Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nekad. Tiešām nekad?

Posted on septembris 15, 2010 by - Tēma

Ņujorkas mēram Blumbergam bija skaidra vīzija par velosipēdistiem draudzīgāku pilsētu, un dažu gadu laikā riteņotāju skaits lielpilsētā dubultojās. Rīgas mērs Ušakovs vispirms godīgi atzīst, ka nezina, ko darīt, lai tā notiktu Rīgā, bet, kopā ar mums izbraucis pilsētas sarežģītākos šķērsojumus, gatavs ķerties pie pārmaiņām. Ir laiks, jo riteņbraucēju kritiskā masa Rīgā ir sasniegta

No rīta varu ilgāk pagulēt, – plati smaidot, kā pirmo velosipēda priekšrocību min Krišjānis Jantons, kurš Rīgā ar velosipēdu brauc jau četrus gadus un riteni pret sabiedrisko transportu nomaina tikai ziemas spelgonī. Patiesībā gan stāsts esot nevis par minūtēm, bet par neatkarību.

Tiesa, sākumā bijis grūti pierast pie steigas, rupjības un neiecietības, kas raksturo galvaspilsētas ielas, bet ir svešas dzimtajā Tērvetē. «Es ilūzijas neloloju, pieņemu spēles noteikumus – augstās apmales, agresīvos braucējus, zagļus un neesošus ceļa savienojumus,» teic Krišjānis. Viņaprāt, Rīga nav pārāk draudzīga pilsēta – nedz velosipēdam, nedz cilvēkam vispār.

Diemžēl to apliecina arī negadījumu statistika. Pērn un šogad Rīgā ceļu negadījumos iekļuvuši gandrīz 500 velosipēdistu. Smagi cietis 31 cilvēks, un bojā gājuši 12 riteņbraucēju.

«Rīgai nav skaidras vīzijas, kāda ir velotransporta vieta un loma pilsētvidē,» cēloni nosauc arhitekts Pēteris Blūms. Veloceliņi tiek būvēti haotiski, nav savstarpēji savienoti. «Vienīgo loģistiski pareizo veloceliņu uzbūvēja Rubiks, taču tas nav pabeigts un to neuztur kārtībā, tāpēc reizēm liekas – Rīga gaida, lai Rubiks atgriežas un pabeidz iesākto,» ironizē Blūms.

Bīstamo vidi, protams, var mainīt. «Ņujorkai vajadzēja trīs gadus, Rīgai nevajadzēs vairāk,» optimists ir arhitekts Ēriks Grūbe, riteņbraucējs ar piecpadsmit gadu stāžu. Taču viņš aicina uz pilsētvides kvalitāti paraudzīties plašākā mērogā: «Nav vērts runāt tikai par velosipēdiem vai veloinfrastruktūru. Jādiskutē par pilsētas plānošanu – par cilvēcisko dimensiju pilsētvidē».

Piemēram, ikgadējā Mercer’s Quality of Living pētījumā pirmā trijnieka pilsētas Vīne, Cīrihe vai Ženēva ir tādas, kurās cilvēks publiskajā vidē jūtas droši un ērti, gan braucot ar velosipēdu, gan ejot kājām. No Baltijas valstu galvaspilsētām Rīga šajā dzīves kvalitātes vērtējumā patlaban ir zemākajā vietā, simtnieka pašā lejasgalā.

«Rīga nebūs Kopenhāgena»
Mērs Nils Ušakovs nav jaunais Rubiks, vismaz ne attiecībā uz velojautājumiem, kaut arī atrodas vienā politiskajā apvienībā ar kādreizējo Rīgas galvu. Kad tiekamies domes kabinetā, Ušakovs sparīgi oponē arhitektu kritikai un uzskaita attīstības plānus, kas viens pēc otra uzbur gaišo galvaspilsētas nākotni. Piemēram, jau 2000.gadā pieņemta velotransporta attīstības programma. Tiesa, kāds no tās bijis praktisks ieguvums velobraucējiem, ir grūti pateikt, jo konkrēti un izmērāmi mērķi nebija noteikti. Ušakovs samulst, dzirdot jautājumu par politisko uzstādījumu velotransporta attīstībai pilsētā: «Es nelietotu vārdu «politisks», runājot par veloceliņiem. Tas ir ļoti nepolitisks jautājums.»

Taču Ušakovam nav taisnība. Piemēram, Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs pirms trim gadiem deva politisku uzdevumu pilsētas plānotājiem būtiski palielināt velotransporta īpatsvaru pilsētā. Galvenokārt, lai uzlabotu gaisa kvalitāti, samazinātu troksni, atslogotu ielas no privātā transporta un samazinātu sastrēgumus. Pildot mēra uzdevumu, pilsētas ielas pāris gadu laikā padarītas velobraucējam draudzīgas – izbūvēti jauni celiņi vai, daudz biežāk, velosipēdistiem atvēlētas atsevišķas joslas ielas braucamajā daļā. Plāna stratēģiskais mērķis ir panākt 2900 km labiekārtotu ielu līdz 2030.gadam, bet pašlaik jau paveikta trešā daļa jeb 990 km. Un rezultāti jau skaidri redzami – tikai pērnā gada laikā vien Ņujorkā velobraucēju skaits palielinājies par 26%, bet, salīdzinot ar 2005.gadu, tas dubultojies, savukārt gaisa kvalitāte pilsētas centrā bijusi labākā pēdējo 20 gadu laikā, vēsta pilsētas administrācija.

Nilam Ušakovam patīk Maikla Blumberga ideja. Taču viņš domā, ka velobraukšanas ziņā «Rīga nekad nebūs Kopenhāgena vai Amsterdama, arī ne Ņujorka». Pie vainas esot salīdzinoši bargākās ziemas un tas, ka pilsētas budžetā neesot tik daudz naudas – virkne citu sociāli jutīgu problēmu ir krietni svarīgākas.

To apliecina skaitļi. Ielu kopējais garums Rīgā ir 1226 kilometri, savukārt veloceliņu – 29 kilometri. Trekno gadu plaukumā, kad bija iespējams ieguldīt līdzekļus infrastruktūras attīstībā, velotransportam nav veltīts pat 1% no Rīgas domes satiksmes departamenta budžeta. Arī šāgada lielākais projekts – 458 tūkstošus latu vērtais veloceliņš no pilsētas centra uz Berģiem – ir tapis, tikai pateicoties 65% līdzfinansējumam no Eiropas Reģionālās attīstības fonda.

Lai gan Rīgas domes satiksmes komitejas priekšnieka v.i. Vadims Braņņiks mierina, ka noteikti nepienākšot brīdis, kad naudas veloceliņiem nebūs vispār, tomēr par nākamā gadā plānotajiem ieguldījumiem veloinfrastruktūrā nav ziņu. Jaunu celiņu izbūve neesot iecerēta, finansēt varēšot tikai projektēšanas un plānošanas darbus.

300 riteņu stundā
Visi manis aptaujātie veloentuziasti ir pārliecināti, ka šovasar Rīga jau ir sasniegusi kritisko punktu, kurā ar velosipēdu kā līdzvērtīgu transporta līdzekli vairs nevar nerēķināties. Tomēr, cik tieši Rīgā ir velosipēdu un kāda ir to kustības intensitāte, pašlaik precīzi nevar pateikt neviens. To nezina nedz satiksmes departaments, nedz policija. Lai kaut nedaudz prognozētu darba apjomus, policija pēc savas iniciatīvas vasaras sākumā skaitīja riteņbraucējus, kas šķērso Vanšu tiltu. «Laikā no astoņiem līdz deviņiem rītā tiltu vienā virzienā pārbrauc vidēji 300 riteņu,» stāsta Ints Ķuzis, Valsts policijas priekšnieka vietnieks un Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks.

Viņš uzskata, ka lielāku skaidrību dotu velosipēdu reģistrācijas ieviešana, līdzīgi kā automašīnām. Par to jau sāktas sarunas ar CSDD, kas pašlaik veic reģistrācijas ieviešanas izmaksu aprēķinus un vērtē sistēmas praktiskumu. Visi manis aptaujātie velosipēdisti šo ideju atbalstīja, gan piebilstot – procesam jābūt ātram un vienkāršam, piemēram, internetā.

Reģistrācija varētu atvieglot arī zagto riteņu saimnieku atrašanu, ja policijai izdodas atklāt zādzību. Statistika rāda, ka no šāgada aprīļa līdz jūlijam Rīgā reģistrētas 809 velosipēdu zādzības. Vairākums riteņu gan pazūd uz neatgriešanos. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmais – zagtie velosipēdi par pārdesmit latiem tiek pārdoti rezerves daļās vai «pārstrādes punktos» sastiķēti no jauna. Otrs – cilvēki neziņo par zādzību, jo netic, ka tiesībsargi varēs palīdzēt. Tomēr Ķuzis aicina iet uz policiju, jo, analizējot velozādzību straujo kāpumu, katrā Rīgas reģiona iecirknī tagad ir darbam ar šādiem noziegumiem speciāli mācīts inspektors un vidēji nedēļā aiztur trīs vai četrus velozagļus.

Zādzību būtu mazāk, ja velosipēdu novietošanai būtu ērtas un drošas stāvvietas, kādas ierosina ieviest riteņbraucējs Krišjānis Jantons. «Man gribētos samaksāt savus santīmus un atstāt riteni drošā vietā uz pāris stundām,» saka Krišjānis, kurš tagad uz kino, operu vai teātri iet kājām, lai gan labprātāk brauktu ar riteni.

Nils Ušakovs stāsta, ka esot sāktas sarunas ar reklāmas aģentūrām, lai nākamajā sezonā pilsētā uzstādītu vairāk velostatīvu, kas vienlaikus būtu arī reklāmas stendi un pilsētai par tiem nevajadzēs maksāt. Ieviest maksas velostāvvietas dome gan pagaidām neplāno.

«Parēķiniet, cik pilsētas ielās ir automašīnu un cik – velosipēdu, stāvvietu mašīnām vienmēr būs vairāk,» gatava atbilde ir Rīgas domes satiksmes departamenta priekšniekam Edgaram Strodam. Uz iebildi, ka velosipēdiem jau nav pat vienas, viņš nosaka – katrai iestādei pašai jārūpējas par velostatīviem. Turklāt tos uzņēmumus, kas statīvus ierīkojuši, departaments apbalvo ar atzinības zīmi Draudzīgs velosipēdam. No 2006. līdz 2009.gadam piešķirtas 29 atzinības zīmes.

Jāšaubās gan, vai šādu zīmi būtu pelnījusi pati Rīgas dome, pie kuras stūra ir septiņiem velosipēdiem paredzēts statīvs, kas neiekļūst nedz stacionārās, nedz kustīgās novērošanas kameras «redzes leņķī» un tātad ļauj brīvi rīkoties zagļiem. Par attieksmi pret velosipēdistiem liecina vēl viens fakts – atšķirībā no daudzām Rietumeiropas augstskolām iepretim Rīgas Tehniskajai universitātei pie Rātslaukuma stāv nevis simtiem velosipēdu, bet gan tuvējās Rīgas domes amatpersonu privātie un darba auto.

Nāvējošās apmales
Runājot par veloinfrastruktūru, policijas pārstāvis Ints Ķuzis nekļūdīgi nosauc galvenos Rīgas ielu trūkumus – nav ceļa zīmju, marķējuma. Vislielākās galvassāpes rada pārāk augstās ielu apmales. «Ja riteņbraucēju nospiež malā, ir kritiens – tieši zem mašīnas riteņiem, jo uz trotuāra uzlēkt nav iespējams,» saka Ķuzis.

Šajā stāstā sevišķu uzmanību pelna sabiedriskā transporta vadītāji, kuri laikam ienīst velobraucējus, kā šķiet arhitektam Ērikam Grūbem. Viņš ne reizi vien šādos gadījumos saucis policiju, taču izrādās – nav par ko sodīt. Tāpēc Grūbe ir pārliecināts, ka sodu ieviešana par nekulturālu braukšanu noteikti līdzētu – gan autobraucējiem, gan pašiem velosipēdistiem. Savukārt mēram Ušakovam ir ideja, kā disciplinēt šoferus – autobusus un trolejbusus šīs ziemas laikā aprīkošot ar videokamerām tā, lai var redzēt gan vadītāju, gan ielu. «Nekulturālos atlaidīsim,» sola Ušakovs. Rīgas satiksme piebilst, ka rūpīgi izvērtējot visas sūdzības, kuras varot iesniegt gan klātienē, gan uzņēmuma mājaslapā.

Pilsētas ielas prasa drosmi un izmanību no velobraucējiem, bet īpašs izaicinājums ir tiltu šķērsošana. Nesen dārgi uzbūvētais Dienvidu tilts ir dzīvībai bīstams, uzbraukt un nobraukt no Salu tilta faktiski nav iespējams, un arī Akmens tilts pilsētas centrā ir ciets rieksts nepieredzējušam braucējam. Piemēram, riteņbraucēja un velonomas īpašniece Una Līce to nekad neiesaka šķērsot tūristiem, kas vasarās bieži taujā par piemērotu vietu Rīgas panorāmas baudīšanai – šim nolūkam tik piemērotais AB dambis izrādās faktiski nesasniedzams bez draudiem dzīvībai.

