Daži zaļzemnieku politiķi cits citu jau uzrunā: «Prezidenta kungs!» Politikas veterāns Gundars Bērziņš, kurš pirms četriem gadiem vadīja kandidāta Valda Zatlera «treneru» komandu, tagad konsultē Ingunu Sudrabu. Trīs nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām karstākie jautājumi ir divi: vai Aivars Lembergs jau ir izvēlējies savu kandidātu un… vai tomēr tas nebūs Valdis Zatlers?
Saule pirmdienas rītā silda bruģi pie Saeimas, bet ēkā lēni kāpj politiskā termometra stabiņš. Lemberga šodien nebūs, – no rīta saka tuvs viņa kolēģis, taču tā neizrādās taisnība. Grūti prognozējamais ZZS smagsvars agrā pēcpusdienā ierodas Saeimā un pēc kāda laika pāri pagalmam aiziet Rīgas pils virzienā. Pārvaicājis, kādu mediju pārstāvu, Ventspils mērs Aivars Lembergs nevaļīgi atsaka, ka nerunās ar «angažētu izdevumu». Prezidenta kanceleja atsakās komentēt, ar ko rit priekšvēlēšanu politiskās konsultācijas.
Pats Zatlers pirmdienas pievakarē uz tiešu jautājumu, vai tagad viņam ir konkrēts plāns tikties ar Lemberga kungu pirms vēlēšanām un vai kāds no viņiem abiem ir izteicis šādu vēlēšanos, atbild daiļrunīgi: «Šajā procesā nekad nav skaidrs, ar kuriem nāksies satikties šajā priekšvēlēšanu laikā. Es teikšu vēl vairāk – ja arī es konsultējos ar politiskajiem spēkiem vai atsevišķiem politiķiem, tas ir tikai sācies, tā ka es neko nevaru komentēt, kā tas beigsies.»
Kā tas beigsies, redzēsim pēc trim nedēļām – Saeimas balsojums varētu notikt 2.jūnijā. Valsts prezidenta kandidātu oficiālais saraksts pašlaik ir īss, tajā atrodams tikai Zatlera vārds, lai gan līdz kandidātu izvirzīšanas termiņam atlikusi vairs nedēļa, pusotra.
Matemātika Saeimā nedarbojas
Ja deputātu balsu skaitīšana būtu otrklasnieka matemātikas uzdevums, Zatlers tūliņ savāktu vairāk par obligāti nepieciešamo 51 balsi. Atbalstu paudusi lielākā frakcija Vienotība, kuras vadītājs Dzintars Zaķis «garantē» visu 33 deputātu balsis. Tieši tāpat par visiem saviem astoņiem deputātiem radio tiešraidē roku uz sirds gatavs likt Par labu Latviju! līderis Ainārs Šlesers, kura pārstāvētā frakcija gatavojas pirmā pasteigties un oficiāli iesniegt Zatlera kandidatūras pieteikumu Saeimā. Toni īsti nenotur ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, kurš apliecina personīgu atbalstu, taču visu 22 frakcijas deputātu «jā» neesot panācis: «Es kā frakcijas vadītājs solīju strādāt pie tā, lai nodrošinātu atbalstu Zatleram. Bet man nav izdevies pārliecināt.» Un tomēr, pat atskaitot konkrēti nenosauktos, bet bieži pieminētos «piecus līdz septiņus» Zatlera pretiniekus, ar atlikušajiem 15 viņa piekritējiem ir gana, lai ZZS kopā ar abām pārējām partijām ļautu prezidentam turpināt darbu otrajā pilnvaru termiņā.
Taču Saeima nav skola, un balsu skaitīšana vairāk līdzinās maģijai, kā pierādījis aizklātais balsojums ģenerālprokurora Jāņa Maizīša nepārvēlēšanas un vairākos citos gadījumos, kad politiķu publiski solītais atbalsts neparādījās balsošanas rezultātos.
