Vīrs, kas Tallinā uzbruka Aizsardzības ministrijai, neprata igauņu valodu un sapņoja par PSRS atjaunošanu. Pirms 18 gadiem premjera Marta Lāra valdība viņam piešķīra Igaunijas pilsonību, bet augustā viņš ieradās Lāra vadītajā ministrijā, lai nomirtu. Igauņi aizvien meklē atbildes – kas ar viņu bija noticis?
Ministrs Marts Lārs piedalījās drauga laulību ceremonijā, kad viņu sasniedza ziņa, ka Aizsardzības ministrijas foajē ielauzies vīrietis, kas šauj un spridzina. Tā droši vien bija viena no saspringtākajām dienām ministra Lāra karjerā – no kāzām zem lodēm. Aizsardzības ministrija nav gluži parasta valsts iestāde. To apsargā militārā organizācija Kaitseliit, vairākumam ministrijas darbinieku ir augstākas vai zemākas kategorijas pielaide valsts noslēpumam, jo ēka ir stāvgrūdām pilna ar NATO valstu informāciju. Tāpēc informācija par uzbrukumu ministrijai 11.augustā līdzinās spriedzes filmas sižetam.
Pulksten 15.08 policija saņēma ziņu, ka ēkā ielauzusies nepazīstama bruņota persona, kas ar pistoli atklājusi uguni. Iebrucējam līdzi bija arī spridzekļi. Ir brīnums, ka dūmus un troksni izraisījušās ierīces nevienu nenogalināja un arī neievainoja.
Policija ieradās zibenīgi, ministrijas darbinieki ar e-pastu tika instruēti ieslēgties kabinetos, vēl pēc brīža sākās cilvēku evakuācija. Daļa lēca ārā pa pirmā stāva logiem, jo apšaude notika aiz viņu kabinetu durvīm. Ieradās specvienība, ēkā iesūtīja atmīnēšanas robotus, drīz vien sekoja speciāli aprīkoti policisti. Pulksten 17.25 uzbrucējs apšaudē gāja bojā, viņam bija trāpījušas vairākas lodes. Ātrās palīdzības ārsti ķērās pie atdzīvināšanas, taču bez rezultātiem.
Uzbrukumā netika saņemti ķīlnieki, taču divi ministrijas ēku sargājušie zemessargi aptuveni pusstundu bija noziedznieka dzīvais vairogs. Uzbrukuma laikā šāvējs neizteica nevienu prasību, negribēja arī neko dzirdēt par piedāvātajām pārrunām.
Kas tad bija šis vīrs, kurš divarpus stundas šaudījās vienā no valsts svarīgākajām iestādēm, laida darbā paštaisītus, ar skrūvēm pildītus spridzekļus un neilgu brīdi pēc traģiskajiem Norvēģijas teroraktiem lika Igaunijas vārdam parādīties satraucošu pasaules ziņu virsrakstos?
Neizdevies politiķis
Armēnis Karens Drambjans piedzima 1954.gadā Erevānā. Kaut gan Igaunijas presē lasīti apgalvojumi, ka viņam itin kā bijis Kaļiņingradas Universitātē saņemts jurista diploms, neviens tādu nav redzējis. Viņš bija vienkāršs strādnieks, kam patika justies un izrādīties svarīgam. 1993.gadā juku laikos vīrietim, kas igauņu valodā neprata ne vārda un par šejienes kultūru un vēsturi itin neko nezināja, nez kāpēc tika piešķirta Igaunijas pilsonība.
Drošības policijas biroja vadītājs Martins Arpo stāsta, ka Drošības policija turpina 11.augusta uzbrukuma izmeklēšanu, taču, visticamāk, nekad nebūs iespējams droši pateikt, kas armēni novedis līdz tik izmisīgam uzbrukumam. «Ir taisnība, ka dzīve viņam tobrīd bija pamatīgi samezglojusies. Darba nebija, dzīvesvietas Mārdu (krieviska pilsēta pie Tallinas, pat Mārdu mērs neprot igauņu valodu – red.) arī vairs nebija, ne ar bijušo sievu, ne meitām Drambjans, cik zināms, nav kontaktējies. Varbūt viņa izturēšanās analīze ļaus atrast kādus pavedienus, kas norādītu uz iespēju, ka viņš vēlējies beigt savu dzīvi no citu cilvēku rokas,» prāto Arpo.
