Viņš ir saņēmis Nobela miera prēmiju. Viņš ceļo pa pasauli un bauda atzinību kā gudrs taktiķis, kas palīdzēja izbeigt Auksto karu un atbrīvoja vairākas Austrumeiropas valstis no komunisma celtniecības jūga. Taču izrādās, ka Mihails Gorbačovs (80) ir divkosis – to apliecina līdz šim citu acīm slēpti dokumenti. Tajos Gorbačovs atklājas kā politiķis, kuram tā īsti nemaz nerūpēja neatkarību alkstošo iedzīvotāju asinis un kurš bija gatavs diedelēt miljonus, lai saglabātu savu ietekmi padomju impērijas pēdējā tronī
Tas bija viens mirklis. Viena izvēle, par kuru pārmetumus Mihails Gorbačovs saņem vēl šodien, lai gan pagājis jau vairāk nekā 20 gadu. Pēc Valsts drošības komitejas, armijas vadības un iekšlietu ministra rīkotā valsts apvērsuma mēģinājuma Gorbačovs, viņa sieva un tuvākās uzticamības personas ir atbrīvoti no trīs dienu aresta atpūtas namā Forosā pie Melnās jūras un atgriežas Maskavā. Ir 1991.gada 22.augusts. Pulksten 2.15 pēc vietējā laika.
Tikmēr pie Krievijas parlamenta ēkas jeb Baltā nama jau trešo dienu pulcējas aptuveni 60 tūkstoši cilvēku. Lai gan pati Krievija jau gadu iepriekš bija simboliski pasludinājusi savu suverenitāti un nav lielu ilūziju, ka PSRS irst pa visām vīlēm, šie cilvēki tomēr gaida Gorbačova ierašanos. Viņš taču aizvien ir PSRS prezidents.
Kad pūlis pa radio uzzināja, ka Krimā ieslodzītie ir atbrīvoti, viņi sajūsmināti sauca: «Prezidents! Prezidents!» Un, protams, ar nepacietību gaidīja tobrīd 60 gadus vecā Gorbačova atgriešanos galvaspilsētā.
Taču valstsvīrs, kurš atbrīvots tikai tāpēc, ka pučisti galu galā nobīstas no savas tautas un tā arī neuzdrošinās ieņemt Balto namu, šokē savus līksmojošos atbalstītājus. Viņš nevis tūlīt pat dodas no lidostas uz Maskavas centru izbaudīt sazvērnieku sakāvi, bet liek šoferim pagriezties uz vasarnīcu. Un tikai nākamajā rītā dodas uz darbu Kremlī. Par varoni un jauno zvaigzni kļūst Boriss Jeļcins, tobrīd tikai divus mēnešus bijis Krievijas PFSR prezidents.
Raugoties šodienas acīm, nav šaubu, ka lēmums pagriezt automašīnu atstāja graujošu ietekmi uz Gorbačova tēlu. Tam bija arī personisks aspekts – triju dienu pučs no līdzsvara izsita ne tikai padomju lielvalsti, bet arī pašus Gorbačovus, jo īpaši Raisu. Visu lidojuma laiku viņa atradās guļus. Acīs asinsizplūdums, traucēta runa un daļēja paralīze. Ārsti konstatēja trieku. Tās bija pārdzīvojuma sekas.
Kādā no pēcpuča dienām Raisa prezidenta vasarnīcā nolēma teikt ardievas daļai savas pagātnes – viņa sadedzināja 52 vēstules, ko komandējumu laikā viņai sūtījis vīrs Mihails. Tās ir «mūsu jaunības dienu vēstules», kuras sieva visu laiku mīļi glabājusi, vēlāk stāstīs Gorbačovs. Taču pēc Forosā pārdzīvotā Raisu pārņēmušas bailes no iespējamiem nākamajiem varas pārstāvjiem. Viņa nevēlējās svešinieku ielaušanos privātajā dzīvē, tāpēc iemetusi līdz šim tik rūpīgi glabāto saraksti krāsnī. Viņas piemēram sekoja arī vīrs, sadedzinot daļu dokumentu.
Liesmās izplēnēja 25 klades, kurās fiksētas politiskās ikdienas detaļas, politiķu raksturojumi un dažādi plāni. Neskarta palika tikai privātā dienasgrāmata. Taču būs jāpaiet 20 gadiem, līdz 2011.gada februārī viņš pirmo reizi par to stāstīs paša izdotajam laikrakstam Novaja gazeta.
