Žurnāla rubrika: Svarīgi

Saeimas vēlēšanās izšķirsies turpmākais valsts ekonomikas attīstības kurss

Starp traferetajām frāzēm, kuras klīst sabiedrībā un daudzos izraisa tikai nekritisku piekrišanu, ir rezignētais apgalvojums, ka «pēc vēlēšanām jau nekas nemainīsies». Tie paši politiķi, tā pati politika, neko daudz nevar ietekmēt.

Ir vairāk nekā ironiski, ka šāds priekšstats guvis plašu skanējumu tieši laikā, kad pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē tās pilsoņiem vēlēšanās būs jāizvēlas starp diviem fundamentāli atšķirīgiem tautsaimniecības attīstības piedāvājumiem.

Līdz šim Latvijas attīstības galvenais virziens vienmēr ir bijis skaidrs. Pēc neatkarības atgūšanas bija jāceļ kapitālisms uz PSRS plānveida saimniecības drupām, pēc tam bija jāiestājas Eiropas Savienībā, bet treknajos gados vispār nebija jādomā, jo naudas bija vairāk nekā saprašanas, un politiķu vienīgās domstarpības bija par to, kā varētu vairāk tērēt un par cik zemāk nolaist nodokļus.

Kad nāca krīze, bija jāvelta visi spēki, lai noturētos virs ūdens, bet tagad, pēc pirmajām stabilizācijas pazīmēm, ir pienācis brīdis lemt: pa kuru ceļu iesim, lai nodrošinātu Latvijai noturīgu izaugsmi nākotnē.

Izvēles ir divas. Varam turpināt pašreizējās Dombrovska koalīcijas sākto kursu, kurš balstās uz atbildīgu budžeta politiku un eksportā saredz spēku, kurš vilks mūsu tautsaimniecības attīstību. Vai arī varam nesatraukties par budžeta deficītu, stimulēt vietējo patēriņu un vēl cerēt uz ciešākām attiecībām ar Krieviju, kā piedāvā pašreizējā Saeimas opozīcija.

Pirmā izvēle, kuru lielākā vai mazākā mērā atbalsta Vienotība, Zaļo un Zemnieku savienība un Visu Latvijai!-TB/LNNK, nozīmē sakost zobus šodien, lai labāk dzīvotu rīt. 2011.gada budžeta veidošana nebūs viegla, un vēl aizvien nav skaidrs, par cik būs jāsamazina tēriņi un jāpalielina ienākumi, lai sasniegtu mērķi – 6% no IKP deficītu. Ir zināma loģika koalīcijas politiķu argumentos, ka nav vērts par to runāt, kamēr nav zināmi jaunākie skaitļi par ekonomikas attīstību, tomēr būtu grūti noliegt, ka šai izvairībai ir arī politiski motīvi, jo kurš gan grib pirms 2.oktobra biedēt vēlētājus? Tāpēc jau tagad skaidrs: ja šis politiskais virziens uzvarēs vēlēšanās un jaunā valdība turpinās tagadējās darbu, pēc budžeta projekta izstrādes pār to noteikti birs pārmetumu krusa par lēmumiem, kuri nepieciešami, lai samazinātu deficītu. Tomēr šai politikai par labu runā fakts, ka pēdējā gada laikā tā jau ir devusi rezultātus – rūpnieciskā ražošana un eksports ir būtiski pieauguši, bezdarbs sācis samazināties un aizvien krītošās procentu likmes Latvijas tirgū liecina, ka tā dalībnieki ir noticējuši šīs politikas ilgtspējai.