Jau 2008.gada 4.janvārī, pamatojoties uz Igaunijas Nodokļu un muitas pārvaldes iesniegumu, Drambjanam tika aizliegts rīkoties ar viņam piederošo dzīvokli Mārdu. Vēlāk Tallinas tiesu izpildītājs pieteica dzīvokli pārdošanai. Dzīvoklim bija arī hipotēka, tas šāgada februārī nonāca atkārtotā izsolē, lai apmierinātu SEB un nodokļu pārvaldes prasības. Kā nodokļu nemaksātājs Drambjans atradās arī nodokļu parādnieku reģistrā. Pēdējā laikā vīrietis dzīvoja īres dzīvoklī Tallinas Lasnamegi «guļamrajonā».
Par Drambjana slikto situāciju liecinājis arī viņa draugs, kurš, dienu pēc negaidītā uzbrukuma sarunādamies ar Igaunijas publiskās raidsabiedrības krievu ziņu portālu, vēlējies palikt anonīms.
«Viņš negrasījās kādu nogalināt – nebija vardarbīgs cilvēks. Tas bija izmisuma solis, pretošanās netaisnībai, kāda viņu, pēc paša domām, bija piemeklējusi,» stāstīja draugs, kurš bija pazinis viņu vairāk nekā 20 gadu. «Man šķiet, ka pēdējais piliens bija tas, ka viņš palika bez darba, nebija nevienam vajadzīgs, ka viņam atņēma pat dzīvokli, ko viņš bija iegādājies uz kredīta. Viņam bija juridiskais birojs, taču, neprotot igauņu valodu, šeit ir faktiski neiespējami būt advokātam. Viņš centās, par katru cenu gribēja strādāt, algoja tulkus, pāris lietu viņam varbūt arī bija. Bet nekas neveicās.» Drambjans esot daudz lasījis. «Viņš no galvas skaitīja Ļermontova Mciri un Šekspīra sonetus. Ārkārtīgi emocionāls, īsts karstasinīgs armēnis. Būdams austrumnieks, nelūdza palīdzību, kaut gan dzīvoja ļoti trūcīgi un gadījās arī ciest badu,» piebilda runātājs.
Sarūgtinājumu noteikti radīja arī nesekmīgie mēģinājumi veidot politisko karjeru. No 2001. līdz 2007.gadam viņš bija Igaunijas Tautas savienības rindās un bijis arī Konstitucionālās partijas biedrs. Kopš 2009.gada sākuma darbojās Igaunijas Apvienotajā kreiso partijā. Vēlēšanu savienības Maardu Tulevik sastāvā Drambjans 1999.gadā kandidēja vietējo pašvaldību vēlēšanās un kļuva par Mārdu domes deputātu. Tiesa, vēlākos gados kandidēšana vairs nebija sekmīga – uz domi viņš pretendēja vēl trīs sasaukumus pēc kārtas, taču velti. 2007.gadā Drambjans no Konstitucionālās partijas saraksta bez rezultāta kandidēja arī parlamenta vēlēšanās.
Pilsoņu karš un asiņu upes
Drambjana «jurista karjeras» zvaigžņu stunda bija 2007.gadā neilgi pirms 26.-27.aprīļa nemieriem, ko izraisīja bronzas kareivja statujas pārvietošana Tallinā. Tā paša gada ziemā viņš zemāko instanču tiesās aizstāvēja Igaunijai naidīgās organizācijas Nakts sardze biedri Larisu Neščadimovu, kura nebija pakļāvusies policijas rīkojumiem, taču, kad lieta nonāca Valsts tiesā, organizācija nomainīja Drambjanu pret kvalificētāku juristu.
2007.gada sākumā Drambjans sniedza interviju Gruzijas telekanālam Rustavi 2, kurā pareģoja masu nemierus. «Viņš bija apvainojies uz savu valsti. Tās paaudzes pārstāvis, kas nespēja pārdzīvot Padomju Savienības sabrukumu, nevēlējās, lai Igaunija būtu tikai igauņiem, un sapņoja atjaunot Igaunijas Padomju republiku,» četras dienas pēc Drambjana nāves TV3 ziņu raidījumā interviju atminējās telekanāla Rustavi 2 korespondents Tengo Gogotišvili.
Savukārt pirms 2009.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām Drambjans publiski raksturoja Igaunijas pārvaldi un sabiedrisko iekārtu kā morāli sapuvušu. Portālā Slavia.ee publicētajā aģitācijas materiālā viņš rakstīja: «Ir absolūti skaidrs, ka Igaunijas valdība jau izvēlējusies pilsoņu kara ceļu. Nav svarīgi, kādā formā tas norisināsies, bet tas atnesīs asiņu upes, kriminālu destabilizāciju un pilnīgu nabadzību.»
