaunajai Saeimai, lai Latvija attīstītos?

INTERVIJA. Līderi, kuru saraksti aptaujās pārvar 5% barjeru

DOSJĒ. Darbi, skandāli un solījumi, kas jāatceras pirms vēlēšanām

VĒLĒTĀJS. Balsotāju argumenti, kuri nosaka politisko izvēli

JĀBALSO! Gūrijs Bulle – kāpēc es piedalīšos vēlēšanās?
Cilvēkos ir liela neticība un rūgtums par valstī notiekošo, tomēr balsot ir jāiet – nepiedalīšanās neko nemainīs, uzskata uzņēmējs Gūrijs Bulle, kurš iesaistījies Bauskas vēlētāju apvienībā, lai varētu tieši diskutēt ar politiķiem. Apvienību izveidoja vietējie uzņēmēji, lauksaimnieki un citi aktīvisti pērnruden pēc tā dēvētajiem Bauskas nemieriem, kuru laikā iedzīvotāji aktīvi cīnījās par vietējās slimnīcas saglabāšanu. «Sapratām, ka nav iespējams cīnīties neoficiāli.» Tagad apvienība no partijām gaida konkrētu piedāvājumu, kā panākt, lai Bauskas slimnīca turpina darbu, kā nodrošināt reālu atbalstu mazajam un vidējam biznesam, ierobežot komercbanku patvaļu un sagatavot budžeta konsolidāciju tā, lai griešana nenotiek uz maznodrošināto rēķina. «Mūs interesē konkrēti priekšlikumi, kad, ko un kā darīs!» Bulle ir kategorisks. Apvienība regulāri organizē tikšanos ar politiķiem, kuru laikā iedzīvotāji var nepastarpināti uzdot jautājumus. «Tie, kas cīnās par varu, skaidri zina – jo mazāk piedalās vēlēšanās, jo viņiem labāk. Tāpēc balsot ir jāiet!»

 

Visi grib uz pili

Prezidentam jādod lielākas pilnvaras un partijām par to jāpauž skaidra nostāja – ir pārliecināts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs

Valsts prezidenta labā roka Edgars Rinkēvičs tiek uzskatīts par vienu no profesionālākajiem ierēdņiem, un to viņš demonstrē arī pusdienu sarunā restorānā Neiburgs – komentāri ir nepārspējami korekti un mierīgi. «Mums nav tas pats īpašnieks,» ir lielākā vaļība, ko atļaujas Rinkēvičs, kad velku paralēles starp Valda Zatlera lēmumu līdz vēlēšanām nesniegt intervijas un īpašnieku maiņas nomocītās avīzes Diena atteikšanos publicēt savus komentārus.

«Tās nav bailes. Prezidents nav baidījies paust savu viedokli un aktīvi rīkoties situācijās, kas ir izšķirošas,» saka Rinkēvičs. Taču vēlēšanu procesā Zatlers uzskata par pareizu būt neitrālam. Prezidents gan aicinās pilsoņus piedalīties vēlēšanās un «prātīgi» izdarīt savu izvēli – dienu pirms vēlēšanām viņš iecerējis uzrunāt iedzīvotājus LTV tiešraidē.

Vēloties saglabāt neitralitāti, prezidenta institūcija arī stingri atsakās vērtēt partiju izvirzīto premjerministra kandidātu izredzes tikt nominētiem par nākamās valdības veidotāju. «Es biju varens un būšu varens – teica Ceplis,» ir otra brīvdomība, kas pasprūk Rinkēvičam, kad norādu uz Jāņa Urbanoviča skandēto mantru «es būšu vara», kuras nepiepildīšanās gadījumā viņš solījis «Biškeku». Savukārt par presē izskanējušo informāciju, ka caur dažiem kancelejas darbiniekiem (ne Rinkēviču) ceļu uz prezidenta sirdi aktīvi meklē premjera kandidāts Ainārs Šlesers, kancelejas vadītājs saka: «Pilnīgi visi kandidāti bruģē ceļu tādā vai citādā veidā.»

Rinkēvičs atgādina Zatlera nosauktos kritērijus, pēc kuriem izvēlēsies nākamo valdības vadītāju: spēja iegūt Saeimas vairākuma atbalstu, valsts ārpolitikas un drošības kursa nemainīgums un ekonomikas attīstības programma. Prezidentu interesēs, kā premjera kandidāti skatās uz Latvijas un aizdevēju vienošanās īstenošanu. «Ja kāds varētu parādīt normālu alternatīvu, par to var debatēt. Pašlaik mēs esam lozungu varā, dzirdam tikai daudzus «nē».»

Zatlera administrācija nākusi klajā ar aicinājumu pārskatīt Satversmē noteikto varas atzaru līdzsvaru, un par to Rinkēvičs izsakās labprāt. Viņš ir pārliecināts – līdzšinējā pieredze un zemā sabiedrības uzticība varai ir parādījusi, ka politiskā sistēma ir jāuzlabo. Partiju nevēlēšanos par to diskutēt un pirms vēlēšanām skaidri paust savu nostāju, tā vietā lielāko uzmanību koncentrējot uz saviem premjera kandidātiem, Rinkēvičs kritizē: «Normālā demokrātijā ir vesela rinda jautājumu, par kuriem partijas izcīnās, un vēlētājiem [balsojot] ir iespēja koordinēt savu viedokli. Strausa politika bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka mums nav nekādu problēmu, izņemot premjera kandidātu, man neliekas prātīga.»