Rīgas dome gan tuvākajā laikā nesola izmaiņas, tiltu šķērsojumā nekādi uzlabojumi neesot paredzēti. «Man ļoti žēl to, kuri netiek uz Akmens tilta, bet Rīgas ielās ir sava hierarhija. Tur ir jābrauc sabiedriskajam transportam, tilts ir ļoti svarīgs kravu transportam, kas baro valsts ekonomiku, un arī privātajām mašīnām», cieti nosaka satiksmes departamenta direktors Edgars Strods un turpina: «Jebkurā gadījumā velosipēdistam ir atļauts braukt pa ielu vai ietvi. Ja beidzas celiņš, nav jāņem ritenis uz muguras.» Viņš pats gan nav praksē pārbaudījis savus ieteikumus, jo šovasar ar riteni Rīgā nav izbraucis ne reizi – neesot laika. Gluži tāpat kā par satiksmes jomu atbildīgajam Rīgas domniekam Vadimam Braņņikam.

Transporta burvju loks
Rīgas mērs gan ir riteņbraucējs un vasarā izlaidis līkumu pa veloceliņiem vai uz Jūrmalu nopeldēties. Tomēr, jautāts par velosipēda lomu Rīgas centra satiksmē, Nils Ušakovs godīgi atzīst, ka nezina, ko pilsēta varētu darīt. Arī satiksmes departamenta priekšnieks Edgars Strods piebalso, ka pilsētas centra ielās speciālu vietu velotransportam viņš neredz – uz ietves neesot droši, jo ir sabiedriskā transporta pieturas un zaļie stādījumi, savukārt uz ielas jau tagad mašīnām knapi pietiekot vietas.

Gluži citās domās ir pilsētplānošanas eksperti, kas satiksmes departamenta pieejā redz klaju autotransporta interešu pārstāvību un vecu, laikmetam neatbilstošu domāšanu. Tieši to viņi rosina mainīt un iesaka recepti – centrā jāierobežo motorizētais transports.

«Ir jāsamazina autotransporta klātbūtne pilsētvidē par labu velosipēdistiem un kājāmgājējiem. Jāsamazina automašīnām atvēlētās braucamās daļas platums un joslu skaits, jāsadārdzina auto transporta novietošanas iespējas, kā arī kopumā privātā transporta iebraukšana un turēšana pilsētas centrā jāpadara neērta un ekonomiski neizdevīga,» uzskata arhitekts un pilsētplānotājs Krists Kārkliņš, kurš absolvējis Hārvardas Universitātes dizaina skolu Bostonā un ikdienā braucis ar velosipēdu gan studiju gados Rīgā, gan tagad, dzīvojot Amerikā. Viņaprāt, pilsētas seja tiek veidota pēc tajā dzīvojošās sabiedrības līdzības, tāpēc daudzās Rīgas satiksmes problēmās vainojama apsēstība ar privāto automašīnu kā sociālā stāvokļa simbolu. Rīdziniekiem «no individuāla egocentrisma jāpārorientējas uz sabiedriski pilsonisko domāšanu», un tad arī pilsētas centrā atradīsies vairāk telpas cilvēciskajam – parkiem, ielu tirdziņiem, kafejnīcām un arī velosipēdistiem. Un tas nav tikai skaisti, bet arī ekonomiski izdevīgi. Piemēram, Melburnā, ieviešot tā saukto Kopenhāgenas velofilozofiju, pilsētas publiskās telpas lietotāju skaits gada laikā pieauga par 40% dienā, par 400% – vakara stundās, un pilsētai tas nozīmēja būtiskus ienākumus nodokļu veidā no pieaugošās tirdzniecības.

Kolēģa ieteiktajam risinājumam par automašīnu ierobežošanu pilnīgi piekrīt arī arhitekts Ēriks Grūbe: «Ietves ir paredzētas gājējiem, bet velosipēds ir pilntiesīgs transporta dalībnieks, turklāt tam ir pietiekami liels ātrums, lai atrastos uz ielas. Privātā automašīna ir tā, kurai nav vietas pilsētas centrā.»

Parīze un Bogota «rullē»
Pilsētplānotājs Kārkliņš uzsver – transporta infrastruktūras attīstība darbojas kā burvju loks, kur lielāks pieprasījums liek palielināt sistēmas kapacitāti, bet tās pieaugums atkal vairo pieprasījumu. Proti, jo platākas ielas pilsēta izbūvē, jo vairāk tajā ieplūst automašīnu, tādējādi prasot aizvien lielāku satiksmes caurlaidību. Šī saikne gan nozīmē arī labu ziņu velo iteņbraucēju, radīsies politekonomiskais pamatojums ielu tīkla rekonstrukcijai un pārkārtošanai, atvēlot tajā lielāku telpu tieši velosatiksmes plūsmai.

Labs piemērs nav tālu jāmeklē. Parīze 2007.gadā pieņēma revolucionāru politisku lēmumu par labu velosipēdam pilsētvidē – ielas tika «atņemtas» privātajam transportam. Kad aprēķini parādīja, ka privāto auto lietotāji veido tikai ceturto daļu pilsētas iedzīvotāju, bet aizņem 94% ielu braucamās daļas, Parīzes mērs ierosināja šķietami neiespējamo. Proti, pilsētas centrā visās divvirziena ielās ar vismaz divām braukšanas joslām vienu joslu katrā virzienā atvēlēja sabiedriskajam transportam un velosipēdiem. Turklāt pilsētā tika ieviesta tā sauktā share jeb dalīšanās sistēma – ielās ik pa 300 metriem izvietoja 1450 velosipēdu stendu, kuros pilsētnieki varēja aizņemties 20 600 velosipēdu. Rezultātā velobraucēju skaits Parīzē kopš tā laika pieaudzis par 70%, absolūti lielākā pilsētnieku daļa (89%) atzīst, ka tagad Parīzē pārvietoties ir vieglāk, bet pilsētas mērs Bertrāns Delanoē 2008.gadā tika izvirzīts apbalvojumam kā viens no 25 pasaulē labākajiem lielpilsētu saimniekiem.

Pieredze rāda, ka videi un cilvēkam draudzīga pilsētplānošana nav tikai bagāto valstu privilēģija. Piemēram, Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas mērs Enrike Penjalosa trīs gadu laikā (no 1998. līdz 2001.gadam) mainīja pilsētas infrastruktūras investīciju plānu, 80% naudas novirzot gājēju un velosipēdistu celiņiem. Katru svētdienu slēdza 120 kilometrus Bogotas ielu, atvēlot tās velosipēdiem. Tā rezultātā mazinājies ielu noziegumu skaits un pilsētas kasi papildina tirgotāju nodokļi, jo ik svētdienu 1,5 miljoni bogotiešu piedalās tā sauktajā cyclovia jeb velosipēda svētkos.

Brauciens atver acis
Skaidrs, ka politiķi nav pilsētplānotāji, un arī Ņujorkas vai Parīzes mērs pats pilsētas ielas nepārprojektēja. Viņi talkā aicināja speciālistus. Piemēram, Ņujorkā strādāja pasaulslavenais arhitekts – ilgtspējīgu un cilvēkam draudzīgu pilsētu veidotājs Jans Gēls, kurš konsultējis gan Kopenhāgenas, gan daudzu citu Eiropas, Āzijas un Zemeļamerikas pilsētu pārvaldes. Gēlu mēs nevarēsim atļauties, bet līdzīgu praksi iesaka arī Rīgai.

«Kamēr nav definēts, kādai būt pilsētvidei, būvēt infrastruktūru ir izšķērdība,» domā arhitekts Ēriks Grūbe. To apliecina fakts, ka daudzos jaunajos projektos par velosipēdu vispār nav padomāts. Piemēram, Dienvidu tilts – tas izmaksāja desmitiem miljonu, bet tik vienkārša lieta kā loģiska velojosla vispār nav ieprojektēta. Tagad, pa tiltu braucot, piemēram, no Slāvu apļa puses, ir vieglāk pakļūt zem mašīnas riteņiem, nevis šķērsot visas nobrauktuvju vietas.

Lai pārliecinātos, kāda ir atšķirība starp skaisti uzrakstītajiem, bet tukšajiem veloattīstības plāniem un skarbo realitāti Rīgas ielās, žurnāls Ir uzaicināja mēru Nilu Ušakovu kopīgi doties izbraucienā pa pilsētas bīstamākajiem šķērsojumiem. Pēc tā Ušakovs atzina – viņš ne vien juties kā nelīdzvērtīgs satiksmes dalībnieks, bet viņam radušās arī idejas būtiskām pārmaiņām, kas velosipēdistu dzīvi Rīgā varētu uzlabot. Svarīgākā no tām: velosipēdistiem varētu atļaut braukt pa sabiedriskā transporta joslām, kas pilsētā jau ierīkotas. Piemēram, šāda atsevišķa koplietošanas josla velosipēdiem un sabiedriskajam transportam varētu «atrasties» Brīvības vai Čaka ielā.

Šķērslis te nevarētu būt arī mūžam minētais naudas trūkums, jo ceļazīmju un marķējuma izvietošana noteikti maksātu lētāk un dotu taustāmāku labumu nekā izolētu veloceliņu būve, kas ir tiešām dārgs prieks. Piemēram, jaunā Berģu veloceliņa izmaksas ir aptuveni 32 tūkstoši latu par kilometru. Cik daudz ielu Rīgā par šādu naudu varētu aprīkot sabiedriskā transporta un velosipēdu koplietošanai? Tas nav rēķināts – šis būtu satiksmes speciālistu darbs pēc tam, kad viņi saņemtu politisku uzdevumu no mēra.

Drīzie ziemas mēneši būtu īstais laiks pilsētas plānu pārskatīšanai, lai jaunajā sezonā Rīgas ielas būtu labāk sagatavotas uzņemt strauji augošo velosipēdistu skaitu un uz domnieku sirdsapziņu negultu jaunu negadījumu upuru dzīvības.

VELOBRAUCĒJI
Krišjānis Jantons, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieks
Stāžs: 4 gadi
Nozagti/atrasti riteņi: 1/0
Pirmais, ko darītu, ja būtu pilsētas mērs: izveidotu apsargātas maksas stāvvietas velosipēdiem

Ēriks Grūbe, Arhiidea valdes priekšsēdētājs
Stāžs: 10 gadi
Nozagti/atrasti: 0 (jo nekur un nekad neatstāj velosipēdu)
Pirmais, ko darītu, ja būtu pilsētas mērs: izvērstu visaptverošu skaidrojošu un attieksmi mainošu kampaņu gan par velotransporta priekšrocībām pilsētā, gan saskarsmes kultūru satiksmē, gan drošību, kā arī mainītu pilsētas attīstības vīziju par labu cilvēkam, ne automašīnai

Pēteris Blūms, arhitekts
Stāžs: 19 gadi
Nozagti/atrasti: 7/0
Pirmais, ko darītu, ja būtu pilsētas mērs: pārstrādātu pilsētas attīstības vīziju, definējot velosatiksmes vietu un lomu pilsētvidē un atbildot uz jautājumu – kāpēc pilsētai un pilsētniekiem ir vajadzīgs šis videi draudzīgais transporta līdzeklis. Rosinātu īpašas izglītojošās kampaņas veltīt bērniem un jauniešiem.

Una Līce, City Bike īpašniece
Stāžs: 10 gadi
Nozagti/atrasti: 2/0
Pirmais, ko darītu, ja būtu pilsētas mērs: īstenotu kampaņu, kas uz labo pusi maina attieksmi pret velosipēdu pilsētvidē, vismaz dažās centra ielās ierīkotu velojoslas.

Krists Kārkliņš, Arhitektu biroja FORMA un Krists Karklins Design dibinātājs un līdzīpašnieks
Stāžs: 20+ gadi
Nozagti/atrasti: 2/0
Pirmais, ko darītu, ja būtu pilsētas mērs: mainītu dominējošo autotransporta klātbūtni pilsētvidē par labu velosipēdiem un kājāmgājējiem (pilsētas centrā) un izstrādātu standartizētu autosatiksmes un velosipēdu plūsmu nodrošināšanas stratēģiju, ņemot vērā ielu nozīmi un caurlaidības kategorijas (rajonos).

Mercer’s Quality of Living 2010
1. Vīne
2. Cīrihe
3. Ženēva
49. Ņujorka (tiek uzskatīta par vidējo aritmētisko «normālas» pilsētas rādītāju)
79. Viļņa
89. Tallina
91. Rīga
215. Bagdāde

Nedzīvo pilī

Posted on septembris 15, 2010 by - Vēlēšanas

VĒLĒTĀJS. Ranta Šmite, z/s Apsītes saimniece balsos par Vienotību

Par Vienotību! – priecīgi saka Ranta Šmite. Izvēlēties bijis sarežģīti – skatīti pirmsvēlēšanu raidījumi, izvērtētas partijas un to tribīnes – mediji. «LNT diskusijās Stendzenieks slavē Par labu Latviju! Nu, cilvēki nav tādi muļķi, ka neredz to, kā ir patiesībā.» Raidījumos politiķi nestāstot par pašu paveikto, bet tā vietā atšaudoties ar openentu nepadarīto. «Taisa lērumu, lai novērstu uzmanību no sevis.» Gada frāzei varot izvirzīt Raivja Dzintara teikto, ka vecu ēzeli par kumeļu nepārtaisīt. «Kas nu PLL par saimniekiem: Plaudei – zaudējumi Vācijā, Šķēle nav saimnieks, bet pārpircējs. Ir kāds uzņēmums, kas pierāda, ka viņš spējīgs strādāt? Ķirsonam, gods kam gods, vismaz ir Lido.» Savukārt par Šlesera asarām Ranta teic: par tēva grēkiem nav jāatbild, taču, ja cilvēks vēlas iet politikā, nedrīkst slēpt faktus un melot.

