Apritot desmitajai gadskārtai, kopš Ludzā nošāva rajona galveno muitnieku Vjačeslavu Liscovu, izmeklētājiem nav iemesla lepoties. Slepkava nav atrasts, bet kādreizējais Liscova kolēģis runā par kontrabandas piesedzējiem «rīdziniekiem augstos amatos», līdz kuriem tiesībsargu rokas vispār nav aizsniegušās. Vai «goda lietas» atklāšanai tic prokurori un Liscova atraitne ar izaugušajiem dēliem?
Agrā vasaras rītā neilgi pēc astoņiem Ludzas pilsētas centrā jauns vīrietis nošāva Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Ludzas nodaļas vadītāju Vjačeslavu Liscovu. Bija 2001.gada 14.jūnijs. Liscovam tobrīd bija 48 gadi, ģimene ar diviem padsmitniekiem dēliem un atbildība par tranzītkravu apritē ļoti svarīgajiem robežpunktiem ar Krieviju. Viņš bija ielicis kāju kontrabandistu durvīs.
Liscovs bija pirmā tik augsta ranga valsts amatpersona, kas tika nogalināta savas profesionālās darbības dēļ. Valsts bija kā ar aukstu dušu aplieta, tāpēc no politiķu mutēm bira stingri solījumi. Toreizējais valdības vadītājs Andris Bērziņš uzsvēra, ka šī ir policijas prestiža lieta un pat izteicās, ka «policija ir diezgan tuvu risinājumam», kad dažas dienas pēc slepkavības tika aizturētas vairākas personas. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš paziņoja, ka Liscova slepkavības atklāšana būs viena no galvenajām policijas prioritātēm. Lietas izmeklēšanu personīgi uzraudzīja ģenerālprokurors Jānis Maizītis, tai sekoja līdzi arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Desmit gadus vēlāk sausais atlikums ir niecīgs. «Palielīties jau nav ar ko,» vaļsirdīgi atzīst Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Jānis Lazdiņš. Policijas aktivitātes pēdējos gados saistītas ar Liscova iespējamā slepkavas Ernesta Žildes – dzīva vai miruša – meklēšanu. Viņa pēdas pazudušas kaut kur Eiropā.
Kārsavietis Raitis Kononovs, ko policija aizturēja drīz pēc slepkavības, sākotnēji tika uzskatīts par nozieguma organizatoru, taču nekad nav ticis apsūdzēts par to un tika notiesāts vienīgi par šaujamieroču nelegālu apriti. Pistole, no kuras slepkava raidīja Liscovam liktenīgās lodes, bija nelikumīgi iegādāta, taču savulaik nonākusi arī SAB darbinieku rokās. Cik ticama ir versija, ka izmeklēšana nav gājusi uz priekšu tāpēc, ka tās atšķetināšana apdraudētu kontrabandas «jumtus» augstākajos varas ešelonos?
Kāja kontrabandas durvīs
Pirms vienpadsmit gadiem divi muitas darbinieki Medumu muitas kontroles postenī aizturēja kādu automašīnu ar gaļu, kas no Lietuvas tika ievesta Latvijā un it kā bija paredzēta izvešanai uz Krieviju. Spēkratu pārbaudot, atklājās vairāki muitas noteikumu pārkāpumi.
Firmas īpašnieks abiem muitniekiem pārmeta, ka viņi ķer tikai sīkos pārkāpējus un strādā noziedzīgo grupējuma labā, jo lielās zivis nemaz nepārbauda, tādējādi ļaujot nelikumīgi Latvijā nonākt simtiem kravu – tās tiek noformētas kā tranzīts, bet patiesībā no valsts netiek izvestas.
«Nolēmām sniegto informāciju pārbaudīt,» Ir stāsta viens no šiem diviem muitas ekspertiem Pāvels Brazevičs. Viņš ir VID struktūru darbinieks jau kopš 90.gadu vidus un strādājis arī kopā ar Liscovu.