Pēc vēlēšanām Zatlers varētu nākt klajā ar Satversmes grozījumu priekšlikumiem, kuri balstīsies uz Konstitucionālo tiesību komisijas veikto analīzi. Pirmais ierosinājums, par kuru prezidenta institūcija aicina diskutēt, ir prezidenta pilnvaru paplašināšana. Valsts prezidentam varētu piešķirt tiesības nominēt neatkarīgo valsts iestāžu – Valsts kontroles, tiesībsarga, Latvijas Bankas un, iespējams, KNAB – vadītāju kandidatūras, par kurām pēc tam balso Saeima, kā arī izvirzīt vienu Satversmes tiesas tiesnesi. Rinkēvičs uzskata, ka varētu arī ieviest praksi, ka valdības vadītājs pirms balsojuma parlamentā ministru kandidatūras saskaņo ar prezidentu. «Tas palīdzētu novērst viena otra ne pārāk kompetenta, bet partiju pēdējās nakts andelē [izvirzīta] ministra nonākšanu amatā.»

Otrais ierosinājums ir prezidenta tiesības sasaukt pirmstermiņa vēlēšanas jeb faktiski atlaist Saeimu, neriskējot ar amatu kā pašlaik. «Mēs aizvien vairāk pārliecināmies, ka Satversmē paredzētais parlamentāro krīžu risināšanas mehānisms caur referendumu ir ne pārāk adekvāts. Tagad redzam, kas notiek, kad koalīcija un opozīcija [Saeimā] rauj viena otrai nost kvorumu. Labi, šī ir vēlēšanu situācija, bet nevaram dot ne pieci, ka varētu izveidoties situācija, ka parlaments ir sadalījies divos blokos 50:50. Esam aprēķinājuši, ka no prezidenta rīkojuma par referenduma sasaukšanu, ja tā rezultāts ir pozitīvs, līdz pirmstermiņa vēlēšanām paies 5-6 mēneši. XXI gadsimta Latvijā tas nav pats efektīvākais mehānisms.»

Trešā pārmaiņa būtu tautas vēlēts Valsts prezidents. Pēc Rinkēviča domām, tautas mandāts prezidentam dotu lielāku neatkarību un leģitimitāti pilnvaru paplašināšanai. Komentējot risku iegūt populistisku prezidentu, Rinkēvičs saka – pašreizējās politiskās kultūras dēļ risks iegūt nepiemērotu prezidentu ir abos gadījumos. Tas, ka līdzšinējie parlamenta ievēlētie prezidenti sabiedrībā ir visai augstu novērtēti, vairāk ir «sagadīšanās, ne prakse», jo divu pēdējo prezidentu gadījumā bija kritika par viņu izvēles necaurskatāmo veidu. Prezidenta vēlēšanu kampaņa un atklātās debates no tā pasargātu.

Visbeidzot, prezidenta administrācija aicina uzlabot vēlēšanu sistēmu. Viens priekšlikums ir pārskatīt vēlēšanu apgabalu skaitu. Vēlēšanu reformu biedrība izrēķinājusi, ka piecu vietā varētu būt septiņi, deviņi vai 13 vēlēšanu apgabali, kas nodrošinātu labāku proporcionalitāti un deputātu atbildību. Otrs ierosinājums ir ieviest vēlētāju reģistru, lai rezultāta ietekmēšanai partijas ar autobusiem nevadātu vēlētājus uz tām izdevīgiem iecirkņiem. Šo priekšlikumu kopums visas problēmas neatrisinās, tomēr tas būtu solis uzlabojumu virzienā, uzskata Rinkēvičs.

ĒDIENKARTE
Skābeņu zupa
Dārzeņu plovs ar gaileņu mērci
Siļķe ar vārītiem kartupeļiem, biezpienu un biešu salātiem
Minerālūdens ar citronu

Ceļu būves neceļi

Kamēr nepieprasīs vienu ceļu noārdīt un uzbūvēt kā pienākas, nekas nemainīsies, – tā par krāpšanos ceļu būvē saka firma, kas beidzot nolēmusi ķerties vērsim pie ragiem

Ik gadu dzirdam, ka Latvijas autoceļi ir slikti, jo mums ir maz naudas, bargas ziemas, slikti inženieri. Taču viena no ceļu būves firmām nolēmusi pierādīt to, par ko baumas klīst jau sen, – ceļi ir tik slikti tāpēc, ka negodīgi būvnieki izmanto zemākas kvalitātes materiālus, nekā prasīti un apmaksāti ceļu būves konkursos.

Jāpieliek punkts krāpšanai
Uzņēmums Šlokenbeka vērsies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu ierosināt kriminālprocesu par firmas A.C.B. darbu Rīgas apvedceļa Salaspils-Babīte posma remontā, kas tika pabeigts pērnruden. Lai nevarētu vienkārši «atrakstīties», firma spērusi ārkārtas soli un bez Latvijas valsts ceļu ziņas izurbusi paraugus, kuru rezultāti apliecina: asfalta izlīdzinošajā kārtā nav atrodams materiāls, kuram tur vajadzētu būt un kas bija lielākais tāmes izmaksu postenis (skat. zīmējumu).