Pirms prezidenta vēlēšanām neviena no partijām nav publiski apņēmusies nodrošināt Saeimas vairākuma atbalstu Zatleram. PLL skaidro, ka viņu mērķis ir izvirzīt prezidenta kandidatūru, nevis nodrošināt atbalstu tai. «Zatlera kungs uzrunāja visus Saeimas deputātus, visi varēja ieklausīties argumentos. Mēs viņu izvirzām, un katrs tad attiecīgi var balsot,» saka Šlesers. Arī Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pauž: «Manuprāt, prezidents un komanda ir izvēlējušies taktiku, kurā viņi paši sevi reklamē.» Un arī ZZS, kas dažādos Saeimas balsojumos līdz šim spējusi lieliski nodemonstrēt frakcijas disciplīnu, šoreiz par to nerunā.
Tāpēc Zatlera ievēlēšana pašlaik nav garantēta, un arī viņš pats atzīst – rezultāts būs zināms tikai pēc balsu saskaitīšanas. Patlaban, trīs nedēļas pirms vēlēšanām, iezīmējas vismaz trīs notikumu attīstības scenāriji. Viens – Zatlera kandidatūra tiek izgāzta, un vēlēšanu pirmajā reizē prezidents netiek ievēlēts arī tad, ja kāda no partijām būs izvirzījusi vēl citu kandidātu. Tādā gadījumā notiek jaunas vēlēšanas, kurā piedalītos «īstais» kandidāts. Otrs – jau pirmajā reizē vairākumu gūst kāds cits no izvirzītajiem, taču šī versija nav īpaši ticama, jo paredz, ka no Zatlera pēkšņi novēršas ne tikai «melotāji», bet plašāks atbalstītāju loks. Trešais – Zatleru ievēl, jo vienošanās par citu «īsto» kandidātu ir pārāk grūti un dārgi sasniedzama.
To, ka diskusijas turpinās un vienošanās vēl nav panākta, apstiprina visu lielāko politisko spēku pārstāvji. ZZS īsti nav mierā ar Zatleru, un acīmredzot Aivars Lembergs turpina meklēt savu kandidātu, taču vienlaikus tiek iezīmēta sarkanā līnija, kuru šajos manevros neesot plānots pārkāpt, – tā ir valdības stabilitāte.
Brigmanis uzsver, ka ZZS mērķis nav ievēlēt prezidentu ar Saskaņas centra atbalstu, apdraudot koalīcijas turpmāku pastāvēšanu. To apliecina arī citi ZZS politiķi, norādot, ka tagadējā koalīcija ZZS šķietot visizdevīgākā šajā Saeimā. Arī Āboltiņa uzskata, ka prezidenta amata dēļ koalīcijai nevajadzētu krist, turklāt Vienotība tajā pastāvīgi rēķinās ar Lemberga viedokli. «Lembergs nepiedalās koalīcijas sēdēs, bet viņa viedoklis tiek pārstāvēts. Mēs rēķināmies ar ZZS kā partneriem. Es, protams, no viņiem gaidītu atklātāku virzību uz priekšu [prezidenta vēlēšanu sakarā] vai kādus piedāvājums,» pauž Āboltiņa. ZZS biedri min, ka pašlaik tiek izvērtētas iespējas atrast labāku kandidātu, taču, «jo grūtāk ir vienoties, jo lielākas Zatlera izredzes», rezumēja kāds no ZZS politiķiem, kurš nevēlējās runāt publiski.
Zatlera grēki
Iemesli, kuru dēļ meklējumi turpinās un Zatlers dažādām Saeimas frakcijām nav īsti tīkams, tiek minēti visdažādākie, taču atklāti par tiem runāt politiķi nav gatavi. Lielākā daļa ZZS ar savu vārdu par Zatleru saka vai nu labu, vai neko, bet neoficiāli kā sarūgtinājuma iemesli tiek minēti gan politiski soļi, gan personīgāki aizvainojumi.
Viens no iemesliem – 2009.gada otrajā pusē tikai prezidenta Zatlera aktīvā iesaistīšanās budžeta diskusijā piespieda ZZS piekrist valsts glābšanai no bankrota uz pensiju piemaksu rēķina, tādējādi laužot ZZS vēlētājiem doto solījumu neķerties klāt pensionāriem.