Brazeviča vārds sabiedrībai kļuva zināms 2002.gadā, kad parlamentārajā izmeklēšanas komisijā, kas pētīja valsts amatpersonu iespējamo saikni ar kontrabandu, tika izskatīts viņa ziņojums Finanšu policijai. Toreiz atklājās, ka šā ziņojuma variantu Brazevičs savulaik bija nodevis Liscovam. Drīz pēc tam Liscovu nogalināja. Brazevičs domā – tāpēc, ka Liscovs reāli varēja pārtraukt labi organizētu kontrabandas un fiktīvā tranzīta ķēdi. To ķēdi, ko Brazevičs kopā ar savu pārinieku sāka šķetināt 2000.gadā Medumos.
Sākotnēji muitnieki analizējuši visas iespējamās preces, kas pārvietotas pāri Latvijas robežai, vēlāk pētījumu loku sašaurinot līdz pārtikas produktiem un konkrēti – līdz gaļai. «Gaļas kontrabanda gāja nenormālos apjomos, tiešām nenormālos. Nakts laikā varēja desmitiem mašīnu aiziet,» stāsta Brazevičs. «Viena firma – es to atceros ļoti labi – mēneša laikā ieveda 40 mašīnas, fiktīvi noformējot tranzīta slēgšanu Latvijā. Un tas sastāda ap 1000 tonnu.»
Kravas no Eiropas caur Lietuvu tikušas ievestas pa Daugavpils rajona muitas punktiem, ko pārraudzīja Brazeviča pārstāvētā iestāde, un nosūtītas ar tranzīta muitas procedūru uz Krieviju, paredzot to izvešanu no Latvijas caur Balvu un Ludzas rajona muitas punktiem, kuri savukārt bija Liscova vadītās VID nodaļas kompetencē. Taču saskaņā ar Braževica un viņa kolēģu saņemto informāciju, automašīnas nedevās vis uz Krieviju, bet gan tika izkrautas Latvijā, uz robežas vien noformējot dokumentus par tranzīta kravas izvešanu.
Te arī atklājas, kāpēc Ludzas rajona muitas punkti bija tik nozīmīgi – kravas Latvijā tika ievestas pilnīgi legāli, taču Terehova un Grebņeva bija vienīgā vieta, kur kontrabandistiem bija nepieciešams veikt nelikumības, noformējot neesošu kravu izvešanu uz Krieviju. «Daugavpilī uzsākot tranzīta procedūru cauri Latvijai, pārkāpumu nekādu nebija,» izskaidro Brazevičs. «Pārkāpumi sākās Ludzas un Balvu rajonu muitas kontroles punktos, kad tika fiktīvi noformēti tranzīta muitas procedūras slēgšanas dokumenti.»
Liscova plānos bija cīnīties pret šīm nelikumībām. Iespējas bija dažādas – pārbaudīt katru kravu, ko paredzēts izvest no Latvijas, vai arī tos muitniekus, uz kuriem krīt aizdomas par nelikumīgu rīcību, «aizrotēt» uz citu muitas punktu. Citiem vārdiem, Liscovs varēja ielikt kāju nelegālo darījumu durvīs, kuras Ludzas rajona muitā bija ierīkojuši kontrabandisti.
Cilvēki no lielpilsētas
Muitas eksperta Pāvela Braževiča stāstītais atklāj kontrabandistu vērienu un saikni ar varas struktūrām. Muitas darbinieki bija uztaustījuši aizdomīgās firmas un izsekojuši to kravu apritei. Atklājies, ka kravas auto no Latvijas robežas braukuši uz Rīgu, kur tos sagaidījuši, Brazeviča vārdiem izsakoties, drošības dienesta pārstāvji. «Visaugstākā līmeņa, kādus var iedomāties,» saka Brazevičs, taču nevēlas atklāt šīs valsts drošības iestādes nosakumu. Jautāts, kā Daugavpils muitnieki uzzinājuši, ka sagaidītāji pārstāv kādu drošības iestādi, Brazevičs stāsta, ka vienreiz izcēlies neliels konflikts, kura laikā kravu sagaidītāji atklājuši savu darba vietu un ieteikuši Latgales kontrabandas apkarotājiem braukt prom.