«Tā kā mūsu rīcībā ir informācija, ka līdzīga rīcība ir notikusi arī uz citiem autoceļiem, tam vienreiz ir jāpieliek punkts. Šāda darbība nodara lielus zaudējumus ne tikai valstij, bet arī pretendentiem, kas valsts konkursos vēlas uzvarēt godīgā ceļā,» saka Šlokenbekas valdes priekšsēdētājs Māris Paiders.

Iesniegumā, kuru prokuratūra nodevusi izskatīšanai ekonomikas policijā, aprakstītā fabula ir vienkārša: konkursa uzvarētājs piedāvā cenu, kas ir zem pašizmaksas, pasūtītājam pēc darbu pabeigšanas apliecina, ka viss ir izdarīts pēc līguma, bet īstenībā materiālus vienpusēji aizstāj ar lētākiem un kvalitātes ziņā neatbilstošiem. Šlokenbeka uzskata, ka tā kvalificējama kā krāpšana, jo inženieriem bija zināms, ka polimērmodificētā bitumena neizmantošana ievērojami pasliktina ceļa kvalitāti, kas rada un radīs zaudējumus valstij. Tiešais zaudējums konkrētajā ceļa posmā ir 51 tūkstotis latu, taču nākotnes – daudz lielāki. «Kamēr vienam nepieprasīs vienu ceļu noārdīt un uzbūvēt kā pienākas, nekas nemainīsies,» saka Paiders.

Auditēs un tiesāsies
Latvijas valsts ceļi, kuru amatpersonu darbu ceļa būvniecības kontrolē lūgts pārbaudīt, žurnālam Ir sacīja, ka pārbaudei katrā konkursā nolīgst būvuzraugu, bet nevarēja pateikt, vai tas veicis laboratorisku kontroli, pārbaudījis pavadzīmes par materiālu iegādi u.tml. To noskaidros iekšējais audits, kas sākts pēc sūdzības saņemšanas. Ceļa pieņemšanas aktā neatbilstības neparādās: bijis vien neliels (Ls 1502) sods par nepilnīgu līdzenumu un saķeres koeficientu. «Šis nav pirmais gadījums – esam paši vērsušies policijā ar iesniegumu, un ir sākta izmeklēšana,» sacīja LVC pārstāve Daiga Mežapuķe, atsakoties saukt firmu vārdā. LVC lūgšot Šlokenbeku informēt arī par pārējiem tai zināmajiem gadījumiem, taču vienlaikus izteikšot brīdinājumu par paraugu patvaļīgu noņemšanu. «Tāda prakse nav pieļaujama,» viņa uzsvēra.

A.C.B. notikušo skaidro ar aso konkurenci un uz jautājumiem, kā analīzes varēja uzrādīt šādu rezultātu, atbild ar teikumu, ka viss ir izbūvēts saskaņā ar projektu. Uzņēmums apsverot iespēju vērsties pret Šlokenbeku par neslavas celšanu.

VIEDOKLIS
ZIGMĀRS BRUNAVS, biedrības Latvijas ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs:

Es joprojām pieļauju, ka būvnieka darbības tomēr atbildīs tā brīža prasībām, kas bijušas ierakstītas ceļa specifikācijā. Latvijā tā mēdz būt: it kā no malas redz, ka nav, bet beigās atbilst. Skaidrs, kādam mērs ir pilns, un varbūt tas ir labi: lai soli pa solim izvērtē, kāda ir atbildība būvniekam, kāda pasūtītājam un kāda uzraugam. Neizslēdzu, ka būs vajadzīga vēl viena neatkarīga ekspertīze. Abi ir nopietni, ilgtermiņa nozares spēlētāji. Šo var salīdzināt ar boksa maču augstākajā līgā.

14,8 km = Ls  940 000

A.C.B. – 2009.gada augustā pabeidz 14,8 kilometru gara ceļa posma remontdarbus uz Rīgas apvedceļa Salaspils-Babīte, un oktobrī pasūtītājs Latvijas valsts ceļi to pieņem. Par ceļu tiek samaksāti 1,94 miljoni latu (bez PVN). Pieņemšanas aktā konstatē, ka ceļš uzbūvēts atbilstoši līgumam. Tas ir viens no pirmajiem lielajiem valsts pasūtījumiem, kur prasīts izmantot salīdzinoši dārgu sastāvdaļu – polimērmodificēto bitumenu, kas ir cietāks materiāls, jo autoceļu izmanto daudz smago transportlīdzekļu.

Polimērmodificētais bitumens ir ar īpašiem piejaukumiem, ko Baltijas reģionā ražo tikai divās vietās – Gdaņskā un Paņevežā. Tas nodrošina daudzkārt lielāku autoceļa izturību un pagarina tā mūžu. Taču tas ir dārgāks par parasto bitumenu, kurš maksā ap Ls 210 par tonnu, bet polimērmodificētais – ap Ls 290.

Dārgākā materiāla dēļ pasūtītājs palielināja ceļa būves budžetu par Ls 238 000, salīdzinot ar to, cik būtu izmaksājis parastā bitumena klājums.