Citi argumenti – prezidents esot pārāk izaudzis un otrajā pilnvaru termiņā varētu atbalstīt iniciatīvas, kas var pavērsties pret Saeimu. «Mēģinot pielabināties tautai, Zatlers sāka lēkt acīs savam darba devējam,» saka kāds ZZS biedrs. Traģikomisks ir personisks aizvainojums par Ordeņu kapitula lēmumu atteikt apbalvojuma piešķiršanu kādam ilggadīgam Rīgas Zoodārza darbiniekam, ko parakstījusi virkne kādas partijas biedru un iestāžu pārstāvju. Politiķi skaidro, ka acīmredzot Zatlera izraudzīšanas dēļ ordeņa piešķīrēji vairāk uztraukušies par to, kā publika uztvers zoodārza darbinieka apbalvošanu, nevis vērtējuši cilvēka ieguldījumu.
Arī PLL partiju bijušie un pašreizējie biedri neoficiālās sarunās ir visai vaļsirdīgi par to, ka nav mierā ar Zatlera vēlmi atbrīvoties no partiju virzītajiem cilvēkiem savā komandā (to ātri pameta TP ieteiktais konsultants Normunds Beļskis un zaļo pārstāvis Viesturs Silenieks), un piedota nav arī Zatlera attieksme pret divreiz nominēto TP premjera amata kandidātu, tagad PLL frakcijas vadītāju Edgaru Zalānu, kuram tikušas dotas cerības, kas nekad neīstenojās.
Pārmetumi par Zatlera rīcību valdības veidošanā ir arī Saskaņas centram – par «nesamērīgu Dombrovska valdības stutēšanu». Īsti mierā ar Zatlera darbu nebija arī politiķi Vienotībā, taču citām Saeimas partijām radies priekšstats, ka Vienotībā netrūkst kandidātu, kas prezidenta krēslā labprātāk redzētu paši sevi, nevis Zatleru, un šāda mērķa sasniegšanai varot īpaši nešķirot metodes. «Zatlera neievēlēšana nebūs viņa traģēdija, bet gan liels trieciens Vienotības tēlam,» norāda kāds Zatlera virzīšanai tuvu stāvošs cilvēks, paužot viedokli, ka prezidenta vēlēšanas Vienotībai var būt arī pēdējā kauja. Iespējams, pie līdzīgiem secinājumiem beidzot nonākuši arī paši Vienotības politiķi, kas atšķirībā no līdzšinējās, salīdzinoši vēsās attieksmes pēdējā laikā pauž apņēmību stingri turēties pie Zatlera kā sava vienīgā kandidāta.
«Varas sodīts» prezidents
Pirms četriem gadiem Valdim Zatleram atbilde par kandidēšanu uz prezidenta amatu bija jāsniedz vienas diennakts laikā. Politikā iesvaidīto ārstu Jāņa Birka un Jāņa Zaržecka ieteiktais pazīstamais traumatologs bija izgājis cauri zoodārzā uzstādītajam kandidātu sietam pēc tam, kad strupceļā nonākušās partijas sāka Vairas Vīķes-Freibergas vietā meklēt «cilvēku no malas».
Siets un sijāšana nav tikai metaforas. Vairāki bijušie politiķi, kas toreiz bija klāt zoodārzā notikušajās sarunās, Ir tagad atklāja, ka vispirms tiešām panākta vienošanās par kandidātu atlases kritērijiem. Tagad viņi nenoliedz, ka šos pašus kritērijus var ņemt vērā, slepus lemjot par prezidentu arī šoreiz.
Kā pirmais noteikums minēts, ka neder ārzemju latvietis, kas «neizprot dzīves realitāti». Vēlams bijušais LTF dalībnieks, kas balsojis par Latvijas neatkarību Augstākajā Padomē vai stāvējis tuvu šiem procesiem. Obligāta bijusi svešvalodu zināšana. Interesants kritērijs – prezidentam jābūt «varas sodītam» jeb nonākušam tādās problēmās ar VID vai KNAB, ar kādām mēdz saskarties politiķi, lai tas nebūtu «cilvēks bez izpratnes» («pateicības» ņēmušais un slimnīcas iepirkumu skandālos iepītais Zatlers kvalificējies arī šajā punktā). Kā svarīga vērtēta pieredze valsts pārvaldē, lielu kolektīvu vadīšanā un «izpratne par hierarhiju». Par nepieciešamām atzītas arī iemaņas diplomātijā.