Vienbrīd Šmite apsvērusi domu balsot par Raivi Dzintaru, taču bažījas, ka partija nepārsniegs 5% slieksni. Krustiņu biļetenā būtu pelnījusi tikai Anna Seile, kuru valmieriete vērtē kā gudru personību. Seile gan šogad no politikas aizgāja. Savukārt par Zaļo un Zemnieku savienību Ranta nebalsotu tāpēc, ka, pirmkārt, Lembergam ir tiesas process, otrkārt, Mārtiņš Roze zemnieku labā darījis pārāk maz. Apsītes nodarbojas ar piena lopkopību, un saimnieki ir noguruši no nenoteiktības. Pērn izcīnījuši Eiropas projektu tehnikas iegādei: nauda solīta pērn, dabūta šogad. Tagad atliek minēt, vai subsīdijas apliks ar nodokli, vai ne. Lai arī Šmitiem kredītu nav, tas nenozīmē, ka maks pilns naudas. «Nevar plānot darbus uz priekšu, ja nemitīgi kaut kas mainās. Te piena cenas, te nodokļi. Padomju laikā bija piecgades plāns, taču tagad nezini, vai nākamgad pienu vajadzēs. Alūksnes pieniniekiem vienā dienā pateica – mums jūs nevajag. Kurā valstī vēl ir neregulēta tirgus ekonomika? Lai jau – pirksim leišu un poļu produktus!» Kāds paziņa, mēbeļu darinātājs, teicis: ja nevarot pārdot galdus, ražojot krēslus. «Mēs pāris mēnešos nevaram pēkšņi aitas uzaudzēt un mest govis pie malas.»

Sākot saimniekot, Šmiti varēja tikai prātot, kāds būs lauksaimniecības modelis Latvijā. Orientējās uz vidēju saimniecību, nepirka zemi. Patlaban apsaimnieko 127 hektārus, pašiem pieder 37 no tiem. Slaucamas ir 70 govis, jaunlopi – 90. Gribētu paplašināties, bet iespēju nav, jo visapkārt zeme pārdota, lielākoties ārzemniekiem. «Šogad biju salidojumā, pabraukāju pa Latgali. Tur, kur agrāk bija ciemati, tagad logi tumši un mājas nezālēs. Lauki nav apstrādāti. Kas notiek?!»

Rantai neloģiski šķiet, ka ministru amatus ieņem neatbilstoši cilvēki – veterinārārstu uzskata par gana kompetentu darbam aizsardzības jomā. Kādu laiku savā nišā darbojies Repše, un iepriekšējās vēlēšanās viņš no Rantas nopelnījis plusiņu. «Viņš ir gudrs un talantīgs.» Kopumā Jaunā laika darbošanos Saeimā Ranta vērte pozitīvi. Prieks ir par Ilmu Čepāni un Ingūnu Rībenu.
Par Dombrovski balsos, jo «viņš nav izdarījis neko sliktu, nav sazadzies, dzīvo dzīvoklī, nevis pilī». Tas, ka viņu vaino par situāciju valstī, neizturot kritiku – jāpaskatās atpakaļ uz tiem, kas radīja treknos gadus un Parex krīzi. «Tādā situācijā, kādā viņš saņēma valsti, neko vairāk darīt nevarēja.»

«Progress ir»

Posted on septembris 15, 2010 by - Vēlēšanas

INTERVIJA. Noraudzījies trekno gadu orģijās no opozīcijas beņķiem, Jaunais laiks krīzes karstumā sagaidīja zvaigžņu stundu, ja vien tā var dēvēt varas pārņemšanu uz bankrota sliekšņa esošā valstī. Tagad Vienotības premjers Valdis Dombrovskis cer, ka turpinās darbu, lai «pabeigtu ekonomikas stabilizācijas programmu». Allaž ieturētais Dombrovskis intervijā pāris reižu smejas par vienu un to pašu tematu

 

Intervijas video fragmenti

Kaut gan ekonomiskā burbuļa augstākajā punktā Jaunā laika nebija valdībā, tas tomēr neieņēma stingru nostāju, ka jāierobežo pārkaršana. Kāda ir Vienotībā ietilpstošo partiju atbildība par krīzi?
Visām partijām ir atbildība par krīzi, bet primāri tā ir valdošajām partijām. Jau 2002.gada nogalē Repšes valdība ieviesa taupības režīmu. Tajā laikā mūs ne sevišķi saprata, kaut arī ekonomikas pamatlikums nosaka – ekonomiskās izaugsmes apstākļos budžets jāsabalansē, straujas izaugsmes apstākļos jāveido budžets ar pārpalikumu. Tieši ar to mēs nodarbojāmies, taču 2004.gadā Repšes valdība krita. Nāca Emša valdība, pēc tam Kalvīša valdības, un pirmais, ko viņi darīja, – atcēla «slikto» taupības režīmu un sāka fiskālo uzdzīvi un «gāzēšanu līdz grīdai», un mēs redzam, ar ko tā ir beigusies. Video

Visvairāk jums pārmet par to, ka pirms pašvaldību vēlēšanām solījāt pensijas negriezt, taču pēc vēlēšanām to izdarījāt. Kā tas varēja notikt, ka jūs melojāt?
Pirmkārt, noritēja sarunas par konsolidācijas apjomu, par ko nebija vienošanās. Otrkārt, vienošanās par 2009.gada budžeta grozījumiem nebija vienpersonisks valdības lēmums. Tā bija starp visām koalīcijas partijām, sociālajiem sadarbības partneriem, un to parakstīja arī Pensionāru federācija.

Mēs darījām visu, lai sociālo budžetu maksimāli pasargātu. 2009.gadā samazinājām pamatbudžeta izdevumus par aptuveni 15%, bet sociālā budžeta izdevumi palielinājās par 20% un arī šogad turpina pieaugt.

Rezultātā pamatbudžetu mēs esam sabalansējuši, bet sociālajā budžetā ir ap 250 miljonu deficīts. Tāpēc Labklājības ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanai. Šie priekšlikumi kopš jūnija ir publiski pieejami, un ir papildu priekšlikums par iemaksām 2.pensiju līmenī – vai nu to saglabāšana pašreizējā līmenī, vai samazināšana. Pilnīgas samazināšanas gadījumā ietaupījums ir 112 miljonu latu gadā. Video

Bez šiem nekādu citu priekšlikumu nebūs?
Nekādu būtisku izmaiņu nebūs. Tieši tāpēc ir svarīgs tas 2.pensiju līmenis, jo nākamgad nekādu lielo ietaupījumu Labklājības ministrijas priekšlikumi nedod, tikai aptuveni 11 miljonus. Ja fiskālās konsolidācijas apjoms ir starp 350 un 395 miljoniem, tad 11 miljoni sociālajā budžetā lielu pienesumu nedod.

Kur ņems pārējo?
Atbilstoši Finanšu ministrijas priekšlikumam aptuveni trešdaļu no konsolidācijas apjoma vajadzētu nosegt ar nodokļu pasākumiem, divas trešdaļas – uz izdevumu rēķina. Protams, ir papildu pasākumi attiecībā uz ēnu ekonomikas samazināšanu. Jo labāk ar to veiksies, jo mazāk būs jāsamazina budžets ar citiem paņēmieniem.

Kā jūs rēķināt ēnu ekonomikas īpatsvaru? Šķēle stāsta, ka tie esot 40 procenti, valdībai pavisam citi skaitļi – 2010.gadā esot 25 procenti no IKP, jāsamazina līdz 12 procentiem 2014.gadā.
Šķēle droši vien ir atradis Repšes 2002.gada programmu par 400 miljoniem, nopūtis putekļus un tagad izmanto. Mēs ņemam vērā Centrālās statistikas pārvaldes metodiku, taču būtiskākais ir nevis metodika, bet pasākumi ēnu ekonomikas apkarošanai. 

Mums ir gan valdībā apstiprināti īstermiņa pasākumi – attiecībā uz skaidrās naudas apgrozījuma stingrāku kontroli, pasākumiem konkrētās jomās, piemēram, TIR karnetes un tā tālāk -, gan arī vidējā termiņa ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Pašreiz divas būtiskākās problēmas ir akcīzes preču kontrabanda un aplokšņu algas. Progress ir. Gada sākumā iekasējām nedaudz virs 50% no tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa plāna. Tāpēc izveidojām speciālu koordinācijas grupu un redzam, ka jūnijā un jūlijā plāna iekasēšana bija 70-80 %, un augustā pirmo reizi bija plāna pārpilde – 110 %. Video

Jums programmā ir rakstīts, ka taisāties četru gadu laikā atjaunot situāciju, kāda Latvijā bija 2007.gadā, kad bija 1,1 miljons nodarbināto. Ekonomists Mortens Hansens nesen rakstīja, ka tas nav iespējams, jo problēma ir strukturālais bezdarbs.
Svarīgi ir ne tikai atjaunot ekonomisko izaugsmi, bet arī mainīt ekonomikas struktūru, pāriet no «trekno gadu» ekonomikas, kas balstījās uz lētajiem kredītiem, hipertrofētu iekšzemes patēriņu un nekustamo īpašumu spekulācijām, uz ekonomiku, kas daudz lielākā mērā balstīta uz rūpniecisko ražošanu un eksportu. Šim mērķim esam pārdalījuši ES fondu līdzekļus, radītas jaunas ražotnes, kas jau reāli strādā un eksportē. Iedarbinājām eksportkredītu garantiju sistēmu, esam ieviesuši mikrouzņēmumu atbalsta paketi. Rūpniecībā pirmajā pusgadā pieaugums bija 10%, jūlijā – 18%, eksportā pusgadā – 23%, jūlijā – 42%. Tur faktiski atgriežamies jau pirmskrīzes līmenī, dažas nozares to jau ir pārsniegušas.

Strukturālā bezdarba problēma pirmām kārtām skar izglītības sistēmu un tās lielāku sasaisti ar darba tirgu. Vidējās izglītības pakāpē jau tagad liekam lielāku uzsvaru uz profesionālo izglītību, un augstākajā izglītībā arī būs jāliek lielāks uzsvars uz eksaktajām zinātnēm, inženierzinātnēm. To varam regulēt ar budžeta vietām.

Šlesers un Šķēle sola atrisināt visas mūsu problēmas, samazinot nodokļus. Tas šķiet ļoti pievilcīgi. Kāpēc jūs nesolāt ko līdzīgu?
Tautas partija bija pie varas treknajos gados, bija arī LPP/LC premjers (Godmanis – red.), – kas viņiem liedza neapliekamo minimumu pacelt līdz 180 latiem, kāpēc netika samazināts PVN pārtikai? Tas viss nebija iespējams treknajos gados, kad ekonomika auga pāri pār desmit procentiem gadā, un tagad šie paši kungi stāsta, ka tagad, krīzes apstākļos, tas pēkšņi ir iespējams. Pilnīgi skaidrs, ka tie ir tukši priekšvēlēšanu solījumi, kuri nepiepildīsies. Video

Tagad ir populāri šausmināties par to, ka Latvija nespēšot atdot parādus. Aizdevums būs jāsāk atmaksāt jau 2012.gadā. Kā, jūsuprāt, mēs varēsim atdot šo naudu?
Protams, nav uzstādījuma, ka mēs 2012. gadā atdosim visu parādu. Kas mums jāizdara? Līdz 2012.gadam ir jānostabilizē finanšu un ekonomiskā situācija tiktāl, lai varam atgriezties starptautiskajos finanšu tirgos un par saprātīgām likmēm līdzekļus aizņemties. Tad mēs pārfinansējam šo starptautiskā aizdevuma paketi un, īstenojot saprātīgu makroekonomisko politiku, ekonomiskās izaugsmes apstākļos sabalansējam budžetu. Straujas ekonomiskās izaugsmes apstākļos – veidojam budžetu ar pārpalikumu. Tad no budžeta pārpalikuma varam pakāpeniski samazināt valsts parāda līmeni. Tā šīs lietas funkcionē visā pasaulē, un tā būs arī Latvijā. Video

Runā, ka ir slepenais plāns pēc vēlēšanām izpārdot valsts uzņēmumus. Pašlaik ir veikts valsts īpašumu audits. Vai kādus no uzņēmumiem varētu pārdot?
Valdības nostāja ir pilnīgi skaidra – privatizācijas pabeigšanas likumā ir neprivatizējamo uzņēmumu saraksts, kurā ir gan Latvenergo, gan Latvijas valsts meži, un mēs šo sarakstu netaisāmies vērt vaļā. Nekādu slepeno protokolu ar Starptautisko Valūtas fondu nav.