Analizējot visu iegūto informāciju, Brazevičs ar kolēģiem sapratis, ka aiz šīs shēmas stāv «rīdzinieki, kas ir augstos amatos». Brazevičs apkopoja visu informāciju, kas viņam bija zināma, un 2001.gada maijā nodeva to Liscovam. Vēlāk Liscovs esot teicis, ka viņš savukārt šīs ziņas nodevis «it kā sakarīgam puisim muitas dienestā». Neilgi pēc tam pret Liscovu tika vērsts pirmais uzbrukums. Noziedznieks, visticamāk, par Liscovu bija noturējis viņa šoferi, jo abi bijuši līdzīgas miesasbūves, un piekāva viņu ar beisbola nūju. Nākamajā uzbrukumā Liscovu nogalināja. Tā cilvēka vārdu muitas dienestā, kuram Liscovs nodeva informāciju, Brazevičs nevēlas atklāt, vienīgi piebilst, ka patlaban viņš vairs nestrādājot VID.
«Mūsu ievākto informāciju sniedzām savai vadībai,» apgalvo Brazevičs, taču nekas neesot darīts noziedzīgo darbību pārtraukšanai. Viņš vairākkārt saka, ka plašāku atbalstu no Rīgas tā arī neesot saņēmis – ne no Finanšu policijas, ne Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroja, ne no Drošības policijas: «Šie dienesti nesniedza atbalstu.» Brazevičs atminas gadījumu, kad iestādes atrunājušās, ka, tām iesaistoties, varētu tikt pārkāptas viņu pieļaujamās darbības pilnvaras.
Līdzīgi kā Brazevičs, arī bijusī Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurore Dagmāra Ušča uzskata, Liscova slepkavībā vainojami «cilvēki no lielpilsētas» – ēnu ekonomikas darboņi, kas pelēkajā sfērā varētu būt aktīvi joprojām. «Es domāju, ka tie nebija vietējie,» saka Ušča, atturoties spriest par to, cik tālu un cik lielā mērogā noziedzīgās saiknes iestiepušās valsts struktūrās. «Vietējiem jau bija kaut kādi sīki rūpali, pie kā viņi piestrādāja, sīkāki vai mazliet lielāki, bet tas nebija tādā tik lielā mērogā, ko darīja citi un ko arī Liscovs, acīmredzot, uzzināja.» Viņa atzīst, ka «kontrabandu jau nevar veikt bez valsts iestāžu atbalsta. Tu vari pārnest kanniņu, tev var laimēties ar savu mašīnu vienreiz pārbraukt [robežu] vai divreiz. Bet tas jau nav tas, ko viņi darīja. Tas jau bija bizness,» saka Ušča.
Nolūzis āķītis
Pusotru gadu pēc Liscova slepkavības izmeklētājiem parādījās «āķītis» jeb cerību stariņš. To deva tā sauktā Mangaļsalas gaļas kontrabandas lieta – 2002.gadā VID atklāja vairāk nekā 800 tonnas gaļas bez dokumentiem. Šī lieta tiesā izvērtās trīs tiesvedības un starp pirmstiesas izmeklēšanas materiāliem bija arī Brazeviča ziņojums. Neatlaidīgais Latgales muitnieks ar kolēģiem jau kopš 2000.gada bija sekojis kravu plūsmai, rezultātā izejot uz firmām, kas bija saistītas ar uzņēmējiem Mihailu Tarakanovu un Mihailu Gidalu. Abi šie biznesmeņi vēlāk Mangaļsalas kontrabandas lietas ietvaros tika notiesāti līdz ar virkni šoferu un muitnieku. Tomēr Liscova izmeklēšanā noderīgus pierādījumus par iespējamo slepkavības pasūtītāju arī šoreiz iegūt neizdevās.