Caur šo kritēriju sietu sijāti dažādi kandidāti, tajā skaitā arī tādi, kuru uzvārdi parādās diskusijās arī šogad.
Piemēram, valsts kontroliere Inguna Sudraba izturot visus punktus. Tieši viņa ir potenciālā kandidāte, kas atgādina četrus gadus seno vēsturi. Iemesls – Sudrabai padomus nesen sācis sniegt Gundars Bērziņš, no politikas aizgājušais bijušais Zemnieku savienības un tad TP biedrs. Pirms četriem gadiem Bērziņš vadīja «īstā kandidāta» Zatlera sagatavošanu amatam, pirms viņš tika izvirzīts. Toreiz partijām pietuvinātu «ekspertu komisija» jeb Gundars Bērziņš, Mārcis Bendiks, Edmunds Krastiņš, Kārlis Leiškalns un citi uzņēmējam Jānim Naglim piederošajā viesnīcā Islande, ar vārdu Gundariņš rezervētā konferenču zālē, ārstu Valdi Zatleru dažās dienās izglītoja politikā. Drīz pēc «skolas» beigšanas Zatlers gan sakonfliktēja ar Gundaru Bērziņu, kurš vēlāk publiski asi kritizēja Zatleru (pat rupji nodēvēja prezidentu par paklājiņu, kuru katrs varot apčurāt un apkakāt) un turpina to darīt. Jautāts, kādi secinājumi rodas, uzzinot par «trenera» jauno skolnieci, Zatlers nosmej – Bērziņš pirms četriem gadiem nav bijis nekas vairāk kā «virsraksts», un arī tagad prezidentam neesot ne jausmas, kā labā Bērziņš varētu strādāt pašlaik.
To, ka Bērziņš konsultē Sudrabu, apliecināja abi. Bērziņš uzskata, ka Sudrabas kandidatūra noteikti parādīsies, jo «varas reitingi» esot zemi, bet Sudraba ir populāra.
Savukārt Saeimā dzirdams, ka par Sudrabu nav panākta nekāda vienošanās kā savulaik par Zatleru – iespējams, Bērziņš privāti uzņēmies konsultēšanu, lai pats atgrieztos politikā, ar kuras pamešanu nav samierinājies. Arī Sudraba apgalvo, ka neviena partija viņu joprojām nav uzrunājusi, taču viņa izvērtētu šādu piedāvājumu: «Mani interesē godīgs, atklāts process, bet ieņemt šo amatu nav mans pašmērķis.» Viņa vēloties panākt citādu Latviju, jo uzskata, ka «tādā veidā, kā šobrīd valsts tiek vadīta, cilvēki zaudē ticību savai valstij» un tā nedrīkst turpināties – prezidents varētu celt valsts prestižu, ciešāk sadarbojoties ar Saeimu. Savukārt Bērziņš esot cilvēks, kurš viņu pirms daudziem gadiem pirmoreiz uzrunājis valsts kontrolieres amatam, un brīvdienās viņi tiekoties vienkārši tāpat vien. «Es vienmēr cenšos izprast daudzu cilvēku viedokļus,» skaidroja Sudraba. Tikmēr Saeimas kuluāros izskan nekonkretizēti minējumi par drošības dienestu ziņām, kas liegtu viņai ieņemt prezidenta amatu.
Kādi vēl kandidāti?
Sudraba nav vienīgā – tuvojoties kandidātu pieteikšanas termiņam, arvien biežāk izskan minējumi par cilvēkiem, kurus vēl bez Zatlera varētu virzīt šim amatam. Viena daļa vārdu tiek apzināti nopludināti medijiem, tomēr kāds no viņiem, iespējams, arī varētu parādīties balsojumā.
Visgarākais kandidātu soliņš ir ZZS, šajā kontekstā Saeimas kuluāros nosaukti gandrīz visi ievērojamākie apvienības politiķi, to skaitā arī ZZS priekšsēdētājs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Pēdējā plusi esot «saimnieka gars» un salīdzinoši pozitīvais tēls ministra amatā – kura zemkopības ministra laikos vēl lauksaimnieki pie valdības rīkojuši pateicības akciju? Savukārt Vējonis izpelnījies tik lielu apvienības biedru un Lemberga uzticību, ka jau ilgāku laiku turpina vadīt ZZS, nav notikusi parastā priekšsēdētāju rotācija.