Otro izvēli agresīvi propagandē vēlēšanu apvienība Par labu Latviju!, kurai vienbrīd maigos, citkārt asākos toņos piebalso Saskaņas centrs. Virziens abiem tas pats: fundamentāli jārevidē vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu (PLL šo sadarbību sauc par «fiskālo okupāciju», SC dēvē valdību par SVF «dzimtļaudīm»). PLL ļoti precīzi izklāsta, kādus nodokļus viņi taisās samazināt, kādus budžeta tēriņus palielināt, savukārt SC izsakās apzināti nekonkrēti. (Gaidām uz Dombrovska budžeta projektu, saka Urbanovičs, kurš tajā pašā laikā cer veidot nākamo valdību ar savu it kā ārkārtīgi kompetento ekspertu komandu, kuras dalībnieku vārdus viņš gan nav gatavs atklāt). Taču ne viens, ne otrs nespēj sniegt ticamu atbildi uz būtiskāko jautājumu, uz ko Latvijai būs jāatbild šāgada beigās – kā samērot Latvijas budžeta ienākumus ar izdevumiem? PLL finanšu ministra kandidāts Šķēle sola iekasēt pasakainas summas no ēnu ekonomikas apkarošanas, Urbanovičs plāno pārliecināt SVF par lielāka budžeta deficīta nepieciešamību, cer uz Krieviju un vēl koķetē ar devalvāciju.

Tā var atļauties runāt cilvēki, kuriem nav reāli jāatbild par valsts finanšu situāciju. Vismaz līdz nākamajam gadam Latvijas spēja finansēt budžeta deficītu būs atkarīga no SVF un Eiropas Komisijas aizdotās naudas, un viņi būs gatavi šo pro­grammu turpināt tikai tad, ja Latvija demonstrē apņēmību pakāpeniski samazināt budžeta deficītu un panākt situāciju, kurā šāds ārkārtas aizdevums vairs nebūs nepieciešams. PLL un SC nav ne pirmie, ne pēdējie, kuri sola ar visādu brīnumlīdzekļu palīdzību izsprukt no SVF uzliktās finanšu disciplīnas, taču šādi centieni mēdz novest pie vēl skarbākas sadursmes ar realitāti. Jo vairāk kāds lielās par savu nelokāmo mugurkaulu, jo dziļāk nākas asti ieraut kājstarpē. Piemēri nav tālu jāmeklē. Pēdējā gada laikā gan Ukraina, gan Ungārija centusies izdarīt to, ko tagad mums sola Šlesers, Šķēle un Urbanovičs, bet abas pēc ievērojamiem materiāliem un morāliem zaudējumiem bija spiestas atgriezties pie tās pašas politikas, kuru pirms tam bramanīgi solīja mainīt.

Varbūt kāds no mūsu SVF lamātājiem cer rast naudu citur? Viņiem par nelaimi, šo pašu SVF politiku cieti atbalsta arī Eiropas Savienība un tās spēcīgākā valsts Vācija, kuras valdības vadītāja Angela Merkele savā nesenajā vizītē Rīgā nepārprotami uzsvēra savu atbalstu pašreizējai valdības politikai. Savukārt Krievijai pašai jācīnās ar budžeta deficīta samazināšanu, tāpēc velti cerēt, ka Kremlis maksās latvietēm māmiņu algas. Neraugoties uz visiem miljardiem, kurus Ukraina šogad saņēmusi no Krievijas, cena par gāzi un pensionēšanās vecums tomēr bija jāpalielina.

Tātad alternatīva ir skaidra: vai nu turpināt sākto kursu, kurš jau devis rezultātus un rada pamatu stabilai ilgtermiņa attīstībai, vai arī ticēt, ka tā pati zemo nodokļu un lielo tēriņu politika, kura iegāzēja mūs trekno gadu nelaimē, daudzu to pašu cilvēku izpildījumā mūs nevis iedzīs dziļāk krīzē, bet kaut kādā brīnumainā kārtā no tās izvedīs. Mēs varam turpināt virzīties uz priekšu, lai arī lēnāk, nekā burbuļa gados bijām pieraduši, vai arī varam tikt atsviesti atpakaļ tajā saspīlējumā un nestabilitātē, kuru piedzīvojām 2009.gada vasarā, kad nevienam nebija skaidrs, kādai politikai Latvija sekos.

Šī ir būtiska izvēle, un tā var ietekmēt Latvijas attīstību vēl ilgi pēc tam, kad 10.Saeima jau būs nolikusi savas pilnvaras. Pēc šīm vēlēšanām Latvijā būs nozīmīgas izmaiņas. Vai tās būs uz labo vai slikto pusi, ir mūsu – vēlētāju – ziņā.