Attiecībā uz Baltijas korporatīvās pārvaldības institūta ziņojumu – tā galvenais mērķis ir uzlabot valsts uzņēmumu pārvaldību un kapitāla atdeves rādītājus. Triju gadu laikā būtu iespējams palielināt dividenžu ieņēmumus par 75 miljoniem latu.

Nav jāsteidzas ar valsts aktīvu pārdošanu, kad tirgus situācija ir nelabvēlīga. Video

Diskusijās par ekonomisko politiku galvenā ideoloģiskā cīņa jums ir ar PLL. Taču vēlēšanu kampaņu Vienotība balsta uz pretnostatījumu starp jums un Urbanoviču. Kas tad tik slikts notiktu, ja Urbanovičs kļūtu par premjerministru?
Faktiski tā ir konceptuāla izvēle par valsts attīstības stratēģiju. Attiecībā uz Vienotību tā ir pilnīgi skaidra Rietumu izvēle, virziens uz tālāku integrāciju ES un NATO. Savukārt SC pozīcija ir diezgan neskaidra. Kaut kādi mēģinājumi piebalsot citām partijām, kas Eiropas Komisijā saskata «fiskālos okupantus», un orientācija Austrumu virzienā. Vienotība, protams, nav pret sadarbības stiprināšanu ar Krieviju, tieši otrādi, ļoti daudz ir darījusi, lai tas notiktu. Bet esam skaidri pateikuši, ka Saskaņas centra vadītā valdībā nestrādāsim. Acīmredzot tas būs Rīgas domei līdzīgs modelis – kopā ar oligarhu partijām.

Vai jūs būtu gatavi veidot koalīciju ar SC, kurā jūs būtu premjerministrs?
Atbilstoši aptaujām pašreizējā koalīcija – Vienotība, ZZS, Visu Latvijai!-TB/LNNK – nākamajā Saeimā varētu gūt vairākumu. Protams, galarezultātu noteiks vēlētāji, un pašreiz mēs nenoliedzam arī citus koalīcijas modeļus, taču pirmā varbūtība ir turpināt darbu pašreizējā koalīcijā. Video

Tomēr, ja SC saņem visvairāk balsu, vai tas nevarētu radīt problēmas sabiedrībā, ja viņi tiek atstāti ārpus koalīcijas?
Vienotība strādā, lai velēšanās uzvarētu un turpinātu vadīt valdību.

Vienotību  veido cilvēki ar atšķirīgiem viedokļiem. Vai nesašķelsities pēc vēlēšanām?
Nē. Dienas kārtībā drīzāk būs jautājums par virzību uz Vienotību kā vienu partiju.

Vai jūs jūtaties kā Vienotības līderis, vai esat tikai iegansts, uz ko atsaukties citiem Vienotības kandidātiem?
Protams, es jūtos arī kā Vienotības līderis – viens no līderiem. Jo mums ir Vienotības priekšsēdētājs, līdzpriekšsēdētāji. Video

Kurš ir galvenais? Jums ir tik daudz priekšnieku, ka ierindas vēlētājs apjūk – Kristovskis, Āboltiņa, Štokenbergs un jūs.
Mums dažādi varas zari – ir partijas struktūras, ir valsts struktūras. Protams, es esmu Vienotības premjera kandidāts un arī pašreiz premjers un viens no valdes locekļiem.

Šlesers ir teicis, ka jūs pēc vēlēšanām plānojat pārcelties uz Briseli uz kādu labu amatu. Vai esat gatavs strādāt Latvijā – Saeimā vai valdībā – visu 10.Saeimas pilnvaru laiku?
Tieši tā. Es esmu izvirzīts kā Vienotības premjera kandidāts, esmu gatavs turpināt šo darbu.

Kas ir jūsu prezidenta amata kandidāts? Kā vērtējat Zatleru, vai piedāvāsit alternatīvu?
Formālu lēmumu Vienotībā neesam pieņēmuši, tas vēl nav darba kārtībā. Video

Vai jums ir personisks viedoklis?
Es varu teikt, ka šādu iespēju nevar izslēgt. Manuprāt, Zatlera kungs tomēr sevi ir parādījis pietiekami labi kā prezidents. Sākumā mums, tajā laikā Jaunajam laikam, arī bija bažas par prezidenta izvēles procesu, par necaurskatāmību un par to, vai prezidents nebūs marionete oligarhu rokās, taču mēs redzam, ka šīs bažas nav piepildījušās.

Ar ko jūs noteikti neveidotu koalīciju? Ar PCTVL ne – to visi saka. Vai jūs būtu gatavi veidot valdību ar Šleseru un Šķēli?
Viens no Šķēles pirmajiem darbiem, atgriežoties politikā, bija vadīt Tautas partijas aizbēgšanu no valdības. Koalīcija pēc tam piedāvāja Šlesera partijai pievienoties koalīcijai. Šlesera kungs paņēma veselu mēnesi pārdomām un tad Kosmonautikas dienā pateica, ka tomēr ne. (Smejas.) Līdz ar to šie kungi paši nav izrādījuši vēlmi strādāt.

Kas jums būtu pilnīgi nepieņemami principu vai personāliju ziņā, veidojot jauno valdību?
Šajās vēlēšanās atšķirībā no daudzām iepriekšējām būtiskāka ir stratēģiskā dimensija. Skaidra virzība uz ciešāku integrāciju ES un NATO, pašreizējās integrācijas politikas un naturalizācijas procesa turpināšana, nekādu pilsonības nulles variantu, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā. Tie ir pamata principi, uz kuriem šī valsts ir balstīta un kuri ir jāsaglabā.

Un sadarbība ar starptautiskajiem aizdevējiem?
Tas nav stratēģijas, bet taktikas jautājums. Ir svarīgi turpināt un sekmīgi pabeigt Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmu. Tas, ka ik pa brīdim izskan aicinājumi atteikties no starptautiskā aizdevuma…

Vairs jau ne…
Nu, jā, kungi mētājas ar viedokļiem, bet jebkurā gadījumā AŠ kvadrāta programmā ir rakstīts par starptautiskajiem aizdevējiem kā par «finansiāliem okupantiem». Derētu atcerēties, kas šos «finanšu okupantus» uz Latviju atveda.

Viņiem ir atbilde – tas bija vajadzīgs, Godmanis to izdarīja, bet jūs pēc tam visu salaidāt grīstē.
Ā, skaidrs, skaidrs. (Smejas.)

Jūs esot nepareizi rīkojies, burtiski pildīdams visu, jo ekonomiskā situācija pasliktinājās –  Godmanis solīja piecu procentu pagrimumu, bet bija astoņpadsmit.
Latvijā grūti ar kaut ko pārsteigt, bet šī retorika sava primitīvisma dēļ tiešām pārsteidz. Jau pagājušā gada februārī valdības klasificētajā ziņojumā par makroekonomisko situāciju bija skaidri ielikta recesijas prognoze 12 %, kas ātri vien pārvērtās par 18 %. Apgalvot, ka Godmanis sarunājis piecu procentu recesiju – nu, tas ir, atvainojiet, tiešām primitīvisms. Tad var arī teikt, ka Godmanis pats ar sevi bija sarunājis divu procentu izaugsmi 2009.gadā – pirmajā budžeta projektā tā bija plānota.

Katrā ziņā aizdevuma nosacījumus mēs diezgan būtiski pārskatījām. Kad biju premjera kandidāts, vispirms pateicu – mums jāpanāk lielāks budžeta deficīta līmenis. Sākotnējā vienošanās bija piecu procentu deficīts pagājušogad un šogad, trīs – nākamgad. Mēs to pārskatījām – desmit procenti pagājušogad, astoņi ar pusi šogad, seši – nākamgad, trīs – 2012.gadā. Video

Rimšēviča kungs ir paziņojis, ka jebkāda nodokļu paaugstināšana būtu kapu zvans Latvijas ekonomikai. Jūs teicāt, ka daļa no konsolidācijas tomēr būs jāveic uz nodokļu rēķina.
Vairākkārt esmu aicinājis Rimšēviča kungu norādīt precīzi, kurās vietās tad viņš piedāvā veikt samazinājumus. Ne reizi neesmu saņēmis atbildi. No malas, protams, ir viegli komentēt un pamācīt, bet ekonomiskā realitāte ir tāda, kāda tā ir.

DOSJĒ. Kas jāzina par Vienotību?
1. 9.Saeimā. Jaunais laiks vēlēšanās ieguva 16,4% balsu un 18 vietas, par astoņām mazāk nekā iepriekšējā Saeimā, un palika opozīcijā gan Aigara Kalvīša (TP), gan arī Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībai. 2009.gada martā par premjeru kļuva Valdis Dombrovskis (JL). Viņa valdībā JL ir arī finanšu, ekonomikas un iekšlietu ministra portfeļi, bet aizsardzības ministrs Imants Lieģis ir PS biedrs. Pašlaik JL frakcijā ir 15, PS frakcijā – 7 deputāti.

2. Apvienošanās. Šogad martā dibināto apvienību veido partijas Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība (kuras līderi ir bijušie JL biedri un bijušais TB/LNNK biedrs Ģirts Valdis Kristovskis) un Sabiedrība citai politikai (kuras priekšgalā ir bijušie TP deputāti Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks). Jūnija sākumā Vienotībā iestājās tā dēvētā lietussargu grupa, kuras 11 dalībnieki ar bijušo Dienas galveno redaktori Sarmīti Ēlerti priekšgalā kļuva par PS biedriem.

3. Skandāli.
Šķelšanās. Jau 2007.gada martā JL ārkārtas kongresā vairāki partijas vadošie biedri asi kritizēja partijas dibinātāju Einaru Repši par pakļaušanos «pelēko kardinālu» Dana Titava un Edgara Jaunupa viedoklim un lēmumu pieņemšanu šaurā pietuvināto lokā. Bet 2008.gada janvārī par izstāšanos no partijas paziņoja četri Saeimas deputāti – Sandra Kalniete, Ilma Čepāne, Kārlis Šadurskis, Ina Druviete. Februārī amatu zaudēja JL pārstāvis, Rīgas mērs Aivars Aksenoks, kurš pēc tam aizgāja no partijas, tāpat kā virkne pašvaldību deputātu. Februārī Kalniete paziņoja par jaunas partijas dibināšanu, un aprīlī tika nodibināta Pilsoniskā savienība.

Lemberga stipendiāti. 2007.gada sākumā kļuva zināms: Ģenerālprokuratūra ieguvusi pierādījumus tam, ka politiķi saņem maksājumus no Ventspils uzņēmumu melnās kases. Naudas saņēmēju sarakstā bija arī partija Jaunais laiks. Publiski zināms, ka liecības šajā lietā prokuratūrā ir sniedzis JL līderis Einars Repše. JL pārstāvji ir atzinuši, ka 2002.gadā ir saņēmuši naudu no Ventspils uzņēmumu grupas. Šo naudu partijas kontā ieskaitījušas vairākas privātpersonas, nepārsniedzot likumdošanā atļautos ziedojumu limitus, līdz ar to JL uzskatījis, ka ziedojumi ir likumīgi deklarēti.

Dombrovskis meloja. 2009.gada maijā kļuva zināms, ka Finanšu ministrija apsver iespēju samazināt pensijas par 20%. Premjerministrs to noliedza un apgalvoja, ka budžeta izdevumu samazināšana neskars pensijas, taču pēc pašvaldību vēlēšanām jūnijā pensijas tika samazinātas par 10% (strādājošajiem pensionāriem – par 70%). Kaut gan valdība par šo samazinājumu bija vienojusies ar sociālajiem partneriem un par to balsoja visas valdības koalīcijas partijas, premjerministra  nevēlēšanās par to brīdināt pirms vēlēšanām izraisīja sabiedrības sašutumu. 2009.gada decembrī Satversmes tiesa pensiju samazināšanu atzina par neatbilstošu Satversmei.

Titava padzīšana. 2010.gada februārī JL kongresa starpbrīdī sasauktajā valdes sēdē tika nolemts no partijas izslēgt Danu Titavu par rupjiem disciplīnas pārkāpumiem. Titavs JL bija iestājies 2004.gadā, bet līdz tam darbojies kā partijas dibinātāja un priekšsēdētāja Einara Repšes palīgs un uzticamības persona. Titava izslēgšana sadusmoja Repši, kurš pat draudējis aiziet no partijas. Šajās vēlēšanās Repše vairs nekandidē un ir paziņojis par nodomu aiziet no politikas.

Devalvatori. Pretēji Dombrovska valdības īstenotajai «iekšējai devalvācijai» – algu un citu budžeta izdevumu samazināšanai – daži Vienotībā ietilpstošās SCP biedri ar Jāni Ošleju priekšgalā uzstāj uz lata devalvāciju kā labāku ekonomiskās krīzes seku pārvarēšanas līdzekli.

10 tūkstoši. Aprīlī partijas Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars paziņoja, ka par iespējamo kandidēšanu Vienotības sarakstā viņam prasīti 10 000 latu. Apvienības līderi naudas prasīšanu noliedza, Štokenbergs skaidroja, ka Dzintars viņu pārpratis – šādu summu viņš minējis kā aptuveno nepieciešamo finansējumu viena kandidāta kampaņai.

