Bērnībā patika aizklīst uz veikaliņu manas mazpilsētas nomalē pēc «puķuzirņiem» – ja atmiņa neviļ, laikam tā sauca sīkās apaļās cukura končas caurspīdīgā turziņā. Tās bija priecīgās krāsās un nosvīdušajā roķelē atstāja zilzaļdzeltenas pēdas. Garšoja gan visas vienādi – ņem, kuru gribi, cukurs kā jau cukurs
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.