Labojums: internetā publicētajā raksta versijā izlabots 2011.gada deficīta mērķis, kurš ir 6%, nevis 6,5% no IKP

Saeimas vēlēšanās izšķirsies turpmākais valsts ekonomikas attīstības kurss

Starp traferetajām frāzēm, kuras klīst sabiedrībā un daudzos izraisa tikai nekritisku piekrišanu, ir rezignētais apgalvojums, ka «pēc vēlēšanām jau nekas nemainīsies». Tie paši politiķi, tā pati politika, neko daudz nevar ietekmēt.

Ir vairāk nekā ironiski, ka šāds priekšstats guvis plašu skanējumu tieši laikā, kad pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē tās pilsoņiem vēlēšanās būs jāizvēlas starp diviem fundamentāli atšķirīgiem tautsaimniecības attīstības piedāvājumiem.

Līdz šim Latvijas attīstības galvenais virziens vienmēr ir bijis skaidrs. Pēc neatkarības atgūšanas bija jāceļ kapitālisms uz PSRS plānveida saimniecības drupām, pēc tam bija jāiestājas Eiropas Savienībā, bet treknajos gados vispār nebija jādomā, jo naudas bija vairāk nekā saprašanas, un politiķu vienīgās domstarpības bija par to, kā varētu vairāk tērēt un par cik zemāk nolaist nodokļus.

Kad nāca krīze, bija jāvelta visi spēki, lai noturētos virs ūdens, bet tagad, pēc pirmajām stabilizācijas pazīmēm, ir pienācis brīdis lemt: pa kuru ceļu iesim, lai nodrošinātu Latvijai noturīgu izaugsmi nākotnē.

Izvēles ir divas. Varam turpināt pašreizējās Dombrovska koalīcijas sākto kursu, kurš balstās uz atbildīgu budžeta politiku un eksportā saredz spēku, kurš vilks mūsu tautsaimniecības attīstību. Vai arī varam nesatraukties par budžeta deficītu, stimulēt vietējo patēriņu un vēl cerēt uz ciešākām attiecībām ar Krieviju, kā piedāvā pašreizējā Saeimas opozīcija.

Pirmā izvēle, kuru lielākā vai mazākā mērā atbalsta Vienotība, Zaļo un Zemnieku savienība un Visu Latvijai!-TB/LNNK, nozīmē sakost zobus šodien, lai labāk dzīvotu rīt. 2011.gada budžeta veidošana nebūs viegla, un vēl aizvien nav skaidrs, par cik būs jāsamazina tēriņi un jāpalielina ienākumi, lai sasniegtu mērķi – 6% no IKP deficītu. Ir zināma loģika koalīcijas politiķu argumentos, ka nav vērts par to runāt, kamēr nav zināmi jaunākie skaitļi par ekonomikas attīstību, tomēr būtu grūti noliegt, ka šai izvairībai ir arī politiski motīvi, jo kurš gan grib pirms 2.oktobra biedēt vēlētājus? Tāpēc jau tagad skaidrs: ja šis politiskais virziens uzvarēs vēlēšanās un jaunā valdība turpinās tagadējās darbu, pēc budžeta projekta izstrādes pār to noteikti birs pārmetumu krusa par lēmumiem, kuri nepieciešami, lai samazinātu deficītu. Tomēr šai politikai par labu runā fakts, ka pēdējā gada laikā tā jau ir devusi rezultātus – rūpnieciskā ražošana un eksports ir būtiski pieauguši, bezdarbs sācis samazināties un aizvien krītošās procentu likmes Latvijas tirgū liecina, ka tā dalībnieki ir noticējuši šīs politikas ilgtspējai.