4. Līderi. 10.Saeimas vēlēšanu sarakstu pirmie numuri ir Ģirts Valdis Kristovskis Rīgā, Valdis Dombrovskis Vidzemē (viņš ir arī apvienības premjerministra kandidāts), Solvita Āboltiņa Kurzemē, Sarmīte Ēlerte Zemgalē un Aleksejs Loskutovs Latgalē. 

5. Sarkanās līnijas. Apvienība paziņojusi, ka neveidos valdību kopā ar PCTVL un arī nestrādās Saskaņas centra premjera valdībā, taču nav noraidījusi iespēju, ka SC varētu būt Vienotības premjera vadītā valdībā. Apvienības līderi lielākoties skeptiski izsakās par iespējām strādāt kopā ar Par labu Latviju!

6. Izredzes. Vienotība ar 14-16% pastāvīgi turas aptauju līderos uzreiz aiz Saskaņas centra, pretendējot uz 25-30 vietām Saeimā.

Izbēgt no gāzes atkarības

Posted on septembris 15, 2010 by - Vēlēšanas

MĒRĶI. Kas 10.Saeimai jāsasniedz enerģētiskās drošības jomā?

Eiropas Savienības valstu vidū Latvija ir otrā enerģētiski ievainojamākā valsts aiz Bulgārijas. Ap 70% energoresursu mēs importējam, turklāt bīstami liela proporcija to vidū ir siltuma un elektrības ražošanā izmantotajai gāzei, kuras vienīgais piegādātājs ir Krievijas Gazprom. Tas Latviju padara ne tikai politiski ietekmējamu, bet pakļauj arī monopola cenu diktātam – ne velti dabasgāzes cenas Latvijā ir par 30% augstākas nekā Vācijā.

Šī nav nolemtība. Latvija var dažādot enerģijas avotus un izveidot sistēmu, kas mūs ilgtermiņā nodrošinātu ar drošāku un lētāku enerģiju. Virziens, kurš jāattīsta, ir enerģijas ražošana no vietējiem atjaunojamajiem energoresursiem (AER), iekļaušanās Eiropas valstu energotīklos un energoefektivitātes pasākumi. Politikas dokumentos tie jau ir definēti kā Latvijas mērķi, diemžēl praktiskie darbi līdz šim bijuši negribīgi un formāli. Daļēji vainojams Latvijas gāzes un Latvenergo lobijs, daļēji – politiķi, kuri enerģijas ražošanu no AER padarījuši par sev izdevīgu noslēgtu rūpalu, un daļēji arī cilvēku nezināšana.

Žurnāls Ir kopā ar enerģētikas un politikas speciālistiem formulēja galvenos mērķus, kuri jāsasniedz 10.Saeimai nākamajos četros gados, lai enerģētisko atkarību pārvarētu un izveidotu patērētājam draudzīgu energosistēmu. Šos mērķus salīdzinājām ar partiju programmās paustajām enerģētikas nostādnēm. Detalizētāka un publiski pieejama programma enerģētikas jomā ir Vienotībai un Visu Latvijai!-TB/LNNK (tiesa, katrai šīs apvienības partijai sava), bet ZZS un Saskaņas centrs enerģētikas nostādnes definējušas īsajās programmās. Par labu Latviju! publiskotajā programmā par enerģētiku nav ne vārda, tāpēc tā apskatā nav iekļauta.

Šajā apskatā nav iekļauta vēl viena liela izšķiršanās, kas stāv priekšā – vai Latvijai tiešām jāceļ lielā ogļu un biomasas stacija Kurzemē vai jāpiedalās atomelektrostacijas būvē. Speciālisti norāda, ka no Latv­energo nav pieejama pietiekami detalizēta informācija par jaudām un to apmaiņu, lai šajā jautājumā izdarītu spriedumus.

KAS JĀSASNIEDZ?

Mazāks enerģijas imports
Jārod alternatīvas Krievijas gāzes piegādēm elektrības un siltuma ražošanai un jārada apstākļi enerģijas tirgu savienošanai ar Ziemeļvalstīm un Centrāleiropu. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā izvirzīts mērķis līdz 2030.gadam samazināt importēto energoresursu īpatsvaru kopējā bilancē līdz 35-40%. Lai to sasniegtu, nākamajos četros gados enerģijas importam jāsarūk par 6%, to aizstājot ar enerģiju, kas ražota no vietējiem resursiem.

Ko par šo tēmu saka partiju programmas? Saskaņas centrs par energoneatkarību nerunā, bet sola «pārorientēt ekonomiku uz Latvijā ražotas elektroenerģijas izmantošanu».

Vienotība energoneatkarību izvirza par tautsaimniecības prioritāti nākamajiem četriem gadiem. Sola dažādot energoresursu piegādes avotus un līdz 2015. gadam izveidot energotīklu starpsavienojumus ar Eiropu.

Zaļo un Zemnieku savienība par energoneatkarību nerunā, bet sola «palielināt vietējo atjaunojamo energoresursu daļu enerģētikā».

Visu Latvijai!-TB/LNNK enerģētiskās atkarības mazināšanu no Krievijas uzskata par būtisku uzdevumu un piedāvā to darīt, sniedzot valsts atbalstu enerģijas ražošanai no vietējiem AER. TB/LNNK sola būvēt jaunas elektrostacijas, lai «pārskatāmā nākotnē» Latviju pilnībā nodrošinātu ar vietējo elektroenerģiju.

Lielāks aER īpatsvars
Enerģijas ražošana no AER ir mērķtiecīgi jāattīsta. ES enerģētikas politikas kontekstā Latvija apņēmusies AER īpatsvaru līdz 2020.gadam palielināt līdz 40%. Lai to sasniegtu, nākamajos četros gados AER īpatsvaram jāpalielinās par 3-4%. Šā mērķa nodrošināšanai jāizveido stabila tiesiskā bāze enerģijas ražošanai no AER, kas tirgus dalībniekiem nodrošinātu atklātus un skaidrus spēles noteikumus un ekonomiski pamatotu atbalstu. Jāievieš arī enerģijas nodokļi jeb ar akcīzes nodokļa un PVN palīdzību jāveicina AER izmantošana iepretim fosilajam kurināmajam. Tas veicinātu patērētāju ieradumu maiņu un radītu līdzekļus energoefektivitātes celšanai un mazturīgo atbalstam.

Partijas pievēršas AER savās pro­grammās, bet vairākums neuzņemas konkrētus solījumus. SC plāno «palielināt atjaunojamo enerģijas resursu īpatsvara izmantošanu saistībā ar enerģijas taupības pasākumiem; izveidot autonomu ekoloģiski tīru elektroenerģijas ražotāju tīklu».

Vienotība apņemas panākt 40% AER īpatsvaru agrāk – 2015.gadā. Apvienība vēlas likvidēt AER kvotu sistēmu un izveidot «ekonomiski pamatotu, elastīgu sistēmu vietējo enerģijas ražotāju un patērētāju atbalstam».

ZZS sola «atbalstīt alternatīvo enerģijas veidu izmantošanas iespējas un samazināt AER piemērojamos nodokļus».

TB/LNNK piedāvā valsts atbalstu elektrības ražošanai no AER, atsakoties no obligātā iepirkuma kvotām un samazinot iepirkuma cenu. Partija piedāvā valsts atbalstu arī mājsaimniecībām vēja ģeneratoru un saules paneļu uzstādīšanai. Visu Latvijai! noteikusi mērķi 2020.gadā sasniegt vēl lielāku vietējo AER īpatsvaru nekā valsts apņēmusies, proti, 60%. Tā vēlas panākt, lai investori lielajās pilsētās būtu ieinteresēti būvēt lielas biomasas koģenerācijas stacijas.

Sistemātiska ēku siltināšana
Nākamajai Saeimai ir jāmaina ēku siltināšanas programma, un šajā procesā vairāk pienākumu jāuztic valstij un pašvaldībām, negaidot tikai iedzīvotāju iniciatīvu.

SC un ZZS par šo tēmu neizsakās, SC vienīgi runā par taupības pasākumiem kontekstā ar AER.

Vienotība sola atbalstu mājokļu energoefektivitātes paaugstināšanai, izmantojot vietējos siltināšanas materiālus un jaunus tehnoloģiskos izgudrojumus, kā arī ieviest stingrākus būvniecības noteikumus, lai veicinātu energoefektīvu ēku būvi.

TB/LNNK sola «kompleksu valsts programmu daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes uzlabošanai», bet Visu Latvijai! iesaka noteikt «zema energopatēriņa ēkas par vienīgo būvniecības un rekonstrukcijas standartu».

Reāla konkurence tirgū
Jārada priekšnoteikumi reālai konkurencei enerģētikas tirgū, lai rastos jauni tirgus dalībnieki un patērētājiem būtu izvēles iespējas. Nepieciešams restrukturizēt Latv­energo un elektrības pārvadei izveidot neatkarīgu uzņēmumu. Uzņēmumiem nodrošināt brīvu pieeju gāzes tīkliem.

SC un ZZS programmās konkurences ieviešana nav pieminēta.

Vienotība sola «pakāpeniski liberalizēt energoresursu tirgu» un rūpēties «par sabiedrībai pieejamu un saprotamu energoresursu cenu mehānismu».

TB/LNNK vēlas «pēc iespējas ātrāk nodrošināt» mājsaimniecību un mazo ražotāju iespējas brīvi izvēlēties elektroenerģijas piegādātāju un liberalizēt gāzes piegādes tirgu.

EKSPERTU VIEDOKĻI
Juris Ozoliņš, enerģētikas konsultants:
Enerģijas jaunās problēmas un ar to saistītos nopietnos lēmumus partijas savās programmās formulē izvairīgi. Neviena partija nemēģina sasaistīt enerģijas, vides vispārējos ekonomiskos jēdzienus kopējā izpratnē par ilgtspējīgu attīstību – laikam taču pakļaujas reklāmas kampaņu vadītāju apgalvojumam par vēlētāju primitīvismu. Tādēļ joprojām iesprūk solījumi gādāt par zemākiem tarifiem ar administratīvām metodēm. Enerģijas tirgi tiek pieminēti kā attālas parādības un iespējamas bīstamības. Neviens neiedrošinās ierunāties par metodēm, ar kurām būtu jāatdzīvina valsts un pašvaldību uzņēmumu pieeja kapitālam un jāuzlabo infrastruktūra. No visām programmām atšķiras VL-TB/LNNK, kurā var atrast nostādnes virzībā uz sektora modernizēšanu.

Edgars Vīgants, Latvijas Siltumražotāju asociācijas padomes loceklis:
Lielākā daļa partiju priekšvēlēšanu programmās cenšas pozicionēt sevi par «zaļās» enerģijas un energoefektivitātes aizstāvēm. Apsveicami, ja tās gaida, ka vēlētāji atbalstīs šādus uzstādījumus. Tomēr puslīdz izvērsti par enerģētiku runā tikai Vienotības un VL-TB/LNNK vēlēšanu programmas, no kurām konkrētāka šķiet otrā. Dīvaini, ka abas joprojām sola likvidēt AER kvotu sistēmu, kas kopš šāgada pavasara jau atcelta. Attiecībā uz nodokļiem neviena programma nemin konkrētus skaitļus. Laikā, kad laužam šķēpus par PVN izlīdzināšanas (palielinājuma) datumiem un labākajā gadījumā nodokļu paaugstināšanas atlikšanu, ZZS solījumi vēl vairāk samazināt AER piemērojamos nodokļus (kurus?) izklausās īpaši populistiski.

Vecums nenāk viens

Posted on septembris 15, 2010 by - Vēlēšanas

MĒRĶI. Kas 10.Saeimai būtu jādara, lai risinātu demogrāfisko un sociālo krīzi?

Ne īslaicīgā straujā izaugsme, ne tai sekojošā spējā ekonomiskā lejupslīde nav veicinājusi Latvijas sabiedrības vai politiskās elites apņēmību nopietni meklēt risinājumus smagākajam izaicinājumam Latvijas ilgtermiņa attīstībai – demogrāfiskajai krīzei, kuras apmēri jau sen ir zināmi un kura apdraud gan tautsaimniecību, gan sociālo sistēmu, gan latviešu tautas pastāvēšanu. 

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā milzīga uzmanība tiek veltīta jautājumam – vai būs jāapcērp pensijas, lai samazinātu 2011.gada budžeta deficītu? Taču tikpat kā netiek apspriests fakts, ka, neko nemainot, sociālā budžeta deficīts turpinās pieaugt un, pēc Labklājības ministrijas (LM) aprēķiniem, varētu atgriezties līdzsvarā tikai pēc pusgadsimta – 2060.gadā. Krīze devusi papildu stimulu emigrācijai, kas sākās jau treknajos gados, taču no Latvijas izbraukušajiem partiju priekšvēlēšanu programmas pievērš minimālu uzmanību. Visās vēlēšanu diskusijās runā par bezdarbu, taču reti piemin strukturālā bezdarba problēmu – līdztekus lielam nestrādājošo skaitam pastāv neapmierināts pieprasījums pēc kvalificētiem darbiniekiem. Visgrūtāk risināmā problēma ir zemā dzimstība, kurai saglabājoties pašreizējā līmenī, iedzīvotāju skaits katru gadu samazināsies par aptuveni 10 000 cilvēku, un dažs labs no pašreizējiem Saeimas deputāta kandidātiem varētu piedzīvot brīdi, kad būs tikai trīs strādājošie uz diviem pensionāriem. 