Izrādās, ka ir saglabājušies arī daudzi oficiālie dokumenti, kas tapuši sešu gadu laikā, kamēr Gorbačovs bija padomju kompartijas ģenerālsekretārs. Kad 1991.gada beigās viņš paziņoja par atkāpšanos no Padomju Savienības prezidenta amata, dokumentus nodeva biedrībai, kas nosaukta Gorbačova vārdā. Arhīvos Maskavā, Ļeņingradas prospektā 39, atrodas 10 000 dokumentu, to skaitā arī Gorbačova ārpolitikas padomnieku Vadima Zagladina un Anatolija Čerņajeva personīgie arhīvi.
Šie dokumenti ataino «komunisma eksperimenta» beigas. Tie ir ārvalstu līderu tikšanās protokoli, ar roku piefiksēti padomnieku ieteikumi Gorbačovam, telefonsarunu laikā tapušas piezīmju lapiņas, kā arī slepenas vēstnieku piezīmes un politbirojā notikušu debašu stenogrammas.
Tajos ir piezīmes ar padomiem PSRS līderim, kā izbeigt karu Afganistānā. Kā rīkoties ar izceļot gribošajiem ebrejiem. Viņam tiek skaidrots, kādēļ jāatsaka pieņemšana Palestīnas Atbrīvošanas kustības līderim Jasiram Arafatam («neko reālu no viņa nesagaidīt») vai kā izvairīties no tiesas prāvas pret vācieti Matiasu Rustu, kas 1987.gada maijā ar privāto lidmašīnu «apmānīja» aizsardzības radarus un nolaidās Sarkanajā laukumā («ir šaubas par viņa psihisko stāvokli»).
Sīkumaini tiek arhivēti franču dzeltenā žurnālā Paris Match raksti par Raisu Gorbačovu. Pat tas, ko kādā vācu žurnālā par Kremļa vadītāja īstenoto perestroiku teikusi estrādes zvaigzne Alla Pugačova.
Pārlasot šos dokumentus, pārņem sajūta, it kā laika mašīna aizvestu atpakaļ pagātnē. Uzreiz top redzamas šķietami nesatricināmās padomju sistēmas problēmas – arvien biežāk protestē zemnieki un ogļrači, inteliģence pieprasa demokrātiskas vēlēšanas. Saceļas baltieši, gruzīni un moldāvi.
Gorbačova padomnieks Čerņajevs sūdzas par komunistiskās kustības nekompetentiem vadītājiem citās valstīs, piemēram, Francijas komunistu vadītāju Žoržu Maršē («beigts zirgs») vai ASV komunistu līderi Gasu Holu («nekulturāls, piemīt plebejiska augstprātība»). Tajā pašā laikā Maskava turpina pumpēt viņiem miljonus, lai noturētu pie dzīvības savas idejas arī citviet pasaulē.
Tas nekas, ka pašu mājās veikalos nav nopērkamas ne olas, ne cukurs. Sociālistiskā plānveida ekonomika brūk, un lielvalsti arvien vairāk pārņem nabadzība. Čerņajevs pat 1988.gada septembrī rakstiski lūdz bez gaidīšanas garajā rindā pieslēgt telefonu šofera Nikolaja Maikova dzīvoklī – lai ģenerālsekretārs viņu vienmēr varētu sazvanīt.
Dažus arhīva dokumentus Gorbačovs ir citējis savos memuāros, taču lielākā daļa līdz pat šodienai ir tabu. Iespējams, tāpēc ka tie nesakrīt ar tēlu, kādu Gorbačovs centies radīt, – viņam patīk uzsvērt savu mērķtiecīgumu un izdarīga reformatora slavu.
Šo Gorbačova biedrības arhīvu ir pētījis jaunais krievu vēsturnieks Pāvels Stroilovs, kas dzīvo Londonā. Viņš esot slepeni nokopējis aptuveni 30 000 lappušu.
Šie materiāli palīdz izprast to, par ko pats Gorbačovs visus šos gadus labprāt izvēlējies klusēt: saprotot, ka padomju valsts mirst, viņš haosā bieži zaudēja orientāciju. Un, jā, dokumenti izgaismo arī to, ka Gorbačovs bijis divkosīgs un laiku pa laikam savu viedokli saskaņojis ar partijas un armijas stingrā kursa piekritējiem.