Ušča vērtē, ka tolaik izmeklētāji darījuši visu iespējamo. Protams, tehniskie līdzekļi nebija tik pieejami kā tagad, piemēram, tolaik izmeklētāji varēja sekot vienam, diviem telefona numuriem. Latgalē arī bijis grūti veikt operatīvo darbu, jo svešos uzreiz pamanīja – rīdziniekiem gan bija aizdomas, ka atsevišķiem Latgales kolēģiem varētu būt nelegālas saiknes, bet pierādīt to nevarēja.
Bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis uzsver, ka viens no iemesliem, kāpēc tik sarežģītas lietas netiek atklātas, ir lielā kadru mainība likumsargāšanas iestādēs. «Kā var izmeklēt lietu, ja neviens beigās nezina, kāds ir bijis pirmsākums?» norāda bijušais ģenerālprokurors, piebilstot, ka ne policijā, ne prokuratūrā faktiski vairs nestrādā neviens cilvēks, kas Liscova slepkavības lietu būtu šķetinājis no pašiem pirmsākumiem. Virsprokurore Ušča pievienojas Maizīša teiktajam, ka bija nepieciešama īpaša izmeklēšanas grupa, kas nodrabojās tikai ar vienu lietu. Lai iegūtu visu nepieciešamo informāciju un to izanalizētu, vajadzīgi milzīgi resursi un ne mazāk titānisks darbs.
Tā vietā prokuratūra sadūrusies ar šķēršļiem. Kā atceras Ušča, piemēram, Mangaļ-salas kontrabandas lietā darbs kavēts ar sūdzībām par policistu un prokuroru rīcību. «Es pat nedomāju, ka tā ir pretdarbība,» saka Ušča, noliedzot, ka izmeklētājiem būtu zvanījušas valsts amatpersonas un devušas kaut kādas norādes. «Es domāju, ka tā ir mūsu īstenība, diemžēl. Tā tas ir bijis daudzās lietās.»
«Viņi pateica, kas ir pasūtītājs»
Par Liscova lietas galveno pavedienu, kas dotu cerības tālākai izmeklēšanai, kļuvis Ernests Žilde – iespējamais slepkava. «Ja viņš būtu aizturēts, skaidrs, ka tas būtu citādāk,» saka Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Jānis Lazdiņš. «Mēs būsim visu izdarījuši tad, kad Žilde būs aizturēts, vai noskaidrots, ka viņš ir miris. Tad tiešām būs viss izdarīts,» rezumē Lazdiņš. No viņa teiktā izriet, ka šīs lietas ietvaros Raitis Kononovs joprojām tiek turēts aizdomās par slepkavības organizēšanu, bet Žilde – par izpildīšanu. Citas versijas pagaidām netiekot izskatītas.
«Tā informācija, kas šobrīd ir mūsu rīcībā, liecina par šīm mūsu aizdomās turamajām personām, konkrēti divām, par viņu iesaisti. Jebkādā statusā kādas vēl trešās personas netiek pārbaudītas,» stāsta Lazdiņš. «Tīri no pierādīšanas niansēm mums ir vajadzīgs izpildītājs, lai tanī skaitā pierādītu arī organizatora vainu.»
Informācija par Žildes iespējamo atrašanās vietu regulāri parādoties, taču pagaidām tā nav apstiprinājusies. Turklāt meklēšanas pasākumi ar laiku apsīkst. «Pienāk jau laiks, kad pasākumi ir sevi izsmēluši un persona tajās vietās, kur mēs viņu meklējam vai gaidām, nav parādījusies. Un ja šī situācija ir gadiem, tad mēs samazinām pārbaudāmo vietu un personu loku līdz citas informācijas saņemšanai.» Šobrīd visa iespējamā informācija ir pārbaudīta, arī par Žildes iespējamo atrašanos kaut kur Eiropā. Pagaidām – bez rezultātiem.
Vai mēs jebkad uzzināsim, kāpēc tika nogalināts Liscovs? Pirms atbildēt uz šo jautājumu virsprokurore Ušča ietur ilgu pauzi. «Es esmu pesimiste. Visticamāk, ka līdz galam neuzzināsim.» Neapšaubāmi, ja izdotos aizturēt Žildi, tas būtu jauns pavediens. «Bet domāju, ka šo pavedienu diez vai mēs kādreiz saķersim tā pa īstam.» Viņa pieļauj, ka daudz varētu pastāstīt Kononovs, taču viņam ir izdevīgi klusēt.