Konkursā piedalās astoņi pretendenti, arī Šlokenbeka. Piedāvātās cenas svārstās no 1,94 miljoniem (uzvarētājs A.C.B.) līdz 2,6 miljoniem. Šlokenbeka un kompanjoni piedāvāja būvēt par 2,13 miljoniem. Aizdomās par to, ka ar A.C.B cenu nav iespējams uzbūvēt ceļu ar prasītajiem materiāliem, Šlokenbeka laboranti aprīlī veic četrus urbumus paraugu noņemšanai.

Maijā paraugi tiek nosūtīti laboratorijai Dr. Moll GmbH&Co. KG Vācijā ar lūgumu noteikt, vai asfaltā atrodams pieprasītais materiāls – polimērmodificētais bitumens vai cita modificēta saistviela.

Jūlijā Šlokenbeka saņem testēšanas atskaiti, kurā teikts, ka asfalta kārtā esošā saistviela vispār nav modificēta: tajā nav ne polimērmodificētā bitumena, ne citas pārveidotas saistvielas. Tas ir parasts bitumens, turklāt ļoti mīksts. Asfalta virskārta ir modificēta ar termoplastiem (materiāls, ko izmanto, piemēram, vadu izolācijai), bet laboratorija norāda, ka tā nav piemērota Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Lai gan virskārtā izmantotais materiāls samazina risu veidošanos, zem tās ir klāts parastais bitumens, tāpēc palielinās plaisu rašanās iespēja – virskārta nevar pielāgoties apakšējās kārtas izliekumam un pārlūst. Šādu klājumu varētu salīdzināt ar stikla plāksni uz spilvena.

Avots: Šlokenbeka iesniegums Ģenerālprokuratūrai, LVC

Ekonomiskā ārpolitika

Kamēr Latvija mocījās ar Šanhajas Expo paviljona uzstādīšanu, Ķīna turpināja augt par 10% gadā

Ķīna ir apsteigusi Japānu un šogad oficiāli kļūs par pasaules otro lielāko tautsaimniecību. Pēdējos gados atstājusi aiz sevis Lielbritāniju, Franciju un Vāciju, tagad Ķīnai stāv priekšā tikai Amerika, kuras ekonomika ir gan kādas trīs reizes lielāka, bet kuras izaugsmes tempi ir ievērojami mazāki. Ķīnas izaugsme ietekmē arī mūsu attīstības iespējas. 

Eiropas Savienības spēcīgākā ekonomika Vācija, kura ir viena no Latvijas galvenajiem tirdzniecības partneriem, šogad ir piedzīvojusi ievērojamu ekonomisku pacēlumu lielā mērā tāpēc, ka augošā Ķīna pastiprināti pērk Vācijā ražotas eksportpreces. Ja tas rada augošu pieprasījumu Vācījā, tas nāk par labu arī Latvijai.

Ziņa par Ķīnas panākumiem pasaules ekonomisko procesu vērotājiem nebija pārsteigums. Bija skaidrs, ka Ķīna apsteigs Japānu, vienīgais jautājums bija – kad?

Tomēr šis sasniegums atgādina par spēcīgiem procesiem, kuri pārveido pasaules ekonomisko un politisko spēku izvietojumu. Finanšu krīzes dziļākajā punktā izskanējušās bažas par jaunu, postošu protekcionisma vilni nav izrādījušās pamatotas, globalizācijas procesi nav apstājušies, jaunattīstības valstis turpina augt ievērojami straujāk par Ameriku, Japānu un citām vecajām labklājības valstīm Eiropā, un šajā mainīgajā vidē Latvijas tautsaimniecībai būs jāatrod sev visizdevīgākās nišas.

Tas ir jo sevišķi svarīgi, ja ceram padarīt eksportu par Latvijas ekonomikas atlabšanas vilcējspēku. Tādā gadījumā mūsu ekonomiskā ārpolitika kļūst par būtisku Latvijas izaugsmes veicināšanas sastāvdaļu.

Priekšvēlēšanu laiks ir piemērots debatēm par šādiem stratēģiskiem jautājumiem, tāpēc ir vērts izpētīt, ko populārākās partijas saka par Latvijas ekonomisko ārpolitiku.

Ieskatoties partiju programmās, kā arī klausoties politiķu retorikā, nākas dzirdēt daudz stingru paziņojumu par Latvijas interesēm. Par labu Latviju! savā programmā raksta: «Ārpolitikā – Latvijas intereses pirmajā vietā. Mērķis – enerģiski lobēt un aizsargāt valsts ekonomiskās intereses.» Vienotība garā darāmo darbu sarakstā, kurā grūti saprast, kas īsti ir svarīgākais, tomēr arī ierakstījusi, ka «Latvijas ekonomiskās intereses ir viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm.» Savukārt Saskaņas centrs izsaka nožēlu, ka pēdējos divdesmit gados «maz ir izdarīts, lai noteiktu un aizsargātu mūsu ekonomiskās intereses».  