Rietumos Gorbačovu ciena par to, ka viņš nav pretojies PSRS sabrukumam. Taču patiesībā vēl šodien nav īsti skaidrs, vai Kremļa vadītājs tomēr nav sankcionējis militārās akcijas pret gruzīniem, azerbaidžāņiem un lietuviešiem, kuri laikā no 1989. līdz 1991.gadam sacēlās pret pastāvošo iekārtu. Padomju armijas uzbrukumos Gruzijā mira 20 cilvēku, Azerbaidžānā – 143, Lietuvā – 14.
Neaizmirstama ir traģēdija, kas notika 1989.gada naktī no 8. uz 9.aprīli Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi – tur sapulcējušos protestētājus padomju kareivji sāka slaktēt ar gāzi un uzasinātām lāpstām.
Gorbačovs par briestošo traģēdiju esot ticis informēts sešas stundas pēc pirmo sadursmju sākšanās, taču nav devis pavēli armijai un drošības dienestam atkāpties. Arī vēlāk viņš nevienu nesauca pie atbildības. Kas deva spēka pielietošanas pavēli – tā esot «liela mīkla», publiski izteicis Gorbačovs.
Tomēr 11.aprīlī, tas ir, divas dienas pēc slaktiņa, Gorbačovs tikās ar Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdi Hansu Fogelu un attaisnoja stingrā kursa piekritējus.
Gorbačovs. Jūs esat dzirdējuši par notikumiem Gruzijā. Tur pulcējās visiem zināmie Padomju Savienības ienaidnieki, kas ļaunprātīgi izmantoja demokrātiju, izkliedza provokatīvus saukļus un pat pieprasīja NATO spēku ievešanu. Mums vajadzēja būt bargiem pret šiem piedzīvojumu meklētājiem un jāaizstāv perestroika – mūsu revolūcija.
Par «visiem zināmajiem Padomju Savienības ienaidniekiem» viņš nodēvēja civiliedzīvotājus – no 20 Tbilisi nogalinātajiem gruzīniem 17 bija sievietes.
To, ka Gorbačovs nepildīja savus reformu plānus un jau no paša sākuma nenosodīja vardarbīgu rīcību, pierāda arī 1989.gada 4.oktobra politbiroja sēdes laikā tapusī piezīme, kurā viņš uzzina par Tjaņaņmeņa laukumā Pekinā nogalināto demonstrantu skaitu, proti, 3000. Gorbačova atbilde: «Uz to jāraugās reālistiski. Varai ir jāaizstāvas, tāpat kā mums. Trīs tūkstoši? Nu, un?» Šīs sēdes protokols tika publiskots, taču tieši šīs rindiņas bija izdzēstas.
Gorbačovam bija izdevīgi, ka neviens no Rietumu vadošajiem politiķiem 1990. un 1991.gadā īpaši nepievērsa uzmanību tam, kādu lomu asiņainajās sadursmēs par neatkarību spēlēja tieši viņš. Amerikāņi un eiropieši vairāk bija norūpējušies par to, lai PSRS patiešām aiziet no Austrumeiropas. Tāpēc Gorbačova meli palika nepamanīti, piemēram, kad Maskava pēdējā brīdī centās apstādināt Baltijas valstu neatkarības kustību.
Pakļaujoties VDK un armijas spiedienam, Gorbačovs 1991.gada janvārī piekrita ieviest Lietuvā tiešo prezidentālo pārvaldi, proti, Kremļa uzraudzību. Padomju valstij uzticīgajiem «darbaļaudīm» palīgā devās padomju armijas vienības – 13.janvārī tanki, mēģinot ieņemt televīzijas centrālo ēku un TV torni Viļņā, nonāvēja 14 cilvēkus.
Izrādās, ka jau divas dienas pirms tam Gorbačovs telefonsarunā ar ASV prezidentu Džordžu Bušu kategoriski noraidījis Maskavas «ielaušanos Viļņā».
Bušs. Mani satrauc jūsu iekšējās problēmas. No ārpuses vērojot, varu teikt tikai vienu – ja jums izdosies izvairīties no vardarbības pielietojuma, tas nāks par labu jūsu attiecībām ar mums un ne tikai ar mums.