Tomēr cerību stariņš, kaut arī pavisam neliels, tomēr paliek. Teiksim, ja izmeklētājiem izdotos atrast kādus objektībus pierādījumus, piemēram, dokumentus. «Šajās lietās nekad nevar teikt nekad. Tur viss kaut kas jebkurā brīdī var notikt,» saka Ušča.
Skeptisks par Liscova slepkavības atklāšanu ir arī Brazevičs, jo esot iesaisīti «pārāk lieli cilvēki». Brazevičs ar to nedomājot tikai valsts amatpersonas, bet arī cilvēkus, kas stāv aiz viņām – vai lai tos sauktu par oligarhiem, vai vienkārši par bagātiem un ietekmīgiem ļaudīm. «Objektīvas izmeklēšanas par to visu nav bijis un arī nevarēja būt, jo jebkurā valstī drošības iestādes, ja ir griba, var ieviest kārtību. Bet ir vajadzīga griba. Ja tādas gribas nav, tad tas ir cits jautājums,» saka Braževics.
Brazevičs domā, ka uzreiz pēc Liscova slepkavības būtu bijis iespējams savākt pierādījumus pret tiem, kas šo noziegumu organizēja: «Protams, ka kādi sarunu ieraksti tajā laikā diez vai bija. Liecinieki diez vai liecinātu. Bet vismaz tas, ka varēja izsekot slepkavības pasūtījuma ķēdītei visai no paša sākuma līdz augšai – tas tika izdarīts. To izdarīja izmeklētāji. Vismaz man viņi pateica, kas ir pasūtītājs. Cita lieta ir to pierādīt.» Tomēr Ušča gan kategoriski noliedz, ka izmeklēšanas laikā būtu šādi pierādījumi gūti vai vismaz noskaidrots cilvēks, uz kuru kristu aizdomas par Liscova slepkavības pasūtīšanu. Arī no policijas teiktā izriet, ka bez Kononova un Žildes šajā lietā neviena cita persona nefigurē.
Jaunā dzīve
Bija 2001.gada jūlijs, mēs ar Liscova atraitni Annu sēdējām uz soliņa pludmalē netālu no rehabilitācijas centra Jūrmalā. «Man ir jādzīvo, man jāaudzina bērni. Tas ir viss. Tas ir mans pienākums,» nepilnu mēnesi pēc Vjačeslava bojāejas viņa dzīvesbiedre bija apņēmusies atvērt jaunās dzīves durvis.
Ir 2011.gada maija beigas, un te nu ir viens no viņas jaunās dzīves stūrakmeņiem – Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Jelgavas birojs. «Mēs esam palikuši Latvijas patrioti, mēs neesam salauzti. Bet nebija viegli,» malkojot kafiju biroja konferenču zālē un gaidot sarunai pievienojamies jaunāko dēlu Māri, Anna atskatās uz aizvadītajiem 10 gadiem.
Klausoties Annā, nevar nesajust viņas enerģiju. Tā plūst no vārdiem, acīm un kustībām, to izstaro sarkanie toņi tērpā un darba kabineta iekārtojumā. «Mēs praktiski momentā aizbraucām prom no Latgales,» viņa stāsta. Lēmumu noteica gan vīra slepkavība, gan arī pašas Annas atlaišana no darba Krāslavas rajona padomē. Izvēlējušies Jelgavu, pilsētu tuvāk Rīgai, un draugi, paziņas palīdzējuši atrast darbu un dzīvokli.
Protams, Latgalē Liscovi pa laikam atgriežoties. «Tur manas vecāku mājas, kur mammīte un brālis dzīvo. Tur ir kapi. Braucam mēs reti – pagājušajā gadā laikam četras reizes bijām. Šogad vienu bijām, tagad brauksim 14.jūnijā. Mēs izbrauksim, noliksim ziedus – gan Ludzā pie piemiņas plāksnes, gan tajā vietā, gan kapos. To dienu mēs pavadīsim tur.»