Otro izvēli agresīvi propagandē vēlēšanu apvienība Par labu Latviju!, kurai vienbrīd maigos, citkārt asākos toņos piebalso Saskaņas centrs. Virziens abiem tas pats: fundamentāli jārevidē vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu (PLL šo sadarbību sauc par «fiskālo okupāciju», SC dēvē valdību par SVF «dzimtļaudīm»). PLL ļoti precīzi izklāsta, kādus nodokļus viņi taisās samazināt, kādus budžeta tēriņus palielināt, savukārt SC izsakās apzināti nekonkrēti. (Gaidām uz Dombrovska budžeta projektu, saka Urbanovičs, kurš tajā pašā laikā cer veidot nākamo valdību ar savu it kā ārkārtīgi kompetento ekspertu komandu, kuras dalībnieku vārdus viņš gan nav gatavs atklāt). Taču ne viens, ne otrs nespēj sniegt ticamu atbildi uz būtiskāko jautājumu, uz ko Latvijai būs jāatbild šāgada beigās – kā samērot Latvijas budžeta ienākumus ar izdevumiem? PLL finanšu ministra kandidāts Šķēle sola iekasēt pasakainas summas no ēnu ekonomikas apkarošanas, Urbanovičs plāno pārliecināt SVF par lielāka budžeta deficīta nepieciešamību, cer uz Krieviju un vēl koķetē ar devalvāciju.

Tā var atļauties runāt cilvēki, kuriem nav reāli jāatbild par valsts finanšu situāciju. Vismaz līdz nākamajam gadam Latvijas spēja finansēt budžeta deficītu būs atkarīga no SVF un Eiropas Komisijas aizdotās naudas, un viņi būs gatavi šo pro­grammu turpināt tikai tad, ja Latvija demonstrē apņēmību pakāpeniski samazināt budžeta deficītu un panākt situāciju, kurā šāds ārkārtas aizdevums vairs nebūs nepieciešams. PLL un SC nav ne pirmie, ne pēdējie, kuri sola ar visādu brīnumlīdzekļu palīdzību izsprukt no SVF uzliktās finanšu disciplīnas, taču šādi centieni mēdz novest pie vēl skarbākas sadursmes ar realitāti. Jo vairāk kāds lielās par savu nelokāmo mugurkaulu, jo dziļāk nākas asti ieraut kājstarpē. Piemēri nav tālu jāmeklē. Pēdējā gada laikā gan Ukraina, gan Ungārija centusies izdarīt to, ko tagad mums sola Šlesers, Šķēle un Urbanovičs, bet abas pēc ievērojamiem materiāliem un morāliem zaudējumiem bija spiestas atgriezties pie tās pašas politikas, kuru pirms tam bramanīgi solīja mainīt.

Varbūt kāds no mūsu SVF lamātājiem cer rast naudu citur? Viņiem par nelaimi, šo pašu SVF politiku cieti atbalsta arī Eiropas Savienība un tās spēcīgākā valsts Vācija, kuras valdības vadītāja Angela Merkele savā nesenajā vizītē Rīgā nepārprotami uzsvēra savu atbalstu pašreizējai valdības politikai. Savukārt Krievijai pašai jācīnās ar budžeta deficīta samazināšanu, tāpēc velti cerēt, ka Kremlis maksās latvietēm māmiņu algas. Neraugoties uz visiem miljardiem, kurus Ukraina šogad saņēmusi no Krievijas, cena par gāzi un pensionēšanās vecums tomēr bija jāpalielina.

Tātad alternatīva ir skaidra: vai nu turpināt sākto kursu, kurš jau devis rezultātus un rada pamatu stabilai ilgtermiņa attīstībai, vai arī ticēt, ka tā pati zemo nodokļu un lielo tēriņu politika, kura iegāzēja mūs trekno gadu nelaimē, daudzu to pašu cilvēku izpildījumā mūs nevis iedzīs dziļāk krīzē, bet kaut kādā brīnumainā kārtā no tās izvedīs. Mēs varam turpināt virzīties uz priekšu, lai arī lēnāk, nekā burbuļa gados bijām pieraduši, vai arī varam tikt atsviesti atpakaļ tajā saspīlējumā un nestabilitātē, kuru piedzīvojām 2009.gada vasarā, kad nevienam nebija skaidrs, kādai politikai Latvija sekos.

Šī ir būtiska izvēle, un tā var ietekmēt Latvijas attīstību vēl ilgi pēc tam, kad 10.Saeima jau būs nolikusi savas pilnvaras. Pēc šīm vēlēšanām Latvijā būs nozīmīgas izmaiņas. Vai tās būs uz labo vai slikto pusi, ir mūsu – vēlētāju – ziņā.

Labojums: internetā publicētajā raksta versijā izlabots 2011.gada deficīta mērķis, kurš ir 6%, nevis 6,5% no IKP