Protams, rodas jautājums, vai iestāšanās Eiropas Savienībā neatbilst Latvijas ekonomiskajām interesēm un vai šo sasniegumu var savienot ar apgalvojumu, ka «maz ir izdarīts». Tomēr šim uzsvaram uz interesēm ir gan spēcīgs emocionāls fons, gan dziļas vēsturiskas saknes. Tas atspoguļo atsevišķos gadījumos svarīgu, tomēr pārsvarā šauru izpratni par to, kas ir «intereses» un kā tās aizsargāt.

Nav šaubu, ka šajā kontekstā «intereses» pārsvarā nozīmē konkrētu biznesa projektu lobēšanu. Šāda izpratne par valsts ierēdņu lomu ekonomiskajās attiecībās sakņojas padomju laikos, kad LPSR tautsaimniecības darbinieki gan no ministrijām, gan no valsts plāna komitejas, gan no uzņēmumiem regulāri brauca uz Maskavu ar balzāma pudelēm koferos, lai «izsistu fondus» un «palielinātu limitus», citiem vārdiem sakot – dabūtu vairāk naudas no tās dalītājiem «Centrā».

Nepieciešamība šādi kārtot lietas noteikti vēl aizvien šķiet aktuāla tiem, kuri saskata Latvijas ekonomisko atdzimšanu nākam no Krievijas. (SC 4000 zīmju programmā rakstīts: «Tirdzniecību ar Krieviju mēs padarīsim par Latvijas jaunās ekonomikas stabilas izaugsmes pamatu.») Bet daudzu vietējo politiķu apziņā šādu izpratni noteikti ir nostiprinājusi arī dažādu ārzemju vēstnieku aktivitātes, lobējot savas valsts uzņēmumu biznesa projektus Latvijā. 

Un tā nu mēs lasām, ka PLL taisās «enerģiski lobēt» ekonomiskās intereses, bet SC līderis Jānis Urbanovičs cer uz dostupu (priviliģētu piekļuvi) lēmumu pieņēmējiem austrumos: «Ja mēs vienosimies ar Latvijas krieviem, tad viņi būs paši spēcīgākie un veiksmīgākie valsts interešu lobisti ārzemēs».

Savukārt Zaļo un Zemnieku savienības ekonomisko ārpolitiku veido viena, no Aivara Lemberga noklausīta tēze: līdzdalības NATO jēga ir militāro pasūtījumu saņemšana, jeb, kā tas skan ZZS 4000 zīmju programmā, viņi apņemas «atbalstīt Latvijas uzņēmumu integrāciju starptautiskajā militārās ražošanas un tehnoloģiju tirgū.»

Protams, valstij ir jāaizstāv savi uzņēmēji ārzemēs, ja viņiem šāda aizstāvība ir nepieciešama. Tomēr reducēt Latvijas ekonomisko ārpolitiku uz šādu lobēšanu nozīmē aizmirst tos eksportētāju tūkstošus, kuriem nav nepieciešams savs lobijs, bet ir vajadzīga tikai iespēja strādāt. Lobēšanas izcelšana par ārpolitikas galveno prioritāti draud starptautiskajā līmenī atražot to politbiznesa sistēmu, kura jau tā kropļo taisnīgu konkurenci Latvijā pašā. Nesenais konflikts starp azartisko gaisa akrobātu firmu Aerodium un Latvijas Attīstības aģentūru par Šanhajas Pasaules Expo paviljona celtniecību uzskatāmi parāda, ka spēles noteikumi valsts atbalstam Latvijas uzņēmumu darbībai ārzemēs ne vienmēr ir skaidri un caurspīdīgi.

Bet, kamēr Latvija mocījās ar viena Šanhajas paviljona uzstādīšanu, Ķīna turpināja augt par 10% gadā. Par nelaimi, nevienas partijas programmā nav atbildēts uz jautājumu, kā veicināt Latvijas ekonomiskās saites ar pasaules visstraujāk augošajām valstīm Āzijā, kas būtu svarīgs līdzsvars pārliekai atkarībai gan no Eiropas Savienības, gan Krievijas tirgiem. 

Aerodium pūstais gaiss ir izrādījusies ļoti populārs Šanhajas Expo apmeklētāju vidū. Nekāda lobēšana nevarētu viņus piespiest atnākt uz Latvijas paviljonu, ja uzņēmējiem nebūtu kas interesants, ko piedāvāt. Tādu uzņēmēju mums ir daudz, un labākais atbalsts, ko valsts var viņiem sniegt, ir nodrošināt iespējas pierādīt savas spējas.

Krievi nāk?

Šajās vēlēšanās nojaukta etniskā dalījuma sasaiste ar politiskās sistēmas modeli

Šķietami paradokss – šīs vēlēšanas būs valsts nākotnei svarīgākās kopš 1995.gada, taču tajās mazāk nekā jebkad kopš neatkarības atjaunošanas jūt tā dēvētā etniskā faktora klātbūtni. Katrā ziņā vairākums «latviešu» partiju acīmredzot uzskata, ka nelon biedēt savus vēlētājus ar «krievi nāk!», bet «krievu» jeb par «kreisajām» dēvētās cenšas neuzsvērt cīņu pret «etnokrātiju Latviešijā».

Parasti ekonomiskās grūtības saasina etnisko spriedzi, taču šoreiz noticis otrādi. Tāpēc labāk redzams, ka etniskais dalījums sakrita ar Rietumu demokrātisko vērtību pieņemšanu vai noraidīšanu. Šajās vēlēšanās šī sasaiste tiek nojaukta.  