Gorbačovs. Mēs iejauksimies vien tad, ja sāksies asiņainas cīņas vai nemieri, kas apdraud ne tikai mūsu konstitūciju, bet arī cilvēku dzīvības. Pašlaik uz mani tiek izdarīts milzīgs spiediens ar mērķi Lietuvā ieviest prezidentālo pārvaldi. Pagaidām nereaģēšu, bet nopietna apdraudējuma gadījumā lemšu par stingru rīcību.
Savukārt Vācijas kanclers Helmūts Kols, kurš savas valdības vārdā iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām, atsakās kritizēt Gorbačovu. Piecas dienas pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā telefonsarunā viņš tos piemin tikai nedaudz.
Gorbačovs. Nu visiem rodas jautājumi: vai Gorbačovs maina virzienu, vai jaunais Gorbačovs noguris, vai viņš pietuvinājies labējiem? Es saku pilnā nopietnībā – mēs savu politiku nemainīsim.
Kols. Kā politiķis es saprotu, ka ir brīži, kuros neiztikt bez aplinkus manevriem, lai sasniegtu noteiktus politiskus mērķus.
Gorbačovs. Helmūt, es zinu tavas domas, es ļoti tās novērtēju. Atā! Apskauju.
Taču savu iedzīvotāju acīs Gorbačovs šajās dienās zaudē. «Viņš ir to pusē, kuri Viļņā slepkavoja,» īpašu vilšanos savā dienasgrāmatā ieraksta Gorbačova tuvais līdzgaitnieks Anatolijs Čerņajevs. Viņš nodiktē sekretārei garu, priekšniekam adresētu vēstuli:
«Mihail Sergejevič!
Jūsu runa Augstākajā Padomē [par notikumiem Viļņā] signalizēja beigas. Tā nebija liela valstsvīra uzstāšanās. Tā bija apjukuša, stostīga cilvēka runa. Jūs negribat atzīt, ko patiesībā vēlaties. Un Jūs acīmredzot nezināt, ko par Jums domā tauta – ielās, veikalos, trolejbusos. Tur dzird tikai par «Gorbačovu un viņa kliķi». Jūs apgalvojāt, ka vēlaties mainīt pasauli, bet tagad pats to iznīcināt.»
Sekretāre to pieraksta, taču sāk protestēt, pārmetot Čerņajevam nodevību. Tāpēc vēstule sākotnēji tiek ieslēgta seifā.
Īpaši skaidras norādes Gorbačova dokumentos ir par Helmūtu Kolu. Viņš esot parādā lielu pateicību, jo 1989.gada rudenī Gorbačovs neiesūtīja tankus Austrumberlīnē, lai apturētu Vācijas Demokrātiskās republikas sabrukumu. Gorbačovs arī nenobloķēja Vācijas atkalapvienošanos.
Tāpēc 1991.gadā pienāk brīdis, kad Kols var atmaksāt parādu, ko Gorbačovs no viņa arī gaida.
To, ka patiesībā Gorbačovs Vācijas kancleru gadiem ilgi uzskatījis par «viduvēju provinciālu politiķi», ģenerālsekretārs acīs gan nesaka. 1989.gada novembrī, sagaidot vizītē Kremlī VDR līdera Ērika Honekera pēcteci Egonu Krencu, Gorbačovam paspruka: «Šķiet, Kols nav nekāds lielais intelektuālis, taču savā zemē bauda lielu popularitāti, īpaši sīkpilsoņu vidū.» Gorbačovs pats gadiem ilgi ignorēja Kolu, uzskatot viņu par amerikāņu ruporu, un savās Eiropas vizītēs Vācijas Federatīvajai republikai meta līkumu.
Krenca un Gorbačova tikšanās protokols vēlāk tika publiskots gan Maskavā, gan arī Vācijā. Citāti par Kolu bija izsvītroti.
Gorbačova attieksme pret Kolu esot mainījusies 1990.gada vasarā, kad abi vīri Kaukāzā sprieda par Vācijas apvienošanos. Novembrī Gorbačovs ar sievu Raisu devās uz Vāciju, apciemoja Kolu ģimenes privāto rezidenci Ogershaimā, kopīgi pusdienoja Kola iecienītākajā restorānā, un abi vīri pārgāja uz «tu».