Šīs ilgtermiņa problēmas nevar atrisināt vienas Saeimas pilvaru laikā, tomēr tām ir jābūt nākamās Saeimas dienas kārtības galvgalī. Žurnāls Ir, konsultējoties ar ekspertiem, identificē svarīgākos izaicinājumus un iezīmē ceļus, kā ar tiem tikt galā.

KAS JĀSASNIEDZ?

Darbs atrod darbinieku
Solījumi samazināt bezdarbu ir starp retajiem, kuriem vismaz dažas partijas ir gatavas pievienot konkrētus skaitļus. Par labu Latviju! sola radīt 150 000 darba vietu. Vienotība sola aptuveni to pašu: «Mēs panāksim, lai nodarbinātība jau četros turpmākajos gados sasniegtu 70%, tas ir, aptverot 1,1 miljonu cilvēku un bezdarbs samazinātos līdz 7%.»

Par nelaimi, tieši šie konkrētie solījumi var izrādīties nereāli. Kā norādījis ekonomists Mortens Hansens, 1,1 miljona cilvēku nodarbinātība, kuru Latvija sasniedza 2007.gada beigās, var izrādīties vēl viens pārkaršanas radīts pārspīlējums, kad darba tirgū tika ierauti pat cilvēki, kuri faktiski nebija tam kvalificēti. Hansens rēķina, ka reāli nodarbināmo skaits varētu būt ap miljonu, tas ir, par 50 000 vairāk, nekā patlaban strādā. Reāli nodarbināmo skaitu varētu palielināt tikai ar mērķtiecīgām izglītošanas programmām.

Sociālā budžeta glābšana
Pēc Labklājības ministrijas prognozēm, sociālā budžeta deficīts pieaugs no 213 miljoniem latu pērn līdz 433 miljoniem latu 2012.gadā. Lai nodrošinātu pašreizējo izmaksu līmeni, jau nākamgad sociālais nodoklis būtu jāpaaugstina no pašreizējiem 33,09% līdz 46,8%, kas ir politiski neiespējami.

Vienīgais risinājums ir samazināt izdevumus, kā to paredz LM priekšlikumi, no kuriem svarīgākie ir pensionēšanās vecuma pakāpeniska paaugstināšana no pašreizējiem 62 līdz 65 gadiem (sākot ar 2016.gadu) un pensiju indeksēšanas iesaldēšana. Tomēr pat šie soļi līdzsvaru sociālajā budžetā nodrošinās, tikai sākot ar 2027.gadu.

2010.gadā 35% no valsts izdevumiem tiek veltīti sociālajai aizsardzībai. Tas ir divreiz vairāk nekā nākamajam lielākajam izdevumu postenim – ekonomiskajai darbībai, gandrīz divreiz vairāk nekā izglītībai un veselības aizsardzībai kopā. Gandrīz ceturtā daļa valsts budžeta izdevumu aiziet pensijām. Kaut partijas solīja nesamazināt sociālos maksājumus, jautājums par sistēmas dzīvotspēju paliek atklāts.

Ārlatviešu iesaistīšana
Aplēses svārstās, tomēr ir ticami, ka pēdējos gados no Latvijas izbraukuši kādi 100 000 cilvēku. Partijas savās programmās šo emigrāciju piemin labi ja dažos teikumos.

Eiropas Latviešu apvienība uzskata, ka nākamajai Saeimai minimālā programma būtu dubultpilsonības pieļaušana ārpus Latvijas dzimušajiem bērniem, bet maksimālā programma – sevišķa vēlēšanu apgabala radīšana pilsoņiem ārvalstīs un vēlēšanu reģistra ieviešana, kas atvieglotu līdzdalību vēlēšanās. Būtu arī jāuzlabo latviešu valodas apguve ārpus Latvijas, gan norīkojot skolotājus uz citām valstīm, gan izstrādājot valsts akreditētu metodiku valodas apguvei, lai bērniem, atgriežoties Latvijā, nav jāsāk skolas gaitas zemākās klasēs.

Demogrāfiskais sprādziens?
Fundamentāli svarīgs un tajā pašā laikā ļoti grūti risināms ir jautājums par dzimstības palielināšanu. Pat ja visas Latvijas ģimenes jau rīt apņemtos laist pasaulē četrus bērnus, iedzīvotāju skaits turpinās kristies vēl vairākus gadu desmitus, jo pēdējos 20 gados piedzimis relatīvi maz bērnu, un viņu atvases nespēs aizvietot vecvecāku paaudzi. Speciālisti iesaka ieviest lielākas nodokļu atlaides par bērniem, palielināt pabalstus. Taču šādu sociālo pabalstu palielināšana neizbēgami atdursies gan pret īstermiņa budžeta grūtībām, gan pret nepieciešamību sociālo budžetu izmantot vecākās paaudzes atbalstīšanai.

EKSPERTU VIEDOKĻI
Ilmārs Mežs, demogrāfs:
Ir jādara viss iespējamais, lai ģimenēm būtu izdevīgi laist pasaulē bērnus – it īpaši trešo un nākamos, jo vienu vai divus lielākā daļa kaut kad tomēr sev sagādā. Taču atbalsts demogrāfijai ir ar ļoti ilgu atdevi – tikai pēc 25 vai 30 gadiem manīs pirmos augļus no šī ieguldījuma, tāpēc arī grūti par to izšķirties. Un vēl – starp Latvijas vēlētājiem ir divreiz vairāk pensionāru nekā ģimenes, kam varētu dzimt bērni, līdz ar to tīri demogrāfiski šī prioritāte tiek izbalsota no dienaskārtības un paliek tukšu saukļu līmenī.

Roberts Ķīlis, Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs:
Nākamajai Saeimai būs jāpieņem stratēģiski lēmumi, kas noteiks, tieši kāda labklājības valsts jeb sociālais modelis Latvijā pastāvēs turpmākos 10 un vairāk gadus. Iepriekšējais modelis nozīmēja tuvredzīgu demogrāfisku politiku, eskalējošu kreditētu patēriņu, kopumā regresīvu nodokļu politiku un grūti izprotamu atbildības sadalījumu starp valsti un pilsoni izglītības un veselības aprūpes jomā. Tādēļ ir izšķiroši, ka šo lēmumu pieņēmēji redz un izprot stratēģiskās saiknes un ilgtermiņa ietekmi, kas pirmajā mirklī var likties «tikai» tehnisks jautājums par nākamā gada budžetu.

Aldis Austers, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēža vietnieks:
Ikvienam zināms laiks būtu jāpavada ārpus Latvijas, tikai tā var iegūt plašāku redzesloku un jaunus kritērijus, pēc kuriem vērtēt Latvijā notiekošo. Idejas, valodas, kontakti – tas viss nāk no emigrācijas. Tajā pašā laikā latvieši ārpus Latvijas nevar un nedrīkst nedomāt par Latviju. Lai kur pilsonis atrastos, viņš ir un būs pilsonis. Mūs vērtē pēc tā, no kādas valsts nākam. Maldās tie, kuri domā, ka «noliekot» Latviju būs vieglāk. Rietumeiropā to nesaprot, cilvēki ir patrioti – ja tu noliedz savu zemi, tad neesi nekas.

Mortens Hansens, ekonomists:
Lai samazinātu strukturālo bezdarbu, nepieciešamas trīs lietas:  izglītība, izglītība un izglītība. Pārāk daudzas izglītības iespējas nosaka nevis darba tirgus pieprasījums, bet gan izglītības sistēmas piedāvājums. Izmaiņas 90.gadu sākumā, atmetot inženieru un zinātnieku izglītību un pārorientējoties uz biznesu, jurisprudenci un grāmatvedību, ir bijušas daudz par lielu.

Līdz vēlēšanām 16 dienas

Posted on septembris 15, 2010 by - Vēlēšanas

Politiķu plāni, ekspertu un vēlētāju viedokļi ik nedēļu Ir Vēlēšanu sadaļā

MĒRĶI. Kas būs jālemj jaunajai Saeimai, lai Latvija attīstītos?

INTERVIJA. Līderi, kuru saraksti aptaujās pārvar 5% barjeru

DOSJĒ. Darbi, skandāli un solījumi, kas jāatceras pirms vēlēšanām

VĒLĒTĀJS. Balsotāju argumenti, kuri nosaka politisko izvēli

 

JĀBALSO! Ardis Markss – kāpēc es piedalīšos vēlēšanās?
Man nepatīk, ka mēs daudzējādā ziņā esam pēdējās vietās Eiropā. Tas ir smieklīgi, ka uz premjera amatu kandidē cilvēki, kuriem ir krimināla pagātne, kas nevienā citā civilizētā Eiropas valstī nebūtu iespējams, – tā savu iesaistīšanos sociālajā kampaņā Domā, par ko balsot skaidro tās vadītājs Ardis Markss. Kampaņas ideja dzimusi no Latvijas Universitātes studentes Elīnas Blektes diplomdarba, un rezultāts ir atraktīvas lelles, kas asprātīgi mudina paskatīties uz politiķu darīto un jaunajiem solījumiem. 

Mājaslapā www.parunpret.lv, vides stendos un pa pastu izsūtītās vēstulēs kampaņas organizatori aicina iedzīvotājus atbildēt uz jautājumu, vai gribi pieļaut, ka «Lielā Mute uzdzīvo uz Tava rēķina» vai «Kabata piesavinās tavu naudu»? Markss cer, ka kampaņa liks vēlētājiem aizdomāties un viņi vairs neuzķersies «uz tukšiem klaunu solījumiem». Kampaņas autoriem ir viens mērķis – lai nebūtu jākaunas par Latviju, kā tas ne reizi vien bijis, apceļojot Eiropu un pēc tam atgriežoties «no nākotnes atpakaļ pagātnē» – mājās.

 

Mīļais cilvēk, viņš ir mans draugs

Posted on septembris 15, 2010 by - Pusdienās

LTV Ziņu dienesta vadītājam Marekam Gailītim ir tuvas saites ar Šlesera cilvēkiem

Gailītis man piedāvā satikties Zaķusalā, gluži tāpat kā tēvzemietim, mediju ietekmētāja publicitāti ieguvušajam satiksmes ministra biroja vadītājam un deputāta kandidātam Emīlam Jakrinam. Mēs gan nestāvam Daugavmalā, un sarunas saturs ir skaidrs. Gailītis vedina uz Ziņu dienesta stāvu televīzijas ēkā. Kabinetā, kurš labākos laikus pieredzējis pirms gadiem divdesmit, Gailītis no skapja izņem divas kastītes ar sviestmaizēm un divus ābolus. «Pusdienosim tā, kā ēdu ik dienu,» viņš saka. «Tā ir lētāk.»

Apollo redaktors Gailītis, kura darbi Latvijas žurnālistikā vērā ņemamas pēdas nav atstājuši, LTV Ziņu dienesta vadībā nonāca pirms četriem gadiem, kad iepriekšējais vadītājs Gundars Rēders tika izsūtīts strādāt par korespondentu uz Briseli. Gailītim par amatu jāpateicas konkursa komisijai, kas pēkšņi atteicās no kritērija par augstāko izglītību (Gailītim tādas toreiz nebija, bet tagad ir: absolvējis psihologus RPIVA). Viņa vadības laikā LTV atstāja komanda, kas vēlāk TV3 izveidoja raidījumu Nekā personīga. Šāgada Saeimas vēlēšanas sabiedriskais medijs sagaida bez skatītāju un politikas veidotāju respektētiem politikas un ekonomikas korespondentiem, toties ar saistošiem stāstiem par zoodārzu vai Brīvdabas muzeju. Atšķirībā no britu televīzijām, kuras pirms vēlēšanām publicēja detalizētu uzvedības kodeksu debatēs un tās pārvērta patiesā notikumā, LTV iekustējās tikai pēc komerckanālu rosības ar rezultātu, kas ir, maigi izsakoties, blāvs. («Šis ir tikai jūsu viedoklis. Protams, ņemšu to vērā,» nesen uz līdzīgu kritiku mikroblogu vietnē Twitter atbildēja Gailītis.)

Ziņu virsrakstos LTV tagad nonākusi, pateicoties Gailīša ierakstītai sarunai ar tēvzemiešu ziedotāju ģimenes atvasi Jakrinu. Cik no tās saprotams, politiķis piesola žurnālista sievai straujāku karjeru Satiksmes ministrijas kontrolētā uzņēmumā, ja De facto sāks lūkoties pielaidīgāk uz SM darbiem. Par Jakrina sarunāto ceturtdien Saeimas Nacionālās drošības komisijā jāskaidrojas viņa priekšniekam, ministram Kasparam Gerhardam. Gailīša karjerā tas esot tiešākais un nopietnākais ietekmēšanas mēģinājums. Viņš ar politiķiem parasti netiekoties – tik vien, cik pirms vai pēc raidījumiem.