Drambjans, kura uzskati bija ļoti radikāli pat viņa partiju kontekstā, sauca Igaunijas krievu kopienu par vergiem un aicināja pretoties. «No ikviena paša tagad atkarīgs, vai mēs laimīgi izdzīvosim Igaunijas demokrātijā, vai arī mūs ar plikām pakaļām izdzīs no neofašistiskas valsts.»
Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums – ja līdz uzbrukumam Drambjanu patiešām noveda personīgi, finanšu un sociāli motīvi, nevis politiskā pārliecība, kāpēc tad vīrietis kā mērķi izvēlējās tieši Aizsardzības ministriju?
Drambjans lasīja tikai krievvalodīgos interneta portālus, ziņas un komentārus. Viņš skatījās tikai krievu telekanālus. Drošības policija iesaka pievērst uzmanību tam, ko pirms armēņa uzbrukuma krievu kanālos runāja par Igauniju.
Krievijas Ārlietu ministrija bija publicējusi vairākus pret Igauniju vērstus viedokļus. Kremlim nepatika, ka jūlijā tika atzīmēta visasiņaināko Igaunijā notikušo Otrā pasaules kara kauju gadadiena. Pēc Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas ieskatiem, Igaunijā veterānu piemiņas pasākumos tiek atdzīvināts fašisms. Turklāt plašu un melīgu atspoguļojumu presē šajā vasarā ieguva arī leģendārās militārās spēles Erna, uz kurām Krievija reaģēja sāpīgi, atzīstot to organizēšanu par naidīgas attieksmes izpausmi.
«Tā kā Drambjans informāciju smēlās tikai krievvalodīgajā un Igaunijai nepārprotami naidīgajā Krievijas valsts informācijas telpā, ir iespējams, ka doties uz Aizsardzības ministriju viņu pamudināja tieši šie paziņojumi, jo tieši šai ministrijai bija saistība ar abiem pasākumiem,» pieļauj Arpo.
Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas TV ziņu raidījumā Aktuālā kamera citādu viedokli pauda bojāgājušā paziņa Sergejs Seredenko, kurš Mārdu pilsētas domē savulaik bijis armēņa frakcijas biedrs. «Esmu pārliecināts, ka viņš negāja uz Aizsardzības ministriju. Viņš devās pie Marta Lāra kā pie ļaunuma simbola. Nevaru iedomāties, ko viņš bija iecerējis Lāram nodarīt,» stāstīja Seredenko.
Drambjans ieroci bija lietojis arī agrāk. Viņa bijušajā dzīvoklī Mārdu galvenajā ielā priekšnama sienā ir caurumi, kas atgādina mēbeļu stiprinājuma vietas vai pavirši veikta remonta pēdas. Pirms dažiem mēnešiem Seredenko saticis Drambjanu mājās, un «viņš man rādīja sienā divus caurumus, ko bija atstājušas pistoles lodes». «Teicās tā izdzinis no mājas kādu nevēlamu viesi. Tas nozīmē, ka viņš lietoja ieroci savās mājās.»
Seredenko atceras, ka Drambjans pirms «bronzas nakts» arī publiski izteicis gatavību «ar ieroci rokā aizstāvēt bronzas kareivi».
Drambjanam bija ieroča atļauja, uz Aizsardzības ministriju viņš devās ar savu likumīgo pistoli Bernardelli P-ONE, aptuveni 100 patronām un 15 no pirotehniska materiāla un skrūvēm izgatavotiem cauruļveida spridzekļiem. No tiem 12 detonēja, uzspridzinot vairākus atmīnēšanas robotus.
Pēc Martina Arpo vārdiem, daļa Igaunijas krievvalodīgās preses kādu laiku centusies attēlot Drambjanu kā mocekli un brīvības cīnītāju, tomēr gandrīz 300 000 Igaunijas krievu noteikti neuzskata armēņa rīcību par varoņdarbu. «Noziedznieku, kas šāvis uz policistiem un saņēmis ciet neapbruņotus cilvēkus, ir grūti iztēloties par kādas propagandas bīdītāju. Drambjans pat nebija starp tiem Krievijas tautiešu politikas aktīvistiem, kas pēc katra Krievijas apmeklējuma kļūst acīmredzami bagātāki un aizvien vairāk piesūcas ar pretigauniskām idejām. Viņu par savējo neuzskatīja pat tie, kas atklāti cīnās pret Igauniju,» piebilst Arpo.