Vācu līdera draudzība un atbalsts šajā laikā Gorbačovam kļūst ļoti būtisks, jo paša mājās situācija kļuvusi bīstama: veikalos nav gaļas, piena. Gorbačova popularitāte krītas.
Šajos mēnešos padomju līderis aizvien biežāk tveras pie telefona klausules, lai apspriestos ar «draugu Helmūtu», kurš ātri vien kļūst par Gorbačova politisko aizstāvi. Abi sarunājas pa īpašu telefona līniju, taču par šīm starp Maskavu un Bonnu notiekošajām sarunām Gorbačova vēlāk izdotajās grāmatās nekas nav minēts. Arī Kols savos memuāros tās pieminējis tikai garāmejot. Sarunu saturu ir fiksējuši tulki, un jaušama atturība, jo galu galā tie jāatrāda VDK.
Taču nav šaubu par to, ka Gorbačovs nemitīgi sūdzas – tie ir slīcēja palīgā saucieni, kurus kādreiz tik lepnais Kremļa kungs pēc diviem gadu desmitiem labprātāk vēlētos aizmirst.
Kols tika lūgts mobilizēt Rietumus valstis PSRS glābšanai – viņam vajadzēja atainot draudošo sabrukumu kā katastrofu, kas var nest postu visai pasaulei. Un, protams, Gorbačovs cerēja, ka Kols arī palīdzēs cīņā pret sīvāko konkurentu Borisu Jeļcinu.
1991.gada 20.februāra vakarā kārtējo reizi abi vīri pēc Kola iniciatīvas sarunājas pa telefonu – Jeļcins TV pārraidē pirmo reizi aicinājis Gorbačovu atstāt amatu Kremlī.
Kols. Sveiks, Mihail! Vai tu jau esi atkāpies, kā to pieprasa Jeļcins?
Gorbačovs. Man šķiet, ka viņš jūt savas autoritātes mazināšanos, nokļūšanu aizvien lielākā izolācijā. Viņa vakardienas uzstāšanās ir šaubu pierādījums vai arī muļķība. Jeļcins pēc savas būtības ir postītājs, viņā vairs nav nekā konstruktīva.
Kols. Tas tev nāks par labu.
Gorbačovs. Šodien PSRS Augstākās Padomes sēdē izskanēja viedoklis, ka šādas metodes nav tāda ranga cilvēka cienīgas. Viņam savi vārdi būs jāņem atpakaļ. Kazahijas prezidents un Ukrainas Augstākās Padomes priekšsēdētājs sākuši no viņa distancēties.
Kols. Tā ir tava priekšrocība. Man šķiet, ka tu jau jūties labāk. Es priecājos par to.
Pēc četriem mēnešiem šķietami nenovērtēto Jeļcinu 45 miljoni vēlētāju ievēlē par pirmo Krievijas Federācijas – lielākās padomju republikas – prezidentu. Tādējādi aizsākas divvaldība, kas ieskandina padomju impērijas beigas. 30.aprīlī Kols un Gorbačovs sazvanās kārtējo reizi.
Kols. Es šeit, Rietumeiropā, tevi īpaši aizstāvēšu. Tāpat Vašingtonā, kurp došos pēc divām nedēļām. Tev jāzina, ka pie mums tiek izplatītas nejaukas runas par tavu stāvokli.
Gorbačovs. Jā, es to zinu.
Kols. Vienkārši izsakoties, par tevi runā aptuveni tā: jā, Gorbačovs ir spēcīgs politiķis, taču plānoto nespēs īstenot. Šajā situācijā būtu svarīgi psiholoģiski pārorientēties. Tādēļ man, Mihail, nepieciešama autentiska informācija, tev jāpasaka, kā ir patiesībā.
Gorbačovs. Zini, Helmūt, mūsu amerikāņu draugu vidū ir ļoti daudz tādu, kuri izplata runas par tā saukto «Gorbačova stāvokli». Viņi runā aptuveni tā: redziet, Gorbačovs iestājas par PSRS saglabāšanu, bet Jeļcins, visticamāk, laidīs brīvībā Baltiju un citas republikas. Jeļcins iestājas par privātīpašumu, savukārt Gorbačovs – par jaukto ekonomiku. Jeļcins vairāk nodarbosies ar iekšpolitiku un netraucēs amerikāņus citviet pasaulē. Tie ir nesolīdi ieteikumi. Bušs un viņa ārlietu ministrs Beikers pagaidām vēl turas, taču spiediens uz viņiem pieaug. Arī es, protams, tagad esmu spiests lavierēt.