Piesaukts arī bijušais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, kurš ZZS biedru vidū vienmēr dēvēts par Lemberga loka cilvēku, taču abu attiecības esot sašķobījušās pēc kāda saviesīga pasākuma, kad sarunas laikā toreizējais spīkers iekarsis un atgādinājis Ventspils mēram, ka tas runā ar valsts otro augstāko amatpersonu. Pats Daudze savas iespējas nonākt prezidenta amatā vērtē kā nereālas. Turpinot uzskaitījumu, jāpiesauc arī Liepājas mērs Uldis Sesks – šīs «kompromisa figūras» pluss esot labās attiecības ar Lembergu un TP līderi Andri Šķēli, turklāt Liepāja labprāt beidzot tiktu vaļā no ilggadējā mēra. Kamēr visi piesauktie politiķi oficiāli atrunājas, ka runas par kandidēšanu esot muļķības, pašā frakcijā dzird jokojam, ka daži šos potenciālos kandidātus jau sākuši uzrunāt ar «Prezidenta kungs!».
ZZS politiķu vārdi visbiežāk piesaukti, jo otram koalīcijas partnerim Vienotībai ticis gan Saeimas spīkera, gan valdības vadītāja portfelis. Tiesa, kandidātu skaitā rodams arī Solvitas Āboltiņas vārds, turklāt viņai atšķirībā no citiem ir arī «maiņas vērtība» – atbrīvoto spīkera krēslu sev varētu iegūt ZZS. Ik pa laikam izskan minējumi, ka prezidenta ievēlēšanas procesu varētu mazliet «pavilkt garumā» līdz 5.augustam, kad 40.dzimšanas diena būs premjeram Dombrovskim, jo viņa kandidēšana pavērtu iespējas plašākām pārbīdēm koalīcijas varas gaiteņos, par kuru nepieciešamību dzird runājam Vienotībā.
Zināms, ka ZZS nopietni pārrunāta arī Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa kandidatūra un interesi par politisko partneru domām par viņu izrādījis Lembergs, taču nekādi lēmumi neesot pieņemti. Riekstiņš joprojām ir TP biedrs, un ZZS neredzot ieguvumus, apstiprinot prezidenta amatā patlaban neliela politiskā spēka pārstāvi. Starp reāliem kandidātiem ar labām izredzēm tikt apstiprinātam minēts arī bijušais diplomāts Aivis Ronis, kurš vēl pērn ārlietu ministra amatu ieguva ar Saeimai neraksturīgi vienotu koalīcijas un opozīcijas atbalstu, tāpat arī premjera amatam neoficiāli minētais, taču nekad nenosauktais Mārtiņš Bondars, kā arī Eiropas kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, kuram atbalstītāji saskatāmi Vienotībā un Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK, taču viņš atteicies, ja nav izredzes tikt apstiprinātam.
Skaidru atbildi, vai virzīs savu kandidātu, nesniedz SC līderis Jānis Urbanovičs, atzīstot, ka neredz tam jēgu: «Lai arī mūsu politiskajā ledusskapī ir labi kandidāti, kas gatavi riskēt un nestu mums popularitātes punktus, es neticu, ka SC virzītam cilvēkam ir iespējas tikt ievēlētam politiskās greizsirdības, demokrātijas attīstības līmeņa dēļ.» Jautāts, kā SC varētu balsot par Sudrabu, viņš ir lakonisks: «Diskusija turpinās.» Cits SC politiķis Andrejs Klementjevs ir atklātāks: «SC balsis prezidents var dabūt tikai tād, ja balsojuma vairākums nākotnē parlamentā veido koalīciju.»
Šī izvēle – saglabāt pašreizējo koalīciju vai veidot jaunu -, visticamāk, arī noteiks iznākumu prezidenta vēlēšanās, kurās Zatlera galvenais konkurents ir Lemberga sapnis par «savējo» prezidentu, bet galvenais sabiedrotais – vēlme nesagraut ērto valdību.