Visā sarunā tā faktiski ir vienīgā skumjā nots, pārējās tēmas raisās ar skatu nākotnē. «Jūnijā būs mana promocijas darba pieņemšana ekonomikas doktora grāda iegūšanai,» Anna stāsta. Ar īpašu lepnumu viņa runā par abiem dēliem. Vecākais, Juris (27), jau no 18 gadu vecuma sācis patstāvīgu dzīvi, arī Māris (23) savos gados jau paspējis sasniegt daudz. Bērnus viņa sauc par savu lielāko balvu. Jaunu ģimeni viņa nav nodibinājusi.
Jau nākamajā mirklī atveras durvis un pa tām ienāk Māris. Turpmāk vairāk runā viņš. Juris iepriekš no sarunas pieklājīgi ir atteicies. Vienīgais, kas par viņu publiski sakāms – pabeidzis Latvijas Policijas akadēmiju un darbu turpina jurista specialitātē.
Varētu domāt, ka Māris dzirdējis mātes iepriekš teikto, jo viņš Annas domu turpina teju vārds vārdā. «Domāju, ka tētis būtu nelaimīgs, ja redzētu, ka mēs skumtu, ka mēs kaut kādā veidā dzīvē padotos.»
Dienu iepriekš Māris savā Alma Mater, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), veiksmīgi aizstāvējis bakalaura darbu par ēnu ekonomiku. Māris aktīvi strādājot vairākās sabiedriskās organizācijās, kas nodarbojas ar jauniešu izaugsmi un labdarību. Zināmā mērā tas bijis kā pienākums – palīdzēt apkārtējiem, jo arī Liscovu ģimene savulaik saņēmusi nesavtīgu atbalstu no citiem.
Māris Liscovs atzīst, ka ģimenei izmeklēšanas rezultātus gribētos sagaidīt ātrāk. Taču Liscovi jau no paša sākuma apzinājušies, ka šī būs ļoti sarežģīta lieta. «Tādēļ vai mēs vēlētos kā ģimene mest kādu akmeni tiešo izmeklētāju lauciņā? Es stipri šaubos. Bet – kā lai to pasaka… Kad tiek dots solījums, tad pēc būtības jau nav mazu vai lielu solījumu. Ir dotais vārds. Tā ir goda lieta. Un tad savā ziņā var apšaubīt to godu – tad var nesolīt un publiski neteikt.» Kā noprotams, Liscovu ģimenei pie sirds visvairāk ķērušies valsts augstāko amatpersonu paziņojumi, ka noziegums tiks atklāts pavisam drīz.
Nereti upura tuvākie vēlas aci pret aci, zobu pret zobu. Liscovi vismaz intervijas laikā neko tādu nepiemin. «Kā ģimene mēs nevēlamies jaukties izmeklēšanas procesā, jo apzināmies to, ka emociju iespaidā varam radīt vēl sliktāku turpmāko izmeklēšanas gaitu. Arī dzīvot ar pagātnes negatīvajiem notikumiem nav pareizi – alkt pēc atriebības, nolādēt… Esam pārliecināti par to, ka dzīve pati sakārto visu savās vietās un visi tāpat saņems pēc nopelniem, ja ne pēc likuma bargās tiesas, tad noteikti pēc Dieva,» saka Māris. Komentārus par izteiktajiem draudiem neilgi pēc Vjačeslava nogalināšanas Liscovi nevēlas sniegt.
Un tomēr – ko Liscovu ģimenes intuīcija saka par to, kas īsti stāvēja aiz šā nozieguma? Kriminālās aprindas? Vai arī cilvēki no valsts kabinetiem un varas gaiteņiem? «Mēs nevēlētos atbildēt šo jautājumu,» Anna savu sakāmo noformulē vienā teikumā, un Māris papildina: «Būtu nepareizi kādu vainot vai nepareizi uz kādu norādīt, neesot pilnībā pārliecinātam par to.»