Kols. Mihail, tu vari uz mani paļauties. Austrumeiropas un Amerikas vadībai es gana skaidri to likšu saprast.
5.jūlijā, kad Jeļcins jau ir ievēlēts par Krievijas prezidentu un pēc dažām dienām paredzēta viņa inaugurācija, Gorbačovs un Kols tiekas Ukrainas kompartijas vasaras rezidencē Medžugorjē. Ceļā no Kijevas lidostas uz rezidenci Kols mašīnā izspēlē sliktāko scenāriju.
Kols. Es aizdomājos par to, kas notiktu, ja Gorbačova vietu pēkšņi ieņemtu Jeļcins? Man tev jāatzīst, ka mani šī doma ļoti biedē. Valsti nedrīkstētu atdot tādam vīram.
Gorbačovs. Mūsu domas sakrīt.
Kols. Ko tu, Mihail, iesāksi, ja baltieši patiešām atstās PSRS?
Gorbačovs. Viņi to, protams, varētu izdarīt. Jo viņu priekšstatus par suverenitāti ir grūti mainīt, viņus pat neuzrunā loģiska argumentācija. Ja viņi patiešām vēlas izstāties, ir tikai viens ceļš – konstitucionālais. Taču no tā viņi paniski baidās.
Kols. Tik tiešām, ar varu tu viņus nenoturēsi. No otras puses, baltiešiem jāsaprot, ka nav cita ceļa kā tikai tas, ko paredz konstitūcija. Rietumu mutisks atbalsts šajā ziņā viņiem neko nemainīs.
Ne vācieši, ne krievi šo sarunu nepublisko. Zināms tikai tas, ka kanclera oficiālais viedoklis par tautu pašnoteikšanās tiesībām ir rožaināks par personīgo – Kols tā īsti nemaz nevēlas baltiešu izstāšanos no PSRS.
Kols. Jābūt ēzelim, lai iedomātos, ka PSRS sabrukums kādam dos labumu. Sabrukums visiem nozīmētu katastrofu. Tas, kurš tā domā, apdraud mieru. Ne visi šajā jautājumā mani saprot. Bet tu vari droši paļauties, ka es savu viedokli nemainīšu… Gorbačova pārmaiņu virziens konsekventi jāatbalsta. Kad Jeļcins ieradīsies pie mums, es viņam teikšu to pašu. Teikšu, ka viņam nav izredžu, ja viņš nestrādās kopā ar tevi. Amerikāņi viņam arī to pašu teikuši.
Gorbačovs. Nē, viņi Jeļcinu tieši iedrošina. Viņu acīs viņš ir reformators.
Kols. Kad Jeļcins ieradīsies Vācijā, tā būs kā darba vizīte. Man ir svarīgi, lai jūs viens otram neuzbrūkat.
Gorbačovs. Varbūt būtu labi viņu ielūgt nevis kanclera, bet kāda cita vārdā? Kanclers tur pagadītos netīšām.
Kols. Piekrītu.
No cilvēciskā viedokļa mērķis izjaukt Jeļcina augšupeju ir saprotams – Kols grib stiprināt pats savas pozīcijas. Lai gan tābrīža politiskajā situācijā tas ir diezgan absurdi.
Vēl absurdāk šķiet tas, ka Gorbačovs joprojām vēlas, lai viņu uztver kā lielvalsts vadītāju, lai gan aizkulisēs viņš ir spiests lūgt ziedojumus.
Pēc divām nedēļām Gorbačovs vēlas pirmo reizi doties uz septiņu industriālo lielvalstu kluba G7 sanāksmi Londonā, lai it kā lūgtu savas valsts uzņemšanu šo smagsvaru apvienībā. Ceļu uz turieni palīdz bruģēt Kols. Tomēr izrādās, ka Gorbačova vizītes īstais mērķis ir izlūgties vismaz 30 miljardus dolāru, lai glābtu nabadzībā slīgstošo Padomju Savienību un tās prezidentu.
No neskaitāmos protokolos rakstītā saprotams, ka Gorbačovam šī situācija šķiet ļoti pazemojoša (šos dokumentus nepublisko).