Jakrina publiski izskanējušajā versijā bijušas aizdomas par cita politiskā spēka – Par labu Latviju! – ietekmi uz LTV. Viņš nav vienīgais, kas tā domā. Nesen internetā klejoja bijušās Ziņu dienesta darbinieces vēstule, kur minēti četri gadījumi, kad Gailītis centies ietekmēt saturu par labu PLL – kā rādīts apvienības dibināšanas kongress, 10 minūšu gara, nekritiska intervija ar Itera bosu, PLL finansētāju Juri Savicki, PLL premjera kandidāta Aināra Šlesera tikšanās ar Igoru Krutoju Jaunajā vilnī un tikšanās ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktori. Lai gan sākumā Gailītis ziņu aģentūrām vēstulē rakstīto nosauca par murgiem, vēlāk notikušo publiski apliecināja pieredzējuši Ziņu dienesta darbinieki.

«Vai jūs tagad rādīsit katra politiķa tikšanos ar NVA vadību?» vaicāju, ēzdama sviestmaizi. «Iespējams, ja tur parādīsies informācija, kas ir būtiska un interesanta,» atbild Gailītis. Šlesera gadījumā tā bijusi iespēja NVA direktorei pavaicāt, vai politiķa pērn pirms pašvaldību vēlēšanām dotais solījums izveidot Rīgā 50 000 darbavietu ir izpildīts. Pārraidītajā materiālā gan Šleseram neviens neprasīja uzrādīt darbavietu skaitu, tāpat kā intervija ar Savicki nebija tikai par gāzi, bet par slikto valdību un labo PLL. «Mīļais cilvēk, es nerakstu jautājumus, es nemontēju sižetus, es nestāvu nevienam aiz muguras atšķirībā no tiem gadījumiem, kas te ir bijuši un par kuriem diemžēl neviens nav runājis, izņemot iekšējās sapulces,» Gailītis nesavaldās, taču uz konkrētiem jautājumiem – kurš un ko ietekmējis – neatbild. «To labāk jautājiet cilvēkiem,» viņš saka. Runa esot par 2002.gada vēlēšanām, kad toreizējais galvenais redaktors licis izvēlēties noteiktus citātus, no gataviem sižetiem izmontējis sev netīkamos un citādi domājošajiem draudējis ar atlaišanu.

Tiesa, ir neiespējami saprast, kuru personu Gailītis domā, jo bijusī redaktore Baiba Strautmane amatu bija pametusi vasarā, bet Inta Lase sāka strādāt jau pēc vēlēšanām. Gan viņa, gan toreizējā LTV ziņu producente Ilze Jaunalksne apgalvo, ka nekāda politiska viedokļu atlase nav notikusi.

Par savu neitralitāti Gailītim nav izdevies pārliecināt pat līdzgaitniekus. De facto pagājušajā svētdienā vairākkārt uzsvēra, cik svarīga ir raidījuma neatkarība skatītāju acīs, tā it kā dodot mājienus, ka šaubām ir pamats un skaidras atbildes no vadības nav saņēmuši arī paši.

Uz jautājumu, kādas attiecības viņu saista ar Šlesera runasvīru Ģirtu Dripi, izspēlējis etīdes ar pretjautājumiem, Gailītis atbild, ka abi iepazinušies Latvijas Universitātes politoloģijas studijās un ir draugi. «Bet mums ir ļoti precīza vienošanās: ja mēs runājam, tad tikai par sportu un vēl kaut ko, bet nerunājām par citām lietām, kas var skart viņu un kaut kādā veidā Šleseru,» saka Gailītis.

Atšķirībā no iepriekšējās 100.panta diskusiju vadītājas Ivetas Elksnes, kuru ar Ģirtu Dripi saista dzeltenajos žurnālos atspoguļotas personiskas attiecības un tāpēc viņa nevadīja nevienu raidījumu, kurā piedalījās Šlesers, Gailītis šim atturēšanās piemēram nav sekojis, vadot 100.panta preses kluba diskusijas. «Es tur neredzu problēmu,» viņš saka.

Ģirts nav vienīgais Dripju ģimenes loceklis, par kura saitēm ar LTV Ziņu dienesta vadītāju būtu jāuzdod jautājumi. Ģirta brālis Lauris kādu laiku bija Šlesera preses sekretārs un pēc tam pārstāvēja Satiksmes ministriju virknē uzņēmumu, ieskaitot valdes priekšsēdētāja amatu Gailīša dzīvesbiedres tagadējā darbavietā LVRTC. Laura Dripes karjera valsts maizē beidzās, kad viņu pieķēra maluzvejā.

Pēc jautājuma, kādas ir viņa attiecības ar Lauri Dripi («ne tik draudzīgas kā ar Ģirtu») un vai kādam ģimenē ir biznesa saites ar viņu («neko par to nezinu»), nopūšos, jo manā somā piemigušajā klēpjdatorā ir izziņa no Uzņēmuma reģistra, kas to apliecina. Kad stiepjos pēc somas, Gailīti piemeklē apgaismība: jā, brālim ar Lauri esot kopēja firma, bet tas bijis pirms gadiem četriem pieciem. Šogad SIA Family Real Estate nolemts likvidēt, liecina Uzņēmumu reģistra dati.

Gailīša pasaules fascinējošais elements ir tās nesaskaņa ar citiem tās pašas orbītas dalībniekiem. Sižetu gatavošanu par LPP neesot mēģinājis ietekmēt – viņš esot tikai ideju ģenerators, kura domas iet caur producentu filtru. Gailītis apgalvo, ka nav īpaši interesējies, kā Panorāma atspoguļo Laura Dripes aktivitātes zivju bendēšanā. Korespondente Laura Vonda gan apliecina, ka Gailīša interese par diktora tekstu bijusi lielāka nekā parasti un vainagojusies ar korespondentes frāzi – ja vadītājs uzskata, ka viņa nav spējīga uzrakstīt nelielu tekstu no ziņu aģentūrām, lai dara to pats. Strīds beidzies.

Gailītis uzskata, ka runas par mediju vājumu pirms šīm vēlēšanām ir pārspīlētas – tieši tāpat kā atbalsis par LTV Ziņu dienesta ietekmēšanu. Sabiedriskie un citi mediji strādājot kā vienmēr, un problēma esot nepietiekamais finansējums. Tāpēc, piemēram, LNT var doties uz reģioniem debatēt ar partiju sarakstu līderiem, bet sabiedriskā TV debates rīko Rīgā.

Kad lūdzu Gailīti nosaukt vienu lietu, ar ko viņš kā vadītājs lepojas, viņš izvēlas Neo (LU līdzstrādnieks Ilmārs Poikāns, kas pārkopēja datus no VID sistēmas un nodeva De facto). Kur tieši ir žurnālistikas nopelns, un ko šis gadījums ir mainījis? Gailīša seja savelkas pārsteigumā. «Ko tas mainīja? Ko tas mainīja?» balss tonalitāte pieaug, un seko retorisks pretjautājums – ko mainīja ziņa par naudas nodošanu Jūrmalas tualetē, kas pazīstama kā būtiskākā epizode no Jūrmalgeitas? «Es kā amatpersona varu drošāk aizpildīt elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Ja pēc šī stāsta man nebija pārliecības, ka tur ir viss kārtībā, tagad esmu par 90% pārliecinātāks, ka bija.» Saku, ka tāds nebija Neo mērķis, viņš gribēja pierādīt, ka taupības režīms dažās vietās ir muļķības. «Gan, gan. Tas jau viens otru neizslēdz.»

Skolotājs grābeklis

Posted on septembris 15, 2010 by - Komentārs

Ungāru politiķi solīja sadot SVF, paši dabūja pa pauri

Pavasarī Ungārijā pie varas nāca jauna valdība, kura tika ievēlēta, pateicoties partijas Fidesz vadītāja Viktora Orbana kareivīgajiem solījumiem nesamazināt valsts tēriņus, pazemināt nodokļus un «atjaunot valsts pašcieņu», piespiežot Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju pārskatīt Ungārijai izsniegtā aizdevuma noteikumus.

Kopš tā laika premjerminstra Orbana jaunizceptā valdība ar augsti paceltu galvu ir mērķtiecīgi vilkusi laukā no šķūnīša grābekļus, nolikusi sev priekšā un tad sparīgi kāpusi tiem virsū.

Jūnijā Orbans aizbrauca uz Briseli, cerēdams no Eiropas Komisijas saņemt atlaides šāgada budžeta veidošanai. Taču viņš dabūja aukstu dušu no EK prezidenta Barrozu, kurš viņam aizrādīja, ka «mūsu vēstījums Ungārijai un citām valstīm ir tāds, ka ir jāpaātrina fiskālā konsolidācija [t.i., deficīta samazināšana], nevis tā jāpalaiž vaļīgāk. Nevajag pretstatīt fiskālo konsolidāciju un izaugsmi. Ja nebūs fiskālās konsolidācijas, nebūs iespējams sasniegt izaugsmi.»

Šā belziena apdullināts, Orbans deva vaļu saviem padomniekiem, kuri pēkšņi sāka publiski stāstīt, ka Ungārijai draud bankrots un ka tā varētu kļūt par nākamo Grieķiju. Kad rezultātā SVF un EK nevis atmaiga, bet gan vēl vairāk sapīka, finanšu tirgi sabijās ne pa jokam, forints sāka strauji krist, un radās šaubas, vai kāds vispār vairs būs gatavs aizdot Ungārijas valdībai naudu, Orbana valdība no šā otrā belziena tomēr nedaudz atžilba un sāka stāstīt, ka esot vienkārši pārprasta – protams, ka iekļaušoties jau apsolītajā deficīta līmenī. Un vēl sasauca ārkārtas valdības sēdi, lai izstrādātu plānu šā mērķa sasniegšanai. 

Tirgi nedaudz nomierinājās, kas Orbanam bija skaidrs signāls ķerties pie nākamā grābekļa. Jūlijā viņa valdība pārtrauca sarunas ar SVF un EK, kurās nemaz necentās prezentēt ticamu plānu, kā 2011.gadā samazināt budžeta deficītu līdz 3% no iekšzemes kopprodukta, kuru iepriekšējā valdība bija solījusi panākt. Neatkarīgi vērotāji norāda, ka sarunu pārtraukšana no Ungārijas puses bija apzināts sabiedrisko attiecību gājiens, jo starptautiskās organizācijas būtu bijušas gatavas turpināt runāt, pat ja jūlija sarunu raundā nekāda vienošanās netika panākta. Tā vietā Orbans pirms SVF delegācijas ierašanās aizbrauca uz Dienvidāfriku skatīties pasaules kausa spēles futbolā (kurā Ungārija pat nepiedalījās), bet viņa pārstāvji atstāja tikšanos ar SVF un EK pārstāvjiem, nenosaukuši plānoto 2011.gada budžeta deficīta apjomu.

Te nu būtu vietā Orbana politikas faniem skandēt «Cieti!» – kā pavēli Ungārijas tautai, kurai tagad bija jāsāk ciest no viņa politikas sekām. Tāpat kā Latvijā, arī Ungārijā lielākā daļa kredītu izsniegta ārzemju valūtās, un pēc sarunu pārtraukšanas ar SVF forints sāka strauji zaudēt vērtību. Kopš Orbana valdības nākšanas pie varas forinta vērtība ir kritusies par aptuveni 15%. Mājsaimniecībām un uzņēmumiem, kuri ņēmuši kredītus ārzemju valūtās, dabiski varētu rasties jautājums, kāda jēga ir no Fidesz solījumiem samazināt nodokļus, ja to galvenais rezultāts ir paaugstināti ikmēneša maksājumi bankām? Tie, savukārt, atrauj naudu arī no patēriņa, kurš, neskatoties uz ekonomikas atkopšanos, turpina krist.

Orbana piekoptajai «cietajai» politikai ir vēl virkne negatīvu seku. Bankām forinta kursa krišana draud ar vēl lielāku norakstāmo kredītu apjomu brīdī, kad, pēc Capital Economics analītiķu aprēķiniem, tās jau atrodās bīstami tuvu kapitālnepietiekamības robežai. Bet Ungārijas Centrālā banka sāk nopietni apsvērt iespēju palielināt procentu likmes, lai padarītu pievilcīgākus ieguldījumus ungāru vērtspapīros un tādējādi samazinātu spiedienu uz forintu, taču tas būtu vēl viens trieciens ekonomikas atlabšanai.

Visbeidzot, ekonomiskās politikas nestabilitāte turpina sadārdzināt cenu par naudu, kuru Ungārijas valdība aizņemas tirgū. Par 2014.gadā dzēšamajām obligācijām Ungārijai tagad ir jāmaksā 7,2%. (Salīdzinājumam – Latvija 1.septembrī izlaida obligācijas ar garāku atmaksas termiņu – 5 gadiem – un ievērojami zemāku likmi – 5,691%).

8.septembrī Ungārijas finanšu ministrs pēc skarbas tikšanās ar saviem ES kolēģiem paziņoja reportieriem, ka Ungārija tomēr ir gatava «ar ES atbalstu» panākt 3% budžeta deficītu 2011.gadā.