Zatlera prezidentūra
2007.gada novembrī Zatlers ieradās «lietussargu revolūcijas» mītiņā Doma laukumā, uzrunā tautai ieteica lasīt Satversmi.
2008.gada aprīlī Bukarestē uzstājīgi prasīja NATO dalības rīcības plānu Gruzijai un pat publiski nokaitināja Putinu.
2008.gada augustā pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā Zatlers palika olimpiādes pārņemtajā Pekinā un neaizbrauca uz Tbilisi kopā ar Polijas, Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, taču uzstāja, ka Rietumiem jāpārskata attiecības ar Krieviju, un septembrī no ANO Drošības padomes tribīnes notikušo nodēvēja par «okupāciju».
2008.gada 10.decembrī pēc prezidenta iniciatīvas sešas partijas parakstīja tā saukto Adventes vienošanos, kurā nolemts lūgt papildu finanšu atbalstu no starptautiskajiem aizdevējiem un atbalstīt ekonomikas stabilizācijas plānu.
2009.gada 14.janvārī prezidents izvirzīja «ultimātu» Saeimai, kam bija ļoti iespaidīgs rezultāts – tautas tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu un «lokomotīvju» principa atcelšana vēlēšanās.
2009.gada 14.jūnijā ieradās Ministru kabinetā – tas kas lika valdībai saņemties un samazināt budžeta deficītu par 500 miljoniem. Ja tas nebūtu izdarīts, valsts kasē nebūtu ienācis starptautiskā aizdevuma maksājums, un Latvija varēja bankrotēt.
2009.gada 15.septembrī Zatlers pirmoreiz izmantoja prezidenta tiesības sasaukt valdības ārkārtas sēdi par reformu īstenošanu veselības aprūpē un izglītībā, kā arī kopumā valsts pārvaldē. Zatlera komanda saņēma kritiku par šo nepietiekami sagatavoto politisko žestu.
2010.gada 17.jūnijā, uzstājoties 9.Saeimas pēdējā sēdē, aicināja nebalsot par «valsts nozagšanu», proti, privatizācijas pabeigšanas likumprojektu, kas ar atpakaļejošu datumu mainītu zemes privatizācijas noteikumus.
2010.gada novembrī NATO galotņu sanāksmē Lisabonā tika apstiprināti aizsardzības plāni Baltijas valstīm, un Latvija tika pie reālām Ziemeļatlantijas līguma 5.panta drošības garantijām. Ceļš uz to bija ilgs, sarežģīts un lielākoties plašākai sabiedrībai slēpts, taču Zatlers tajā nebija bandinieks strīdos ar Krievijas draugiem abpus okeānam.
2010.gada decembrī Valsts prezidenta oficiālā vizīte Maskavā – pirmo reizi 16 gadu laikā.
Kā vēl prezidentu?
1. Kandidatūras jāpiesaka rakstveidā ne agrāk kā 50 un ne vēlāk kā 45 dienas pirms esošā prezidenta pilnvaru beigām, tātad no 19. līdz 24.maijam. Saeimas balsošanai jānotiek starp 40. un 30.dienu pirms prezidenta pilnvaru beigām, tātad no 29.maija līdz 8.jūnijam. Kuluāros tagad figurē 2.jūnijs.
2. Kandidātus var pieteikt ikviens Saeimas deputāts. Prezidentu ievēl, aizklāti balsojot ar vēlēšanu zīmēm. Apstiprināšanai nepieciešama vismaz 51 Saeimas deputāta balss.
3. Ja vēlēšanu pirmajā kārtā neviens neuzvar, tad vēlreiz balso par visiem kandidātiem, bet tālākajās kārtās izslēdz vismazāk balsis ieguvušo. Ja pēdējā kārtā neviens netiek ievēlēts, rīko jaunas vēlēšanas.
4. Jaunām vēlēšanām kandidāti jāizvirza ne vēlāk kā piecu dienu laikā, bet vēlēšanām jānotiek ne agrāk kā 10 un ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc iepriekšējo vēlēšanu pēdējās kārtas. Pieteikt var arī ieprieš neievēlētos kandidātus.