Kad kādas tikšanās laikā Vācijas Finanšu ministrijas valsts sekretārs un Kola pārstāvis G7 sanāksmēs Hersts Kēlers iesaka padomju valstij ievērot Starptautiskā Valūtas fonda noteikumus aizdevuma saņemšanai, Gorbačovs viņam neiecietīgi uzkliedz: «PSRS taču nav Kostarika! Turklāt no tā, kā jūs veidosit savas attiecības ar mums, būs atkarīgs, kādā virzienā pagriezīsies vēsture!» Tomēr kopumā Gorbačova uzticība Kolam ir gandrīz eiforiska. Viņš jau no lidmašīnas ziņo Maskavai: «Kols darīs visu, lai mums palīdzētu atkal celties un kļūt par modernu lielvalsti. Hm, jā, viņš gan ir apmāts arī ar Ukrainu.»
Septembra sākumā, kad pēc augusta puča pagājušas trīs nedēļas, PSRS finansiālā situācija ir kļuvusi ļoti nestabila. Kad vizītē Maskavā ierodas Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers, Gorbačovs met kaunu pie malas.
Gorbačovs. Mums nepieciešama nauda kārtējiem izdevumiem, lai mēs spētu dzīvot tālāk un uzturēt importu, kamēr rit pārrunas par mūsu īslaicīgo parādu pārstrukturēšanu. Par to es vēl šodien sazvanīšos ar Kolu.
Genšers. Es gan nezinu, vai tik delikātu lietu būtu labi apspriest telefoniski. Es varu tūlīt pat kancleram nosūtīt kodētu telegrammu, kuru izlasīs tikai viņš.
Gorbačovs. Mums nepieciešami divi miljardi dolāru.
Genšers. Es neesmu pilntiesīgs par to lemt. Bet es tūdaļ visu nodošu kancleram.
Kols uz Maskavu deleģē Finanšu ministrijas valsts sekretāru Kēleru, kurš 12.septembrī tiekas ar Gorbačovu. PSRS līderis, juzdams ne pārāk lielu atsaucību no Rietumiem, sāk iezīmēt sliktāko scenāriju.
Gorbačovs. Kā ir ar palīdzību PSRS? Mēs te lauzām galvas un rēķinām. Tas ir nepiedodami. Tas viss atgādina Veimāras Republiku Vācijā – kamēr demokrāti savstarpēji strīdējās, Hitlers bez īpašas piepūles nāca pie varas. Ārvalstis ir mums parādā 86 miljardus dolāru. Nu mums vajadzīga aptuveni tāda pati summa. Es ceru, ka no tā jūs izdarīsit attiecīgos secinājumus.
Kēlers. Kanclers man uzticēja paziņot, ka piekrītam nodot jūsu rīcībā miljardu marku. Attiecībā uz vēl vienu miljardu – mēs neredzam citu ceļu, kā mobilizēt partnerus ES un G7. Citus iespējamos variantus apgrūtina jūsu augstās finansiālās prasības.
Gorbačovs. Varbūt jums būtu iespējams atvieglot kredītu nosacījumus? Varbūt runa varētu būt par bezprocentu aizdevumu?
Kēlers. Tas ir ļoti sarežģīti. Es mēģināšu savus partnerus G7 pārliecināt, ka jūsu valsts ir maksātspējīga. Taču tad man nepieciešama konkrēta informācija par ārvalstu parādiem un iespējām izmantot jūsu zelta krājumus.
Gorbačovs. Ražas rādītāji ir slikti. Tieši pirms jūsu ierašanās es sazvanījos ar [Kazahstānas prezidentu] Nazarbajevu. Viņš teica, ka raža padevusies vēl sliktāka, nekā tika lēsts pašā pesimistiskākajā scenārija.
Kēlers. Pēc amerikāņu aplēsēm, labības daudzums jūsu zemē šogad varētu sasniegt 190 miljonus tonnu. Salīdzinājumā ar pērnā gada 230 miljoniem tā ir milzīga atšķirība.
Gorbačovs. Būtu jau skaisti, ja mēs varētu novākt 180 miljonus tonnu… Kad [pēc Sadama Huseina iebrukšanas Kuveitā] notika Līča karš, visi apvienojās un savāca milzu naudu – gandrīz 100 miljardus dolāru. Bet, kad runa ir par lielas nācijas vēsturiska procesa atbalstīšanu – tādas nācijas, no kuras atkarīga visa pasaule -, tad sākam kaulēties.