Liscova lietas hronika
Uzbrukums Liscovam notika 2001.gada 14.jūnijā – pašā Ludzas centrā slepkava ievainoja viņa šoferi, bet pēc tam raidīja vairākus šāvienus Liscova virzienā. Ludzas rajonā atrodas lielākie austrumu robežas muitas punkti Terehova un Grebņeva, tāpēc izmeklētāji kā galvenās sāka pārbaudīt versijas par Liscova profesionālo darbību
Organizētājs?
Jau dažas dienas pēc Liscova nogalināšanas policija aizturēja vairākas personas, arī kārsavieti Raiti Kononovu. Sākotnēji viņu turēja aizdomās par slepkavības organizēšanu, taču prokuratūra uzskatīja, ka tam nav pietiekamu pierādījumu. Kononovs tika apsūdzēts tikai par šaujamieroču nelikumīgu apriti. 90.gadu nogalē viņš no firmas Strēlnieks A bijušā veikala vadītāja Vjačeslava Karpova bija iegādājies PM sistēmas pistoli, kas tika izmantota gan Liscova, gan vēl citā slepkavībā. Kononovu sodīja ar 7 gadu cietumsodu.
Slepkava?
Tikmēr aizdomās par Liscova slepkavības izdarīšanu likumsargu redzeslokā nonāca 1976.gadā dzimušais Ernests Žilde. 2003.gadā viņš tika izsludināts starptautiskā meklēšanā. Viņa atrašanās vieta joprojām nav zināma. Žilde tiek turēts aizdomās arī par vēl vienu slepkavību un tās mēģinājumu.
Ierocis
2001.gada septembrī atklājās, ka pistole, ar kuru nogalināts Liscovs, pabijusi arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā. Pistole netika atrasta, taču izmeklētāji noskaidroja, ka Kononovs ieroci caur starpniekiem bija nodevis pārtaisīšanai kādam ieroču meistaram, taču kamēr ierocis ceļoja no rokas rokā, to «pārtvēra» SAB darbinieks Eduards Šagžijevs. Valsts policijas Ekspertīžu centrā pistoli «atšāvis», Šagžijevs ļāva tai atgriezties pie Kononova. Kā atzina Augstākā tiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, «lietā nav iegūti pierādījumi tam, ka SAB darbinieku rīcībā ir bijusi informācija par šī ieroča iespējamu izmantošanu slepkavību izdarīšanā.» Tāpēc tā bijusi «tikai nejaušība», ka pistole izmantota Liscova un vēl vienā slepkavībā. Šagžijevs tika cauri ar SAB vadības izteiktu rājienu.
Pasūtītājs?
Jaunu pavērsienu Liscova lietas izmeklēšana ieguva, šķetinot vērienīgu gaļas kontrabandas lietu – bija cerības, ka tā sniegs pierādījumus par slepkavības pasūtītāju. Proti, 2002.gada maijā Mangaļsalā likumsargi atklāja noliktavu ar 800 tonnām nelegālas gaļas. Aizdomās par šā nozieguma organizēšanu tika notiesāti uzņēmēji Mihails Tarakanovs, Mihails Gidals un vēl deviņas personas. Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu tiesas priekšā stājās vairāki muitnieki, bet par preču nelikumīgu pārvadāšanu pie atbildības tika saukti 26 šoferi. Tomēr Liscova lietā vajadzīgos pierādījumus neizdevās atrast un par slepkavības pasūtītāju joprojām nav nekādu minējumu.
Kā darbojās kontrabandas shēma
No muitas eksperta Pāvela Braževica ziņojuma par kontrabandas kravu plūsmu
1. Tranzīta kravas no Eiropas caur Lietuvu un Daugavpils rajona muitas punktiem legāli ienāk Latvijā
2. Kravas paliek Latvijā
3. Grebņevas un Terehovas muitas punktos nelikumīgi noformē dokumentus par tranzīta kravu fiktīvu izvešanu. Šie svarīgie muitas punkti bija Liscova pārraudzībā