Atgādina Hitleru
Aizsardzības ministrijas pārstāvis Pēters Kuimets stāsta, ka pēc jūlija notikumiem Norvēģijā pārskatīti arī ministrijas drošības noteikumi un evakuācijas plāni, lai atrastu līdzsvaru starp drošības prasībām un atvērtību. Tagad noteikumi kļūs stingrāki.
Par uzbrukumu ministrijai Igaunija arī operatīvi un izsmeļoši informējusi NATO partnerus. «Tā kā viss incidents notika tikai ministrijas administratīvajā teritorijā un uzbrucējs ne reizi neparādījās drošības zonā, NATO sabiedrotie par notikušo īpaši neraizējās,» stāsta Kuimets.
Pēc pēkšņā uzbrukuma premjerministrs Andruss Ansips izteicies, ka varbūt vajadzētu atgriezties pie domas par jaunas ministrijas ēkas būvēšanu tālāk no Tallinas centra.
Savukārt Marts Helme, diplomāts, kas 90.gadu otrajā pusē bija Igaunijas vēstnieks Krievijā, aicina nepārvērtēt šā incidenta nozīmīgumu. «Drambjans bija anomālija. Viņš nav saņēmis no Krievijas nedz instrukcijas, nedz naudu vai mantu. Igaunijā vispār ir tendence visu norakstīt uz nacionālajām attiecībām,» atzīst Helme un uzsver, ka patiesībā vajadzētu pievērst uzmanību daudz plašākam Igaunijas un Krievijas attiecību kontekstam un Igaunijas krievu situācijai. Viņaprāt, pašreizējo Krievijas tautiešu aizsardzības politiku var salīdzināt ar Hitlera īstenoto vāciešu atbalsta politiku. «Tas nozīmē tiesības aizsargāt citās valstīs savus pilsoņus un mantu. Pēdējā reize, kad Krievija to reāli izmantoja, bija Gruzijas karš 2008.gadā,» norāda Helme.
Pēc vēstnieka domām, igauņu un Igaunijas krievu attiecības ir vēsas, taču noteikti ne naidīgas. «Mēs taču arī pret latviešiem izturamies drīzāk vēsi, nevis silti. Bet no tā nevajadzētu secināt, ka grasāmies Latviju iekarot. Lai arī Krievija draud ar savu tautiešu doktrīnu, «bronzas nakts» laikā krievvalodīgajiem tomēr neviens nenāca palīgā. Uz Igauniju tika nosūtīta tikai viena Valsts domes delegācija, kas pieprasīja valdības atkāpšanos, bet tā taču nebija nekāda aizsardzība. Krievu minoritāte nav apmierināta ar Igaunijas varas aprindām un kritizē tās, bet, ja viņi nopietnāk padomātu par dzīvi šeit, tad saprastu, ka te ir vairāk brīvību nekā Krievijā,» saka Helme.
Protams, Igaunijā ir krievi, kas cauru gadu braukā apkārt ar Svētā Jura lenti pie mašīnas. «Bet Igaunijā ir arī igauņi, kas gribētu pārgriezt rīkli visiem krieviem. Arī Latvijā krievu zaļknābji brauc apkārt ar lieliem džipiem, izkāruši pa logu Krievijas karogu. Taču tas nenozīmē, ka pie mums varētu izraisīties pilsoņu karš,» piebilst Helme.
Kad «bronzas nakts» laikā Tallinas centrā tika nodurts kāds Krievijas pilsonis no Igaunijas austrumu pilsētas Mustvē, Krievijas propaganda jaunieti un viņa bēres padarīja par īstu mediju šovu. Vīrietis, kura kabatās tika atrastas zagtas mantas, tika iztēlots par Igaunijas valdības un policijas rīcības upuri.
Kāpēc gan Krievijas specdienesti, kas virtuozi pārvalda propagandas mākslu, neiztēloja Karenu Drambjanu par upuri un bezpalīdzīgu cietēju, ko nežēlīgi nogalinājuši Igaunijas policisti?
«Mustvē jaunieša nāvi bija iespējams izspēlēt kā Otrā pasaules kara un pretfašistiskās cīņas varoņiem uzstādīta monumenta aizstāvja bojāeju. Taču Krievijas teritorijā ir noticis tik daudz teroristu uzbrukumu, ka Drambjanu, kurš apbruņots devās uz ministriju, šāva uz policistiem un lika lietā spridzekļus, būtu grūti interpretēt kā brīvības cīnītāju,» secina diplomāts. Un piebilst – Krievijas dienesti nenodarbojas ar propagandu Igaunijas krievu dēļ, viņu mērķis ir Rietumu valstis, bet tās šādai versijai nenoticētu.