Tātad pēc vairākus mēnešus ilgušas izrādes, kura maksājusi Ungārijai gan labo slavu, gan ievērojamu daudzumu naudas, Orbana valdība ir atkal spiesta piekāpties starptautiskajiem aizdevējiem.

Un ne jau tikai Ungārija vien. Ap to pašu laiku Ukrainas parlamentā izcēlās kautiņš, jo prezidenta Janukoviča valdība, kura bija cerējusi ar Krievijas naudas palīdzību izsprukt no SVF vienošanās noteiktajiem budžeta sakārtošanas soļiem, tomēr beigās tā vai tā bija spiesta izlīgt ar SVF un ķerties pie gāzes cenas dubultošanas un pensijas vecuma paaugstināšanas.

Arī Latvijā ir maza mēroga orbani un janukoviči, kuri piepūš vaigus un vēlētājiem sola patriekt «finanšu okupantus». (Ārvalstu vēstniekiem viņi gan tagad stāsta kaut ko citu.) Lembergs grib panākt, lai kredītus «noraksta mums kā Zimbabvei», Urbanovičs cer izmantot naudu «ekonomikas stimulēšanai» – iespēju, kuru gan SVF, gan EK jau no paša sākuma ir nepārprotami noraidījuši, bet Šlesers teic, ka «mēs gribam pilnīgi pārslēgt šo līgumu, lai mums nebūtu izgrieztas rokas». Lai viņš varētu dāļāt valsts pasūtījumus pa labi un pa kreisi.

Ir cilvēki, kuri mācās no citu kļūdām, ir cilvēki, kuri mācās no savām kļūdām, un ir cilvēki, kuri nemācās ne no viena, ne no otra. No iegāzēšanas grāvī mūsu «interešu aizstāvji» secinājuši tikai to, ka jāgāzē vēl trakāk. Tāpēc ir lieki cerēt, ka no Ungārijas un Ukrainas pieredzes viņi sapratīs, ka vienīgais viņu tukšo draudu rezultāts būtu padarīt jau tā nepatīkamo budžeta konsolidācijas procesu vēl sāpīgāku, jo grābekļi, uz kuriem viņi grasās kāpt, ir lieli un sāpīgi trāpīs arī tautai.

Zelta akcija

Posted on septembris 15, 2010 by - Komentārs

ZZS nebūs ekskluzīvas teikšanas par valdību, ja Saeimā nebūs PLL

Svaru cilātāji Viktors Ščerbatihs un Aivars Visockis pēc vēlēšanām izšķirs, vai Latvija paliks Rietumu parauga demokrātija, vai arī dosies Kremļa apkampienos? Izklausās dīvaini un biedējoši. Taču Zaļo un Zemnieku savienība, kuras vēlēšanu sarakstos ir šie kungi, pašlaik tiek uzskatīta par «zelta akcijas» turētāju – ka tieši tās lēmums veidot valdību vai nu ar Vienotību un VL!-TB/LNNK, vai nu ar Saskaņas centru un Par labu Latviju! noteiks Latvijas valsts virzību nākamajiem vismaz piecpadsmit gadiem.

Saeima ir augstākais likumdevējs, tās deputātu simts pauž Latvijas tautas suverēno gribu. Tādā ziņā deputātam Ščerbatiham ir tieši tāda pati balss kā, piemēram, «zemnieku» priekšsēdim Augustam Brigmanim vai jebkuram citam no Saeimas simta. Vienīgi cienījamo sportistu grūti uzskatīt par likumdevēju. Četru gadu laikā viņš šad un tad manīts Saeimā, taču ne reizi nav pat runājis no tās tribīnes, kur nu vēl, ka būtu iesniedzis likumdošanas priekšlikumus. Un tomēr atkal ir ZZS sarakstā.

Ščerbatihs ir pateicīgs pieminēšanai, taču šai un arī dažai citai partijai tipiskāki ir podziņu spiedēji, kuri nesvīst sporta vai koncertzālēs, bet rātni dirn darbavietā un palaikam pat izrāda likumdošanas iniciatīvu, par kuru pašiem sapratnes tik vien, ka to kādam vajag.

Piemēram, «zemnieks» Vilnis Edvīns Bresis, kurš 2008.gadā iesniedza grozījumus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumā, kuri būtu novērsuši šādu līdzekļu legalizācijas novēršanu, bet neprata paskaidrot, ko nozīmē tajos lietotais termins mutatis mutandis. Vai «zemnieces» Skaidrīte Pilāte un Baiba Rivža, kuras šovasar piedāvāja grozījumus likumā par privatizāciju, bet, kad Valsts prezidents tos nodēvēja par valsts nozagšanas likumu, tā sanervozējās, ka pat nespēja atcerēties, kurš tos viņām atnesis iesniegšanai. Abas, protams, ir ZZS sarakstos.

Vēlēšanu sarakstu veidošanas tehnoloģija (lai nav jāteic – principi) mēdz būt dažāda, kaut gan kandidātu popularitāte ir svarīga visām partijām visur demokrātiskajā pasaulē. Tomēr «zaļie zemnieki» ir ekstrēms gadījums. Ikvienai partijai aktuālo problēmu, kā panākt līdzsvaru starp kandidātu kompetenci un «ievēlējamību», tie atrisina bez kompromisiem – atdodami sarakstu veidošanu sabiedriskās domas aptaujātājiem, štrunts par kompetenci.

Brigmanis žurnālam Ir pirms nedēļas izstāstīja, kā tika veidoti ZZS saraksti. Partijas nodaļas «salasīja šos cilvēkus» («pēc sava prāta un līdzības»), «mēs atsijājām, un saraksts tika iedots pazīstamajai firmai SKDS – lai vēlētājs saliek plusiņus un mīnusiņus».

Rezultātā izglītības ministre, pedagoģijas zinātņu doktore Tatjana Koķe iznāca esam «pilnīgi bez variantiem». Ārpus sarakstiem palika arī bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Straume, toties otrais numurs Rīgā tika Iekšlietu ministrijas viedokļa pārstāstītājam televīzijā Kārlim Seržantam, kam nav nekādas likumdevējam nepieciešamās kvalifikācijas, atskaitot TV ekrāna mēbeles «atpazīstamību». Sarakstā Vidzemē ir Aleksandrs Kiršteins, tik radikāls «latviešu nacionālists», ka savulaik izmests no Tautas partijas par antisemītismu. Bet sarakstā Latgalē ir bijušais Daugavpils mērs Rihards Eigims, kas rīkoja pilsētas svētkus par godu «padomju atbrīvotājiem», un, kad mēģina runāt latviešu valodā, tad ir sāpīgi klausīties, pareizāk, skatīties.

Sarakstu veidošanas principi labi izpauž ZZS «programmatisko» mērķi – būt jebkurā valdībā. Tāpēc Brigmanim lielākoties kastinga jeb modeļu atlases menedžera darbs – nokomplektēt aktieru ansambli, kas spētu aizpildīt gana daudz vietu Saeimā, lai var izpildīt minēto «programmu». Kāda cita programma būtu kopēja Kiršteinam un Eigimam, Seržantam un Ščerbatiham?

Paliek neomulīgi, domājot, ka valsts nākotne atkarīga no minēto kungu spējas kopīgi pieņemt atbildīgu lēmumu vai izpildīt vai neizpildīt ZZS «premjerministra kandidāta» Aivara Lemberga untumus, kurš pats nekandidē un politisko atbildību neuzņemas. Būtu drošāk, ja tā «zelta akcija» piederētu kādam prognozējamākam spēkam. ZZS ir prognozējams tikai vienā ziņā – ka ir gatavs būt jebkādā valdībā.

Patiesībā jau valsts varas akcijas simtprocentīgi pieder Latvijas pilsoņiem, un tā būs tikai viņu izvēle, kādās proporcijās tās uz četriem gadiem nodot pārvaldībā saviem priekšstāvjiem.

«Zaļie zemnieki», nav šaubu, savu daļu dabūs un valdībā būs. Taču, vai viņu daļa būs «zelta akcija», būs atkarīgs pirmām kārtām no tā, vai savējo izdiņģēs abi Š kvadrātā. Vēlētāju vairākumam sliktā ziņa – naudas šiem kungiem ir daudz. Taču ir arī labā ziņa – atšķirībā no Latvijas pirmā oligarha, otrais un trešais paši kandidē vēlēšanās, tāpēc ar statistu veiksmīgu atlasi vien nepietiks.

Turklāt Guntis Ulmanis diezin vai var mēroties popularitātē ar kultūristu Visocki. Par simt tūkstošiem latu sarakstam piepirktā Gaļina Poliščuka latviski nerunā tikpat principiāli kā Eigims, tomēr nav «jumts» nekam vairāk kā tikai pašas teātra trupai. Arī dažs no galvenajiem TP un LPP/LC «darītājiem» palicis «bez variantiem». Lielais valsts drošības lietu kārtotājs Dzintars Jaundžeikars nobāzts Vidzemes saraksta dibengalā. Finanšu ministrs ekonomikas gāzes pedāļa lūšanas brīdī Atis Slakteris vispār nav sarakstos, kaut gan ieviesa Latvijā «finanšu okupāciju», pret ko abiem Š tagad cīnīties.

Šķēlem ar Šleseru pašiem vien jāiznes galveno lomu slogs, pārējie ir tikai statisti. Tāpēc viņu apvienības saraksti ir vienīgie no visiem, kuros nav jēgas vilkt plusus un mīnusus kandidātiem. Ja vien nav vēlmes redzēt abus arī nākamajā Saeimā, PLL sarakstiem labāk vispār neķerties klāt. Pārējo partiju saraksti gan var būt pateicīgs materiāls rediģēšanai.

Atstāt abus oligarhus «bez variantiem» būtu arī labākais veids, kā atņemt valdības veidošanas «zelta akciju» Brigmanim ar Ščerbatihu. «Mēs gribam, lai tauta izvēlas,» Brigmanis skaidro mušu ar kotletēm sarakstu recepti. Būtu pareizi, ja tauta, nevis viņš, izvēlētos arī nākamo Latvijas valdību.

Nebūšu dārzenis

Posted on septembris 15, 2010 by - Redaktores sleja

Vara vienmēr īstenojas caur indivīdiem, nevis tiek pret viņiem pielietota

Kā akmens ieplunkšķot ūdenī uzsit šļakatas, tā šo Mišela Fuko citātu atmiņā uzjundīja ziņa, ka 66 procenti aptaujāto uzskata par ticamu iespēju, ka šoruden Latvijā varētu notikt mēģinājumi viltot vēlēšanu rezultātus. Par iepriekšējām vēlēšanām gan lielākajai daļai ir ticība, ka rezultāti bijuši godīgi. Tātad pa šo laiku paļaušanās uz citu šaizemiešu godprātīgumu ir stipri padilusi. Taču, ja šo ziņu pārtulkojam pēc Fuko padoma, tad neuzticēšanās kādiem ļaunprāšiem nozīmē galvenokārt jau nepaļaušanos uz saviem spēkiem tikt ar viņiem galā. Savi spēki dilst?

Māksliniecei Džemmai Skulmei, mūsu šīsnedēļas kultūras intervijas viešņai, sagaidot 85.gadskārtu, ir atziņas par spēku izsīkšanu. «Ķermenis vairs netur,» viņa saka par fiziski grūto gleznošanas procesu. Pārcilājusi Renuāra (sēja otu pie spēku zaudējušajām rokām) vai Matisa (kļuvis akls, izgrieza no papīra ornamentus) risinājumus, viņa nonākusi pie sava: «Pēc iespējas neko lieku nedarīt. Trāpīt.» Izdomāt, tikai tad darīt. Un neaizmirst paskatīties uz darbu «no pakalna» – nomainīt ierasto skatpunktu, kaut vai noliekties un ačgārni caur kājstarpi paskatīties uz rezultātu, lai tiešām to saredzētu.

Cits satricinošs spēka un vājuma krustpunkts ir ķīmiķis Jānis Polis – izcilais remantadīna izgudrotājs, kurš pašlaik cīnās ar slimību. Piedzīvojot sāpes un līdzcilvēku novēršanos («Mani trīsreiz vienā dienā izsēdināja no tramvaja. Smirdēju. Man kājās bija tārpi»), viņš tomēr nav zaudējis dzīvīgumu. Es nebūšu dārzenis, viņš saka, pieķēdēts pie sistēmas caurulītēm. Uz atvadām noskaita Elzas Ķezberes patriotisko Lūgšanu, kas sacerēta viņa dzimšanas gadā, neilgi pirms valsts neatkarības zaudēšanas: «Latvija! Svētīts lai mūžam tavs vārds…»

Tikai retais no mums personīgi saticis aptaujātājus, no kuru pētījuma izriet šokējošais skaitlis, ar ko iesāku šo sleju. Taču aptauja nav beigusies. Varam paši sev pajautāt, vai ticu vēlēšanu godīgumam un, pie reizes, – vai manas rokas ir tik nespējīgas, ka nevaru vairs noturēt «otu» jeb šajā gadījumā vēlēšanu biļetenu un balsošanas novērotāja anketu? Negribas būt dārzenim, kas tic, ka varu kāds izmanto pret mani, nevis tā īstenojas caur maniem darbiem.