Partiju «latviskums» tika automātiski asociēts ar rietumniecisko orientāciju, «krieviskums» – ar 50 gadu okupāciju un Kremļa neoimperiālismu. Taču tas nav etnisks jautājums, ja arī «krievvalodīgo» pārstāvniecību sekmīgi monopolizējuši Maskavas politikas atbalstītāji, radīdami bubuli, ar ko «latviešu» partijām biedēt savus vēlētājus, nerūpējoties par sava rietumnieciskuma satura izkopšanu un pievilcīgumu arī «krievvalodīgajiem».

Jāatgādina, ka «krievi nāk!» kā savu priekšvēlēšanu saukli pirms 8.Saeimas vēlēšanām 2002.gadā lietoja PCTVL. Tāpēc ironiski, ka togad Saeimā no PCTVL saraksta ar šo saukli ievēlētais Jānis Urbanovičs tagad kreņķējas, ka liela daļa vēlētāju «ļausies šai māņu izvēlei, paklausot biedinājumam – krievi nāk!». 

Tak jau zinādams, cik īsa vēlētāju atmiņa, Urbanovičs nu ķēmojas: «Monstrs, Godzilla, krievs, es, resnais Urbanovičs, nāku, lai izsūktu visiem zīdaiņiem asinis, noliktu Brīvības pieminekļa vietā lielu matrjošku, un tad visi tur sēdēs, sitīs durakus un dzers šņabi.» Un nobēdājas: «Ak, Dievs, ja tagad uz to cilvēki uzķeras, jo gandrīz visi baida ar mums.»

Vēl ērmotāk izskatās «latvisko» partiju akrobātiskie mēģinājumi apelēt pie etniskām fobijām, lai aizbildinātu biedrošanos ar Saskaņas centru.  

Zaļo un Zemnieku savienība pamato savu gatavību iet Urbanoviča valdībā ar vēlmi nepieļaut otru valsts valodu. Visdaiļrunīgāk – tādā kā kosmiska fatālisma tonī – par to ir izpaudies ZZS smagsvars, Jelgavas mērs An­dris Rāviņš – «būs ļoti skumji, ja pēc Saeimas vēlēšanām savu premjera amata kandidātu būs spiests piedāvāt SC», «tas būs ļoti skumīgi Latvijai kopumā», «viņu nākšana pie varas būs ļoti skumja Latvijai». Tāpēc ZZS varētu strādāt SC premjerministra vadībā, proti, nodrošināt šo skumīgo notikumu. Tikai noteiks stingrus sadarbības «principus – pozīcijas» – ka «nedrīkst būt divu vai vairāk oficiālo valsts valodu» un «nedrīkstam piekāpties pilsonības jautājumos». Sak, palīdzēsim šiem atnākt, lai pēc tam varam pieskatīt. 

Arī savulaik dikti «latviskā» un «konservatīvā» Tautas partija nu vairs tikai papīkst no Aināra Šlesera pauniņu vezuma par «latvisko identitāti» un «nacionālo valstiskumu», kamēr pats buldozers vienošot «krievus un latviešus», proti, sevi ar Urbanoviču «vissvarīgākajai stratēģijai» – «sadarbībai ar Austrumiem».

Vēlētāji ir acīmredzami apmulsuši, it īpaši «latviski runājošie», – kas iepriekšējās vēlēšanās jebkurai «latviskai» partijai būtu bijusi pašnāvība, šajās ir teju vai daļa no «džentlmeņa komplekta». Tie paši politiķi, kuri agrāk paziņoja saviem vēlētājiem, ka nekādā gadījumā neies valdībā ar SC (PCTVL, TSP – kā nu kurā reizē tie paši bija pārgrupējušies un pārdēvējušies), tagad vai nu paziņo, ka veidos valdību kopā ar SC (Par labu Latviju!), vai nu būtu ar mieru strādāt SC pārstāvja vadītā valdībā (ZZS), vai arī pieļauj iespēju aicināt SC savā valdībā (Vienotība).

Apmulsums redzams sabiedriskās domas aptaujās. Vairāk nekā 40% vēlētāju, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai nav izlēmuši, par ko balsot, ir satraucoši augsts rādītājs, taču tā ir tikai virspuse. SKDS maijā veiktā aptauja rāda, ka no «latviski runājošajiem» vēlētājiem nav izlēmuši vai nepiedalīsies 47%, bet «krieviski runājošo» vidū tādu ir tikai 28%. Tātad «krievi nāk» vismaz uz vēlēšanām.

Apmulsumu vairo ekonomiskās krīzes satricinājums, kas atgādina, ka ekonomika ir svarīgāka nekā etniskās atšķirības. Demagogi šo apmulsumu izmanto, lai mēģinātu apšaubīt valsts politisko modeli.  