Kēlers. Amerikāņi šajā karā uzvarēja, neieguldot nevienu pašu dolāru.
Gorbačovs. Ko tik Padomju Savienība nav devusi pasaulei! Kurš to aprēķinās? Cik daudz laba devusi mūsu perestroika un jaunā domāšana? Simtiem miljardu dolāru pārējai pasaulei!
Kēlers. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Runa ir par nedēļām, drīzāk par dienām. Jūsu perestroikā nepareiza bija šīs lietas ekonomiskās puses nenovērtēšana.
Plāns ar vāciešu palīdzību sagādāt Maskavai miljardus neizdodas. Tas principā paraksta spriedumu Gorbačova karjerai. 1991.gada 1.decembrī Ukraina sarīko referendumu par neatkarības deklarācijas akceptēšanu un pie reizes ievēlē savu prezidentu.
Pēc septiņām dienām Krievija, Ukraina un Baltkrievija nodibina Neatkarīgo Valstu Sadraudzību, kurai pievienojas vēl astoņas bijušās PSRS republikas.
Līdz ar to beidz pastāvēt Padomju Savienība. Kad Vācijā svin Ziemassvētkus, Mihails Gorbačovs atkāpjas no PSRS prezidenta amata. 25.decembrī Padomju Savienība aizmieg uz mūžu. Tajā pašā dienā viņš sūta vēstuli uz Bonnu.
«Helmūt!
Kaut arī notikumi risinājušies ne tā, kā es uzskatīju par pareizu un lietderīgu, es vēl aizvien ceru uz veiksmi lietā, kuru sāku pirms sešiem gadiem, – lai Krievija un pārējās valstis, kuras nu pieder jaunai savienībai, kļūtu par modernām demokrātiskām valstīm.
Es ar Raisu no visas sirds Tev un Hanelorei, un visai Tavai ģimenei vēlam veselību, laimi un visu to labāko!
Mihails.»
Šajā vēstulē Gorbačovs atkal izturas kā ietekmīgs valstsvīrs. Tādēļ tā atrodas to reto 1991.gada dokumentu vidū, kurus neveiksmīgais reformators atļauj publiskot.
Gorbačova karjeras datumi
1985.gada marts. Gorbačovs (54) kļūst par PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru. Ievieš jēdzienus «perestroika» un «glasnostj» – pārkārtošanās un atklātība.
1985.gada decembris. Par Maskavas kompartijas bosu ieceļ mazzināmo Borisu Jeļcinu. Divus gadus vēlāk viņu atstādina, jo Jeļcins kritizē pārāk lēnas reformas.
1988. Latvijā tiek nodibināta Tautas fronte. Līdzīgas organizācijas sāk darboties arī Lietuvā un Igaunijā, kā arī Kaukāzā.
1989.gada aprīlis. Armija izklīdina miermīlīgu demonstrāciju Gruzijas galvaspilsētā, nogalinot 20 cilvēkus.
1989.gada jūlijs. Gorbačovs paziņo, ka Varšavas pakta valstis pašas var lemt savu likteni. Novembrī krīt Berlīnes mūris.
1990.gada 4.maijs. Latvijas Augstākā padome pieņem neatkarības deklarāciju. Gorbačovs izdod dekrētu, ka Latvijas, kā arī Igaunijas un Lietuvas deklarācijas neatbilst PSRS konstitūcijai.
1990.gada oktobris. Gorbačovs saņem Nobela miera prēmiju.
1991.gada janvāris. Mēģinājums militāri atjaunot PSRS jurisdikciju Baltijā. Viļņā tiek nogalināti 14 cilvēki.
1991.gada 19.augusts. Kamēr Gorbačovs atpūšas Krimā, VDK un armijas līderi īsteno valsts apvērsumu. 20.augustā bija ieplānota jaunā Savienības līguma parakstīšana.
1991.gada 22.augusts. Pučs izgāžas, jo pie Krievijas parlamenta pulcējas tūkstošiem tā aizstāvju. Līdera pozīcijas pārņem Jeļcins.
1991.gada 25.decembris. Gorbačovs atkāpjas no PSRS prezidenta amata.