Notiek klasiski orveliska jēdzienu apgriešana ar kājām gaisā. Šleseram un Šķēlem viņu pašu partiju sāktā sadarbības pro­gramma ar starptautiskajiem aizdevējiem ir «finanšu okupācija», bet Urbanovičs Latvijas integrēšanos Rietumu struktūrās dēvē par «LPSR tradīcijām valsts pārvaldē un naudas sadalē». Pirmajiem pašu izraisītā krīze ir iemesls «valsts virzības maiņai», tāpat kā otrajam tā šķiet iespēja «kardinālām» un «sistēmiskām» pārmaiņām – Latvijas Republikas vietā taisīt radikāli citu valsti jeb «trešo republiku». Bet atteikšanos no Rietumu orientācijas par labu ekonomiskai un politiskai atkarībai no Krievijas visi trīs dēvē par «neatkarīgas politikas atgūšanu», kas atbilstot «nacionālajām interesēm» un novērsīšot «nacionālās valsts iznīcināšanu». 

Jēdzienu apzināta viltošana un tik ierasti ērtā «savējo» un «svešo» dalījuma pēc etniskām pazīmēm nojaukšana var mulsināt. Taču nu ir skaidrāk redzams šāda dalījuma mākslīgums. Izvēle nav pirmām kārtām starp «latviešiem» un «krieviem». Izvēle ir starp diviem nesavienojamiem ekonomiskās un politiskās sistēmas modeļiem. Vai nu Rietumu parauga demokrātija un brīvā tirgus ekonomika, vai nu Krievijas «suverēnās demokrātijas» paveids un Kremļa labvēlībai pakļauta ekonomika.

«Mazākā ļaunuma» vai kompromisa šajās vēlēšanās nav. Toties izvēlēties ir vienkārši. Nav jāurbjas cauri partiju programmu un saukļu džungļiem. Viens vienīgs un pavisam «ekonomisks» kritērijs skaidrāk nekā pirmīt «etniskā» retorika parāda viena vai otra ceļa piedāvājumu – attieksme pret sadarbību ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. Tās turpināšana prasīs smagu darbu un arī ekonomiskus upurus, taču pārtraukšana nozīmētu milzīgu risku nonākt atkarībā no Krievijas, kas draudētu ne tikai ar politiskās un saimnieciskās kultūras, bet arī valsts politiskās sistēmas maiņu. 

Toties vēlētājiem beidzot ir iespēja lemt, vadoties pēc tiešām būtiskas, nevis tikai «etniskuma» pazīmes.

Krievi nāk?

Šajās vēlēšanās nojaukta etniskā dalījuma sasaiste ar politiskās sistēmas modeli

Šķietami paradokss – šīs vēlēšanas būs valsts nākotnei svarīgākās kopš 1995.gada, taču tajās mazāk nekā jebkad kopš neatkarības atjaunošanas jūt tā dēvētā etniskā faktora klātbūtni. Katrā ziņā vairākums «latviešu» partiju acīmredzot uzskata, ka nelon biedēt savus vēlētājus ar «krievi nāk!», bet «krievu» jeb par «kreisajām» dēvētās cenšas neuzsvērt cīņu pret «etnokrātiju Latviešijā».

Parasti ekonomiskās grūtības saasina etnisko spriedzi, taču šoreiz noticis otrādi. Tāpēc labāk redzams, ka etniskais dalījums sakrita ar Rietumu demokrātisko vērtību pieņemšanu vai noraidīšanu. Šajās vēlēšanās šī sasaiste tiek nojaukta.  

Partiju «latviskums» tika automātiski asociēts ar rietumniecisko orientāciju, «krieviskums» – ar 50 gadu okupāciju un Kremļa neoimperiālismu. Taču tas nav etnisks jautājums, ja arī «krievvalodīgo» pārstāvniecību sekmīgi monopolizējuši Maskavas politikas atbalstītāji, radīdami bubuli, ar ko «latviešu» partijām biedēt savus vēlētājus, nerūpējoties par sava rietumnieciskuma satura izkopšanu un pievilcīgumu arī «krievvalodīgajiem».

Jāatgādina, ka «krievi nāk!» kā savu priekšvēlēšanu saukli pirms 8.Saeimas vēlēšanām 2002.gadā lietoja PCTVL. Tāpēc ironiski, ka togad Saeimā no PCTVL saraksta ar šo saukli ievēlētais Jānis Urbanovičs tagad kreņķējas, ka liela daļa vēlētāju «ļausies šai māņu izvēlei, paklausot biedinājumam – krievi nāk!». 

Tak jau zinādams, cik īsa vēlētāju atmiņa, Urbanovičs nu ķēmojas: «Monstrs, Godzilla, krievs, es, resnais Urbanovičs, nāku, lai izsūktu visiem zīdaiņiem asinis, noliktu Brīvības pieminekļa vietā lielu matrjošku, un tad visi tur sēdēs, sitīs durakus un dzers šņabi.» Un nobēdājas: «Ak, Dievs, ja tagad uz to cilvēki uzķeras, jo gandrīz visi baida ar mums.»

Vēl ērmotāk izskatās «latvisko» partiju akrobātiskie mēģinājumi apelēt pie etniskām fobijām, lai aizbildinātu biedrošanos ar Saskaņas centru.  

Zaļo un Zemnieku savienība pamato savu gatavību iet Urbanoviča valdībā ar vēlmi nepieļaut otru valsts valodu. Visdaiļrunīgāk – tādā kā kosmiska fatālisma tonī – par to ir izpaudies ZZS smagsvars, Jelgavas mērs An­dris Rāviņš – «būs ļoti skumji, ja pēc Saeimas vēlēšanām savu premjera amata kandidātu būs spiests piedāvāt SC», «tas būs ļoti skumīgi Latvijai kopumā», «viņu nākšana pie varas būs ļoti skumja Latvijai». Tāpēc ZZS varētu strādāt SC premjerministra vadībā, proti, nodrošināt šo skumīgo notikumu. Tikai noteiks stingrus sadarbības «principus – pozīcijas» – ka «nedrīkst būt divu vai vairāk oficiālo valsts valodu» un «nedrīkstam piekāpties pilsonības jautājumos». Sak, palīdzēsim šiem atnākt, lai pēc tam varam pieskatīt. 

Arī savulaik dikti «latviskā» un «konservatīvā» Tautas partija nu vairs tikai papīkst no Aināra Šlesera pauniņu vezuma par «latvisko identitāti» un «nacionālo valstiskumu», kamēr pats buldozers vienošot «krievus un latviešus», proti, sevi ar Urbanoviču «vissvarīgākajai stratēģijai» – «sadarbībai ar Austrumiem».

Vēlētāji ir acīmredzami apmulsuši, it īpaši «latviski runājošie», – kas iepriekšējās vēlēšanās jebkurai «latviskai» partijai būtu bijusi pašnāvība, šajās ir teju vai daļa no «džentlmeņa komplekta». Tie paši politiķi, kuri agrāk paziņoja saviem vēlētājiem, ka nekādā gadījumā neies valdībā ar SC (PCTVL, TSP – kā nu kurā reizē tie paši bija pārgrupējušies un pārdēvējušies), tagad vai nu paziņo, ka veidos valdību kopā ar SC (Par labu Latviju!), vai nu būtu ar mieru strādāt SC pārstāvja vadītā valdībā (ZZS), vai arī pieļauj iespēju aicināt SC savā valdībā (Vienotība).

Apmulsums redzams sabiedriskās domas aptaujās. Vairāk nekā 40% vēlētāju, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai nav izlēmuši, par ko balsot, ir satraucoši augsts rādītājs, taču tā ir tikai virspuse. SKDS maijā veiktā aptauja rāda, ka no «latviski runājošajiem» vēlētājiem nav izlēmuši vai nepiedalīsies 47%, bet «krieviski runājošo» vidū tādu ir tikai 28%. Tātad «krievi nāk» vismaz uz vēlēšanām.

Apmulsumu vairo ekonomiskās krīzes satricinājums, kas atgādina, ka ekonomika ir svarīgāka nekā etniskās atšķirības. Demagogi šo apmulsumu izmanto, lai mēģinātu apšaubīt valsts politisko modeli.  

Notiek klasiski orveliska jēdzienu apgriešana ar kājām gaisā. Šleseram un Šķēlem viņu pašu partiju sāktā sadarbības pro­gramma ar starptautiskajiem aizdevējiem ir «finanšu okupācija», bet Urbanovičs Latvijas integrēšanos Rietumu struktūrās dēvē par «LPSR tradīcijām valsts pārvaldē un naudas sadalē». Pirmajiem pašu izraisītā krīze ir iemesls «valsts virzības maiņai», tāpat kā otrajam tā šķiet iespēja «kardinālām» un «sistēmiskām» pārmaiņām – Latvijas Republikas vietā taisīt radikāli citu valsti jeb «trešo republiku». Bet atteikšanos no Rietumu orientācijas par labu ekonomiskai un politiskai atkarībai no Krievijas visi trīs dēvē par «neatkarīgas politikas atgūšanu», kas atbilstot «nacionālajām interesēm» un novērsīšot «nacionālās valsts iznīcināšanu». 

Jēdzienu apzināta viltošana un tik ierasti ērtā «savējo» un «svešo» dalījuma pēc etniskām pazīmēm nojaukšana var mulsināt. Taču nu ir skaidrāk redzams šāda dalījuma mākslīgums. Izvēle nav pirmām kārtām starp «latviešiem» un «krieviem». Izvēle ir starp diviem nesavienojamiem ekonomiskās un politiskās sistēmas modeļiem. Vai nu Rietumu parauga demokrātija un brīvā tirgus ekonomika, vai nu Krievijas «suverēnās demokrātijas» paveids un Kremļa labvēlībai pakļauta ekonomika.

«Mazākā ļaunuma» vai kompromisa šajās vēlēšanās nav. Toties izvēlēties ir vienkārši. Nav jāurbjas cauri partiju programmu un saukļu džungļiem. Viens vienīgs un pavisam «ekonomisks» kritērijs skaidrāk nekā pirmīt «etniskā» retorika parāda viena vai otra ceļa piedāvājumu – attieksme pret sadarbību ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. Tās turpināšana prasīs smagu darbu un arī ekonomiskus upurus, taču pārtraukšana nozīmētu milzīgu risku nonākt atkarībā no Krievijas, kas draudētu ne tikai ar politiskās un saimnieciskās kultūras, bet arī valsts politiskās sistēmas maiņu. 

Toties vēlētājiem beidzot ir iespēja lemt, vadoties pēc tiešām būtiskas, nevis tikai «etniskuma» pazīmes.